Sākums

Stefana Cveiga stāsti

2 komentāri

Stefans Cveigs. Šaha novele un citi stāsti / no vācu val. tulk. Valija Brutāne. – Rīga: Jumava, 2017.  (Stefan Zweig. Novellen)

Stefans Cveigs. Sirmās stundas noslēpums: noveles / no vācu val. tulk. Roberts Kroders un Valija Brutāne. – Rīga: Zinātne, 1995.

Kopš es pirms vairākiem gadiem izlasīju austriešu rakstnieka Stefana Cveiga (1881-1942) biogrāfisko romānu “Marija Antuanete”, man ir bijusi vēlme atgriezties pie šī autora. Cveigs latviski ir tulkots jau starpkaru  periodā − gan viņa stāsti, gan biogrāfiskie romāni − un šie tulkojumi ir izdoti atkārtoti padomju gados. Šoreiz bija doma palasīt Cveiga īso prozu − noveles un stāstus, tādēļ atradu divus krājumus, kuros kopā ir astoņi daiļdarbi:  “Šaha novele” (1942, Schachnovelle), “Degošais noslēpums” (1913, Brennendes Geheimnis), “Neredzamā kolekcija” (1925, Die unsichtbare Sammlung), “Grāmatnieks Mendelis” (1929, Buchmendel ), “Sirmās stundas stāsts” (1911, Geschichte in der Dämmerung), “Jūtu mulsums” (1927, Verwirrung der Gefühle), “Kādas nezināmās vēstule” (1922, Brief einer Unbekannten), “Divdesmit četras stundas kādas sievietes dzīvē” (1927, Vierundzwanzig Stunden aus dem Leben einer Frau)

Vispār man ir grūti izskaidrot Cveiga noveļu pārizdošanas loģiku, jo jaunu tulkojumu nav − tie paši Krodera un Brutānes, un dažādos kārtojumos parādās aptuveni 10 stāsti (lai arī Cveigam to ir vismaz divreiz vairāk). Var jau būt, ka tie Cveigam tad arī ir tie labākie.

Pēc stāstu izlasīšanas man sagribējās sakārtot tos sarakstīšanas hronoloģiskā secībā, lai apstiprinātu savas aizdomas, ka autors gadu gaitā ir palēnām mainījies no jauneklīgas jūsmas uz konkrētību, cilvēka psiholoģijas izpēti. Tā arī tas varētu būt, jo “Sirmās stundas stāsts” (1911)  un “Degošais noslēpums” (1913) ne tikai stāsta par gados ļoti jauniem puišiem, bet arī viņu izjūtu atspoguļojums ir emocionāli sakāpināts, mūsdienām nedabīgi eksaltēts − sen neviens vairs tādā stilā neraksta. Abos stāstos centrā ir jauns zēns, kurš piedzīvo pirmo juteklisko pieredzi vai apjausmu par tādas esamību. Tas ir saistīts ar noslēpumainu šķēršļu pārvarēšanu, kuru jēgu pats zēns nespēj vēl saprast. Interesanti, ka abos stāstos iezīmēta nākotne, kurā zēna pārdzīvojumu objekts − nezināmā iemīļotā vai māte − kļūst par savdabīgu upuri, kura par savu juteklisko piedzīvojumu ir samaksājusi ar nākotnes laimi.

Stāsts “Jūtu mulsums” (1927) ir kāda godājama profesora atmiņas par studenta gadiem − faktiski atkal pieaugšanas stāsts, kad jaunietis piedzīvo jūtu vētras un lāgā nespēj tās ne saprast, ne tikt ar tām galā. Izskatās, ka Cveigam visos stāstos ļoti patīk uzturēt intrigu, jo lasītājs − īpaši jau tālajos 20.gs. 20.gados − varētu līdz pat stāsta izskaņai nesaprast, kas tās par kaislībām, kas plosās ap jaunieti. Man patika ievadā teiktais, ka var par cilvēku uzrakstīt grāmatu, bet tā būs nepilnīga, ja tajā pietrūks tā viena vārda, kas devis visus radošos imulsus un noteicis likteni. [Grāmata] tikai apraksta, bet neizteic mani.

Kas nepazīst kaislību, būs labākajā gadījumā tikai sauss zinātnieks. Lietām jāpieiet ar sirdi un vienmēr, vienmēr ar kaisli.

Stāsti “Kādas nezināmās vēstule” (1922) un “Divdesmit četras stundas kādas sievietes dzīvē” (1927) veltīti sievietes iekšējās pasaules izzināšanai, un nevar nepamanīt, ka Cveigs sievieti uztver un parāda kā terra incognita, kā būtni, kura šķitusi tik pašsaprotama kā kafijas tase no rīta, bet pēkšņi sākusi runāt. Viņam patīk aprakstīt izskatā cienījamas un elegantas sievietes, kuras šķiet rāmas un apmierinātas, bet tad izrādās, ka klusie ūdeņi ir tie dziļākie un tāda būtne ir gatava neprātīgiem, netikumīgiem izgājieniem. No šodienas viedokļa tāda attieksme mulsina, jo nešķiet vairs vajadzīgs veltīt stāstus tam, lai parādītu sievieti kā patstāvīgu, lemtspējīgu būtni.

Tuvākie no Cveiga stāstiem man šķita “Neredzamā kolekcija” (1925) un “Grāmatnieks Mendelis” (1929), kas nav veltīti intīmām kaislībām, bet cita veida neprātam − gravīru un grāmatu kolekcionēšanai. Galvenie varoņi ir gados veci dīvaiņi, kuru dzīves lielais prieks ir nedzīvi priekšmeti. Kāds pensionēts, nu jau redzi zaudējis ekonomikas padomnieks ir gadu desmitiem vācis gravīru asējumus, taču kāds antikvārs neviļus atklāj viņa ģimenes noslēpumu. Kāds Vīnes grāmatnieks Mendelis spēj sagādāt jebkuru, pat visretāko grāmatu, un viņa prāts kā enciklopēdisks aparāts spēj vienā mirklī radīt garus bibliogrāfiskos sarakstus par klientu interesējošo tēmu. Abu liktenis ir vienlaikus gan valdzinošs, gan traģisks.

Jo viņš lasīja tā, kā citi lūdz Dievu, kā spēlmaņi nododas azartam un dzērāji apstulbuši blenž tukšumā, viņš lasīja, iegrimis tik aizkustinošā aizmirstībā, ka tas veids, kā lasa visi pārējie cilvēki, man kopš tā laika vienmēr ir licies tikai profanācija.

Viens no Cveiga slavenākajiem sacerējumiem ir “Šaha novele” (1942). Tā ir rakstnieka “gulbja dziesma”, izdota jau pēc viņa nāves (pasaules notikumu sarūgtināts, rakstnieks kopā ar sievu izdarīja pašnāvību). Tas ir intriģējošs stāsts par kādu šaha ģēniju, kurš prasmi spēlēt šahu ir apguvis ekstrēmos apstākļos; viņam tas bija vajadzīgs, lai nesajuktu prātā. Tikpat neparasts ir ģēnija pretinieks − tā brīža pasaules šaha meistars Mirko, kas izceļas ar stulbumu visā, izņemot šahu. Stāsta darbība notiek slēgtā vidē − uz kuģa, kas ceļo uz Buenosairesu. Šaha kaislības tiek savītas ar nezināmā ģēnija stāstu ar piedzīvoto nacistu cietumā, kas savieno spriedzi ar rūgtām atmiņām un vienlaikus parāda, kā cilvēka psihe tiek galā ar lieliem pārdzīvojumiem.

Jāsaka, ka kopumā Cveiga stāsti man atstāja divējādu iespaidu − nav īpaši tuvs sakāpinātais izteiksmes veids, taču patīk stāstu sižeti un bagātīgā valoda. Domāju, ka diezgan viegli var noteikt laikmetu, kad stāsti rakstīti un sajust tā laika garīgās intereses un sabiedrībā valdošo noskaņojumu, taču laikam jau tas nav nekas negatīvs un aicina daiļdarbu uztvert kā sava laikmeta liecinieku.

 

 

Roberts Zētālers “Viss mūžs” (2017)

Komentēt

Roberts Zētālers. Viss mūžs / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2017. (Robert Seethaler. Ein ganzes Leben. 2014.)

Zētālera garstāsts “Viss mūžs” latviski tika izdots gadu pēc Džona Viljamsa “Stounera” tulkojuma, un recenzijās parādījās, ka tās ir garā tuvas grāmatas. Nevar noliegt, ka tām ir gan sižetiska, gan arī stilistiska līdzība. Galvenais varonis ir vientuļš vīrietis, kura dzīve parādīta apcerīgā retrospektīvā, un daiļdarba galvenais mērķis ir paust lasītājam, ka arī ārēji klusai, rimtai dzīvei ir piemitis iekšējs spožums.

Garstāsta “Viss mūžs” galvenais varonis ir Andreass Egers, kurš lielāko daļu mūža pavadījis Alpu kalnu ciematā, jau no agras bērnības strādājot parastu un smagu darbu. Radinieks, kurš Andreasu pieņēma audzināšanā, viņu sita tik ļoti, ka bērns kļuva klibs uz mūžu, taču klibums Andreasam daudz netraucēja − viņš bija stiprs un darbos rūdīts, strādāja gan lauku darbus, gan kalnu trošu ceļa būvē un apkopē. Astoņus dzīves gadus Andreass bija vācu gūsteknis Krievijā pēc Otrā pasaules kara, kur arī tika izmantots kā lētais darbaspēks. Andreass no dabas bija ļoti noslēgts, nekādu draugu vai radu viņam nebija, tikai nelielu brīdi − sieva, ar kuru viņš sapratās klusējot. Ja agrā bērnībā tiek apgūts, ka runāšana ir uzmanības piesaistīšana, kas nesola neko labu, tad nevar gribēt, lai cilvēks ir pļāpa. Iespējams, ka Andreasa dzīves spilgtākais mirklis ir bildinājuma izteikšana Marijai − tas tiek pausts tik skaisti, ka to novērtētu pat rūdīti Valentīndienas adepti.

Zētāleram ir skaista un izteiksmīga valoda, un viņam tiešām ir izdevies nelielā grāmatā ietilpināt cilvēka mūžu. Cita lieta ir tā, ka par šī cilvēka mūžu jau arī nav nekā liela, ko rakstīt. Ja “Stounerā” tika runāts par lielu grūtību pārvarēšanu, faktiski fenomenālu strādnieka puikas pārtapšanu par akadēmiski izglītotu profesoru, tad Zētālera stāstā galvenais varonis nekādām dziļām pārvērtībām nav pakļauts. Andreass ir kā akmens, kurš pārdzīvo visas klimatiskās pārmaiņas, bet garīgā ziņā mūža izskaņā viņš atrodas turpat kur mūža sākumā. Jā, autors parāda varoņa iekšējo harmoniju, taču mani māc aizdomas, ka šāds dvēseles stāvoklis ticis panākts ar zināmu garīgo trulumu (laikam jau tas neskan diez ko skaisti). Pat mūsdienās daudzi cilvēki dzīvo līdzīgi Andreasam − klusi, mierīgi, līdzeni un prātīgi, pakļauti ikdienas rutīnai un sadzīvei, taču arī šādā ārēji rimtā dzīvē var būt zemdegas, kas vismaz pāris reižu dzīvē izlaužas uz āru un pārsteidz apkārtējos. Nešķiet, ka autors būtu gribējis parādīt varoni, kas maina un mainās, viņa Andreass dzīvē tikai reaģē uz ārējiem faktoriem.

Sociologs Zigmunts Baumans ir teicis, ka laime nenozīmē dzīvi bez grūtībām; laimīga dzīve ir grūtību pārvarēšanu, problēmu risināšana, izaicinājumu pieņemšana un sevis pārvarēšana, kuru rezultātā tiek gūts laimes mirklis, jo jūs esat ticis galā ar likteņa pārbaudījumiem. Iespējams, ka Andreasa dzīve pati par sevi ir bijusi tik grūta, ka viņš ir guvis laimes mirkļus nemaz īpaši par to nedomājot un pēc tiem apzināti netiecoties. Vismaz man gribētos tā domāt, jo citādi viņa dzīve asociējas ar upurjēru, kurš rātni pakļaujas likteņa nazim.

Austriešu detektīvi

Komentēt

Volfs Hāss. Silentium! / no vācu val. tulk. Ilmārs Zvirgzds. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2009. (Wolf Haas. Silentium! 1999.)

Austriešu rakstnieka Hāsa detektīvu man pirms vairākiem gadiem Ziemassvētkos iedāvināja Lasītāja kā nelielu, ātri izlasāmu grāmatiņu, paredzētu lasīšanai brīžos, kad biezas grāmatas šķiet nepievarāmas. Nevar noliegt, ka 180 lappuses grāmatai nav nekāds lielais apjoms, tomēr Hāss ir diezgan viltīgs autors − aiz nosacīti vienkāršā detektīvu žanra Hāss iemanās paslēpt stila ziņā ekscentrisku un nemaz ne vienkāršu romānu. Krimiķa galvenais varonis ir izbijis policists, šobrīd privātdetektīvs Brenners − drukns tēvainis ar baku rētām klātu seju, kurš vienmēr sagādājis raizes saviem priekšniekiem ar pārāk savdabīgu pieeju noziegumu risināšanā.

Ir jau tiesa, ka nauda sabojā raksturu, es būšu pēdējais, kas to apstrīdēs. Taču arī nabadzība sabojā raksturu, un piederība vidusšķirai arī. Raksturs vispār ir tāds dārzenis, kas ļoti viegli maitājas. Tagad varbūt nelielam mierinājumam: daži dārzeņi īsti labi garšo tikai tad, kad ir mazliet iepuvuši.

Romāna notikumi risinās Zalcburgā, tik aizdomīgā vietā kā Marianums − katoļu internātskola, kas zemnieku zēnus pataisa par priesteriem. Atbilstoši mūsu priekšstatiem par šādu iestādi, Brenners ir uzaicināts risināt delikātu situāciju − kāds no bijušajiem audzēkņiem pēc psihoterapeita apmeklējumiem ir sācis atcerēties neglaimojošas lietas par bijušo skolotāju, kas šobrīd pretendē uz augstu amatu baznīcā. Izmeklēšanas gaitā sarežgītajai izglītības iestādes videi pievienojas tikpat komplicētas slavenā Zalcburgas operas festivāla aizkulises, kas lasītājam kopā ar detektīvu Brenneru liek krietni palauzīt galvu. Autors pilnīgi attaisno manu priekšstatu par austriešiem kā tautību, kam dzīvi patīk uztvert radoši un lietu vienkāršošanu uztvert kā nāvīgu apvainojumu saviem talantiem − Hāss ir krietni papūlējies, lai viņa radītie varoņi būtu neordināri un detektīva intriga paslēpta ja ne gluži aiz deviņiem zīmogiem, tad vismaz galda kājā.

 

Liliana Fašingere. Nešķiramie / no vācu val. tulk. S.Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2015 (Lilian Faschinger. Die Unzertrennlichen. 2012.)

Fašingere ir austriešu rakstniece un tulkotāja, kas 2008. gadā pat ieguvusi prestižu balvu, kas tiek piešķirta vāciski sarakstītajiem kriminālromāniem. Man gan šķiet, ka viņai ir tikai divi kriminālromāni, un šeit varētu būt gadījums, kad kritiķi romānā saskata kaut ko vairāk nekā lasītāji.

“Nešķiramo” galvenā varone ir gara un tieva tiesu mediķe Sisija, kurai piešķirta eksotiska izcelsme – brazīļu un austriešu sajaukums, bet uzaugusi viņa ir Štīrijas dienvidos, diezgan mietpilsoniskā austriešu ģimenē, kura viņas brazīļu asinis uzskata par visu netikumu cēloni. Romāna intriga savērpta ap Sisijas kādreizējās draudzenes Regīnas noslēpumaino pazušanu, visticamāk nāvi, kādu Itālijā pavadītu brīvdienu laikā. Regīna piederējusi tam sieviešu tipam, kas domā, ka pasaule griežas ap viņu, un visus savu talantus velta tam, lai manipulētu ar apkārtējiem. Diemžēl arī Sisija smagi iekritusi Regīnas valdzinājuma slazdos un vislabāko nodomu vadīta cenšas noskaidrot, kas īsti noticis ar draudzeni.

Vispār romānam nav nekādas vainas − tas ir sarakstīts patīkamā valodā, to caurstrāvo jauka ironija un varoņi ir izveidoti diezgan interesanti (mazliet pat atgādina Ritas Falkas detektīvromānus par Franci Eberhoferu). Galvenais klupšanas akmens ir romāna ierindošana pie detektīviem, kas noklusējumā nozīmē, ka lasītājs ar autoru meklē slepkavu. Man kā lasītājam, kas ļoti cenšas intrigu pastiept garumā, bija liela vilšanās, kad es sapratu, ka esmu uzminējusi vainīgo jau 50. lappusē. Līdz ar to arī viss pārējais tika uztverts kā otršķirīgs un nevajadzīgs. Domāju, ka autore nav slikta rakstniece, tikai viņai nevajag rakstīt krimiķus − nelielas, izklaidējošas lubenītes ar kādu detektīvintrigu otrajā plānā viņai izdotos daudz labāk.

 

Leo Perucs. Pastarās dienas meistars / no vācu val. tulk. Aija Jakoviča. – Rīga: AGB, 2001. (Leo Perutz. Der Meister des Jungsten Tages. 1923. )

Austrietis Perucs ir rakstnieks, kurš ļoti nemanāmi pārņem lasītāja prātu. Esmu lasījusi divus viņa īsromānus − “Leonardo un Jūda” un “Svētā Pētera sniegs” un sākotnēji nenovērtēju iespaidu, ko tie atstāj. Tie šķita lēni un vāciski smagnēji, lai gan tajos tika ievīti intriģējoši fantāzijas elementi. Taču − tie paliek atmiņā un sarunas ar autoru prātā tiek risinātas vēl ilgi pēc izlasīšanas. Iespējams, arī “Pastarās dienas meistaru” sagaida līdzīgs liktenis, jo uzreiz pēc izlasīšanas tas atstāj vieglā neizpratnē, vēl jo vairāk, ka autors ir atstājis garas daudzpunktes.

Romāna stāstnieks ir kāds atvaļināts virsnieks, muižnieks, kurš pirmajā personā apraksta 1909. gada rudens notikumus. Barons Jošs ir grūti izprotama personība, kura acu priekšā, saviesīga vakara gaitā notiek pašnāvība… vai slepkavība? Viesu grupa nolemj noskaidrot, kas noticis un uzzina, ka pēdējā laikā notikušas vairākas līdzīgas, aizdomīgas pašnāvības, turklāt viņiem neizdodas novērst vēl vienu. Kurš ir vainīgs? Aizdomas vēršas pret stāstnieku − baronu Jošu. Cik daudz barona stāstījumā ir pastiesības, cik tiek noklusēts? Romāna gaitā lasītājs tiek mocīts ar minējumiem, un pat izskaņā viņam tiek piedāvāta izvēle − ticēt stāstījumam, kurš dienasgrāmatas veidā iegūts jau pēc Joša nāves, vai arī izdevēja komentāram, ka Jošs vēlamo uzdevis par esošo.

Mēs visi esam tēli, kas nav padevušies pēc dižā radītāja gribas. Mēs nesam sevī briesmīgu ienaidnieku, paši nemaz to nenojauzdami. Viņš neliek sevi manīt, viņš snauž, viņš šķietās miris. Taču lai sargās tas, kas viņu redzēs nomodā!

Pēcvārdā minēts, ka Horhe Luiss Borhess 1946. gadā ietveris šo romānu pasaules labāko kriminālromānu antoloģijā, un pilnīgi iespējams, ka tas joprojām ir pamatoti. Tas ir īpatnējs romāns, kurš saglabā savu noslēpumu, un tas šķiet īpaši intriģējoši laikmetā, kad detektīvi sniedz skaidras un nepārprotamas atbildes. Šobrīd mums patīk, ja viss tiek pasniegts kā uz paplātes un lasītāji slikti izturas pret nesaprotamiem fināliem. Bet cilvēks jau ir būtne, kuru nav iespējams tik viegli izprast, un Perucs to parāda daiļrunīgi un daudzpusīgi.

Arturs Šniclers “Sapņa novele”

Komentēt

Arturs Šniclers. Sapņa novele / no vācu val. tulk. A.Jakoviča. – Rīga: Valters un Rapa, 2004.

Arturs Šniclers. Sapņa novele / no vācu val. tulk. A.Muitiniece. – Madrid: Mediasat Group, 2007. – (Laikraksta “Diena” bibliotēka; 28).

Austriešu rakstnieka Artura Šniclera (1862-1931) garstāsta “Sapņa novele” tulkojumam latviešu valodā ir īpatnēja vēsture. “Traumnovelle” ir sarakstīta jau 1926. gadā un tiek uzskatīta par vienu no 19./20.gs. mijas Vīnes dekadences simboliem. Lai arī Šniclers ticis latviski tulkots jau pirms kara un arī padomju laika izdoti divi viņa stāstu krājumi (“Kazanovas atgriešanās” (1980) un “Terēze” (1983)), taču viņa slavenākais darbs, iespējams, seksuālā zemteksta dēļ, bija palicis netulkots. Tādēļ saprotams, ka 2004. gadā “Valters un Rapa” izdeva “Sapņa noveli”, pievienojot vēl divus stāstus − arī līdz šim latviski netulkoto “Bēgšana pretī tumsai” un “Bagātība”. Savukārt pēc trim gadiem laikraksta “Diena” sērijā iznāca cits tulkojums jau ar citiem līdz šim netulkotiem stāstiem − “Trīs eliksīri”, “Vienas stundas dēļ” un “Labie darbi, darīti klusi un no visas sirds”. Tas nav vienīgais gadījums, kad kāda grāmata latviski tiktu tulkota vairākas reizes, tomēr es neatceros, kad tas tiktu darīts tik īsā laika posmā. Es palasīju abus variantus un man subjektīvi labāk patika Jakovičas tulkojums, bet es neteiktu, ka atšķirības būtu būtiskas.

Lai kā nu būtu ar tulkojumu, bet “Sapņa novele” ir ļoti īpatnējs darbs, kas ārēji šķiet samudžināti galvenā varoņa − veiksmīga ārsta Fridolīna klejojumi pa personisko dzīvi. Viņš kopā ar sievu noliek gulēt mazo meitu un neviļus sāk dalīties ar “tām apslēptajām, tikko jaušamajām vēlmēm, kas arī skaidrākajā un tīrākajā dvēselē snaudošos tumšos atvarus spēj savērpt bīstamos virpuļos.” Fridolīnu aizsauc pie mirstoša pacienta, kura meita viņā ir bezcerīgi iemīlējusies, pa ceļam uz mājām viņš gandrīz nonāk prostitūtas gultā, bet tad satiek vecu paziņu Lakstīgalu, kurš izpļāpājas, ka pelna naudu, spēlējot klavieres ar aizsietām acīm slepenā pasākumā. Noslēpumainības ieintriģēts, Fridolīns noīrē karnevāla tērpu un ar viltu iekļūst nomaļā savrupmājā, kur pulcējas maskoti svešinieki mūku un mūķeņu tērpos. Fridolīns paspēj saprast, kas pasākumā notiek, bet tad tiek atmaskots un ar draudiem izmests no mājas. Ārstam paveicas, jo par viņu galvo kāda daiļa svešiniece, bet tālākie notikumi liecina, ka viss ir pavisam nopietni un spēle notiek uz dzīvību un nāvi.

Domāju, ka stāsta spēks ir nepateiktajā − lasītāja prātam tiek atstāta ļoti liela daļa fantāzijām, par to, kas tieši notiek savrupmājā. Tā kā ir skaidra norāde uz seksuālām darbībām, tad lasītājs var visu iztēloties atbilstoši savai samaitātības pakāpei, turklāt pilnīgi iespējams, ka fantāzijas lidojumu paspilgtina nosacījums, ka darbība notiek laikā, kad sekss ir sabiedrības slepenā tēma, Šniclera garstāstā − pat tēma, par ko soda ar nāvi. Autors izmantojis īpatnēju paņēmienu − Fridolīna dienas un nakts gaitas aprakstītas tādā veidā, ka rodas iespaids, ka tās tiek sapņotas, savukārt Fridolīna sievas Albertīnes sapnis, kuru viņa stāsta savam vīram, ir skaidrs un spilgts kā reāls (lai arī fantasmagorisks) notikums.  Fridolīnu sadusmo sievas sapnis, jo atklāj, ka viņš ne tuvu nepazīst savu sievu tik labi, kā iedomājies. Izskaņā Albertīne uz gultas spilvena sev blakus ir nolikusi Fridolīna karnevāla masku − vai tas būtu uzaicinājums to uzlikt vai noņemt? pārkāpt atļautā robežas? Fināls ir atvērts − laulātais pāris katrs ir guvis savu pieredzi un, pilnīgi iespējams, ir ceļā uz kaut ko jaunu savās attiecībās.

Judith Eisler (1962) Liz.

2004. gada izdevumā pievienotie stāsti “Bēgšana pretī tumsai” un “Bagātība” ir savdabīgs cilvēka dabas pētījums. Pirmajā ir stāsts par kāda ierēdņa ceļu pretim vājprātam − lielākoties viņa iekšējās sajūtas, mokoties priekšnojautās. Otrs stāsts preparē, kas notiek ar tāda cilvēka psihi, kurš kazino vinnējis lielu naudas summu, dzērumā to noslēpis un no rīta vairs nespēj atcerēties, kur ir slēptuve. Lai arī stāstu sižets ir vienkāršs, tomēr Šniclers to ir pasniedzis vairākos slāņos un piešķīris savu daļu noslēpumainības, kas uztur intrigu līdz stāsta beigām.

Savas paša dzīves piekrāpts, iekšēji iztukšots, viņš pārāk viegli, jā, pat ar zināmu tīksmi bija sācis spēlēt iedomātu lomu, kura nemanāmi bija ieguvusi milzīgu varu pār viņu un pamazām draudēja izpostīt viņa dziļāko būtību. Taču tagad viņš lepni izslēja galvu, kā izkļuvis no bīstamiem miglas tvaikiem, un sajuta sevī gribu un spēku būt veselam un − beidzot kļūt patiesam.

2007. gada stāsti ir pavisam nelielas ideju skices, tādi mazi rakstnieka vingrinājumi, kas, iespējams, Šniclera daiļradē kādā brīdī ir izvērsti plašāk − par apsēstību iegūt uzticīgu un mūžīgu mīlestību, par mūsu patiesām vēlmēm, ko neapzināmies, un labdarības pazemojošo aspektu.

Manuprāt, Šniclers ir autors, kura idejas var būt saistošas joprojām, taču lasītājam jāapzinās, ka viņa rakstības stils atbilst savam laikmetam (ja nu kāds būtu sadomājies, ka būs trilleris ar negantu erotiku).

 

Ernsts Lotārs “Eņģelis ar bazūni”

Komentēt

Ernsts Lotārs. Eņģelis ar bazūni: kādas dzimtas romāns / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2008. (Ernst Lothar. Der Engel mit der Posaune. 1944.)

Jau no pavasara man ir sanācis lasīt dažādu austriešu autoru daiļdarbus, un domāju, ka Austrijas Nacionālā diena, kas tika atzīmēta 26.oktobrī, varētu būt labs iemesls sākt publicēt visus sakrātos grāmatu aprakstus.

Austrija ir īpatnēja valsts − gadsimtiem ilgi tā ir bijusi lielu impēriju galvenā sastāvdaļa ar nacionāli raibu iedzīvotāju sastāvu. Pēc Pirmā pasaules kara impērija pazuda, un Austrijai nācās meklēt savu identitāti. Nav tādas tautības − austrietis, taču ir tāda pilsoniskā piederība, un jebkurš austrietis būs diezgan apvainots, ja viņu piedēvēs citai nācijai. Viens no Ernsta Lotāra romāna vadmotīviem ir austrieša identitātes meklējumi, un tas tiek pētīts ar lielas austriešu dzimtas vēstures palīdzību.

Izrādās, ka Ernsts Lotārs (1890-1974) ir savā dzimtenē populārs rakstnieks, arī teātra direktors un režisors. Pēc Austrijas anšlusa 1938. gadā Lotārs bija spiests emigrēt uz ASV un trimdā sarakstīja piecus romānus, kuri vispirms tika izdoti kā tulkojumi angļu valodā (tai skaitā arī “Eņģelis ar bazūni”). Latviski ir tulkots tikai viens romāns, un tas pats salīdzinoši nesen. Ja ņem vērā manu patiku uz ģimenes sāgām, tad ir diezgan negaidīti, ka biju šo grāmatu palaidusi garām, bet neteiksim, ka tā būtu arī sevišķi skaļi izskanējusi. Tas lieki − romāns ir cienījams iemītnieks plauktā starp “Budebrokiem” un “Egletjēru ģimeni”.

Altu ģimene ir neatņemama Vīnes sastāvdaļa − viņu dzeltenpelēkais dzimtas nams atrodas centrā un to virs galvenās ieejas rotā akmens ģerbonis, kurā attēlots kails eņģelis, kurš pūš bazūni. Dzimtas ciltstēvs Kristofs Alts namu uzcēla 1790. gadā, būdams jau cienījams klaviermeistars, kura būvētos instrumentus augsti vērtējis pats Mocarts. Viņa dēls un mazdēls ir sekojuši senča pēdās, un Altu klavieru firma stabili plaukst, vairojot ģimenes labklājību. Altu ģimene ir konservatīva un tradicionāla. Mazdēls Francs Alts, Emīla Alta otrais dēls un biznesa mantinieks, romāna ieskaņā ir gatavs precēt Henrieti Šteinu, kuru pārēja ģimene uzņem piesardzīgi. Dūmi nav bez uguns − Henriete ir bijusi kroņprinča Rūdolfa mīļākām, taču izvēlas kļūt par Alta kundzi − sagadīšanās vai liktenis, bet viņas kāzu dienā Rūdolfs izdara pašnāvību. Henriete dzemdē četrus bērnus (ne visus no vīra), un 1890. gadā dzimušais Hanss lasītāju izved cauri ģimenes peripētijām līdz pat Otrā pasaules kara sakumam.

Romāna varoņus vieno ne tikai radniecīgas saites, tos vieno arī māja, un, iespējams, viņi dzīvo pārāk tuvu viens otram, lai vienmēr saglabātu labas attiecības. Vectante Sofija no pirmā stāva kā veca pūce vēro jauno paaudzi un uztraucas par tās morālo pagrimumu; māsas Grētele un Paulīne mājā ir ievedušas diezgan apšaubāmus vīrus − frivolu virsnieku un pat gleznotāju, kam augšējā stāvā ir ierīkota darbnīca; vecākais dēls Otto Eberhards gan ir apprecējis sievu ar titulu ‘fon’ un tieši tāpat darīs viņa dēls Peters. Ģimenē ir gan īsteni austrieši, gan ungāriete, gan pusebrejiete − nevar teikt, ka tautībai nav nozīmes. Hansa iecerētā Zelma ir aktrise un ebrejiete − un labi, ka vectantei Sofijai tas vairs nav jāpiedzīvo. Saskaņā ar vectēva testamentu ģimenei ir jādzīvo kopā − bet tas nav viegli.

Zini, lāgiem es domāju: pievilcība, apdāvinātība, pat ģenialitāte nozīmē daudz mazāk, nekā mums liekas. Tas viss paredzēts izņēmuma brīžiem. Bet dzīve sastāv no ikdienas. Biedriskums, kurā jūties pasargāts, − tas ir vajadzīgs ikdienai − un arī lielā māksla, kuru neesmu apguvis vēl šobaltdien: tikt galā ar eksistenci, proti − izturēt to labrātīgi, otimistiski un spējīgi.

Pirmais pasaules karš mājā ienāk kā salts vējš, un Henrietei, tāpat kā visiem austriešiem, vajag pierast pie vārda ‘karš’, jo viņas paaaudze, absolūti pasargāta, ir dzīvojusi tajos laikos, kad viens un tas pats nams nereti bija dzimšanas, dzīves un nāves vieta vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Hansu karš ir mainījis, un viņš redz, kā ir mainījusies valsts, bet ļaudis ilgojas turpināt to, kam turpinājums nav iespējams. Pēc kara visi ir nedaudz sajukuši un parāk atšķirīgi, kas 1934. gadā noved pie Austrijas pilsoņu kara.

Vīne bija impērijas galvaspilsēta, impērijas galvaspilsētai bija vajadzīga impērija; impērijas vairs nebija. (..) Septiņu miljonu valstiņai ar nosaukumu “vācu Austrija”, slepkavīgi izgrieztai no piecdesmit piecu miljonu impērijas, nebija ne naudas, ne kredītu, ne ģeogrāfiskā drošības kapitāla.

Ja romāna sākumā autors uz notikumiem skatās distancēti un nekautrējas par varoņiem pazoboties, tad romāna pēdējā trešdaļā, kas stāsta par 30.gadiem, jūtama viņa personiskā atieksme − rūgtums, izmisums, nesapratne. Austrija top aizvien prohitleriskāka, antisemītiskāka, militarizētāka.  Aiz ārējās pieklājības sienas Altu ģimene sašķeļas, un romāns, kas pabeigts 1944. gadā, faktiski paliek daudzpunktē. Lotāra romāns parāda buržuāzijas patieso seju, kas slēpjas aiz Vīnes valšiem un Zahera tortes saldā baudījuma.