Valentīndienas noskaņās piedāvāju pavasara priekšnojausmas iedvesmotu nelielu dzejoļu un gleznu izlasi. Šobrīd esmu iejutusies Spānijas gaisotnē, tādēļ dzejoļi ņemti no “Spāņu dzejas antoloģijas, 20. gs.” (Neputns, 2014., sakārtojis un atdzejojis Leons Briedis).

Patricia Watwood. Music and Poetry (2000)
Bet nakts paceļas kā ziedoša mūzika,
un zvaigznes laistās, apdziestot iemirdzēdamās.
Un aukstums, skaidrs aukstums,
visspelgākais pasaules aukstums,
apšaubāma visa tā īstenība, ko es redzu un kam es pieskaros,
skopa mīlestība, ko es sastopu,
liek man meklēt tevi,
sieviet, karstu sirspukstu noteiktā mežā.
Gabriels Selaija (1911-1991), fragments no dzejoļa “Naktī”
.
***

Philippe de Rougemont (1891-1965) Nude Woman Reading
Es tevi sapnī iepazinu
un mīloši tev steidzos pretī
pa ceļu, vedošu pie tevis,
ko vienīgo vien dievināju.
Es cauri savam sapnim gāju
pilns tieksmes apmātas un maigas
kļūt vergs un valdnieks tavs ar laiku…
Tik tu tā arī nepateici,
pa kuru ceļu pati steidzi
man sapnī atklāt savu vaigu.
Manuels Mačado (1874-1947), dzejolis “Noslēpums”
.
***

William Oxer. The Reader
Tie ir nakts ceļgali.
Mēs vēl nezinām viņas acis.
Piere, ausma, zeltainie mati
nāks vēlāk.
Viņas augums, lēni izstaigādams
dzīves bez sapņiem,
vakara apelsīnos
iegremdē neskaidrās kājas, tikām viņas rokās
agrīnas ataust gaisā.
Mēness krūtīs.
Saule prātā.
Lepna. Tumsnēja. Vientuļa.
Sieviete vai nakts. Pusnakts.
.
Manuels Altolagirre (1905-1959) dzejolis “Vienpadsmitos naktī”
.
***

Andrei Belichenko (1974) A Quiet Read
Tavas prombūtnes kristāli ierēto manu balsi,
kas izgaist naktī
manas guļamistabas ledainajā tuksnesī.
Es gribētu būt eņģelis un vilcene.
Es gribētu būt apžilbinoši tava,
bet es esmu aptumšojoši mana.
Glorija Fuertesa (1917-1998), dzejolis “Tavas prombūtnes kristāli”
.
***

John Currin (1962) The Reader (2010)
Tu – sapņa maigais ziloņkauls,
miesas sniegs, plaukstas
rāmums mēness klusumā, −
gan sēžot, gan arī guļot pati savā istabā. Un es, ieplūzdams tevī
gluži kā skaidrs ūdens,
appludinādams visu tavu augumu
un to viscaur pārklādams, un jau pilnībā
iemiesodamies tajā
kā gaiss lukturī,
noskatīdamies, kā tu trīci, laisties
un mirdzi manī pašā,
aizdegdamās manā augumā,
apgaismojot manu miesu,
vējainā vēja miesu.
Emilio Pradoss (1899-1962), fragments no dzejoļa “Mirdzošais īpašums”
Jaunākie komentāri