Sākums

Olivera Peča sērija par bendes meitu

4 komentāri

Olivers Pečs. Bendes meita: vēsturisks romāns / no vācu val. tulk. Baiba Jautaiķe. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Oliver Pötzsch. Die Henkerstochter. 2008)

Romāns “Bendes meita” ievada romānu sēriju par 17. gadsimta otrās puses Bavārijas pilsētiņas Šongavas bendi Jākobu Kuislu, kuram dzīve liek priekšā sarežģītus notikumus, un viņs tos risina, piepalīdzot meitai Magdalēnai un vietējam pilsētas dakterim Simonam. Lasītājs tiek ievests jauno laiku Vācijas mazpilsētas atmosfērā − tagadējai Vācijas teritorijai nesen ir gājis pāri Trīsdesmitgadu karš un iedzīvotāju atmiņā svaigas ir pārdzīvotās briesmas, kā arī apkārtnes lielceļi un meži vēl pilni ar klejojošiem armijas algotņiem, kuri nevar rimt laupīt un slepkavot. Šongavas pilsētiņa tiek attēlota kā tipiska sava laika vācu pilsēta, kurā pie varas ir rātskungi − pilsētas bagātie un varenie, kurus kontrolē kūrfirsta pilnvarotā labā roka − tiesas skrīveris. Pilsētiņa nav nekāda bagātā, turklāt pārvadājumu biznesā tai stipru konkurenci izrāda plaukstošā kaimiņu Augsburga, tādēļ pilsētas gaisotne mēdz būt diezgan nervoza. Visādi citādi pilsētnieki cenšas atgūties pēc kara, neražas gadiem un slimībām, neaizmirstot par veco labo tradīciju visās neveiksmēs meklēt grēkāzi − šai romānā tā ir kārtējā bērnu saņēmēja, potenciālā ragana.

Romāna sižets vēsta par vecmāti Martu, kura tiek sasaistīta ar mīklainu bērna slepkavību, un pūlis ir gatavs to nolinčot, jo vaino burvestībās. Patvērumu tā rod bendes Kuisla pārraudzītās cietuma telpās, bet tā ir atelpa tikai uz īsu laiku − ja bendem neizdosies atrast īsto vainīgo, Martu vajadzēs spīdzināt un sodīt kā raganu. Tā nu Jākobs Kuisls ar jauno dakteri Simonu dažādi cenšas saprast, kas īsti notiek, un viņiem aktīvi palīdz Kuisla meita un vienlaikus Simona iecerētā Magdalēna.

Peča debijas romāns sarakstīts vēsturiski izklaidējošā detektīva žanrā, un kā tādam tam nav nekādas vainas: darbība noris raiti, galvenie varoņi izveidoti pārliecinoši un uzvedās adekvāti. Detektīva intriga bija izveidota pietiekami noturīga, atrisinājums, lai arī nesagādā lielu pārsteigumu, tomēr nebija acīmredzams. Patīkami iepriecināja, kā autors romānā izmantojis Šongavas rūķalas − cilvēka roku veidotu pazemes labirintu, kas kādreiz izmantots, lai paslēptos no iebrucējiem, bet romānā rūķalas ir cīņu vieta labajiem un ļaunajiem spēkiem.

Olivers Pečs. Bendes meita un melnais mūks: vēsturisks romāns / no vācu val. tulk. Baiba Jautaiķe. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Oliver Pötzsch. Die Henkerstochter und der schwarze Mönch. 2008)

Otrais romāns no sērijas par bendi Kuislu turpina jautrās trijotnes piedzīvojumus. Šoreiz stāsts sākas ar vietējās baznīcas mācītāja nāvi, kurš izrādās noindēts, turklāt atrasts baznīcā, paspējis atstāt zīmi, kas norāda uz baznīcas kriptu.  Jau gana laicīgi lasītājam tiek likts nojaust, ka notiks pakaļdzīšanās kādam mistiskam, supersenam templiešu ordeņa dārgumam, un interese par šo objektu ir vairākām, konkurējošām personām. Ne tikai reliģisku dārgumu iesaistīšana, bet arī vispārējais romāna stils liek domāt, ka autors stipri ietekmējies no tolaik modīgajiem Dena Brauna romāniem, kur varoņiem bieži tiek likts pildīt kvestu, t.i. meklēt noteiktu lietu konkurences apstākļos.

Pirmais romāns, kurā tika risinātas slepkavības, man šķita interesantāks, jo laikam jau reliģisku relikviju vērtība manās acīs nav tik liela, lai to dēļ riskētu ar dzīvību, attiecīgi – arī pats stāsts zaudē daļu spriedzes. Sižets bija arī diezgan samudžināts, finālā neiztika bez pārsteiguma elementiem.

Vispār man nebūtu nekas pretim turpināt iepazīties ar bendes Kuisla piedzīvojumiem, jo sērijā ir iznākuši septiņi romāni (noprotams, ka autors vairāk rakstīt neplāno), tomēr nekas neliecina, ka izdevniecība varētu turpināt tulkot un izdot attiecīgo sēriju. Teikšu, kā ir − mani nedaudz tracina nepabeigtas lietas, bet šeit nu lasītājs neko nevar darīt, tik vien kā lasīt svešvalodā.

Somu detektīvi

2 komentāri

Epu Nuotio. Indīgais velnarutks / no somu val. tulk. Anete Kona. – Rīga: Pētergailis, 2018. (Eppu Nuotio. Myrkkykeiso. 2017)

Kati Hiekapelto. Kolibri / no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018. (Kati Hiekkapelto. Kolibri. 2013)

Kati Hiekapelto. Gājputni / no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018. (Kati Hiekkapelto. Suojattomat. 2014)

Tā nu tas sagadījās, ka pēc divām Somijas autoru grāmatām nolēmu turpināt iesākto un noskaidrot, kas mums jauns iztulkots no Somijas detektīviem. Tulkojumi no somu valodas nav reta parādība, vēl jo vairāk, ka tulkošanu atbalsta FILI− Finnish Literature Exchange. Arī šie detektīvi ir iznākuši ar FILI atbalstu. Somijas kriminālromānu slavenākā autore esot Lēna Lehtolainena, kuras divus krimiķus ir izdevis apgāds “Zvaigzne ABC” − “Mana pirmā slepkavība” (2014) un “Viņas ienaidnieks” (2015). Laikam jau Lehtonainenas cikls par Helsinku izmeklētāju Mariju Kallio Latvijas tirgū neaizgāja, jo vispār šai sērijā ir jau 14 romāni. Taču tulkotāji neatkāpjas un mēģina citas sērijas, un šoreiz mums izmeklētāju lomā tiek piedāvātas divas citas sieviešu dzimuma būtnes.

Epu Nuotio romāna “Indīgais velnarutks” galvenā varone ir 58 gadus veca atraitne Elēna, kura ir pensionēta kartogrāfe, kas dažādo savu dzīvi ar sabiedriskiem pasākumiem un labdarību. Tiek pieteikts, ka viņas vaļasprieks ir dārzkopība, bet jāsaka, ka tas neizpaužas nekā vairāk kā vēlme apceļot pasaules dārzus un dziļdomīgi aplūkot visas ceļā satiktās puķudobes. Tā man bija pirmā vilšanās, jo vispār es uzķēros uz reklāmas saukļa par dārzu detektīvu − biju cerējusi, ka grāmata līdzināsies jaukajam britu seriālam “Rosemary & Thyme”, kur divas ņipras kundzītes rakņāšanos pa dārzu apvieno ar noziegumu risināšanu.

Vispār “Indīgais velnarutks” ir no tiem detektīviem, kas pieskaitāms pie “mājīgajiem krimiķiem”, t.i. lielākā daļa laika tiek veltīts visam citam, bet ne nozieguma risināšanai. Elēnai ir sabiedriskie pienākumi kā Somijas labdarības organizācijas “Marta” dalībniecei, viņa apmeklē kultūras pasākumus un iesaistās savu draugu un kaimiņu dzīvē, un galu galā − viņai ir bohēmiskas attiecības ar krietni jaunāku vīrieti. Vispār jau romāna centrā vajadzētu būt kādas jaunas sievietes pazušanai, bet autore diezgan daudz pievēršas gan Elēnas dzīvei, gan viņas kaimiņienes Irinas likteņa peripētijām (no PSRS aizmukusi izcila pianiste!), gan risina Elēnas paziņas − vientuļās mātes Siljas pārdzīvojumus, ka īstenībā pašas pazudušās Mirkas personība aiz tā visa pazūd. Un īstenībā mēs par viņu arī uzzinam tikai no vīra un māsas skatupunkta, bet pašas Mirkas personība tā arī paliek kā bildīte viņai mīļajā Instagram kontā. Policija šai romānā vispār ir trešajā plānā − neko nemeklē un nedara.

Diemžēl grāmata “Indīgais velnarutks” ir izdevēja nesamīļota grāmata. Nezinu, pēc kā es to nosaku, bet vienmēr var sajust izdevēja attieksmi pret savu darbu. Šai grāmatai ir neatbilstošs noformējums (romāna noskaņa noteikti nav sarkani oranža), maldinoša anotācija un pavirša redaktūra (mēs tagad ienīstam pēdiņas?). Žēl, protams, jo tāda stila detektīvi ir vieni no maniem mīļākajiem.

Izdevniecība “Latvijas Mediji” vienu pēc otra ir izdevusi Kati Hiekapelto sērijas par izmeklētāju Annu Feketi divus romānus − “Kolibri” un “Gājputni”. Lasītājam tiek piedāvāts ieskats somu kriminālpolicijas nodaļas darbā, kā jau allaž − policisti ir dažādi un priekšplānā izvirzās tie ar sarežģīto raksturu un neviennozīmīgo rīcību. Anna ir izdomāta kā īstens cukurgrauds jebkuram romānu rakstniekam, jo sievietei ir diezgan debils raksturs, vesels vezums nesakārtotu lietu (vispirms jau galvā) un eleganta, laikam atbilstoša izcelsme − Serbijas ungāriete, kas pēc Dienvidslāvijas kara kā bērns emigrējusi uz Somiju. Kā var noprast, Annai ir nedaudz pēc 30 un viņa beidzot ir saņēmusi  sen ilgoto paaugstinājumu, tikusi prom no parasta patruļpolicista darba. Pēc ārējiem faktiem varētu pieņemt, ka viņa ir veiksmīgas integrācijas produkts (ko nevar teikt par viņas brāli, kas savos 40+ mētājas pa bēgļu apdzīvotu rajonu, joprojām nemāk somu valodu un pārsvarā aizlej acis par pabalsta naudu), taču Annai pašai nav tādas iekšējas sajūtas, ka viņa būtu piederīga Somijai. Lasītājs nemitīgi tiek mocīts ar Annas pašidentifikācijas problēmām, kuras vienā brīdī jau ir vairāk nekā apnikušas. Vispār jau Annas identitātes mokas nav unikālas, bet ir ļoti raksturīgas imigrantu bērniem, kuri grib gan piederēt ģimenei, gan dzīvot pilnvērtīgi jaunajā dzimtenē, taču autore šo Annas izcelsmi izvēlējusies nemitīgi uzsvērt no negatīvās puses.

Jāsaka, ka abi romāni man lika domāt par bēgļiem un integrāciju, bet es neteiktu, ka tā ir problēma, kas mani ļoti interesētu. Man šķiet, ka autore ir iebraukusi kaut kādā superliberālā attieksmē, kas bija diezgan populāra Eiropā pirms gadiem pieciem, kad romāni tika rakstīti. Domāju, ka šodien viņa rakstītu citādāk vai vismaz mazāk kategoriski, jo pat Rietumeiropa ir pārliecinājusies, ka bēgļu problēma nav skatāma melnbaltos toņos. Paskatījos, ka šobrīd no Somijas 5,5 miljoniem iedzīvotāju 94% ir somi un Somijas zviedri, kas etniskā ziņā nozīmē viendabīgu vidi, kura jebkuru ienācēju piefiksē un aizdomīgi pārbauda (un tā ir normāla, dabiska reakcija).

Par otrā romāna galveno cietēju − pakistāniešu bēgli Semiju autorei ir uzskats, ka Somijai bez ierunām viņš ir jāuzņem, balstoties uz viņa stāstījumu par vajāta Pakistānas kristieša likteni, savukārt Somijas valsts uzskata (un no mana viedokļa pilnīgi pamatoti), ka tam ir vajadzīgi pierādījumi. Valsts pienākums ir sargāt savus pilsoņus, un no vienas puses šai gadījumā ir Merkeles atvērto durvju politika, bet no otras − kārtējais imigrants, kurš ar kravas mašīnu iebrauc pūlī. Nedomāju, ka ir iespējama viennozīmīga atbilde.

Iespējams, ka izdevējam ir šķitis, ka krimiķi ar šādu fonu varētu būt aktuāli arī pie mums, bet man gan nešķiet, ka romāni būtu tik veiksmīgi. Katra nodaļa sākas ar dabas aprakstu, tad mēs iegrimstam Annas izjūtās, kurās Somija šķiet kā Rīgas nolaistāko mikrorajonu prototips, detektīva sižets ir diezgan vienkāršs, māksloti samudžināts, personāži izveidoti kā no rakstnieku rokasgrāmatas. Man nepatika arī tulkojums − varbūt Hiekapelto valoda tiešām ir patizla, bet latviski teksts nav izveidojies raits. Diez vai es lasīšu sērijas turpinajumu.

Straiks. Kormorans Straiks

3 komentāri

Roberts Galbraits. Dzeguzes sauciens / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2017. – (Cormoran Strike; 1). – (Robert Galbraith. The Cuckoo’s Calling. 2013)

Robert Galbraith. The Silkworm. – New York: Mulholland Books, 2014. – (Cormoran Strike; 2).

Robert Galbraith. Career of Evil. – New York: Mulholland Books, 2015. – (Cormoran Strike; 3).

Kā visiem zināms, Roberts Galbraits ir Džoannas Roulingas pseidonīms, kuru viņa izmanto, lai norobežotos no iespējamās Harija Potera ēnas pār viņas nākamajiem darbiem. Īstenībā − pareizs lēmums, jo bērniem domāta fantāzijas literatūra ir ļoti tālu no mūsdienīga detektīvromāna, un varbūt tādēļ daudziem, kas romānu lasīja jau zinot par autora īsto identitāti, bija zināma vilšanās. Pat nezinu kāpēc, manā lasīšanas sarakstā “Dzeguzes sauciena” nebija, bet netīši iegūto grāmatu nesmādēju un nolēmu uzzināt, kā tad īsti Roulingai izdodas detektīvi.

Vispirms mani iepriecināja galvenais varonis Kormorans Straiks − ar brutālu skaistumu apveltīts vienkājains detektīvs, kura pagātne ir gana sarežģīta, lai būtu par ko rakstīt. Kormorana māte bija grūpija, attiecīgi bioloģiskais tēvs − rokzvaigzne, un no mazām dienām viņš pieradis pielāgoties pie visdažādākajiem apstākļiem. Bērnībā piedzīvojuši mētāšanos pa pasauli, Kormorans ar māsu kā pieaugušie ir izvēlējušies dzīvot maksimāli sakārtotā vidē − māsa ir godprātīga ģimenes māte ar trim bērniem, savukārt Kormorans ilgu laiku dienēja armijā un kļuva par militāro izmeklētāju.

Roulingas romānu cikla sākumā Kormorans ir atvaļinājies no dienesta, jo sprādzienā Afganistānā zaudējis kāju, un uzsācis privātdetektīva rūpalu. Viņam neklājas spoži ne darbā, ne privātā dzīvē, taču man jau no pirmajām lappusēm patika, ka Roulinga nav uztvērusi to kā iemeslu pataisīt galveno varoni par drūmu alkoholiķi − Kormorans sekmīgi cīnās ar dzīves likstām un atstāj normāla veča iespaidu. Aina nebūtu pilnīga bez daiļas blondīnes, tādēļ Kormoranam par partneri ir piešķirta izdarīgā Robina, kas uzsāk karjeru kā sekretāre, bet lēnām kļūst par neaizstājamu partneri.

Pirmais romāns “Dzeguzes sauciens” lielā mērā paiet, iepazīstinot lasītājus ar galveniem varoņiem, izkārtojot skatuvi un pa vidu visam ir stāsts par jaunas modeles slepkavību. Nozieguma risināšana notiek līmenī, viss kā pienākas klasiskos detektīvstāstos − samudžināti un daudzslāņaini. Šajā romānā lasītājs iepazīst modes biznesa aizkulises, lai gan es nedomāju, ka kādam pieaugušajam par to ir lielas ilūzijas. Jau no pirmā romāna top skaidrs, ka Roulingai ir viena liela mīlestība − Londona, turklāt viņa to mīl un pieņem jebkādu, arī tās smirdīgos kaktus un pussabrukušos nostūrus. (Un tikai tagad es sapratu, ka Poterā jau arī Londonas bija daudz, tikai to aizēnoja eksotiskākas vietas.)

Turpmākajos romānos vairāk jārēķinās ar to, ka Roulingai ļoti patīk paplašināt detektīva robežas un brīžiem viņu pārāk uztrauc galveno varoņu personīgā dzīve, turklāt viņa atkārtojas − tā mūžīgi sapūlētā un sāpošā Kormorana kāja un vienmēr saīgušais Robinas līgavainis diezgan ātri sāka krist uz nerviem. Vēl viens mīnuss (un tajā varētu vainot redaktori), ka Roulinga pārāk daudz atstāsta iepriekš notikušo. Tā kā es romānus lasīju viena pēc otra, man tas traucēja.

Otrajā romānā “The Silkworm” Roulinga pievēršas pazīstamai videi − izdevniecības biznesam un rakstnieka attiecībam ar savu aģentu un redaktoru. Ir pazudis rakstnieks un viņa dīvainā sieva ierodas pie Kormorana, lai viņš to meklē rokā; protams, pēc kāda laika rakstnieks tiek atrasts beigts, turklāt pavisam neglīti beigts. Romāna galvenā intriga − kur pazudis noslepkavotā rakstnieka manuskripts, kam vajadzēja atmaskot visu un visus. Jāsaka, ka liela daļa varoņu ir gana ekscentriski un varbūt Roulinga rakstot ir uzjautrinājusies par saviem amata brāļiem, arī pazudušais manuskripts, kura fragmenti romāna gaitā tiek atklāti, ir stipri dīvains − murgaina mistika, kuru diez vai reālā dzīvē uztvertu nopietni. Varbūt, ka šajā romānā ir vairāk farsa, nekā pienāktos tradicionālā detektīvā, bet pati izmeklēšanas līnija ir stabila un atrisinājums interesants.

Trešo romānu “Career of Evil” ievada paciņa ar cilvēka kāju, kas atsūtīta uz Straika biroju. Kormorans saprot šo notikumu kā nepārprotamu norādi uz viņa pagātni, parakņājas smadzenēs un “izvelk” trīs galvenos kandidātus uz ieriebēja lomu. Romāna gaitā lasītājam tiek atklāts, ko tieši Straiks viņiem ir nodarījis vai drīzāk − kas neliešu pagātnē ir tāds, ka viņi nespēj rimties un grib iznīcināt Straika dzīvi (jo kājai seko citas cilvēka detaļas). Tā nu lasītājs uzzina daudz par Straika pagātni, turklāt arī Robinai izrādās sāpīgi pagātnes notikumi, kas atklājas noziegumu kontekstā. Kā jau rakstīju, varēja būt mazāk par ikdienišķiem pārdzīvojumiem, taču romāna izskaņa ir tik aizraujoša, ka tā samierina ar nelielu gumijas stiepšanu pa vidu.

Kopumā jāsecina, ka Roulinga ir paņēmusi tradicionālas detektīva formas, radījusi jaunu, simpātisku galveno varoni, ievietojusi viņu mūsdienu Londonā un prot izstāstīt daudzslāņainu detektīvu, kas sakrustots ar vienkāršu, cilvēcisku stāstu par galveno varoņu dzīvi. (Manuprāt, ka tādiem detektīviem jau būtu laiks izdomāt kādu apakšžanra nosaukumu.) Ir anonsēts, ka drīzumā gaidāms ceturtais sērijas romāns “Lethal White”, bet vispār Roulinga plānojot vēl vismaz sešus (!). Tad nu, Kormoran, uz tikšanos!

Noskatījos arī pirmo sezonu britu seriālam “Strike” (pēc pirmo divu grāmatu notikumiem), bet nekādas sajūsmas nav. Pieklajīga, bez degsmes veidota ekranizācija, redzot iespēju popularitei un peļņai. Galvenie varoņi arī it kā atrasti vizuāli piemēroti, bet nu aktierim Tomam Burkem nepiemīt Straika iekšējā mežonība − pārāk rātni, pārāk gludi.

Маргарита Хемлин “Дознаватель” (2012)

10 komentāri

Маргарита Хемлин. Дознаватель: роман. – Моска: Астрель, 2012.

hemlin_doznavatelEs zinu, ka krievu mūsdienu literatūru oriģinālvalodā latviešu lasītājs lasa maz, jo lasīšana krieviski vispār ir gājusi mazumā, kā arī interese par procesiem šī brīža krievu literatūrā nav liela. Man savukārt ir gana daudz citu lasīšanas plānu un projektu, taču pāris grāmatu gadā pie manis nonāk. Par Margaritas Hemlinas romānu es dzirdēju tik sajūsminātu attieksmi, ka man vienkārši nekas cits neatlika, kā meklēt to bibliotēkā un − brīnumainā kārtā − arī atrast un izlasīt. Saprotu, ka augšminēto apstākļu dēļ šis nebūs mans populārākais ieraksts, bet man grāmata ārkārtīgi patika, pat drusciņ “nonesa jumtu”, un mani mocītu slikta sirdsapziņa, ja es neuzrakstītu nevienu vārdu.

Par rakstnieci Margaritu Hemlinu (1960-2015) es pirms tam nebiju dzirdējusi neko, lai gan viņas romāni un stāstu krājumi (to gan nav daudz) tikuši iekļauti dažādu krievu literāro balvu listēs. Viņa ir Ukrainā dzimusi ebrejiete, kas absolvējusi Maskavas Literatūras institūtu, taču sākusi publicēties diezgan vēlu (viņas pirmais stāstu krājums tika izdots 2008. gadā). Pēc tam jau grāmatas nāca viena pēc otras, bet diemžēl pirms gada rakstniece pāragri aizgāja aizsaulē un nu jau var sagaidīt tikai kādu radinieku pabeigtu melnrakstu (Hemlinas vīrs un māsa arī ir literāti).

Romāns “Дознаватель” teorētiski būtu ierindojams pie detektīviem, varētu pat teikt − retrodetektīviem, taču kaut kādā dīvainā veidā diezgan ilgu laiku nav pat saprotams, ka lasītājs tiek vests noziedzniekam pa pēdām. Romāna darbība notiek Čerņigovā − provinciālā pilsētiņā Ukrainas ziemeļos 1952. gadā. Galvenais varonis ir milicis Mihails Cupkojs, kurš strādā ar lieciniekiem (дознаватель − nezinu, kā to sauc latviski), taču reiz viņš tiek nosūtīts uz nozieguma vietu kā izmeklētājs. Savas mājas pagalmā ir nogalināta sieviete vidējos gados, ātri tiek apcietināts viņas mīļākais, kurš cietumā atzīstas un izdara pašnāvību − lieta tiek slēgta. Tomēr pilsētā klīst nelāgas baumas, un kādu dienu Mihails, ejot garām nogalinātās mājai, ierauga viņu iznākam pa vārtiņiem − kas notiek?! Tas ir tikai sākums apjomīgam, daudzslāņainam stāstam, kurā ir daudz neviennozīmīgu, pat noslēpumainu tēlu, kas sākumā šķiet vienkārši, bet pēc tam atklāj vienu slāni pēc otra.

Ja kaut kas šai romānā trāpa uzreiz, tad tā ir valoda − apbrīnojami krāšņa, īpatnēja un romāna laikam un vietai atbilstoša. Es sāku lasīt un iemīlējos valodā. Ja man vajadzētu pārtulkot šo romānu, tad es raudātu asiņainas asaras, jo tas ir gandrīz neiespējami. Čerņigovā runā suržikā − krievu un ukraiņu valodas mikslī, ko papildina ebrejismi, un adekvāti atainot to latviski, neatņemot romānam daļu šarma, nav nekādu iespēju. Nākamais ir vide − 20. gs. 50. gadi, karš ir beidzies, cilvēki cenšas dzīvot tālāk, bet neviens nav bez sāpēm, bez grēka, bez vainas apziņas. Čerņigovā bija ienākuši vācieši, šāva ebrejus, pēc tam padomju vara “tīrīja” pilsētu − visi to atceras, bet labāk par to nerunāt. Protams, ka cilvēki grib aizmirsties un vienkārši dzīvot − strādāt, mīlēties, dzemdēt bērnus, iet ciemos un izbaudīt parastus, sadzīviskus notikumus. Romānā sanāk kopā vēsturiskā atmiņa, padomju varas diktētā ikdiena un mīlas intriga, un notikumu gaita rāda, ka nekas nav mazsvarīgs.

Es nesen izlasīju Ikstenas “Mātes pienu” un ilgi domāju, kāpēc man tajā nav padomju sajūtas − es atpazinu viņas aprakstītās vietas un lietas, taču kaut kā pietrūka. Hemlinai tas viss ir ar uzviju, turklāt pilnīgi neuzbāzīgā veidā − romānu aizverot, lasītājs būs ne tikai uzzinājis slepkavu, bet arī uz brīdi izjutis to nervozo, nomācošo gaisotni, kad cilvēki baidījās paši no sevis, skrēja pa priekšu pavēlēm un vienmēr rēķinājās ar visļaunāko.Un var tikai apbrīnot cilvēka sīksto dabu − to romāna gaitā cenšas izprast arī galvenais varonis − pēc visiem likteņa sitieniem un režīma demoralizējošā iespaida kopumā sabiedrība nav zaudējusi ticību dzīvei un izdzīvošanas instinkts ir stiprāks par visu.

Hemlinas romāns “Дознаватель” ir vairāk nekā padomju izmeklētāja atskaite par vecu noziegumu, tajā lasītājs ierauga laikmeta spoguli, kurā labais un ļaunais ne tikai eksistē blakus, bet atrodams vienā cilvēkā.

ripeleven250Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

Paula Hokinsa “Meitene vilcienā”(2016)

5 komentāri

Paula Hokinsa. Meitene vilcienā / no angļu val. tulk. Aija Čerņevska. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Paula Hawkins. The Girl on the Train. 2015.)

300x0_meitenevilciena_978-9934-0-5862-2Laiku pa laikam pakļaujos svaigākam dižpārdokļa vilinājumam, apzināti meklējot grāmatu, kas varētu piedāvāt ātru izklaidi, un necerot uz intelektuālu sasprindzinājumu. Iekrita acīs “Meitene vilcienā”, kura latviski tika izdota pavasarī, tikai gadu pēc tās panākumiem ASV grāmatu tirgū; šobrīd Latvijas kinoteātros jau rāda tās ekranizāciju. Laikam jau mani vispirms uzrunāja ievadaina: sieviete brauc vilcienā, riteņu klaboņa uz sliedēm un skatiens pavērsts laukā pa logu, kur plašas, tukšas ainavas mijas ar māju puduriem.

Katru darbadienas rītu Reičela kāpj “lēnajā” vilcienā, lai gandrīz stundu kratītos līdz Londonai. Pa ceļam viņa neizklaidē sevi ar telefonu vai kādu lasāmvielu, bet veras pa logu, tverot mirkļus no svešu cilvēku ikdienas − Reičelas dzīve ir tik sačakarēta, ka viņa šajos brīžos jūtas tik labi kā nekur citur. Reičela ir šķirtene, nesen zaudējusi darbu, īrē istabiņu pie draudzenes, un viņai ir ļoti nopietnas problēmas ar alkoholu, kas kopsummā ar zemu pašvērtējumu ir sievieti iedzinušas depresijā. Turklāt viņas dzīvē joprojām ļoti svarīgs ir cilvēks, kurš ļoti pacenties, lai viņa justos nožēlojami. Godīgi sakot, Reičelas tēls ir viens no iemesliem, kādēļ es romānu novērtēju augstāk par triviālu bestselleru − normāli uzrakstītu, saistošu, taču ne jau unikālu detektīvu. Reičela ir tāds klasisks piemērs jaunām sievietēm, kā nepiepildītas apkārtējo vēlmes lēnām sagrauj cilvēku no iekšpuses, un viņš kļūst tik vājš, ka ir viegli manipulējams un ietekmējams. Reičelas monologs lasītāja acīs zīmē nesimpātisku personu ar nodzertu seju un nestabilu gaitu, kura uzlūkojama tikai ar nosodījumu, taču romāna gaitā, pēc apkārtējo izturēšanās tomēr var saprast, ka Reičela pati pret sevi ir ļoti skarba un vienkārši nomaldījusies, ne zudusi adekvātai dzīves uztverei. (Es pat varētu teikt, ka man Reičelas bija žēl, tādēļ es romānam piešķīru papildu zvaigznīti.)

Grāmatas anotācijā īpaši tiek uzsvērts autores viedoklis, ka “mēs dzīvojam ļoti alkoholizētā vidē” (pieņemu, ka viņa runā par Anglijas sabiedrību). Nesalīdzināšu ar citām valstīm, taču par Anglijas iemītniekiem tiešām ir radies iespaids kā diezgan dzerošu sabiedrību. Viņu pabu kultūra no vienas puses veicina cilvēku socializēšanos, bet no otras puses − neba jau tēja tajos pabos tiek dzerta. Vienā seriālā skatījos, ka policijas inspektore − darbiem pārkrauta ģimenes māte, kura sūdzas, ka savus bērnus un vīru redz tikai guļošus, uzskata par pašsaprotamu pēc darba kopā ar kolēģiem iegriezties pabā uz glāzi vīna, turklāt arī viņas ģimene to uztver kā neizbēgamu rituālu. Man šķiet, ka pie mums gan vīra vai sievas regulāru pasēdēšanu krogā pēc darba daudzi nesaprastu. Hokinsas romānā alkohols ir ikdienas sastāvdaļa, dzer praktiski visi, lai gan par problēmu tas ir kļuvis tikai Reičelai − viņa dzer, neatceras, kas noticis, baidās no tā, taču vienalga turpina dzert.

Pēc kāda laika romānā iesaistās vēl viena stāstniece − Megana, kura ir viena no tām, kuras dzīve tiek novērota pa vilciena logu. Protams, ka skaistā dzīve, ko viņai ir izdomājusi Reičela, galīgi neatbilst īstenībai, un Meganas stāstījums risinās ar gada atkāpi, lai nonāktu līdz dienai, kad viņa bez vēsts pazūd. Meganas dzīvesstāsts man šķita klišejiskāks, romānos jau novazāts (varbūt, ka es vienkārši par daudz lasu detektīvus, kur varonim allaž atklājas kāds milzīgs pagātnes noslēpums). Trešā stāstniece romānā ir Anna – Reičelas bijušā vīra Toma jaunā sieva, kas ne ar ko īpašu neizceļas, ja par tādu neuzskata sievietes dabisko vēlmi pasargāt savu jauno ģimeni no vīra pagātnes, ko iemieso Reičela. Esmu lasījusi lasītāju izteiktu neizpratni par romāna popularitāti, jo sižets un autores izteiksmes spējas tiešām nav sensacionālas. Taču varbūt autorei ir izdevies aizskart tās lasītāju problēmas, par kurām nav pieņemts skaļi runāt − gan klusais, bet tādēļ ne mazāk postošais sieviešu alkoholisms, gan sadzīves vardarbība, gan bērnu/bezbērnu tēma. Nezinu, vai tas Hokinsai tas sanācis apzināti, taču visām trijām varonēm bērns ir sāpīgais/vājais punkts un varētu pat teikt − visu problēmu aizsākums.

Labs trilleris, ar kuru kopā pavadīt pāris vakarus.

ripeleven250Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

Deivids Morels “Slepkavība kā smalka māksla”(2013) un “Nāves inspektors”(2015)

1 komentārs

Deivids Morels. Slepkavība kā smalka māksla / no angļu val. tulk. Uldis Šēns. – Rīga: Kontinents, 2013. (David Morrell. Murder as a fine art. 2013. Thomas De Quincey #1)

Deivids Morels. Nāves inspektors / no angļu val. tulk. Uldis Šēns. – Rīga: Kontinents, 2015. (David Morrell. Inspector of the Death. 2015. Thomas De Quincey #2)

Morels_slepkaviba-ka-smalka-makslaKanādietis Deivids Morels ir ražīgs trilleru rakstnieks, kurš jau ar savu debijas romānu First Blood radīja jaunu popkultūras tēlu − Rembo. Vēlāk sekoja citi veiksmīgi daiļdarbi attiecīgajā žanrā, tai skaitā triloģija Mortalis. Latviski lasošajiem arī patīk Morels, jo tulkoti vairāk nekā 15 romāni. Bija gan pierasts, ka rakstnieks papildina mūsu zināšanas par visādām slepkavu brālībām un profesionāliem pasaules glābējiem, tādēļ es pat uzreiz nesapratu, ka jauniznākušo vēsturisko detektīvu autors ir tas pats, jau zināmais Morels.

Pirmā romāna pēcvārdā autors stāsta, ka pievērsties 19. gadsimta Anglijai viņu pamudinājusi netīšam atmiņā uzvilnījusi persona − Tomass de Kvinsijs, kurš bija angļu rakstnieks, slavens ar savu darbu “Angļu opija lietotāja grēksūdze”. Morelu aizrāvuši Kvinsija 1821. gadā rakstītie memuāri, viņš izlasījis arī 1854. gada eseju “Slepkavība kā smalka māksla” un tās iespaidā strauji izdomājis romāna sižeta struktūru, kurā galvenais varonis būtu jau novecojis, opija paverdzināts Tomass de Kvinsijs. Morels lepni apraksta, kā turpmāko gadu veltījis 1854. gada Londonas iepazīšanai, lasījis tikai attiecīgā laika daiļliteratūru, pētījis kartes utt. (varētu padomāt, ka iespējams citādāk).

Kvinsija 1854. gada esejā smalki tikušas aprakstītas 1811. gada Retklifas lielceļa slepkavības, kas izraisīja paniku ne tikai Londonā, bet visā Anglijā. Morels izdomājis, ka 1854. gadā varētu uzrasties kāds, kurš ļoti cītīgi atdarina šīs slepkavības, par iedvesmas un izziņas avotu ņemot Kvinsija eseju. Tādēļ policija pēc pirmās grupveida slepkavības uzmeklē Kvinsiju, kurš uzstājīgi iesaistās izmeklēšanā. Oficiālais izmeklētājs ir detektīvinspektors Šons Raiens, kuram palīgā nāk konstebls Bekers. Sava loma romānā ir atvēlēta Kvinsija meitai Emīlijai, kas 21 gada vecumā uzņēmusies būt par tēva aprūpētāju, un lasītājs tiek iepazīstināts ar viņas dienasgrāmatas ierakstiem.

Morels_naves-inspektorsNeatceros, kā bija Morela trilleros, bet šajos romānos Morels ik pa laikam izglīto lasītāju un pastāsta, piemēram, par Londonas policijas vēsturi vai opija izplatību 19. gadsimtā. Nevar teikt, ka nav interesanti, tomēr romāna vēsturisko noskaņu tas pamaitā. Vispār Morelam raksturīgi pieķerties kādai domai un to uzstājīgi apspēlēt, piemēram, akcentēt detektīvinspektora rudos matus un nepatiku pret īriem, ko tie izraisa apkārtējos, vai izvērst angļu aizraušanos ar opiju par masveida epidēmiju. Protams, ka es esmu ne reizi vien lasījusi par opija tinktūras jeb laudanum lietošanu, bet ņemsim vērā, ka tolaik bija maz efektīvu farmācijas līdzekļu (ja paskaitītu, cik šodien ik dienas lieto bezrecepšu pretsāpju tabletes, tas pats vien sanāktu). Normālā “deva” esot bijusi 25 pilieni.

Otrs, kam gribētos piekasīties, ir Morela nespēja (vai nevēlēšanās) noturēties vēsturiskā detektīva ietvaros, jo tīši vai netīši sākotnējais melanholiskais un drūmais vēstījums romāna vidū iegūst izteiktas trillera iezīmes un galvenie varoņi aizvien ātrāk bizo pa Londonu. Lai nu tā būtu − reti kurš autors spēj atmest iepriekšējās iestrādes.

Pirmā romāna turpinājums “Nāves inspektors” struktūras ziņā ir līdzīgs − tie paši četri varoņi izmeklē noslēpumainu slepkavību virkni Londonā. Slepkavības skar augstākās sabiedrības ģimenes un pēc slepkavas atstātajiem vēstījumiem ir skaidrs, ka tā ir atriebība, un viss norāda uz to, ka pēdējais upuris būs karaliene Viktorija. Protams, arī šajā romānā slepkavību brutalitāte un to apraksti vairāk atbilst trillera žanram, kā arī Morels mums izstāsta, ka arsēnu lieto drēbju krāsošanai, bet ar svinu iekrāso ēdienu. Jāsaka, ka priekš manis abus romānus nedaudz pabojāja fināli, kas dramatisma un oriģinalitātes ziņā atpaliek no vērienīgajiem pieteikumiem.

Kopumā Morelam ir iznākuši labi nostrādāti vēsturiskie trilleri, kuros lasītājs var gan izbaudīt 19. gadsimta dekorācijas, gan interesantus galvenos varoņus, gan arī pietiekami oriģinālu detektīvsižetu. Rudenī iznāks sērijas trešā grāmata, kuru visticamāk (ja pārtulkos) es arī izlasīšu.

Entonijs Horovics “Zīda nams” (2012) un “Moriartijs”(2016)

Komentēt

Entonijs Horovics. Zīda nams / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2012. (Anthony Horowitz. The House of Silk. 2011.)

Entonijs Horovics. Moriartijs / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Anthony Horowitz. Moriarty. 2016.)

Ja lasītāji iemīļojuši kādu literāro varoni, tad viņiem grūti pieņemt, ka stāstu par to vairs nebūs. Tāds liktenis piemeklējis arī rakstnieka Artura Konana Doila radīto Šerloku Holmsu. Viņa tēls ir tik spilgts, ka jau otro gadsimtu saviļņo lasītāju prātus, un tie prasa vēl. Veikli izdevēji ir naski uz lasītāju apmierināšanu, un tapuši jau daudzi Šerloka Holmsa turpinājumi, šoreiz spalvu iemēģinājis angļu rakstnieks Entonijs Horovics. (Latviski arī: Lorija R. Kinga “Bišu valoda” un “Stropa dievs” (2011); jaunā Šerloka piedzīvojumi Endrū Leina romānos “Nāves mākonis” un “Sarkanā dēle” (2015).)

Horovics_Zida namsSērijas pirmajā romānā “Zīda nams” stāstu ierasti sāk doktors Vatsons, kurš uz brīdi atgriežas savā vecajā dzīvesvietā, lai atkal piedalītos noslēpumaina nozieguma risināšanā. Tiek teikts, ka noziegums bijis tik šausmīgs, ka tā apraksts visu šo laiku (gadsimtu) gulējis seifā un tikai tagad to var publicēt. Lasītājs tiek biedēts ar mistisku “zīda namu”, kuram labāk nešķērsot ceļu, un draudīgiem ārzemju neliešiem, kuri grib atriebties godīgam angļu mākslas priekšmetu tirgotājam.

Otrs sērijas romāns “Moriartijs” apraksta brīdi, kad Šerloks Holmss ir (it kā) radis mūžīgo mieru Reihenbahas ūdenskritumā un uz Šveici dodas gan Skotlendjarda izmeklētājs, gan amerikāņu detektīvs no Ņujorkas Pinkertona aģentūras, kurš izmeklē savas valsts noziedzīgā tīkla saistību ar Anglijas amata brāļiem. Angļu izmeklētājs ir radies jau Konana Doila iztēlē − Etelnijs Džonss ir viens no tiem Skotlendjarda policistiem, kurus Holmsam tā patika apcelt, savukārt “Pinkertons” jau ir Horovica prāta auglis. Abi galvenie varoņi vienojas kopīgā izmeklēšanā un secina, ka Moriartija izslēgšana no spēles ir sekmējusi agresīva, importēta ļaunuma izplatību un šobrīd Londonas noziedznieki ir kļuvuši nevaldāmi. Ļaunuma sakne ir konkrēts personāžs, tikpat noslēpumains un grūti notverams kā bija Moriartijs, taču Etelnijs Džonss ir pilnīgi pārliecināts, ka spēs aizstāt Šerloku Holmsu.

Horovics_MoriartijsMan šķiet, ka nosaukt laba rakstnieka receptes sastāvdaļas nav iespējams, tādēļ nevar arī viennozīmīgi saprast, kas joprojām piesaista lasītājus Šerloka Holmsa piedzīvojumiem. Es izturos skeptiski pret šādu turpinājumu rakstīšanu (bet ziņkāre ņem virsroku), taču nav arī tā, ka romānus ņēmu lasīt negatīvi noskaņota. Grāmatas es izlasīju, zināmu interesi sižets raisīja, bet laikam jau sakot, ka līdz oriģinālam šīem darbiem ir tālu, es nevienu nepārsteigšu.

Konans Doils rakstīja apbrīnojami dzīvi un vienlaikus oriģināli − viņa noziegumu shēmas joprojām var izmantot par labu pamatu pat 21. gadsimta seriāliem. Droši vien, ka Horovics arī nav slikts rakstnieks, tikai viņa rakstīto es kaut kur jau esmu lasījusi un pat anonsētie “šaušalīgie” notikumi nekādu šoku nerada. Iespējams, maldīgi, es biju pieņēmusi, ka Horovics rakstīs pastiche stilā un viss vairāk atgādinās par laikmetu; pēdējā romānā īpaši jūtams, ka 19. gadsimts te ir tikai ārējā čaula, un darbība bez īpašas pārveidošanas ir pārceļama uz citu laiku un vietu. Nedaudz uzjautrina, ka abos romānos (vienā daļēji) ļaunums nāk no Amerikas un atstrādātas visas gangsteru klišejas. Konanam Doilam detektīvi tomēr bija izsmalcināti, intelektu kutinoši, šeit darbība vairāk atgādina burlakromānu − vienkārši un trāpīgi.

Katrā ziņā − ja kāds joprojām nav lasījis Artura Konana Doila romānus, es to silti iesaku izdarīt, bet Horovica daiļdarbiem pievērsties pēc tam.

Vilkijs Kolinss “Mēness akmens” (1974)

8 komentāri

Vilkijs Kolinss. Mēness akmens / no angļu val. tulk. R.Runce. – Rīga: Zinātne, 1974. (Wilkie Collins. The Moonstone. 1868.)

Kolinss_MēnessViena maza turku pupa ceļoja uz Angliju, Anglija bij’ aizslēgta, atslēga bij’ nolauzta.”  Neļausim šim bērnu skaitāmpantiņam sevi maldināt, īstenībā tas ir mītiskais senlatviešu pareģojums, kuru iedarbināja 2016. gada saulgriežu enerģijas plūsma, kad Lielbritānija Eiropai parādīja sešburtu kombināciju. (Tas bija joks.) Nopietni runājot, jau no jūnija vidus kā maza turku pupa ar grāmatu starpniecību es esmu nonākusi Lielbritānijā, taču ne jau politiski tveicīgajā 2016. gada vasarā, bet 19. gadsimta Londonas smogā, Jorkšīras plūstošajās smiltīs un angļu ciemata mānīgajā mierā. Jā, man atkal ir tematiskā lasīšana un šoreiz − 19. gadsimta Anglija. Nezinu, kā šo izvēli izskaidrot, bet varbūt nemaz nevajag, jo, skatoties atpakaļ izlasītajā, es atklāju, ka katru gadu izlasu vismaz pāris daiļdarbu, kuros darbība notiek šajā laikā un šajā vietā.

Jau ilgi minstinos un cenšos uzsākt aprakstus par izlasīto, taču nupat pabeidzu grāmatu, kuru godam varētu likt šīs grāmatu virknes priekšgalā. 1974. gadā latviski tika izdoti divi angļu klasiķa Vilkija Kolinsa romāni (kā tiek uzskatīts, labākie) − “Sieviete baltā” un “Mēness akmens”. Protams, ka abus esmu lasījusi un pat vairākkārt, un mani tā pavilka uz nostaļģiju, ka ļoti sagribējās vismaz vienu pārlasīt. “Sieviete baltā” palikusi atmiņā ar žēlabainu blondīni un diviem fantastiskiem tēliem − Marionu un grāfu Fosko, bet šoreiz izlēmu par labu “Mēness akmenim”, jo uz to vairākas reizes atsaucās romānos, ko jau lasīju. Turklāt šīs romāns tiek uzskatīts par pirmo angļu literatūras detektīvromānu.

“Mēness akmens” grāmatā tika izdots 1868. gadā, bet pirms tam to turpinājumos publicēja Čārlza Dikensa iknedēļas literārais žurnāls (un cilvēki stāvēja rindā pēc nākamās nodaļas!). Dikensu vispār varētu uzskatīt par Kolinsa literāro krustēvu, jo viņš visādi veicināja jaunā jurista pārtapšanu par rakstnieku. Kolinss angļu literatūrā ienāca kā “sensāciju romāna” (sensation novels) aizsācējs, šajos romānos sižetu veidoja sarežģītas intrigas, neparasti notikumi un darbības centrā bija kāds noslēpums. Spilgts “sensāciju romāns” bija Kolinsa “Sieviete baltā”, bet “Mēness akmens”, kā jau minēju, pretendē uz pirmā pilnvērtīgā angļu detektīva titulu. Protams, arī pirms Kolinsa angļu literatūrā bija sastopami noziedzīgi notikumi, taču Kolinsa romānā pirmajā viss tiek centrēts, lai atbildētu uz vienu jautājumu: kurš nozaga dimantu?

There she was, all alone, looking out on the quicksand and the sea.

There she was, all alone, looking out on the quicksand and the sea.

“Mēness akmens” darbība pārsvarā norisinās angļu aristokrātu lauku rezidencē Jorkšīrā un Londonā, taču visam notiekošajam ir pārsviests eksotisks indiešu leģendas plīvurs, kura vēsta par asiņainiem dimanta nolaupīšanas notikumiem (dimantiem šai pasaulē vispār ir smags liktenis). Dimanta leģendai Kolinss ir pievienojis stāstu, ko viņš ir izlasījis kriminālhronikā – par kādu kalponi, kuru apvainoja brālīša slepkavībā, pamatojoties uz pazudušu naktskreklu (iespējami nosmērētu ar asinīm). Līdztekus dimantam un naktskreklam vēl viens atslēgvārds romānā ir opijs − 19. gs. brīvi pieejama un plaši lietota narkotika, kuras postošo iedarbību cilvēki vēl neapzinājās un lietoja visos dzīves gadījumos. Un vēl taču plūstošās smiltis − Jorkšīras pludmales īpatnība, ārkārtīgi bīstama cilvēkiem un ideāla lietisko pierādījumu slēpšanai.

Romāna fabula vēsta par kādu angļu aristokrātu ģimeni, kurā noziedzīgā kārtā ir ienācis Dzeltenais dimants, kurš kādreiz ir atradies indiešu Mēness dieva pierē. Protams, indiešu bramini ir nāvīgi apvainoti un dzen pēdas savam dārguma, tādēļ dimanta saimnieks vienmēr ir nāves briesmās. Romāna sākumā ar testamenta palīdzību dimants nonāk pie jaunas sievietes Reičelas, kuras māte saprot, ka tā drīzāk nav dimanta līdzšinējā īpašnieka dāvana, bet atriebība. Dimantu no lauku rezidences iemanās nozagt jau nākamajā naktī pēc tā uzdāvināšanas, un viss romāns ir veltīts zādzības atrisināšanai. Tas ir labs sižets ar interesantiem priekšnosacījumiem, arī galvenie varoņi ir izveidoti atmiņā paliekoši. Viens no galvenajiem stāstniekiem ir rezidences namzinis − Beteridžs, vecs un īpatnējs kungs, kurš par savas dzīves grāmatu uzskata “Robinsonu Kruzo” un visas savas problēmas risina ar tās palīdzību. Vēl viens personāžs − viens no pirmajiem literārajiem detektīviem − seržants Kafs, sirms un briesmīgi kārns vīrs, ar seju “asu kā cirvis” un mulsinoši vērīgām tēraudpelēkām acīm. Kafam gan netiek piešķirta izšķirošā loma šajā romānā un atšķirībā no vēlāko laiku Šerloka Holmsa viņš uzdevuma atrisinājumam tikai pietuvojas, tomēr viņš ir ārkārtīgi kolorīta personība, nozieguma izmeklēšanu apvieno ar psiholoģiju, un ietekmējis visus nākamos angļu detektīvu tēlus. Domāju, ka nemaitekļošu, ja atklāšu, ka nozieguma iemesls ir mantkārība (kas gan cits?), bet romāna sižetu uz priekšu virza mīlas daudzstūris, kurā daudz pārpratumu, nesaprašanās un liktenīgas sagadīšanās. Zīmīgi, ka visbēdīgākais liktenis šajā romānā piemeklē neaizsargātāko būtni − iemīlējušos, likteņa apvainotu kalponi, par ko padomju kritiķi varētu teikt: lūk, buržuāzijas patiesā seja.

Man ir grūti pateikt, kā romānu varētu uztvert šodien, lasot to pirmo reizi. Es pirms tam izlasīju divus mūsdienu detektīvus un biju pārsteigta, cik “Mēness akmens”, salīdzinājumā ar tiem, ir daudzslāņains − te nav triviāla, iepriekš paredzama sižeta, tēli ir dzīvi un spilgti, romāna forma − savdabīgas iesaistīto varoņu atskaites − joprojām ir oriģināla. Protams, ir jāsaprot, ka romāns rakstīts pirms 150 gadiem un izteiksmes veids tam nevar būt moderns, bet citādi − “Mēness akmens” joprojām ir bestsellers.

Killer Thriller (3 gabali)

9 komentāri

Šoreiz ar vienu ierakstu esmu nolēmusi nosist trīs mušas, t.i. uzrakstīt par trim grāmatām uzreiz. Nesanāca šogad izbaudīt RIP izaicinājuma priekus, bet vismaz detektīvus oktobra nogalē palasījos. Diemžēl neviens no tiem nebija tik izcils, lai es tagad atvēzētos uz dziļu iztirzājumu, bet savu īso aprakstiņu, protams, katrs ir nopelnījis. Dažādībai amerikāņu un franču detektīviem piesviedu vēl vasarā izlasīto zviedru trillerīti.

Pīters Svonsons. Līdz nāve mūs šķirs / no angļu val. tulk. Gunita Mežule. – Rīga: Kontinents, 2015. (Peter Swanson. The Kind Worth Killing.)

Lidznavemusskirs.inddVar noprast, ka Svonsons ir jauns vārds ASV trilleru rakstnieku vidū, ieguvis daudz jūsmīgu atsauksmju, tiek salīdzināts ar Gone Girl utt. Iespējams, no visiem trim krimiķiem Svonsona man patika visvairāk, jo šeit autoram nebija pretenziju uz episkiem vēstījumiem, kas risinās uz sniegotu, mežonīgu ainavu fona (jo sniegā visdekoratīvāk izskatās asiņu paltis) un kaut kādā mērā tas nogalināšanas ārprāts bija saprašanas robežās.

Pats stāsts ir diezgan vienkāršs − lidostā satiekas divi (it kā) svešinieki, vīrietis sadzeras un nepiesardzīgi skaļi pauž vēlmi pārlauzt sprandu savai neuzticīgajai laulenei; viņa vēstījums atrod dzirdīgas ausis un nejauši satiktā pudeles māsa piesola viņam visāda veida atbalstu − gan morālu, gan praktisku. Morāle nr.1: uzmanieties no cilvēkiem, kas atbalsta jūsu ļaunos projektus, jo visticamāk tie ir paša sātana sūtīti. Tālākā romāna gaitā, protams, izrādās, ka sievietes ir maitas, kas šai pasaulē sūtītas, lai apvestu ap stūri naivos vīriešu dzimuma vientiešus (trīs eksemplārus), savukārt dievs nav mazais bērns un tās vellatas dabū, ko pelnījušas (gandrīz). Morāle nr.2: ja jums gadās nogalināt vairāk par vienu cilvēku, tad līķus slēpiet dažādās vietās.

Patika, ka autors romāna gaitā mainīja stāstniekus, tas bija atsvaidzinoši, taču ļaunajām sievietēm gan leģendas vajadzētu izdomāt oriģinālākas. Varētu izlasīt vēl kādu Svonsona darbu.

Bernārs Miņjē. Melnais taurenis / no franču val. tulk. Maija Indraša. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Bernard Minier. Glace. 2011.)

Minje_Melnais taurenis“Melnais taurenis” ir īsts ziemas detektīvs par nomaļu ciemu Francijas Pirenejos, kuram ļauns liktenis kaimiņos iedalījis psiheni, uz kuru sūta pilnīgi nelabojumus, nepieskaitāmus kriminālnoziedzniekus no visas Eiropas. Ciems un psihene dzīvoja katrs savu dzīvi, kamēr vienā nejaukā dienā pie pacēlāja, augstu kalnos atrada pakārtu zirgu (ne jau dzīvu). Un tam sekoja citi upuri (vairs ne zirgi). Protams, ka grāmatas galvenais varonis − inspektors Servazs no sākuma apvainojās, ka viņam jāizmeklē zirga slepkavība un turklāt par pārinieci vēl iedalīta prasta policiste, bet vēlāk viņš atbilstoši žanra likumiem pārtapa nervozā, miega bada mocītā okšķerī, kurš nežēlīgi purina visus ciema skapjus, lai no tiem grabēdami izbirtu seni skeleti. Pirmkārt, šajā krimiķī ir sens, sarežģīts noziegums, kurā iesaistītas daudzas personas, otrkārt, šeit ir slavens maniaks, kurš pat iespundēts psihenē labprāt pašņakstina savus asiņainos pirksteļus līķu virzienā, treškārt, pa romāna lappusēm plivinās skaistulis-multimiljonārs ar drūmu ģimenes vēsturi, ceturtkārt, autors izmanto izdevību, lai paustu savas domas par Eiropas sapuvušo tiesu sistēmu un vispār posta pilno nākotni, un kad nu galīgi vairs nav, ko rakstīt, tad vienmēr var rakstīt par saltām eglēm, kuras ieskauj ledainos kalnos, un cik tas ir baisi un nomācoši un bla bla bla…

Godīgi sakot, man no tā visa pietiktu ar ‘pirmkārt’ un eglēm (man gan sniegotas egles šķiet ļoti skaistas), tādēļ kaut kādā brīdī iestājās pārsātinājums. Un nepatīk man šīs nenormālās slepkavības, kad autors cenšas izdomāt vienu līķi šausmīgāku pēc otra un arī pašiem izmeklētājiem sacerēt kādu traumatisku pagātni, lai dzīve par saldu neliekas. Tādēļ visticamāk Miņjē turpinājumus nelasīšu.

Lārss Keplers. Hipnotizētājs / no zviedru val. tulk. Dace Deniņa. – Rīga: Mansards, 2012. (Lars Kepler. Hypnotisören. 2009)

Keplers_HipnotizetajsGodīgi sakot, no “Hipnotizētāja” es ļoti daudz vairs neatceros, jo lasīju to vasaras sākumā. Tobrīd es novērtēju, ka krimiķis mani izrāva no lasīšanas apātijas un es vismaz izlasīju kādu grāmatu līdz beigām. Šobrīd man galīgi tas vairs nešķiet būtiski un atmiņā palicis dīvainais sižets (kad grāmatas vidū pirmais noziegums tiek aizmirsts, un visi pārslēdzas uz jautrākiem notikumiem) un galveno varoņu dīvainā, neloģiskā rīcība.

Romāna centrā ir vēl viens psihiatrs − Ēriks Barks, kurš darbā izmantojis hipnozi, taču pēc nejaukiem notikumiem savu praksi beidzis un strādā par vienkāršu ārstu slimnīcā. Ērikam ir sieva Simone, kas romāna gaitā parādās kā diezgan labila būtne ar tieksmi uz neloģiskiem gājieniem, un dēls Benjamins, kuram ir reta asins saslimšana, kas, protams, arī tiek izmantota kā kārtīga klišeja. It kā romāna ir arī detektīvinspektors Jona Linns, taču sižetā viņš vairāk figurē kā palīgspēks, un vispār zviedru policija izskatās pārāk aizņemta, lai nodarbotos ar asiņainām slepkavībām. Un tad vēl ir psihu vesels bars, kas pusapārstēti klenderē pa Zviedrijas laukiem un aiz neko darīt kaļ komplicētus maniaka plānus. Nu kur vēl jautrāk.

Atšķirībā no Miņjē, kas trilleri finalizēja ar sniega lavīnu, Keplera grand finale ir autobuss, kas nogrimst ledus ezerā, sev līdzi paņemot slepkavu. Ak, kāpēc gan šādus gājienus neatstāt lielekrāna filmām, bet vairāk laika veltīt detektīvintrigas izstrādāšanai un adekvātai varoņu uzvedībai. Skandināvu līķu man pietiek jau ar Nesbē, nedomāju, ka no Keplera vēl kaut ko lasīšu.

Rita Falka “Ziemas kartupeļu knēdeļi” (2014) un “Nūdeļu blūzs” (2015)

5 komentāri

Rita Falka. Ziemas kartupeļu knēdeļi / no vācu val. tulk. Renāte Siliņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Izmeklē Francis Eberhofers; 1). (Rita Falk. Winterkartoffelknödel. 2010.)

Rita Falka. Nūdeļu blūzs / no vācu val. tulk. Renāte Siliņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Izmeklē Francis Eberhofers; 2). (Rita Falk. Dampfnudelblues. 2011.)

Falka_ziemas_kartupeluFrancis Eberhofers mani uzrunāja tajā mulsinošajā brīdī, kad rakstiski ir izplānots noteikti izlasāmo grāmatu saraksts, prātā paturot vēl dažus noderīgus nosaukumus, taču lasīt no tā visa negribas galīgi neko. Bet tad, klīstot gar bibliotēkas plauktiem, iedomājos, ka īstenais glābējs šajā situācija ir detektīvs; tomēr labi, ka šad tad man uzrakstās subjektīvie grāmatu jaunumi, ar to palīdzību atmiņā atausa vācu rakstnieces Falkas nesen izdotie amizantie krimiķi. Protams, ar šādām grāmatām pastāv neliels risks, vai sakritīs humora izjūta ar autori, taču man šoreiz paveicās − provinces policists Francis nepievīla.

Ja esat bijuši Bavārijā, tad zināt, ka šis Dienvidvācijas reģions slavens ar skaistu, sakoptu vidi un tikpat rūpīgi koptām tradīcijām. Klīstot pa Minhenes lielveikalu, man bija pārsteigums, ka vesela nodaļa atvēlēta dirndliem − dienvidvācu tautastērpiem, kuru cieši savilktais ņieburs izgriezumā pikanti izceļ sievietes krūtis. Tāpat negaidīts bija skats svētdienas rītā mazpilsētā, kad nosebojies pusmūža vācietis steidzas uz baznīcu tērpies iekš Lederhosen − tradicionālajās ādas īsbiksēs. Bavārijā ir skaista sasveicināšanās − Grüß Gott! − un savdabīgs dialekts. Varbūt mans priekšstats ir virspusējs, taču par bavāriešiem radies iespaids kā tādiem Vācijas malēniešiem − viņi ir drusku dīvaini, bet ar to lepojas. Lai atceramies kaut vai Benediktu XVI, kurš atļāvās nevis nomirt pāvesta amatā, bet aiziet pensijā, nerunājot nemaz par Noišvānšteinas Ludviķi.

Falka_Nudelu_bluzsAr tādām priekšzināšanām es ķēros pie detektīviem, kurus pati autore nosaukusi par provinces krimiķiem, un galvenais varonis Francis manas sajūtas tikai apstiprināja − viņš ir dīvains, taču labdabīgs, rosīgs, bet brīžiem viņu var ātri izvest no pacietības, kādreiz strādājis Minhenes policijā, nu jau kādu laiku atgriezies dzimtajā mazpilsētā un dzīvo kopā ar Omi un Papu, kas abi jau ir pensijā, taču nav zaudējuši darbasparu. Paps aiz šķūnīša audzē zālīti un klausās Bītlus, savukārt Ome, lai arī pakurla, sparīgi iepērkas uz atlaidēm un dievīgi gatavo ēst. Neba velti detektīvsērijas nosaukumi ir tik garšīgi, jo bez Omes maltītēm nepaiet ne diena Franča dzīvē.

Augstais dievs, palīdzi izaugt smadzenēm!

Grāmatu beigās ir atrodamas arī pāris Omes ēdienu receptes, un kaut kas līdzīgs jau latviešu virtuvē caur vācu kungiem būs ienācis. Kartupeļu knēdeļi gan pie mums nav sastopami: sarīvē un notecina kartupeļus, sajauc ar pienā izmērcētu baltmaizi, 1 olu un šķipsnu sāls, veido nelielas bumbiņas un pusstundu vāra verdošā ūdenī. Pētot ēdienu receptes, gan secināju, ka to nosaukumi var būt tikpat dīvaini un maldinoši kā paši bavārieši; piemēram, nūdeles šajā gadījumā nemaz nav makaroni, bet gan nelielas rauga mīklas bumbiņas, kuras tiek tvaicētas slēgtā traukā un pasniegtas ar vaniļas mērci.

Franča iecienītā aknusiera bulciņa (Foto: Heino Banderob)

Franča Eberhofera iecienītā aknusiera bulciņa (Foto: Heino Banderob)

Īpašu uzmanību izpelnījās Franča iecienītās aknusiera maizītes – ak, nu kas tas tāds par aknusieru? Un nemaz jau neizbrīnīja fakts, ka aknusierā nemaz nav aknu, jo Leberkäse tiek gatavots no sālītas liellopu gaļas, bekona un sīpoliem, sastāvdaļas sasmalcina un cep garenā formā. Gatavo produktu sagriež šķēlēs un ēd gan kā pamatēdienu ar preceļiem un kāpostiem vai kartupeļu salātiem, gan apaļmaizītēs ar sinepīšu piedevu. Ja atceramies slavenās komisāra Rekša maizītes, tad jāsecina, ka tās ir iecienīts policistu ēdiens (Reksim gan bija bavāriešu desa).

Kaut kā sanāk man daudz par bavāriešiem un ēdienu, taču par pašiem detektīviem man nav daudz sakāmā − bez līķiem jau neiztiek, bet viss ir pasniegts tādā jaukā, nedaudz ērmotā manierē, kas vairāk izklaidē nekā liek intensīvi gudrot, kas tad īsti ir vainīgais. Taisnības labad jāpiezīmē, ka autore ir godam tikusi galā ar detektīvsižetu, un tajā nav mulsinošu caurumu vai nesaprotamu pagriezienu. Vienīgais tulkojumā mani nedaudz skumdināja, ka nav izdomāts, kā atspoguļot bavāriešu dialektu, lai arī pati autore grāmatu beigās ir veltījusi īpašus paskaidrojumus veselai rindai tik elegantu vārdu kā Gschwerl (salašņa), Herrle (suņa īpašnieks, saimnieciņš), Flidscherl (vieglprātīga sieviete), Lätschn (skāba grimase), Schleuderaffe (rīma) vai Zofenkammerl (meitistabiņa). Lai gan vispār tulkojums ir jauks.

Domāju, ka jauno kartupeļu laikā mums visiem lieti noderēs vienkāršā Omes kartupeļu salātu recepte.

Vēlāk visi kopā sēžam pie galda un ēdam Omes sataisītos kartupeļu salātus. Neiedomājami garšīgi! Oldzelteni kartupeļi, salātgurķi, nedaudz diļļu, etiķis un eļļa. Pipari un sāls. Omes kartupeļu salātu dēļ es mierīgi varētu atteikties no steika. Bet vispār jau tas ir melots, jo uzgrilētā gaļa ir mīksta kā sviests un iekšpusē nedaudz asiņaina − perfekti.

Older Entries