Sākumlapa

Мария Парр “Вафельное сердце” (2010)

5 komentāri

Мария Парр. Вафельное сердце / пер. О. Дробот, илл. С. Касьян. — Москва: Самокат, 2010. (Maria Parr. Vaffelhjarte. 2005)

Parr_VafelhjarteNorvēģiete Marija Parra ir jauna zvaigzne pie skandināvu bērnu literatūras debesīm, viņu pat sauc par jauno Astrīdu Lindgrēnu. Ļoti drosmīgs salīdzinājums, bet īstenībā pamatots – es sen nebiju lasījusi tik draisku, smieklīgu un vietumis aizkustinošu bērnu grāmatu.

Trille (pilnā vārdā Teobalds Rodriks Danielsens Utergords) dzīvo mazā Norvēģijas ciematā, fjorda krastā, viņam ir liela ģimene – mamma, tētis, brālis un divas māsas, kā arī vectēvs un ciemos nākoša vectante. Kaimiņos dzīvo klasesbiedrene Lēna, kura dzīvo ar mammu, bet tik bieži viesojas Trilles mājās, ka kļuvusi jau pati sev par kaimiņieni. Deviņi gadi ir ļoti jauks vecums – vecāki vairs nestāv klāt kā maziem bērniem, bet radošums burbuļo smadzenēs pārpārēm; galvenais ir dabūt savām blēņām īsto pārinieku. Trillem tas ir izdevies, jo kaimiņiene Lēna ir dulls skuķis – tievais meitēns ar mazajām, melnajām peļastēm ir īsts velnēns; ko tikai viņa neizdomā! Jāt uz govs un staigāt pa virvi otrā stāva augstumā ir vienkāršākās blēņas.

Trille un Lēna ir labi bērni, tikai tāpat kā Lennebergas Emīlam viņu labos nodomus ne vienmēr novērtē pieaugušie, ja nu vienīgi Trilles vectēvs labprāt piedalās viņu rotaļās un atļauj darīt to, ko vecāki stingri nolieguši. Šitie bērni pieder pie tiem, kuru fantāziju labāk nerosināt (tas gan ir neapturams process) – Bībeles stundās padzirdējuši par Noasa šķirstu, viņi nolemj uztaisīt savējo uz onkuļa kutera (līdz brīdim, kad viņi uzdabū uz klāja govi, viss iet labi), savukārt māsas izstāstītā teika par dzimto ciematu, tiek izvērsta par peldošu inscenējumu, kura rezultātā Lēna ar galvu ietriecas molā. Lēnai gan traumas ir ikdiena – viņa ir regulārs slimnīcas pacients, bet nav no ņuņņām, tieši otrādi – pat izcīnījusi godu būt par klases futbola vārtsargu. Lēnai gan nedaudz sāp sirds, ka viņai nav tēta, bet kopīgā sapulcē ar Trilli tiek nolemts izkārt sludinājumu tuvējā veikalā: „Labās rokās paņemsim tēti. Obligāti: jābūt ļoti labam. Un jāmīl bērni.” To, ka tētim jāizēd vārīti kāposti (no bērna šķīvja), viņi nolemj priekšlaikus nerakstīt.

Bet nav jau tikai dullības un blēņas vien: grāmata it kā nejaušiem pieskarieniem pavēsta arī par ilgām pēc īstā, vienīgā drauga, žēlsirdību pret vājāko un pirmo saskarsmi ar nāvi, kura, izrādās, ir neatņemama dzīves daļa. Tieši tādēļ jau Parras grāmata liek sirsniņai sarauties, jo izraisa īstas, patiesas emocijas. Ne tikai bērnam, bet arī pieaugušam cilvēkam un varbūt pēdējam to vajag vairāk.

Marijai Parrai ir iznākusi vēl viena bērnu grāmata – “Tonje Glimmerdal” (2009), un es ceru, ka abas grāmatas kādreiz tiks pārtulkotas arī latviski un kļūs tikpat iemīļotas kā citi skandināvu bērnu autoru darbi.

********************************

Trilles un Lēnas lielākais gardums ir vectantes ceptās vafeles, kuru dēļ viņi ir spējīgi pārtraukt vislielākās blēņas un traukties uz garšīgo, kārdinošo aromātu. Rakstniece Marija Parra beigās pievieno vafeļu recepti:

1 glāze miltu, 3 olas, 200 g sviesta, 1 glāze cukura, 1 glāze piena.

Sakuļ olas ar cukuru, pielej izkausētu sviestu, pienu, kā pēdējo – miltus. Visu labi samaisīt, lai nav kunkuļu. Cep vafeles, līdz gatavas.

.
vaffel1Grāmatas iedvesmota, atcerējos, ka kaut kur virtuves plauktos put vafeļu panna, un pat atradu veco recepti.

VAFELES

6 olas, 300 g cukura, 250 g miltu, 200 g izkausēta sviesta, vaniļas cukurs, 2. ēd.k. citrona sulas, 10 ml piena.

Izkausētu sviestu saputo ar olām, pievieno cukuru un miltus, piejauc vaniļas cukuru, citrona sulu un pienu. Visu kārtīgi samaisa, mīklai jābūt stingrai un tekošai.

Mmmm… vienkārši un garšīgi!

Bērnu raganiņas: vācu, angļu un spāņu

7 komentāri

Bērnu literatūrā ragana ir ļoti iemīļots personāžs, tai pašā laikā tās tēls laika gaitā ir stingri mainījies. Sākotnēji tās bija pasaku raganas – viennozīmīgi ļaunas, naidīgas, nenovīdīgas, no kurām vajadzēja uzmanīties un baidīties. Pasaku žanram ienākot literatūrā, protams, pēc kāda laika parādījās arī literārās raganas, kuras autori vēlējās portretēt niansētāk un saistošāk, ne tikai no tumšās puses. Piemēram, ASV rakstnieka Bauma sērijā par burvi no Oza zemes (1900) ir četras raganas – divas labas, divas ļaunas, turklāt vārds ir dots tikai vienai no labajām – baltajai Glindai.

Interesanti, ka tikai pētot bērnu raganu grāmatas, es iedomājos, ka angļu un krievu bērnu literatūrā pastāv atšķirīga attieksme pret raganām, kas izpaužas jau apzīmējuma izvēlē: tam pašam Baumam ir „witches”, bet viņa darba atražotājam Volkovam – „labās un ļaunās burves”. Iespējams tādēļ, ka es bērnībā lasīju grāmatas par ļaunajām raganām un labajām burvēm, man kā bērnam bija diezgan grūti sākumā pieņemt vācu rakstnieka Preislera raganiņu, kuru autors izvēlējies portretēt kā labo darbu veicēju.

Otfrīds Preislers. Mazā raganiņa / no vācu val. tulk. Ingus Liniņš. – Rīga: Liesma, 1981. (Otfried Preußler. Die Kleine Hexe. 1957)

Preislers_Mazā raganiņaKādu vakaru skolotāja Preislera jaunākā meita viņam atzinās, ka viņai ir bail no ļaunām raganām, uz ko tētis viņai mundri atbildēja, ka tādu vairs nav. Kāpēc? – jautāja bērnelis. Tiešām, kur palikušas ļaunās raganas? Tā nu nācās Preisleram izdomāt ikvakara stāstus par mazās raganiņas piedzīvojumiem, kas pēc tam tika stāstīti un patika arī viņa skolēniem, bet vēlāk tika apkopoti grāmatā.

“Mazā raganiņa” man ir ļoti mīļa bērnības grāmata, par kuru man gribējās uzrakstīt pat zinot, ka lielākā daļa to noteikti ir lasījusi. Raganiņa dzīvo mežā kopā ar viedu, melnu kraukli Abraksu un ir tikai nieka 127 gadus veca – daudz par jaunu, lai piedalītos pieaugošo raganu saietos. Bet viņai tā gribas uzdejot ap Valpurģu nakts lielo ugunskuru! Tā nu viņa slepus aizlavās uz balli, bet tiek pieķerta, un tagad viņai nākamā gada laikā ir jākļūst par “labu raganu”. Raganiņa ar kraukli gan, izrādās, nav sapratuši, ka raganu mēlē “labs = ļauns”, un tad nu raganiņas uzraudzei negaisa raganai Rumpumpelei gada laikā  ir dikti daudz ko pierakstīt savā melnajā grāmatā.

Ko dara maza raganiņa, kurai ir noberztas kājas? Viņa sataisa ziedi no krupja olām un peļu mēsliem, piejauc klāt sauju samaltu sikspārņu zobu un liek ziedei uguns liesmās pavārīties. Kad viņa apsmērē noberztās vietas ar šo ziedi un vēl nopurpina dažus vārdus no buramās grāmatas, kājas sadzīst dažos acumirkļos.

Domāju, ka Preislera grāmata ne mirkli nav novecojusi un joprojām patīk visa vecuma bērniem.  Pēc tās motīviem ir uzņemtas divas multenes – čehoslovāku/VFR (1986) (youtube meklēt die kleine hexe) un krievu (1991) (youtube meklēt Маленькая колдунья).

“Mazā raganiņa” gan šogad kļuva bēdīgi slavena ar to, ka vācu izdevniecība to nolēma pārizdot, lai nomainītu vārdus ar negatīvu pieskaņu, t.i. Neger, wichsen un Zigeuner, bet tā jau tāda globāla tekstu pārrakstīšanas mānija.

.

Roalds Dāls. Raganas / no angļu val. tulk. Karīna Gretere. – Rīga: Madris, 1997. (Roald Dahl. The Witches. 1983)

Dals RaganasKad Roaldu Dālu sāka tulkot latviski, es jau biju liela meitene un bērnu grāmatas nelasīju. Tādēļ pirmo Dāla grāmatu lielā cerībā izlasīju tikai pagājušogad, un tā bija “Matilde” – par meiteni grāmattārpu, kura man nepatika. “Raganas” man arī nepatika, un domāju, ka vairāk es Dālu nelasīšu – nesakrīt mums tās humora izjūtas.

Dāla raganas ir ļaunas, nu dikti ļaunas. Viņas valkā cimdus, lai slēptu savas neglītās rokas, un nēsā parūkas, jo viņām nav matu, un regulāri kasa iekaisušo galvas ādu; viņu kājām nav pirkstu, bet viņas vienalga valkā neērtās cilvēku kurpes, jo grib noslēpties starp cilvēkiem. Jā, par raganu var izrādīties ikviena ārēji mīlīga sieviešu kārtas būtne. Viņu galvenie ienaidnieki ir – bērni! Raganuprāt smirdīgie, mazie radījumi ir jāiznīdē no pasaules. Vēlams, vienu bērnu nedēļā. Kāpēc? Nu tas priekš Dāla ir pārāk grūts jautājums. Galvenais varonis un viņa vecmāmiņa man šķita tik samākslotas  būtnes, ka viņu darbībā un arī viss stāsts likās plakans un neizteiksmīgs. Ak, ko nu tur daudz… nepatika un viss.

Nezinu, vai es bērnam šo grāmatu dotu lasīt – ja nu vienīgi rūdītam šausmeņu cienītājam. Savukārt pieaugušam cilvēkam tas viss galīgi nav ne šausmīgi, ne aizraujoši (kā var neatpazīt raganu, ja tai ir zilas siekalas?) Beigas ir diezgan muļķīgas, visticamāk, ka ir bijis domāts turpinājums.

.

Džozefs Gregorijs. Teresita – mazā raganiņa / no spāņu val. tulk. Edvīns Raups. – Rīga: Rasa, 2001. – (Sprīdīša bibliotēka; 22). (Josep Gregory. Tereseta la bruixeta. 1995.)

Gregorijs_TeresitaRaganiņu meklējumos atradu, ka Sprīdīša bibliotēkā ir viens spāņu rakstnieka stāsts, kura galvenā varone ir vēl viena mazā raganiņa. Viņas piedzimšana raganu ģimenē izraisa traģēdiju, jo Teresita ir īsts briesmonis, viņa galīgi neizskatās pēc raganas: deguntiņš ir atbaidoši sīks un daiļš (kur ir kārpa?!), mati laistās kā zelts, bet no acīm vispār var galu dabūt. Nabaga izmisušie vecāki tomēr samierinās ar likteni un ved vien mājās savu šausmonīti. Teresita izaug un iet raganu skolā, tikai joprojām ir drausmīgi smuka, ļoti zinātkāra un galīgi negrib ēst tik garšīgas lietas kā prusaku sviestmaize un skudru mērce, viņai, redziet, svaigi augļi pie dūšas iet vairāk.

Stāsta galvenais notikums ir visu raganu slotu pazušana, kas nozīmē haosu jau tā nemierīgajā raganu ciemā. Teresita nolemj būt detektīve un sadzīt pēdas pazudušajiem transportlīdzekļiem. Sižets nav īpaši oriģināls (ja nu vienīgi tas, ka Teresita lido uz putekļsūcēja), tomēr autors ir izgudrojis visādas jancīgas lietas un tulkotājs labi to visu pārtulkojis – tāds smieklīgs un mīļš bērnu stāsts ar negaidīti feministiskām beigām.

Ja baudīt gribi ko smalku

ļauj, es tev uzklāšu galdu:

būs žurkas, slieciņas smalkas,

bet saldajā – zāģu skaidas.

Džons R. R. Tolkīns “Hobits jeb Turp un atpakaļ” (2002)

8 komentāri

Džons R. R. Tolkīns. Hobits jeb Turp un atpakaļ / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, [2002].

Tolkīns_HobitsVai kāds vēl uz pasaules nepazīst hobitu Bilbo? Nu to, kas rados Baginsiem, kuri dzīvojuši Pakalna apkaimē kopš neatminamiem laikiem un nekad nav darījuši neko negaidītu.  Zemeslodes iedzīvotājiem paliek aizvien mazāk iespēju nezināt, kas ir Bilbo Baginss, jo decembrī startēja režisora Pītera Džeksona filmu triloģijas pirmā daļa. Jā, es arī pabrīnījos, kā no vienas bērnu grāmatas var  uztaisīt 3 lielas filmas, bet acīmredzot hobits Bilbo (vai Tolkīns) ir to pelnījis.

Latviski “Hobits” pirmo reizi iznāca tai laikā, kad es jau aizrautīgi lasīju ļoti lielas un dziļdomīgas grāmatas un uz visādiem rūķu stāstiem snobiski skatījos no augšas. Nu bet ar vecumu jau tās domas mainās un nāk saprašana, ka ne vienmēr grāmatas vērtība jāmeklē tās biezumā vai nopietnībā. Reiz kādā maija dienā burvis Gandalfs ne saukts, ne gaidīts iegriezās ciemos pie sava paziņas Bilbo un teica, ka viņš meklē līdzdalībnieku dēkai. Hobits kategoriski atteicās, bet burvis nākamajā dienā ar viltību iesauca Bilbo mājīgajā pazemes alā trīspadsmit rūķus un, par pārsteigumu pašam sev, hobits tika ievilkts vienā ellīgi nedrošā pasākumā – tālā un bīstamā pārgājienā uz Vientuļo kalnu, lai atgūtu dārgumus, kurus senlaikos rūķiem ir atņēmis pūķis Smogs un joprojām tos sargā. Pasakā ir papilnam visādu teiksmainu radījumu un dzīvnieku – hobiti, rūķi, burvji, troļļi, goblini, elfi, nešķīsti vilki un zirnekļi, lāči un ērgļi, ā, nu cilvēki drusciņ arī. Man jau patīk viņi visi, pat tie nekrietnie, bet vislabāk es personificējos ar hobitu. Gluži labi spēju sevi iedomāties dzīvojam jaukā alā, kura piebāzta ar visādām ērtām lietām, tai skaitā lielu, mīkstu gultu, un ieturam regulāras bagātīgas maltītes. Spalvas uz pēdām man gan neaug, bet uz pārdrošām dēkām un varoņdarbiem arī mani izkustināt varētu vienīgi Gendalfa burvju spēks. Skan jau tas diezgan laiski, bet pat rūķu karalis Torins beigās hobitam teic atzinīgus vārdus: “Ja starp mums būtu vairāk tādu, kas labu ēdamo, jautrību un dziesmas vērtē augstāk par apslēptu zeltu, pasaulē būtu daudz vairāk prieka.” Varbūt mēs ar Bilbo sanāktu labs pārītis?

Protams, vispirms “Hobits” ir dēku stāsts sākumskolas vecumam, kuru labi lasīt vakaros priekšā jaunajai paaudzei. Teikšu godīgi – diezin vai tā mani toreiz būtu ļoti aizrāvusi, arī tagad es to vairāk novērtēju kā perfektu rakstnieka mākslu izveidot krāšņu, bagātīgu un, galvenais, ārkārtīgi ticamu fantāzijas pasauli. Tolkīns lasītāju ieved ļoti pārdomātā, līdz pat sīkumam skaidrā pasakā, kurā raits sižets tiek apvienots ar maigiem jokiem un saprotamiem varoņiem. Te nav ideālā varoņa, drīzāk varonis tiek cilvēciskots, un viņam jāpārvar savas vājības un bailes, lai atpakaļ atgrieztos jaunā, labākā kvalitātē. Bilbo Baginss ir krietns hobits, kurš stāstā sevi parāda no vislabākās puses, bet viņš ir arī nedrošs, pieticīgs, kautrīgs. Tās nav īpašības, kuras augsti vērtē slavas un varas kārie varoņi, tomēr tieši tās hobitu beigās padara par grāmatas nozīmīgāko tēlu. Varbūt tādēļ Bilbo tēls ir tik mīļs, ka tas savā ziņā mūs visus iedrošina būt par varoņiem? Arī tad, ja tā nav mūsu pašu izvēle, bet likteņa pagrieziens, arī tad, ja mēs esam par mazu, lai saprastu savu nozīmi plašajā pasaulē.

Jaunā gada pirmajā grāmatas aprakstā ar prieku atcerēšos vienu no mīļākajām “Gredzenu pavēlnieka” ainām, kas šķiet izaugusi no “Hobita” – cik gan reižu Bilbo gribēja doties atpakaļ uz mājām, bet viņam nācās vien doties uz priekšu,visticamāk, neapzinoties, ka tā nav tikai vienkārša izdzīvošanas dēka:

“Folk in those stories had lots of chances of turning back, only they didn’t. They kept going. Because they were holding on to something.
Frodo: What are we holding onto, Sam?
Sam: That there’s some good in this world, Mr. Frodo… and it’s worth fighting for.”

Nīls Geimens “Kapsētas grāmata” (2011)

4 komentāri

Nīls Geimens. Kapsētas grāmata / no angļu val. tulk. Daina Ozoliņa. – Rīga: Zvaigzne, 2011. – (Lasītprieks!)

Šajā krēslas laikā un visādi citādi nomācošajā gadalaikā prāts tā vien nesas uz kaut ko spocīgu. Lai nebūtu pārāk briesmīgi, jāsāk ar bērnu grāmatu. Turpinu šogad uzsākto iepazīšanos ar Geimena darbiem.

Kādā melnā naktī pa melnām kāpnēm augšup kāpa viens melns vīrs, kurš turēja rokā melnu nazi. Viņš pagrūda bēniņu durvis un iegāja melnā istabā un piegāja pie mazuļa gultiņas un pacēla savu melno nazi, notēmējis to uz bērna krūtīm…
Tā sākas Geimena stāsts par puisēnu Nevienu Ouenu (Nobody Owens), kuram pavisam maziņam izdodas izbēgt no slepkavas un atrast patvērumu kapsētā. Spoku Ouenu pāris kļūst par viņa vecākiem, bet aizbildnis Sailass par saistošo posmu ar dzīvo pasauli. Puisēns aug, un visi kapsētas iemītnieki piedalās tā audzināšanā, līdz nelāgi notikumi atklāj, ka slepkava joprojām ir tepat līdzās.

Geimena stāsts ir pilns ar pārdabiskām būtnēm – vampīrs Sailass, vilkate Lupesku jaunkundze, pats par sevi – kapsētas spoku kolonija, mistiskais Slīrs kapsētas pazemē un kur nu vēl brīnišķīgie pretekļi gūli, kuri dzīvo savā baismīgajā pasaulē, kārojot ievilkt tur nomaldījušās miesas. Puisēns Nevs mitinās šajā savādajā realitātē kā vienīgais dzīvais cilvēks, kuram piešķirtas īpašās Kapsētas privilēģijas. Viņa dzīve ir sākusies ar traģēdiju, tomēr stāsts parāda, ka arī pēc traģēdijas ir iespējams dzīvot laimīgi un interesanti. Būtībā Nevam ir dota privilēģija, kura sākotnēji nemaz tāda nešķiet – sākt savu dzīvi kā baltai lapai, kuru neviens nesalīdzina ar senčiem un negaida nekādus konkrētus sasniegumus. Neva uzdevums ir palīkt dzīvam, augt un mācīties. Līdztekus spoku lietām Geimens parāda arī tādu morāliski pareizu rīcību kā vājāko aizstāvēšana skolā un īstas draudzības vērtību. Noslēgumā Nevs ir pats ieguvis savu vārdu un iziet pa Kapsētas vārtiem kā pieaugusi personība.

Lai arī grāmata izdota bērniem domātā sērijā, tomēr tā ir diezgan neomulīga un iederas pie šausmu stāstiem. Nezinu, vai sākumskolai tā ģimenes slepkavības aina un gūli nebūs par stipru (bet nu mūsdienu bērni jau pie daudz kā ir pieraduši). Izlasiet, vecāki, vispirms paši, arī jums tā būs laba izklaide!

Vispār es gribēju Geimenu drusciņ pakritizēt par paris nesakarībām, bet aizgāju palasīt grāmatas sākumu angliski, un tagad varu kritizēt tikai pati sevi – jo cik var teikt sev viens cilvēks, ka vismaz bērnu grāmatas vajag lasīt oriģinālā! Pati vien es esmu sev nozagusi biedējošo grāmatas sākumu, kurā Geimens apzināti uzdzen nervozu trauksmi un imitē folkloras šausmu stāstu noskaņu. Mīļie draugi, lasiet šo grāmatu orģinālā (un teksts ir pietiekami vienkāršs, lai varētu būt apgūstams arī skolēniem angļu valodas lasīšanā)!

Fragments no manas mīļakās grāmatas nodaļas “Danse Macabre”:

Viņa pastiepa roku. Tiklīdz viņas pirksti iegūla Džozija Vortingtona plaukstā, atskanēja mūzika. Mūzikas skaņas, ko Nevs dzirdēja pirms tam, bija šķitušas kā ievads, bet šī bija īstā dziesma. Tā bija mūzika, kuras dēļ visi bija ieradušies, tā lika kājām cilāties dejas ritmā. Visi sadevās rokās – dzīvie un mirušie –  un metās dejā. (..)

Un līdz ar mūziku Liza iedziedājās:

“Soli liec un griezies te,

Dejojam mēs Macabre.”

Mūzika pildīja Neva sirdi un prātu ar milzīgu prieku un viņš dejoja tā, it kā būtu mācījies šīs dejas soļus, it kā viņš vienmēr būtu tos pratis.

Tūve Jānsone “Bīstamā vasara” (2009)

2 komentāri

Tūve Jānsone. Bīstamā vasara / no zviedru valodas tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Zvaigzne, 2009. (Tove Jansson. Farlig midsommar (1954)).

Ap šo laiku Muminielejā trollīša Mumina tētim vienmēr bija norūdzis ābolu vīns. Jāņu ugunskuru parasti dedzināja pie jūras, un visi meža un ielejas ļekainīši tad nāca to skatīties. Attālāk krastmalā un jūrā uz salām dega arī citi ugunskuri, bet Muminu ģimenes ugunskurs allaž bija vislielākais. Kad liesmas bija pacēlušās visaugstāk, trollītis Mumins mēdza siltajā jūras ūdenī peldēt bangas galotnē, gulēt un lūkoties ūdenī.

Ja nu ir tāda vēlēšanās drēgno Jāņu dienu pārlaist siltumā un ar grāmatu rokās, tad kāpēc gan lai tas nenotiktu kopā ar seniem draugiem – trollīšiem. Manās rokās nonāca Muminu sērijas ceturtā grāmata, kas veltīta ekstremāliem notikumiem Muminu ielejā. Muminu ģimene taču arī katru gadu gatavojas svinēt Jāņus, tomēr šogad viņu plānus izjauc tālumā ducinošs vulkāns, kura izvirdums izraisa milzu vilni, kas pārpludina Muminu ieleju. Ūdens līmenis ceļas lēnām, bet nemitīgi, līdz visi Muminu mājas iemītnieki saprot, ka nupat ir jālaižas lapās. Tikai – kur glābties?

.

– Vai šī ir zemes bojāeja? – mazā Mija ziņkārīgi ieprasījās.

– Vismaz, – Bumbulītes meita atteica, – pacenties būt paklausīga, ja vien pagūsi, jo nu mēs visi drīz nokļūsim debesīs.

– Debesīs? – mazā Mija pārjautāja. – Vai mums jātiek iekšā debesīs?

– Un kā no turienes var tikt ārā?

Muminu ģimeni un viņu draugus izglābj dīvainas mājas parādīšanās, kas vēlāk izrādās pilna ar savādiem priekšmetiem. Ģimene ērti iekārtojas jaunajā mītnē, bet viņi nezina, ka priekša vēl daudzi citi piedzīvojumi – traģiskas šķiršanās, smieklīgas sagadīšanās un lieliska atkalsatikšanās. Šajā grāmatā satiekam gan vecos, jau zināmos draugus – trollīti Muminu ar vecākiem un Snorkes jaunkundzi, Susuriņu, Bumbulītes meitu ar mazo Miju, gan arī jaunus personāžus – zinātkāro Bailuli, nervozo Misu, kurai viss ir skumjš un sarežģīts, bēdīgo Svilpasti un veco, kašķīgo teātra žurku Emmu. Tieši Emma ir tā, kura pavēsta savas mājas nelūgtajiem ciemiņiem, ka viņi ir nokļuvuši uz peldoša teātra – un tad nu, protams, – top izrāde!

Savukārt, nomaldījies trollītis Mumins ar Snorkes jaunkundzi satiek nelaimīgo Svilpasti, kura jau kuro gadu Jāņu vakarā ielūdz ciemiņus, no kuriem nav nekāda prieka. Šogad būs citādāk! Snorkes jaunkundze zina kādu dikti nejauku Jāņu burvestību. Pilnīgā klusumā vajag saplūkt deviņas puķes un tad…

Tad, paliekusies uz priekšu, viņa iečukstēja Svilpastes pastieptajā ausī:

– Vispirms jāapiet septiņi apļi pašai ap sevi, klusi dudinot un dauzot kājām zemi. Pēc tam atmuguriski jāaiziet līdz akai un jāieskatās tajā. Tad ūdenī varēs ieraudzīt, ar ko būs jāprecas!

– Un kā viņu lai dabū ārā no turienes? – Svilpaste satraukta jautāja.

Tūves Jānsones radītā Muminu pasaule ir labsirdīga un mīļa, pilna ar dīvainiem radījumiem, kas uzvedās nu gluži kā cilvēki, bet ikviens no viņiem, pat pats dīvainākais, izraisa neviltotas simpātijas. Grāmatās nav ne miņas no didaktikas, bet tās neviļus rosina domāt bērnus (un arī pieaugušos) par lielām un nozīmīgām lietām.  Mēs taču varam pārdzīvot gandrīz visu, ja tikai esam viens otram, vai ne?

P.S. Par to, kāpēc balto zalkšu sēklas jāsēj tieši Jāņu naktī, izlasiet paši.

Matilde vs. Koralīna

10 komentāri

Roalds Dāls. Matilde / no angļu val. tulk. Dina Sīle. – Rīga: Artava, 1997. (Roald Dahl. Matilda (1988))

Nīls Geimens. Koralīna / no angļu val. tulk. Normunds Pukjans. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2009. (Neil Gaiman. Coraline  (2002)).

Mana bērnība pagāja ar citām grāmatām, bet tas jau nenozīmē, ka nevajag atgūt iekavēto. Izlēmu abas grāmatas apskatīt kopā, jo atklāju, ka tajās ir daudz līdzību. Abas galvenās varones ir vientuļas meitenes, kurām vecāki nepievērš pienācīgu uzmanību, tām nav draugu, un viņas spiestas sev pašas meklēt nodarbošanos un izklaidi. Matilde to atrod grāmatās, Koralīna – pētniecībā. Galvenie varoņi veido četrstūri, kurā ir divas aktīvās un divas pasīvās malas: meitene, ļaunais personāžs (Trančbulas jaunkundze un cita māte), meitenes vecāki un labais draugs/padomdevējs (Hanijas jaunkundze un kaķis). Grāmatas gaitā meitene cīnās ar ļauno varoni (zīmīgi, ka abiem autoriem tā ir varena sieviete), un viņai palīdz labais tēls, kurš gan nevar iesaistīties cīņa tieši.

Kventina Bleika ilustrācija 2012.gadā pārtapa pastmarkā

Roalda Dāla Matilde ir neparasti attīstīta savam vecumam, bet viņas vecāki to nekādi nenovērtē, jo ir aprobežoti un savtīgi. Matildi novērtē viņas pirmā skolotāja Hanijas jaunkundze, savukārt skolas direktores Trančbulas jaunkundzes personā meitene iegūst ienaidnieci (lai gan Trančbula nīst visu bērnus). Sadraudzējusies ar Hanijas jaunkundzi un uzzinājusi viņas dzīves stāstu, Matilde nolemj skolotājai palīdzēt, bet tas nozīmē sadursmi ar Trančbulu, kas ir ļoti bīstama.

Es gaidīju, ka “Matilde” man ļoti patiks, jo šeit taču ir par mazu grāmattārpu, bet izrādījās citādi. Manuprāt, gan vecāku, gan Trančbulas tēli ir pārāk kariķēti un neticami – man tie riebās, es nenoticēju arī Matildes īpašo spēju pēkšņajai attīstībai. Bez tam es krietni padomātu pirms kādam ziķerim lasīt priekšā par to, cik interesanti ir noziest tēva cepures malas ar superlīmi – gājiens ir smalks, bet pārāk vilinošs. Gribētu arī norādīt, ka Trančbula par savu ārkārtējo ļaunumu tā arī netika sodīta, jo viņa jau vienkārši aizmuka, tāpat arī Matildes vecāki. Varbūt pozitīvi būtu izceļama Matildes pretestība Trančbulai, kas varētu morāli palīdzēt kādam bailīgam bērnam, tomēr neesmu par to pārliecināta.

Nīla Geimena Koralīna ir meitene, kura kopā ar vecākiem ir ievākusies jaunā dzīvoklī. Lai arī noprotams, ka vecāki viņu mīl, tomēr tie ir pārāk aizņemti, un Koralīnai bieži tiek teikts, lai viņa izdomā pati, ko darīt. Viņai patīk pētīt apkārtni, dārzu, dīvainos kaimiņus. Kādu dienu viņu ieinteresē dīvainas durvis viesistabā, aiz kurām atklājas aizmūrēta siena. Ļoti interesanti, vēl jo vairāk – kādu dienu ķieģeļi pazūd un caur tumšu gaiteni Koralīna nonāk paralēlā pasaulē, kur viņu gaida mīloša māte un tēvs. Bet viss, protams, nav tik vienkārši – Koralīnai ir jāglābj gan savi īstie vecāki, gan citas mātes nolaupītās bērnu dvēseles, gan jācīnās, lai nokļūtu atpakaļ savā pasaulē.

Koralīnā es iemīlējos ļoti ātri, un grāmata man ārkārtīgi patika. Te ir daudz visādu parādību un simbolu, pie kuriem atgriezties un izpētīt. Lai arī stāsts varētu būt bērnam nedaudz šausminošs, tomēr tas izpilda pamatfunkciju – galvenā varone iziet dažādus pārbaudījumus, kļūst stiprāka un uzzina, ko viņa patiesībā mīl un novērtē. “Tu esi drosmīgs tad, kad esi nobijies, bet, vienalga, dari iesākto.” Koralīna ir brīnišķīga varone, ar kuru bērnam identificēties – viņa ir apņēmīga, attapīga, nepadodas un nenobīstas, un viņai ir uzticams padomdevējs – kaķis, kuram nav vajadzīgs vārds, jo: “Jums, cilvēkiem, ir vārdi. Tas ir tāpēc, ka jūs nezināt, kas esat. Mēs [kaķi] zinām, kas esam, tāpēc mums nav vajadzīgs vārds.” Apskaužama pašapziņa.

Domāju, ka iegūšu sev “Koralīnu” angļu valodā, jo “firmas Wellington zābaki” jau nav nekas cits kā vecie labie gumijnieki, bet visādi citādi aizraujoša un ļoti rekomendējama grāmata.

Svena Nūrdkvista labie draugi – vectētiņš Petsons un kaķis Finduss

2 komentāri

Ziemassvētku pirmslasīšanā ir pieņemts konceptuāls lēmums – lai nu šoreiz paliek malā nopietnā literatūra, niekosimies tālāk ar plācenīšiem jau nu nē ar kaķiem. Galu galā aizejošais ir Kaķa gads, tad nu palasīsim mīlīgas grāmatiņas par peļu junkuriem.

Jau sen meklēju iemeslu, lai izlasītu kādu bērnu grāmatu, jo man ļoti patīk grāmatas ar bildēm (dīvaini, bērnībā vairāk patika burti). Viena no pēdējā laikā jaukākajām  grāmatiņām ir 2010. gadā latviski izdotā zviedru mākslinieka un rakstnieka Svena Nūrdkvista (Sven Nordkvist) “Kad Finduss bija maziņš un pazudis” – grāmata no sērijas par vectētiņu Petsonu un runcīti Findusu. Nūrdkvistam ir vesela sērija – 9 grāmatas – par abu piedzīvojumiem, arī pavārgrāmata un dziesmu grāmata, tādēļ ceru, ka izdevniecība “Liels un mazs” atradīs iespēju izdot vēl kādu.

1989. gadā izdotā “Pettson får julbesök” (Findus at Christmas / Рождество в домике Петсона) stāsta par Petsona un Findusa piedzīvojumiem Ziemassvētku priekšvakarā. Abi gatavojas vakaram un iet uz mežu pēc egļu zariem, bet Petsons paklūp un sasit kāju. Nu jāatliek gājiens uz veikalu, arī māja jātīra runčukam vienam pašam. Bēdīgi, jo nav ne eglītes, ne garšīga ēdamā. Nākamā dienā tomēr abi izgudro eglīti, gan arī tās rotājumus, un tad jau uzrodas palīgos kaimiņš Gustavsons, attek arī kaimiņienes Gustavsone un Andersone un atnāk Lindgrēni un Junsoni un Nilsoni, līdz māja ir pilna ar ciemiņiem. Un cilvēkiem un kaķiem ir labs prāts un miers virs zemes… Šie Ziemassvētki nebija kā katru gadu, tie bija daudz labāki par iepriekšējiem!

 

Nūrdkvista humorpilnās un detalizētās bildes papildina labsirdīgs teksts, kas pilnībā atbilst Ziemassvētku sirsnīgajam garam.

Krieviski grāmatu var lasīt šeit.

 

Lasi, bērniņ, lasi!

5 komentāri

Автор - Анастасия Горбунова

Šodien bija tas brīnumainais rīts, kad skolas bērni varēja nesteidzīgi izstaipīties savās gultiņās un bez steigas noskatīties sapnīti līdz  beigām – jo ir sācies brīvlaiks! Priekšā 92 vasaras dienas… kurās varbūt varētu arī kaut ko palasīt? Obligātās literatūras vasaras saraksti taču joprojām pastāv, vai ne?

2010.gadā publicētais ES ziņojums liecina, ka pretēji cerētajam uzlabojumam skolēnu lasīšanas un rakstīšanas prasmes daudzviet pasaulē turpina pasliktināties. Lasītprasmi pārbauda, dodot skolēniem lasīt dažādu veidu tekstus un pēcāk iztaujājot par saturu. Svarīga ir spēja ne tikai pārstāstīt lasīto, bet arī vērtēt un interpretēt. Latvijā lasītprasmes rādītāji ir viduvēji, un tā starp vairāk nekā 60 valstīm ieņem 30.vietu. Pētījuma vidējais rādītājs ir 493 punkti, Latvijā – 484 punkti. Latvijā pētījumā tika izklaušināti kopumā četrarpus tūkstoši bērnu 184 skolās, jāatzīmē, ka zēnu rezultāti ir būtiski sliktāki nekā meitenēm (attiecīgi 460 un 500 punktu vidējais rādītājs). Vai pamatoti ir uztraukties par lasītprasmes pasliktināšanos? Mēs taču dzīvojam moderno tehnoloģiju laikmetā! Tomēr ASV rakstnieks Džeimss Gleiks savā grāmatā “Informācija: tās vēsture, teorija un plūdi” runā par to, ka bez rakstu valodas un lasītprasmes nebūtu iespējama nedz formālās loģikas, nedz citu domāšanas ieradumu dzimšana un mēs joprojām dzīvotu mutvārdu valodas pasaulē, kur viens no atcerēšanās priekšnoteikumiem bija nevis “faktu” pārzināšana, bet gan spēja tos ietērpt iegaumējamās ritmiskās formulās. Līdz ar to var secināt, ka zemas lasītprasmes sekas būs vājas sekmes arī citos mācību priekšmetos, ko apliecina arī starptautiskā pētījuma dati – arī eksaktajās un dabaszinātnes Latvijas piecpadsmitgadnieku rādītāji ir līdzīgi lasītprasmē uzrādītajiem. Vizma Belševica saka: “Galvenais taču ir attīstīt smadzenes, bet bērna smadzenes vislabāk attīstās caur tēlaino domāšanu, caur tēlu. Tāpēc arī cilvēki ar labu humanitāro izglītību arī eksaktās zinātnes apgūst viegli un spoži.”

LU konsultante Indra Dedze skaidro, ka viens no būtiskiem faktoriem, kas ietekmē lasīšanu, ir sabiedrības noslāņošanās un nabadzības izplatība. Labklājības sabiedrībā bērnam ir daudz labvēlīgāki apstākļi lasīšanai. Šeit der pieminēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības šī gada maijā uzsākto labdarības projektu “Sirsniņa prasa, lai bērniņš lasa”. Līdzekļu trūkuma dēļ daudzās Latvijas bibliotēkās ir apturēta “Bērnu žūrijas” darbība, kas nodrošināja bibliotēkas ar labāko bērnu grāmatu izlasi un interesantu pasākumu programmu. Tas ir īstenība ļoti skumji, ka valsts neredz šo sakarību starp lasītprasmi, grāmatām un to pieejamību un bērnu, mazo valsts pilsoņu garīgo attīstību.

Izcilais krievu psihologs Ļevs Vigotskis uzskatīja, ka lasīšana ir sarežģīts psihisks process, kurš prasa daudz darba. Te arī daudz kas top skaidrs, jo   darbs – kaut kam tādam ne katrs cilvēks ir gatavs ķerties klāt brīvprātīgi. Protams, ka galvenais sākums ir ģimenē – brīžos, kad vecāki lasa priekšā bērnam un ir tas jaukais lasīšanas tuvības brīdis. Tomēr tai brīdi, kad bērns sāk iet skolā, vecāku attieksme pret lasīšanu mainās – Daniels Penaks, grāmatas  “Kā romāns” (Omnia Mea, 1999) autors, saka, ka tai brīdī pēkšņi viss kļūst ļoti nopietns un lasīšana izvēršas par pienākumu, tā tiek pielīdzināta veselīgam ēdienam vai skriešanai – It’s good for you. Viņš tajā vaino skolu, jo tajā gan pati lasīšanas kvalitāte un kvantitāte tiek vērtēta ar atzīmi, gan ar arī no bērna tiek pieprasīta daiļdarba analīze. Viņš saka: “Jūs nevarat piespiest kādu lasīt. Tāpat kā jūs nevarat piespiest iemīlēties vai sapņot…”

Kā tad veicināt bērna vēlēšanos lasīt? Daniels Penaks ir izveidojis jauno lasītāju tiesību desmitnieku:

1. Tiesības nelasīt;

2. Tiesības pārlēkt pāri lappusēm;

3. Tiesības nepabeigt grāmatu;

4. Tiesības pārlasīt;

5. Tiesības lasīt jebko;

6. Tiesības sajaukt grāmatu ar reālo dzīvi;

7. Tiesības lasīt jebkur;

8. Tiesības pārlapot;

9. Tiesības lasīt skaļi;

10. Tiesības paklusēt.

Penaks uzskata, ka grāmatas lasīšanai jāsākas ar patiku, pārējais nāks pēc tam. Lai arī viņš nedomā, ka visiem ir obligāti jālasa, tomēr ne-lasošos viņš uzlūko ar skumjām – bez grāmatām viņu dzīvē nebūs vietas atbildēm… un arī jautājumiem.

Tādēļ – lasi, bērniņ, lasi. Arī vasarā.

***

Izmantotā literatūra:

Bankovskis P. Muļķis kā sunītis paliksi? // IR. – 2011. g. 7. aprīlī.

Krašauska Dz. Vai bērniem visas pasakas labas? // Belševica V. Raksti. 4. sēj.

Krievijas izdevniecības “EKSMO” organizētais konkurss par labāko lasīšanas sociālo reklāmu.

Newer Entries