Sākums

Keita Mortone “Aizmirstais dārzs” (2013)

2 komentāri

Keita Mortone. Aizmirstais dārzs / no angļu val. tulk. Ligita Lanceniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Kate Morton. Forgotten Garden. 2008)

Mortone_aizmirstais-darzsTieši pirms gadsimta vējš iepūta burās, un kāda maza meitene devās ilgā braucienā ar kuģi no Londonas uz tālo Austrālijas krastu. Neparasti bija tas, ka meitene bija viena – viņu nepavadīja ne vecāki, ne tuvinieki, pat ne kāda uzticamības persona. Arī Meriboro kuģu piestātnē viņa bija viena – vientuļais bērns sēdēja uz balta koferīša, līdz par viņu apžēlojās ostas pārvaldnieks, kurš meiteni pieņēma savā ģimenē. Meiteni nosauca par Nellu, jo savu īsto vārdu viņa teicās nezinam. Tikai pēc tēva nāves jau cienījamā vecumā Nella sāka meklēt savus īstos vecākus Anglijā, bet palika pusceļā, un jau pēc viņas nāves to centās paveikt mazmeita Kasandra.

Keita Mortone iedvesmu romānam smēlusies savas dzimtas vēsturē, angļu literatūras bērnu klasiķes Frānsisas Bērnetas grāmatā “Noslēpumainais dārzs” un pastaigās pa Kornvolas botānisko dārzu Lost Gardens of Heligan. Tie ir uzrādītie avoti, bet Mortones romānam cauri vīd arī Dikensa drūmie dzīves pabērni, vieglas gotiskas drebelības, sirdi plošoša Kurts-Mālere, senas pasakas un visa klasiskā angļu literatūra. Jāsaka, ka grāmatu es vēlējos izlasīt, kopš pirmo reizi to ieraudzīju angļu valodā, jo tā mani uzpirka ar vilinošo nosaukumu un solījumu stāstīt par krāšņu dārzu un dzimtas noslēpumu − diezgan izdevies mārketinga triks, jāatzīst. Jo vispār es romānā pievīlos un nekas vairāk par jauku pludmales grāmatu tas nav.

Mortones romāna visa ir ļoti daudz: pirmkārt, darbība notiek trijos laika posmos Austrālijā un Anglijā, un katram laikam ir sava galvenā varone; otrkārt, te ir ļoti daudz saistošu, klišejisku elementu: atradenis, dvīņi, labirints, slepens dārzs, drūma māja, aizliegta mīla, bērnu darbs, okeāna kuģis, traģiska nāve (rindām vien), veca dienasgrāmata, grāmata ar izrautām lapām, aizslēgtas durvis, pirātu ala, nodevība (daudzas), noslēptas dārglietas, vājprāts, mīla stiprāka par nāvi, mātes naids, atmiņu klade, ārsta eksperiments… un tas vēl noteikti nav viss; treškārt, grāmatu caurvij vienas no galvenām varonēm − Elīzas Meikpīsas − rakstītas pasakas. Būtībā ar visu uzskatīto mierīgi pietiek kādam daudzsējumniekam vai vismaz kārtīgai daudzēriju ziepenei, bet nieka 500 lappusēs visas minētās sastāvdaļas viena otru vienkārši nokauj un sanāk nevis intriģējoša lubenīte, bet gan kaut kāds mūžīgais salūts, kura troksnī grabēdamas veras kārtējās skapja durvis, lai pa tām izkristu vēl viens skelets.

Var jau būt, ka rakstnieces iecere ir bijusi ne tikai veidot alūziju ar labi zināmu bērnu klasiku, bet arī iekrāsot romānu gotiskās krāsās un apzināti tēlus veidot kā labā un ļaunā pretstatu (lai gan es apšaubu, ka autore varētu būtu tik stilistiski izsmalcināta). Tomēr tad efekta panākšanai romānam ir jāpaliek melnbaltam, bet Mortone dāsni triepj rozā krāsu, kas varoņus padara banālus un viņu rīcību − paredzamu. Saistošākais romāna tēls ir hronoloģiski vecākais – rakstniece Elīza Meikpīsa ar Olivera Tvista cienīgu bērnību un Džeinas Eiras jaunību, bet tām pa starpu viņa kā mežonīgs kumeļš auļo pa Kornvolas jūrmalu un lauku muižas dārziem. Nākamie tēli – Nella un viņas mazmeita Kasandra ir zīmēti jau krietni bālāki, viņu rīcību bieži gribas apšaubīt, tajā trūkst racionālas loģikas. Turklāt reāli kaitina tā patosainā traģika, kas piešķirta visiem tēliem − vai tad tiešām vajag nogalināt radinieku baru, lai lasītāju piespiestu iemīlēt galveno varoni? Man no sirds kļuva žēl visus tos cilvēkus, kurus rakstniece ar nasku spalvas vēzienu ir aizsūtījusi traģiskā nāvē, lai izklaidētu lasītāju.

Redziet, tas viss sākās tik daudzsološi: grezna, milzīga māja, kuras teritorija no vienas puses robežojas ar sarežģītu dzīvžoga labirintu, kuram katrs nemaz nevar izkļūt cauri; labirinta galā ir paslēpusies mājiņa, kurā dzīvo rudmataina pasaku rakstniece un viņai ir pašai savs noslēpumainais dārzs ar ābeli. Pasaciņai tas ir labs ievads, un romānā iekļautās pasakas arī man patika. Tomēr viss pārējais bija pārāk zināms, iepriekš jau kaut kur lasīts, tādēļ pat mana mīļā Anglija ar gotisku detektīvu neko nespēja saglābt. Nebija gan tik slikti, lai nevarētu izlasīt līdz galam − vilcienā un pludmalē noderēs.

The_Enchanted_Garden_of_Messer_Ansaldo_by_Marie_Spartali_Stillman_(1889)

Marie Spartali Stillman (1844-1927) The Enchanted Garden of Messer Ansaldo (1890)

Kerry Greenwood “Earthly Delights” (2008)

2 komentāri

Kerry Greenwood. Earthly Delights. – Scottsdale: Poisoned Pen, 2008. (1992.) (Corinna Chapman #1)

Greenwood_Earthly DelightsAustrālijas rakstnieces Kerijas Grīnvudas izvēlētais žanrs ir cosy mystery, ko varētu tulkot kā mājīgu, nevardarbīgu detektīvu ar humora piedevu, kura darbība notiek salīdzinoši nelielā personu lokā. Parasti tādā detektīvā galvenā varone ir sieviete, un pie mums vislabāk šādas varones ir pazīstamas no TV seriāliem – mis Mārpla, Džesika Flečere, Rozmarija un Timiāna, Hetija Veintropa u.tml. Arī pati Kerija Grīnvuda jau ir radījusi vienu tādu varoni – Frainiju Fišeri, kura mūsu platuma grādos ir pazīstama no seriāla Miss Fisher’s Murder Mysteries (par to esmu rakstījusi šeit un tuvākajās dienās Austrālijā sāksies otrā sezona). Acīmredzot Grīnvudai ar vienu Frainiju bija par maz, tādēļ viņa izdomāja vēl vienu romānu sēriju par sievieti, kuras ceļā nemitīgi gadās kriminālas likstas – un šoreiz tā ir maizniece Korinna Čepmena.

Korinna ir 38 gadus veca izbijusi grāmatvede, kurai kādā brīdī dziļi noriebās korporatīvā pasaule un pašas vīrs, un viņa apgrieza savu dzīvi ar kājām gaisā, kļūstot par vientuļu maiznieci. Viņa dzīvo Melburnā, kādā dīvaini dekorētā romiešu stila daudzdzīvokļu mājā Insula, kuras pirmajā stāvā atrodas viņas ceptuve un neliels veikaliņš “Pasaulīgās baudas”, kura nosaukums radies no Hieronīma Bosa gleznas. Korinna ceļas četros no rīta, nomazgā muti, pabaro savus kaķus un dodas cept maizi, bulciņas un mafinus, lai astoņos varētu atvērt veikaliņu ar svaigu, aromātisku bakaleju. Tas ir diezgan smags darbs, bet Korinna to uzskata par radošu un nekad vairs negribētu atgriezties kantorī.

Romānā diezgan daudz laika ir veltīts gan Korinnai, gan maiznieka darbam, savukārt detektīva līnija tajā ienāk ļoti lēnām, un – kas raksturīgs cosy mystery – neizpaliek arī dark, tall, handsome parādīšanās. Kādā rītā Korinna savu durvju priekšā atrod mirstošu narkomāni un tai pašā dienā saņem draudu vēstuli; nav skaidrs, vai tie ir saistīti notikumi, bet draudu vēstules turpina pienākt un narkomāni turpina mirt. Negaidīta priekš tāda mājīga romāna ir bomžu un narkomānu tēma, kura īstenībā tiek atspoguļota gana plaši – ja nu kādam bija iespaids, ka Melburnā nav ne pirmo, ne otro, tad tas bija maldīgs, jo Grīnvuda savu varoni ir pat iesaistījusi t.s. Soup Run, kas pēc manas saprašanas ir mobilā zupas virtuve, t.i. autobuss, kurš vakaros un naktī braukā pa Melburnu un piedāvā trūcīgajiem un bezpajumtniekiem zupu, sendvičus un medicīnisko palīdzību. Man par lielu prieku Korinnas labākā draudzene ir ragana, kurai turpat netālu ir mazs burvju lietu veikaliņš, tādēļ visādas maģiskās zīmes un amuleti neuzbāzīgi parādās visas grāmatas garumā, tāpat kā to dara veseli četri kaķi (raganai, protams, pieder melnā Belladonna).

Romāna stiprākā puse ir tā, ko agrāk sauca par ražošanas romānu – mazas ražotnes darbība, kuras centrā ir stipra personība ar lielisku humora izjūtu. Detektīvlīnija bija OK, neko dižu es arī negaidīju, savukārt mīlas dēka – salda (tak nav jau žēl, lai viņai tiek tas nenormāli smukais, noslēpumainais vīrietis). Kopumā ļoti patīkama, izklaidējoša grāmata, mērķauditorija – sievietes pēc trīsdesmit. Ja man nākotnē sagribēsies vieglu, pēc svaigi ceptas maizes smaržojošu detektīvu, es zināšu, kur to meklēt, jo Korinnas Čepmenes sērijā ir izdotas vēl piecas grāmatas.

*****************************

Kas gan būtu “garšīgā” literatūra bez ēdienu receptēm? Šoreiz grāmatas beigās dota Plum Pudding Muffins recepte, kuru romāna gaitā izdomā Korinnas asistents Džeisons:

2 cups plain flour, 1/2 cup sugar, 1 1/2 teaspoons baking powder, 1 1/2 teaspoons bicarb of soda, 1 cup chopped candied peel, sultanas, chopped dried fruit, 1 teaspoon of cinnamon, pinch of allspice, 1 beaten egg, 1 cup milk, 2 tablespoons melted butter, 1 tablespoon rum or brandy.

Heat the oven to 300ºF. Spray the muffin tins with oil. Mix all the dry ingredients together in a large bowl. Mix the egg, milk, butter and alchohol together. Pour it all at once into the muffin mix, stir it with a fork and put it into the prepared tins. Bake for about 15 minutes until they smell cooked but before they are burned on the bottom.

Alexandra Nea. Cranberry Mini Muffins

Alexandra Nea. Cranberry Mini Muffins

Mani nu jau ierastie MAFINI, kurus cepu vairākus gadus, ir gatavoti pēc Džeka Hansena receptes, un tie tiešām sanāk īsti mafinīgi, t.i. pufīgi un sātīgi.

2 lielas olas, 275 g miltu, 175 g cukura, 125 g mīksta sviesta, 100 ml 35% saldā krējuma, 1 tējk. vaniļas cukura, 1,5 tējk. cepamā pulvera. Piedevās – ogas vai šokolāde vai sukādes.

Sakuļ mīkstu sviestu ar cukuru. Iesit olas un sakuļ. Atsevišķā traukā miltos iemaisa vaniļas cukuru un cepamo pulveri. Lēnām, vairākos piegājienos pirmajai masai piesijā miltus un pielej saldo krējumu. Svarīgi ir miltus mēģināt iecilāt, lai mafini pēc iespējas vairāk saglabātu gaisīgo struktūru. Nepārmaisīt! Beigās pievieno, ko nu katrs vēlas – ziemā man patīk pielikt žavētas upenes vai dzērvenes, kuras nedaudz pamirkušas rumā. Mafinu formiņas piepilda par 3/4 un cep 200ºC 15-20 minūtes.

Kolīna Makkalova “Rēgs” (2009)

6 komentāri

Kolīna Makkalova. Rēgs / no angļu val. tulk.  I.Elsberga. – Rīga: Zvaigzne, 2009.  (Colleen McCullough. On Off. (2006.))

Austrāliešu rakstniece Kolīna Makkalova ir teikusi, ka viņa varētu būt lieliska sērijslepkava. Pasaulei ir paveicies, ka savas spējas viņa ir sublimējusi grāmatu rakstīšanā, jo, tiešām, kvalificētai neirobioloģei varētu būt zināmi daudzi cilvēka psihes un organisma noslēpumi. Tomēr savu rakstnieces karjeru Makkalova sāka ar mīlas romāniem, vēlāk pievēršoties senās Romas vēstures aprakstīšanai. Tikai 2006. gadā nāk klajā Makkalovas pirmais kriminālromāns, kurš aizsāk romānu sēriju par Konektikutas detektīvu Karmīnu Delmoniko.

Romāna darbība norisinās 1965. gadā, nelielā ASV universitātes pilsētiņā Halomenā. Neatņemama zinātniskās dzīves sastāvdaļa ir Neiroloģisko pētījumu centrs – bagātīgi sponsorēta autonoma vienība ar virkni dīvainiem (kā jau tas pienākas) zinātniekiem. Šīs iestādes laboratorijas ledusskapī kādā oktobra rītā nejaušas sakritības rezultātā atrod pusaudzes ķermeņa gabalu, un pie darba ķeras leitnants Karmīns Delmoniko – vientuļš darbaholiķis, talantīgs policists. Sīki un smalki tiek pratināti visi centra darbinieki, pārmeklēta apkaime, noskaidrota meitenes personība un atklāts, ka pēdējā gada laikā štatā bez vēsts ir pazudušas vēl vairākas meitenes. Un tad jau ritenis ir iekustināts un viss var ripināties uz priekšu, kā jau tradicionālos krimiķos ierasts.

Detektīvs nav tas žanrs, kur vajadzētu īpaši analizēt sižetu, bet nu teikšu vismaz, ka tas noturēja interesi līdz galam, slepkava bija turpat tuvumā, bet pēdējās divas lappuses ir īpaši interesantas, jo uztaisa smalku sižetisko virāžu. Pie mīnusiem varētu pieskaitīt pārāk lielo aizdomās turamo skaitu, jo Makkalova uzskata par savu pienākumu par tiem visiem arī pastāstīt; tas ir interesanti, bet tomēr nedaudz nogurdina un saputro. Man arī šķiet, ka slepkavas loģika nedaudz pieklibo, bet ko nu es daudz zinu par slepkavas loģiku.

Lai kā man negribētos, bet taisnības labad ir jāiemet akmens tulkotājas dārziņā. Nu lasīju es un klupu ik pa brīdim, vai tiešām ir bijis tā jāskrien gan tulkotājai, gan redaktorei. Lūk, kā tiek aprakstīts laboratorijas dzīvnieku aprūpētājs: Cecil Potter was a fine-looking man, tall, slender, very well kept in his pressed white boiler suit and canvas bootees. Tulkojums: Sesils Poters bija izsmalcināta izskata vīrietis, garš, slaids, labi kopts, savā laboratorijas virsvalkā un audekla sporta kurpēs. Nu taču nav viņš ne izsmalcināts, ne labi kopts, ne virsvalkā, ne sporta kurpēs. Būtībā jau tie ir sīkumi, bet kriminālromānā sīkumiem tomēr ir liela nozīme.

Romānu sērijai par detektīvu Karmīnu Delmoniko ir trīs turpinājumi, divi no tiem šogad ir izdoti latviski: „Divpadsmit” (Too Many Murders (2009)) un „Dronta noslēpums” (Naked Cruelty (2010)). „Rēgs” bija krietni nostrādāts, žanram atbilstošs detektīvs, domāju, ka lasīšu arī turpinājumus.