Sākumlapa

Septembra meitene

Komentēt

Hettinger, David (1946) New book

David Hettinger (1946) New book

Dārza koki stāvēja zemu liektiem zariem, dārza koki tiecās atdot zemei no zemes ņemto citā, košākā veidā. Zem ābelēm gulēja balts un rožains augļu birums, dzeltāni bumbieri krita paukšķēdami, plūmēs sēdēja gada laikus sajaucis strazds un vīteroja aprīļa balsī.

Rūsiņš vilka Meiju garām ābelēm un plūmēm, cauri ķiršu rindai, kas aušīgi svaidīja sen atvieglotos, iztukšotos zarus. Garām dobēm ar izbalējušām zemeņu lapām, aiz ogulājiem, kur pie sētas glaudās maza lapene.

“Lapenē ir sols. Tur tu apsēdīsies, un es nesīšu tev ābolus klāt.”

Meija nometās uz augstā sola, un Rūsiņš skaļi čukstēja:

“Šite ir tik labi, ka negribas dikti runāt… bet nē, es iešu, kā tie sūtņi esot reiz izgājuši uz Kānāna zemi, un atgriezīšos ar tās zemes augļiem… “

Laiciņu pēc tam viņi sēdēja uz sola līdzās, un Meija turēja klēpī lielu daudzumu ābolu. Viņa ēda un smējās, ēda un klausījās Rūsiņa čalas par Svēteļu māju brīnumiem pļavā un silā.

“Tikai tevis te trūka!”

 Fragments no Mirdzas Bendrupes noveles “Tā labā lūgšana” (krājums “Smieklīgais un viņa sirds” (1950))

Augusta meitene

Komentēt

 

Karen Kinser (1951) Hot Tomato (2004)

Karen Kinser (1951) Hot Tomato (2004)

Kādreiz vakarā pēc saules rieta abi draugi sēdēja uz savām kāpenēm un skatījās uz ezeru, kas kā sidraba sakta gulēja uz zemes varenajām, zaļi tērptajām krūtīm. Purvainais un asām zālēm apaugušais krasts miglā kūpēja kā karsta ēdiena trauks. Ezera dienvidu krastā, niedrēs paslēpies, dūca dumpis. Viņa dobjā dziesma bija mazliet baiga. Tepat šajā pusē, pāri pļaviņai, pūta mazais niedru putniņš. Kā divi melnie pipari bija tā augums, bet viņa dziesmu varēja dzirdēt tālu, jo viņš pūta tikai klusos vakaros. Tomam likās, ka no meža nāk šurp darvas smarša, kaut gan viņš zināja, ka te darvu neviens netecina. Varbūt tā bija smarša, kas te vēl viļņoja no tiem laikiem, kad ap iebūvieša būdu augām naktīm kauca vilku bari. Dioģens zina, ka senais vilku ceļš gājis tur, kur tagad kāpostu dārzs.

Rieta pusē apvārsnis bija vēl bāls, bet no meža jau nāca laukā melnais naktsvīrs, nesot augstu virs galvas melno karogu.

Miers krita Tomā, un tur atplauka dīvains klusums.

 

Arvīds Grigulis “Cilvēki dārzā”

Jūlija meitene

1 komentārs

Jean Pierre Gibrat (1954)

Jean Pierre Gibrat (1954)

Kāds gan bagāts laika sprīdis likās aizritējis, kad pārcilāja to atmiņā! Tur bija bezgaldaudz  spilgtu redzējumu, tik krāsainu, košu! Īsta Upeskrasta skaistuma parāde cēli aizsoļoja gar acīm, atsedzoties gleznainās ainās, kas svinīgā plūdumā pavērās cita pēc citas. Pirmie nāca mēļi sarkanie vītolu vējmietiņi, purinādami ūdensspoguļa priekšā vēju samudžinātās krāšņās cirtas, un pašu sejas tad pasmējās pretim no atspulgiem. Tūdaļ pēc viņiem − kazrozes, klusas un skumjas kā saulrieta mākoņi. Tauksaknes − purpura mēļums rokrokā ar baltu − spraucās uz priekšu, lai ieņemtu rindā savu vietu, un beidzot kādurīt mežrozīte nosebojusies, apmulsusi, kautra nostājās visu priekšā, un tad ikviens zināja − it kā stīgu orķestris to būtu pavēstījis, svinīgiem akordiem pārejot gavotes ritmā, − ka nu ir pienācis jūnijs. Taču kāds svētku dalībnieks aizvien tika gaidīts − aitu gans, ko bildinās nimfas, bruņinieks, kuru ilgodamās pie sava loga gaida viņa sirdsdāma, princis, kas ar skūpstu modinās vēl miegā dusošo vasaru dzīvei un mīlestībai. Bet tad, kad vīgriezes − vējainas, smaržīgas − dzintardzeltenos ņieburos viegli aiztecēja puķu pulkā uz savām vietām, − tad svētku uzdevums nudien varēja sākties.

Kenets Greiems “Vējš vītolos” (no angļu val. tulk. Mārtiņš Poišs) (Jāņa Rozes apgāds, 1998)

Maija meitene

Komentēt

Sue Foell (1956) The Reader

Sue Foell (1956) The Reader

Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu  paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, citu atstātām zīmēm, vai arī tu ilgi domā:  paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet?
Vai tie ir bijuši gudrāki, kas tur gājuši? Tu to nezini. Tu notici iebrauktajam ceļam, bet tas pēc pāris kilometriem griežas atpakaļ – redzi, visi ir tai ticējuši, tai iebrauktajai sliedei, un visi ir pievīlušies. Jo nekur tā nenoved.
Diena ir krustceļu nelaime, rādītāju šaubas, nokrituša piliena sairšana. Es eju naktī, un nekas nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz savām kājām, es paļaujos uz savām acīm – man nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī. Kas ir diena? Tā ir citu cilvēku pieredze. Ceļš ir citu cilvēku pieredze un takas. Bet naktī ir mana pieredze un tikai mans ceļš.
.
Imants Ziedonis. Epifānijas (1971)

Marta meitene

1 komentārs

Pablo Gallo. Mujer buscando un pasaje (2009)

Pablo Gallo. Mujer buscando un pasaje (2009)

“Pasaki man vienu,” sacīja vecākā Princese Vecajai Sievai, kad visi bija aplaudējuši viņas stāstam. Mēness spīdēja smaragdzaļās debesīs, un visi radījumi snauduļoja un čabinājās. “Pasaki man vienu. Vai tu biji tā, kuru es redzēju uz ceļa steidzamies man pa priekšu?”

“Tev pa priekšu vienmēr iet kāda veca sieva, un kāda cita tev seko arī aiz muguras, un tā nebūt nav vienmēr viena un tā pati, un šī sieva var būt ļaunestīga vai laipna, bīstama vai brīnumjauka atkarībā no tā, kā izlokās ceļš, pa kuru tu steidzies. Jā, es biju tev priekšā un aiz muguras arī, bet ne jau es viena pati un ne jau tāda, kādu tu mani redzi tagad.”

“Esmu laimīga, ka varu būt šeit kopā ar tevi tādu, kāda esi tagad.”

A.S.Baieta “Džins lakstīgalas acī” (fragments no pasakas “Vecākās Princeses stāsts”) (Atēna, 2004, tulkojusi Maija Andersone)

Kailās lasītājas II

4 komentāri

Nu jau tradicionāli Valentīndienas izklaidei piedāvāju nelielu kailo lasītāju izlasi. Dzejoļi piemeklēti no krājuma “Zelta tvaiks” (sast. Imants Lasmanis, Liesma, 1969).

.

Patricia Watwood (1971) Leaves of Grass (2011)

Patricia Watwood (1971) Leaves of Grass (2011)

Es visu šo nakti klusiņām smējos

Un klausījos ziedoni vēstošos vējos.

No rīta silts lietutiņš mirgoja klusi,

Bij zaļa zālīte sadīgusi.

Un brīnums man bij, ka nav plaukuši ziedi

Tai vietā uz rokām, kur skūpstu Tu spiedi.

Elīna Zālīte. Agrā pavasarī

.

***

Miles Williams Mathis (1964) Blue Blanket

Miles Williams Mathis (1964) Blue Blanket

Sudraba papelēs cikādes dzied,

kalnos skan vakara zvani,

mīļākais, lūpas man sarkanas zied—

nāc jel un skūpsti mani!

Mēness kā bāli zaļš lotosa zieds

šūpojas debesu dzīlē,

skūpsti un roku ap augumu liec,

paliec pie manis un mīlē!

Mīlē, lai nemiers un ciešanas rimst,

dzisini dvēseles slāpes,

mīlē, pirms blāzmotās debesīs dzimst

diena un šķiršanās sāpes.

.

Leons Paegle. Aicinājums

.

.

.

***

Ishikawa Toraji. Reading (1935)

Ishikawa Toraji. Reading (1935)

Ho-Taī, draugs visjaukais,

Tavs vārds ir tējas roze,

Kas smaržo kalnu dārzos —

Es viņu visur jūtu.

Kaut mūžīgi tā būtu,

Ho-Taī.

Ho-Taī, draugs vismīļais,

Es uzplaukstu ar tevi,

Es uzziedu ar sauli —

Kaut mūžīgi tā būtu!

Es tevi visur jūtu,

Ho-Taī.

.

Linards Laicens. Ho-Taī

.

***

Francesco Hayez. Meditation (1850)

Francesco Hayez. Meditation (1850)

Tik vien man šodien prieka bij

kā norietošās saules atspulgs sārts,

kas varavīksnes svieda lietus peļķē…

Tik vien bij mīlas dzīvē manā

kā krogus skūpsts, tik lēts un pārejošs,

kā rītā citā sirds sita mierīgi kā tornī zvans.

Tik vien.

.

Austra Skujiņa. Tik vien

 

 

 

.

***

Francine van Hove (1942) Bellavista

Francine van Hove (1942) Bellavista

Še apstājāmies klusi, it kā gaidās.

Vējš viegli dvesa koku galotnēs,

Un zeltains mākons zemu, zemu laidās.

Kaut kur no zara vaļā ziediņš iris

Pār mūsu galvām lejup šūpojās,

Bet ūdens bij zem tilta it kā miris,

Tik divas ēnas dzelmē skūpstījās.

Jānis Ziemeļnieks. Uz tilta

Februāra meitene

Komentēt

Илья Галкин (1860—1915) «За чтением» (1890)

Илья Галкин (1860—1915) «За чтением» (1890)

“Vēl pēc dažām klusuma pārpilnām dienām es jutu, ka nu jānāk kādai pārmaiņai, ka ilgi sirds krūtīs nevar turēties kā diegā pakārta. Un tiešām — te jau viņa bija klāt! Kādā rītā es ieraudzīju tukšos laukus apsegtus ar baltu, spīdīgu segu. Vēl aizvienam lēnām laidās lejup mīkstas pūkas un lipa man pie rokām, pie sejas, pie basajām kājām, kad izskrēju ārā. Debesis bija atkal nolaidušās pavisam zemu. Brīžam tas sakusa pat ar viszemākajiem jumtiem. Nu es nejutos vairs tik vientuļš un mazs. Gluži otrādi: nu es manīju sevī daudz siltuma un briestoša spēka.”

Fragments no Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tēlojuma “Zem plašām debesīm”

Janvāra meitene

Komentēt

Dario Campanile. Liberazione

Dario Campanile (1948). Liberazione (fragments) (2011)

“Kad maltīte bija galā un trauki novākti, mēs stāvējām pie atvērta loga, un ārā tumsa nakts. Izdziestot pēdējam gaismas staram, Otori kungs pamāja uz dārza galu. Straume, veidojot ūdenskritumus, vijās dārzam cauri, lauzās ārā pa spraudziņām dakstiņos un krita lejā upē. Upe izgrūda dziļu, nepārtrauktu rēcienu, un pelēkzaļie ūdeņi spraugā atgādināja apgleznotu audeklu.

— Ir tik labi atgriezties mājās, — Otori kungs klusā balsī sacīja. — Bet, tāpat kā durvju priekšā allaž ir upe, tāpat arī tur ārā vienmēr ir pasaule. Un tā ir pasaule, kurā mums jādzīvo.”

Fragments no Liānas Hērnas grāmatas “Pāri lakstīgalu grīdai” (no angļu val. tulk. Vanda Tomaševica)

Decembra meitene

Komentēt

Jahaziel Minor. Reading

Jahaziel Minor. Reading

Ču karalistē kāds zaglis nokļuva armijā pie ģenerāļa Dzifa. Karavadonis bija izslavēts par māku pilnībā izmantot savu kareivju spējas.

Pēc kāda laiciņa Ču uzbruka Cji karalistes karaspēks. Dzifa karavīri devās pretuzbrukumā, taču pretinieki trīs reizes viņus atsita. Ču stratēģi lauzīja galvas, ko darīt tālāk, bet ienaidnieka spēki tikmēr kļuva arvien stiprāki.

Tajā brīdī pieteicās zaglis un lūdza, lai ļaujot viņam pielikt roku Ču aizsardzībai. Ģenerālis izpildīja zagļa lūgumu.

Tajā naktī zaglis ielavījās Cji nometnē, iegāja ienaidnieku ģenerāļa teltī un noņēma gultas aizkarus. Nākamajā rītā Dzifa ar īpašu sūtni aizsūtīja aizkarus atpakaļ, klāt pielicis zīmīti, ka tos atraduši karavīri, lasot malku ugunskuram.

Nākamajā vakarā zaglis aiznesa Cji ģenerāļa spilvenu. Kad atausa rīts, to nosūtīja atpakaļ ar līdzīga satura vēstuli.

Trešajā naktī zaglis izvilka ģenerālim no matiem nefrīta matadatu. Nākamajā rītā to nogādāja atpakaļ Cji karavadonim.

Tajā dienā Cji ģenerālis sasauca savus virsniekus.

— Vēl viena nakts, — viņš tos brīdināja, — un viņi aiznesīs manu galvu! — Karavīriem pavēlēja nojaukt nometni un atgriezties mājās. Tas rāda, ka cilvēka prasme nevar būt ne sevišķi lietderīga, ne pārāk samaitāta vai sīka. No svara ir tikai tas, kā jūs to liekat lietā. Kā teicis Laodzi, slikto var izmantot kā izejvielu labajam.

Fragments no Bendžamina Hofa grāmatas “Pūka Dao” (apgāds “Alis” (2005) no angļu val. tulk. Ingus Josts)

Oktobra meitene

3 komentāri

Paul Kelley (1955) The Moonstone (2010)

Paul Kelley (1955) The Moonstone (2010)

— Kā noprotat, mums visiem iekšā ir daļiņas, kas nepieciešamas, lai ražotu fosforu. Vēl vairāk, ļaujiet jums pateikt ko tādu, ko nevienam neesmu uzticējis. Manai vecmāmiņai bija kāda interesanta teorija, viņa teica, ka, lai gan katrā no mums piedzimstot ir sērkociņu kastīte, mēs to nevaram aizdedzināt vieni paši, mums, tāpat kā eksperimentā, nepieciešams skābeklis un arī sveces palīdzība. Tikai šai gadījumā skābeklim jānāk, piemēram,no mīļotā cilvēka elpas; svece var būt jebkurš ēdiens, mūzika, glāsts, vārds vai skaņa, kas liktu sprāgt detonatoram un tādējādi aizdedzināt vienu no sērkociņiem. Kādu mirkli mēs jutīsimies spēcīgu emociju apžilbināti. Mums iekšā radīsies patīkams siltums, kas maz pamazām ar laiku zudīs, līdz nāks kāds jauns sprādziens, kas to atdzīvinās. Katram cilvēkam jāatklāj savi detonatori, lai varētu dzīvot, jo aizdegšanās, kas rodas, vienam no tiem uzliesmojot, ir tas, kas uztur dvēseli. Citiem vārdiem, šī aizdegšanās ir dvēseles barība. Ja kāds laikā neatklāj, kādi ir viņa detonatori, sērkociņu kastīte kļūst mitra un mēs nekad vairs nevarēsim aizdegt nevienu sērkociņu.

Ja tā notiek, dvēsele aizbēg no mūsu ķermeņa, tā maldās visdziļākajā krēslā, veltīgi cenšoties pati atrast barību, nezinot, ka tikai ķermenis, ko viņa atstājusi neaizsargātu, aukstuma pārņemtu, ir vienīgais, kas viņai spēj to dot.

Fragments no Lauras Eskivelas romāna “Saldi rūgtā šokolāde”, no spāņu val. tulk. Māra Rozenberga (Jumava, 2000)

Older Entries Newer Entries