Kadzuo Išiguro “Dienas atlikusī daļa” (2004)

Kadzuo Išiguro. Dienas atlikusī daļa / no angļu val. tulk. Ingūna Beķere. – Rīga: Zvaigzne, 2004. (Kazuo Ishiguro. Remains of the Day (1989)).

Bukera prēmiju (1989) ieguvusī grāmata mums ļauj ieskatīties angļu lorda mājas aizkulisēs. Romāna galvenais varonis Stīvenss ir Dārlingtonu nama virssulainis, kurš šajā amatā ir pavadījis 30 gadus, sākot kalpot lordam Dārlingtonam pēc Pirmā pasaules kara. Pēc Otrā pasaules kara namu (kopā ar personālu) nopērk kāds amerikānis. Stīvenss ir uzcītīgs kalpotājs, kurš visaugstāk vērtē kunga vajadzības, tāpēc tagad viņam jāpielāgojas citādai uzvedībai.  Jaunais saimnieks prombūtnes laikā laipni atvēl Stīvensam savu auto, lai tas varētu doties nelielā ceļojumā. Stīvenss ir iecerējis aizbraukt pie kādreizējās Dārlingtonu nama saimniecības vadītājas, toreizējās Kenstones jaunkundzes. Sešās ceļojuma dienās viņš atceras un domā un pārdomā…

Stīvenss savu dzīvi ir pilnībā ziedojis darbam, faktiski viņa identitāte ir virssulainis, pilnīgi lojāls savam saimniekam un tā ideāliem. Viņš ir vēlējies būt pats labākais savā profesijā – Dižie virssulaiņi ir diži, pateicoties spējai apdzīvot savu profesionālo lomu un darīt to līdz galam. (..) Viņi profesionalitāti valkā kā krietns džentlmenis uzvalku: viņi neļaus neliešiem vai apstākļiem to noraut, visiem redzot. Daudzi lasītāji atzīmē, ka Stīvenss nav dzīvojis savu dzīvi, viņš to ir atdevis par neko. Es par to nebūtu tik pārliecināta – būtībā sajūta, ka tu praktiski vadi liela, nozīmīga nama dzīvi, kura ciemiņi ir daudzi ievērojami cilvēki, nevarētu būt slikta. No mūsdienu viedokļa kalpa statuss, protams, nav vilinošs, tomēr atcerēsimies laikmetu – kāda gan Stīvensam bija alternatīva? Nekā citādi viņš nebūtu varējis satikties ar Anglijas premjeru, Ribentropu un Čērčilu.

Sešas ceļojuma dienas ir atskats viens cilvēka dzīvē – Stīvenss atceras savas kalpošanas spožākos gadus, filozofiski apcer kalpotāju nozīmību. Šo pārdomu mērķis būtībā ir pašam sev pierādīt, ka viņa dzīve nav pagājusi velti, vēl jo vairāk, ka pēc Otrā pasaules kara viņa dievinātais lords Dārlingtons ir kritis sabiedrības nežēlastībā par aktīvu fašisma atbalstīšanu. Kalpot kādam, Stīvensam ir nozīmējis arī kalpot tā ideāliem – vai viņš ir kalpojis īstajam? Otrs satraukuma iemesls – Stīvenss nav vairs jauns, viņa darbā gadās mazas kļūdas, kuras to ļoti satrauc. Kas gaidāms nākotnē? Išiguro meistarīgi un pamazām mums atklāj Stīvensu, kurš pats ļoti rezervēti stāsta par savām patiesajām izjūtām, vienmēr slēpjoties aiz virssulaiņa maskas. Jūtas Stīvensu mulsina, savā čaulā viņš jūtas drošāk. Trīs viņa dzīves nozīmīgākie cilvēki – tēvs, lords Dārlingtons, Kentones jaunkundze ir ieguvuši tikai ārēju laipnību, bet diez vai nojauš, cik dziļi viņi ir ietekmējuši Stīvensa dzīvi.

Išiguro grāmatai ir ilgstoša pēcgarša, tā liek atkal un atkal pārdomāt kāda cilvēka dzīvi. Stīvenss ir paļāvies uz savu saimnieku, ticējis, ka dara nozīmīgu darbu, atbīdījis malā savu iespējamo personisko laimi. Vai vērts vairs uztraukties – ir pienācis dzīves vakars, “dienas atlikusī daļa”.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) viena cilvēka psiholoģiskais portrets;

2) angļu lorda mājas aizkulises;

3) … ja daži no mums ir gatavi ziedot dzīvi tam, lai ļautos sapņiem, tas pats par sevi ir lepnuma un gandarījuma iemesls, – lai kāds arī būtu rezultāts.

 

Anna Enraita “Pulcēšanās” (2011)

Enraita, Anna. Pulcēšanās / no angļu val. tulk. Ieva Kalnciema. – Rīga : Zvaigzne ABC, [2011].  (Anne Enright. The Gathering (2007))

Reiz viens no maniem angļu valodas skolotājiem (tas, kurš bija īrs, bet īriski neprata) pūlējās man pastāstīt par īru literatūru. Viņam sanāca, ka visi īru romāni ir par skumjām un miršanu, un, vispār, tādus jau nevar lasīt. Mhm, vismaz par skumjām šajā gadījumā man nāksies viņam piekrist, jo Enraitas romānu varētu nodēvēt pat par depresīvu.

2007.gadā Enraita par “Pulcēšanos” saņēma Bukera prēmiju, tādēļ teorētiski tai vajadzētu būt ļoti labai grāmatai. Tomēr man ir dīvaina, būtībā sen neizjusta sajūta, kad laba literatūra man vienlaikus neizraisa pacilātību. Kad es lasīju Zēbalda “Austerlicu”, kura arī risina smagu tēmu un tekstuāli ir pat sarežģītāka, mani nepameta izcilības sajūta. Enraitas gadījumā man ir duļķu un smoga pēcgarša, kas īpaši jūtama grāmatas pirmajā pusē, kad lasītājs maldās blakus autorei, nesaprotot, kurp tiek vests un kādēļ. Tādēļ es saprotu gan tos lasītājus, kuri grāmatu ir novērtējuši ļoti augstu, gan tos, kam tā ļoti nepatika – abos gadījumos tam ir pamats.

Grāmata vēsta par Veroniku, vienu no deviņiem īru ģimenes bērniem, kura saņem ziņu par Līema, sava brāļa nāvi. Tā kā viņai ar Līemu bijušas vistuvākās attiecības, viņa organizē bēres. Stāstījums lēkā pa laika desmitgadēm, stāstot gan par abu vecmāmiņas jaunību, gan abu bērnību, gan arī laiku pēc Līema bērēm. Nav tādas sajūtas, ka Veronika būtu laimīga, lai arī viņa ir izglītota divu meitu māte ar labu vīru un ģimenes māju, ne tuvu visiem Hegartiju bērniem ir tāda sakārtota dzīve. Līemam jau nu noteikti nebija, jo nodzerties viņam neizdevās, tad nu viņš 40 gados noslīcinājās.

Taču reizēm skumjas savācas vienuviet kā tie koka putniņi uz kārts, tās aizpilda visu prātu, līdz – bamm – prāts nošķiebjas, un cilvēks sāk dzert.

Pēc Līema bērēm Veronika naktīs klimst kā mēnessērdzīga, meklējot – ko? Atbildes, mierinājumu, sapratni?

Hegartiju ģimene ir liela, tomēr tas īstenībā neko nenozīmē, jo māte ir emocionāli iztukšota, tēvs eksistē otrā plānā, bet lielajā ģimenē ikviens norobežojās no pārējiem. Neviens nelīda cita mantās, ja nu vienīgi gribēja kaut ko nozagt vai tenkot par otru. Neviens citus ne žēloja, ne “mazliet mīlēja”. Veronikai, Liēmam un Kitijai varbūt nedaudz veicas, jo viņi regulāri ciemojas pie savas mātesmātes, bet – kā to ņem – šeit viņi piedzīvo notikumus, kuri tiek atklāti grāmatas gaitā un ir ietekmējuši visu trīs dzīves. Notikumus, kuri atstājuši savas bojājošās sekas kā puve, kura gadiem grauž mājas sienas, lai kādā brīdī sagrautu visu konstrukciju.

Veronikai lēnām ataust apspiestās atmiņas; šis lēnais ceļš un ziņkārība, kur galu galā tas novedīs, arī palīdz izlasīt grāmatu līdz galam.  Viss jau tomēr bija par mīlestību, jo tik maz ir cilvēku, kurus mums lemts mīlēt, un ikviens no viņiem ir cieši saistīts ar mums. Kā iemācīties mīlēt un nesajaukt iekāri ar mīlestību? Jo ir tādas iekāres, kurās no mīlestības nav ne smakas.

Lasiet, ja patīk iedziļināties samudžinātā tekstā un nebaida depresīvā noskaņa.

Jans Martels “Pī dzīve” (2003)

Jans Martels. Pī dzīve / no angļu val. tulk. Maija Andersone; Rīga: Atēna, 2003. (Yann Martel. Life of Pi (2001)).

Es jau krietnu laiku nēsājos ar domu, ka šo grāmatu vajadzētu noteikti izlasīt. Galu galā 2002.gada Bukers, intriģējošs sižets, vajadzētu būt labi. Labi man bija, bet ne tik labi, cik gaidīju. Iespējams, mani vispār nesaista stāsti par izdzīvošanu vientulībā, jo Robinsons Krūzo tā arī palicis neapgūts. Varbūt man pietrūka cilvēku un attiecību, jo arī ar dabas aprakstiem es parasti cīnos. Bet, protams, grāmata ir nozīmīga un nenožēloju, ka izlasīju.

Reiz kādā Indijas pilsētiņā dzīvoja vienkārša ģimene ar diviem bērniem – pusaugu puikām. Tēvs ir neliela zoodārza īpašnieks, kas viņiem nodrošina pietiekamu pārticību. Jaunākais dēls Pī (pilnā vārdā Piscine Molitor Patel, nosaukts par godu Francijas peldbaseinam) iet uz skolu, interesējas par reliģijām (savdabīgā, bērnišķīgā veidā praktizējot veselas trīs), interesējas par dzīvniekiem, stāsta par cilvēkiem, kuri ir viņu ietekmējuši. Kādu dienu ģimene nolemj emigrēt uz Kanādu, līdzi ņemot daļu no dzīvniekiem. Kādēļ emigrē? Labs citāts, ļoti piemērots mūsdienu Latvijai:

Cilvēki maina dzīvesvietas, ja ir rūpju un raižu nomocīti. Ja nepamet sajūta, ka – strādā un pūlies, cik gribi, – rezultāta nebūs; to, ko tu veselā gadā būsi uzcēlis, citi vienā dienā nopostīs. Ja ir radies iespaids, ka nākotnes nav, ka paši vēl kaut kā varētu izdzīvot, bet bērnus gaida strupceļš. Ka uz pārmaiņām nav ko gaidīt, ka laime un labklājība iespējama tikai citā vietā.

Diemžēl kuģis cieš avārijā, un sākas grāmatas galvenā daļa – Pī ir vienīgais cilvēks, kurš izglābjas, bet ar viņu uz plosta nonāk vēl pāris dzīvnieki, tai skaitā Bengālijas tīģeris. Un tad seko ceļojums no jūlija līdz februārim, kurā izmisums mijas ar cerībām.

Grāmata varētu patikt daudziem. Tajā ir Piedzīvojums, Izziņa, Sevis pārvarēšana un  Drosme – visas tās lietas, kurām parasti jānotiek ar pusaugu zēnu, lai viņš kļūtu par vīrieti. Tomēr grāmata nav sižetiski vienkāršs dēku romāns, tajā ir daudz filozofijas, kāda druska mistikas, lasītājiem tiek dotas plašas iespējas faktu interpretācijā. Grāmatas otrā daļa lasītājam liek dzīvot līdzi Pī un tīģera cīņai par dzīvību, domās turot īkšķi par to, lai uzvar cilvēciskais saprāts un karstā vēlēšanās izdzīvot. Lieliska mācība nepakļauties šaubām un ticēt sev līdz pēdējam elpas vilcienam: “Doubt is useful for a while…But we must move on. To choose doubt as a philosophy of life is akin to choosing immobility as a means of transportation.” Trešajā daļā lasītājs tiek apbalvots ar labu finālu, pat iespēju izvēlēties vienu no tiem. Otrā fināla iespēja vispār bija labs, trekns punkts, bez tā romāns būtu zaudējis stipro simbolisma spēku.

Vislabāk man grāmatā patika tās daļas, kurās stāstīts par dzīvniekiem un viņu uzvedību gan zoodārzā, gan plašajā okeānā, gan arī Pī saskarsmē ar tīģeri. Pirmkārt, visi dzīvnieki ir skaisti un ļoti saistoši pētniecības objekti; otrkārt, viņu rīcība visbiežāk ir patiesa: nogalina, jo grib ēst; uzbrūk, lai aizstāvētos; bēg, lai paglābtos. Cilvēkiem gan ir dots nedaudz vairāk veselā saprāta, bet pārāk bieži viņi to nelieto un bieži uzvedas kā mērkaķi ar granātu rokās.

Pieņemu, ka viena no grāmatas mērķauditorijām varētu būt inteliģenti vīrieši, savukārt nepatiku tā varētu izraisīt ļoti jūtīgos cilvēkos, jo ir arī diezgan naturālas ainas, kā arī nepatikt izteiktiem reālistiem un aktīvas darbības cienītājiem.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) daudzslāņainība – var lasīt piedzīvojumus un var lasīt filozofisku alegoriju – izvēlies pats!

2) daba un dzīvnieki un zēna vientulība milzīga ūdens klajuma vidū;

3) “Mīlestībai ir grūti noticēt, to jums pateiks katrs, kurš mīl. Dzīvībai ir grūti noticēt, to jums pateiks katrs zinātnieks. Dievam ir grūti noticēt, to jums pateiks katrs ticīgais. Kāpēc tad jūs tā mulsina tas, kam grūti noticēt?”

Zināms, ka Angs Lī ir uzņēmies grāmatas ekranizāciju (pirmizrāde paredzēta 2012.gada decembrī), viens no aktieriem – Tobijs Magvairs. Varētu būt interesanti, īpaši jau tīģeris.