Sākums

Маргарита Хемлин “Дознаватель” (2012)

10 komentāri

Маргарита Хемлин. Дознаватель: роман. – Моска: Астрель, 2012.

hemlin_doznavatelEs zinu, ka krievu mūsdienu literatūru oriģinālvalodā latviešu lasītājs lasa maz, jo lasīšana krieviski vispār ir gājusi mazumā, kā arī interese par procesiem šī brīža krievu literatūrā nav liela. Man savukārt ir gana daudz citu lasīšanas plānu un projektu, taču pāris grāmatu gadā pie manis nonāk. Par Margaritas Hemlinas romānu es dzirdēju tik sajūsminātu attieksmi, ka man vienkārši nekas cits neatlika, kā meklēt to bibliotēkā un − brīnumainā kārtā − arī atrast un izlasīt. Saprotu, ka augšminēto apstākļu dēļ šis nebūs mans populārākais ieraksts, bet man grāmata ārkārtīgi patika, pat drusciņ “nonesa jumtu”, un mani mocītu slikta sirdsapziņa, ja es neuzrakstītu nevienu vārdu.

Par rakstnieci Margaritu Hemlinu (1960-2015) es pirms tam nebiju dzirdējusi neko, lai gan viņas romāni un stāstu krājumi (to gan nav daudz) tikuši iekļauti dažādu krievu literāro balvu listēs. Viņa ir Ukrainā dzimusi ebrejiete, kas absolvējusi Maskavas Literatūras institūtu, taču sākusi publicēties diezgan vēlu (viņas pirmais stāstu krājums tika izdots 2008. gadā). Pēc tam jau grāmatas nāca viena pēc otras, bet diemžēl pirms gada rakstniece pāragri aizgāja aizsaulē un nu jau var sagaidīt tikai kādu radinieku pabeigtu melnrakstu (Hemlinas vīrs un māsa arī ir literāti).

Romāns “Дознаватель” teorētiski būtu ierindojams pie detektīviem, varētu pat teikt − retrodetektīviem, taču kaut kādā dīvainā veidā diezgan ilgu laiku nav pat saprotams, ka lasītājs tiek vests noziedzniekam pa pēdām. Romāna darbība notiek Čerņigovā − provinciālā pilsētiņā Ukrainas ziemeļos 1952. gadā. Galvenais varonis ir milicis Mihails Cupkojs, kurš strādā ar lieciniekiem (дознаватель − nezinu, kā to sauc latviski), taču reiz viņš tiek nosūtīts uz nozieguma vietu kā izmeklētājs. Savas mājas pagalmā ir nogalināta sieviete vidējos gados, ātri tiek apcietināts viņas mīļākais, kurš cietumā atzīstas un izdara pašnāvību − lieta tiek slēgta. Tomēr pilsētā klīst nelāgas baumas, un kādu dienu Mihails, ejot garām nogalinātās mājai, ierauga viņu iznākam pa vārtiņiem − kas notiek?! Tas ir tikai sākums apjomīgam, daudzslāņainam stāstam, kurā ir daudz neviennozīmīgu, pat noslēpumainu tēlu, kas sākumā šķiet vienkārši, bet pēc tam atklāj vienu slāni pēc otra.

Ja kaut kas šai romānā trāpa uzreiz, tad tā ir valoda − apbrīnojami krāšņa, īpatnēja un romāna laikam un vietai atbilstoša. Es sāku lasīt un iemīlējos valodā. Ja man vajadzētu pārtulkot šo romānu, tad es raudātu asiņainas asaras, jo tas ir gandrīz neiespējami. Čerņigovā runā suržikā − krievu un ukraiņu valodas mikslī, ko papildina ebrejismi, un adekvāti atainot to latviski, neatņemot romānam daļu šarma, nav nekādu iespēju. Nākamais ir vide − 20. gs. 50. gadi, karš ir beidzies, cilvēki cenšas dzīvot tālāk, bet neviens nav bez sāpēm, bez grēka, bez vainas apziņas. Čerņigovā bija ienākuši vācieši, šāva ebrejus, pēc tam padomju vara “tīrīja” pilsētu − visi to atceras, bet labāk par to nerunāt. Protams, ka cilvēki grib aizmirsties un vienkārši dzīvot − strādāt, mīlēties, dzemdēt bērnus, iet ciemos un izbaudīt parastus, sadzīviskus notikumus. Romānā sanāk kopā vēsturiskā atmiņa, padomju varas diktētā ikdiena un mīlas intriga, un notikumu gaita rāda, ka nekas nav mazsvarīgs.

Es nesen izlasīju Ikstenas “Mātes pienu” un ilgi domāju, kāpēc man tajā nav padomju sajūtas − es atpazinu viņas aprakstītās vietas un lietas, taču kaut kā pietrūka. Hemlinai tas viss ir ar uzviju, turklāt pilnīgi neuzbāzīgā veidā − romānu aizverot, lasītājs būs ne tikai uzzinājis slepkavu, bet arī uz brīdi izjutis to nervozo, nomācošo gaisotni, kad cilvēki baidījās paši no sevis, skrēja pa priekšu pavēlēm un vienmēr rēķinājās ar visļaunāko.Un var tikai apbrīnot cilvēka sīksto dabu − to romāna gaitā cenšas izprast arī galvenais varonis − pēc visiem likteņa sitieniem un režīma demoralizējošā iespaida kopumā sabiedrība nav zaudējusi ticību dzīvei un izdzīvošanas instinkts ir stiprāks par visu.

Hemlinas romāns “Дознаватель” ir vairāk nekā padomju izmeklētāja atskaite par vecu noziegumu, tajā lasītājs ierauga laikmeta spoguli, kurā labais un ļaunais ne tikai eksistē blakus, bet atrodams vienā cilvēkā.

ripeleven250Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

Advertisements

Paula Hokinsa “Meitene vilcienā”(2016)

5 komentāri

Paula Hokinsa. Meitene vilcienā / no angļu val. tulk. Aija Čerņevska. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Paula Hawkins. The Girl on the Train. 2015.)

300x0_meitenevilciena_978-9934-0-5862-2Laiku pa laikam pakļaujos svaigākam dižpārdokļa vilinājumam, apzināti meklējot grāmatu, kas varētu piedāvāt ātru izklaidi, un necerot uz intelektuālu sasprindzinājumu. Iekrita acīs “Meitene vilcienā”, kura latviski tika izdota pavasarī, tikai gadu pēc tās panākumiem ASV grāmatu tirgū; šobrīd Latvijas kinoteātros jau rāda tās ekranizāciju. Laikam jau mani vispirms uzrunāja ievadaina: sieviete brauc vilcienā, riteņu klaboņa uz sliedēm un skatiens pavērsts laukā pa logu, kur plašas, tukšas ainavas mijas ar māju puduriem.

Katru darbadienas rītu Reičela kāpj “lēnajā” vilcienā, lai gandrīz stundu kratītos līdz Londonai. Pa ceļam viņa neizklaidē sevi ar telefonu vai kādu lasāmvielu, bet veras pa logu, tverot mirkļus no svešu cilvēku ikdienas − Reičelas dzīve ir tik sačakarēta, ka viņa šajos brīžos jūtas tik labi kā nekur citur. Reičela ir šķirtene, nesen zaudējusi darbu, īrē istabiņu pie draudzenes, un viņai ir ļoti nopietnas problēmas ar alkoholu, kas kopsummā ar zemu pašvērtējumu ir sievieti iedzinušas depresijā. Turklāt viņas dzīvē joprojām ļoti svarīgs ir cilvēks, kurš ļoti pacenties, lai viņa justos nožēlojami. Godīgi sakot, Reičelas tēls ir viens no iemesliem, kādēļ es romānu novērtēju augstāk par triviālu bestselleru − normāli uzrakstītu, saistošu, taču ne jau unikālu detektīvu. Reičela ir tāds klasisks piemērs jaunām sievietēm, kā nepiepildītas apkārtējo vēlmes lēnām sagrauj cilvēku no iekšpuses, un viņš kļūst tik vājš, ka ir viegli manipulējams un ietekmējams. Reičelas monologs lasītāja acīs zīmē nesimpātisku personu ar nodzertu seju un nestabilu gaitu, kura uzlūkojama tikai ar nosodījumu, taču romāna gaitā, pēc apkārtējo izturēšanās tomēr var saprast, ka Reičela pati pret sevi ir ļoti skarba un vienkārši nomaldījusies, ne zudusi adekvātai dzīves uztverei. (Es pat varētu teikt, ka man Reičelas bija žēl, tādēļ es romānam piešķīru papildu zvaigznīti.)

Grāmatas anotācijā īpaši tiek uzsvērts autores viedoklis, ka “mēs dzīvojam ļoti alkoholizētā vidē” (pieņemu, ka viņa runā par Anglijas sabiedrību). Nesalīdzināšu ar citām valstīm, taču par Anglijas iemītniekiem tiešām ir radies iespaids kā diezgan dzerošu sabiedrību. Viņu pabu kultūra no vienas puses veicina cilvēku socializēšanos, bet no otras puses − neba jau tēja tajos pabos tiek dzerta. Vienā seriālā skatījos, ka policijas inspektore − darbiem pārkrauta ģimenes māte, kura sūdzas, ka savus bērnus un vīru redz tikai guļošus, uzskata par pašsaprotamu pēc darba kopā ar kolēģiem iegriezties pabā uz glāzi vīna, turklāt arī viņas ģimene to uztver kā neizbēgamu rituālu. Man šķiet, ka pie mums gan vīra vai sievas regulāru pasēdēšanu krogā pēc darba daudzi nesaprastu. Hokinsas romānā alkohols ir ikdienas sastāvdaļa, dzer praktiski visi, lai gan par problēmu tas ir kļuvis tikai Reičelai − viņa dzer, neatceras, kas noticis, baidās no tā, taču vienalga turpina dzert.

Pēc kāda laika romānā iesaistās vēl viena stāstniece − Megana, kura ir viena no tām, kuras dzīve tiek novērota pa vilciena logu. Protams, ka skaistā dzīve, ko viņai ir izdomājusi Reičela, galīgi neatbilst īstenībai, un Meganas stāstījums risinās ar gada atkāpi, lai nonāktu līdz dienai, kad viņa bez vēsts pazūd. Meganas dzīvesstāsts man šķita klišejiskāks, romānos jau novazāts (varbūt, ka es vienkārši par daudz lasu detektīvus, kur varonim allaž atklājas kāds milzīgs pagātnes noslēpums). Trešā stāstniece romānā ir Anna – Reičelas bijušā vīra Toma jaunā sieva, kas ne ar ko īpašu neizceļas, ja par tādu neuzskata sievietes dabisko vēlmi pasargāt savu jauno ģimeni no vīra pagātnes, ko iemieso Reičela. Esmu lasījusi lasītāju izteiktu neizpratni par romāna popularitāti, jo sižets un autores izteiksmes spējas tiešām nav sensacionālas. Taču varbūt autorei ir izdevies aizskart tās lasītāju problēmas, par kurām nav pieņemts skaļi runāt − gan klusais, bet tādēļ ne mazāk postošais sieviešu alkoholisms, gan sadzīves vardarbība, gan bērnu/bezbērnu tēma. Nezinu, vai tas Hokinsai tas sanācis apzināti, taču visām trijām varonēm bērns ir sāpīgais/vājais punkts un varētu pat teikt − visu problēmu aizsākums.

Labs trilleris, ar kuru kopā pavadīt pāris vakarus.

ripeleven250Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

Deivids Morels “Slepkavība kā smalka māksla”(2013) un “Nāves inspektors”(2015)

1 komentārs

Deivids Morels. Slepkavība kā smalka māksla / no angļu val. tulk. Uldis Šēns. – Rīga: Kontinents, 2013. (David Morrell. Murder as a fine art. 2013. Thomas De Quincey #1)

Deivids Morels. Nāves inspektors / no angļu val. tulk. Uldis Šēns. – Rīga: Kontinents, 2015. (David Morrell. Inspector of the Death. 2015. Thomas De Quincey #2)

Morels_slepkaviba-ka-smalka-makslaKanādietis Deivids Morels ir ražīgs trilleru rakstnieks, kurš jau ar savu debijas romānu First Blood radīja jaunu popkultūras tēlu − Rembo. Vēlāk sekoja citi veiksmīgi daiļdarbi attiecīgajā žanrā, tai skaitā triloģija Mortalis. Latviski lasošajiem arī patīk Morels, jo tulkoti vairāk nekā 15 romāni. Bija gan pierasts, ka rakstnieks papildina mūsu zināšanas par visādām slepkavu brālībām un profesionāliem pasaules glābējiem, tādēļ es pat uzreiz nesapratu, ka jauniznākušo vēsturisko detektīvu autors ir tas pats, jau zināmais Morels.

Pirmā romāna pēcvārdā autors stāsta, ka pievērsties 19. gadsimta Anglijai viņu pamudinājusi netīšam atmiņā uzvilnījusi persona − Tomass de Kvinsijs, kurš bija angļu rakstnieks, slavens ar savu darbu “Angļu opija lietotāja grēksūdze”. Morelu aizrāvuši Kvinsija 1821. gadā rakstītie memuāri, viņš izlasījis arī 1854. gada eseju “Slepkavība kā smalka māksla” un tās iespaidā strauji izdomājis romāna sižeta struktūru, kurā galvenais varonis būtu jau novecojis, opija paverdzināts Tomass de Kvinsijs. Morels lepni apraksta, kā turpmāko gadu veltījis 1854. gada Londonas iepazīšanai, lasījis tikai attiecīgā laika daiļliteratūru, pētījis kartes utt. (varētu padomāt, ka iespējams citādāk).

Kvinsija 1854. gada esejā smalki tikušas aprakstītas 1811. gada Retklifas lielceļa slepkavības, kas izraisīja paniku ne tikai Londonā, bet visā Anglijā. Morels izdomājis, ka 1854. gadā varētu uzrasties kāds, kurš ļoti cītīgi atdarina šīs slepkavības, par iedvesmas un izziņas avotu ņemot Kvinsija eseju. Tādēļ policija pēc pirmās grupveida slepkavības uzmeklē Kvinsiju, kurš uzstājīgi iesaistās izmeklēšanā. Oficiālais izmeklētājs ir detektīvinspektors Šons Raiens, kuram palīgā nāk konstebls Bekers. Sava loma romānā ir atvēlēta Kvinsija meitai Emīlijai, kas 21 gada vecumā uzņēmusies būt par tēva aprūpētāju, un lasītājs tiek iepazīstināts ar viņas dienasgrāmatas ierakstiem.

Morels_naves-inspektorsNeatceros, kā bija Morela trilleros, bet šajos romānos Morels ik pa laikam izglīto lasītāju un pastāsta, piemēram, par Londonas policijas vēsturi vai opija izplatību 19. gadsimtā. Nevar teikt, ka nav interesanti, tomēr romāna vēsturisko noskaņu tas pamaitā. Vispār Morelam raksturīgi pieķerties kādai domai un to uzstājīgi apspēlēt, piemēram, akcentēt detektīvinspektora rudos matus un nepatiku pret īriem, ko tie izraisa apkārtējos, vai izvērst angļu aizraušanos ar opiju par masveida epidēmiju. Protams, ka es esmu ne reizi vien lasījusi par opija tinktūras jeb laudanum lietošanu, bet ņemsim vērā, ka tolaik bija maz efektīvu farmācijas līdzekļu (ja paskaitītu, cik šodien ik dienas lieto bezrecepšu pretsāpju tabletes, tas pats vien sanāktu). Normālā “deva” esot bijusi 25 pilieni.

Otrs, kam gribētos piekasīties, ir Morela nespēja (vai nevēlēšanās) noturēties vēsturiskā detektīva ietvaros, jo tīši vai netīši sākotnējais melanholiskais un drūmais vēstījums romāna vidū iegūst izteiktas trillera iezīmes un galvenie varoņi aizvien ātrāk bizo pa Londonu. Lai nu tā būtu − reti kurš autors spēj atmest iepriekšējās iestrādes.

Pirmā romāna turpinājums “Nāves inspektors” struktūras ziņā ir līdzīgs − tie paši četri varoņi izmeklē noslēpumainu slepkavību virkni Londonā. Slepkavības skar augstākās sabiedrības ģimenes un pēc slepkavas atstātajiem vēstījumiem ir skaidrs, ka tā ir atriebība, un viss norāda uz to, ka pēdējais upuris būs karaliene Viktorija. Protams, arī šajā romānā slepkavību brutalitāte un to apraksti vairāk atbilst trillera žanram, kā arī Morels mums izstāsta, ka arsēnu lieto drēbju krāsošanai, bet ar svinu iekrāso ēdienu. Jāsaka, ka priekš manis abus romānus nedaudz pabojāja fināli, kas dramatisma un oriģinalitātes ziņā atpaliek no vērienīgajiem pieteikumiem.

Kopumā Morelam ir iznākuši labi nostrādāti vēsturiskie trilleri, kuros lasītājs var gan izbaudīt 19. gadsimta dekorācijas, gan interesantus galvenos varoņus, gan arī pietiekami oriģinālu detektīvsižetu. Rudenī iznāks sērijas trešā grāmata, kuru visticamāk (ja pārtulkos) es arī izlasīšu.

Entonijs Horovics “Zīda nams” (2012) un “Moriartijs”(2016)

Komentēt

Entonijs Horovics. Zīda nams / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2012. (Anthony Horowitz. The House of Silk. 2011.)

Entonijs Horovics. Moriartijs / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Anthony Horowitz. Moriarty. 2016.)

Ja lasītāji iemīļojuši kādu literāro varoni, tad viņiem grūti pieņemt, ka stāstu par to vairs nebūs. Tāds liktenis piemeklējis arī rakstnieka Artura Konana Doila radīto Šerloku Holmsu. Viņa tēls ir tik spilgts, ka jau otro gadsimtu saviļņo lasītāju prātus, un tie prasa vēl. Veikli izdevēji ir naski uz lasītāju apmierināšanu, un tapuši jau daudzi Šerloka Holmsa turpinājumi, šoreiz spalvu iemēģinājis angļu rakstnieks Entonijs Horovics. (Latviski arī: Lorija R. Kinga “Bišu valoda” un “Stropa dievs” (2011); jaunā Šerloka piedzīvojumi Endrū Leina romānos “Nāves mākonis” un “Sarkanā dēle” (2015).)

Horovics_Zida namsSērijas pirmajā romānā “Zīda nams” stāstu ierasti sāk doktors Vatsons, kurš uz brīdi atgriežas savā vecajā dzīvesvietā, lai atkal piedalītos noslēpumaina nozieguma risināšanā. Tiek teikts, ka noziegums bijis tik šausmīgs, ka tā apraksts visu šo laiku (gadsimtu) gulējis seifā un tikai tagad to var publicēt. Lasītājs tiek biedēts ar mistisku “zīda namu”, kuram labāk nešķērsot ceļu, un draudīgiem ārzemju neliešiem, kuri grib atriebties godīgam angļu mākslas priekšmetu tirgotājam.

Otrs sērijas romāns “Moriartijs” apraksta brīdi, kad Šerloks Holmss ir (it kā) radis mūžīgo mieru Reihenbahas ūdenskritumā un uz Šveici dodas gan Skotlendjarda izmeklētājs, gan amerikāņu detektīvs no Ņujorkas Pinkertona aģentūras, kurš izmeklē savas valsts noziedzīgā tīkla saistību ar Anglijas amata brāļiem. Angļu izmeklētājs ir radies jau Konana Doila iztēlē − Etelnijs Džonss ir viens no tiem Skotlendjarda policistiem, kurus Holmsam tā patika apcelt, savukārt “Pinkertons” jau ir Horovica prāta auglis. Abi galvenie varoņi vienojas kopīgā izmeklēšanā un secina, ka Moriartija izslēgšana no spēles ir sekmējusi agresīva, importēta ļaunuma izplatību un šobrīd Londonas noziedznieki ir kļuvuši nevaldāmi. Ļaunuma sakne ir konkrēts personāžs, tikpat noslēpumains un grūti notverams kā bija Moriartijs, taču Etelnijs Džonss ir pilnīgi pārliecināts, ka spēs aizstāt Šerloku Holmsu.

Horovics_MoriartijsMan šķiet, ka nosaukt laba rakstnieka receptes sastāvdaļas nav iespējams, tādēļ nevar arī viennozīmīgi saprast, kas joprojām piesaista lasītājus Šerloka Holmsa piedzīvojumiem. Es izturos skeptiski pret šādu turpinājumu rakstīšanu (bet ziņkāre ņem virsroku), taču nav arī tā, ka romānus ņēmu lasīt negatīvi noskaņota. Grāmatas es izlasīju, zināmu interesi sižets raisīja, bet laikam jau sakot, ka līdz oriģinālam šīem darbiem ir tālu, es nevienu nepārsteigšu.

Konans Doils rakstīja apbrīnojami dzīvi un vienlaikus oriģināli − viņa noziegumu shēmas joprojām var izmantot par labu pamatu pat 21. gadsimta seriāliem. Droši vien, ka Horovics arī nav slikts rakstnieks, tikai viņa rakstīto es kaut kur jau esmu lasījusi un pat anonsētie “šaušalīgie” notikumi nekādu šoku nerada. Iespējams, maldīgi, es biju pieņēmusi, ka Horovics rakstīs pastiche stilā un viss vairāk atgādinās par laikmetu; pēdējā romānā īpaši jūtams, ka 19. gadsimts te ir tikai ārējā čaula, un darbība bez īpašas pārveidošanas ir pārceļama uz citu laiku un vietu. Nedaudz uzjautrina, ka abos romānos (vienā daļēji) ļaunums nāk no Amerikas un atstrādātas visas gangsteru klišejas. Konanam Doilam detektīvi tomēr bija izsmalcināti, intelektu kutinoši, šeit darbība vairāk atgādina burlakromānu − vienkārši un trāpīgi.

Katrā ziņā − ja kāds joprojām nav lasījis Artura Konana Doila romānus, es to silti iesaku izdarīt, bet Horovica daiļdarbiem pievērsties pēc tam.

Vilkijs Kolinss “Mēness akmens” (1974)

8 komentāri

Vilkijs Kolinss. Mēness akmens / no angļu val. tulk. R.Runce. – Rīga: Zinātne, 1974. (Wilkie Collins. The Moonstone. 1868.)

Kolinss_MēnessViena maza turku pupa ceļoja uz Angliju, Anglija bij’ aizslēgta, atslēga bij’ nolauzta.”  Neļausim šim bērnu skaitāmpantiņam sevi maldināt, īstenībā tas ir mītiskais senlatviešu pareģojums, kuru iedarbināja 2016. gada saulgriežu enerģijas plūsma, kad Lielbritānija Eiropai parādīja sešburtu kombināciju. (Tas bija joks.) Nopietni runājot, jau no jūnija vidus kā maza turku pupa ar grāmatu starpniecību es esmu nonākusi Lielbritānijā, taču ne jau politiski tveicīgajā 2016. gada vasarā, bet 19. gadsimta Londonas smogā, Jorkšīras plūstošajās smiltīs un angļu ciemata mānīgajā mierā. Jā, man atkal ir tematiskā lasīšana un šoreiz − 19. gadsimta Anglija. Nezinu, kā šo izvēli izskaidrot, bet varbūt nemaz nevajag, jo, skatoties atpakaļ izlasītajā, es atklāju, ka katru gadu izlasu vismaz pāris daiļdarbu, kuros darbība notiek šajā laikā un šajā vietā.

Jau ilgi minstinos un cenšos uzsākt aprakstus par izlasīto, taču nupat pabeidzu grāmatu, kuru godam varētu likt šīs grāmatu virknes priekšgalā. 1974. gadā latviski tika izdoti divi angļu klasiķa Vilkija Kolinsa romāni (kā tiek uzskatīts, labākie) − “Sieviete baltā” un “Mēness akmens”. Protams, ka abus esmu lasījusi un pat vairākkārt, un mani tā pavilka uz nostaļģiju, ka ļoti sagribējās vismaz vienu pārlasīt. “Sieviete baltā” palikusi atmiņā ar žēlabainu blondīni un diviem fantastiskiem tēliem − Marionu un grāfu Fosko, bet šoreiz izlēmu par labu “Mēness akmenim”, jo uz to vairākas reizes atsaucās romānos, ko jau lasīju. Turklāt šīs romāns tiek uzskatīts par pirmo angļu literatūras detektīvromānu.

“Mēness akmens” grāmatā tika izdots 1868. gadā, bet pirms tam to turpinājumos publicēja Čārlza Dikensa iknedēļas literārais žurnāls (un cilvēki stāvēja rindā pēc nākamās nodaļas!). Dikensu vispār varētu uzskatīt par Kolinsa literāro krustēvu, jo viņš visādi veicināja jaunā jurista pārtapšanu par rakstnieku. Kolinss angļu literatūrā ienāca kā “sensāciju romāna” (sensation novels) aizsācējs, šajos romānos sižetu veidoja sarežģītas intrigas, neparasti notikumi un darbības centrā bija kāds noslēpums. Spilgts “sensāciju romāns” bija Kolinsa “Sieviete baltā”, bet “Mēness akmens”, kā jau minēju, pretendē uz pirmā pilnvērtīgā angļu detektīva titulu. Protams, arī pirms Kolinsa angļu literatūrā bija sastopami noziedzīgi notikumi, taču Kolinsa romānā pirmajā viss tiek centrēts, lai atbildētu uz vienu jautājumu: kurš nozaga dimantu?

There she was, all alone, looking out on the quicksand and the sea.

There she was, all alone, looking out on the quicksand and the sea.

“Mēness akmens” darbība pārsvarā norisinās angļu aristokrātu lauku rezidencē Jorkšīrā un Londonā, taču visam notiekošajam ir pārsviests eksotisks indiešu leģendas plīvurs, kura vēsta par asiņainiem dimanta nolaupīšanas notikumiem (dimantiem šai pasaulē vispār ir smags liktenis). Dimanta leģendai Kolinss ir pievienojis stāstu, ko viņš ir izlasījis kriminālhronikā – par kādu kalponi, kuru apvainoja brālīša slepkavībā, pamatojoties uz pazudušu naktskreklu (iespējami nosmērētu ar asinīm). Līdztekus dimantam un naktskreklam vēl viens atslēgvārds romānā ir opijs − 19. gs. brīvi pieejama un plaši lietota narkotika, kuras postošo iedarbību cilvēki vēl neapzinājās un lietoja visos dzīves gadījumos. Un vēl taču plūstošās smiltis − Jorkšīras pludmales īpatnība, ārkārtīgi bīstama cilvēkiem un ideāla lietisko pierādījumu slēpšanai.

Romāna fabula vēsta par kādu angļu aristokrātu ģimeni, kurā noziedzīgā kārtā ir ienācis Dzeltenais dimants, kurš kādreiz ir atradies indiešu Mēness dieva pierē. Protams, indiešu bramini ir nāvīgi apvainoti un dzen pēdas savam dārguma, tādēļ dimanta saimnieks vienmēr ir nāves briesmās. Romāna sākumā ar testamenta palīdzību dimants nonāk pie jaunas sievietes Reičelas, kuras māte saprot, ka tā drīzāk nav dimanta līdzšinējā īpašnieka dāvana, bet atriebība. Dimantu no lauku rezidences iemanās nozagt jau nākamajā naktī pēc tā uzdāvināšanas, un viss romāns ir veltīts zādzības atrisināšanai. Tas ir labs sižets ar interesantiem priekšnosacījumiem, arī galvenie varoņi ir izveidoti atmiņā paliekoši. Viens no galvenajiem stāstniekiem ir rezidences namzinis − Beteridžs, vecs un īpatnējs kungs, kurš par savas dzīves grāmatu uzskata “Robinsonu Kruzo” un visas savas problēmas risina ar tās palīdzību. Vēl viens personāžs − viens no pirmajiem literārajiem detektīviem − seržants Kafs, sirms un briesmīgi kārns vīrs, ar seju “asu kā cirvis” un mulsinoši vērīgām tēraudpelēkām acīm. Kafam gan netiek piešķirta izšķirošā loma šajā romānā un atšķirībā no vēlāko laiku Šerloka Holmsa viņš uzdevuma atrisinājumam tikai pietuvojas, tomēr viņš ir ārkārtīgi kolorīta personība, nozieguma izmeklēšanu apvieno ar psiholoģiju, un ietekmējis visus nākamos angļu detektīvu tēlus. Domāju, ka nemaitekļošu, ja atklāšu, ka nozieguma iemesls ir mantkārība (kas gan cits?), bet romāna sižetu uz priekšu virza mīlas daudzstūris, kurā daudz pārpratumu, nesaprašanās un liktenīgas sagadīšanās. Zīmīgi, ka visbēdīgākais liktenis šajā romānā piemeklē neaizsargātāko būtni − iemīlējušos, likteņa apvainotu kalponi, par ko padomju kritiķi varētu teikt: lūk, buržuāzijas patiesā seja.

Man ir grūti pateikt, kā romānu varētu uztvert šodien, lasot to pirmo reizi. Es pirms tam izlasīju divus mūsdienu detektīvus un biju pārsteigta, cik “Mēness akmens”, salīdzinājumā ar tiem, ir daudzslāņains − te nav triviāla, iepriekš paredzama sižeta, tēli ir dzīvi un spilgti, romāna forma − savdabīgas iesaistīto varoņu atskaites − joprojām ir oriģināla. Protams, ir jāsaprot, ka romāns rakstīts pirms 150 gadiem un izteiksmes veids tam nevar būt moderns, bet citādi − “Mēness akmens” joprojām ir bestsellers.

Killer Thriller (3 gabali)

9 komentāri

Šoreiz ar vienu ierakstu esmu nolēmusi nosist trīs mušas, t.i. uzrakstīt par trim grāmatām uzreiz. Nesanāca šogad izbaudīt RIP izaicinājuma priekus, bet vismaz detektīvus oktobra nogalē palasījos. Diemžēl neviens no tiem nebija tik izcils, lai es tagad atvēzētos uz dziļu iztirzājumu, bet savu īso aprakstiņu, protams, katrs ir nopelnījis. Dažādībai amerikāņu un franču detektīviem piesviedu vēl vasarā izlasīto zviedru trillerīti.

Pīters Svonsons. Līdz nāve mūs šķirs / no angļu val. tulk. Gunita Mežule. – Rīga: Kontinents, 2015. (Peter Swanson. The Kind Worth Killing.)

Lidznavemusskirs.inddVar noprast, ka Svonsons ir jauns vārds ASV trilleru rakstnieku vidū, ieguvis daudz jūsmīgu atsauksmju, tiek salīdzināts ar Gone Girl utt. Iespējams, no visiem trim krimiķiem Svonsona man patika visvairāk, jo šeit autoram nebija pretenziju uz episkiem vēstījumiem, kas risinās uz sniegotu, mežonīgu ainavu fona (jo sniegā visdekoratīvāk izskatās asiņu paltis) un kaut kādā mērā tas nogalināšanas ārprāts bija saprašanas robežās.

Pats stāsts ir diezgan vienkāršs − lidostā satiekas divi (it kā) svešinieki, vīrietis sadzeras un nepiesardzīgi skaļi pauž vēlmi pārlauzt sprandu savai neuzticīgajai laulenei; viņa vēstījums atrod dzirdīgas ausis un nejauši satiktā pudeles māsa piesola viņam visāda veida atbalstu − gan morālu, gan praktisku. Morāle nr.1: uzmanieties no cilvēkiem, kas atbalsta jūsu ļaunos projektus, jo visticamāk tie ir paša sātana sūtīti. Tālākā romāna gaitā, protams, izrādās, ka sievietes ir maitas, kas šai pasaulē sūtītas, lai apvestu ap stūri naivos vīriešu dzimuma vientiešus (trīs eksemplārus), savukārt dievs nav mazais bērns un tās vellatas dabū, ko pelnījušas (gandrīz). Morāle nr.2: ja jums gadās nogalināt vairāk par vienu cilvēku, tad līķus slēpiet dažādās vietās.

Patika, ka autors romāna gaitā mainīja stāstniekus, tas bija atsvaidzinoši, taču ļaunajām sievietēm gan leģendas vajadzētu izdomāt oriģinālākas. Varētu izlasīt vēl kādu Svonsona darbu.

Bernārs Miņjē. Melnais taurenis / no franču val. tulk. Maija Indraša. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Bernard Minier. Glace. 2011.)

Minje_Melnais taurenis“Melnais taurenis” ir īsts ziemas detektīvs par nomaļu ciemu Francijas Pirenejos, kuram ļauns liktenis kaimiņos iedalījis psiheni, uz kuru sūta pilnīgi nelabojumus, nepieskaitāmus kriminālnoziedzniekus no visas Eiropas. Ciems un psihene dzīvoja katrs savu dzīvi, kamēr vienā nejaukā dienā pie pacēlāja, augstu kalnos atrada pakārtu zirgu (ne jau dzīvu). Un tam sekoja citi upuri (vairs ne zirgi). Protams, ka grāmatas galvenais varonis − inspektors Servazs no sākuma apvainojās, ka viņam jāizmeklē zirga slepkavība un turklāt par pārinieci vēl iedalīta prasta policiste, bet vēlāk viņš atbilstoši žanra likumiem pārtapa nervozā, miega bada mocītā okšķerī, kurš nežēlīgi purina visus ciema skapjus, lai no tiem grabēdami izbirtu seni skeleti. Pirmkārt, šajā krimiķī ir sens, sarežģīts noziegums, kurā iesaistītas daudzas personas, otrkārt, šeit ir slavens maniaks, kurš pat iespundēts psihenē labprāt pašņakstina savus asiņainos pirksteļus līķu virzienā, treškārt, pa romāna lappusēm plivinās skaistulis-multimiljonārs ar drūmu ģimenes vēsturi, ceturtkārt, autors izmanto izdevību, lai paustu savas domas par Eiropas sapuvušo tiesu sistēmu un vispār posta pilno nākotni, un kad nu galīgi vairs nav, ko rakstīt, tad vienmēr var rakstīt par saltām eglēm, kuras ieskauj ledainos kalnos, un cik tas ir baisi un nomācoši un bla bla bla…

Godīgi sakot, man no tā visa pietiktu ar ‘pirmkārt’ un eglēm (man gan sniegotas egles šķiet ļoti skaistas), tādēļ kaut kādā brīdī iestājās pārsātinājums. Un nepatīk man šīs nenormālās slepkavības, kad autors cenšas izdomāt vienu līķi šausmīgāku pēc otra un arī pašiem izmeklētājiem sacerēt kādu traumatisku pagātni, lai dzīve par saldu neliekas. Tādēļ visticamāk Miņjē turpinājumus nelasīšu.

Lārss Keplers. Hipnotizētājs / no zviedru val. tulk. Dace Deniņa. – Rīga: Mansards, 2012. (Lars Kepler. Hypnotisören. 2009)

Keplers_HipnotizetajsGodīgi sakot, no “Hipnotizētāja” es ļoti daudz vairs neatceros, jo lasīju to vasaras sākumā. Tobrīd es novērtēju, ka krimiķis mani izrāva no lasīšanas apātijas un es vismaz izlasīju kādu grāmatu līdz beigām. Šobrīd man galīgi tas vairs nešķiet būtiski un atmiņā palicis dīvainais sižets (kad grāmatas vidū pirmais noziegums tiek aizmirsts, un visi pārslēdzas uz jautrākiem notikumiem) un galveno varoņu dīvainā, neloģiskā rīcība.

Romāna centrā ir vēl viens psihiatrs − Ēriks Barks, kurš darbā izmantojis hipnozi, taču pēc nejaukiem notikumiem savu praksi beidzis un strādā par vienkāršu ārstu slimnīcā. Ērikam ir sieva Simone, kas romāna gaitā parādās kā diezgan labila būtne ar tieksmi uz neloģiskiem gājieniem, un dēls Benjamins, kuram ir reta asins saslimšana, kas, protams, arī tiek izmantota kā kārtīga klišeja. It kā romāna ir arī detektīvinspektors Jona Linns, taču sižetā viņš vairāk figurē kā palīgspēks, un vispār zviedru policija izskatās pārāk aizņemta, lai nodarbotos ar asiņainām slepkavībām. Un tad vēl ir psihu vesels bars, kas pusapārstēti klenderē pa Zviedrijas laukiem un aiz neko darīt kaļ komplicētus maniaka plānus. Nu kur vēl jautrāk.

Atšķirībā no Miņjē, kas trilleri finalizēja ar sniega lavīnu, Keplera grand finale ir autobuss, kas nogrimst ledus ezerā, sev līdzi paņemot slepkavu. Ak, kāpēc gan šādus gājienus neatstāt lielekrāna filmām, bet vairāk laika veltīt detektīvintrigas izstrādāšanai un adekvātai varoņu uzvedībai. Skandināvu līķu man pietiek jau ar Nesbē, nedomāju, ka no Keplera vēl kaut ko lasīšu.

Rita Falka “Ziemas kartupeļu knēdeļi” (2014) un “Nūdeļu blūzs” (2015)

5 komentāri

Rita Falka. Ziemas kartupeļu knēdeļi / no vācu val. tulk. Renāte Siliņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Izmeklē Francis Eberhofers; 1). (Rita Falk. Winterkartoffelknödel. 2010.)

Rita Falka. Nūdeļu blūzs / no vācu val. tulk. Renāte Siliņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Izmeklē Francis Eberhofers; 2). (Rita Falk. Dampfnudelblues. 2011.)

Falka_ziemas_kartupeluFrancis Eberhofers mani uzrunāja tajā mulsinošajā brīdī, kad rakstiski ir izplānots noteikti izlasāmo grāmatu saraksts, prātā paturot vēl dažus noderīgus nosaukumus, taču lasīt no tā visa negribas galīgi neko. Bet tad, klīstot gar bibliotēkas plauktiem, iedomājos, ka īstenais glābējs šajā situācija ir detektīvs; tomēr labi, ka šad tad man uzrakstās subjektīvie grāmatu jaunumi, ar to palīdzību atmiņā atausa vācu rakstnieces Falkas nesen izdotie amizantie krimiķi. Protams, ar šādām grāmatām pastāv neliels risks, vai sakritīs humora izjūta ar autori, taču man šoreiz paveicās − provinces policists Francis nepievīla.

Ja esat bijuši Bavārijā, tad zināt, ka šis Dienvidvācijas reģions slavens ar skaistu, sakoptu vidi un tikpat rūpīgi koptām tradīcijām. Klīstot pa Minhenes lielveikalu, man bija pārsteigums, ka vesela nodaļa atvēlēta dirndliem − dienvidvācu tautastērpiem, kuru cieši savilktais ņieburs izgriezumā pikanti izceļ sievietes krūtis. Tāpat negaidīts bija skats svētdienas rītā mazpilsētā, kad nosebojies pusmūža vācietis steidzas uz baznīcu tērpies iekš Lederhosen − tradicionālajās ādas īsbiksēs. Bavārijā ir skaista sasveicināšanās − Grüß Gott! − un savdabīgs dialekts. Varbūt mans priekšstats ir virspusējs, taču par bavāriešiem radies iespaids kā tādiem Vācijas malēniešiem − viņi ir drusku dīvaini, bet ar to lepojas. Lai atceramies kaut vai Benediktu XVI, kurš atļāvās nevis nomirt pāvesta amatā, bet aiziet pensijā, nerunājot nemaz par Noišvānšteinas Ludviķi.

Falka_Nudelu_bluzsAr tādām priekšzināšanām es ķēros pie detektīviem, kurus pati autore nosaukusi par provinces krimiķiem, un galvenais varonis Francis manas sajūtas tikai apstiprināja − viņš ir dīvains, taču labdabīgs, rosīgs, bet brīžiem viņu var ātri izvest no pacietības, kādreiz strādājis Minhenes policijā, nu jau kādu laiku atgriezies dzimtajā mazpilsētā un dzīvo kopā ar Omi un Papu, kas abi jau ir pensijā, taču nav zaudējuši darbasparu. Paps aiz šķūnīša audzē zālīti un klausās Bītlus, savukārt Ome, lai arī pakurla, sparīgi iepērkas uz atlaidēm un dievīgi gatavo ēst. Neba velti detektīvsērijas nosaukumi ir tik garšīgi, jo bez Omes maltītēm nepaiet ne diena Franča dzīvē.

Augstais dievs, palīdzi izaugt smadzenēm!

Grāmatu beigās ir atrodamas arī pāris Omes ēdienu receptes, un kaut kas līdzīgs jau latviešu virtuvē caur vācu kungiem būs ienācis. Kartupeļu knēdeļi gan pie mums nav sastopami: sarīvē un notecina kartupeļus, sajauc ar pienā izmērcētu baltmaizi, 1 olu un šķipsnu sāls, veido nelielas bumbiņas un pusstundu vāra verdošā ūdenī. Pētot ēdienu receptes, gan secināju, ka to nosaukumi var būt tikpat dīvaini un maldinoši kā paši bavārieši; piemēram, nūdeles šajā gadījumā nemaz nav makaroni, bet gan nelielas rauga mīklas bumbiņas, kuras tiek tvaicētas slēgtā traukā un pasniegtas ar vaniļas mērci.

Franča iecienītā aknusiera bulciņa (Foto: Heino Banderob)

Franča Eberhofera iecienītā aknusiera bulciņa (Foto: Heino Banderob)

Īpašu uzmanību izpelnījās Franča iecienītās aknusiera maizītes – ak, nu kas tas tāds par aknusieru? Un nemaz jau neizbrīnīja fakts, ka aknusierā nemaz nav aknu, jo Leberkäse tiek gatavots no sālītas liellopu gaļas, bekona un sīpoliem, sastāvdaļas sasmalcina un cep garenā formā. Gatavo produktu sagriež šķēlēs un ēd gan kā pamatēdienu ar preceļiem un kāpostiem vai kartupeļu salātiem, gan apaļmaizītēs ar sinepīšu piedevu. Ja atceramies slavenās komisāra Rekša maizītes, tad jāsecina, ka tās ir iecienīts policistu ēdiens (Reksim gan bija bavāriešu desa).

Kaut kā sanāk man daudz par bavāriešiem un ēdienu, taču par pašiem detektīviem man nav daudz sakāmā − bez līķiem jau neiztiek, bet viss ir pasniegts tādā jaukā, nedaudz ērmotā manierē, kas vairāk izklaidē nekā liek intensīvi gudrot, kas tad īsti ir vainīgais. Taisnības labad jāpiezīmē, ka autore ir godam tikusi galā ar detektīvsižetu, un tajā nav mulsinošu caurumu vai nesaprotamu pagriezienu. Vienīgais tulkojumā mani nedaudz skumdināja, ka nav izdomāts, kā atspoguļot bavāriešu dialektu, lai arī pati autore grāmatu beigās ir veltījusi īpašus paskaidrojumus veselai rindai tik elegantu vārdu kā Gschwerl (salašņa), Herrle (suņa īpašnieks, saimnieciņš), Flidscherl (vieglprātīga sieviete), Lätschn (skāba grimase), Schleuderaffe (rīma) vai Zofenkammerl (meitistabiņa). Lai gan vispār tulkojums ir jauks.

Domāju, ka jauno kartupeļu laikā mums visiem lieti noderēs vienkāršā Omes kartupeļu salātu recepte.

Vēlāk visi kopā sēžam pie galda un ēdam Omes sataisītos kartupeļu salātus. Neiedomājami garšīgi! Oldzelteni kartupeļi, salātgurķi, nedaudz diļļu, etiķis un eļļa. Pipari un sāls. Omes kartupeļu salātu dēļ es mierīgi varētu atteikties no steika. Bet vispār jau tas ir melots, jo uzgrilētā gaļa ir mīksta kā sviests un iekšpusē nedaudz asiņaina − perfekti.

Andris Kolbergs “Automobilī rīta pusē” (2011)

8 komentāri

Andris Kolbergs. Automobilī rīta pusē. – Rīga: Dienas Grāmata, 2011. – (A.K. kriminālromānu bibliotēka; 11)

GRĀMATU GADSIMTS – 1986

DG_AK11_auto_110x165_vaks_gala2Man gribējās RIP izaicinājumā iekļaut kādu latviešu grāmatu, un te nu īstenībā žanriski nav daudz iespēju, jo šausmas, trilleris vai mistika latviešu literatūrā nav plaši pārstāvēta. Savukārt detektīvi gan ir iecienīti, un spilgtākais žanra pārstāvis 20. gadsimtā, protams, Andris Kolbergs. Cītīgi izpētot viņa bibliogrāfiju, atklāju, ka pāris romānus − “Ēna” un “Nekas nav noticis” − esmu lasījusi vairākkārt, taču citus (nezin kāpēc) atstājusi novārtā. Varētu teikt, ka nejauši mana izvēle šoreiz krita uz krimiķi “Automobilī rīta pusē”, kas pirmoreiz periodikā ir publicēts žurnālā “Karogs” (1985) un izdots grāmatā 1986. gadā kopā ar romānu “Naktī, lietū” sērijā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”. Pārizdots Kopoto rakstu 3.sējumā (1994) un beidzot arī atsevišķā grāmatā “Dienas Grāmatas” Kolberga romānu sērijā (2011).

Kriminālromāns “Automobilī rīta pusē” lasītāju aizved uz 20. gadsimta 80-to gadu sākumu, kad padomju vide ir pašā plaukumā un ārēji nekas vēl neliecina par pūšanas procesiem sistēmā. Notikumu centrā ir rūpnīca “Fotons”, ar kuru tā vai citādi ir saistīti visi romāna varoņi. Romāna sākumā jūras krastā tiek atrasts miris cilvēks, kurš pēc skata atgādina bomzi, bet izmeklētājs viņā sazīmē jau pasen Vissavienības meklēšanā izsludināto, bēguļojošo Arkādiju Pinku, kas kādreiz strādājis par “Fotona” elektropreču veikala direktoru. Izpētot apkārtni un sniegā sekojot Pinka pēdām, izmeklētājs atrod aizdomīgus automašīnas riepu nospiedumus − vai kāds būtu atvedis Pinku uz jūrmalu?

Kā atzīmē Astrīda Skurbe grāmatā “Andris Kolbergs” (Zinātne, 2006) Kolberga sarakstītos romānus var pārlasīt vairākas reizes, un (atšķirībā no tradicionāla detektīva) nemaz nav svarīgi, ka jau ir zināms gan vainīgais, gan viņa meklējumu ceļš, jo: “bieži vien šķiet, ka tas ir nevis kriminālromāns ar sociāliem un psiholoģiskiem elementiem, bet, gluži otrādi, sociāli psiholoģisks romāns ar kriminālromāna elementiem.” Jāsaka, ka tiešām, piemēram, no “Ēnas” es daudz labāk atceros stāstu par stikla pūšanas mākslu vai “Nekas nav noticis” kolorīto restorāna virtuves aprakstu, bet detektīvintriga ir aizpeldējusi otrā plānā. Lai arī gana lakoniski zīmēta, tomēr laikmeta aina šajos romānos ir uztverama nepārprotami, iespējams, tādēļ tos ir interesanti lasīt arī šodien, kad sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas shēmas nav vairs aktuālas.

Konkrētajā romānā sižets balstās uz mahinācijām ar rūpnīcas ražotajiem skaitļotājiem, bet patiesībā jau tas ir vienkārši iegansts, lai parādītu, kā cilvēku lēnām iesaista noziedzīgu darbību ķēdītē, no kuras viņam izstāties ir praktiski neiespējami. Romānā “Automobilī rīta pusē” vienīgā no visas noziedzīgās ķēdītes cietumā nonāk noliktavas pārzine Brigita Šēbere − jauna sieviete, kura nogurusi skaitīt kapeikas, bet legālu iespēju dzīvot normāli viņai ar vīru kā jaunajiem speciālistiem vienkārši nav. Brigita un bēguļojošais Arkādijs ir spilgts cilvēka degradācijas piemērs, jo abu dzīves ir saēdušas bailes un izmisums. Kolbergam vienmēr ir bijis svarīgi parādīt nevis noziedznieku, ļaundari, bet gan cilvēku, kurš kādā dzīves brīdī ir pieņēmis nepareizu lēmumu vai arī liktenīgu sakritību rezultātā viņam nav noveicies. Varbūt tāda iedziļināšanās cilvēka dabā nāk no paša autora biogrāfijas, jo viņš jaunībā piecus gadus atsēdēja cietumā stulbas sakritības rezultātā; tam gan bija arī pozitīvas sekas, jo Skurbe raksta, ka tieši cietumā Kolbergs izklaides nolūkos pirmoreiz pamēģinājis rakstīt un uzrakstīto lasījis saviem kameras biedriem.

Kolberga romāns atšķiras no tradicionālajiem detektīviem ar to, ka kādā brīdī pat lasītājam top skaidrs, ka  svarīgāk par formālā ļaundara atrašanu šķiet visas noziedzīgās shēmas atklāšana, jo vainīgais nav vieninieks, bet gan visa sistēma, kas pieļāvusi attiecīgo saimniecisko afēru. Krimiķis šeit vienkārši ir parādījis vairākas tā laika nozīmīgas problēmas: sociālisma ekonomiskās sistēmas neefektivitāte, kas izriet no tirgus situācijas ignorēšanas, nespēja nodrošināt jaunajiem speciālistiem konkurētspējīgu atalgojumu, smago dzīvokļu trūkumu utt.

Izlasīju arī Astrīdas Skurbes monogrāfiju par Andri Kolbergu, uzzināju daudz interesanta par rakstnieku, taču jāatzīmē, ka romānu analīzē es negaidīju tik daudz satura atstāsta, bet kādu “literatūrzinātniskāku” pieeju. Kopumā tas mani rosināja ieplānot lasīt vēl citus Kolberga romānus, īpaši ieinteresēja pēdējā triloģija par Mendela Dāvidsona briljantiem.

RIP9

 

 

 

 

 

 

 

Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Giliana Flinna “Neatrodamā” (2014)

4 komentāri

Giliana Flinna. Neatrodamā / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Gillian Flynn. Gone Girl. 2012)

Rudenī, kā jau katru gadu, notiek R.I.P. izaicinājums, kas mudina lasīt visādus drebelīgus gabalus. Jāsāk man arī atskaitīties par izlasīto.

Flinna_NeatrodamaPirms astoņiem gadiem (2006.) iznāca pirmais amerikāņu rakstnieces Gilianas Flinnas krimiķis “Sharp Objects”, kurš kopā ar vēl diviem sekojošiem viņai ir nodrošinājis daudzas sajūsminātas lasītāju atsauksmes un romānu atrašanos bestselleru sarakstu augšgalā. Tie tiešām nav vienas dienas panākumi, tādēļ jau vismaz pāris gadus gaidīju, kad beidzot kāda Latvijas izdevniecība tulkos un izdos romānu, kas ir pie mums tik iecienītā detektīvžanra pārstāvis; laikam jau tas nupat ir noticis tikai tādēļ, ka šoruden viena pēc otras seko Flinnas romānu ekranizāciju pirmizrādes (bet visādi citādi es izdevēju loģiku (arī citu grāmatu sakarā) joprojām nesaprotu − vai labāk ir nopirkt izdošanas tiesības piecām švakām grāmatām vai arī vienam garantētam dižpārdoklim?) Lai nu kā − Flinnas trešais romāns ir iznācis latviski un sagādājis man pāris nemierīgu dienu, kamēr es beidzot uzzināju, kurš kuru tur piežmiedza.

Romāns “Neatrodamā” ieved lasītāju kāda laulātā pāra attiecību mudžeklī: Niks un Eimija Danni ir precēti jau piekto gadu un viņu laulībā parādījušās plaisas. Piektajā laulības gadadienā Eimija pazūd un pamazām policija gūst aizvien vairāk pierādījumu, ka pazušanā vainojams Niks. Romāna pirmajā daļā par notiekošo lasītājam stāsta Niks pirmajā personā un Eimijas dienasgrāmata, kas notikumus attēlo katrs no sava skatupunkta, diezgan atšķirīga, un ir interesanti minēt, kurš no viņiem fantazē vai pat melo.

Lai nevajadzētu tālāk stāstīt sižetu (kas galīgi nav vēlams) es varētu paprātot par to, cik svarīgi dzīvē ir agri iemācīties, ka mums nevienam nekas nav jāpierāda un jātēlo. Eimijas vecāki ir slavenas bērnu grāmatu sērijas autori, kuras galvenā varone ir superīgā Eimija; vecāki, protams, var teikt, ka grāmatu varone nav viņu meitas prototips, tomēr kaut kur zemapziņā bērnā iegulst vecāku gaidas. Ja apvieno to ar sabiedrības stereotipu, ka meitenei nav tiesību uz agresīvu, vardarbīgu rīcību un visi šie impulsi ir jāslāpē (kamēr zēnos tas tiek akceptēts), tad nav brīnums, ka Eimija izvēlas savu dzīvi veidot kā greizo spoguļu karaļvalsti. Nika situācija ir vienkāršāka: vardarbīgs tēvs, līdzatkarīga māte, bet viņš vienmēr ir labais puisītis. Romāna būtību var izteikt šādi: sociopāts ar narcisu satikās un tad visa pasaule brīnījās, kas notikās.

Nezinu, vai mēs šobrīd vairs vispār esam cilvēki, mēs − tie, kas esam tādi kā visi, uzauguši ar televīziju, filmām un tagad arī ar internetu. Piedzīvojuši nodevību, mēs zinām, kas jāsaka; ja nomirst tuvs cilvēks, mēs zinām, kas jāsaka. Ja sagribas tēlot ērzeli, pārgudreli vai stulbeni, mēs zinām, kas jāsaka. Mēs visi vadāmies pēc viena nopluskāta scenārija.

Otra tēma, kam autore pievērsusi pastiprinātu uzmanību, ir parādīt tiesu vides atkarību no medijiem. Faktiski iepriekšējo gadsimtu tiesu sistēma ar objektīvu zvērināto tiesu ir zaudēta, jo izslēgt no apkārtējās vides TV,  internetu, sociālos tīklus nav iespējams un svarīgākais vairs nav pierādījumi, bet apsūdzētā atstātais iespaids.

Flinnas romāns ir gana aizraujošs, lai apkampienā ar to pavadītu pāris dienas. Tai pašā laikā jānorāda, ka literārs šedevrs tas nav,  un man labprāt būt gribējies, lai autore lasītāju uzskata par mazliet gudrāku un piebremzē ar acīmredzamu uzvedināšanu uz noteiktiem secinājumiem. Bet fināls man patika − tā viņiem abiem arī vajag.

RIP9

Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

***

Ko ieliet meitenei, ja gribas ar viņu pārgulēt?

Romāna galvenais varonis Niks ir bāra īpašnieks, un kādā jaukā vakarā viņa bārā ienāk meitene, kura jau sen piesaistījusi viņa uzmanību. Meitene ir viņu griboša un Nikam kļūst aizvien turēties pretī viņas vilinājumam. Ar ko viņu uzcienāt? Meitene saka: “Dod , ko gribi, man patiks.”

Uztaisīju savu mīļāko dzērienu “Ziemassvētku rīts” − karstu kafiju ar aukstu piparmētru degvīnu. Iedzēru kopā ar viņu, un, kad viņa nodrebinājās un sāka smieties − ak, tie lielie, gaviļainie smiekli, − ielēju mums abiem vēl.

Pirmkārt, noskaidrosim, ka alkohols šeit nav degvīns, bet gan, kā minēts angļu tekstā  − peppermint schnapps. Un šnapsi, kā zināms, stipruma ziņā var būt ļoti dažādi − gan 50-grādīgi, gan tikai 15-grādīgi. Degvīna stiprums, savukārt, variē 38-40 grādu robežās. (un te nu rodas jautājums: cik stipru šnapsu ielēja Niks? Visticamāk, stipru, jo meitene nodrebinās (precīzāk būtu − noskurinās)).

Otrkārt, vai Niks taisīja kokteili vai kafiju un šnapsu pasniedza atsevišķi. Tekstā ir favorite drink un diez vai kokteilis būtu tik stiprs, lai no tā skurinātos. Vispirms man pat ideja par kafijas un šnapsa sajaukšanu šķita dīvaina, tomēr pēc pacietīgas guglēšanas es atradu dzēriena recepti, kas tomēr liecina, ka sajaukt ir iespējams praktiski visu, tātad − Bavārijas kafija. 15 ml piparmētru šnapsa, 15 ml Kahlua, 150 ml melnas kafijas sajauc un pievieno tējkaroti cukura; lej glāzē, pa virsu klāj putukrējumu un šokolādes skaidiņas. Būtībā tā ir tā pati īru kafija, tikai viskijs aizstāts ar šnapsu un Kahlua.  Otra variācija − Cool Cappucino Mint: 1 ½ daļa piparmētru šnapsa, 4 daļas aukstas kafijas ielej šeikerī ar ledu, šeiko un lej augstā glāzē, noklāj ar putukrējumu.

Santa shot: 1 part grenadine syrup, 1 part green creme de menthe, 1 part peppermint schnapps (via mixthatdrink.com)

Santa Shot: 1 part grenadine syrup, 1 part green creme de menthe, 1 part peppermint schnapps (via mixthatdrink.com)

Treškārt, dzēriena nosaukums “Ziemassvētku rīts”. Neizdevās man atrast kokteili vai dzērienu ar tādu nosaukumu. Principā piparmētru šnapsu, kā redzējām, jauc līdzīgā kokteilī, tomēr biežāk jaukšana notiek ar karstu šokolādi vai šokolādes liķieri. Piemēram, koteilis Christmas Mint Kiss: piepilda glāzi ar karstu šokolādi un pievieno šotiņu šnapsa; atkal rotā ar putukrējumu.

Jāsecina, ka Niks meitenei ir piedāvājis vienkāršu aukstu piparmētru šnapsa šotiņu, kuram uzdzer pa virsu karstu kafiju. Es gan tādu dzērienu nosauktu par “Sveicienu zobārstam” (kopā auksts un karsts) un pēc stundas dzeršanas (kā rakstīts romānā) tas var pārvērsties par “White Hug”, bet laikam jau Niks zināja, ko dara.

Jū Nesbē “Sniegavīrs” (2012) un “Leopards” (2014)

1 komentārs

Ю Несбё. Снеговик /  пер. с норвежского Екатерины Гудовой. – Москва: Иностранка, 2011. – (Harijs Hole; 7). (Jo NesbøSnømannen. 2007).

Jū Nesbē. Leopards / no norvēģu val. tulk. Ilmars Briška. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Harijs Hole; 8). ( Jo Nesbø. Panserhjerte. 2009).

Nesbe_LeopardsNorvēģu detektīvu rakstnieks Nesbē jau sarakstījis desmit grāmatas sērijā par dažādu atkarību plosīto policistu Hariju Holi. Ziemā, kā jau pienākas, lasīju par Sniegavīru, bet nupat – par neremdināmu slepkavu, kurš piezogas upuriem klusu kā leopards.

Pastāv tāda likumsakarība, kas spēlē par labu rakstniekam un izdevējam – ja ir izdevies lasītāju iemīlināt galvenaja varonī, tad, neatkarīgi no žanra, lasītājs vēlēsies zināt, kas notiek ar varoni tālāk. Nesbē detektīvā tas principā nozīmē – kādu vēl garīgu un/vai fizisku traumu nāksies izciest Harijam Holem. Nabadziņš jau iepriekš ir ziedojis savu sirdsmieru, skaidro prātu un guvis dažādas dziedējamas traumas, bet šajos romānos tiek kropļots jau nopietnāk. Jācer, ka līdz romānu sērijas nobeigumam Hole nebūs pazaudējis visus locekļus un orgānus.

Rakstīt par abiem romāniem kopā ir diezgan loģiska izvēle, jo fabula būtībā ir līdzīga – Oslo ir uzradies maniaks, kurš slaktē vienu sievišķi pēc otra, bet vienīgais, kurš Norvēģijas policijā spēj atrisināt šo noziegumu, ir Hole, jo viņš ir mācījies par to FIB kursos Amerikā. (It kā nabadzīgā Norvēģija vēl kādu nevarētu apmācīt.) Iespējams, gan arī, ka Norvēģijas policija ir gudra un saprot, ka psihopātu var noķert tikai psihopāts, par kādu Hole tiek cītīgi prezentēts, tādēļ visi piecieš viņa drūmo garastāvokli, iedzeršanas lēkmes un dīvainās darba metodes. Jau piektā romāna (“Pentagramma”) izskaņā Harijs izšķīrās ar savu iemīļoto Rakeli, bet tas netraucē viņai regulāri parādīties romānos gan kā potenciālajam upurim, gan kā Harija iedomu tēlam – neaizmirstamai femme fatale; bet lasītājam nevajag uztraukties par Harija seksuālās dzīves tukšumu, jo regulāri uzplaukst kāda cibiņa, kas nogrimst viņa nodzertajās acīs.

Ja godīgi, tad tā īsti no Harija Holes sērijas man kā pēdējais patika sestais romāns “Glābējs”, kas bija konstruēts priekš Nesbē netradicionāli – paralēli varēja sekot gan Harija, gan slepkavas gaitām, kas, protams, noņēma no dienas kārtības jautājumu – kurš ir vainīgais? – tomēr interesanti preparēja noziedznieka sajūtas un motīvus. Pēdējās divās grāmatās man bija pārāk daudz līķu un pārāk samākslots nozieguma veids – pilnīgi sailgojos pēc kāda vecmodīga nozieguma, kurā būtu vecie labie nogalināšanas motīvi – mīla, nauda vai vara, savukārt nozieguma ieroči – šaujamais, inde vai duncis. Nē, tiešām, asinīm pilošs cirvis, kas atstāj dekoratīvas pēdas sniegā vai āfrikāņu mutes bumbiņa ar dzeloņiem ir interesanta parādība, bet nu man tā šķiet stipri sadomāti un pārāk slimi.

Ja ir sākta lasīt Nesbē sērija, tad tur jau neko vairs nevar neko darīt − atkarība ir iestājusies, un agri vai vēlu tiks izlasīti arī atlikušie divi Holes romāni. Tomēr jāatzīmē, ka autoram izveidojot spilgtu galveno varoni, tas bieži vien sāk diktēt savus noteikumus un ierobežo autora iztēli; iespejams, tādēļ Nesbē ir spiests gan izdomāt visādus “jautrus” nogalināšanas veidus, gan mocīt Hariju ar jauniem dēmoniem, gan arī ieviest iespaidīgas fināla ainas ar labā un ļaunā pēdējo cīniņu (turklāt abos romānos fatāls ir kritiens). Varbūt Harija Holes iespaidīgās personības neierobežots Nesbē varētu atraisīties radošāk (kā viņam tas sanāca Hodejegerne/Headhunters, 2008), tādēļ mani ļoti interesē jaunākā Nesbē grāmata −Sønnen/The Son (2014).

Older Entries