Janvāra meitene

Dee Nickerson (1957) “The Surprise”

Sniegs atbrīvo mani no rudens

un zemi no dubļainām dzejām

bērni pārvelkas mājās

slapjām kājām laimīgām sejām

bet kaķis vēl neprot sniegā

pēdu aiz pēdas likt

mēs viņam to iemācīsim

lai tikai turpina snigt

un vakarā muguras sildot

pie krāsns kur vienmēr nāk miegs

es izkusīšu tev blakus

kā istabā ienests sniegs

Inese Zandere “No mazā. Dzeja. 1975-2015” (Mansards, 2015)

Maija meitene

Yelena Bryksenkova. The Reader (2013)

Maijs atnācis, maijs atnācis, ir maijmēnesis klātu,

Ir maijs ar rozēm atnācis un aprīlis ar puķēm.

Tik jauns un svaigs ir aprīlis, un maijs kā luteklītis,

Un pilna visa pasaule ar puķēm un ar rozēm,

Tu cietu ņemts un sagūstīts ar jaunas meitas rokām.

Tu mani pasauc, meitenīt, tu mani paaicini,

Lai nāku dot tev labdienas, kur pļava puķu pilna,

Lai abi vijam vaiņagus no zaļām vīna stīgām,

Lai savu guļas vietu mēs ar mirrēm izrotājam.

Un, kad mēs dziesmu uzsākam, tad akmens bluķi plaisā.

.

Fragments no grieķu tautasdziesmas Knuta Skujenieka tulkojumā (Knuts Skujenieks. Raksti. Eiropas tautasdziesmas. Nordik, 2003.)

 

Septembra meitene

Richard Boyer. Girl Reading

“Zelta goda vārti”

Tev rudens savus vēlos ziedus kaisīs,
Tev astras sarks,
Tev zelta goda vārtus birzes taisīs,
Ej, skaistā, ej —
Un kad tur visas bēdas miglā gaisīs,
Tad atkal nāc.

(Rainis. Dagdas romāns. 4.burtnīca: Sudraba gaisma)

Maija meitene

Anna Siļivončika (1980) Pavasara lasīšana

 

Visi gaiļi aizbēguši,

pilna pļava bikšu!

Kā es tādai bikšu pļavai

tagad pāri tikšu?

.

Bet man pāri jātiek,

tā ir norunāts –

tur pie meža viena

sen par mani domā.

.

Sveiki, vizbulīt,

sveiki, zilacainā,

liksimies izgulēt

visas ziemas vainas.

.

Ojārs Vācietis. Pavasarīgais I

Aprīļa meitene

 

Conrad Kiesel (1846-1921). Day Dreaming

Marts pēdējo sniegu jau dzēš

Sarkst birztalas rūsganos toņos.

Man sirds ir kā aprīļa vējš,

Kas nevaldāms plašumos joņo!

Es ieklausos vējā, cik modri vien var:

Vai tiešām klāt esi tu − pavasar?

.

Es eju gar krastu, kas balts,

Kas ziedēdams naktī pat nedus,

 Un sirds man kā Daugava šalc,

Prom aiznest pēdējo ledu.

Es raugos tam līdzi, cik tālu vien var:

Vai tiešām klāt esi tu − pavasar?

.

Bet krastmalā meitene sēž

Un smaida ar dzirkstošām acīm…

Varbūt tas ir aprīļa vējš,

Kas neļauj man vārdus sacīt?

Es ieklausos sirdī, cik dziļi vien var:

Vai tiešām klāt esi tu − pavasar?

Alfreds Krūklis “Aprīļa vējš” (1956)

Marta meitene

 

Byron Tracy Snyder. Sunday Reflections

Pavasarī apelsīnkoku ziedonis pārsteidz nesagatavotus. Sākumā tumši zaļajā lapotnē parādās tikai bāla dūmaka. Tie ir zaļojošie ziedu pumpuri. Tad, acumirklī, pumpuri izplaukst un pārvēršas par izsmalcināti krāšņām piecu ziedlapu zvaigznēm, kas staro no krēmkrāsas dzeltenām ziedu auglenīcām un putekšņlapām. Smarža ir izsmalcināta un reibinoša, un, kad baltu ziedu sniegs apsedzis ik koku, gaisā virmo gandrīz vai sataustāma apelsīnkoku ziedoņa dūmaka.

Ziedonis ilgst vairākas nedēļas, iesmaržinot aprīli, maiju un jūniju. Visu šo laiku apelsīnkokos nemitīgi zum un dūc bites. Kad ziedi novīst, katra zieda vidū parādās mazmazītiņš  zaļš apelsīns, kas ir miniatūrs pilnībā nogatavojušās apelsīna dubultnieks. Ja auglis augtu pats savā nodabā, tad vidēji apelsīnkoks dotu divdesmit līdz trīsdesmit tonnu augļu, tomēr vēja brāzmas, putni un pats koks apbrīnojamā veidā atlasa augļus, kam lemts nogatavoties. Zeme zem kokiem kļūst par ziedu un apelsīnu mozaīku. Mūsu kaimiņi zem kokiem noklāj palagus, lai tajos noķertu krītošās ziedlapas apelsīnu ziedu tējai − flor de azahara, kas palīdzot cīņā ar bezmiegu.

Kriss Stjuarts. Pāri citroniem: optimists Andalūzijā (tulk. Ilze Burnovska; BaibaBooks, 2013.)

Kailās lasītājas III

Valentīndienas noskaņās piedāvāju pavasara priekšnojausmas iedvesmotu nelielu dzejoļu un gleznu izlasi. Šobrīd esmu iejutusies Spānijas gaisotnē, tādēļ dzejoļi ņemti no “Spāņu dzejas antoloģijas, 20. gs.” (Neputns, 2014., sakārtojis un atdzejojis Leons Briedis).

Patricia Watwood. Music and Poetry (2000)

Bet nakts paceļas kā ziedoša mūzika,

un zvaigznes laistās, apdziestot iemirdzēdamās.

Un aukstums, skaidrs aukstums,

visspelgākais pasaules aukstums,

apšaubāma visa tā īstenība, ko es redzu un kam es pieskaros,

skopa mīlestība, ko es sastopu,

liek man meklēt tevi,

sieviet, karstu sirspukstu noteiktā mežā.

Gabriels Selaija (1911-1991), fragments no dzejoļa “Naktī”

.

***

Philippe de Rougemont (1891-1965) Nude Woman Reading

Es tevi sapnī iepazinu

un mīloši tev steidzos pretī

pa ceļu, vedošu pie tevis,

ko vienīgo vien dievināju.

Es cauri savam sapnim gāju

pilns tieksmes apmātas un maigas

kļūt vergs un valdnieks tavs ar laiku…

Tik tu tā arī nepateici,

pa kuru ceļu pati steidzi

man sapnī atklāt savu vaigu.

Manuels Mačado (1874-1947), dzejolis “Noslēpums”

.

***

William Oxer. The Reader

Tie ir nakts ceļgali.

Mēs vēl nezinām viņas acis.

Piere, ausma, zeltainie mati

nāks vēlāk.

Viņas augums, lēni izstaigādams

dzīves bez sapņiem,

vakara apelsīnos

iegremdē neskaidrās kājas, tikām viņas rokās

agrīnas ataust gaisā.

Mēness krūtīs.

Saule prātā.

Lepna. Tumsnēja. Vientuļa.

Sieviete vai nakts. Pusnakts.

.

Manuels Altolagirre (1905-1959) dzejolis “Vienpadsmitos naktī”

.

***

Andrei Belichenko (1974) A Quiet Read

Tavas prombūtnes kristāli ierēto manu balsi,

kas izgaist naktī

manas guļamistabas ledainajā tuksnesī.

Es gribētu būt eņģelis un vilcene.

Es gribētu būt apžilbinoši tava,

bet es esmu aptumšojoši mana.

Glorija Fuertesa (1917-1998), dzejolis “Tavas prombūtnes kristāli”

.

***

John Currin (1962) The Reader (2010)

Tu – sapņa maigais ziloņkauls,

miesas sniegs, plaukstas

rāmums mēness klusumā, −

gan sēžot, gan arī guļot pati savā istabā. Un es, ieplūzdams tevī

gluži kā skaidrs ūdens,

appludinādams visu tavu augumu

un to viscaur pārklādams,  un jau pilnībā

iemiesodamies tajā

kā gaiss lukturī,

noskatīdamies, kā tu trīci, laisties

un mirdzi manī pašā,

aizdegdamās manā augumā,

apgaismojot manu miesu,

vējainā vēja miesu.

Emilio Pradoss (1899-1962), fragments no dzejoļa “Mirdzošais īpašums”

Februāra meitene

Jos van den Nieuwenhof. Thoughtful spot

Kā gaisma sniega kristālos

es iesāpos −

un ledus puķē pārvēršos,

kur pieskaros.

.

Ne krāsas, ne tvanēšanas,

es ziedu ziemas laukā.

Un celdams no dusēšanas

Vējš mani vārdā saukā.

.

Es neatbildu. Es gaidu

veidā dīvainā −

kad pārvērtīšos smaidā

mēness apmātā.

 

 

Veltas Sniķeres dzejolis “Mēness apmātā” no krājuma “Dziļumā jāpārtop” (Grāmatu Draugs, 1963)

Janvāra meitene

Sue Foell (1956) In the Library

Es pats iegūstu savu medījumu. Dzīve man dara prieku, ja es pats iegūstu savu medījumu. Esmu laimīgs, kad pa sniegu rāpjos klāt lielam alnim. Esmu laimīgs, kad ar visu spēku uzvelku savu loku − rau, tā − un nekļūdīgi un strauji izšauju bultu, kas trāpa pašā sirdī. Gaļa, ko nomedījis kāds cits, manai mutei nekad nav tik salda kā mans paša medījums. Es priecājos par dzīvi, priecājos pats par savu prasmi un spēku, priecājos, ka pats visu ko paveicu, pats iegūstu visu, kas man vajadzīgs. Kāpēc gan dzīvot, ja ne tālab?

Džeks Londons “Ziemeļzemes mežu dzīlēs” (Kopotu rakstu 1.sējums (1973), tulk. Valija Brutāne)

Decembra meitene

Kim Parkhurst. Cosy Night

 

Izšuvu pelēku jumtu

ar baltu sudraba diegu

un, sēžot uz jumta malas,

kaisīju pagalmā sniegu,

bet kaķis man palīdzēja,

likdams pēdu aiz pēdas −

raksts sākas no mājas durvīm

un beidzas pie malkas grēdas.

.

Inese Zandere. Pārdaugava. 10. decembrī

( no dzejoļu krājuma “Iekšiņa un āriņa” (Liels un mazs, 2004))