Astrida Lindgrēne “Mio, manu Mio!” (2000)

Astrida Lindgrēne. Mio, manu Mio! / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2000. – (Lasītprieks!). Pirmoreiz latviski darbs iznācis sērijas “Sprīdīša bibliotēka” 7.sējumā. (Astrid Lindgren. Mio, min Mio. 1954)

1952. gada vasara Astridai Lindgrēnei bija smags laiks − jūnijā nomira viņas vīrs. Viņa nāve bija pēkšņa, tomēr Stūrem Lingrēnam jau sen bija veselības problēmas un ģimene zināmā mērā bija gatava šādam iznākumam. Lindgrēne neieslīga depresijā, turpināja rakstīt, taču sēras un skumjas viņā turpināja dzīvot. 1954. gada pavasarī viņa uzrakstīja pasaku par vientuļu puisēnu Busi, kurš nevienam nav vajadzīgs − iespējams, tā ir bēdīgākā, bet vienlaikus arī dziednieciskākā no Lingrēnes grāmatām.

“Mio, manu Mio!” Lindgrēnei ir pirmā grāmata fantāzijas žanrā, un tās pirmsākumi meklējami Astridas bērnībā, kad viņai kaimiņu meitene pastāstīja pasaku par princi Florestānu, kuram tēvs neļauj iziet ārpus pils dārziem, jo baidās no ļauna milža. Savukārt 1950. gadā Ziemassvētku žurnālā “Idun” tika publicēts stāsts “Dienu un nakti ceļā”, kas vēlāk pārtapa par “Mio, manu Mio!” pirmo nodaļu.

Grāmatas galvenais varonis ir deviņus gadus vecais Buse, kurš maziņš paņemts no bērnunama, bet adoptētājiem īstenībā nav vajadzīgs. Reiz vakarā viņš sēž uz soliņa un skatās, kā apkārtējās mājās iedegas gaismas un ģimenes sēžas pie vakariņu galda − tikai viņš ir viens, tumsā. Zēns izdomā pasaku par princi Mio, kurš beidzot Tāltālā zemē atrod savu tēvu karali un viņam sākas laimīga dzīve. Taču saskaņā ar pareģojumu Mio jādodas cīnīties ar visa ļaunuma personifikāciju bruņinieku Kato, šajā cīņā viņam palīdz draugs Jum-jums un balta ķēve ar zelta krēpēm Miramise. Izejot cauri smagiem pārdzīvojumiem, Mio pievar ļauno Kato un atdod dzīvei Svešo zemi ar nolaupītajiem bērniem.

Ilonas Vīklandes ilustrācija

Grāmatas stils ir lirisks un, visticamāk apzināti, ievērota tradicionālai pasakai raksturīga izteiksme. Galvenais varonis tiek ievietots izteikti duālā pasaulē − vispirms nepatīkama realitāte kontrastā ar gaišo fantāziju, tad fantāzijas pasaulē tiek iezīmēta melnā, ļaunā puse. No gaišās puses tumšajā galvenais varonis nonāk caur Krēslaino mežu, savukārt savu misiju − sakaut ļauno bruņinieku − Mio uzzina no burvju akas, kas čukstus stāsta pasakas. Pirms nonākšanas Svešajā zemē, Mio dažādos veidos iegūst burvju palīglīdzekļus, kas viņam palīdzēs cīņā ar Kato. Lindgrēne daudzas reizes atkārto − melns, tumšs, drūms, tumsa, skumjas, vientulība, viens, kas nav apnicīgi, bet vairo sajūtu, ka pamazām ap galveno varoni savelkas briesmas. Mio draugs Jum-jums pasakas drūmākajā posmā vairākas reizes atkārto tekstu, kurā daļa nemainās: “Ja vien ceļš nebūtu tik tumšs, ja vien kalni nebūtu tik melni un ja mēs nebūtu tik mazi un vientuļi” − katru reizi it kā tiek nosaukts tas, kas tobrīd izraisa vislielākās bailes,un uzsvērts, cik gan cilvēks ir mazs, salīdzinot ar pasauli. Nemainīgs skumju simbols grāmatā ir liels, melns, vientuļš putns − Raudu putns, kurš jau pasakas sākumā parādās pat gaišajā fantāzijas pasaulē − viņa dziedātā dziesma ir skaistāka par balto putnu dziedāto, taču tā dara sāpes.

Lai arī “Mio, manu Mio!” ir definējams kā pieaugšanas stāsts fantāzijas žanrā, tomēr spilgtāk nekā citos šāda stila daiļdarbos ir vērojams iespējamais terapeitiskais efekts. Tāds stāsts varētu dot spēku gan bērnam, kas cīnās ar smagu slimību, gan pieaugušajam, kas pārdzīvo sēras vai depresiju. Mio ir mazs, sākumā nelaimīgs bērns, kurš atrod savu mīlošo tēvu un uzveic ļauno bruņinieku, kuru var nosaukt dažādos vārdos: nāve, ļaunums, skumjas, bailes, sēras. Lindgrēne sniedz mierinājumu, ka negatīvais ir pieveicams, mazi spēki ar apkārtējo palīdzību var radīt brīnumu un atdot melnai, ļaunuma apsēstai zemei sauli, puķes un zaļu zāli. Tai pašā laikā Lindgrēne ir reāliste, un Raudu putns ar skumjo dziesmu tomēr ir daļa no gaišās pasaules. Rakstniece savus sērojošos draugus vēstulēs mierināja ar ķīniešu sakāmvārdu: “Tu nevari kavēt skumju putnus lidot virs tavas galvas, bet tu vari kavēt tos būvēt ligzdu tavos matos.”

***

Lindgrēnei latviešu valodā ir bijuši trīs tulkotāji − Elija Kliene, Mudīte Treimane un Vilnis Treimanis, un faktiski var teikt, ka pārtulkots vairākums rakstnieces daiļdarbu, turklāt liela daļa vairākas reizes pārizdota. Pirmie izdevumi jau ir “nolasīti”, bet pēdējie iznāk cieto un spožo vāku sērijā, kura man šķiet drīzāk praktiska, bet ne skaista. Tā kā Lindgrēni lasa joprojām, un, cerams, arī lasīs, man kā pieaugušai lasītājai gribas jau kaut ko citā kvalitātē. Es ar lielu prieku lasītu Lindgrēnes Kopotos rakstus, kuros satiktos tik daudzi no bērnībā iemīļotiem personāžiem.

 

Наринэ Абгарян “Всё о Манюне” (2016)

Наринэ Абгарян. Всё о Манюне: трилогия. – Москва: АСТ, 2016.

(Triloģijā iekļauti trīs romāni: Манюня (2010), Манюня пишет фантастичЫскЫй роман (2011), Манюня, юбилей Ба и прочие треволнения (2012))

Kā jau ierasts, gada nogalē man sagribējās lasīt bērnu literatūru, un savā plauktā atradu rudenī nopirktu, biezu grāmatu par Maņuņas piedzīvojumiem. Autore − pārkrievojusies armēņu rakstniece Narinē Abgarjana pēdējo gadu laikā ir sarakstījusi vairākus romānus pieaugušajiem, kas izpelnījušies lasītāju un kritiķu atzinību, un man arī gribējās tos izlasīt. Taču vispirms − autores debija literatūrā, kurā viņa apraksta savu delverīgo bērnību Armēnijas mazpilsētā. Abgarjana stāsta, ka rakstīt viņa sākusi smagā dzīves periodā, kad viss apkārt licies slikti, un mazu stāstiņu veidā publicējusi savā blogā. Rakstīšana viņu izvilkusi no bezizejas, savukārt viņas blogu un tā popularitāti ievērojuši izdevēji.

Romānu centrā ir divas ģimenes – Abgarjani un Šaci; Abgarjani ir armēņi, tēvs – zobārsts, mamma – krievu valodas skolotāja, un uz to brīdi viņiem ir četras meitas  – Narinē, Karīna, Gajanē un Sona, savukārt Šaci, kā var noprast, ir ebreju izcelsmes, un viņu ģimenes rota ir Ba jeb Roza Šaca – kareivīga un valdonīga vecmāmiņa, kas diriģē savu mazo armiju – dēlu Mihailu, talantīgu inženieri, un mazmeitu Mariju jeb Maņuņu (vedeklu Ba no ģimenes ir sekmīgi izdiriģējusi). Narinē un Maņuņa ir vienaudzes, draudzenes, un caur viņu draudzību satuvinās arī abas ģimenes.  Nav īsti atklāts kāpēc, bet stāstījuma sākumā Ba ļoti uzmanīgi iepazīstas ar Abgarjanu ģimeni (parasti bērnu draugus mēs uzņemam kā pašsaprotamu lietu (līdz kaut kas nesāk iet greizi)). Varbūt tas ir saistīts ar nacionālo jautājumu, jo pilsēta Bērda, kurā dzīvo romāna varoņi, atrodas netālu no robežas ar Azerbaidžānu, varbūt vecmāmiņa izbaudījusi nepatiku pret savu tautību. Man īsti arī nekļuva skaidrs, kādā valodā varoņi sazinās − loģiski jau būtu, ka armēņu, bet pilnas pārliecības par to nav.

Romāna darbība notiek padomju laikā, 20. gs. 80-to gadu sākumā, un jāatzīst, ka tā ir laba iespēja jaunākas paaudzes lasītājiem neuzbāzīgā veidā ieraudzīt tā laika vidi – kas ir deficīts, kā darbojās blata sistēma, ko tolaik nozīmēja ārzemju košļene un krāsains iepirkumu maisiņš, kā cilvēki stāvēja rindās, kā “medīja” vienkāršas, ikdienišķas lietas, kas šobrīd veikalos atrodamas bez piepūles. Piemēram, trešā grāmatā stāsts par to, kā Bā gatavojas svinēt savu jubileju un vāc pārtiku svētku galdam – šai procesā ir iesaistīti divu ģimeņu draugi un radi pat no Gruzijas un Maskavas. Cilvēks jau pierod pie visa, tomēr šobrīd atmiņas par padomju laika ikdienu liek noskurināties, it īpaši es jutu līdzi Abgarjanu mammai, kam jāpabaro un jāapkopj četru bērnu ģimene. Otrā grāmatā ir izjusti aprakstīta dzīve pionieru vasaras nometnē, kas no šībrīža skatu punkta šķiet kā jauno SUV-iešu izturības treniņš – kas izgājis tādu nometni, tam dzīvē vairs nekas neliksies grūts vai neērts.

Pilnīgi pieļauju, ka padomju fons uz āru izpeldēs vairāk tiem, kam pašiem ir tādas atmiņas, bet citi akcentu liks uz meiteņu piedzīvojumiem. Teikšu godīgi, ka es biju gaidījusi kaut ko maigāku, vai arī manī ir par daudz pieaugušā. Kā es iedomājos, ka mans bērns ar nevainīgām acīm izvilktu no adīkļa adāmadatu un iebāztu to rozetē… es viņu nosistu, godavārds, ja vien viņu pirms tam nebūtu jau nositusi elektrība. Šo gājienu gan izpilda visdullākā māsa Karīna, kas vispār ir apkārtnes bosiks un puiku bieds, bet Maņuņa ar Narku arī cenšas neatpalikt. Nolēkt no otrā stāva ar atvērtu lietussargu? Dauzīt ar galvu pret sienu, lai degunam būtu smuks kuprītis? Abgarjana raksta, ka viņas mīļākā rakstniece ir Astrida Lindgrēne, tomēr Lindgrēnes varoņiem bija drusku vairāk veselā saprāta un trakākos gājienus līdzsvaroja labdabīgas, sirsnīgas izpausmes. Abgarjanas varoņi – gan lielie, gan mazie – brīžiem visi šķiet kā no ķēdes norāvušies (varbūt vaina temperamenta atšķirībās?). Es, piemēram, nezinu, vai būtu laimīga pār tādu kaimiņieni kā slavenā Ba: Кто бы посмел отказать Ба в помощи? Никто! Жить хотелось всем. Varbūt Ba arī ir valdonīga līdz smieklīgumam, tomēr savam dēlam personisko dzīvi viņa ir sačakarējusi pamatīgi.

No trim grāmatām man vislabāk patika trešā, jo laikam jau visi trakākie notikumi bija izstāstīti, autore nomierinājusies un te bija vairāk lirisma un vienkārša humora bez histērijas pieskaņas. Mani tomēr nomāca meiteņu infantilisms un vecāku stulbās audzināšanas metodes, kas faktiski nedeva nekādu rezultātu, ja jau par bērnības nedarbiem iespējams uzrakstīt tik biezu grāmatu (ja kādu sit un apsaukā par deģenerātu, tad viņš agri vai vēlu arī sāk uzvesties kā tāds). Bet vispār – bija par ko pasmaidīt un pat pasmieties, kā arī dzīvi un liriski attēlota Armēnijas mazpilsētas padomju ikdiena.

Vispār jau tikai pēc smaržas, kas lidinājās pār Bērdu, bija iespējams viegli noteikt gadalaiku. Pavasaris smaržoja pēc Lieldienu gardumiem – jaunie zaļumi, vārīta zivs un krāsotas olas, vasara – pēc zemeņu, aprikožu un riekstu  ievārījuma, bet rudens… mmm… rudens smaržoja pēc Gargantijas laimīgā sapņa. Šķiņķa aromātu nomainīja kanēlis un vaniļa – saimnieces pildīja žāvētus augļus ar dažādu apceptu riekstu maisījumu, pārkaisīja ar kanēli un vaniļu un noslēpa tālāk no bērnu acīm. Citādi šie saldumi varēja nenodzīvot līdz Jaungada svētku galdam. Nervus kutināja uz lielām paplātēm saliktu bumbieru un persiku aromāts, tie tika karamelizēti vīna sīrupā. Vēsās, labi vēdināmās telpās “nonāca kondīcijā” garas čurčelas strēmeles.

Sibillas atsauksmi var lasīt šeit.

Мария Парр “Тоня Глиммердал” (2011)

Мария Парр. Тоня Глиммердал / перевод с норвежского Ольги Дробот. – Москва: Самокат, 2011. (Maria Parr. Tonje Glimmerdal. 2009.)

2013. gada vasarā izlasīju norvēģu bērnu rakstnieces Marijas Parras pirmo grāmatu “Вафельное сердце” un toreiz nolēmu, ka noteikti jālasa arī nākamā par Toņu Glimmerdāli. Noformējums grāmatai bija izteikti ziemīgs, tādēļ nolēmu, ka tā būs viena no manām Ziemassvētku bērnu grāmatām.

Toņa ir viens lecīgs norvēģu skuķis ar ugunīgiem matiem, kas nēsājas kā vēja pūsta pa mazu, nomaļu Norvēģijas ciematiņu. Diemžēl citu viņas vecuma bērnu apkārtnē nav, bet Toņa viena atsver desmit, jo viņas devīze ir “ātrums un pašcieņa”. Jāsaka, ka pats grāmatas sākums mani nedaudz nošokēja, jo gājieni, ko viņa izpilda ar savām stūrējamām ragavām, nekādi neietilpst manā pieaugušā izpratnē par bērna drošību. Toņa dabūtu no manis ar dakteri Bērziņu (bet, godīgi sakot, visiem mums ir bērnībā bijuši gājieni, kuru risku saprotam tikai pieauguši). Varbūt vaina ir tajā, ka Toņas pieskatīšana pilnībā ir atstāta kaimiņu vectēva rokās, kuru viņa nekautrējoties tin ap pirkstu un iesaista savās nebeidzamajās avantūrās. Tētis ir aizņemts saimniecībā, mamma glābj kūstošo ledāju Aļaskā, īstie vecvecāki ir pilsētā, bet šad tad ciemos atbraukušās tantes ir vēl dullākas par pašu Toņu.

Ja pirmo Parras grāmatu salīdzināja ar Pepiju Garzeķi, tad otrā drīzāk līdzinās Ronjai − tik ļoti šai stāstā klātesošs ir dabas mežonīgais skaistums. Aprakstīts, kā Toņa nesas lejā no kalna, dziedot pilnā balsī − tā var traukties tikai cilvēks, kas ir pārliecināts, ka viņam pieder ieleja.

Важные вещи – это дом и друзья, мама и папа, звуки скрипки и горы, река и море, которое поднимается, – вот это важно.

Pārsvarā lasītāji par grāmatu ir lielā sajūsmā, tomēr es teikšu, ka no Toņas gaidīju vairāk. Šķita, ka autore nedaudz spekulē ar to meitenes bosika tēlu un varbūt pat nezina, ko ar to darīt. Iespējams, tādēļ grāmatā parādās arī vectēva dzīves stāsts, varētu pat teikt − drāma, kad pēkšņi tiek izvilkta trīsdesmit gadus neredzēta meita un ar Toņas palīdzību tiek risināti liktenīgie pagātnes pārpratumi. Kaut kas tajā visā bija pārāk saldens un sadomāts. Nē, pieaugušie var būt neticami stulbi un ietiepīgi, bet visam ir savas robežas.

Interesanti, ka ar grāmatas izlasīšanu varēju nosvītrot 2014. gada Lasīšanas bingo pēdējo lauciņu, kurš man kā pēdējais ilgāku laiku stāvēja neskarts − books about books. Stāstījuma gaitā Toņa atrod un lasa grāmatu “Heidi”, kas ir ļoti populāri Šveices rakstnieces Johannas Spiri stāsti par meiteni Heidi, pirmoreiz izdoti 1880. gadā (tulkoti arī latviski). “Heidi” sižets savijas ar Toņas dzīvē notiekošo un pat palīdz mazināt spriedzi starp divām karojošām pusēm.

“Toņa Glimmerdāle” ir jauka, priecīga grāmata, kas lieliski iederētos arī latviešu bērnu grāmatu plauktā (tieši tāpat kā “Vafeļu sirds”). Noteikti patiks 8-12 gadus vecam bērnam, jo te ir aktīva un pat riskanta darbošanās, patiks vecākiem, jo sava tiesa ir neuzbāzīgai audzināšanai, savukārt Toņas dzīvesprieks grāmatas vākos pat īsti nav iegrožojams.

Radjards Kiplings “Blēņu stāsti maziem bērniem” (1994)

Radjards Kiplings. Blēņu stāsti maziem bērniem / no angļu val. tulk. Vizma Belševica un Kārlis Egle. – Rīga: Jumava, 1994. (Rudyard Kipling. Just so stories. 1902.)

“Kaķis, kas staigāja, kur pašam patīk”, R.Kiplinga ilustrācija

Ziemassvētku brīvdienās man patīk atgriezties bērnībā un lasīt kaut ko pavisam jauku un mīļu. Kiplings visiem ir pazīstams kā Maugļa radītājs, un “Džungļu grāmata” ir latviski pārizdota vairākas reizes, sākot jau no 1923. gada. Taču Kiplingam ir arī stāsti bērniem, par kuriem nekādi nevarēju atcerēties, vai esmu tos lasījusi. Skaidri zinu, ka bērnībā esmu klausījusies pasaku par bruņnešiem, ko lasa Arnolds Liniņš, un Vizmas Belševicas izdomātie brīnišķīgie “durstīgi dzēlīgais” un “lēnīgi cienīgais” manās atmiņās ir neaizmirstami vārdu savienojumi. Visticamākais, ka esmu skatījusies arī padomju multenes par zilonīti, kam izstiepa degunu, un kaķi, kas staigāja, kur pašam patīk; arī pārējos stāstus lasot kaut kas smadzenēs ierosījās…

Taču šoreiz nebiju slinka un sameklēju, ka latviešu tulkojums (kurš pirmoreiz izdots 1968. gadā) nav pilnīgs, jo oriģinālā ir 12 stāsti, bet Vizma Belševica ir iztulkojusi astoņus. Savukārt klāt pievienotais, Kārļa Egles tulkotais “Riki-tiki-tavi” īstenībā pieder pie “Džungļu grāmatas”. Tādēļ izlasīju arī latviski netulkotos “How the Leopard Got His Spots”, “The Sing-Song of Old Man Kangaroo”, “How the Alphabet Was Made”, “The Crab that Played with the Sea” (tiešsaistē atrodams Gūtenbergā). Iespējams, šie stāsti nav tik spēcīgi un viens nav tulkots tādēļ, ka atspoguļo padomju bērnam kaitīgu pasaules radīšanas ainu, tomēr taisnības labad derētu arī latviski kādreiz izdot autentisku Kiplinga bērnu stāstu grāmatu. (Starp citu, nesenos krievu izdevumos ir tieši tāda pati aina − 8 pasakas ir tulkojis slavenais bērnu rakstnieks Čukovskis, bet četrām nežēlībā kritušajām ir pat vairāki, visticamāk − jaunāku laiku, tulkojuma varianti.) 2015. gada 30. decembrī Kiplingam būs 150. jubileja − varbūt kādu grāmatizdevēju tas interesē? Un īstenībā ražīgajam Nobela prēmijas laureātam Kiplingam vispār nav pārāk daudz tulkojumu; es, piemēram, labprāt latviski izlasītu viņa slaveno spiegu romānu “Kims”.

“How the Leopard Got His Spots”, illustrated by H.B. Vestal

Kiplings pieder pie tiem angļiem, kas dzimuši un bērnību pavadījuši Indijā, tādēļ uz mūžu saglabājuši mīlestību pret šo Anglijas eksotisko koloniju. Varbūt Indijas bērnība, varbūt ziemas brīvdienas, kas regulāri tika pavadītas Āfrikā, iedvesmoja Kiplingu uz vienkāršiem bērnu stāstiņiem. Kāds tētis “savam priekam un acuraugam” stāsta mazas, jancīgas pasaciņas par to, kāpēc kamielim ir kupris, zilonim garš snuķis, bet kaķis staigā, kur pašam patīk. No zooloģijas viedokļa tas ir galīgi garām, bet tāpēc jau latviski tie ir nosaukti par blēņu stāstiem, ko visā pasaulē jau vairāk nekā gadsimtu vecāki lasa priekšā saviem bērniem kā vakara pasaciņu. Kiplings spēj ļoti aktraktīvi, bet vienlaikus koncentrēti pasniegt skaistu, darbības piepildītu stāstu, kam bērns seko ar neatslābstošu interesi: drusciņ joku, mīļš amizieris, fantāzijas lidojums. Ceru, ka arī latviešu bērni turpinās lasīt Kiplinga pasakas, vēl jo vairāk − tik brīnišķīgā tulkojumā (kurš man īstenībā patīk pat labāk par oriģinālu).

 

Tūve Jānsone “Mazie troļļi un lielie plūdi” (2011)

Tūve Jānsone. Mazie troļļi un lielie plūdi / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. (

Tūve Jānsone (1914-2001) ir rakstījusi, ka augusts ir visbrīnišķākais gada mēnesis, jo tas ir kā robeža starp vasaru un rudeni. Varbūt viņai patika augusts arī tādēļ, ka tā 9. datumā viņa svinēja dzimšanas dienu, šogad − apaļus 100. Lai arī Jānsone bija daudzpusīga māksliniece − gan gleznotāja, gan rakstniece, vispirms viņas vārds vienmēr tiek saistīts ar slavenajiem trollīšiem, kuru piedzīvojumi latviešu valodā pilnībā ir izdoti salīdzinoši nesen.

Iespējams, tā ir jauka sakritība, ka 1945. gadā pasauli ieraudzīja veseli trīs bērnu un pieaugušo iemīļoti grāmatu varoņi: trollītis Mumins, Pepija Garzeķe un Mazais Stjuarts, un visiem autoriem tā bija debija bērnu literatūrā. Trollītis Mumins gan iepriekš bija dzīvojies pa Jānsones karikatūrām, bet viņa ceļojums pa grāmatu lappusēm sākās tieši 1945. gadā − nākamgad puikam jau 70 gadiņi.

“Mazie troļļi un lielie plūdi” ir īss piedzīvojumu stāsts, kurš sākumā neguva lielus panākumus, faktiski trollīšu radītā slava pie Jānsones atnāca ar otro grāmatu − “Komēta nāk” (1946). Varētu piekrist, ka, salīdzinot ar citām grāmatām, te vēl ir tikai mēģinājums sajust vidi, kurā mazajiem dzīvnieciņiem darboties, un ieskicēt galveno personāžu raksturus. Tomēr rakstnieces jaukais stils un neatkārtojamās ilustrācijas jau tobrīd varējā šķist daudzsološas. Trollītis Mumins ar māmiņu dodas meklēt sev ziemas mītni, kurai jābūt patīkamai un siltai, ceļā nonāk visādos piedzīvojumos, atrod draugu (kas nākamajā grāmatā tiek nosaukts par Snifu) un beigās pārplūdušā pasaulē atrod arī Mumintēti, kurš viņiem visiem ir uzcēlis māju. Nedaudz atgādina  pasaules radīšanas mītu, kur viss tiek salikts pa vietām, lai varētu sākt īsto stāstu.

Vispār es pie Muminu grāmatām atkal nonācu, kad izlasīju Spīganas atsauksmi, un sapratu, ka es nemaz neesmu izlasījusi visas trollīšu grāmatas un to vajadzētu labot. Tad nu sāku pētīt, un sanāk, ka tā nav gluži mana nevērība, bet gan fakts, ka vairākas Muminu sērijas grāmatas ir izdotas latviski tikai 21. gadsimtā. Nelasītas man vēl veselas četras!

Padomju laikā grāmatas tulkojusi Elija Kliene, vēlāk − Mudīte Treimane. Vispār interesanti, kāpēc padomju laikā neizdeva visas, jo krieviski tas tika izdarīts.

Muminu sērija:

1945. Mazie troļļi un lielie plūdi (1993) (2012)

1946. Komēta nāk (1973) (1993) (2005)

1948. Burvja cepure (1999) (2005)

1950. Mumintēta memuāri (1998) (2009)

1954. Bīstamā vasara (2009) aprakstīta Burtkokos

1957. Trollīša ziema (2004)

1962. Neredzamais bērns (1968) (1993) (2005)

1965. Tētis un jūra (1994) (2009)

1970. Vēlu novembrī (2010)

Kenets Greiems “Vējš vītolos” (1998)

Kenets Greiems. Vējš vītolos / no angļu val. tulk. Mārtiņš Poišs; dziesmu tekstus atdzejojusi Laima Līvena. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 1998. (Kenneth Grahame. The Wind in the Willows. 1908.)

Vasarā, kad iestājies lielais atvaļinājumu laiks, kādreiz nemaz tik labi atpūta neizdodas. Tad es atceros citātu no grāmatas “Vējš vītolos”: “Brīvdienās galu galā pats galvenais varbūt ir nevis atpūsties, bet redzēt visus citus bēdubrāļus strādājam kā kurmjus.” Citātu es zinu jau sen, bet Greiema grāmatu gan nebiju lasījusi, tādēļ nolēmu aizpildīt šo nelāgo caurumu bērnu literatūras sarakstā.

“Vējš vītolos” ir sarakstīts pirms vairāk nekā simts gadiem un patīkami sabalsojas ar citām angļu klasikas grāmatām : tajā ir kaut kas no Beatrise Poteres jaukajiem dzīvnieciņiem, kaut kas no laiskas ceļošanas pa upi kā Džeroma romānā “Trīs vīri laivā” un sava veida ekscentrisms kā Lūisa Kerola Alises grāmatās. Romāna uzmanības centrā ir četri dzīvnieciņi: Kurmis, Ūdensžurka, Krupis un Āpsis, kurus kopā saista draudzība un kopīgi piedzīvojumi. Vispirms Kurmis sapazīstas ar Žurku un viņa vadībā iepazīst aizraujošo laivošanas prieku, tad stāstā parādās viedais Āpsis, bet asu izjūtu ieviešanai − vieglprātīgais Krupis. Ja pirmie trīs grāmatas personāži darbojas laucinieciski sentimentālās noskaņās, apjūsmojot upes un meža burvību, tad Krupis ir asais džeks un ciena risku un ātrumu, iemanoties pat nokļūt cietumā un no tā aizbēgt. Nosacīti grāmatu būtu iespējams sadalīt divās daļās: mierīgi liriskā un piedzīvojumiem bagātā, kuras savstarpēji viena otru papildina.

Latviski grāmata ir izdota vairākas reizes − pirmoreiz jau 1937. gadā (Valters&Rapa, tulk. Austra Zaļā), bet pēc tam trīsreiz pārizdota Mārtiņa Poiša tulkojumā (Liesma, 1987; Jānis Roze, 1998; Zvaigzne ABC, 2007). “Liesmas” un ” Zvaigznes” izdevumiem bildes zīmējis Ernests Šepards, kas gan nav pirmais grāmatas ilustrators, bet pats populārākais, savukārt “Jāņa Rozes” izdevumam izvēlēts salīdzinoši nesenas – 1994. gada – Patrika Bensona ilustrācijas. Interesanti, ka pirmajam izdevumam bilžu nav bijis vispār, kas šobrīd pat šķiet dīvaini − tās ir tik iederīgas un papildinošas. Jāatzīst, ka Mārtiņa Poiša tulkojums man šķiet viens no skaistākajiem, kāds vispār lasīts, un ļoti žēl, ka no viņa puses nav īpaši daudz tulkotu grāmatu.

Tāds miers valda vispāri, tomēr pasaule neguļ, bet iet savu gaitu. Krietnu dzīvi jūs vadāt, mans draugs, nav šaubu, pašu labāko pasaulē, ja vien jums ir diezgan gara spēka, lai tā varētu nodzīvot…

Tā īsti pie sirds man negāja dīvainās cilvēku un dzīvnieku attiecības, piemēram, Krupis cilvēku cietumā vai zirga mugurā, bet, iespējams, bērnam tas šķistu pilnīgi dabiski. Īsti gan nezinu, vai “Vējš vītolos” vispār šobrīd būtu uzskatāma par bērnu grāmatu, jo mūsdienu bērnam tā varētu likties pārāk lēna un sentimentāla (nodaļa par Pāna dziesmu man arī šķita sentimentāla un nevajadzīgi reliģioza). Katrā ziņa kā pieaugušam cilvēkam man tā sagādāja prieku un, iespējams, līdzīgi daudziem angļu lasītājiem kādā pavasarī atkal to atšķiršu, lai kopā ar Kurmi dotos izbaudīt plaukstošo pumpuru un čalojošās upes burvību.

Андрей Жвалевский, Евгения Пастернак “Правдивая история Деда Мороза”

Андрей Жвалевский, Евгения Пастернак.  Правдивая история Деда Мороза. – Москва: Время, 2008.

Kad es biju maziņa, tad tāda Ziemassvētku vecīša nemaz nebija, jo uz bērnu eglītēm un kādreiz arī uz mājām nāca Salavecis. Ziemassvētkus ģimenē gan mēs svinējām, bet toreiz man nebija īsti saprašanas, kādēļ svētku galds tiek klāts tikai tuvāko lokam. Pirms kāda laika jau rakstīju par padomju Jaungada tradīcijām Kā piedzima Дед Мороз, kas būtībā pierādīja, ka cilvēkiem tādā vai citādā veidā ir nepieciešamas svinības gada tumšakajā laikā, un nav svarīgi ar kādu ideoloģiju tās tiek saistītas. Tā nu vēsturiski izveidojies, ka Krievijā Jaunais gads ir gandrīz populārākie svētki,  kuriem veltītas daudzas bērnu grāmatas, filmas un multfilmas, un tiek rakstīti aizvien jauni stāsti.

Autori savu izvēli uzrakstīt jaunu stāstu par Salaveci pamato ar to, ka tagadējam svētku centrālajam tēlam nav nemaz tik sena vēsture — grāmatas uzrakstīšanas brīdī nepilni simts gadi — bet tā joprojām ir neskaidra. Amerikāņu Santa Klauss no 19. gadsimta vidus kļuva aizvien populārāks, savukārt Krievijā figurēja tādi tēli kā Moroz-vojevoda un Morozko, kas palēnām ieauga Ziemassvētku tradīcijā, ar savu klātbūtni personificējot ziemu un salu, kā arī atgādinot par pagāniskajam tradīcijām, kas senču gariem izlūdzās laimi un labklājību.

Stāsta galvenais varonis ir Sergejs Ivanovičs Morozovs, darbīgs un krietns transporta inženieris, kura atbildībā ir Sanktpēterburgas tramvaji. Viņam ir daudz māsasbērnu, tomēr pašam ar sievu Mašu bērnu nav, kas abiem ir skumju iemesls. Dienu pirms Ziemassvētkiem Morozovi dodas pastaigā pa pilsētas ielām un neviļus nokļūst Šķērsielā, kurā negaidītā klusumā lēni, lēni sāk snigt pasakaini skaistas sniegpārslas. Pārslu deja skan kā mūzika, un putenis vērpjas aizvien biezāks, negaidīti kļūstot daudzkrāsains. Nav šaubu, ka tas ir maģisks putenis, tomēr pats Morozovs uzreiz nesaprot, ka uz nākamajiem 50 gadiem viņš ir noburts par Salaveci. Morozova pienākumus viņam izstāsta oriģināli Salaveči palīgi — ne rūķi, bet ohļas un ptjorki, kuru galvenais uzdevums ir pārliecināties, ka Ziemassvētku dāvanas tiek saņemtas un tad par to atskaitīties Salavecim. Ohļas un ptjorki kopā ar Salaveci strādā divas nedēļas gadā, pārējā laikā palīgi nozūd un Morozovs ir vienkāršs cilvēks.

“Patiess stāsts par Salaveci” apvieno sevī gan pasaku, gan savdabīgu vēstures grāmatu bērniem par pēdējiem simts gadiem. Katra nodaļa ir datēta ar konkrētu gadu, un autori īsi pastāsta, kas tobrīd notiek Krievijā, lai varētu saprast Salaveča rīcību. Pirmie Ziemassvētki ir brīnumu pilni, kad Morozovs tikai vēl apjauš savu burvja spēku, bet jau nākamajā gadā Krievija iesaistās Pirmajā pasaules karā, kam seko revolūcija un lielais juku laiks. Lasīju, ka kādai mammai grāmatu lasīt iedeva meitiņa, tikai pieteica nebimbāt. Grūti ir neraudāt, kad Salavecim jāskaidro bērnam, ka viņa spēkos nav atgriezt kaujā kritušo tēti un skaidrošanā jāiesaistas pat citādi neredzamajam ptjorkam, kurš izstāsta, ka Salavecis taču nav Dievs. Pēc kara Morozovam jāpierod, ka Ziemassvētku svinēšana tiek apkarota, līdz 1926. gadā tos aizliedz pavisam. Tikai pēc desmit gadiem, 1936. gada 28. decembrī, kāds partijas darbinieks ierosina atkal svinēt, tikai šoreiz Jauno gadu padomju stilā. Pasakā, protams, ir skaidrs, ka te nav iztikts bez ptjorku un ohļu dalības, lai arī viņiem nācies būt nedaudz nekrietniem. Tā nu Salavecim ar palīgiem atsākas darbīgas un brīnumu pilnas gada nogales, līdz pienāk Otrais pasaules karš. Sergejs Morozovs vecumā dēļ netiek mobilizēts, viņš paliek Ļeņingradā un šausmīgajā blokādes laikā galīgi sašļūk, kad bērna vienīgā vēlēšanās Jaunajā gadā ir viens cukura grauds. Bet jādzīvo tālāk…

Krievu autoru stāsts par Salaveci ir sirsnīgs un labsirdīgs, kurš mudina ticēt Jaungada nakts brīnumam. Ticēt tam, ka arī pieaugušais var klusi izteikt savu vēlmi un kāds brīnumains spēks nāks palīgā. Tikai nevajag skumt un nokārt galvu, jo katra spēkos ir sevī uzturēt mazu laimes liesmiņu. Lai nu es to neaizmirstu nākamajā gadā!

Visticamāk, ka pie mums grāmatas adresāts ir visi kādreizējie padomju bērni, kuriem labā atmiņā ir lielie pasākumi ar Salaveci un Sniegbaltīti, kuros dalīja toreiz grūti iegūstamo saldumu maisiņus. Mamma man iesēja matos milzīgas kaprona lentes, es tiku iestūķēta baltās kokvilnas zeķubiksēs un importa svētku kleitiņā un – aidā! – joņot pa kultūras nama gaiteņiem. Lai vai kāds toreiz bija politiskais režīms, tā tomēr bija mana bērnība, kad ziemas bija sniegotas un saltas, egles milzīgas un dāvanu maisā bija Salaveča sarūpēta dāvana.

Astrīda Lindgrēne “Trokšņu ciema bērni” (1995)

Astrīda Lindgrēne. Trokšņu ciema bērni / no zviedru val. tulk. Vilnis Treimanis. – Rīga: Vaga, 1995. (Astrid Lindgren. Bullerbyboken 1947-1952 (1961)) .

Ilonas Viklandes ilustrācija

Ziemassvētkos, kad miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, daudziem svinētājiem nav nekas pretī uz brīdi atcerēties bērnību. Tādēļ bērnu grāmatu lasīšanai šis laiks varētu būt viens no piemērotākajiem. Astrīdas Lindgrēnes grāmatas nekad neliek vilties. Tā kā daļa no viņas grāmatām latviski iznāca laikā, kad bērnu grāmatas mani vairs neinteresēja, laiks atgūt iekavēto (jo nu jau atkal interesē).

Trokšņu ciema cikla grāmatas Lindgrēne ir rakstījusi savas daiļrades sākumā, uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad pasaule bija nogurusi no ciešanām un nopietnības. Laikā no 1944. līdz 1946. gadam Lindgrēne uzrakstīja sešas bērnu grāmatas, jau otrā izdotā grāmata — “Pepija Garzeķe” (1945) — kļuva ļoti populāra. Lindgrēne bērniem sāka rakstīt salīdzinoši vēlu — vēlīnos trīsdesmit, tomēr uzdrošināšos teikt, ka tieši šajā vecumā pazūd jaunības maksimālisms un cilvēks pamazām sāk mācīties priecāties par ikdienišķo un domās atgriežas bērnībā. Rakstniecei bija laimīga bērnība, un viņa atzinusi, ka Trokšņu ciema grāmatām lielā mērā iedvesmu smēlusies no saviem bērnu dienu piedzīvojumiem; kopā ar vecāko brāli un jaunāko māsu, kuriem vēlāk piebiedrojās vēl viena māsa, viņi rotaļājās no rīta līdz vakaram: “So there were four of us – Gunnar, Astrid, Stina and Ingergerd, and we lived a happy Bullerby life at Näs, very much like the children in the Bullerby books.”

Trokšņu ciemā ir trīs mājas: Vidussēta, Dienvidsēta un Ziemeļsēta, kurā dzīvo seši bērni: Lase, Buse, Līsa, Anna, Brita un Ulle. Bez bērnu mammām un tētiem ciemā dzīvo arī vectēvs, kalpone Agda un kalpi Oskars un Kalle, kā arī suns, trīs kaķi un vista Albertīne un lērums citu mājlopu, kā jau piedienas kārtīgās lauku sētās. Grāmatu galvenā stāstniece ir Līsa, kurai sākumā ir septiņi gadi, bet pārējie bērni ir aptuveni tai pašā vecumā. Līsas mamma saka, ka šo vietu sauc par Trokšņu ciemu tikai tādēļ, ka bērni šeit stipri daudz trokšņojot. Nemaz nevar aptvert, ka seši bērni var taisīt tik lielu traci, tā viņa saka. Līsa domā, ka viņa jau nu gan tik traki neklaigā — puikas, tie gan trokšņo. Dažreiz bērni tiešām sadalās divās naidīgās — puiku un meiteņu — nometnēs, tomēr pārsvarā dzīvo draudzīgi: kopā dara gan blēņas, gan strādā.

Var stūķēt iekšā skābās ķiršogas vienalga, cik ilgi — vismaz tik ilgi, kamēr sāk sāpēt vēders. Kad pienāk skābo ķiršu laiks, mums katru gadu drusku sāp vēders. Bet pēc tam mums vēders nesāp, iekams nav ienākušās plūmes.

Ja salīdzina ar tagadējiem bērniem, tad pēdējos ir mazliet žēl. Pat manā pilsētas bērnībā bija dauzīšanās pa āru līdz vēlam vakaram un visādas foršas rotaļas, kur nu vēl pieminēt patieso prieku par jebkuru dāvanu, kādu šobrīd vecākiem panākt ar katru gadu ir aizvien grūtāk. Bet Lindgrēnes aprakstītā bērnība jau vispār ir idilliska no pedagoģiskā viedokļa, jo tajā parādīts, ka bērnu ikdienā mazi un vajadzīgi darbiņi mijas ar jautru spēlēšanos, turklāt pieaugušie bērniem uzticas un nestaigā pakaļ ar apnicīgām notācijām. Ir taču tik daudz, ko darīt: drāzties ar lielajām kamanām no kalna, novākt un pārdot ķiršus, lēkāt pa sienaugšu, zirga pajūgā aizvest graudus malējam, taisīt zaru būdas un spēlēt indiāņos, lasīt bilžu grāmatas, kaplēt kāļus un glābties no lietus kaimiņmājās, bučot vardes un taisīt Gudro Vāceli, barot vistas un kopt jēriņu, kopā ar tētiem iet uz nakts vēžošanu… tik daudzas aizraujošas nodarbes.

Lindgrēna ir viena no retajām rakstniecēm, kurai tiešām izdodas rakstīt kā bērnam. Līsas stāstījums par bērnu darbošanos šķiet ļoti īsts — panaivs, bet patiess. Šajā grāmatā nav lielu notikumu, tikai mazi stāstiņi par bērnu ikdienu, tomēr tie ir labdabīgi un mīļi, ne miņas no moralizēšanas!

Ilonas Viklandes ilustrācija

Ziemassvētku rītā es agri pamodos un vienā naktskreklā metos lejā virtuvē – vai, cik tur bija jauki! Uz grīdas gulēja jauni lupatdeķi, uz dzelzs stangām pie plīts plivinājās sarkani, zaļi un balti zīdpapīri, un uz lielā izvelkamā galda bija uzklāts Ziemassvētku galdauts, un visi vara ķipji bija tīti noberzti. Es tapu tik priecīga, ka man vajadzēja apkampt mammu. (..)

Ir gan brīnišķīgi, kad ir Ziemassvētki. Ir patiesi žēl, ka Ziemassvētki nav drusku biežāk.

Latviski iznākušas trīs grāmatas no Trokšņu ciema cikla: 1995. gadā izdevniecība “Vaga” tās izdeva vienā krājumā, savukārt “Zvaigzne ABC” 2004. gadā pārizdeva to pašu tulkojumu trijās atsevišķās grāmatās: “Mēs — visi bērni no Trokšņu ciema”, “Vēl par mums — bērniem no Trokšņu ciema”, “Trokšņu ciemā ir jautra dzīvošana”. Par Trokšņu ciema bērniem vēl ir trīs bilžu grāmatas.

E.T.A.Hofmanis “Riekstkodis un peļu ķēniņš” (1986)

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis. Riekstkodis un peļu ķēniņš / no vācu val. tulk. Ingus Liniņš. (Stāsts no krājuma “Pasaku pasaulē” (Rīga: Liesma, 1986.) (Sprīdīša bibliotēka #1)). (E.T.A. Hoffmann. Nußknacker und Mausekönig.1816)

Pētera Čaikovska balets “Riekstkodis” nu jau ilgu laiku ir neatņemama Ziemassvētku tradīcijas sastāvdaļa. Daudzās pasaules valstīs decembrī meitenes un puiši, saģērbti izejamās drānās, varbūt pirmo reizi mūžā, tiek aizvesti uz Operu, kur satrauktu čalu pavadījumā viņi izpēta zeltīto rotājumu ieskautos balkonus un skatuvi, milzīgo kroņlukturi un orķestra bedri, kura lēnām piepildās ar mūziķiem. Iznākot diriģentam, zāles murdoņa pieklust, un gaišas, rotaļīgas uvertīras pavadījumā atveras milzīgais samta priekškars, skatam paverot skatuvi, kurai turpmāko pusotru stundu būs piekalti bērnu skatieni.  Baleta “Riekstkodis” pirmizrāde notika 1892. gada decembrī, bet literārais avots tika publicēts vēl agrāk — 1816. gadā.

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis, dzimis Kēnigsbergā 1776. gadā, bija daudzpusīgi apdāvināts mākslinieks, kurš rakstīja, zīmēja un komponēja, tomēr maizi pelnīja ar jurista darbu. Viņa personība tiek aprakstīta diezgan pretrunīgi: līdz pat drūma alkoholiķa tēlam un paziņojumam, ka Hofmani atceras tikai dēļ tiem pāris baletiem, kuri veidoti pēc viņa stāstu motīviem (arī “Kopēlija” un “Hofmaņa stāsti”).  Tam noteikti nepiekritīs tie, kuri Hofmani nosaukuši par vienu redzamākajiem vācu romantisma pārstāvjiem un fantāzijas žanra pionieriem. Latviski ir tulkoti daudzi viņa darbi: “Runča Mura dzīves uzskati” (2002), “Zelta pods” (2002), “Baisais viesis” (1992), “Laimētā līgava” (1969) u.c.

Hofmaņa stāstā galvenā varone ir meitene Marija, kuru satraucas, ka viņas brīnišķīgajam riekskodim smuka vīriņa izskatā ir salūzuši pāris zobi. Naktī viņa dodas to aplūkot un atklāj, ka tas ir atdzīvojies: tā sākas pasaka. Peļu armija cīnās pret alvas zaldātiņiem, kuru drosmīgais vadonis ir Riekstkodis. Hofmanis rāda krāšņu bērna fantāzijas pasauli, kurā saplūdušas romantiskas meitenes fantāzijas ar ļauniem bērna nakts murgiem; bērna izdoma pretstatīta mājas striktajai ikdienai, kurā tuvinieki pasmejas par Marijas pasaciņām.

Illustration: Maurice Sendak

Lielajā eglē istabas vidū bija iekarināti daudzi zeltīti un sudraboti āboli, zaros kā pumpuri un ziediņi spīdēja apcukurotas mandeles, raibumraibas konfektes un visādi citi jauki kārumi, kādus tik vien var iedomāties. Taču pats skaistākais šajā brīnumkokā bija tas, ka egles tumšajos zaros kā mazas zvaigznītes mirguļoja simtiem svecīšu un egle pati, gluži kā liesmiņām mirkšķinādama, laipni aicināja noplūkt viņas ziedus un augļus. Apkārt eglei viss laistījās burvīgā krāsu jūklī — kādu tik debešķīgu mantu tur nebija — jā, kam to būtu pa spēkam aprakstīt!

Čaikovska baleta librets ir balstīts uz Dimā (tēva) Hofmaņa pasakas pārstāstu, ar ko dažreiz tiek izskaidrots, ka balets ir “atvieglots” Hofmanis. Tomēr abu versiju lasītāji nekādas milzīgas atšķirības neatzīmē, drīzāk jau te būs pie vainas baleta pirmais horeogrāfs un libreta autors Mariuss Petipā. Salīdzinājumā ar Čaikovska baleta tradicionālo iestudējumu Hofmaņa stāsts nav tikai salda pasaka, bet savdabīgs labā un ļaunā pretstatījums. Septiņgalvainais Peļu ķēniņš ir jāuzvar drosmīgā cīņā, bet pasaka parāda, ka peļu ļaunums nav absolūts lielums, bet atriebība pret cilvēku nelabajiem darbiem. Vairāki baleta inscenējumi ir vēlējušies atgriezties pie sākotnējās Hofmaņa versijas, kas ir drūmāka, varētu pat teikt — gotiskāka. Viens no tiem ir 1983. gada ASV horeogrāfa Kent Stowell un scenogrāfa Maurice Sendak (kurš nākamā gadā izdeva arī ļoti populāru “Riekstkoža” ilustrēto bērnu grāmatu) iestudējums, savukārt Čaikovska dzimtenē Krievijā 2001. gada februārī Marijas teātrī notika Mihaila Šemjakina jaunās, parstrādātās versijas pirmizrāde. Šemjakins kā liels Hofmaņa darbu cienītājs, kā pats izsakās, šajā iestudējumā vēlējies pārtaisīt ierasto, bērnišķīgo lirismu par biedējošu bērnu šausmenīti, bet teātra mākslinieciskais vadītājs, diriģents Valērijs Gergijevs parādīja jaunu lasījumu Čaikovska mūzikai. Man ļoti patīk, piemēram, sniegpārsliņu deja, kuras parādītas neierasti ļaunas un biedējošas, vai arī tradicionālās arābu dejas pārveidojums par zaļās čūskas priekšnesumu.

Katrā ziņā Hofmaņa daiļrade ir dziļi ietekmējusi gan rakstniekus, gan mūziķus un turpina iedvesmot visus fantāzijas cienītājus. Hofmanim pasaka ir žanrs, kurš atver durvis iztēlei, ļauj apvienot ikdienu ar nereālo, pat neiespējamo, tādējādi sniedzot absolūtu radošo brīvību.

Ray Bradbury “The Halloween Tree” (2001)

Ray Bradbury. The Halloween Tree. – New York: A Yearling Book, 2001. (pirmoreiz publicēts 1972. gadā)

Kad kādā Amerikas mazpilsētā tumšā oktobra vakarā izgrebtu ķirbju mutēs viena pēc otras iedegas gaismiņas, bet bērni drudžaini skraida pa māju, meklējot karnevāla kostīmus, ir skaidrs, ka pienācis kārtējais Helovīnu vakars. Astoņi delverīgi puikas, pats pilsētas nebēdņu kodols, ir sapulcējušies, lai kopīgi dotos līksmā un trakulīgā gājienā pa mājām, skaļi klauvējot pie durvīm un saucot: “Trick or treat!” Vienīgi bēda, ka viņu barvedis Džo Pipkins ir nopietni slims un pirmo reizi nevar piedalīties aizraujošajā pasākumā. Pārģērbtie puikas, izgājuši cauri pilsētai, nonāk pie kādas lielas, dīvainas mājas, kuras pagalmā aug milzīgs koks, izrotāts ar neskaitāmu daudzumu ķirbju, kuru izgrebtie ģīmīši savilkti ķēmīgās grimasēs. Te Helovīna svinētājus uzrunā spocīgs personāžs Moundshroud, kurš uzaicina doties ceļojumā.

“The Halloween Tree” ir sarakstīts 60-to gadu beigās kā toreiz nerealizēts multfilmas scenārijs un publicēts kā garstāsts 1972. gadā. Kopš tā laika tas ir neatņemama amerikāņu Helovīna sastāvdaļa, līdzīgi kā Dikensa “Ziemssvētku dziesma”. Bredberijs aizved savu varoņus ceļojumā cauri laikam un telpai, liekot tiem apciemot Seno Ēģipti un Seno Grieķiju, ieskatīties ķeltu druīdu rituālā, uzcelt Parīzes Dievmātes katedrāli un izjust spocīgos meksikāņu Mirušo svētkus. Kā noprotams, viens no autora mērķiem ir bijis parādīt amerikāņu lasītājiem Helovīnu izcelsmi un likt saprast, ka tie nav vienkārši, jautri svētki, bet tiem ir dziļas un nopietnas saknes daudzu tautu vēsturē. Iespējams, ka amerikāņiem tāds atgādinājums ir bijis vajadzīgs (bet ne jau latviešiem ar mūsu izjustajām vasaras kapusvētku un novembra Svecīšu vakara tradīcijām). Autors uzsver, ka gada tumšākajā laikā saasinājušās cilvēku bailes par saulītes aizvien redzamāko aiziešanu, un viņi dažādi pielabinājās rēgu pasaulei, lai tie palīdz atgriezties gaismai.

Lai arī garstāsts ir jauks, man ar to negāja viegli. Tradīciju vēsture te, protams, ir vienkāršota, bet tā ir izstāstīta rotaļīgi un viegli apgūt kaut ko jaunu. Mani galvenokārt traucēja Bredberija stils, to es jau biju ievērojusi citās grāmatās, tikai šoreiz pat kaitināja: ļoti daudz vijumu un ekspresijas, gribas pat pārmest zināmu tīksmināšanos par teikumiem, nevirzot uz priekšu sižetu, kā arī pārmērīgu sentimentu. Tai pašā laikā godīgi jāatzīst, ka metaforas ir skaistas un fantāzijas lidojums — varens.

The wind ribboned him to confetti; a million autumn leaves, gold, brown, red as blood, rust, all wild, rustling, simmering, a clutch of oak and mapple leaf, a hickory leaf downfall, a toss of flaking wispers, murmur, rustle to the dark river-creek sky. Not one kite, but ten thousand thousand tiny mummy-flake kites, Moundshroud exploded apart:

“World turn! Leaves burn!

Grass die! Trees… fly!”

Lai arī netiek akcentēts, ka tā ir bērnu grāmata, tomēr, visticamāk, tā visvairāk varētu patikt 10-12-gadīgiem grāmatas varoņu līdziniekiem, jo tas ir jauks piedzīvojums ar vieglu pamācošu noti un patīkamām šausmām. Īpaši uzsvērta draudzības tēma, cik daudz puikas gatavi ziedoties viens otra labā, ja nonāk nopietnu briesmu priekšā. Sasirgušā, gandrīz mirstošā Džo Pipkina tēls tiek izmantots kā metafora trauslajai Helovīnu laika robežai starp mirušo un dzīvo pasauli.

1993. gadā garstāstu tomēr pārvērta par animācijas filmu, stāstnieka lomu ierunāja pats Bredberijs, kurš par scenāriju saņēma Emmy balvu.

.

      Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural