Sākums

Kenets Greiems “Vējš vītolos” (1998)

Atstāt komentāru

Kenets Greiems. Vējš vītolos / no angļu val. tulk. Mārtiņš Poišs; dziesmu tekstus atdzejojusi Laima Līvena. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 1998. (Kenneth Grahame. The Wind in the Willows. 1908.)

Greiems_Vejš vitolosVasarā, kad iestājies lielais atvaļinājumu laiks, kādreiz nemaz tik labi atpūta neizdodas. Tad es atceros citātu no grāmatas “Vējš vītolos”: “Brīvdienās galu galā pats galvenais varbūt ir nevis atpūsties, bet redzēt visus citus bēdubrāļus strādājam kā kurmjus.” Citātu es zinu jau sen, bet Greiema grāmatu gan nebiju lasījusi, tādēļ nolēmu aizpildīt šo nelāgo caurumu bērnu literatūras sarakstā.

“Vējš vītolos” ir sarakstīts pirms vairāk nekā simts gadiem un patīkami sabalsojas ar citām angļu klasikas grāmatām : tajā ir kaut kas no Beatrise Poteres jaukajiem dzīvnieciņiem, kaut kas no laiskas ceļošanas pa upi kā Džeroma romānā “Trīs vīri laivā” un sava veida ekscentrisms kā Lūisa Kerola Alises grāmatās. Romāna uzmanības centrā ir četri dzīvnieciņi: Kurmis, Ūdensžurka, Krupis un Āpsis, kurus kopā saista draudzība un kopīgi piedzīvojumi. Vispirms Kurmis sapazīstas ar Žurku un viņa vadībā iepazīst aizraujošo laivošanas prieku, tad stāstā parādās viedais Āpsis, bet asu izjūtu ieviešanai − vieglprātīgais Krupis. Ja pirmie trīs grāmatas personāži darbojas laucinieciski sentimentālās noskaņās, apjūsmojot upes un meža burvību, tad Krupis ir asais džeks un ciena risku un ātrumu, iemanoties pat nokļūt cietumā un no tā aizbēgt. Nosacīti grāmatu būtu iespējams sadalīt divās daļās: mierīgi liriskā un piedzīvojumiem bagātā, kuras savstarpēji viena otru papildina.

Latviski grāmata ir izdota vairākas reizes − pirmoreiz jau 1937. gadā (Valters&Rapa, tulk. Austra Zaļā), bet pēc tam trīsreiz pārizdota Mārtiņa Poiša tulkojumā (Liesma, 1987; Jānis Roze, 1998; Zvaigzne ABC, 2007). “Liesmas” un ” Zvaigznes” izdevumiem bildes zīmējis Ernests Šepards, kas gan nav pirmais grāmatas ilustrators, bet pats populārākais, savukārt “Jāņa Rozes” izdevumam izvēlēts salīdzinoši nesenas – 1994. gada – Patrika Bensona ilustrācijas. Interesanti, ka pirmajam izdevumam bilžu nav bijis vispār, kas šobrīd pat šķiet dīvaini − tās ir tik iederīgas un papildinošas. Jāatzīst, ka Mārtiņa Poiša tulkojums man šķiet viens no skaistākajiem, kāds vispār lasīts, un ļoti žēl, ka no viņa puses nav īpaši daudz tulkotu grāmatu.

Tāds miers valda vispāri, tomēr pasaule neguļ, bet iet savu gaitu. Krietnu dzīvi jūs vadāt, mans draugs, nav šaubu, pašu labāko pasaulē, ja vien jums ir diezgan gara spēka, lai tā varētu nodzīvot…

Tā īsti pie sirds man negāja dīvainās cilvēku un dzīvnieku attiecības, piemēram, Krupis cilvēku cietumā vai zirga mugurā, bet, iespējams, bērnam tas šķistu pilnīgi dabiski. Īsti gan nezinu, vai “Vējš vītolos” vispār šobrīd būtu uzskatāma par bērnu grāmatu, jo mūsdienu bērnam tā varētu likties pārāk lēna un sentimentāla (nodaļa par Pāna dziesmu man arī šķita sentimentāla un nevajadzīgi reliģioza). Katrā ziņa kā pieaugušam cilvēkam man tā sagādāja prieku un, iespējams, līdzīgi daudziem angļu lasītājiem kādā pavasarī atkal to atšķiršu, lai kopā ar Kurmi dotos izbaudīt plaukstošo pumpuru un čalojošās upes burvību.

Oldess Hakslijs “Brīnišķīgā jaunā pasaule” (1999)

1 komentārs

Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Atēna, 1999.  (Aldous Huxley. Brave New World. 1932).

Hakslijs_BrniskigaKas notiktu, ja mēs visi būtu laimīgi? Apmierināti ar savu dzīvi, t.i. dabūtu to, ko gribam, un nekad negribētu to, ko nevar dabūt; nebūtu ne karu, ne slimību, ne baiļu no nāves; nebūtu stipru kaislību, jo nebūtu stipras pieķeršanās — neviens nepiederētu nevienam; katram būtu sava vieta dzīvē,un viņš tur justos labi. Utopija? Vai tomēr distopija? No katra personīgās attieksmes pret laimi ir atkarīgs, kur ierindot Oldesa Hakslija romānu “Brīnišķīgā jaunā pasaule”.

1931. gadā, rakstīdams romānu, Hakslijs nebija pārliecināts, vai viņš raksta satīru, pareģojumu vai projektu. Varbūt vīziju par 26. gadsimta sabiedrību, kurā bērni tiek mākslīgi audzēti mēģenēs, un atbilstoši gēnu programmai piedzimstot sadalīti alfās, betās, gammās, deltās un epsilonos. Katrai kastai ir atšķirīgs attīstības līmenis, bet — galvenais — ir iznīdēta spēja ilgoties, ikviens indivīds ir laimīgs tur, kur viņš iedalīts. Reiz cilvēki piekusa karot un cīnīties par varu un nolēma savu izvēles brīvību apmainīt pret stabilitāti un absolūto laimi.

Īsta laime vienmēr izskatās nedaudz amorāla, salīdzinājumā ar pārmērīgu postu. Un, bez šaubām, stabilitāte neizskatās ne tuvu tik iespaidīga kā nestabilitāte.

Lasīju žurnālā, ka amerikāņu gēnu pētnieks Jūdžins Makartijs ir izveidojis teoriju, ka cilvēks radies, sakrustojoties šimpanzes mātītēm ar cūku tēviņiem. Citādi nevarot izskaidrot īpašības, kas galīgi nav raksturīgas šimpanzēm: cilvēku bezspalvas ādu, biezo zemādas tauku slāni, gaišo acu krāsu, uz priekšu izvirzīto degunu un biezās skropstas. Lūk, cūka reiz izvaroja pērtiķi, un radās cilvēks. Šī teorija kādā dīvainā veidā sasaucas ar Hakslija izveidoto nākotnes pasauli, kurā dzīvās šūnas tiek izvarotas ar zinātnieka pirkstu un rodas dīvainas būtnes, kuras drīzāk būtu jāsauc par biorobotiem, ne cilvēkiem, jo lielākā daļa cilvēcisko izjūtu tām ir svešas.

Ja indivīds jūt, kopiena grīļojas.

Savdabība apdraud ne tikai indivīda dzīvību; tā satricina pašu Sabiedrību.

Hakslija romāna stiprā puse ir distopiskais pasaules modelis, kurš tiek izklāstīts grāmatas pirmajā pusē. Pēc tam romāna gaitā ir tāds kā atslābums, un lasītājs tiek iepazīstināts ar Mežoni — cilvēku no Rezervāta, kurš nav pazīstams ar “civilizēto” pasauli. Sekojošā Mežoņa un brīnišķīgās pasaules konfrontācija beidzas ar daudziem jautājumiem, kurus Mežonis uzdod vienam no pasaules pārvaldniekiem un saņem savdabīgu sabiedrības izskaidrojumu.

Neteiksim, ka Hakslija pasaule mani būtu īpaši pārsteigusi (ja sabiedrības uzbūvi salīdzina ar Zamjatina “Mēs”). No latviešu literatūras prātā nāk Kārļa Skalbes “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, tajā arī “mežonis” nokļūst sātīgā labklājības zemē, bet nekādi nevar tajā iedzīvoties un jūtas laimīgs tikai tad, kad beidzot ir izkļuvis no paēdušās un kūtrās kopienas.

Varbūt laime īstenībā ir inde, kuru mēs spējam panest tikai stingri dozētās devās, bet pārāk liels laimes malks ilgtermiņā mums īstenībā nāk tikai par sliktu. Arī Hakslija sabiedrība taču īstenībā dzīvo uz somas – legālajām narkotikām, tikai tās absurdā kārtā ir vajadzīgas, lai aizmirstos vidē, kas taču ir radīta harmonijā un stabilitātē.

Hakslija romāns mani uzvedināja uz domām, ka daudz lielāka laime par tās absolūto izpausmi ir iespēja gan katram pašam izvēlēties, ko viņš uzskata par laimi, gan arī ceļu, pa kuru to sasniegt.

Diāna Gabaldone “Svešzemniece” (2013)

20 komentāri

Diāna Gabaldone. Svešzemniece / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Diana Gabaldon. Outlander. 1991.)

Gabaldon_OutlanderSen neviena romāna tulkojumu nebiju gaidījusi tik ļoti kā Gabaldones Outlander, tādēļ sāku to lasīt pie pirmas izdevības, atbīdot tālāk visus citus lasīšanas plānus. Grūti pateikt, kādēļ tas mani tik ļoti vilināja, varbūt piesaistīja ceļošana laikā, varbūt darbības vieta — Skotija, varbūt sieviete galvenā lomā biezā daudzsējumu seriālā. Laikam jau vienreiz pa ilgiem laikiem gaidītajā neesmu vīlusies, jo tieši tādu izklaides romānu es jau sen biju gaidījusi.

Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet romānu ir grūti iebīdīt kādā vienā žanrā un pat noteikt tā literāro vērtību. Domāju, ka diezgan precīzi to būtu nosaukt par romantisku dēku romānu meitenēm, tai pašā laikā nekādi negribas to ielikt lubeņu plauktiņā, jo tas ir pārāk labi uzrakstīts. Romāna sākumā darbības laiks ir 1945. gads, norises vieta — Skotijas kalniene, uz kuru savā otrajā medusmēnesī ir aizbraukuši atpūsties Klēra un Frenks Rendeli. Abi ir piedalījušies Otrā pasaules karā, Klēra kā medmāsa, tagad viņu plānos ir atjaunot attiecības un beidzot uzsākt normālu ģimenes dzīvi. Var just, ka pēc spraigā, notikumiem piesātināta kara laika Klēra jūtas kā izmesta no laivas — viņu garlaiko vīra aizraušanās ar dzimtas vēstures pētniecību, bet nedaudz palīdz aizraušanās ar herbārija vākšanu. Kādā pievakarē Klēra dodas pēc reti sastopamas puķītes uz kalnu, kur joprojām notiek seni pagānu rituāli, un dīvainu, nesaprotamu spēku sagrābta tiek iesviesta 1743. gadā.

Laiks un vieta, kurā Gabaldone ievietojusi galveno varoni — Skotija 18. gs. vidū — ir gana dramatisks un piesātināts, lai te varētu izvērsties visi notikumos iesaistītie. 1707. gadā tika noslēgta Anglijas un Skotijas ūnija, kas izveidoja Lielbritāniju. Abās valstīs bija gan apvienošanās pretinieki, gan aizstāvji: Skotija tajā bija ieinteresēta ekonomisku apsvērumu dēļ, savukārt Anglija vēlējās novērst Francijas protežēta Stjuartu dinastijas pēcteča, kuru Skotijā atbalstīja t.s. jakobīti, nonākšanu Anglijas tronī. Klēras ierašanās gadā — 1743. — jakobīti slepeni turpina vākt līdzekļus un militāro spēku, lai sagatavotu “smukā prinča” Čārlza, Stjuartu pēcteča, vadīto jakobītu sacelšanos. Lai nebaidās tie, kam nepatīk izvērsti vēsturiskie romāni, jo tas būtībā arī ir viss, kas jāzina par attiecīgā laikmeta situāciju: angļi pret jakobītiem. Lai arī Klēra neaizraujas ar vēsturi, tik daudz no vīra stāstītā viņa atceras, ka 1746.gada 13. aprīlī “smukais princis” Kalodenas kaujā cietīs iznīcinošu sakāvi, kuras sekas ilgtermiņā būs pilnīga Skotijas tradicionālās sabiedrības struktūras sagrāve. Vai viņai ir tiesības iejaukties notikumu norisē, lai mainītu vēstures gaitu? Tas ir intriģējošs jautājums, kuru agri vai vēlu uzdod visi laika ceļotāji.

Iztēlojieties dvēseli, kundze, kura pēkšņi iemesta svešā zemē, izmisusi, bez draugiem un mājām, bez līdzekļiem , kurai ir tikai tas, ko var nodrošināt jaunā zeme. Šāds notikums nudien ir katastrofa, tomēr tas var būt sākums lielām iespējām un dāvanām.

Iemesls, kādēļ man negribētos “Svešzemnieci” nodēvēt par lubeni, vispirms ir galvenā varone Klēra. Autore ir darījusi gudri Klērai piešķirot medmāsas kvalifikāciju un reālu pieredzi ar kaujas ievainojumiem, līdz ar to Klērai ir zināšanas, kas būtībā ir vērtīgas jebkurā laikmetā, un viņa var kļūt par dziednieci arī 18. gs. Skotijā. Klērai ir neatkarīga, patīkami feministiska personība, kura sevi nedefinē no vīriešu skatupunkta, bet vispirms domā pati par sevi, tādēļ pat iemīlēšanās smukajā Džeimijā viņu nepadara par padevīgu un pakļāvīgu būtni. Drosmīga un patstāvīga galvenā varone vienmēr iegūs sieviešu auditorijas simpātijas.

Otrs arguments pret lubeni ir tāds, ka romāns nav stulbs. Tam ir savas vājās vietas, piemēram, zināms melodramatisms un daža baltiem diegiem šūta situācija, kā arī pastieptas erotikas ainas un pārāk smalki miesas sodu apraksti, tomēr kopumā gan pati Skotija, gan iesasitītie cilvēki ir attēloti ļoti dzīvelīgi, valoda ir raita un tēlaina. Izbrīnu raisa, ka tāda apjoma romāns Gabaldonei ir rakstniecības debija (var jau būt, ka jāņem vērā autores PhD grāds, lai arī bioloģijas nozarē), un viņa cītīgi turpina iesākto — nākamgad jūnijā plānots izdot jau astoto grāmatu Outlander sērijā, turklāt viņa raksta darbus arī ārpus šīs sērijas. Man patika Gabaldones teiktais, ka viņa nolēmusi sākt rakstīt grāmatu, neveicot milzu pētījumus par attiecīgo laikmetu, jo dažs rakstnieks tā pēta visu mūžu un tā arī nesāk rakstīt pašu grāmatu.

… katrā cilvēkā laikam ir kāda maza vietiņa, kur varbūt kaut kas tiek noglabāts, ko tu paturi pie sevis. Kā tāds mazs cietoksnis, kur dzīvo tavs slepenākais “es” — varbūt tā ir tava dvēsele, varbūt tikai tas, kas padara tevi par to cilvēku, kāds esi.

Man ir pārdomas par to, vai latviešu izdevuma vāks (kurš pats par sevi ir skaists) uzrunās īsto auditoriju: jo pamatžanrs tomēr ir vēsturisks dēku romāns, daudz mazāk romantiska fantāzija. Kā arī neizprotu izdevēja izvēli romānu nosaukt par “Svešzemnieci”, jo tekstā tiek konsekventi lietota ‘ārmaliete’, kas manuprāt ir ļoti veiksmīgs un būtībā precīzs apzīmējums Klēras statusam.

Varbūt subjektīvi, bet man šķiet, ka romāns netiek plaši reklamēts (iespējams, mulsina erotikas daudzums), tādēļ es varētu nedaudz piepalīdzēt un teikt: mīļās meitenes, ja ilgojaties pēc kvalitatīvas vakara pasaciņas, tad izvēlieties lasīt “Svešzemnieci”!

Bērnu raganiņas: vācu, angļu un spāņu

7 komentāri

Bērnu literatūrā ragana ir ļoti iemīļots personāžs, tai pašā laikā tās tēls laika gaitā ir stingri mainījies. Sākotnēji tās bija pasaku raganas – viennozīmīgi ļaunas, naidīgas, nenovīdīgas, no kurām vajadzēja uzmanīties un baidīties. Pasaku žanram ienākot literatūrā, protams, pēc kāda laika parādījās arī literārās raganas, kuras autori vēlējās portretēt niansētāk un saistošāk, ne tikai no tumšās puses. Piemēram, ASV rakstnieka Bauma sērijā par burvi no Oza zemes (1900) ir četras raganas – divas labas, divas ļaunas, turklāt vārds ir dots tikai vienai no labajām – baltajai Glindai.

Interesanti, ka tikai pētot bērnu raganu grāmatas, es iedomājos, ka angļu un krievu bērnu literatūrā pastāv atšķirīga attieksme pret raganām, kas izpaužas jau apzīmējuma izvēlē: tam pašam Baumam ir „witches”, bet viņa darba atražotājam Volkovam – „labās un ļaunās burves”. Iespējams tādēļ, ka es bērnībā lasīju grāmatas par ļaunajām raganām un labajām burvēm, man kā bērnam bija diezgan grūti sākumā pieņemt vācu rakstnieka Preislera raganiņu, kuru autors izvēlējies portretēt kā labo darbu veicēju.

Otfrīds Preislers. Mazā raganiņa / no vācu val. tulk. Ingus Liniņš. – Rīga: Liesma, 1981. (Otfried Preußler. Die Kleine Hexe. 1957)

Preislers_Mazā raganiņaKādu vakaru skolotāja Preislera jaunākā meita viņam atzinās, ka viņai ir bail no ļaunām raganām, uz ko tētis viņai mundri atbildēja, ka tādu vairs nav. Kāpēc? – jautāja bērnelis. Tiešām, kur palikušas ļaunās raganas? Tā nu nācās Preisleram izdomāt ikvakara stāstus par mazās raganiņas piedzīvojumiem, kas pēc tam tika stāstīti un patika arī viņa skolēniem, bet vēlāk tika apkopoti grāmatā.

“Mazā raganiņa” man ir ļoti mīļa bērnības grāmata, par kuru man gribējās uzrakstīt pat zinot, ka lielākā daļa to noteikti ir lasījusi. Raganiņa dzīvo mežā kopā ar viedu, melnu kraukli Abraksu un ir tikai nieka 127 gadus veca – daudz par jaunu, lai piedalītos pieaugošo raganu saietos. Bet viņai tā gribas uzdejot ap Valpurģu nakts lielo ugunskuru! Tā nu viņa slepus aizlavās uz balli, bet tiek pieķerta, un tagad viņai nākamā gada laikā ir jākļūst par “labu raganu”. Raganiņa ar kraukli gan, izrādās, nav sapratuši, ka raganu mēlē “labs = ļauns”, un tad nu raganiņas uzraudzei negaisa raganai Rumpumpelei gada laikā  ir dikti daudz ko pierakstīt savā melnajā grāmatā.

Ko dara maza raganiņa, kurai ir noberztas kājas? Viņa sataisa ziedi no krupja olām un peļu mēsliem, piejauc klāt sauju samaltu sikspārņu zobu un liek ziedei uguns liesmās pavārīties. Kad viņa apsmērē noberztās vietas ar šo ziedi un vēl nopurpina dažus vārdus no buramās grāmatas, kājas sadzīst dažos acumirkļos.

Domāju, ka Preislera grāmata ne mirkli nav novecojusi un joprojām patīk visa vecuma bērniem.  Pēc tās motīviem ir uzņemtas divas multenes – čehoslovāku/VFR (1986) (youtube meklēt die kleine hexe) un krievu (1991) (youtube meklēt Маленькая колдунья).

“Mazā raganiņa” gan šogad kļuva bēdīgi slavena ar to, ka vācu izdevniecība to nolēma pārizdot, lai nomainītu vārdus ar negatīvu pieskaņu, t.i. Neger, wichsen un Zigeuner, bet tā jau tāda globāla tekstu pārrakstīšanas mānija.

.

Roalds Dāls. Raganas / no angļu val. tulk. Karīna Gretere. – Rīga: Madris, 1997. (Roald Dahl. The Witches. 1983)

Dals RaganasKad Roaldu Dālu sāka tulkot latviski, es jau biju liela meitene un bērnu grāmatas nelasīju. Tādēļ pirmo Dāla grāmatu lielā cerībā izlasīju tikai pagājušogad, un tā bija “Matilde” – par meiteni grāmattārpu, kura man nepatika. “Raganas” man arī nepatika, un domāju, ka vairāk es Dālu nelasīšu – nesakrīt mums tās humora izjūtas.

Dāla raganas ir ļaunas, nu dikti ļaunas. Viņas valkā cimdus, lai slēptu savas neglītās rokas, un nēsā parūkas, jo viņām nav matu, un regulāri kasa iekaisušo galvas ādu; viņu kājām nav pirkstu, bet viņas vienalga valkā neērtās cilvēku kurpes, jo grib noslēpties starp cilvēkiem. Jā, par raganu var izrādīties ikviena ārēji mīlīga sieviešu kārtas būtne. Viņu galvenie ienaidnieki ir – bērni! Raganuprāt smirdīgie, mazie radījumi ir jāiznīdē no pasaules. Vēlams, vienu bērnu nedēļā. Kāpēc? Nu tas priekš Dāla ir pārāk grūts jautājums. Galvenais varonis un viņa vecmāmiņa man šķita tik samākslotas  būtnes, ka viņu darbībā un arī viss stāsts likās plakans un neizteiksmīgs. Ak, ko nu tur daudz… nepatika un viss.

Nezinu, vai es bērnam šo grāmatu dotu lasīt – ja nu vienīgi rūdītam šausmeņu cienītājam. Savukārt pieaugušam cilvēkam tas viss galīgi nav ne šausmīgi, ne aizraujoši (kā var neatpazīt raganu, ja tai ir zilas siekalas?) Beigas ir diezgan muļķīgas, visticamāk, ka ir bijis domāts turpinājums.

.

Džozefs Gregorijs. Teresita – mazā raganiņa / no spāņu val. tulk. Edvīns Raups. – Rīga: Rasa, 2001. – (Sprīdīša bibliotēka; 22). (Josep Gregory. Tereseta la bruixeta. 1995.)

Gregorijs_TeresitaRaganiņu meklējumos atradu, ka Sprīdīša bibliotēkā ir viens spāņu rakstnieka stāsts, kura galvenā varone ir vēl viena mazā raganiņa. Viņas piedzimšana raganu ģimenē izraisa traģēdiju, jo Teresita ir īsts briesmonis, viņa galīgi neizskatās pēc raganas: deguntiņš ir atbaidoši sīks un daiļš (kur ir kārpa?!), mati laistās kā zelts, bet no acīm vispār var galu dabūt. Nabaga izmisušie vecāki tomēr samierinās ar likteni un ved vien mājās savu šausmonīti. Teresita izaug un iet raganu skolā, tikai joprojām ir drausmīgi smuka, ļoti zinātkāra un galīgi negrib ēst tik garšīgas lietas kā prusaku sviestmaize un skudru mērce, viņai, redziet, svaigi augļi pie dūšas iet vairāk.

Stāsta galvenais notikums ir visu raganu slotu pazušana, kas nozīmē haosu jau tā nemierīgajā raganu ciemā. Teresita nolemj būt detektīve un sadzīt pēdas pazudušajiem transportlīdzekļiem. Sižets nav īpaši oriģināls (ja nu vienīgi tas, ka Teresita lido uz putekļsūcēja), tomēr autors ir izgudrojis visādas jancīgas lietas un tulkotājs labi to visu pārtulkojis – tāds smieklīgs un mīļš bērnu stāsts ar negaidīti feministiskām beigām.

Ja baudīt gribi ko smalku

ļauj, es tev uzklāšu galdu:

būs žurkas, slieciņas smalkas,

bet saldajā – zāģu skaidas.

Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita” (2005)

3 komentāri

Mihails Bulgakovs. Meistars un Margarita / no krievu val. tulk. Ojārs Vācietis. – Rīga: Jumava, 2005. (Михаил Булгаков. Мастер и Маргарита. Sarakstīts 1929.-1940.)

Viktora Jefimenko ilustrācija

Viktora Jefimenko ilustrācija

Pirmo reizi “‘Meistaru un Margaritu” es lasīju krieviski vēl vidusskolā. Neteiksim, ka toreiz romāns atstāja kādu paliekošu iespaidu, daudz spilgtāk atmiņa palicis Bulgakova satīriskais garstāsts “Suņa sirds”, kuru izlasīju pirmo, publicētu turpinājumos žurnālā “Avots” (šķiet, ka latviski grāmatas veidolā tas tā arī nav iznācis). Jau kādu laiku likās, ka vajadzētu izlasīt romānu vēlreiz kā pieaugušam cilvēkam, un raganu tēma tam bija labs iemesls – jo Margarita neapšaubāmi ir spilgts raganas tēls 20. gs. literatūrā, nerunājot nemaz par to, ka iespējams izsekot viņas tapšanai par raganu. Ja godīgi – iespaids par grāmatu pēc izlasīšanas man nav mainījies. Acīmredzot nav no svara ne mans vecums, ne lasīšanas valoda, es šo grāmatu spēju vērtēt tikai ar prātu, bet emocionāli tā mani nekādi neskar.

Mihails Bulgakovs (1891-1940) ir rakstnieks ar smagu likteni, bet paradoksālā kārtā ir pētnieki, kuri saka, ka viss viņa dzīvē ir virzīts uz to, lai sekmētu Bulgakova galvenā darba “Meistars un Margarita” uzrakstīšanu, jo laimīgs cilvēks tādu grāmatu neuzrakstītu. Jāatzīst, ka, grāmatu lasot, es sevi pieķēru pie domas, ka tekstu rakstījis cilvēks, kurš dzīvē ir it kā iedzīts stūrī, jo man viņa satīra nešķiet smieklīga, bet drīzāk atgādina tāda cilvēka jokus, kuram vairs nav, ko zaudēt. Jau 1930. gadā Bulgakovs nokļūst nevēlamo rakstnieku skaitā, viņu nepublicē un iestudētās lugas noņem no repertuāra, un tikai pēc vēstules Staļinam Bulgakovs var strādāt Maskavas teātrī, bet viņam neklājas viegli. 1936. gadā, līdzīgi kā Meistars par savu romānu, Bulgakovs par lugu «Кабала святош» saņem iznīcinošu recenziju “Pravdā” un aiziet no teātra. Bulgakovam bija daudz ienaidnieku, jo viņš bija  smaga rakstura cilvēks ar asu mēli, ar padomju varu viņš nevarēja sadzīvot, to nepieņēma, bet emigrēt viņam neļāva, un tāds apstākļu kopums viņu pamazām salauza – ne velti kādā Bulgakova dienasgrāmatā ir rakstīts: “es esmu kā līķis, kurš guļ krastā, bet pāri tam veļas viļņi”. Uz visu šo notikumu fona 1929. gadā Bulgakovs sāk rakstīt “Meistaru un Margaritu”, kura pirmo manuskriptu sadedzina, bet ļoti drīz atsāk rakstīt un turpina to rediģēt līdz pat savai nāvei 1940. gadā.

Bulgakova romānā apvienojušies vairāki žanri – dēku romāns ar Ilfam un Petrovam līdzīgu satīru, Bībeles teksta parafrāze un pilsētas fantāzija, kas kopā veido dīvainu sajaukumu, kuru iespējams kaut cik adekvāti var saprast tikai tad, ja zināma tā laika Krievijas vēsture (domāju, ka tie angļu lasītāji, kuri pametuši grāmatu puslasītu, visticamāk, nespēja saprast padomju farsu, kurš tikai daļēji ir izdomāts). Kāds krievu lasītāju viedoklis pauž, ka tieši šis žanru mikslis palīdz uzrunāt visdažādākos lasītājus, t.i. katrs atradīs kaut ko priekš sevis. Man tāda eklektika pie sirds neiet, un domāju, ka grāmatas panākumi slēpjas, pirmkārt, viegli uztveramajā farsa slānī un, otrkārt, virspusējos reliģiski morālajos pārspriedumos, kas lasītājam ļauj sajusties uz brīdi kā filozofam; treškārt, grāmata, protams, ir romantiska un vispār jau nevienu nevar atstāt vienaldzīgu kailas, uz slotas lidojošas sievietes. Nevajag aizmirst, ka ilgu laiku grāmata bija aizliegto statusā, kas tai piedeva papildu šarmu. Nemaz nebrīnītos, ja Bulgakovs, kurš vispār dzīvē alka pēc atzinības un negribēja rakstīt atvilktnei, savu pēdējo grāmatu būtu rakstījis ar domu “es jums visiem parādīšu, kas es par velnišķīgu rakstnieku”, un viņam bija taisnība – viņš rāda joprojām.

Viktora Jefimenko ilustrācija

Viktora Jefimenko ilustrācija

Kas attiecas uz Margaritu, godīgu bagāta inženiera sievu – kādēļ viņa kļuva par raganu? Savā atvadu zīmītē vīram viņa raksta: “Aiz bēdām un posta, kas mani piemeklējis, esmu kļuvusi ragana.” Margaritas nabaga vīrs, kuram nebija nekādas nojausmas par sievas mīļāko un sirdēstiem – iespējams, viņš joprojām domā, kas tas īsti bija par postu! Lai kā kritiķi un lasītāji Margaritu romantizētu, Bulgakovs viņu nekādi nav parādījis kā cēlu būtni – viņa krāpj savu vīru un pēc Meistara aiziešanas drīzāk skumst par savu vienmuļo dzīvi, nevēlas “būt izslēgtai no dzīves”. Ko tad šī sieviete īsti gribēja? Kas bija vajadzīgs šai sievietei, kuras acīs vienmēr dega kaut kāda neizprotama uguntiņa, kas bija vajadzīgs šai ar vienu aci mazliet šķielējošai raganai, kura topavasar bija izgreznojusies ar mimozām? Kad Margarita iesmērējas ar burvju krēmu, viņa ir stāvā sajūsmā par iespēju neredzami atriebties visiem un no sirds priecājas Volanda ballē. Un to viņa ir gribējusi jau sen…

Bulgakova romāns neapšaubāmi ir pelnījis, lai to vismaz reizi izlasa katrs, jo attieksme pret to, iespējams, var pārsteigt pašu lasītāju. Es domāju, ka “Meistars un Margarita”, neskatoties uz absurdi jautro anturāžu, ir ļoti skumjš romāns, kurā pasaule ir zaudējusi morālos orientierus un tiek attaisnots liels ļaunums, jo tas iznīcina mazāku ļaunumu.

Ivlins Vo “Atkal Braidshedā” (1978)

Atstāt komentāru

Ivlins Vo. Atkal Braidshedā / no angļu val. tulk. Anna Bauga. – Rīga: Liesma, 1978. (Evelyn Waugh. Brideshead Revisited. 1945.)

brideshead_revisited-2Aptuveni pirms gada lasīju Ivlina Vo romānu “Sauja pīšļu” un toreiz nolēmu pie Vo noteikti atgriezties. Te nu es esmu, izlasījusi Vo slavenāko darbu “Atkal Braidshedā”, iespaidu pārpilna. No sākuma man šķita – 20. gadsimta 20-tie gadi, Oksforda, angļu zelta jaunatnes izgājieni – tas viss bija tik tālu… Bet Ivlins Vo māk ievilināt savā pasaulē, vienā angļu mierā absolūti neizrādot, ka viņu uztrauc lasītāja ieinteresētība, uztraukums vai kādas citas uzmanības pazīmes. Viņa darbi ir ļoti angliski, tādā savdabīgi ironiskā manierē, kas nepieļauj klaju, skaļu emociju izpausmi, bet līdzīgi kā angļu ainava izvēlas slēpties aiz dūmakainas izteiksmes.

1944. gada februārī kapteinis Ivlins Vo, izprasījis armijā atvaļinājumu, apsēžas pie rakstāmgalda kādā Anglijas mazpilsētas viesnīcā, lai nākamos piecus mēnešus pavadītu intensīvi rakstot. Romāna sākumā viņa galvenais varonis kapteinis Čārlzs Raiders ir apnicis pavadīt savu laiku aizmugures dienestā, bet nevar teikt, ka vinš ļoti rautos karot – vienkārši viss jau ir bijis. Līdz kādu dienu viņa rota nonāk Braidshedā – un Čārlzs to atceras. Iespējams, šeit viņš ir apracis savu zelta podu, jo, kā romānā teikts, “es vēlētos visur, kur esmu bijis laimīgs, ierakt kaut ko vērtīgu, un vecumā, kad būšu neglīts un nožēlojams, atgriezties, rakt to ārā un nodoties atmiņām“.

Romāna pirmajā daļā Čārlzs Raiders ir jauns censonis, Oksfordas pirmgadnieks, kuru uzaudzinājis angliski ieturēts tēvs un internātskola. Sākumā Čārlzs iekļaujas intelektuāļu pulciņā, bet sirds dziļumos jūt, kas tas nav viss, ko Oksforda var piedāvāt. Viņa iepazīšanās ar bagāto aristokrātu Sebastjanu Flaitu ir nejauša, bet likumsakarīga – Sebastjans pa logu pievemj Čārlza istabu un tas ir sākums dziļai draudzībai… vai mīlestībai. Romāna sarakstīšanas laikā geju tēma atklāti neparādījās (homoseksualitāte bija krimināli sodāma), tomēr Čārlza un Sebastjana attiecības tiek parādītas tik smalki, ka zinātāji saprata, bet nezinātāji pat neiedomājās (padomju lasītājs jau nu reti kurš). Nedaudz papētīju šo jautājumu tuvāk un ir teikts, ka Oksfordas jauniešu vidū tolaik homoseksualitāte netika uzskatīta par neko ārkārtīgi nosodāmu, tas tika uztverts drīzāk kā pārejas periods pa ceļam uz meitenēm un skaitījās pat nedaudz šiki. Iespējams, ka savu burvību tam piešķīra aizlieguma aura un daudzi vienkārši izrādījās. Lai vai kā tur būtu bijis  – Sebastjans Čārlza dzīvē ienes kaut ko jaunu – “es it kā saņēmu dāvanu – īsu prieku, ko nekad nebiju pazinis, laimīgu bērnību, un, lai gan rotaļlietas bija zīda virskrekli, liķieri un cigāri un draiskulības ietilpa jau nopietnu apgrēcību sarakstā, mūsu jokos bija zēnisks svaigums, kaut kas līdzīgs nevainīgam priekam.”

Sebastjans, kurš būtībā ir Pīters Pens – pieaugt negribošs bērns, aizved Čārlzu uz savas dzimtas mājām – lielo un grezno Braidshedu un šeit viņi abi daudz laika pavada laimīgā divatnē. Protams, ka Čārlzs tiek iesaistīts arī sarežģītajās Flaitu ģimenes attiecībās, kļūstot par tādu kā ģimenes draugu. Flaiti ir dedzīgi katoļi, bet tēvs pēc kara nav atgriezies mājās un dzīvo ar mīļāko Venēcijā, ģimene gadiem ir spiesta dzīvot skandāla ēnā. Romānam, izrādās, dzīvē ir reāli līdzinieki – aristokrātu Lygon ģimene, ar kuru dēlu Hjū pašam Ivlinam viņa Oksfordas mācību laikā bija tuva draudzība un mēļo, ka ne tikai draudzība. Rakstnieks Vo gan ir noliedzis abu ģimeņu līdzību, tomēr paralēles ir nepārprotamas – ģimenes nams, tēvs devies uz ārzemēm par necienīgu rīcību, māte atsvešinājusies no ģimenes. Ilgu laiku Ivlins cieši draudzējās ar Lygon ģimenes trim māsām.

Romāns vēsta par mīlestību un ticības meklējumiem. Vispirms Čārlzs mīl Sebastjanu, bet pēc 10 gadiem Sebastjana māsu Džūliju, pa starpu paspējis apprecēties un izšķirties no citas. Čārlzs ir kļuvis par mākslinieku, kurš glezno mājas, pilis, katedrāles. Viņa acīs arhitektūra ir tāds sasniegums, kurā piepildījuma brīdī viss acīm redzami tiek izņemts  ārā no cilvēku rokām un padarīts pilnīgs bez viņa ziņas ar citiem līdzekļiem; cilvēki, manuprāt ir daudz niecīgāki nekā viņu radītās celtnes, kurās viņi mājo kā iemītnieki, īslaicīgi, nenozīmīgi apakšīrnieki savu celtņu ilgajā, auglīgajā mūžā. Interesanti, vai tas nozīmē, ka Čārlzs meklē stabilitāti, pastāvību vai pat mūžību, bet varbūt viņā vienkārši ir vēlme atgriezties tajā laimīgajā sajūtā, kad viņš pirmoreiz zīmēja Braidshedu. Ivlins Vo par romāna galveno tēmu uzskatīja ceļu uz katolicismu, lai gan man, līdzīgi kā daudziem citiem, reliģija šķita tikai kā ietvars, kā spēles noteikumi, kuros varoņiem jāatrod pareizās attiecības ar savām vēlmēm, kaislībām un sirdsapziņu.

Ja nav vēlmes lasīt grāmatu, tad ir ļoti laba romāna ekranizācija – “Brideshead Revisited” 1981. gada seriāls 11 sērijās ar Džeremiju Aironsu galvenā lomā. Es pat neatceros citu tādu gadījumu, kad ekranizācija burtiski seko visiem notikumiem, bet vienlaikus neko nezaudē no romāna šarma, tikai iegūst. Bija vērtīgi kaut vai paskatīties Oksfordu un Braidshedas namu, lai saprastu, kas tā par māju un kāpēc Čārlzā tā izraisīja tādu sajūsmu.

Man šķiet, ka šis ir tas romāns, kuru man gribēsies turēt plauktā un laiku pa laikam atšķirt uz labu laimi un palasīt – tajā ir kaut kas ļoti mierinošs, bet reizē skumjš. Pieļauju, ka katru reizi varēšu atrast kaut ko jaunu.

Džons R. R. Tolkīns “Hobits jeb Turp un atpakaļ” (2002)

8 komentāri

Džons R. R. Tolkīns. Hobits jeb Turp un atpakaļ / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, [2002].

Tolkīns_HobitsVai kāds vēl uz pasaules nepazīst hobitu Bilbo? Nu to, kas rados Baginsiem, kuri dzīvojuši Pakalna apkaimē kopš neatminamiem laikiem un nekad nav darījuši neko negaidītu.  Zemeslodes iedzīvotājiem paliek aizvien mazāk iespēju nezināt, kas ir Bilbo Baginss, jo decembrī startēja režisora Pītera Džeksona filmu triloģijas pirmā daļa. Jā, es arī pabrīnījos, kā no vienas bērnu grāmatas var  uztaisīt 3 lielas filmas, bet acīmredzot hobits Bilbo (vai Tolkīns) ir to pelnījis.

Latviski “Hobits” pirmo reizi iznāca tai laikā, kad es jau aizrautīgi lasīju ļoti lielas un dziļdomīgas grāmatas un uz visādiem rūķu stāstiem snobiski skatījos no augšas. Nu bet ar vecumu jau tās domas mainās un nāk saprašana, ka ne vienmēr grāmatas vērtība jāmeklē tās biezumā vai nopietnībā. Reiz kādā maija dienā burvis Gandalfs ne saukts, ne gaidīts iegriezās ciemos pie sava paziņas Bilbo un teica, ka viņš meklē līdzdalībnieku dēkai. Hobits kategoriski atteicās, bet burvis nākamajā dienā ar viltību iesauca Bilbo mājīgajā pazemes alā trīspadsmit rūķus un, par pārsteigumu pašam sev, hobits tika ievilkts vienā ellīgi nedrošā pasākumā – tālā un bīstamā pārgājienā uz Vientuļo kalnu, lai atgūtu dārgumus, kurus senlaikos rūķiem ir atņēmis pūķis Smogs un joprojām tos sargā. Pasakā ir papilnam visādu teiksmainu radījumu un dzīvnieku – hobiti, rūķi, burvji, troļļi, goblini, elfi, nešķīsti vilki un zirnekļi, lāči un ērgļi, ā, nu cilvēki drusciņ arī. Man jau patīk viņi visi, pat tie nekrietnie, bet vislabāk es personificējos ar hobitu. Gluži labi spēju sevi iedomāties dzīvojam jaukā alā, kura piebāzta ar visādām ērtām lietām, tai skaitā lielu, mīkstu gultu, un ieturam regulāras bagātīgas maltītes. Spalvas uz pēdām man gan neaug, bet uz pārdrošām dēkām un varoņdarbiem arī mani izkustināt varētu vienīgi Gendalfa burvju spēks. Skan jau tas diezgan laiski, bet pat rūķu karalis Torins beigās hobitam teic atzinīgus vārdus: “Ja starp mums būtu vairāk tādu, kas labu ēdamo, jautrību un dziesmas vērtē augstāk par apslēptu zeltu, pasaulē būtu daudz vairāk prieka.” Varbūt mēs ar Bilbo sanāktu labs pārītis?

Protams, vispirms “Hobits” ir dēku stāsts sākumskolas vecumam, kuru labi lasīt vakaros priekšā jaunajai paaudzei. Teikšu godīgi – diezin vai tā mani toreiz būtu ļoti aizrāvusi, arī tagad es to vairāk novērtēju kā perfektu rakstnieka mākslu izveidot krāšņu, bagātīgu un, galvenais, ārkārtīgi ticamu fantāzijas pasauli. Tolkīns lasītāju ieved ļoti pārdomātā, līdz pat sīkumam skaidrā pasakā, kurā raits sižets tiek apvienots ar maigiem jokiem un saprotamiem varoņiem. Te nav ideālā varoņa, drīzāk varonis tiek cilvēciskots, un viņam jāpārvar savas vājības un bailes, lai atpakaļ atgrieztos jaunā, labākā kvalitātē. Bilbo Baginss ir krietns hobits, kurš stāstā sevi parāda no vislabākās puses, bet viņš ir arī nedrošs, pieticīgs, kautrīgs. Tās nav īpašības, kuras augsti vērtē slavas un varas kārie varoņi, tomēr tieši tās hobitu beigās padara par grāmatas nozīmīgāko tēlu. Varbūt tādēļ Bilbo tēls ir tik mīļs, ka tas savā ziņā mūs visus iedrošina būt par varoņiem? Arī tad, ja tā nav mūsu pašu izvēle, bet likteņa pagrieziens, arī tad, ja mēs esam par mazu, lai saprastu savu nozīmi plašajā pasaulē.

Jaunā gada pirmajā grāmatas aprakstā ar prieku atcerēšos vienu no mīļākajām “Gredzenu pavēlnieka” ainām, kas šķiet izaugusi no “Hobita” – cik gan reižu Bilbo gribēja doties atpakaļ uz mājām, bet viņam nācās vien doties uz priekšu,visticamāk, neapzinoties, ka tā nav tikai vienkārša izdzīvošanas dēka:

“Folk in those stories had lots of chances of turning back, only they didn’t. They kept going. Because they were holding on to something.
Frodo: What are we holding onto, Sam?
Sam: That there’s some good in this world, Mr. Frodo… and it’s worth fighting for.”

Rosamunde Pilcher “The Shell Seekers” (2011)

4 komentāri

Rosamunde Pilcher. The Shell Seekers. – London: Hodder, 2011. (Pirmizdevums 1988.gadā).

Nesen runājāmies par grāmatu izvēli un nonācām līdz labāko grāmatu sarakstiem, kurus veidojuši dažādi izdevumi. Pirms pāris gadiem es arī tos sāku izmantot par orientieri un jāsaka, ka pie Pilčeres romāna es nonācu ar viena tāda saraksta palīdzību – BBC Big Read tas ir godpilnā 50-tajā vietā. Tas  man bija pārsteigums, jo Pilčeri es biju ieskaitījusi sentimentālo romānu rakstniecēs un nekādos sarakstos viņu negaidīju ieraudzīt. Izrādās, ka The Shell Seekers ir Pilčeres populārākais bestsellers, sarakstīts jau ar cienījamu rakstnieces stāžu, kad viņai bija iznākušas vairāk nekā 20 grāmatas.

Romāns tiek definēts kā ģimenes sāga, tomēr precīzāk to būtu nosaukt par viena cilvēka dzīves sāgu. Penelope Kīlinga ir 64 gadus veca kundze, kura dzīvo kādā Anglijas ciematā. Ilgus gadus viņa bijusi londoniete, bet pēc triju bērnu aiziešanas lielajā dzīvē un šķiršanās no vīra viņa nolēma pamest lielpilsētu un nu jau gandrīz sešus gadus mitinās Glosteršīras grāfistē, jaukā mājā ar dārzu. Penelopes vecāki – pazīstams gleznotājs Lorenss Sterns un mamma – francūziete viņu audzināja daudz brīvākā gaisotnē, nekā tolaik bija pieņemts: viņi dzīvoja Londonā un vasarās – Kornvolā, mākslinieku sabiedrībā, ceļoja uz Franciju, jutās brīvi savā garā un rīcībā. Penelopes jaunībā Lorenss bija jau krietni gados un artrīta dēļ vairs nespēja gleznot, bet viņi joprojām dzīvoja piepildīti un priecīgi… līdz sākās Otrais pasaules karš.

Romāna gaitā visi notikumi tiek atklāti pamazām, vispirms Pilčere iepazīstina ar tagadējo Penelopi un viņas trīs bērniem, viņu ikdienu un problēmām. Divi no bērniem – Nensija un Noels – labprāt gribētu izmantot situāciju, kad viņu vectēva gleznu cena nupat strauji pieaug, savukārt vidējā meita Olīvija, mīļākais bērns, to uzskata par nepiedodamu alkatību. Lai arī Penelope cenšas dzīvot savu dzīvi, vilšanās bērnos viņai tomēr grauž. Pēc pārciestās sirdslēkmes viņa atkal un atkal atgriežas pagātnē, atceroties jaunību, pavadītu kopā ar vecākiem, sasteigto laulību, kara laika grūtos gadus Kornvolā, negaidīti un necerēti satikto mūža mīlestību. Redziet, stāsts ir pietiekami vienkāršs un galvenā varone nav savā dzīvē nekādus kalnus gāzusi – bijusi sava vīra sieva, audzinājusi bērnus, kopusi dārzu. Dzīvoja pieticīgi, jo vīrs savu naudu atdeva bukmeikeriem, bet pašas ienākumi no mantotā Londonas īres nama aizgāja ģimenes vajadzībām. Romāna īpašo noskaņu rada spilgti portretētā Penelopes personība – viņa dzīvo ar prieku, izbauda katru mirkli. Penelopes vitalitāte un dzīves mīlestība neļauj iegrimt rūgtumā un sevis žēlošanā, notikušais tiek rādīts ar gaišu, viegli nostalģisku noskaņu.

Eric Christensen. Chardonnay Coast

Pilčerei, rakstot šo romānu ir tikpat gadu, cik Penelopei, un arī viņu abu biogrāfijās ir daudz kopīga, tādēļ, iespējams, rakstniece šeit ir parādījusi savu ideālo alter ego – stipru un dzīvesgudru sievieti. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk viņš saprot, ka dzīve nav nekāds rožu dārza solījums, bet īstenībā tai katram cilvēkam ir savs plāns  – tam var pretoties un spirināties, bet daudzas lietas notiek kā ar kāda likteņa roku vadītas un cilvēka varā paliek tikai viņa paša attieksme. Pēc dažiem rūgtiem dzīves notikumiem Penelope varēja žēlot sevi mūža garumā, bet viņa izvēlējās dzīvot tālāk, cik labi vien iespējams. Viņai ir dabas dots talants visikdienišķākās lietas gan skatīt, gan parādīt īpašā, pievilcīgākā gaismā. Iespējams, ka tieši šī spēja dzīves rutīnu pārvērst piedzīvojumā, kā arī īpaši gaišais skatījums uz dzīvi, arī ir pārvērtis apzināti vienkāršu, brīžiem sentimentālu stāstījumu pasaules bestsellerā.

You must never go back, they all told her. Everything will be changed. But she knew that they were wrong because those things that she most craved were elemental, and blessedly, unless the world blew itself up, remained unchanging.

Pasaules lielākā daļa cilvēku dzīvo dzīves, kuras piepilda pienākums un zināma rutīna, un to mainīt pieaugušam cilvēkam, nesabojājot savu apkārtējo dzīves, kļūst ar katru gadu aizvien grūtāk. Penelopes apskaužamā prasme dzīvot gaiši, dzīvot ar to, kas bija un tiek dots, novērtēt katru dienu – tas ir spēks, kādu vajadzētu katram cilvēkam, ja viņš grib izbaudīt dzīvi arī bez miljoniem bankā un apskaužama, veiksmīga likteņa azotē.

Lai arī grāmatas varoņi ir diezgan šabloniski, tomēr sižets ir gana pārsteidzošs un galvenā grāmatas vērtība ir tās noskaņā un labajās sajūtas, ko tā raisa. Pievilcīgā Kornvolas ainava, sarežģītie ģimenes attiecību samezglojumi, nabadzīgo kara gadu apraksts un ļoti skaists, smeldzīgs mīlas stāsts palika ārpus manis aprakstītā. Es ieteiktu grāmatu ikvienam, kurš vēlas uz brīdi iegrimt mājīgā atmosfērā un līdzpārdzīvot galvenās varones liktenim – “Penelope may not believe in God, but I am quite sure that God believes in her…

Diemžēl es šo grāmatu nevaru iedot izlasīt savai mammai, jo tā nav tulkota latviski, ko es nekādi nevaru saprast – tas neapšaubāmi ir Pilčeres labākais romāns, diezgan tāls no jau izveidojušās, klišejiškās attieksmes pret šo autori.

Duglass Adamss “Galaktikas ceļvedis stopētājiem”(2005)

13 komentāri

Duglass Adams. Galaktikas ceļvedis stopētājiem / no angļu val. tulk. Ieva Zālīte. – Rīga: AGB, 2005. – (Vēja suņa klasika).(Douglas Adams. The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy. 1979.)

Duglass Adams. Restorāns Visuma galā / no angļu val. tulk. Ieva Zālīte. – Rīga: AGB, 2006. – (Vēja suņa klasika). (Douglas Adams.  The Restaurant at the End of the Universe. 1980.)

Grāmatas mūsos izraisa ļoti dažādas emocijas – tās var sajūsmināt, sadusmot, liek raudāt vai smieties, bet man gandrīz nav tādu grāmatu, kuras atstātu vienaldzīgu – lielākoties tomēr paliek atmiņā kāds teikums, rindkopa vai spilgts tēls. Diemžēl par Adamsa grāmatu es varu teikt, ka manī tā neizraisīja neko – kā pīlei ūdens. Un faktiski lielākais manu pārdomu iemesls ir nevis pati grāmata, bet gan kāpēc tā man neiepatikās, jo vispār es biju gatava būt par to sajūsmā – man patīk fantastika, esmu gatava drosmīgiem gājieniem, novērtēju britu melno humoru. Bet grāmata bija un palika pati par sevi un nekādi negribēja ar mani runāties. Es godīgi izlasīju pirmo grāmatu un nolēmu pamēģināt vēl nākamo (ja nu gadījumā es kaut ko esmu palaidusi garām), bet tas pats vien bija, tādēļ nolēmu atlikušās divas nelasīt – nevar taču sevi piespiest kaut ko mīlēt.

Sižets īsumā – pieredzējušais Galaktikas stopētājs Fords Perfekts jau gadiem netiek projām no planētas Zeme, jo tai garām ārkārtīgi reti kursē kāds kosmosa kuģis. Tas tomēr nav traucējis Galaktikai nospraust topošo Visuma lielceļu tieši Zemes orbītā, kas nozīmē, ka Zeme ir jāiznīcina. Fords paspēj izglābties, sev līdzi pagrābjot kādu garlaicīgu angli Artūru Dentu. Un tad nu viņi tur turpina lēkāt pa kosmosa kuģiem laikā un telpā, līdz nonāk uz divgalvja un trīsroča Zafoda kuģa, kas izrādās Galaktikas prezidents, kuram pakaļ dzenas visa Galaktikas policija. Vienvārdsakot, ar katru brīdi viņi visi iestieg aizvien dziļākos mēslos un ir nepieciešami aizvien lielāki brīnumi, lai no tā visa viņi izkļūtu dzīvi.

Laikam jau pēc visas tās sajūsmas, kas ietver šo grāmatu un visus ar to saistītos produktus, es biju gaidījusi kaut ko komplicētāku, izsmalcinātāku – lai arī ideja par Zemi kā peļu pasūtītu domas laboratoriju ir gana izsmalcināta, un robota Mārvina ciešanas, Nīčes cienīgas, bija komplicētas. Tā nav, ka es nespēju novērtēt Adamsa izdomu, humoru un nebēdnīgo attieksmi, tomēr – ar atsevišķiem izņēmumiem man bija garlaicīgi. Vienu gan es priekš sevis noskaidroju –  izrādās man nepatīk, ja kino vai daiļliteratūrā par kosmosu tiek attēloti iedomātie citplanētieši. Jo parasti tas ir kaut kas tik sadomāts, ka es nekādi nespēju to uztvert adekvāti. Tas būtībā ir dīvaini, jo visādi pūķi un hobiti un vampīri man aiziet ļoti labi. Iespējams, ka man vienkārši žanrs comic science fiction nepatīk kā tāds, intereses pēc varētu palasīt vēl kaut ko.

Protams, es nenožēloju, ka esmu izlasījusi vismaz pirmās divas grāmatas, jo Adamss ir tik citēts pēdējo 30 gadu kultūrā, ka vismaz mistiskā dvieļa vai cipara ’42’ vai saukļa ‘Bez panikas!’ pieminēšana man vairs neliks kaunīgi sarauties. Tomēr – šoreiz man jācitē grāmatas galvenais varonis Artūrs Dents:

– Vai es šodien kaut ko izdarīju nepareizi, – viņš prasīja, – vai arī pasaule vienmēr ir bijusi šāda, bet es esmu bijis pārāk iedziļinājies sevī, lai to pamanītu?

 

Čārlzs Dikenss “Stāsts par divām pilsētām”

Atstāt komentāru

Čārlzs Dikenss. Stāsts par divām pilsētām: romāns trīs grāmatās / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Liesma, 1993. (Charles Dickenss. A Tale of Two Cities (1859))

Illustration by H.Browne via charlesdickenspage.com

Atsaucoties Ms Marii izsludinātajai akcijai “Maijs – Dikensa mēnesis“, arī es nolēmu izlasīt kaut ko no vecā klasiķa. Agrāk Dikensa biezie sējumi mani izaicināja, tomēr nu jau mani tas apjoms nedaudz baida, tādēļ lūkojos pēc kaut kā plānāka. “Stāsts par divām pilsētām” izrādījās piemērots, bez tam tajā darbība norisinās Franču revolūcijas laikā, par kuru man sagribējās atsvaidzināt zināšanas un palasīt ne vienu vien grāmatu.

Man ar Asmo izrādījās vienāda Dikensa grāmatas izvēle, un viņš, būdams čaklāks, ne tikai ir paspējis to izlasīt jau pirms mēneša, bet piedevām to vēl izdarīt angliski (Asmo par grāmatu). Es, protams, lasīju tulkojumu, ko nenākas nožēlot, jo tas ir labs. Lasīju diezgan ilgi, pa starpu izlasot vēl pāris citu grāmatu, kas būtībā nav man raksturīgi, jo Dikenss… ir Dikenss. Pieņemu, ka grāmatas pirmais publicēšanas variants – reizi nedēļā pusgada garumā – man būtu bijis ideāls un pat spētu saglabāt intrigu romāna garumā, kā jau kārtīgam seriālam pienākas. Tradicionālais lasīšanas variants man tomēr brīžiem lika garlaikoties, lai arī Dikensa valoda un izteiksmes līdzekļi ir nevainojami.

Varbūt neierasti, bet garlaicīgi man likās nevis apraksti, bet liela daļa varoņu, jo tie ir tik viengabalaini, plakani un iepriekšparedzami, ka brīžiem palika ar viņiem skumji. Galvenie varoņi – ārsts Manets, viņa meita Lūsija un znots Dārnejs ir caurcaurēm labi cilvēki, kurus laikmeta grieži ierauj nežēlīgā maltuvē, un abi vīrieši paspēj pasēdēt cietumā, kamēr zilacainā blondīne žēlabaini lauza rokas un laižas ģībonī. Sirdsšķīsti ir arī ģimenes palīgi – bankas pārvaldnieks Lorijs un guvernante Prosa, savukārt ne tik labie cilvēki (Sidnijs Kārtons un Krančers), iepazīstot šo ģimeni, mainās uz augšu un nolemj nesavtīgi dāvāt savu palīdzību. Nav jau arī grāmata bez ļaundariem, bet tie savdabīgi simbolizē veselu parādību kompleksu: Dārneja tēvocis – izkurtējušo un alkatīgo franču aristokrātiju, krodziniece Defarža kundze – atriebes apmāto franču tautu.

Tomēr iepriekšminētie mīnusi zaudē spēku, ja ņem vērā, cik labi tie ir aprakstīti: lai arī tēls ir plakans, tas ir ļoti spilgts un ilgstoši paliek atmiņā. Tieši to pašu var teikt par notikumiem, ainavām, dabas parādībām un visu citu, ko apraksta Dikensa spalva. Bez tam brīžiem cauri nopietnam tekstam izspraucas apburošas zobgalības, kā arī varoņu raksturojumos nav pazaudēta veselīga ironija: Ja Telsona Londonas kantoris pieņēma darbā kādu jaunu cilvēku, tie nobāza viņu kaut kur tālāk no acīm, līdz viņš kļuva vecs. Viņu turēja kādā tumšā kaktā gluži kā sieru, līdz viņš pilnībā ieguva Telsona bankas specifisko smaku un zilgano pelējumu.

Illustration by H.Browne via charlesdickenspage.com

Dikenss ir uzrakstījis tikai divus vēsturiskos romānus. “Stāsts par divām pilsētām” ir viens to tiem, kuram materiālus viņš smēlies Tomasa Kārlaila (Carlyle) hrestomātiskajā darbā The French Revolution: A History (1837). Jāatzīmē, ka Franču revolūcijas notikumus no Dikensa laika šķir tikai nieka 70 gadi un Dikenss revolūciju, protams,  ir vērtējis no mūsdienām atšķirīga skatu punkta. Kā romānists viņš daudz lielāku vērtību piešķir sižetam un varoņiem, bet stipri maz viņu interesē sociāli politiskais fons un notikušā iemesli. Lai arī viņš uzskatāmi portretē franču zemākās šķiras drausmīgos dzīves apstākļus un šķirisko nevienlīdzību, tikpat biezās krāsās viņš tēlo arī revolucionāru nežēlību un brutalitāti. Būtībā Dikenss nenostājas ne vienā, ne otrā pusē, un drīzāk veido viedokli, ka bagātajiem vienkārši vajadzētu būt jaukākiem un dāsnākiem pret nabadziņiem. Romāna sākumā gan Dikenss parāda tikpat nepievilcīgu Anglijas zemāko šķiru dzīvi, it kā velkot paralēles ar Franciju, kas varētu nozīmēt, ka viņš brīdina Anglijas aristokrātiju par iespējamām alkatības un netaisnības sekām. Kā atzīmēts: lai arī Dikenss simpatizē nabagiem, viņš tomēr identificējas ar bagātiem, un romāns ir rakstīts tiem, kam ir gan laiks, gan prasme lasīt.

Interesanti, cik Francijā daudzas lietas ir saistītas ar modi. Piemēram, revolūciju iniciējošais spēks – sankiloti, Parīzes trūcīgie iedzīvotāji, burtiski tulkojot, ‘tie, kas bez īsām biksēm’, jo īsbikses valkāja tikai aristokrāti. Dikensa romāna bieži parādās arī viens no revolūcijas un joprojām arī Francijas simboliem – frīģiešu mice, kuru franči sāka krāsot sarkanu (bonnet rouge) un piesprauda kokardi revolūcijas krāsās. Savukārt sankilotu valkātās īsās žaketes – karmaņolas deva nosaukumu ļoti populārai revolucionārai dziesmai “Karmaņola”, kuras izpildījums tiek aprakstīta vienā no spilgtākajām romāna ainām:

Tur bija ne mazāk kā pieci simti cilvēku, un tie visi griezās trakulīgā dejā kā pieci tūkstoši dēmonu. Vienīgā mūzika bija viņu pašu dziedāšana. Viņi dejoja populāras revolūcijas dejas pavadījumā, tik neganti uzsvērdami takti, ka šie ritma akcenti izklausījās gluži pēc vienbalsīgas zobu griešanas. Visi lēkāja lielā juceklī, kā pagadījās – vīrieši ar sievietēm, sievietes ar sievietēm, vīrieši ar vīriešiem. Pa gabalu tas viss atgādināja rupju sarkanu cepuru un rupju vilnas skrandu virpuli, bet drīz viņi piepildīja visu ielu un, apstājušies uz vietas, sāka dejot apkārt Lūsijai; šķita, ka visu pūli kā rēgs savā varā pārņēmusi kaut kāda mežonīga, neprātīga dejas histērija.

 

Īsumā – klasika ir izlasīta, jūtos apmierināta un ķeksīti ievilkusi. Jauks ievads Franču revolūcijā.

Older Entries