Sākumlapa

Džeroms K. Džeroms “Trīs vīri laivā” (1963)

5 komentāri

Džeroms K.Džeroms. Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni) / no angļu val. tulk. V.Belševica. – Rīga: LVI, 1963. (Jerome K. Jerome. Three Men in a Boat (To Say Nothing of the Dog) (1889))

Pastāv tāds jauks tautas ieradums pēc dzimšanas dienas divpadsmit dienas pavadīt mierā un harmonijā, lai arī nākamie divpadsmit mēneši būtu veiksmīgi un izdevušies. Tādēļ tika pieņemts konceptuāls lēmums kādu laiku lasīt jaukas un pēc iespējas dzīvespriecīgas grāmatas, pie viena arī apgūstot šajā jomā iekavēto un pavisam stingri nokavēto (Džeroms ir pieskaitāms pie pēdējās kategorijas).

Jau pirmajās lappusē atklāju, ka savā izvēlē nebiju kļūdījusies. Grāmatas varoņi bija nonākuši man ļoti līdzīgā garīgā stāvoklī:

– Mums vajadzīga atpūta, – teica Hariss.

– Atpūta un pārmaiņas, – piebilda Džordžs. – Smadzeņu pārslodze ir izsaukusi visa organisma sabrukumu. Vietas maiņa un iespēja neko nedomāt atjaunos mūsu garīgo līdzsvaru.

Un tā – 19. gs. beigās trīs draugi un suns dodas divu nedēļu laivu braucienā pa Temzu no Kingstonas līdz Oksfordai. Sākotnēji Džeroms esot iecerējis lirisku tūrisma rokasgrāmatu, tomēr humora noskaņa ir uzvarējusi, vietumis tomēr atstājot pāris sentimentālas atkāpes un vēsturisku ieskatu par krastā esošām apdzīvotām vietām (“Cēzars vienmēr grozījās pa upēm, tāpat kā karaliene Elizabete. Lai ietu kur iedami, jūs nevarat tikt vaļā no šīs sievietes“). Grāmata ir pārpilna ar smieklīgām epizodēm, kuras tiek pasniegtas labākajās angļu humora tradīcijās. Sākot jau no brīža, kad tiek pakoti čemodāni, līdz pat pēdējam, lietū mērcētajam vakaram, trīs draugi mundri un atraktīvi pārvar ceļošanas grūtības, ko rada laivošana un nakšņošana gan laivā, gan viesnīcās.
Es pati esmu komforta cienītāja un vienīgais laivu brauciens manā mūžā beidzās ar šokējošu pamošanos naktī, lai atklātu, ka teltī vienīgā peļķe atrodas zem mana dibena, savukārt laivu brauciena pamatīpatnība ir visu lietu slapjība. Viss iepriekšminētais manī radīja patiesu līdzpārdzīvojumu autora aprakstītājām ķibelēm un liek pievienoties viņa paustajam novērojumam: “Upes gaiss demoralizējoši iedarbojas uz  cilvēka raksturu, un ar to, manuprāt, izskaidrojams, kāpēc laivinieki reizēm ir rupji viens pret otru un lieto tādus izteicienus, ko gaišākos brīžos noteikti nožēlo.”

Grāmatai ir izcils Belševicas tulkojums, ko joku pilnajai grāmatai iegūt noteikti nav bijis viegli. Bet grāmatā ir panākts pacilājošs un asprātīgs noskaņojums, vēl vairāk – ļoti ātri grāmatu gribas uzlūkot kā vecu draugu, ar kuru satikties ne reizi vien. Brīnišķīgs, neliels daiļdarbs, kuru var izmantot kā izcilu omas uzlabotāju dzīves pelēkajos brīžos.

Metiet laukā grabažas, cilvēki! Lai jūsu dzīves laiva ir viegla, lai tajā atrodams tikai visnepieciešamākais – mājīgs nams un vienkāršas izpriecas, pāris draugu, kas ir šī vārda vērti, kāds, kas mīl jūs un kam jūs atbildat ar pretmīlestību, kaķis, suns un viena vai divas pīpes, pietiekami daudz ēdiena un drānu, un mazliet vairāk nekā pietiekami – dzērienu, jo slāpes ir drausmīgs posts.

Matilde vs. Koralīna

10 komentāri

Roalds Dāls. Matilde / no angļu val. tulk. Dina Sīle. – Rīga: Artava, 1997. (Roald Dahl. Matilda (1988))

Nīls Geimens. Koralīna / no angļu val. tulk. Normunds Pukjans. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2009. (Neil Gaiman. Coraline  (2002)).

Mana bērnība pagāja ar citām grāmatām, bet tas jau nenozīmē, ka nevajag atgūt iekavēto. Izlēmu abas grāmatas apskatīt kopā, jo atklāju, ka tajās ir daudz līdzību. Abas galvenās varones ir vientuļas meitenes, kurām vecāki nepievērš pienācīgu uzmanību, tām nav draugu, un viņas spiestas sev pašas meklēt nodarbošanos un izklaidi. Matilde to atrod grāmatās, Koralīna – pētniecībā. Galvenie varoņi veido četrstūri, kurā ir divas aktīvās un divas pasīvās malas: meitene, ļaunais personāžs (Trančbulas jaunkundze un cita māte), meitenes vecāki un labais draugs/padomdevējs (Hanijas jaunkundze un kaķis). Grāmatas gaitā meitene cīnās ar ļauno varoni (zīmīgi, ka abiem autoriem tā ir varena sieviete), un viņai palīdz labais tēls, kurš gan nevar iesaistīties cīņa tieši.

Kventina Bleika ilustrācija 2012.gadā pārtapa pastmarkā

Roalda Dāla Matilde ir neparasti attīstīta savam vecumam, bet viņas vecāki to nekādi nenovērtē, jo ir aprobežoti un savtīgi. Matildi novērtē viņas pirmā skolotāja Hanijas jaunkundze, savukārt skolas direktores Trančbulas jaunkundzes personā meitene iegūst ienaidnieci (lai gan Trančbula nīst visu bērnus). Sadraudzējusies ar Hanijas jaunkundzi un uzzinājusi viņas dzīves stāstu, Matilde nolemj skolotājai palīdzēt, bet tas nozīmē sadursmi ar Trančbulu, kas ir ļoti bīstama.

Es gaidīju, ka “Matilde” man ļoti patiks, jo šeit taču ir par mazu grāmattārpu, bet izrādījās citādi. Manuprāt, gan vecāku, gan Trančbulas tēli ir pārāk kariķēti un neticami – man tie riebās, es nenoticēju arī Matildes īpašo spēju pēkšņajai attīstībai. Bez tam es krietni padomātu pirms kādam ziķerim lasīt priekšā par to, cik interesanti ir noziest tēva cepures malas ar superlīmi – gājiens ir smalks, bet pārāk vilinošs. Gribētu arī norādīt, ka Trančbula par savu ārkārtējo ļaunumu tā arī netika sodīta, jo viņa jau vienkārši aizmuka, tāpat arī Matildes vecāki. Varbūt pozitīvi būtu izceļama Matildes pretestība Trančbulai, kas varētu morāli palīdzēt kādam bailīgam bērnam, tomēr neesmu par to pārliecināta.

Nīla Geimena Koralīna ir meitene, kura kopā ar vecākiem ir ievākusies jaunā dzīvoklī. Lai arī noprotams, ka vecāki viņu mīl, tomēr tie ir pārāk aizņemti, un Koralīnai bieži tiek teikts, lai viņa izdomā pati, ko darīt. Viņai patīk pētīt apkārtni, dārzu, dīvainos kaimiņus. Kādu dienu viņu ieinteresē dīvainas durvis viesistabā, aiz kurām atklājas aizmūrēta siena. Ļoti interesanti, vēl jo vairāk – kādu dienu ķieģeļi pazūd un caur tumšu gaiteni Koralīna nonāk paralēlā pasaulē, kur viņu gaida mīloša māte un tēvs. Bet viss, protams, nav tik vienkārši – Koralīnai ir jāglābj gan savi īstie vecāki, gan citas mātes nolaupītās bērnu dvēseles, gan jācīnās, lai nokļūtu atpakaļ savā pasaulē.

Koralīnā es iemīlējos ļoti ātri, un grāmata man ārkārtīgi patika. Te ir daudz visādu parādību un simbolu, pie kuriem atgriezties un izpētīt. Lai arī stāsts varētu būt bērnam nedaudz šausminošs, tomēr tas izpilda pamatfunkciju – galvenā varone iziet dažādus pārbaudījumus, kļūst stiprāka un uzzina, ko viņa patiesībā mīl un novērtē. “Tu esi drosmīgs tad, kad esi nobijies, bet, vienalga, dari iesākto.” Koralīna ir brīnišķīga varone, ar kuru bērnam identificēties – viņa ir apņēmīga, attapīga, nepadodas un nenobīstas, un viņai ir uzticams padomdevējs – kaķis, kuram nav vajadzīgs vārds, jo: “Jums, cilvēkiem, ir vārdi. Tas ir tāpēc, ka jūs nezināt, kas esat. Mēs [kaķi] zinām, kas esam, tāpēc mums nav vajadzīgs vārds.” Apskaužama pašapziņa.

Domāju, ka iegūšu sev “Koralīnu” angļu valodā, jo “firmas Wellington zābaki” jau nav nekas cits kā vecie labie gumijnieki, bet visādi citādi aizraujoša un ļoti rekomendējama grāmata.

Viljams Goldings “Mušu valdnieks” (1987)

2 komentāri

Viljams Goldings. Mušu valdnieks / no angļu val. tulk. Lūcija Rambeka. – Rīga: Liesma, 1987. – (Jaunības bibliotēka). (William Golding. Lord of the Flies (1954))

 

kadrs no 1963. gada filmas
(via http://lordoftheflies.org)

Goldinga “Mušu valdnieku” es esmu lasījusi ļoti sen, tik sen, ka atcerējos vien to, ka grāmata atstāja neomulīgu iespaidu. Sižets ir ļoti vienkāršs – iedomāta trešā pasaules kara laikā tiek evakuēti skolas zēni, kuru lidmašīna avarē virs kādas okeāna salas. Lidmašīnas pilots un pārējie pieaugušie iet bojā, un zēni tiek atstāti savā vaļā. Salā ir īsta paradīze – augļiem bagāti džungļi, silts ūdens un pieaugušo netraucētas rotaļas dienas garumā, tomēr ļoti ātri izveidojas bara hierarhija, tiek ievēlēts vadonis un sadalīti pienākumi. Protams, ne visiem patīk izveidojusies situācija, un te sākas problēmas. Šeit arī būtu tā kvalitatīvi atšķirīgā līdzība ar “Bada spēlēm” – Goldings parāda, kā līdzīgi, vienādā situācijā esoši pusaudži kļūst par ienaidniekiem un sākotnēji miermīlīgo pludmali pārvērš par naida arēnu.

Grāmata nav liela, un līdz pat tās vidum atmosfēra ir samērā mierīga, lai arī jūtams, ka kašķi netiek atrisināti, bet tiek vienkārši apslāpēti. Un tad vienā brīdī ir skaidrs, ka īstenībā viss ir tinies vienā lielā kamolā, lai samilzis ripotu pāri zēnu galvām, paraujot līdzi arī cilvēcību un atverot dzīvnieciskos instinktus. Grāmatas beigas ir biedējošas un neatstāj ilūzijas par cilvēka dabu.

kadrs no 1963. gada filmas
(via http://lordoftheflies.org)

Goldinga grāmatu var lasīt ļoti dažādi, iespējams, tādēļ to mācās gan skolās, gan universitātēs. Te ir uzskatāms pusaudžu grupas modelis, kas lēnām regresē, un pieļauju, ka jauniešiem tā tiek teikts: “tā darīt nedrīkst”. Tomēr, manuprāt, pieaugušajiem šī grāmata varētu būt daudz interesantāka, jo ir iespējamas visdažādākās alegoriskās asociācijas. Gaišais līderis Ralfs, kurš tiek pretstatīts valdonīgajam Džekam (baznīcas kora vecākajam, ja kas), Ralfa labā roka ir astmatiskais un tuvredzīgais Ruksis, kurš ir gudrāks par visiem, bet neviens viņu neņem par pilnu, savukārt Džeka favorīts ir brutālais Rodžers. Romāna gaitā aizvien skaidrāk iezīmējas labo un ļauno sadalījums, kuri cīkstas par pārējo dabūšanu savā pusē. Sākotnēji pusaudžus vieno bailes no Zvēra, kurš izlien melnā tumsā no džungļiem, tomēr viņu attieksme pret to ir pārāk dažāda. Mazais Saimons, iespējams, kādas garīgas kaites skarts, bet viedākais no visiem, grib teikt savu atklāsmi par Zvēru: “Bet tas ir … varbūt.. tikai mēs paši. (..) Varbūt mēs paši esam tādi kā…“, tomēr viņa mazā runa paliek neievērota, un bars turpina audzēt briesmīgo fantomu.

Gribētos jau, lai visu grāmatu būtu iespējams uztvert kā alegoriju, kurā pirmatnējie instinkti sagrauj civilizācijas smalko kārtiņu; lai Zvērs būtu iekšējais dēmons, ar kuru jāsalīgst kompromiss, tam atstājot tiesu no ikdienas medījuma, lai tas neaprij tevi visu. Tomēr Goldinga pusaudžu tēli ir ārkārtīgi reāli, un es ticu tiem vairāk nekā vēlētos. Vai tiešām lielākā daļa cilvēku ekstremālos apstākļos zaudēs cilvēcību un cilvēka “dievišķais pirmsākums” izdzisīs, varaskāres un pirmatnējo baiļu aptumšots? «Kill the pig. Cut her throat. Spill her blood

“Mušu valdnieks” ir ļoti laba grāmata, bet es gribētu teikt, ka tā īstā grāmatas sajūta nāk kādu laiku pēc izlasīšanas. Sākums ir nedaudz pastiepts, grāmatas tulkojums mazliet novecojis, bet šajā gadījumā – “vīna buķete atklājas tā pēcgaršā”.

Mārgareta Atvuda “Kalpones stāsts”

13 komentāri

Ма́ргарет Э́твуд. Рассказ Cлужанки / Перевод: Анастасия Грызунова. – Москва : Эксмо, 2010.  (Margaret Atwood. The Handmaid’s Tale (1985))

Anna and Elena Balbusso. Pregnant (2012)

20.gs. 80-tajos gados tu esi precēta sieviete nedaudz pāri trīsdesmit, tev ir maza meita, darbs kādā kantorī, nedaudz dīvaina māte – feministe un labākā draudzene lezbiete. Ikdiena, piepildīta ar rūpēm un maziem prieciņiem. Kā gan tu varēji zināt, ka esi laimīga?

Kādudien tavs priekšnieks pateiks visām sievietēm, ka viņas ir atlaistas no darba, un tu atklāsi, ka tava bankas karte ir bloķēta. Pēc kāda laika tev atņems meitu, pazudīs vīrs. Tevi aizvedīs uz iestādi, kur savāktas tev līdzīgās, ietērps sarkanās mūķenes drānās un pateiks: jaundibinātajai Gileādas republikai ir vajadzīgi jauni pilsoņi, jūs esat izvēlētas, lai turpinātu valsti. Tevi ievietos augsta ierēdņa ģimenē, un tavs uzdevums būs pēc iespējas ātrāk no viņa ieņemt bērnu vērojošas sievas klātbūtnē. Tevi apģērbs, baros, uzmanīs, tu pastaigāsies tikai divatā un centīsies nerunāt neko lieku. Lasīt drīkstēsi tikai Bībeli, par pārējām grāmatām var nocirst roku, klausīties – tikai reliģiskas himnas, nedrīkstēsi krāsoties un citādi izskaistināties. Tu esi Kalpone, tu esi Dzemde.

Mārgaretas Atvudas romāna galvenā stāstniece ir Kalpone, kuras vecais vārds nogrimis pagātnē, bet jaunais Offred nozīmē Fredam piederošā. Viņa nav slepena pagrīdniece vai vientuļa dumpiniece, viņa ir sieviete, kura izmisīgi cenšas pielāgoties, izdzīvot tikai cauri kārtējai dienai. Ar viņas acīm mēs skatām bijušo ASV, kurā noticis apvērsums un valda militārā diktatūra, kuras ideoloģija balstās Vecajā Derībā. Asiņains terors un iebiedēšana ir padarījuši nāciju par nekurnošiem pilsoņiem, kuri pakļaujas absurdajai kārtībai. Tā kā galvenā stāstniece dzīvo informatīvi slēgtā vidē, viņa neko nezina par ārpasauli un alkaini uzlasa jebkuras druskas, kas varētu vēstīt arī par viņas ģimeni. Kā var noprast, dažādu iemeslu dēļ (arī kodolieroču lietošana) ir strauji samazinājusies fertilitāte un dzimstība, bet mākslīgā apaugļošana ir aizliegta reliģisku apsvērumu dēļ. Tādēļ radušās Kalpones – jaunas, medicīniski pārbaudītas, bieži jau dzemdējušas sievietes, kuras ievieto augstu ierēdņu ģimenes. Ja piedzimst bērns, tas pieder ģimenei, bet kalpone dodas uz nākamo darba vietu. Kalpone ir ķermenis: “I  avoid looking  down  at  my  body,  not  so  much  because  it’s  shameful  or immodest but because I don’t want to see it. I don’t want to look at something that determines me so completely.”

Anna and Elena Balbusso. Examination (2012)

Atvudas darbā ir daudz tēmu, kuras varētu apspriest – indivīds totalitārisma sistēmā, varas noteiktas un regulētas dzimumu attiecības, valoda kā varas instruments utt. Tēma, kas mani iespaidoja visvairāk, ir sieviete un viņas ķermenis. Vai sievietei ir tiesības izvēlēties savu izskatu un drēbes? Vai sievietei ir tiesības izvēlēties savu seksa partneri? Vai sievietei ir tiesības izlemt, cik bērnus viņa grib dzemdēt un vai vispār grib dzemdēt? Vai sievieti drīkst nosodīt, ja viņai nav bērnu? Gileādas republikā to visu izlemj valsts. Sievietes valkā aseksuālus, unificētus tērpus, lai izskaustu greznošanās kāri; sekss ir domāts, lai ieņemtu bērnus, bet aborti, protams, aizliegti; jādzemdē viss ieņemtais, lai arī daudzi piedzimst kropli (ultrasonogrāfija un analīzes ir aizliegtas); neauglīgās var deportēt uz kolonijām, kur sliktākajā gadījumā jāvāc kodolatkritumi, lai mirtu pēc pāris gadiem, bet vēl var būt par prostitūtu slepenā maukumājā. Vara uzskata, ka samazinot sievietes izvēles tiesības, tās tiek pietuvinātas to īstajai dabai, kuras būtībā izsakāma vienā vārdā: vairoties. “You must be a worthy vessel.”

Atvudas grāmata “Handmaid’s Tale” nav tulkota latviski, bet varbūt to darīt ir pēdējais laiks. Būsim jau pieraduši pie demogrāfa Meža provocējošajiem izteikumiem, bet uzrodas aizvien jauni sekotāji: lūk, tieša sakarība starp sievietes spēju/vēlmi dzemdēt/audzināt bērnu un valsts vēlēšanos to regulēt: Tas, kurš nav izdaudzinājis nevienu nākotnes nodokļa maksātāju, nav pelnījis lielu pensiju, viņš pelnījis tikai daļu pensijas, jo vecumdienās viņš dzīvos uz kaimiņa rēķina, tā mums vēsta Demogrāfijas centra pētnieks Edvīns Vītoliņš. Man nav nekādu šaubu, ka bērniem ir jādzimst, bet tas nav stimulējams tādā veidā. Neskatoties uz to, ka bezbērnu cilvēki gadu desmitiem būs maksājuši nodokļus un pildījuši pienākumu pret valsti, varbūt pēc kāda laika viņu pēdējais pirkums būs vienvirziena biļete ragutiņās uz mežu? Jums tas liekas neticami?

“Ordinary, said Aunt Lydia, is what you are used to. This may not seem ordinary to you now, but after a time it will. It will become ordinary.”

Lasiet Atvudu. Bija ļoti pamācoši.

Ians Makjuans “Piedošana” (2004)

1 komentārs

Ians Makjuans. Piedošana / no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. – Rīga: Atēna, 2004. – (Atēnas bibliotēka; IV). (Ian McEwan. Atonement (2001))

Makjuana romāns ir pārlasījums, manuprāt, lasīju to pat iznākšanas gadā. Daudz neko no tā neatcerējos, bet bija sajūta, ka tas nav taisnīgi, tādēļ nolēmu dot tam otru iespēju. Un labi – tas ir brīnišķīgs. Pieņemu, ka pirmoreiz es to lasīju pārāk ātri un varbūt pat pavirši. Bet šis ir izteikts lēnais, izbaudāmais gabals, kas tempu uzņem gausi, vairākas reizes notiek stila maiņa, bet pašās beigās – negaidīts fināla akords.

1935.gadā karsta vasaras diena pārvēršas nemierīgā naktī, no rīta nesot šokējošu atklāsmi. Bagātās Tallisu ģimenes lauku mājās trīs ģimenes sievietes – māte, vecākā māsa Sesīlija un jaunākā Brionija – gaida ierodamies ciemos no Londonas brāli Leonu. Tēvs, ministrijas ierēdnis, aizvien biežāk paliek Londonā. Noskaņa ir viegla, gaidu sakarsēta – Brionija raksta ludziņu, lai spēlētu brālim, savukārt Sesīliju moka neziņa par pašas dzīvi – ko darīt koledžas beidzējai? Leons atved līdzi bagātu draugu, pa dienu ierodas meiteņu māsīca un brālēni, kuru vecāki šķiras. Mājās regulārs viesis ir arī bijušā dārznieka dēls Roberts, kuram Tallisi ir apmaksājuši koledžu un piekrituši sponsorēt arī ārsta studijas.

Romāna pamatā ir attiecību trijstūris, bet šoreiz to nesaista mīlestība, bet gan kļūdīšanās, kuras sekas ir liktenīgas – kādam ir jādodas cietumā ar sagrautu reputāciju un pārsvītrotu nākotni. Grāmatas nosaukums angliski “Atonement” – grēku nožēla, izpirkšana – vislabāk atspoguļo romāna galveno varoņu tālāko dzīves ceļu, jo Roberts, Sesīlija un Brionija katrs savā veidā cīnās ar notikušā sekām. Roberts, reiz tveicīgajā vasaras dienā soļojis uz ģimenes vakariņām, – vēl nekad viņš nebija apzinājies sevi tik jaunu, tik kāru, tik nepacietīgu, gaidot, kad sāksies stāsts – atceras savu tīksmināšanos par to, ka drīkst veidot pats savu dzīvi. Tā bija vīzdegunīga ilūzija, nu viņš ir angļu armijas ierindnieks, kurš ievainots kopā ar biedriem bēg no vāciešiem – Kad kliedz ievainotie, tu sapņo par mazu, kopīgu mājiņu kaut kur, par ikdienišķu dzīvi, dzimtas koku, saiknēm. Robertu pie dzīves uztur domas par Sesīliju, viņas vēstules ar gaidu pilniem vārdiem. Sesīlijas rūpes savukārt kādreiz bija par to, kā izskatīties tā, it kā viņa ne mirkli nebūtu zaudējusi galvu par to, ko vilkt mugurā, un tam nu vajadzēja laiku. Tagad viņa ir pilnībā sarāvusi sakarus ar ģimeni, kļuvusi par diplomētu slimnieku kopēju un dzīvo no cerībām. Brionija reiz bija paštaisns meitēns, kura pati ieskrēja slazdā, iegāja savu izdomājumu labirintā un bija pārāk jauna, pārāk sabijusies, pārāk kāra pielabināties, lai uzstātu, ka tagad ies atpakaļ pati pa savu ceļu. Pašlaik viņai šķiet, ka viņas dzīve aizritēs vienā istabā – bez durvīm, un viņa ir gatava visu vērst par labu. Vai nav par vēlu?

Romāna pirmās daļas temps ir lēns, tajā gana daudz galveno varoņu refleksiju un pārdomu, mūs lēnām iepazīstina ar māju, dārzu, ģimenes attiecībām. Pieņemu, ka daļai lasītāju tas var šķist pārāk nogurdinoši, lai arī būtībā tas iezīmē varoņu raksturus, un mēs noprotam, ko no katra var gaidīt.

Man vislabāk patika otrā daļa, tajā stāsta par Roberta atkāpšanos angļu armijas sastāvā uz Denkerku (Francijā) pēc Mažino līnijas saraušanas, cerībā sagaidīt glābjošās evakuācijas laivas. Kā arī apraksta Brionijas darbu kara hospitāli Londonā – apmācības un reālos ievainotos. Te nav kara varoņdarbu aprakstu, bet izmisums un ciešanas, cīņa ar savām bailēm par izdzīvošanu.

Trešā daļa mūs iepazīstina ar 77 gadus veco Brioniju, kurai rakstnieks licis mums atklāt negaidītu, bet Makjuanam tik raksturīgu sižeta pavērsienu – kā tad bija īstenībā?

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) cilvēku dvēseļu pārdzīvojumi – kā piedot nejaušu ļaunprātību, kā nožēlot izdarīto un izlūgties piedošanu;

2) karš ir kā varens siets, kas atsijā nesvarīgo;

3) Viņa čukstus izrunāja Robija vārdu tik rūpīgi kā bērns, kurš izmēģina atsevišķas skaņas. Kad viņš atbildēja, nočukstēdams Sesīlijas vārdu, tas skanēja kā pilnīgi jauns: zilbes tās pašas, bet nozīme cita. Visbeidzot viņš pateica tos trīs vienkāršos vārdus, kuru vērtību joprojām nav gluži spējusi nodeldēt nedz slikta māksla, nedz meli un nodevība.

Brems Stokers “Drakula” (1994)

2 komentāri

Brems Stokers. Drakula / no angļu val. tulk. Harijs Veidemanis. – Rīga: Liesma, 1994. (Bram Stoker. Dracula (1897))

Kadrs no filmas "Dracula"(1958)

Grāfs Drakula mani sūca pa mazam gabaliņam; nezināmu iemeslu dēļ man negāja raiti un grāmata lasījās daudz ilgāk, nekā bija domāts. Bet tas nekas, tas tikai nozīmē, ka es visu labāk atcerēšos.

Brems (Abrahams) Stokers neradīja ne pašus vampīrus, ne ieviesa attiecīgo grāmatu žanru, bet viņa ietekme uz vampīru literatūru ir milzīga. Iespējams, ka bez viņa grāmatas nemaz nebūtu radusies visa sekojošā apsēstība ar šiem nemiroņiem, kas nu jau ir izaugusi industrijā. Nerunājot nemaz par grāmatām, Drakulas ekranizāciju vien ir vesels blāķis. Pateicīgam Stokeram jābūt arī Rumānijas tūrismam un varbūt arī Valahijas grāfam Vladam III Drakulam, lai kādā kapā viņš pēdējos 100 gadus negrozītos. Tautā mitoloģizētais 15.gs. nežēlīgā valdnieka tēls izdevīgi savienojās ar Stokera Transilvānijas folkloras pētījumos iegūtajām ziņām par mistiskajām būtnēm, jo īstais grāfs Drakula, protams, nekādas asinis nedzēra (kuru gan tas tagad interesē?). Stokers ne tikai izdomāja savu grāfu Drakulu, bet viņš arī uz folkloras pamata ieviesa dažus jauninājumus. Folklorā, piemēram, dzīvie miroņi un vilkači ir stingri nodalīti, savukārt Stokers vampīru apveltīja ar spējām mainīt savu fizisko veidolu. Drakula var izsaukt negaisu un miglu, var pats par to pārvērsties, kā arī pieņemt dzīvnieka veidolu (sikspārņa). Jaunāko laiku grāmatās tā vairs nav – vampīru un vilkaču funkcijas atkal ir nodalītas. Dažādi ir arī vampīru briesmu avoti – ķiploki, krucifiksi, oblātas, apses mieti, bet netiek minēts vēlāk tik populārais sudrabs. Drakulu neredz spogulī, viņš nevar ienākt bez uzaicinājuma, viņam ir bail no tekoša ūdens, tomēr gaismu viņš panes un saules staros neapdeg. Folkloras vampīrs nedrīkstēja kustēt tālu no sava zārka, Stokers to atrisināja, liekot Drakulam pārvietoties kastē, kura pilna ar dzimto zemi – faktiski izvilka vampīru no laukiem uz lielpilsētu; mūsdienu vampīriem šī detaļa vairs nav būtiska. Kā arī Stokers esot pirmais, kurš jauna vampīra radīšanas procesā liek upurim dzert paša vampīra asinis, folklorā, kā saprotu, pietika ar sakošanu.

Romāns ir rakstīts epistolārā formā – visi iesaistītie varoņi vai nu raksta dienasgrāmatas vai vēstules viens otram. Jāatzīst, ka brīžiem man darbība šķita par gausu – kamēr tie aristokrāti savā starpā izskaidrojas, Drakula sen jau ir paņēmis vagu un tā vien gribās viņiem uzsaukt: kustās fiksāk! Daži varoņi arī mira ļoti ilgi, bet bez šīm žēlabām un gauduļainājām agonijām jau laikam īstu vēsturisku gotiku dabūt nevar. Tomēr fināls pārspēja visu! Un es Stokeram piedevu iepriekšējo minstināšanos un klīrēšanos, jo tas bija drūmi, baisulīgi un vampīriski. Lai nedaudz runā varoņi:

Abrahams van Helsings: Bet ir lietas, kuras jūs nezināt, tomēr uzzināsiet un pateiksieties man par zināšanām, kaut arī tās nav diezcik patīkamas lietas.

Džonatans Harkers: Dievs! Palīdzi man saglabāt skaidru prātu, vairāk es neko nelūdzu. Mana drošība vai pārliecība par to – tas viss jau beidzies.

Mīna Harkere: Nešķīsta! Esmu nešķīsta! Pat Visuvarenais novēršas no manas miesas.

Doktors Džons Sjūards: Reizēm man liekas, ka mēs visi esam jukuši un atgūsim skaidru sajēgu tikai trakokreklos.

Lūsija Vestenra: Es nelikšos ne zinis par to spārnu švīkstoņu aiz loga.

Arturs Holmvuds, lords Godalmings: Tagad esmu pārliecinājies, ka pasaulē patiešām ir arī kaut kas tāds, ko prātam nav iespējams aptvert.

Pacients Renfīlds: Mušām arī cukurs garšo, bet man garšo mušas, tātad man garšo cukurs.

Grāfs Drakula: Visas šīs dzīvības es atdošu tev un vēl vairāk dzīvību, un vēl lielākas uz neskaitāmiem gadiem, ja tu nolieksies un zemosies manā priekšā.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) vampirologu Bībele;

2) ģībstošas lēdijas, cēli glābēji, mistiskas briesmas un vientuļš monstrs – kas var būt labāk par šo?

3) varbūt izturēsimies nedaudz piesardzīgāk pret resnu, melnu sikspārni, kurš sitas pret logu – ne visi dzīvnieciņi ir jāglābj no briesmām.

Emīlija Bronti “Kalnu aukas” (1991)

4 komentāri

Emīlija Bronti. Kalnu aukas / no angļu val. tulk. H.Gintere. – Rīga: Avots, 1992. (Emily Brontë. Wuthering Heights. 1847.)

Bill Brandt. Top Withens, Yorkshire Moors (1945)

Ir 19.gs pirmā puse, un Emīlija Brontē (1818-1848), pieklājībā un pieticībā audzināta mācītājmeita raksta savu vienīgo romānu – par mežonīgu mīlestību, par postošām kaislībām, kuras padara nelaimīgus gan pašus mīlētājus, gan viņu ģimenes. Drūmais atradenis Hitklifs un aušīgā lauku muižnieka meita Katrīna savā egoistiskajā apmātībā rotaļājas ar savām jūtām, nesaprotot, ka viņu attiecībām nav nākotnes.

Nevaru teikt, ka sākumā romāns mani ļoti aizrāva, jo priekš manis tas bija pārāk eksaltēti. Tomēr atgādināju sev, ka tas ir gotiskais romāns, kurā pārspīlētas emocijas un ciešanu mocīti cilvēki ir norma. Tīrelī plosās vēji, un koku zari sitas logā, kurā parādas sievietes rēgs; dēmonisks tirāns noved sievietes līdz šņukstiem un vaimanām; no negatīvajiem varoņiem nāk lāsti, bet pozitīvie tēli ir apgaroti un sirdsšķīsti. Dramatiskie pārspīlējumi man lika svārstīties pārdomās līdz brīdim, kad Katrīna saka:

Ja visi aizietu bojā, bet viņš paliktu, es vēl varētu dzīvot; un, ja visi paliktu, bet viņš tiktu iznīcināts, pasaule man kļūtu gluži sveša un es tajā vairs neiederētos. / If all else perished, and he remained, I should still continue to be; and if all else remained, and he were annihilated, the universe would turn to a mighty stranger: I should not seem a part of it.

Ļoti sakāpināti un ideālistiski, bet patiesi – pirmajai mīlestībai nepiestāv pustoņi, te der tikai balts vai melns. Ja vēl atceras, ka viņi abi ir pusaudži, kuri dzīvo praktiski nekurienē un satiek ļoti ierobežotu cilvēku skaitu, tad vismaz viņu sakāpinātās jūtas ir ļoti saprotamas.

Kad Katrīna apprecas ar kaimiņu muižnieka dēlu Edgaru, un Hitklifam piedāvā apprecēt tā māsu, viņš viņu nicinot, teic:

Kad esi nolīdzinājusi līdz ar zemi manu pili, tad nedomā uzcelt tās vietā būdu un pašapmierināti tīksmināties par savu labdarību, piedāvādama man to par mājokli.

Un Hitklifa ļaunums, ieņemts jau bērnībā, sāk savu postošo ceļu kā gandējoša puve, lai iznīcinātu visus, kas viņu šķīruši no Ketrīnas. Romāna pēdējā trešdaļa mani pārliecināja visvairāk, jo tajā bija ļoti skaidra noskaņa – skaudra un izmisusi, gotiski drūma. Hitklifa ceļš uz pašiznīcināšanos ir neapturams, un viņš ir nolēmis paraut sev līdz arī visus pārējos.

Par romānu vairāk nerakstīšu – ir ļoti laba mājas lapa The Reader’ s Guide to Wuthering Heights, kurā sīki jo sīki viss ir pastāstīts. Iesaku apskatīties ciltskoku, citādi sākumā grūti orientēties, kas kuram radinieks. Tur ir arī māju plāni, apkārtnes ainavas un citas labas lietas.

Tikpat ļoti, cik romāns, mani interesēja arī pati Emīlija Brontē – no kurienes šai mācītāja meitai tādi kvēli teksti? Emīlija bija noslēgta, rezervēta, viņai  patika dzīvot Hevordā, mācītājmājā, aizbraucot viņa sāka nīkuļot un steidzās atgriezties. Viņas mājas mīlulis bija buldogs Kipers – viņai ļoti padevīgs, bet pret pārējiem negants. Par māsu Šarlote raksta tā: “Mana māsa Emīlija nebija atklāta rakstura cilvēks, nedz arī tāds, kura klusākajās un slēptākajās domās un jūtās varētu bez atļaujas nesodīti ielauzties – pat tuvākie un dārgākie.” Emīlija pati galīgi nebija vāja būtne, visas dzīves likstas pieņēma stoiciski un drosmīgi. Viņa  saslima sava brāļa bērēs un trīs mēnešu laikā viņu “apēda” ātrais dilonis, bet viņa atsacījās gan no zālēm, gan citu palīdzības, līdz pēdējam turoties pie saviem paradumiem un neatkarības. Vispār paliek iespaids, ka viņa izdzīvoja kāda romāna varones likteni, līdz pēdējam elpas vilcienam paliekot tēlā.

Romānā ir daudz ļaunuma un daudz niknuma – vai tiešām šai noslēgtajā mācītājmeitā dzīvoja tādas emocijas? Pastāv ideja, ka autors, kurš aizliedzis sev domāt par seksu (un arī daudz neko par to nezina) sevī valdošo spriedzi izpauž sadomazohistiskā veidā. Tādēļ piedāvā romāna vardarbīgās ainas aizstāt ar gultas ainām, un viss nostājoties savās vietās. Diez vai Emīlijai bija nojausma par to, ka nākotnē par viņas darbu sacerēs neskaitāmus pētījumus, minot viņas izdomātās pasaules varoņu psihes labirintus.

Romānam ir vairāki ekranizējumi, bet populārākais varētu būt 1992.gadā uzņemtais ar Ralfu Fainsu un Žiljetu Binošu galvenajās lomās. Fainss ir ļoti pārliecinošs Hitklifs (nu man pret viņu vispār ir siltas jūtas), bet kopumā filma nav liela veiksme. Tas gan ir grūti ekranizējams darbs – gan tīreļiem un akmens muižām, gan varoņu pacilātajām jūtām ir viegli kļūt plakātiskām un dekoratīvām. 2011.gada rudenī ir paredzēta vēl vienas ekranizācijas pirmizrāde, šeit Hitklifu tēlos afroangļu (!) jaunietis. Redzēs, kas sanācis.

Nespēju attturēties no kārdinājuma pievienot Keitas Bušas dziesmu “Wuthering Heights”, jo tā labāk par filmu ataino romāna noskaņu. Es teiktu – insane, tulkojot to gan kā neprātīgu apmātību, gan psihisku neveselību.

 

Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne” (1976)

1 komentārs

Oskars Vailds. Doriana Greja ģīmetne: romāns / no angļu val. tulk. Jānis   Ezeriņš. – Rīga: Liesma, 1976. (Oscar Wilde. The Picture of Dorian Gray (1890))

Jean-Hippolyte Flandrin. Jeune Homme… (1836)

Atceros, ka šī grāmata mājās ir bijusi vienmēr, tomēr, lai arī zinu tās sižetu, neatceros, ka būtu to lasījusi. Vai nu tas ir noticis pusaudžu gados, kad lasīju visu pēc kārtas mežonīgā tempā, vai arī vienmēr ir bijis kaut kas svarīgāks. Katrā ziņā, es nopriecājos, kad ieraudzīju to pie visu laiku labākajām gotiskajām grāmatām, kas man deva jauku iemeslu tai beidzot pieķerties.

Ko gan var pateikt par grāmatu, kurai katrā lappusē ir pa citātam? Pie kam, ne jau nonivelētas patiesības, bet tādi, ko vērts iegravēt un pielikt pie sienas. Taisni vai uzprasās doma, ka kaut ko tādu var dāvināt absolventam izlaidumā. Tomēr – vai iespējams agrā jaunībā izprast tādu grāmatu? Doriana Greja traģēdiju labāk sapratīs tie, kam uz galvas ir jau vismaz pāris sirmu matu, bet galvā šad tad iezogas doma, ka laiks rit šausmīgi ātri. Galu galā arī Dorians Grejs – jaunais un bagātais skaistulis  – savas jaunības un pievilcības vērtību saprot tikai pēc lorda Henrija viedajiem vārdiem:

Kad aizies jaunība un tai līdzi skaistums, tad piepeši jūs atklāsiet, ka nav vairs uzvaru. Un, ja arī būs,  jūs apmierināsieties ar pašām niecīgākajām, bet pagātnes atmiņās iegulsies vairāk rūgtuma, nekā jūsu zaudējumi būs bijuši vērts. Ik mirklis jūs tuvina kaut kam briesmīgam. Laiks apskauž jūs, tas pieteic karu jūsu lilijām un rozēm. Jūsu vaigi iekritīs, jūsu acis izdzisīs… Jūs gaida nežēlīgas ciešanas. Izmantojiet jaunību, kamēr tā dota!

Katram cilvēkam ir kāda vājība, un lords Henrijs savā daiļrunībā trāpa Doriana godkārē un narcisismā, kurš, būdams jūsmīgs skaistuma pielūdzējs, smagi pārdzīvo savu novecošanu. Un, veroties savā svaigi uzgleznotajā portretā, saka liktenīgos vārdus: “Kaut es paliktu mūžam jauns, bet ģīmetne novecotu! Par to, ak, par to es atdotu visu! Jā! Nav nekā šinī pasaulē, ko es nespētu dot! Savu dvēseli es atdotu par to!” Ne velti saka: kad Dievs grib mūs sodīt, viņš ļauj piepildīties visām mūsu vēlmēm. Dorians iegūst mūžīgo jaunību, bet portrets kļūst par viņa dvēseles spoguli. Oskaram Vaildam esot ārkārtīgi paticis 1886.gadā izdotais Stīvensona “Dīvainais gadījums ar Dr. Džekilu un misteru Haidu”, kurš noteikti viņu ir iedvesmojis. Ja Džekils izvelk sava ļaunuma kvintesenci un rada savu ļauno dvīni Haidu, tad Dorianam tiek radīta iespēja iemiesot savu dvēseli gleznā, kura cieš un noveco viņa vietā. Sākotnēji Dorianu tas iepriecina un viņam liekas, ka “Novērot ģīmetni – tas taču būs gluži patīkami. Radīsies iespēja lasīt pašam savas visslēptākās tieksmes un nodomus.” Bet jau pirmās netīkamās izmaiņas viņam liek noslēpt gleznu prom no visu acīm. Un turpināt baudīt dzīvi izsmalcinātā cinismā saskaņā ar lorda Henrija labākajiem novēlējumiem nākamos divdesmit gadus… ārēji paliekot jaunam un nevainīgam zēnam. Lai gan nosodīt Dorianu nesteigšos – kurš gan jaunībā atteiktos “darīt visu, ja par to nekas nebūs”?

Kā jau minēju, grāmata ir pilna ar Vailda kunga labākajiem aforismiem. Par savējo un šī brīža aktuālāko izvēlējos: “Apzīmēt nozīmē – ierobežot.” Man tas diezgan negaidīti lika padomāt par to, ka brīžiem diezgan slimīgi esmu baidījusies no sevis ielikšanas noteiktos rāmjos, un tādēļ vilcinājusies izdarīt dažas nopietnas izvēles.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Oskars Vailds ir tā vērts, lai izlasītu visu, ko viņš ir rakstījis;

2) “Vecuma traģēdija nav tā, ka kļūsti vecāks, bet gan nespēja zaudēt jaunību.

3) apbrīnojami laikmetīgs romāns – cik daudziem no mūslaiku varenajiem ir bēniņos paslēpts portrets?

.

Noskatījos pēdējo ekranizāciju Dorian Gray (2009) un izjutu tikai vilšanos. Filmā akcenti ir pilnīgi citi, līdz ar to arī mainās pats vēstījums. Ben Barnes Doriana lomā man ne visai patika – nav viņam tā netveramā starojuma, ko gribētos saglabāt mūžībai. Skatījos tikai dēļ Kolina Fērta, kura lorda Henrija loma gan bija tik sagrozīta, ka nekas atmiņā paliekošs tas nav. Žēl, no viņa būtu sanācis jauks slīpēts nelietis. Ja spējat savi atturēt, neskatieties, nav vērts.

Mērija Šellija “Frankenšteins jeb jaunais Prometejs”

4 komentāri

Mērija Šellija. Frankenšteins jeb jaunais Prometejs / no angļu val. tulk. Māra Kaļva. – Rīga: Jumava, 2009.  (Mary Shelly. Frankenstein, or the Modern Prometeus (1818)).

Es maldinātu, ja teiktu, ka grāmata mani bezgala aizrāva. Tai pašā laikā es spēju novērtēt tās nozīmību – ja kaut kas var izdzīvot un piesaistīt vēl pēc 200 gadiem, tas noteikti ir vērā ņemams literārais darbs. Grāmata ir tik bieži citēta visdažādākajos kontekstos, ka tās sižets lielākai daļai jau ir zināms – zinātkārs jauneklis Viktors Frankenšteins nolemj paveikt līdz šim neiespējamo, t.i. radīt dzīvību ar zinātnes palīdzību. Dzīvība viņam sanāk, bet tas ir šausmīgs briesmonis, kas viņam pašam tik ļoti riebjas, ka viņš par to vairs negrib neko zināt. Briesmonis staigā pa pasauli, baidīdams tautu, nevienam nepatīk, un tad viņš nolemj atriebties savam radītājam.

Romānā ir divas galvenās problēmas, kas īstenībā tagad kļūst aizvien aktuālākas. Pirmkārt, mākslīga dzīvības radīšana – vai tas ir tikumīgi un pieļaujami? kurp tas var aizvest? Mākslīgā apaugļošana, mēģenes bērniņi un surogātmātes ir tikai nevainīgi pumpuriņi, salīdzinot ar Krievijas zinātnieku solījumu līdz 2045.gadam radīt kiborgus. Mani tādas perspektīvas reāli biedē un gribētos ieteikt zinātniekiem vairāk lasīt zinātniskās fantastikas romānus, pie kam izlasīt tos līdz beigām, kur parasti kiborgs cilvēku uzvar vienos vārtos. Otra problēma – cilvēka (zinātnieka) atbildība par paveikto. Frankenšteins pamet savu “bērnu”, atstājot to savā vaļā, staigājot pa laukiem, zogot ēdamo. “Bērns” ir gana inteliģents, lai pats iemācītos lasīt un sāktu domāt par morāli un savām vajadzībām, līdz nonāk pie konkrētam prasībām  savam “papucītim”. Esmu diezgan pārliecināta, ka kādā pasaules laboratorijā jau tagad gultiņā guļ cilvēka klons, kura radīšanas motivācija ir bijusi: “a davai pamēģinam, vai sanāks?!” Un tai brīdi zinātniekam nav bijusi doma par patiesu vajadzību pēc tāda klona, bet vienkārša ziņkārība. Redzamais neprāts gan pasaulē ir apturēts, bet vienmēr jau atradīsies kāds trakais ar naudu…

Šellijas romānā brīžiem ir jūtami sižetiski melnie caurumi, kā arī laikmetam un žanram raksturīgā tēlu eksaltētā uzvedība un runā. Tas neaizrauj, bet kopiespaids ir gana intriģējošs, lai gribētos uzzināt, ar ko viss beigsies. Sengrieķu Prometejs nozaga Zevam uguni, lai uzdāvinātu to cilvēkiem, par ko tika sodīts ar pakāršanu pie klints un ērgļi mielojās ar viņa aknām. Frankenšteins arī nozog Dievam pirmtiesības uz dzīvības dzirksti, un autore viņam par to ir sagādājusi ciešanas visa romāna garumā, lai viņš pilnībā saprastu savu nodarījumu. Tomēr žēlumu viņš neizraisa un ir viens no derdzīgākajiem, manis satiktajiem, literārajiem tēliem.  Savukārt Frankenšteina monstrs saka:

Nolādētais radītāj! Kāpēc tu radīji briesmoni, no kura pats novērsies riebumā? Dievs savā žēlsirdībā radīja cilvēku skaistu, pēc sava ģīmja un līdzības, bet es esmu tevis paša izkropļots attēls un šīs līdzības dēļ – vēl atbaidošāks. Sātanam bija brāļi dēmoni, kuru acīs viņš bija skaists. Bet es esmu vientuļš un visu nīsts.”

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) pasaules klasika, lasāma Apgaismības ideju un rūpnieciskās revolūcijas kontekstā;

2) dzīvības ētikas problemātika – varētu būt interesanta vidusskolā kā apspriežamais temats;

3) vai cilvēks drīkst noliegt un aizmirst paša radīto? vai zinātniekam ir jādomā par sava izgudrojuma potenciālajām sekām?

———-

Mēģināju skatīties Keneta Branaga “Frankenšteinu” (1994), bet mani īpaši neaizrāva. Branaga apsēstība režisēt sevi galvenās lomās ir diezgan nomācoša, nekāds ticamais Viktors no viņa nav sanācis. Pārējais aktieru sastāvs ir žilbinošs, bet tas neglābj. Vispār grūti iedomāties labu ekranizāciju, romāns ir pārāk alegorisks. Drīzāk es gribētu redzēt labu kino par pašas Šellijas dzīvi, jo mani aizrāva viņas biogrāfija. Neparasta sieviete ar interesantiem radurakstiem.

Čārlzs Dikenss “Ziemassvētku dziesma”

Komentēt

      Čārlzs Dikenss. Ziemassvētku dziesma prozā jeb Ziemassvētku spoku stāsts / no angļu val.tulk. I.Burčika. – Rīga: Klints, 1998. (Charles Dickens. A Christmas Carol. (1843)).

Angliski runājošās pasaules Ziemassvētki nebūtu iedomājami bez šīs Dikensa grāmatas. Rakstīta pirms gandrīz 170 gadiem (rīt tai aprit jubileja -167 gadi), tā nekad nav aizmirsta – neskaitāmi pārizdevumi, lugas, radiouzvedumi, ekranizācijas visos iespējamos veidos. Tālajā 1843. gadā Dikensa grāmata organiski iekļāvās procesā, kuru varētu nodēvēt par Ziemassvētku atdzimšanu. Kā zināms, vēl pirms pāris gadsimtiem – 17. gs.vidū – tolaik vadošā protestantu partija Anglijas parlamentā panāca, ka Ziemassvētkus aizliedz un ne karalis, ne katoļi tur neko nevarēja iebilst. Līdz 18. gs. 20-tajiem gadiem svētki grima aizmirstībā, bet tad palēnām sākās to renesanse. Vairāki entuziasti gribēja atdzīvināt tradīcijas, un sabiedrība atsaucīgi uztvēra viņu idejas.  1841. gadā karalienes Viktorijas vīrs princis Alberts no savas dzimtās Vācijas atveda Ziemassvētku eglīti, 1843. gadā – parādījās pirmā Ziemassvētku kartiņa, tā paša gada decembrī Dikenss izdeva savu “Ziemassvētku dziesmu”.

Sākotnēji liekas dīvaini, bet īstenībā (ja atceras vēsturi) ir likumsakarīgi tas, ka Dikensa grāmatā nav ne vārda par Kristus piedzimšanu, viņa grāmata stāsta par sekulāriem, ģimeniskiem svētkiem, kuros galvenā loma ir sirds siltumam un līdzjūtībai. Vecais īgņa Skrūdžs ir pilnībā pārdevis savu dvēseli naudas velniņam, viņā nav ne miņas no līdzcietības, visas svētku izpriecas viņš uzskata par lieku laika un naudas patēriņu. Ziemassvētku vakarā pie viņa atnāk spoks – mirušais biznesa partneris un saka, ka tā dzīvot nedrīkst un drīzumā Skrūdžu apciemos trīs gari – pagātnes, tagadnes un nākotnes. Gari nāk, un Skrūdžs ierauga savu dzīvi no pavisam cita skatu punkta, kas viņam liek mainīties pilnībā. Faktiski Skrūdža stāsts ir vecs kā pasaule – saulgriežos dzīvība ir panīkusi, bet tad “laiks lūst”, un ir nepieciešams kāds, kurš izietu iniciācijas rituālu – mirtu, izietu pārbaudījumus un atdzimtu jaunā statusā. Skrūdža dvēseles atdzimšana savdabīgā veidā arī ievadīja Anglijas Ziemassvētku tradīciju atdzimšanu un, manuprāt, padarīja tos saprotamākus  un pieņemamākus no pārgudras reliģiozitātes tālai vienkāršai tautai un tiešā nozīmē “ienesa tos gan pilī, gan būdiņā”. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas man kļuva skaidrāks, kā Rietumi ir nonākuši līdz dabiskam līdzsvaram svētkos starp kristīgo un pagānisko (diemžēl tikpat stiprs ir arī trešais spēks – komerciālais) – kā redzams, ne bez grāmatu un lielisku rakstnieku palīdzības.

Trīs iemesli, kāpēc lasīt:

1) angļu mūžam nenovecojošā klasika;

2) angliski runājošā pasaulē metaforas ar personvārdu Skrūdžs ir līdzvērtīgas latviešu Cibiņam/Kristīnei/Antiņam – nezinot var būt grūti saprast joku vai prātulu;

3) tas ir skaists, sentimentāls stāsts ar laimīgām beigām – mums tādus vajag vairāk.

lasīt angliski var šeit

Newer Entries