Lilija Maija Klinkerte “Margarita Stāraste. Post Scriptum” (2017)

Lilija Maija Klinkerte. Margarita Stāraste. Post Scriptum. – Rīga: Latvijas Grāmata, 2017.

Margarita Stāraste (1914−2014) ir unikāla personība latviešu kultūrā, kuru pazīst visi; turklāt ne tikai zina vārda pēc, bet arī atpazīst tikai viņai raksturīgās bērnu grāmatu ilustrācijas. Pirmā Stārastes sarakstītā un ilustrētā bērnu grāmatiņa iznāca 1942. gadā (“Balti tīri sniegavīri”, izdevis “Grāmatu Draugs”). Kopumā Stāraste sarakstījusi un ilustrējusi vairāk nekā 30 grāmatas, bet ilustrējusi citu autoru grāmatas − 37. Mākslinieces bērnu grāmatu ilustrācijas raksturo rotaļīgs vieglums, sirsnība un krāsainība. Gadu desmitiem skatot mīļās bērnu grāmatiņas, mēs neviļus veidojam arī pašas mākslinieces tēlu, pieņemot, ka tam jāatbilst ilustrāciju veidotajam iespaidam. Vai tā tas bija patiesībā? Vai vienmēr starp mākslinieka personību un viņa darbu ir liekama vienlīdzības zīme?

Margaritas vienīgā meita Lilija jau pēc mātes nāves ir laidusi klajā grāmatu, kurā vēlas izskaidrot situāciju. Publiskā telpā Stāraste tiek parādīta kā mīļa māmiņa, kuras mūžs ir “kā pasaka” un “brīnumu aijāts”. Meita zina pavisam citu cilvēku − pretrunīgu, sarežģītu, savtīgu, bez īpašas intereses par saviem tuviniekiem. Pieņemu, ka šādu disonansi Stārastes tuvinieki pēc viņas nāves varētu mierīgi pieciest un negludumus paturēt ģimenes lokā, ja ne Stārastes pašas neglītie izteikumi par meitu iepriekš iznākušajās biogrāfiskajās grāmatās − “Mūžs kā pasaka” (2004) un “Brīnumu aijātā” (1996). Es tīri cilvēciski saprotu meitas vēlmi paskaidrot, kāpēc viņas un mātes attiecības nekad nav bijušas siltas un draudzīgas un saskarsmi diktējis pienākums.

Nedraudzīgas, nesaprotošas mātes un meitas attiecības diemžēl nav nekas unikāls, latviešu kultūrvidē jau zināmas vairākas grāmatas − Dagmāras Ķimeles atmiņas par savu māti režisori Annu Lāci un rakstnieces Dagnijas Zigmontes dienasgrāmatas, kas izraisīja nelielu ažiotāžu. Pēc tādu grāmatu izlasīšanas vienmēr rodas jautājums: vai bija vērts to visu publiski cilāt? Un daļa publikas saka, ka tā darīt nevajag. Es teiktu, ka cilvēks ir pretrunīga būtne, un uzzināt par viņu kaut ko neglītu, netīkamu īstenībā ir dabiski.

Margarita Stāraste (1974.gada janvāris, autors V.Prikulis,
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs)

Pēc konkrētā grāmatā izlasītā es varu secināt, ka Stāraste bija cilvēks, kuram radošā pašizpausme bija mūža galvenais vadmotīvs un viss pārējais varēja palikt otrā plānā. Jā, izskatās, ka mīlestību viņa lielā mērā tērēja savu grāmatu personāžiem, un apkārtējie varēja tikt uztverti kā traucēklis vai no viņiem varēja pieprasīt bezierunu atbalstu mākslinieces darbam. Ja esat lasījuši mākslinieku biogrāfijas, tad tā ir diezgan ierasta parādība. Tuviniekiem tas ir sāpīgi, bet, cenšoties vērtēt objektīvi, egoisms ir mākslinieka personības neatņemama sastāvdaļa, vienkārši daļa to māk harmonizēt ar apkārtējo vidi, bet daļa to neiemācās pat dzīves laikā.

Stārastes meita grāmatā ir pulējusies rast atbildi uz jautājumu − kāds ir cēlonis mātes negatīvai attieksmei pret savu bērnu? Klinkerte uzskata, ka, iespējams, viņa mātei atgādināja neizdevušos laulību ar Kārli Stārastu, kas vēlākos gados bija viņas lielākais ienaidnieks, un savas dusmas uz bijušo vīru viņa pārnesa uz meitu. Iespējams, pie vainas ir nepiepildītā personiskā dzīve, jo Margarita gadiem bija viena un meitas kļūšanu par sievieti uztvēra ar greizsirdību, iztēlojoties to par sāncensi. Šādas izjūtas ir psiholoģiski skaidrojamas un pat daļēji risināmas, bet diemžēl padomju gados ar tādām lietām neviens nenodarbojās.

Uzteicama ir grāmatas autores vēlme precizēt Stārastes biogrāfijas faktus, jo neviens cits jau labāk to neizdarīs. Neatkarīgi no emocionālās attieksmes, gadaskaitļiem ir jābūt precīziem. Autore apgāž publiski gadiem tiražēto stāstu par Margaritas un viņas jaunības mīlas − nīderlandieša Gerrita brīnumaino atkalsatikšanos 1979. gadā, kad Gerrits viņu atrod ar Sarkanā Krusta starpniecību. Patiesībā Margarita ar Gerritu atsāk sarakstīties 50. gadu vidū, ko pierāda regulārā korespondence gadu desmitu garumā. Jāsaka, ka vēstules (saglabājušās tikai Margaritas rakstītās) abus parāda kā diezgan lielus īpatņus, par kādiem saka − tāds tādu atrod.

Grāmata rosina domāt par atšķirību starp jebkura cilvēka publisko tēlu un viņa īsto seju. Tādas atšķirības ir daudziem, ja ne visiem cilvēkiem, un uztveramas kā dabiskas. Vai es pēc grāmatas izlasīšanas kaut kādā veidā mainīju savas domas par Margaritu Stārasti kā mākslinieci, vai man kļuva netīkamāka viņas daiļrade? Nē, noteikti nē. Es vienkārši vēl vienu reizi pārliecinājos, ka sabiedrības izveidotais personības tēls var ievērojami atšķirties no reālā, un man bija interesanti izzināt kādu notikumiem piesātinātu dzīvi. Vienīgi žēl, ka tajā nenotika mātes un meitas garīga satikšanās.

Jānis Kubilis. Kad gadiem es pāri skatos (2016)

Lia Guļevska. Lilija Dzene “Jānis Kubilis. Kad gadiem es pāri skatos” (Jumava, 2016)

Grāmatas 1. daļā ievietota L. Guļevskas saruna ar aktieri J. Kubili. 2. daļā – Lilijas Dzenes grāmata “Jāņa Kubiļa atbildes” (1984).

Ieraksts par aktiera Jāņa Kubiļa atmiņu grāmatu, iespējams, nemaz nebūtu tapis, ja es pagājušo pirmdien neviļus nepaskatītos TV erudīcijas spēli «Veiksme. Intuīcija. Prāts», kurā sacentās divu teātru komandas. Vienā bija kāda pavisam jauna teātra pārstāvji, kas arī paši pēc vecuma ierindojami “jauno speciālistu” kategorijā. Un jaunieši pat ar visu trīs papildiespēju izmantošanu nespēja nosaukt Ēvaldu Valteru un Lilitu Ozoliņu… Nešausmināsimies par “speciālistu” aprobežotību, bet varbūt lieku reizi padomāsim, cik īss un gaistošs ir aktiera darbs… tikko tu neesi starmešu centrā, visi agrākie nopelni izplēn.

Aktieris Jānis Kubilis (1923) kādreiz bija Drāmas (tagadējā Nacionālā) teātra premjers ar lielu skaitu dažāda rakstura lomām, taču spēlēt viņš beidza 1994. gadā, nostrādājis 50 gadus. Var teikt, ka nu jau izaugusi paaudze, kas ne tikai Kubili nav redzējusi uz skatuves, bet arī nemaz nezina par tādu aktieri, jo Kubilim nav daudz kinolomu − viss palicis teātrī. Man palaimējās redzēt viņu vienā no pēdējām lomām − kā Longinu Laukmani  Anšlāva Eglīša lugā “Bezkaunīgie veči”, kur viņš bija elegants kungs, kas mudināja pārējos “večus” laicīgi pensionēties un pagūt izbaudīt dzīvi. Manai mammai atmiņā ir viena no leģendārajām 50.gadu beigu izrādēm “Trešais vārds”, kurā emocijas esot plūdušas pāri malām visām meitenēm.

“Jumavas” izdotā grāmata būtībā ir divu izdevumu apvienojums. Pirmā ir žurnālistes Lias Guļevskas salīdzinoši nesenu sarunu apkopojums, otrā − teātra kritiķes Lilijas Dzenes 1984. gadā iznākusī grāmata “Jāņa Kubiļa atbildes”, kas veltīta aktiera daiļrades analīzei. Es ieteiktu lasīt vispirms Dzenes grāmatu, kura jēgpilni un padziļināti stāsta par Kubiļa aktiermākslas attīstību, ievietojot to, protams, tā laika Drāmas teātra kontekstā. Viņas tekstos ir pavisam nelielas nodevas padomju kultam, kuras bija spiests maksāt arī Kubilis, piedaloties režīmu slavinošu lugu uzvedumos. Guļevskas sarunas ar aktieri drīzāk būtu lasāmas kā papildinājums Dzenes rakstītajam, jo nu jau daudz atklātākā gaisotnē iespējams stāstīt par darbu teātrī un aktiera biogrāfijas peripētijām. Protams, ka tā iespējams uzzināt daudz interesantu nianšu, kas sarunu veido dzīvu un personisku. Guļevskas tekstā man nepatika tas, ka pārāk daudzus jautājumus viņa uzdot, vadoties no savam ezotēriski garīgajām interesēm, t.i. mudinot reflektēt Kubili par dažādu savu garīgo elku izteikumiem. Kubilis, protams, atsaucīgi filozofē, taču brīžiem šķiet, ka viņš aktieriski izspēlē to, ko no viņa gaida.

“Trešais vārds” (1959) Jānis Kubilis – Pablo, Antra Liedskalniņa – Marga

Dzenes un Guļevskas kopīgi radītais aktiera tēls ir inteliģents, nedaudz romantisks un mēreni pašironisks; lepns, bet aktieris uzsver − ne iedomīgs. Abas autores Kubili uz skatuves ir redzējušas jau agrīnos gados, kad daudzi viņa varoņi bija vīrišķīgi pievilcīgi un temperamentīgi, un, šķiet, viņu jaunības jūsma caurvij abas grāmatas. Patiesi žēl, ka nevaru dalīties ar viņām sajūsmā un saprast, kas toreiz Jāņa Kubiļa aktiermākslā viņas tik ļoti suģestēja. Lilija Dzene raksta, ka Jāņa Kubiļa māksla ir apveltīta ar spēju atklāt pašu mīlestības substanci, piešķirt vieliskumu šīm nenotveramajām un mainīgajām jūtām. Visticamāk, šeit ir runa par tādām lomām kā Hermani “Taņā”, Pablo “Trešajā vārdā” un Maratu “Mans nabaga Marats”. Līdztekus romantiskajiem varoņiem Kubili režisori izmantoja temperamentīgos dienvidnieku tēlos un dažādās raksturlomās, kurām aktieris ieradis meklēt aizvien jaunas, izteiksmīgas iezīmes. 1955. gadā Kubilis sāka spēlēt Joski “Skroderdienās Silmačos” un darīja to gandrīz 20 gadus, nomainot četras Zāras. Nepārskaitīšu Kubiļa lomas, kuru ir vairāk nekā 140 − tas ir piepildīts aktiera mūžs, kurā nav lielu izgāšanos, ļoti neveiksmīgu lomu. Varbūt tam par iemeslu ir aktiera lielā atbildība, nopietnā attieksme.

Aktieris ir cilvēks, kas attiecīga tēla domāšanu, jušanu, viņa garīgo dzīvi, visu padara par savu, un viņa lielākā grūtība − to atdot jums, skatītājiem.

Kubiļa daiļrades izvērtējumā šajā grāmatā man pietrūka pēdējo desmit gadu, kad viņam ir abpusēji veiksmīga sadarbība ar režisoru Kublinski un interesanti būtu uzzināt, kā bija strādāt ar Pētersonu un Kroderu. Iespējams, tas ir atspoguļots Kubilim veltītajā sadaļā grāmatā “100 izcili Latvijas aktieri”.

Jānis Kubilis joprojām domās ir kopā ar savu teātri, viņam nav vienalga, kurp dodas teātris, kā veidojas teātra un skatītāja mijiedarbība. Viņam šķiet, ka zaudēts smalkums uzvedībā, attiecībās, mākslā, viss ir pārāk skaļi. Nevar attīstīt prātu, bet atstāt malā jūtas. Jā, var piekrist, ka šis laikmets nav delikāts. Jau Lilija Dzene 1984.gadā grāmatas izskaņā sūkstās, ka teātris pārāk maz dara, lai remdinātu skatītāju jūtu badu, jo maldīgi noticējis jaunās paaudzes lozungiem par neticību mīlestībai. Taču nē − “mīlestība pieder pie dzīvošanas”, un patiesas emocijas teātra skatītājs novērtē joprojām.

Teātrī obligāti ir vai nu jāsmejas, jāraud vai jā-domā! Šie trīs elementi, respektīvi − pārdzīvojums. Ja uz skatuves nav pārdzīvojuma, nekas tur nebūs.

Raidījumi par Jāni Kubili: “Nacionālie dārgumi. 100g kultūras. Teātra leģenda – Jānis Kubilis” (replay.lsm.lv, 2018.09.23.); “Satiktie. Laikmeta varoņi toreiz un tagad. Nacionālā teātra aktieris Jānis Kubilis” (2015.04.09.). Latvijas Radio arhīvā var klausīties lugas “Bezkaunīgie veči”, “Lilioms”, “Hamilkara kungs” u.c. ieraksti.

 

Йенс Андерсен “Астрид Линдгрен. Этот день и есть жизнь” (2016)

Йенс Андерсен. Астрид Линдгрен. Этот день и есть жизнь / перевод с датского Г.Орловой. − Москва: КоЛибри, 2016. (Jens Andersen. Denne dag, et liv. 2014)

Pavisam nesen − 14.novembrī − zviedru bērnu rakstniecei Astridai Lindgrēnei (1907-2002) apritēja 110 gadi. Jau ar savu otro izdoto grāmatu “Pepija Garzeķe” (1945) viņa trāpīja zviedru sirdīs. Astridai Lingrēnei vairākas reizes ir izdevies radīt grāmatu varoņus, kas spēj dzīvot ārpus laika un noteiktas telpas, vēl vairāk − tie spējuši kļūt tuvi ne tikai skandināviem, bet arī citām nācijām. Pirms kāda laika es ar interesi izlasīju tulkotājas Mudītes Treimanes sarakstītu biogrāfiju “Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi” (Zvaigzne ABC, 2007), tomēr tā bija pavisam neliela. Tādēļ ar vieglu sajūsmu uzņēmu ziņu, ka krieviski iztulkota diezgan apjomīga, dāņu literatūrzinātnieka nesen sarakstīta rakstnieces biogrāfija.

Lindgrēne ir dzimusi 1907. gada 14. novembrī Vimmerbī kā otrais bērns zviedru zemnieku ģimenē. Semjuels Augusts un Hanna Ēriksoni vadīja lielu saimniecību, viņi bija kārtīgi, dievbijīgi un čakli cilvēki, kuru četriem bērniem bija laimīga un rosīga bērnībā, līdzīga tai, kādu vēlāk rakstniece apraksta triloģijā “Trokšņu ciema bērni”. Astrida bija bērns ar asu prātu, un viņas pirmie literārie mēģinājumi tika atzinīgi novērtēti. Varbūt tādēļ, pabeigusi skolu, 15 gadu vecumā Astrida kļuva par praktikanti vietējā Vimmerbī avīzē. Sākumā nedrošais skuķis negaidīti pārvērtās par ekstravertu, modernu jaunieti – Astrida pirmā savā ciemā nogrieza īsus matus un, ietekmējusies no feministiskās literatūras, uzvedās pēc iespējas “moderni”.  Sācies kā spēle, 1926. gada vasarā vairs nebija noslēpjams Astridas un viņas darba devēja –  avīzes galvenā redaktora Rainholda Blumberga sakars, jo Astrida bija stāvoklī un piespiedu kārtā aizbrauca no Vimmerbī. Blumbergs bija precēts, gandrīz 50 gadus vecs vīrs, kura šķiršanās process ieilga. Astridas dēls Larss piedzima Kopenhāgenā, kur bija iespējams bērnu dzemdēt slepus no Blumberga sievas advokātiem. Nākamos trīs gadus Larss pavadīja Kopenhāgenā, audžumātes ģimenē, bet Astrida strādāja Stokholmā un regulāri brauca ciemos. Jaunā māte ļoti pārdzīvoja atrautību no bērna, un vēlāk tas izpaudīsies daudzos viņas radītajos vientuļo puisīšu tēlos. Astrida strādāja par sekretāri Stokholmā, līdz satika nākamo vīru − atkal savu priekšnieku, precētu vīru Stūri Lindgrēnu. Šoreiz gan stāsta beigas bija laimīgākas, un 1931. gadā abi apprecējās un paņēma pie sevis Larsu. 1934. gadā piedzima meita Karina. Domāju, ka nevienam nav jāpaskaidro, ka 20. gadu Zviedrijā būt par vientuļo māti bija kauna lieta, kur nu vēl krietnu zemnieku meitai no mazas pilsētas. Lindgrēnes dzīves laikā Larsa tēva identitāte netika atklāta un rakstniece par to runāja izvairīgi, šī grāmata faktiski ir pirmā, kas smalki izklāsta lietas apstākļus.

Diezgan ierasta varētu būt parādība, ka lasītājs rakstnieku uzlūko ar viņa grāmatu starpniecību un iedomājas, ka starp rakstnieka daiļradi un personību var vilkt ciešas paralēles. Iespējams, kādreiz šis princips strādā, tomēr domāt par Lindgrēni kā mīļu, aušīgu tanti, kas gaida ciemos ar cepumiem un kakao, gan nevajadzētu. Grāmatā stāstīts gan par rakstnieces “iekšējo bērnu, kas vienmēr gatavs spēlēties”, gan arī par viņas iekšējo melanholiju. Citēta Lindgrēnes vēstule, kurā viņa atzīst, ka patiesi priecīga bijusi tikai bērnībā un, iespējams, tādēļ raksta grāmatas, kurās var atdzīvināt šo brīnišķīgo sajūtu. Lindgrēnes darbos aiz saulainiem smiekliem slēpjas arī citas emocijas −   viņas varoņi Pepija, Mio, Brālītis, Pelle, Ronja, Emīls, Sausiņš un daudzi citi ir kāda brīdi spiesti piedzīvot vientulību, skumjas un nesapratni. Un tas viņus padara tik tuvus lasītājiem, palīdz pārdzīvot pašu negatīvās emocijas.

 

Pirmie Lindgrēnes stāsti parādās 30.gadu vidū bērnu žurnālos, un vēlākos gados rakstniece tos piemin nelabprāt, taču šajos stāstos redzams, kā pieaug rakstnieces meistarība, kā didaktiku nomaina vēlme skatīties uz pasauli ar bērna acīm. Otrā pasaules kara laikā Lindgrēne strādā zviedru izlūkdienestā par analītiķi jeb, vienkārši sakot, lasa ienākošās un izejošās ārzemju vēstules. Cilvēku dzīvesstāsti, atklāti vēstulēs, viņu dziļi ietekmē, un šajā laikā viņa uzsāk veidot savu “karalaika dienasgrāmatu” − tās ir 19 burtnīcas, kurās Astrīda līmē avīžu izgriezumus un raksta savas pārdomas. Savdabīgs un unikāls autobiogrāfiskais dokuments, kurš tiek veidots līdz pat 1961. gadam, un pierāda, ka Lindgrēne nekad nav slēpusies no dzīves realitātes. Biogrāfijas autors uzskata, ka stāsts par Pepiju, kuras tēls radies kara laikā, varētu būt pretreakcija uz pasaulē notiekošo − Pepija kā mazs, labsirdīgs Supermens, kurš stājas pretī pasaules ļaunumam. Taču pirms Pepijas Lindgrēnei iznāca grāmata par Britu Mariju − to izdeva neliela, jauna izdevniecība “Rabén & Sjögren”, kurā Lindgrēne iepazinās ar redaktori Elsu Olēniusu. 1946. gadā Pepija ar Olēniusas reklāmas kampaņas palīdzību kļuva par zviedru bērnu hītu, un, iespējams, joprojām ir populārākais Lindgrēnas radītais tēls Zviedrijā. Pēc Pepijas panākumiem Lindgrēnes dzīve mainījās − viņa daudz rakstīja, uz pusslodzi strādāja par bērnu grāmatu redaktori un kļuva aizvien populārāka.

Interesanti, ka jau no paša sākuma savus daiļdarbus Lindgrēne stenogrāfējusi − viņas arhīvā ir 660 stenogrāfisko bloknotu ar grāmatu melnrakstiem, kas pēc tam pārdrukāti uz rakstāmmašīnas tīrrakstā. Stenogrāfētas ir ne tikai bērnu grāmatas, bet arī lugas, scenāriji, raksti avīzēm, runas utt. Lindgrēnei bija arī plaša sarakste ne tikai ar lasītājiem kā rakstniecei un potenciālajiem autoriem kā redaktorei, bet arī ar ģimeni, radiem, draugiem. Iespējams, ka grāmatas vērtīgākais pienesums manās zināšanās par Lindgrēni ir apjausma par viņas mērogu kā sabiedriskai darbiniecei. Skaidrs, ka viņas ieguldījums visas pasaules bērnu literatūras attīstībā ir ievērojams, un tam jāpievieno arī viņas centieni pievērst pastiprinātu uzmanību bērna personībai, veicināt iejūtīgāku un vērīgāku attieksmi pret bērna problēmām. Taču ārpus Zviedrijas pašsaprotamu iemeslu dēļ ir maz zināma Lindgrēnes aktīvā pilsoniskā nostāja daudzos jautājumos, līdz pat 1976.gada notikumiem, kad Lindgrēnes rakstu sērija veicināja sociāldemokrātu zaudējumu vēlēšanās.

1952. gadā Lindgrēne kādā žurnālā rakstīja: “Pasaules likteņi tiek veidoti bērnistabās. Tieši tur tiek lemts, vai nākotnes vīrieši un sievietes kļūs par garīgi veseliem cilvēkiem ar brīvu gribu vai sakropļotiem indivīdiem, kas izmantos katru iespēju, lai apgrūtinātu savu tuvinieku dzīvi.” Neesmu pārliecināta, vai pilnībā piekrītu šim Lindgrēnes izteicienam, taču šaubu nav, ka laimīga bērnība daudzējādā ziņā veicina laimīgu attieksmi pret dzīvi nākotnē. Un rakstniece Astrida Lindgrēne sev pieejamā veidā ir mēģinājusi darīt laimīgāku bērnību daudziem.

 

Vija Artmane grāmatās

Vija Artmane. Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves / redaktore Ina Zaķe. – Rīga: Pētergailis, 2004.

Līga Blaua. Vija Artmane. Sirdī palikušie. – Rīga: Jumava, 2009.

Inga Pērkone. Sieviete − zvaigzne: Vija Artmane // Es varu tikai mīlēt… : sievietes tēls Latvijas filmās. – Rīga: Neputns, 2008.

Grāmatas par Viju Artmani es izlasīju jau decembra beigās, taču stimulu par tām uzrakstīt man deva pēdējā nodaļa Ingas Pērkones grāmatā “Es varu tikai mīlēt…”, kas veltīta Vijas Artmanes fenomenam − faktiski vienīgai latviešu aktrisei, kas padomju laikā sasniedza zvaigznes statusu. Bērnībā man patika šķirstīt rakstu krājumu “Vija Artmane” (1979), kas iznāca par godu aktrises 50 gadu jubilejai. Šī grāmata bija tāds slavinošu tekstu apkopojums ar smukām bildēm, bet savu kritiķa rakstītu monogrāfiju ar visaptverošu daiļrades analīzi Vija Artmane joprojām nav sagaidījusi. Diemžēl man nav savu atmiņu par Artmani uz teātra skatuves, jo aktrises pēdējos gados uz skatuves man nebija tā saprāta, ka vajag aiziet paskatīties, un tolaik viņa jau arī smagi slimoja. Taču pat TV un radio arhīvā, kā arī filmās, ir redzams un dzirdams viņas izcilais talants.

Vija Artmane filmā “Teātris” (1978)

21. gadsimtā iznākušas divas atmiņu grāmatas: “Ziemcieši” (2004) un “Sirdī palikušie” (2009). Pirmā ir pieteikta kā pašas Artmanes rakstīta, taču visticamāk šeit ir labs redaktora darbs (neapšaubu Artmanes spējas izteikties, taču memuāru rakstīšana nav debitantiem). Artmane šeit atceras savu dzīvi, pievienotas daudzas fotogrāfijas. Būtībā (kā jau lielākā daļa memuāru) tā ir grāmata, kas veido simpātisku galvenā varoņa tēlu − tāds viņš gribētu palikt cilvēku atmiņās. “Sirdī palikušie” ir veidots kopdarbībā ar žurnālisti Līgu Blauu, kurai padodas šādi pietuvināti, dziļi portretējumi; lai arī grāmata pieteikta kā atmiņu pieraksti par aktrisei nozīmīgiem teātra un filmu partneriem, taču, protams, viss ir saistībā ar pašas Artmanes dzīvi un daiļradi. Otrā grāmatā ir daudz vairāk izdevies saglabāt Artmanes izteiksmi un stilu − pilnīgi dzirdamas ir viņas intonācijas, tonis  un raksturīgie smiekli. Dzīves izskaņā Artmane nevairījās no atklātības, un dažas viņas atklāsmes balansē pat uz piedienības robežas. Varbūt attaisnojums varētu būt vēlme dzīves laikā sakrātajās tenkās ieviest zināmu skaidrību.

Vijas Artmanes biogrāfija vispār ir izcila no pieaugšanas stāsta viedokļa − no pusbārenes, kuru uzaudzinājusi mamma ļoti pieticīgos apstākļos, viņa sasniedz padomju kulta zvaigznes statusu, kuru bijušajā PSRS teritorijā dievināja līdz viņas nāves brīdim. Pat atmiņu grāmata viņai vispirms iznāca krieviski («Сердце на ладони», «Молодая гвардия», 1990). Neatstāstīšu Artmanes dzimšanas un bērnības peripētijas, bet viņas naratīvā tas ir laiks ar rūgtuma piegaršu, aizvainojumu, un, iespējams, tas nosaka vēlākās izvēles. Varbūt vienkāršoti būtu teikt, ka tēva neesamība nosaka viņas laulību ar gados vecāko Arturu Dimiteru un pieķeršanos Eduardam Smiļģim kā tēva lomas aizstājējiem. Bet kaut kāda apstākļu sakritība Artmani aizveda līdz Dailes teātra studijai, un viņa ļoti gribēja būt uz skatuves un, manuprāt, viņa gribēja būt labākā. Tādēļ viņa atsaka jaunības mīlestībai un apprec toreizējo Dailes premjeru Dimiteru, tādēļ pacieš Smiļģa dresūru un strādā nopietni, atbildīgi, intensīvi. No mana skatu punkta vēlme būt izcilai savā darbā un tam izmantot visus līdzekļus nav nekas nosodāms − lai gan pilnīgi iespējams, ka apkārtējo acīs tāds cilvēks šķiet egoistisks.

Artmanes pirmā skaļi izskanējusī loma ir Džuljeta saspēlē ar Eduardu Pāvulu kā Romeo (1953. gads) − abi jauni, skaisti, pacilājoši, gūst izcilus panākumus gan Rīgā, gan Maskavā. Un pamazām vien Artmane kļūst par Smiļģa jauno prīmu, aizvietojot Lilitu Bērziņu. 1964. gadā par Dailes teātra galveno režisoru kļūst Pēteris Pētersons, ar kuru Artmanei ir labas personiskās attiecības jau no studiju laikiem, taču viņš ir citas skolas pārstāvis un visi “smiļģieši” tiek nobīdīti otrā plānā. Artmanei gan šis laiks ir nozīmīgs ar iziešanu uz PSRS kino ekrāniem − 1964. gadā iznāk Ļenfilm melodrāma “Dzimtās asinis”, kurā viņa tēlo latvieti evakuācijā. Man šķita interesanti, ka tikai šajā brīdī (aktrisei ir jau 35 gadi) noformējas viņas dīvas izskats: no lokainas, spriganas tumšmates viņa pārtop garmatainā blondīnē ar noslēpumainu skatienu. Turklāt, šķiet, ka šī metamorfoze notiek filmēšanas laikā.

Attēls pa kreisi: Latviešu mākslas un literatūras dekādē, 1955. gada decembrī, Maskavā; attēls pa labi: 1965. gads, Maskavas Kinematogrāfijas darbinieku savienības Propagandas biroja atklātne.

Būtībā tāda Artmane − blonda, klasiskiem vaibstiem − arī ir palikusi kinoskatītāju atmiņā. Pērkone raksta, ka šajā sejā ir kaut kas no pareizticīgo svētbildes un pieņem, ka tieši ar šo līdzību skaidrojama aktrises nepārejošā popularitāte krieviskajā vidē.  20. gs. 60. gadu vidū Artmane top par PSRS filmu zvaigzni − parādību, kas neatkarīgi no aktrises pašas vienlaikus gan reprezentē valdošo vērtību sistēmu, gan atspoguļo sabiedrības vēlmes. Īpatnēji, ka 70. gadu beigās, kad Artmane gadu dēļ jau ir izmainījusies, tikpat izteiktu dievināšanu Krievijā piedzīvo dziedātāja Anna Germane − Artmanei vizuāli līdzīga arī poļu/vācu izcelsmes blondīne. Iespējams, šāda tēla popularitāte Krievijas sabiedrībā tiešām nav vienkārši sakritība.

Varbūt simboliski, ka savus garos, blondos matus Artmane zaudē kādas filmēšanas laikā (tie vienkārši pārmocīti nolūza) pirms savas 50. jubilejas, pirms divām nozīmīgām lomām − Džūliju Lambertu filmā “Teātris” un Elizabeti lugā “Elizabete, Anglijas karaliene”; Džūlija un Elizabete ir  sievietes, kuras dzīve piespiež atteikties no mīlas (jaunākiem mīļākiem), bet viņas to dara ar pašcieņu un godīgumu pret sevi. 80. gados Artmane aizvien biežāk spēlē raksturlomas un ļoti žēl, ka slimības viņai neļauj būt uz skatuves ilgāk.

Droši vien, ka pasaulē kāda bija gan skaistāka, gan talantīgāka, gan čaklāka par Artmani, taču savas kārtis viņa izspēlēja veiksmīgi − lai ko aktrise nebūtu teikusi sava mūža izskaņā, viņa bija kļuvusi par sava laika simbolu. Un simbolam būt nav viegli, jo pret to jau vairs neizturas kā pret vienkāršu mirstīgo, bet pieprasa vienmēr starot − sievišķīgi maigi un karaliski cēli. Simboli neraud un neslimo, bet toties tos var gāzt no pjedestāla.

Grāmatu izlasīšana ļauj uzzināt daudz interesanta, taču grūti pateikt, vai lasītājs kaut nedaudz pietuvinās Vijai Artmanei − viņa ir tik mainīga un daudzveidīga un katru reizi tik ticama. Droši vien, ka patieso bija lemts uzzināt tikai nedaudziem.

via krustaskola.lv

Raimonds Pauls forever

Elita Veidemane. Raimonds Pauls: leģenda rudenī. – Rīga: Jumava, 2002.

Raimonds Pauls.  Melns ar baltu [skaņu ieraksts] / dziesmu vārdu autors Guntars Račs, soliste Kristīne Prauliņa. – Rīga : Mikrofona ieraksti, 2014. – 1 CD (43:32).

“Bet Bet” un Raimonds Pauls.  Vasara nebeigsies nekad [skaņu ieraksts] / dziesmu vārdu autors Guntars Račs; izpilda grupa Bet Bet – Rīga : Mikrofona ieraksti, 2015. – 1 CD (45:48).

Šis gads ir sācies Raimonda Paula zīmē, un īstenībā tā ir viena no labākajām zīmēm ne tikai latviešu mūzikā, bet arī latviešu kultūrā vispār. Paula mūzika latviešiem ir kā Nameja gredzens – kad mēs galīgi izšķīdīsim multikulturālajā pasaules katlā un nacionālo simbolu nēsāšana tiks pasludināta par nepieklājīgu, vienmēr varēs pūlī uzdungot kādu Paula meldiņu un gan jau kāds atsauksies. Tā nu es arī iekļāvos kopīgajā plūsmā un esmu izlasījusi grāmatu un klausījusies dažādu gadu vecu un jaunu mūziku.

Elita Veidemane ir viena no Paula uzticamības personām gadu garuma, un 2002. gadā viņa uzrakstīja biogrāfisku grāmatu par Paulu, kas pēc 1982. gadā Jāņa Petera sarakstītās ir nākamā vērā ņemamā. Droši vien, ka rakstītāju varētu būt vairāk, taču Pauls nav no tiem cilvēkiem, kas viegli ļaujas atklāsmēm. Kā Veidemanes grāmatā saka Gunārs Jākobsons: “Ārēji raupjš viņš ir bijis vienmēr. Viņā ir divi cilvēki: tas, kurš ir viņš pats, un tas, kurš sēž pie klavierēm. Viņam jābūt tādam, lai citus sev klāt nelaistu.”

Veidemane grāmatā ir apkopojusi gan sarunas ar pašu Paulu, gan savas pārdomas par dažādiem izlasītiem materiāliem Paula dzīves un daiļrades kontekstā, kā arī Paula laika- un cīņu biedru atmiņas par piedzīvoto. Iespējams, Paulam ir veicies, ka līdzgaitnieki viņam nedzied tikai saldus diferambus, bet cenšas būt godīgi; par Paulu runā Asnāte Smeltere, Večella Varslavāne, Zigmārs Liepiņš, Viktors Lapčenoks, Dina Kuple, Svetlana Rudzīte, Jānis Peters, Gunārs Jākobsons, Silvija Dreimane, Harijs Spanovskis, Guntis Ulmanis – cilvēki, kas tādā vai citādā veidā ir piedalījušies Paula dzīvē.

Rakstot biogrāfisku grāmatu, protams, nevar nepieminēt personības bērnību un jaunību, tomēr lielākā daļa teksta veltīta tiem divdesmit gadiem, kas ir pagājuši pēc Petera biogrāfijas izdošanas. Šai laikaposmā iekrīt arī Paula politiķa karjeras gadi, kas viņam, šķiet, tikai bendējuši nervus, un Veidemane arī pakur uguntiņu un savā stilā paecējas par politikas netīro ķēķi. Ja kādam diži vēl interesē peripētijas ar Jaunatnes teātra likvidēšanu,tad šeit ir ļoti sakarīgs aktrises Dinas Kuples viedoklis.

Nav jau nekāda vaina, ka tiek uzrakstīta grāmata, kas dokumentē, pirmkārt, tā brīža izjūtas, un, otrkārt, laicīgi apkopo atmiņas – kamēr vēl skleroze nav pārmākusi un paši virs zemes. Veidemane raksta interesanti, lai gan manai gaumei brīžiem pārāk eksaltēti, bet tāds tas viņas stils vienmēr ir bijis.

Pēdējā gada laikā Raimondam Paulam ir iznākuši divi albumi ar pilnīgi jaunām dziesmām. Jāsaka godīgi, ka 21. gadsimta sākumā manu attieksmi pret Paulu bija atvēsinājušas dziesmas “darbs un darbarīks” stilā – ja es klausījos, tad vecos albumus. Taču pēdējos gados ausīs nonāca aizvien patīkamākas skaņas. 2014. gada nogalē tika izdots Paula un Kristīnes Prauliņas sadarbībā radies albums “Melns ar baltu” – 12 dziesmas džeza stilistikā, kur patīkami savijas kopā klavieres ar solistes balsi un pamalē ducina basiņš ar bundziņām, dažās dziesmās pievienojoties stīgu grupai. Albuma radītā noskaņa ir gaiši liriska, dziesmās ir tāds šķelmīgums, kas ļoti piestāv jaunas meitenes balsij. Pilnīgā mīlestībā Kristīnei gan es nevaru atzīties, bet tas ir gaumes jautājums, ne profesionālā izpildījuma.

Kopumā albuma dziesmas veido viengabalainu iespaidu, noslēgtu kompozīciju, varbūt nedaudz “izkrīt” dziesma “Nāc”, kas vairāk velk uz sentimentu (un vienīgā, ko man dikti gribētos dzirdēt kāda vīrišķa dziedātāja izpildījumā). Bet vispār jauki, ka Paula dziesmas izpilda profesionāli džeza muzikanti, nevis kārtējie aktieri, tad ir pavisam cits skanējums pat viduvējam skaņdarbam.

 

Otrs albums ir veidots sadarbībā ar grupu “Bet bet” – “Vasara nebeigsies nekad” un nāca klajā 2015. gada rudenī. Leģenda vēsta, ka Pauls ir iedevis Zigfrīdam Muktupāvelam jaunu dziesmu žūksnīti un palūdzis tās aranžēt, jo sākotnēji tās ir bijušas domātas Jāņu sagaidīšanai krastmalā, taču kaut kā tas ir rezultējies jaunā “Bet bet” albumā. Vārdu autors Guntars Račs gan atzīmē: „Šis nebūs tikai jauns „bet bet” albums, šis ir Raimonda Paula dziesmu albums, kuru ieraksta „bet bet”. Albums ir pilnīgi atšķirīgs no “Melns ar baltu” un pārstāv Paula šlāgergalu. Tituldziesma man patika, arī “Mazs cinītis” tāds podīgs gabaliņš, taču pārējais šķita dikti remdens… līdz es ieraudzīju, ko Agnese Rakovska Jāņu pasākumā ir izdarījusi ar dziesmu “Es nenožēloju neko” – tā ir pilnīgi cita attieksme! Un izskatās, ka arī citas dziesmas ir pelnījušas citu attieksmi, piemēram, “Dziesma par košanu” (nu kas Muktupāvels par kodēju! labsirdīgs čoms taču) vai “Cikādes” ir pelnījušas kārtīgu roku (cik nu mums to rokeru ir palicis).  “Sieviete no Nabagu ielas” vispār ir kaut kas ļoti īpatnējs, negaidīts Čaka motīvs, un ne pārāk iederīga albumā. “It kā pēdējo reizi” ir melodiska dziesma ar labiem vārdiem, bet tā jādzied ar sirds asinīm, lai var iedzert un pabimbāt.

Ko es gribu teikt opusa noslēgumā – ejiet uz Paula koncertiem! Dzīve vienkārši ir nežēlīgi ātra… Mans privātais sapnis 80 gadu vecumā ir saglabāt adekvātu attieksmi pret dzīvi un pašai spēt aiziet pēc maizītes, bet, redziet, ir cilvēki, kas tik solīda vecumā dzīvo pilnvērtīgu un radošu dzīvi uz lielās skatuves. Man nesen pagadījās  koncertā sēdēt ļoti tuvu Paula klavierēm un saprast, ka viņam taču joprojām ir reāls kaifs no tās muzicēšanas! Kā saka Jānis Skutelis: “Viņam ir drusku vairāk gadu nekā man, un viņš ir riktīgi priecīgs par to, ko dara. Pārlaimīgs no tā, ar ko nodarbojas, un tas viņu bīda uz priekšu.” Un tas ir ļoti iedvesmojoši.

 

Jānis Jaunsudrabiņš “Baltā grāmata” (1957)

Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata. – Rīga: LVI, 1957.

Lūcija Ķuzāne. Saule mūžam mana: Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves literārs konturējums. – Rīga Liesma, 1986.

Tā nu ir sanācis, ka “Balto grāmatu” es nebiju lasījusi. Neba jau kādas netīksmes dēļ pret latviešu rakstnieku bērnības atmiņām, jo “Pastariņa dienasgrāmata” un “Anneles stāsti” man joprojām ir mīļas grāmatiņas. Laikam jau tādēļ, ka mājās no Jaunsudrabiņa bija tikai “Aija”, kura kādā brīdī tika izlasīta, savukārt Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” es uzskatīju apgūtu ar filmas “Puika” noskatīšanos. Bet teikšu godīgi — labi vien ir, ka dažu labu grāmatu, kas bērniem tiek uzspiesta kā obligātā literatūra, mēs izlasām tikai kā pieaugušie.

Ja es būtu bērns, tad mani interesētu mazā Janča rotaļas un nodarbes, bet skolotāja droši vien pievērstu uzmanību lauku sētas ikdienai, kā mainās gadalaiki un zemniekiem veicamie darbi. Kā pieaugušajam mani saistīja Jaunsudrabiņa milzīgā spēja ar bērna acīm parādīt 19. gadsimta beigu lauku cilvēku dzīvi — ļoti grūtu, darbiem piepildītu un arī nabadzīgu. Patiesībā nabadzība pārsteidza visvairāk, jo visi taču tik ļoti strādā, bet mūža galā no kalpa cilvēka tik vien paliek kā salīmēts šķīvis un vecs, izļurkāts galdiņš. Tai pašā laikā Janča bērnību tas nav aptumšojis: oi, draiskulībām un blēņām taču bagātību nevajag, tikai kādreiz sirsniņa nosāp, ka nav naudiņas puiša cienīgai cepurei un ziemas zābakiem. Visādi citādi Janča dienas ir ārkārtīgi piepildītas un darbīgas: viņš labi dzīvojas gan vienatnē, izdomājot savas rotaļas, gan ciemojas ar kaimiņbērniem, gan draudzējas ar pieaugušajiem. Jancim lielie ir draugi — gan Klibais Jurka, gan Dauņiene, gan vecvecāki, gan mīļā un stingrā mamma. Tēvs ir miris jau maziņam, un tieši tādēļ Jancis ar mammu atnākuši dzīvot pie mammas vecākiem un brāļa, laikam jau tomēr nedaudz vieglāk kopā ar savējiem. Lauku mājās nevienam nav īpašas vaļas skatīt bērnu, tādēļ Jānis bieži dzīvojas savā nodabā vai arī pēc iespējas piedalās lielo cilvēku darbos, turklāt ir lepns, ja izdodas būt noderīgam.

Iedomājieties tikai! Saule ir nogājusi. Vakars ir dzeltenizaļš un silts. Tikai pļavās vietvietām noklājušies miglas ielāpi, un no zāles ceļas vēss valgums. Mēs sēžam augstu zirgos un jājam svilpodami. Mēs esam lieli puiši un jājam pieguļā. Apkārtnē šur tur atskan sīkas un rupjas balsis, un mēs atkliedzamies. Meži un birzis aizlaiž mūsu kliedzienus tālumā… Tikuši zirgudārzā, īstajā vietā, mēs nošļūcam gar zirgu sāniem zemē un sapinam savus kumeļus. Sapinuši nomaucam apaušus un ar pavadu uzšaujam zirgiem. Tie trūkstas un aizlec, ka zeme vien nodimd… Nu mēs esam pieguļā.

Jāņa Jaunsudrabiņa ilustrācija “Baltajai grāmatai”. Stāsts “Pļavā”.

Tā kā gribēju nedaudz vairāk palasīt par Jaunsudrabiņa bērnību, kā arī noskaidrot, kad īsti ir izdota “Baltā grāmata”, paņēmu apskatīt Lūcijas Ķuzānes grāmatu “Saule mūžam mana” (1986) — sāku lasīt un izlasīju visu. Neteiksim, ka man ļoti patīk tāds poētiski piepaceltais stils, kas ir uz robežas starp literatūrzinātnisku pētījumu un daiļliteratūru, jo tas dažreiz norāda, ka autors nav varējis/gribējis noskaidrot rakstnieka dzīves nezināmās lappuses, tomēr Ķuzāne raksta ļoti ietilpīgi, diezgan prasmīgi attēlojot Jaunsudrabiņa dzīves gaitu uz noteiktu vēsturisko notikumu fona. Ievadā Ķuzāne atrunā, ka ļoti īsi tiks stāstīts par Jaunsudrabiņa dzīves pēdējiem astoņpadsmit gadiem, jo trimdā tie esot bijuši pārāk smeldzīgi. Visticamāk, ka 80-to gadu sākumā viņa jau neko īsti par tiem nevarēja uzrakstīt (nerakstīs taču, ka Vācijā viņam klājās tīri labi). Būtībā gan visā tekstā ir uzmanīgi apieti visi politiskie jautājumi, tādēļ Jaunsudrabiņš parādīts kā diezgan apolitisks pilsonis, kurš cenšas pielāgoties visiem režīmiem. Var jau būt, ka Jaunsudrabiņš tiešām bija kā viltīgs zemnieks, kuram galvenais ir darbs, t.i. gleznošana un rakstīšana, bet pārējais tikai otršķirīgs. Ķuzānes attieksme pret rakstnieku, protams, ir slavējoša, tomēr viņa nekautrējas parādīt Jaunsudrabiņa privāto dzīvi — galugalā viņam bija četras sievas, arī daža “mēnessmeitiņa”, par ko tenkoja sabiedrība, kā arī raksturā viņš jaušas tāds diezgan splīnīgs un iecirtīgs. Būtībā normāls egocentrisks mākslinieks, kas visu apkārtējo pakārto radošajam darbam. Jaunsudrabiņš pie tā ir pieradis, jo visi viņa radi un labvēļi no mazām dienām viņu ir bīdījuši un atbalstījuši gan morāli, gan materiāli — tikai tā vienkāršam kalpu zēnam izdevās “izsisties” cilvēkos. Laikam jau tas bija tā vērts.

1910. gada rudenī Jaunsudrabiņš ar ģimeni pārvācās dzīvot uz Burtnieku namu Mīlgrāvī (Augusta Dombrovska atbalstīto mākslinieku māju), kur sāka rakstīt “Baltās grāmatas” tēlojumus. Aptuveni 70 tēlojumi (no simts) vispirms publicēti žurnālos, bet 1914. gadā tiek nolemts publicēt tos vienkopus un uzzīmēt arī ilustrācijas. Ķuzāne raksta, ka sākotnēji tika plānots, ka izdevējs būs “Valters un Rapa”, kurš 1911. gadā jau izdevis “Aiju” (LNB katalogā gan kā izdevējs “Aijai” norādīts J. Brigadera apgahdiba, bet to var izskaidrot ar to, ka Brigaders tai pašā 1911. gadā to pārdeva J.Rapam), tomēr Valters un Rapa diņģējās par honorāru, tādēļ Jaunsudrabiņs aizgāja pie Ernesta Birznieka-Upīša izdevniecības “Dzirciemnieki”. Sākotnēji domāja izdot vienkopus visus simts tēlojumus, bet izdevējs raizējās, ka biezu grāmatu kara laikā nepirks, tādēļ izdeva tikai pirmo daļu ar 40 tēlojumiem. Otro daļu izdeva tikai 1921. gadā Valters un Rapa. No šejienes arī radušies divi izdošanas gadi: 1914. un 1921. Kopš tā laika “Baltā grāmata” ir pārizdota daudzas reizes visādos variantos un dažādās izdevniecībās.

Jaunsudrabiņš ir rakstījis, ka viņš cenšas atrast ceļu uz cilvēku sirdīm: “Ar katru jaunu darbu gribu kļūt vienkāršāks un skaidrāks, pie tam nepalikdams pārāk reāls un sauss.” Mazais Jancis iekaroja manu sirdi ar skaidru, kādreiz bērnišķīgi tiešu skatījumu uz cilvēkiem un lietām sev apkārt. “Baltā grāmata” ir skaista savā vienkāršībā un patiesumā.

Rakstnieks un delveris Marģeris Zariņš

Lita Silova. …rakstnieks Marģeris Zariņš / LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. – Rīga: Zinātne, 2004. – (Personība un daiļrade).

Marģeris Zariņš. Optimistiska dzīves enciklopēdija. – Rīga: Liesma, 1975.

Marģeris Zariņš (1910-1993) ir savdabīga un saistoša personība latviešu literatūrā. Vispirms jau jāatzīmē, ka Zariņa pamatnodarbošanās mūža garumā ir bijusi komponēšana. Viņš nāk no muzikālas ģimenes un pēc Jelgavas skolotāju institūta beigšanas studējis konservatorijā, kuru gan nav pabeidzis slimības dēļ. 59 gadu vecumā pēc ilgas un sekmīgas muzikālās karjeras komponists publicē savu pirmo stāstu, kā pats saka: „dvēselē noslāņojusies proza. Apziņā uzkrājies reāls un blīvs konkrētums.” Bet īpašs nav tikai tas, ka literatūrā debitē komponists jau ļoti nobriedušā vecumā, drīzāk īpašs ir viņa literārais pienesums – Zariņu dēvē gan par dokumentāli fantastiskā žanra nodibinātāju latviešu literatūrā, gan latviešu postmodernisma tēvu.

LPSR Tautas mākslinieks Marģeris Zariņš. 1975.gads, autors nav zināms.

Silovas grāmata strukturāli ir vienkārša: pirmajā nodaļā ir pastāstīta Zariņa biogrāfija, bet nākamajās Zariņa grāmatas ir sadalītas nosacītos četros posmos un tiek attiecīgi iztirzātas: pirmā nodaļa veltīta pirmajiem diviem stāstu krājumiem, otrā romānam “Viltotais Fausts…”, trešā – diviem romāniem par kapelmeistaru Kociņu, ceturtā – atlikušajām grāmatām. Īstenībā par grāmatu man nav daudz ko teikt, jo Zariņa biogrāfiju es izlasīju, bet tālāk seko grāmatu analīze, kura izklāstīta tādā formā, ka kaut cik interesanta varētu būt vienīgi tiem, kas ir lasījuši attiecīgās Zariņa grāmatas. Tā kā apcerējums būtībā domāts Zariņa daiļrades pētniekiem, lai gan nevaru sacīt, ka, rakstot par “Viltoto Faustu”, es būtu to daudz izmantojusi.

Marģeris Zariņš man šķita lielākas ievērības cienīgs par vienu grāmatu, tadēļ sameklēju viņa paša sarakstīto “Optimistisku dzīves enciklopēdiju”, kurā viņš atceras savu bērnību, stāsta par vecākiem un dzimtu, atminas skolas un jaunības gadus, līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. Neliela grāmatiņa, bet ar jestru humoriņu pilna, kā jau visa jancīgā Zariņa daiļrade. Dzimis Jaunpiebalgā, bet drīz tēvam piedāvāta skolmeistara un ērģelnieka vieta Āraišos, kuri kļuva par teiksmainu un noslēpumainu bērnudienu brīnumpasauli. Tas nekas, ka apkārt ir Pirmais pasaules karš – Marģerim kopā ar brāli apkaime ir viens liels spēļu laukums.

Es biju Trāķijas valdnieks, brālim pēc lozes iznāca būt Spartas karalim. Trāķijā tika radīti upes sadambējumi, kuros dejoja nimfas un vardes, no šūnakmeņiem tika celti gaiši tempļi. Kas tur pāri tiltiņam Spartā notika, par to es nekā nezinu un neinteresējos. Spartas karalis ļoti maz turējās savā guberņā, viņš līda pie manis un strādāja tā kā par būvuzņēmēju, tā kā par prorabu, un tikai tad, kad viņš man galīgi apnika un sāka krist uz nerviem, es viņu pasūtīju uz Spartu atpakaļ – pie visām sfinksām un himenejiem!

Zariņa tēvs ir dzimis āraišnieks, bet viņš brauc vēl dziļāk savā ciltskokā un stāsta par tēva senčiem, kas 300 gadus dzīvojuši Autīnes novadā. Savukārt Zariņa mātes dzimtā puse ir Mazsalaca, un viņa nāk no ļoti muzikālas ģimenes. Marģeris ar brāli pie mūzikas mācīšanās tika pielikti pēc tam, kad tēvs ieraudzīja, ka viņi kādu brīdi pēc kara Drabešu muižas šķūnī ir savilkuši īstu sprāgstvielu muzeju — tēvs, ieraudzījis izstādi, nobālēja kā krīts, pa nakti nāves ieročus apraka tuvējā kūdras daņavā, sadeva mums pa koko un teica šādus neapdomātus vārdus: Pēdējais laiks mācīties klavieres spēlēt! Nekāda sajūsma jau sākumā abiem puikām nebija, bet pamazām mūzika ievilka.

Pusaudžu gados Marģeris atklāj poēziju un literatūru un sāk aizgūtnem lasīt. Viņa draugs Voldemārs raksta arī pats, bet Marģeri tas neaizrauj —  Kāda vajadzība rakstīt, ja pasaulē tik daudz interesanta, ko lasīt?  Grāmatas, kuras Zariņš ir lasījis, līdz tās izjukušas, ir divi Olivereto dzejas krājumiņi (“Trubadūrs uz ēzeļa”,”Džentlmenis ceriņu frakā”), par kuru stilu un eleganci Zariņš bija sajūsmā, jo uztvēra tajos sev garā tuvu, ironisku, bet romantisku smeldzi.

Marģeris Zariņš kodolīgi un saturīgi raksta par saviem pedagogiem un dzīves skolotājiem, arī Jāzepu Vītolu un Eduardu Smiļģi, draugu Volfgangu Dārziņu. Žēl, ka tās ir tikai īsas piezīmes, padomju cenzūras apspiesti uzmetumi, jo Zariņa trāpīgais vērojums būtu pelnījis plašāku izvērsumu. Taču stāstījums arī pārtrūkst it kā pusvārdā – par padomju gadiem turpinājuma nav.

Stefans Cveigs “Marija Antuanete” (2010)

Stefans Cveigs. Marija Antuanete: vidusmēra sievietes portrets / no vācu val. tulk. Inga Dalbiņa. – Rīga:  Zvaigzne, 2010. (Stefan Zweig. Marie Antoinette (1932)).

1755. gada 1.novembrī gandrīz 9 ballu stipra zemestrīce nopostīja Portugāles galvaspilsētu Lisabonu, bet nākamajā dienā Austrijas ķeizarienei Marijai Terēzijai grūtās dzemdībās piedzima piecpadsmitais, pēdējais bērns – princese Maria Antonia Josepha Johanna, kuras krustvecāki bija nelaimīgās Portugāles karaļu pāris. Marija Antuanete šajā pasaulē ienāca ar notikumu, kas prasīja daudzu tūkstošu dzīvības, un arī aizgāja, slacīta ar asinīm un vardarbību.

Stefana Cveiga biezā biogrāfija “Marija Antuanete” atspoguļo karalienes dzīvi no ienākšanas Francijas galmā līdz nāvei uz ešafota. Manas cerības, ka Cveigs spēs parādīt ne tikai Marijas Antuanetes dzīvi, bet arī vismaz ieskicēt laikmetu, pilnībā attaisnojās – lasītāja priekšā, lai arī rādīta caur karalienes dzīvi, ir visa notikumu panorāma. Sākotnēji Cveigs pret mazo austrieti ir atturīgs – viņš viņu sauc par ikdienišķu, vienkāršu, lielam liktenim nepiemērotu, bet grāmatas pirmās lappuses ievērojami atšķiras no pēdējām – beigās Cveigs karalieni apbrīno un, iespējams, pats ir pakļāvies viņas slavenajām spējām ietekmēt un pakļaut sev cilvēkus.  Ja ne Marijas Antuanetes nebeidzamo neveiksmju sērija… ir tāda sajūta, ka šai cīnītājai dzīvē pietrūka tikai viena veiksmes brīža.

Marija Antuanete ļoti ilgu laiku vēsturē ir traktēta kā samaitāta un netikumīga būtne, kura novedusi no ceļa “labo” franču karali. Ar Francijas troņmantinieku Luiju XVI viņa tiek apprecināta četrpadsmit gadu vecumā (1770. gadā), un ar šīm laulībām ir paredzēts vainagot Habsburgu un Burbonu dinastiju savienību. Antuanete ir dzīvespriecīga, rotaļīga būtne, kuru nesaista mācības, bet smukas kleitas un izpriecas – mūsdienās tīnei to neviens nepārmestu. Laulībās ar Luiju no viņas tiek prasīts mantinieks, bet septiņus garus gadus Luijs nevar saņemties mazai operācijai un tikt galā ar savu fimozi. Tā kā tā laika galmā sīki un smalki tiek apspriesti visi fizioloģiskie procesi un neviens no tā nekautrējas, Luija nespēja ir zināma ne tikai galmā, bet arī tautā, un 7 gadus abiem mantiniekiem ir jāpacieš zobgalības. Daļa no pētniekiem, arī Cveigs, Marijas Antuanetes vētraino dzīvesveidu pēc kāpšanas tronī (1774. gadā) izskaidro ar vilšanos laulības gultā, tomēr jāatzīmē, ka cita rakstura sieviete savu frustrāciju kompensētu baznīcā, kas Marijai Antuanetei nenāca ne prātā. Beigās, protams, viss atrisinās un karaļu pāris rada četrus bērnus, bet konkrētajā gadījumā gribas teikt – tas bija lieki, jo liktenis saudzēja tikai vecāko meitu.

Marija Antuanete: pa kreisi – J.-B.A. Gautier d’Agoty (1775) ; pa labi – Joseph Ducreux (1769)

Sākotnēji Marija Antuanete bauda tautas mīlestību – “it kā tā pienāktos viņai pēc tiesas un taisnības, pat nenojaušot, ka tiesības uzliek arī pienākumus (..)”, bet laika gaitā šai “Austrijas vilkumātītei” ir jāatbild pat par tām kļūdām un neveiksmēm, par kurām viņa neko nezināja. Cveigs viņu vairāk traktē kā sava laika upuri, jo nekas un neviens viņu netraucē tērēt naudu saviem tērpiem, frizūrām, visa veida izklaidēm un azartspēlēm, bet viņas redzesloks ir diezgan ierobežots gan garīgi, gan fiziski – jo Cveigs atzīmē, ka divdesmit valdīšanas gadu laikā karaliene ir uzturējusies sešu greznu piļu piecstūrī, nevienu vienīgu reizi neizejot ārpus šaurā aristokrātiskā loka. Viņa gan vienā brīdi aizraujas ar Ruso pausto ideju “atpakaļ pie dabas”, bet tā ir tikai rotaļa.

Ja vajadzētu raksturot Marijas Antuanetes dzīves pēdējos gadus ar vienu vārdu, tas būtu – nodevība. Zināmiem spēkiem ir bijis izdevīgi viņu nomelnot tautas acīs visiem iespējamiem līdzekļiem, savukārt pašai viņai nav pieticis prāta šos nomelnojumus atspēkot vai vispār pievērst tiem uzmanību. Tai paša laikā viņa ir sadusmojusi arī aristokrātiju, kas noved pie naida vienlaikus no divām frontēm, kaut gan tām ir pilnīgi pretējas idejas. Nodevību viņa sagaida arī no saviem brāļiem, kuri viens pēc otra kļūst par Austrijas ķeizariem, un arī no citiem Eiropas karaļnamiem, kas savu asinsradinieci pametuši likteņa varā. Luija abi brāļi – Marijas kādreizējais tusiņu biedrs grāfs d’Artuā un Orleānas grāfs, vēlākais Luijs XVIII, aizbēguši emigrācijā, vairāk domā par savām iespējām ieņemt troni un īstenībā radu liktenis viņiem nerūp.

1973. gada rudenī visi karaliskās ģimenes mēģinājumi bēgt ir izgāzušies, karalis jau ir sodīts ar nāvi, un Marija Antuanete arī stājas zvērināto priekšā. Leģitīmu, dokumentos balstītu pierādījumu viņas sodīšanai par valsts nodevību tiesai nav, tādēļ tiek safabricēta apsūdzība par viņas mēģinājumiem netikli pavest savu dēlu. Diezgan pretīga revolūcijas vēstures lappuse, bet vēl pretīgāka ir vēlākā varas attieksme pret mazgadīgo Luiju, nekronēto Francijas karali – nogalināt viņu dūšas pietrūka, var teikt, ka viņu noveda līdz nāvei.

Pirms iešanas uz ešafotu Marija Antuanete ierakstīja lūgšanu grāmatā: “Mans dievs, apžēlojies par mani! Man vairs nav asaru, ko raudāt par jums, mani nelaimīgie bērni; ardievu, ardievu!” (J. L. Stanfield / National Geographic Stock)

Stefana Cveiga grāmata ir īsts baudījums visiem, kam patīk vēsturiskie apcerējumi, jo šeit ir pamatīgi izstudēts vēsturiskais materiāls (Cveigs piezīmēs arī pastāsta par daudzu avotu neuzticamību). Protams, ka grāmata nevar aizstāt vēsturisku monogrāfiju, bet par Marijas Antuanetes cilvēciskiem aspektiem tā pastāsta ļoti daudz. Es neko nezināju par viņas dzīves lielāko un, iespējams, vienīgo mīlu – zviedru aristokrātu Hansu Akseli fon Ferzenu, kurš vienīgais līdz pēdējam pūlējās glābt karaļa ģimeni. Viņu abi sakars ticis ilgi slēpts un tikai 19.gs.otrajā pusē Ferzena mantinieki uziet ķīpu ar rūpīgi glabātām Marijas Antuanetes mīlestības vēstulēm, kuras atklāj pilnīgu citu sievieti, un, iespējams, arī maina līdz šim sabiedrībā rūpīgi veidoto cietsirdīgās koķetes tēlu.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) vēsturiski izsvērts, aizraujošs  biogrāfisks apcerējums;

2) par karaļiem nekļūst, par tādiem piedzimst, bet daudziem tā nav privilēģija, bet lāsts;

3) grezna dzīve un briesmīgs iznākums – vai viena mīlestība var aizstāt visu apkārtējo naidu?

Pēteris Zeile “Konstantīns Raudive” (2009)

Pēteris Zeile. Konstantīns Raudive. – Rīga: Jumava, 2009.

Šī nu ir grāmata, ar kuru es cīnījos ilgāku laiku, nenāca man viegli literatūrzinātnes pedantiskā izteiksme. Bet nu laimīgi varu ziņot par izcīnīto kauju un iegūtajām zināšanām.

Lai arī es zināju, ka Konstantīns Raudive ir pirmskara Latvijas filozofs, tomēr vairāk es viņu biju iegaumējusi kā Zentas Mauriņas vīru un Eiropā pēckara gados pazīstamu parapsihologu. Tas varētu būt tāpēc, ka padomju laikā Raudives vārdu nedrīkstēja publiski  pieminēt. P.Zeile min gadījumu, kad Nacionālajā bibliotēkā izsniegtai grāmatai izplēsts Raudives sarakstītais priekšvārds un viņa vārds izsvītrots arī satura rādītājā.

Konstantīns Raudive (1909.30.IV – 1974.2.IX) ir Latgales bērns, dzimis Asūnē, bet ļoti tālu no savas dzimtenes aizgājis pasaulē. Latvijā viņš kļuva pazīstams ar Servantesa “Dona Kihota” un “Parauga noveļu” tulkojumiem, apcerēm par Unamuno, Ortegu i Gasetu, viņa darbu latviskojumiem un divām filozofisko eseju grāmatām, savukārt pēckara Vācijā – ar trimdā tapušiem filozofiskiem un literāriem darbiem ar Zentas Mauriņas kā tulkotājas starpniecību.

Zenta Mauriņa un Konstantīns Raudive (1968) (Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīvs)

Raudive mācījās Krāslavas ģimnāzijā, bijis ļoti talantīgs, īpaši interesējušas valodas un filozofija. Māte gribējusi, lai viņš kļūst par priesteri, bet Rīgas Garīgais seminārs tomēr Konstantīnam nav izrādījusies īstā vieta. Ar Kultūras fonda atbalstu viņš ir studējis Parīze, Madridē un Edinburgā (1930-1936), pēc tam dzīvojis arī Itālijā un Somijā. Atgriežoties Rīga, Konstantīns bija sava veida intelektuālā zvaigzne, lai arī nedaudz nesaprasta. Nezinu, pa kuru laiku viņš paspēja apprecēties un radīt divus bērnus, bet biogrāfijās tas parasti tiek pieminēts garāmejot. Daudz svarīgāka ir viņa iepazīšanās ar Zentu Mauriņu 1935.gada martā. Mauriņa ir 12 gadus par viņu vecāka, nestaigājoša invalīde, bet – harismātiska personība, izsmalcināta intelektuāle. Kas Raudivi saistīja pie Mauriņas?  Mauriņas ilggadējā sekretāre saka: “Personības šarms. Karaliskums. Patoss pat ikdienā. Zināšanu pārbagātība un vēlēšanās tās nodod tālāk. Nepadošanās liktenim.” Viņi abi vēlāk uzsver, ka abu satikšanās ir bijusi liktenīga abiem, un viņu rakstnieku mūžā tam ir bijusi izšķirīga nozīme. Raudive un Mauriņa kļūst par tandēmu, kurš iziet cauri visiem emigrācijas ceļiem, dzīvojot vispirms Vācijā, tad Zviedrijā un tad atkal Vācijā. Raudive gan nav svētais – viņam ir sānsoļi un Zviedrijā pat piedzimst meita. Bet Zenta piedod un meitu pat palīdz audzināt. Viņu garīgajā savienībā nav spējis iejaukties neviens.

Kad es pirmo reizi ieraudzīju Raudives trimdā izdotos romānus, tie mani šokēja ar savu apjomu. Tā arī toreiz nesaņēmos nevienu izlasīt, aprobežojos  ar esejām. Bet ari Pēteris Zeile saka, ka “Raudives darbus nav viegli lasīt. Tie prasa sagatavotu, izglītotu lasītāju. Arī ļoti pacietīgu, kas spēj līdzdzīvot autoram viņa emocionālo kāpinājumu un filozofisko pārdomu laukos.” Viņa rakstīšanas stils esot bijis stihisks, neatlaidīgs, koncentrēts. Uzrakstīto praktiski nelaboja – kā uzrakstīts, tā jāpaliek.

No Raudives filozofiskajiem uzskatiem man palikusi atmiņa tēze, ka tikai cilvēks pats var radīt tādu dzīvi, kas apmierinātu sirdi un prātu. “Svarīgi, lai viņš savas dzīves ritā apzinātos esamības vienreizību, izprastu dzīves jēgu, tiektos to pilnveidot un padziļināt.” Cilvēkam ir jāiepazīst sevi, savas alkas un ideāli, lai varētu tos realizēt ar visiem radošajiem gara spēkiem. Būtiskākas par citu gūto pieredzi ir pašu apgūtās patiesības. Cilvēks neiedzimst ar izveidotu dvēseli. Viņš ar tādu mirst, jo to radījis dzīves laikā. Savu dzīves filozofijas credo K.Raudive izteicis mātes Terēzes vārdiem: “Jādzīvo tā, lai izdzīvotu visu savu dzīvi, jāmīl tā, lai izmīlētu visu savu mīlu, jāmirst tā, lai pārdzīvotu savu nāvi.”

Ticība cilvēka dvēseles nemirstībai pārliecināto katoli Raudivi piesaista parapsiholoģijai un mudina viņu dzīves pēdējos desmit gadus nodarboties ar eksperimentiem, tiecoties nodibināt kontaktus ar mirušajiem, izmantojot mūsdienu (t.i. 60-to gadu) tehniku. Ar parapsiholoģijas pētījumiem Raudive ir guvis ievērību visā pasaulē, vāciski ir publicētas divas viņa grāmatas par šo tēmu. Latviešu trimdas sabiedrībā tas ir uztverts skeptiski, arī monogrāfijas autors Zeile šo Raudives dzīves posmu atspoguļo distancēti. Raudive ar parapsiholoģiju bija ārkārtīgi aizrāvies, viņš bija idejas pārņemts. Ja ierakstīsiet Google meklētājā vārdus “white noise” un “Raudive”, joprojām saņemsiet neparasti daudz rezultātus.

Neparasts cilvēks bija Konstantīns Raudive – aizrautīgs, erudīts, mīlošs, brīžiem paštaisns, ietiepīgs. Nedaudz traks – kā viņa mīļotais literārais varonis Dons Kihots.

Gundega Repše “Brālis. Ojārs Vācietis” (2005)

Gundega Repše. Brālis. Ojārs Vācietis. – Rīga: Pētergailis, 2005. – (Latvijas laikazīmes).

Ojārs Vācietis man saistās ar rudeni. Un ne jau tādēļ, ka viņa dzimšanas un miršanas datumi ir novembrī. Viņa dzejoļi ir nemierīgi, trauksmaini, aicinoši – bet tajos nav pavasara ūdeņu čalojuma, tas ir rudens vēja asums un rūgtums. „Kuries slīpā lietū, mana uguns, kuries…”

Manā dzīvē Ojārs Vācietis ir bijis vienmēr, sākot jau ar “astoņiem kustoņiem” un bērna apbrīnu par viņa 50-tās jubilejas kliņģeri ar svecīšu ugunskuru. Pēc tam man viņu nedaudz mācīja skolā, un tad es lasīju viņa “Vadoņa augšāmcelšanos”, kas bija jau atkal cits Vācietis. Un tad es atklāju, ka vispār Vācietim ir ļoti daudz skaistu mīlas dzejoļu. Un vispār Vācietim ir ļoti daudz, un man tas viss ļoti patīk.

Jolanta Mackova Vācietim veltītajā krājumā “Visums, sirds un tāpat…” raksta” “Bez Vācieša es būtu uzaugusi citāda, kaut kā būtiski pietrūktu manā “es”. Izsakot šo domu, neesmu oriģināla, un tieši tas ir lieliski. Jo viņš ir visiem, visos.” Rakstniece Gundega Repše arī ir gribējusi teikt savu vārdu par Ojāru Vācieti un uzrakstījusi grāmatu vēstulēs, ko varētu dēvēt par tādu piepaceltu, poētisku biogrāfiju. Tai pašā laikā nepamet sajūta, ka viņa raksta vēstules Ojāram Vācietim, bet aptvertais jautājumu loks vispirms ir būtisks viņai pašai, viņa runā, skaidro to visu pati sev. Grāmatā ir diezgan daudz pagaru citātu no Vācieša laikabiedru teiktā, pāris jaunas intervijas. Arī bilžu ir gana daudz (es gan nesapratu, kādēļ vajadzēja tik daudz dzejoļu faksimilu). Repše ir apcakinājusi jau esošo materiālu un saaudzējusi to ar savām pārdomām, izjūtām par un ap Ojāru Vācieti, viņa dzeju un viņa apkārtni.

Lasīt man bija saistoši, tomēr man palika iespaids, ka viens no Repšes motīviem, kas izvijas cauri grāmatai, ir – aizstāvēt Vācieti, pie kam sev raksturīgā kareivīgumā. Aizstāvēt no tiem, kuri pārmeta Vācietim „sarkanumu” (vai tiešām kāds to vēl dara 21.gs.?), aizvainoties uz tiem, kuri viņu pietiekami neatbalstīja (cik gan būtu pietiekami, kas to var izsvērt?). Repše Vācietim vairākas reizes stāsta par šodienas morālo pagrimumu, cilvēku pārdošanos naudas vārdā un jautā: „Vai tu rakstītu šodien? Vai tu meklētu ceļu pie pazaudētajām un tik daudzām nenotikušajām dvēselēm un dzīvēm?” Man kaut kā neliekas, ka Vācietim ir vajadzīga aizstāvība, jo viņš ir viens no tiem, bez kuriem latviešu literatūra būtu citāda, tāda liela un absolūta vērtība ar joprojām pilnskanīgu un aktuālu dzeju. Tai pašā laikā nav nekāda iemesla Vācieti pataisīt par to, kas viņš nebija. Vai tad viņš nedzēra? – Dzēra. Bija viņam gan sava bohēma, gan vientulības periodi, neba jau nu viņš nevienu mušu savā dzīvē nav nositis, nevienu cilvēku aizvainojis. Katram cilvēkam ir savas ēnas puses, un pieprasīt no citiem, lai viņi šo ēnas pusi atbalsta tikai tāpēc, ka gaišā puse ir tik spoža, nav reāli. Man ļoti patīk Imanta Auziņa atstāstītā paša Vācieša anekdote iz dzīves par sevi: “Reiz Vidzemes autobusā viņam blakus sēdējusi lauku sieva un viņu pētījusi. Beidzot neiztur un saka: “Jaunais cilvēk, jūs gan izskatieties dikti līdzīgs Ojāram Vācietim!” Es no sirds atbildu: “Tiešām, daudzi man tā saka…” Tante atviegloti nopūtās: “Labi gan, mīļais, ka jūs tas neesat, nav jau ar nekāda prieka būt…” Nav zināms, vai tā bija īstenība vai Vācieša izdomājums, bet patiesības grauds tajā slēpjas – būt par Vācieti nebija viegli.

Knuts Skujenieks saka, ka „[Ojāram] vajadzēja cīkstēties, viņam vajadzēja pierādīt. Ojārs ir visai īpatna poētiskā temperamenta cilvēks. Latviešu dzejā netipisks.” Es domāju, ka Vācietis bija no tiem cilvēkiem, kas nevarēja nedegt, tāpat kā ogle vai svece. Tāds liktenis, sava veida nolemtība – tikai tad, ja tu degsi rakstīsi dzeju, tu darīsi to, kas tev dzīvē ir paredzēts. Citādi būs sajūta, ka mūžs ir dzīvots velti.

Kopumā grāmata bija laba, lai arī negribējās piekrist visam Repšes rakstītajam, tomēr bija interesanti kaut vai domās pastrīdēties un izdomāt savu versiju. Kā arī, protams, ļoti personiskās rakstnieces sarunas ar dzejnieku, domu piesātinātas un spraigas. Gribētu atzīmēt, ka šai grāmatai beigās ir biogrāfiskā darbā tik vajadzīgais dzejnieka dzīves gājuma apraksts jeb CV, jo diezgan bieži nezin kādēļ brīvā formā rakstītajās biogrāfijās to noignorē.