Dēlija Ouensa “Kur vēži dzied”(2021)

Dēlija Ouensa. Kur vēži dzied: romāns / no angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2021. (Delia Owens. Where the Crawdads sing. 2018)

ASV rakstnieces Dēlijas Ouensas debijas romāns savij vairākus vēstījumus – pamesta bērna pieaugšanas stāstu, kādas slepkavības izmeklēšanu un pietuvinātu skatu uz Ziemeļkarolīnas dumbrāja ekosistēmu. Pēc iznākšanas romāns ātri nonāca Ņujorkas bestselleru saraksta augšgalā un tur noturējās gana ilgi. Panākumi ir diezgan likumsakarīgi, lai arī romānam var pārmest neticamu sižetu un teksta neviendabīgumu.

Romāna darbība sākas 1952. gadā, kad mazās Kijas dzīvē notiek drāma – ģimeni pamet mamma, kura vairs nespēj izturēt vardarbību. Ilgi negaidot, dzīvē dodas Kijas vecākie brāļi un māsas, un Kija paliek viena ar tēvu – vardarbīgu alkoholiķi. Kijas ģimene dzīvo mājiņā Ziemeļkarolīnas dumbrājā, kas ir grūti pieejama, skarba dzīvesvieta, taču čakls cilvēks tajā badā nenomirs. Drīzumā pazūd arī tēvs, un Kija uzaudzina sevi pati, veiksmīgi izvairoties no skolas un sociālajiem dienestiem.

Romāna paralēlais stāstījums notiek 60. gadu vidū, kad Kija jau ir pieaugusi, patstāvīga sieviete un cenšas veidot attiecības. Vēlme pēc tuvības viņu noved uz apsūdzēto sola un pastāv iespēja, ka atlikušo mūžu viņa pavadīs cietumā.

Autore Dēlija Ouensa (1949) ir diplomēta zooloģe, augstāko izglītību ieguvusi turpat blakus romāna darbības vietai Ziemeļkarolīnai – Džordžijas universitātē. Kopā ar toreizējo vīru, arī biologu, 70. gadu vidū viņa pārcēlās uz Āfriku un par melnā kontinenta dabas pasauli ir uzrakstījusi trīs grāmatas. Iespējams, tādēļ man šķiet, ka romāna dabas apraksti ir ļoti veiksmīgi un brīžiem pat dzīvo paši savu dzīvi. Ouensa tik poētiski apraksta dumbrāja floru un faunu, ka tā tiešām šķiet viena apskaužama vieta, kur dzīvot, bet diez vai tā būs īstenībā.

Kija piecēlās un izgāja ārā, augošā mēness izgaismotajā naktī. Rēnais gaiss apņēma plecus kā zīda šalle, pienainā gaisma spraucās caur priežu zariem, izraibinot apkārtni ar smalku ēnu rakstu. Gluži kā transā viņa devās uz lagūnas krastu, vērojot, kā no ūdens debesīs kāpj mēness – no viena ozola zara uz nākamo. Slīdīgie dubļi gaismā spīdēja, mežā spīgoja simtiem jāņtārpiņu.

Stāsts par Kijas pieaugšanu šķiet aizraujošs, taču man tas liekas nereāls. Ja bērnu pamet vienu mežā pirmsskolas vecumā, tad iespēja, ka viņš izaugs par pilnvērtīgu radošu personību, manuprāt, ir niecīga. Runa ir gan par sociālajām prasmēm, gan elementāru izglītību – lai ko mēs domātu par skolu, bet tā ir vajadzīga. Man šķiet apšaubāmi, ka ģimenē pilnīgi visi aizmirst par Kiju, kā arī sociālie dienesti burtiski pamet bērnu mežā. Lai gan grāmatas popularitātei ideja par dabas izveidotu tīrradni, protams, ir nākusi par labu. Savukārt romantiskā līnija man atgādināja kādreizējos Nikolasa Spārksa (“Vēstījums no jūras”, “Vakari Rodantē” u.c.) saldos bestsellerus, kuru darbība arī notiek Ziemeļkarolīnā, un ļoti standartizētā veidā galvenie varoņi caur ciešanām un pārpratumiem tiek pie laimes. Nu nekas īpašs, kā saprāt.

Iespējams, veiksmīgākā daļa romānam ir detektīva līnija, jo pēc Kijas bijušā mīļotā līķa atrašanas viņas liktenis ilgstoši karājas mata galā – Kijai ir lielas iespējas nokļūt cietumā uz ilgu laiku. Viņu izglābj labs advokāts, veiksme un, iespējams, apkārtējo cilvēku labvēlība, kuru viņa pati, ilgstoši vienatnē dzīvojot savā dumbrājā, tā īsti nebija pamanījusi. Viņas tālākā dzīve aprakstīta kā skaists sapnis – darīt savu mīļoto darbu, neraizējoties par naudu, dzīvot savā mīļākajā vietā uz pasaules un būt kopā ar savu īsto cilvēku.

Nevar noliegt, ka Kijas personība ir uzpērkoša – kuram gan negribētos identificēties ar stipru un skaistu cilvēku, kurš no savas dzīves citroniem uztaisa limonādi. Vienlaikus gan jāsaprot, ka romāns ir lielā mērā pasaka un uzdod vēlamo par esošo. Bet nu dažreiz jau mēs lasām tos romānus kā pasakas.

Elisa Pītersa par brāli Kedfaelu

Elisa Pītersa. Slimīgas alkas pēc kauliem / no angļu val. tulk. M.Poišs. − Rīga: Eve, 2002. − (Stāsti par brāli Kedfaelu; 1). (Ellis Peters. A Morbid Taste for Bones. 1977)

Elisa Pītersa. Viens līķis par daudz / no angļu val. tulk. M.Poišs. − Rīga: Eve, 2002. − (Stāsti par brāli Kedfaelu; 2). (Ellis Peters. One Corpse too many. 1979)

Angļu rakstniece Edīte Pārdžetera (1913-1995), izmantojot pseidonīmu Elisa Pītersa, vislielāko ievērību guvusi ar detektīvu sēriju, kuras galvenais varonis ir mūks Kedfaels un darbība notiek 12. gadsimta Anglijā un Velsā. Jā, tajā laikā vēl nebija dibināta pat Rīga un pagāni skraidīja pa mūsu mīļo zemīti, bet citur pasaulē kristīgā ticība jau bija organizēta hierarhiskā kārtībā un bija gan klosteri, gan krusta kari. Mūks Kedfaels ir dzīvi baudījis vīrietis, kurš guvis pasaulīgu pieredzi dažādās zemēs un valstīs, taču šobrīd apmeties uz mierīgu dzīvi Šrūsberijas benediktīniešu klosterī.  Šeit viņš vada savas dienas stingrā klostera rutīnā un pārzina ārstniecības augu un sakņu dārzu, kā arī iekopis herbāriju (eksotisku un retu augu kolekcija). Bet klosteris jau nav vientuļa sala − gan tajā, gan ārpus tā dzīvo cilvēki ar savām kaislībām, iegribām un vēlmēm, un gadās nonākt pat līdz slepkavībai. Te nu talkā nāk brāļa Kedfaela dzīves pieredze, un viņš iesaistās nozieguma risināšanā.

Pirmā sērijas grāmata “Slimīgas alkas pēc kauliem” iepazīstina lasītāju ar brāli Kedfaelu un parāda vidi, kurā tas darbosies. Šrūsberijas klosteris ir Anglijā pazīstam vieta, bet ne jau tāda, uz kuru plūstu svētceļnieku pūļi. Godkārīgajam klostera prioram Robertam kremt, ka klosterim nav savu svēto kaulu, taču viņš tādus ir atradis Velsā − svētā Vinifreda varētu būt ideāla klostera aizbildne. Tādēļ mūki dodas pārgājienā uz Velsas Holivelas ciematu, lai izraktu svēto un pulētā ozolkoka zārkā to nogādātu Šrūsberijā. Holivelas iedzīvotāji gan nav tik pārliecināti, ka viņu Vinifreda vēlas pārcelties no vietējās kapsētas uz angļu klosteri, un notiek asiņaina sadursme. Brālis Kedfaels iespējami delikāti un atjautīgi atrisina slepkavību.

Otrās sērijas grāmatas “Viens līķis par daudz” notikumu laiks un vieta ir zināma tiem, kas lasījuši Kena Foleta romānu “Zemes pīlāri” − 1138. gadā pilnās burās notiek cīņa par Anglijas troni starp Henrija I meitu Matildi un Henrija I māsadēlu Stefanu. Pēdējā karaspēks ir aplencis un ieņēmis Šrūsberiju, un, gribot negribot, klosteris tiek ierauts karalaika intrigās. Stefans liek sodīt ar nāvi visus Matildes atbalstītājus, kuru izrādās veseli 94. Savukārt brālis Kedfaels tiek norīkots par galveno apbedītāju, un viņš saskaita 95 līķus, kas nozīmē, ka viens līķis ir viltīgas slepkavības upuris. Izmanīgi lavierējot starp Stefana un Modas atbalstītājiem, mūks cenšas noskaidrot, kas un kāpēc nogalinājis karavīru.

Abas grāmatas var raksturot kā patīkamu, izklaidējošu lasāmvielu, kurā uz vēsturiskā fona tiek risināta detektīvintriga, bet vienlaikus netiek aizmirsts par attiecību atainojumu. Patīkami pārsteidz, cik dabiski autorei izdevies iejusties viduslaiku gaisotnē un parādīt varoņus kā reālus cilvēkus. Te netiek pārāk daudz analizēta vai uzsvērta vēsturiskā vide vai laika gara diktētās cilvēciskās atšķirības, līdz ar to panākts ticamības efekts. Jāatzīmē gan, ka romāni ir sarakstīti 70.gadu beigās, un no tiem nevajadzētu gaidīt mūsdienīgu spriedzi un strauju darbību.

Diemžēl jāsaka, ka ar šīm divām grāmatām sērija par brāli Kadfaelu latviešu valodā sākas un beidzas, lai arī kopumā to ir 21. Grūti pateikt, kādēļ izdevniecība “Eve” neturpināja izdot sēriju, jo grāmatiņas ir jauki noformētas un kvalitatīvi iztulkotas, bet šobrīd jau pašas izdevniecības gadus desmit vairs nav. Latviešu lasītājam atliek tikai lasīt oriģinālvalodā vai skatīties seriālu “Mystery!: Cadfael” (1994-1996).

Te nu man gribētos izmantot izdevību un paprātot par mūsu (un varbūt ne tikai mūsu) izdevēju neciešamo tradīciju iesākt un neturpināt izdot grāmatu sērijas. Decembrī izlasīju Ulda tvītu “Par kuru grāmatas turpinājumu (sērija/triloģija/utml) neizdošanu latviešu valodā jums ir vislielākā bēda?” un sapratu, ka šādu sēriju tiešām ir daudz. Uldis pats nosauc “Egmont Latvija” izdoto fantāzijas grāmatu “Dobā zeme”, kura ir triloģijas pirmā daļa. Mairita nosauc Zvaigznes ABC izdoto “Svešzemnieci” (izdotas divas daļas no astoņām) un “Pasaules aci” (izdots viens romāns no padsmit). Elza sūkstās, ka izdotas tikai divas grāmatas no Ragaņa sērijas. Iespējams, vislielākais aplauziens ir Troņu spēļu sērijas pārtraukšana burtiski pusvārdā − piektajai daļai (no septiņām) iznāca tikai 1.sējums. Mans saraksts sākas ar Zvaigznes ABC autoru Aleksandru Makkolu Smitu, kuram izdevniecība uzsāka izdot pat veselas trīs sērijas − “Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1” (4 grāmatas no 20), “Izabella Delhauzija” (2 no 12) un “Skotlendstrīta Nr. 44” (2 no 13). Iespējams, ka Makkols arī bija pārāk īpatnējs autors Latvijas lasītājam, bet izskatās tas dīvaini. Visticamākais, ka izdevniecību politika ir izdot sērijas grāmatu un pavērot tās finansiālos panākumus, taču ir arī tāds gadījums kā Lorensa Darela “Aleksandrijas kvartets”, kur visas daļas veido vienu veselumu un tetraloģijas jēga saprotama tikai kopumā (apgāds “Nordik” izdeva pirmās divas daļas). Vēl neciešamāk par sērijas neturpināšanu varētu būt tādas sērijas daļas izdošana, kas hronoloģiski ir kaut kur pa vidam (un lasītājs pat nezina, ka stāstam eksistē sākums un beigas). Vai jums arī ir kāda grāmatu sērija, kura negribēti aprauta?

Austriešu detektīvi

Volfs Hāss. Silentium! / no vācu val. tulk. Ilmārs Zvirgzds. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2009. (Wolf Haas. Silentium! 1999.)

Austriešu rakstnieka Hāsa detektīvu man pirms vairākiem gadiem Ziemassvētkos iedāvināja Lasītāja kā nelielu, ātri izlasāmu grāmatiņu, paredzētu lasīšanai brīžos, kad biezas grāmatas šķiet nepievarāmas. Nevar noliegt, ka 180 lappuses grāmatai nav nekāds lielais apjoms, tomēr Hāss ir diezgan viltīgs autors − aiz nosacīti vienkāršā detektīvu žanra Hāss iemanās paslēpt stila ziņā ekscentrisku un nemaz ne vienkāršu romānu. Krimiķa galvenais varonis ir izbijis policists, šobrīd privātdetektīvs Brenners − drukns tēvainis ar baku rētām klātu seju, kurš vienmēr sagādājis raizes saviem priekšniekiem ar pārāk savdabīgu pieeju noziegumu risināšanā.

Ir jau tiesa, ka nauda sabojā raksturu, es būšu pēdējais, kas to apstrīdēs. Taču arī nabadzība sabojā raksturu, un piederība vidusšķirai arī. Raksturs vispār ir tāds dārzenis, kas ļoti viegli maitājas. Tagad varbūt nelielam mierinājumam: daži dārzeņi īsti labi garšo tikai tad, kad ir mazliet iepuvuši.

Romāna notikumi risinās Zalcburgā, tik aizdomīgā vietā kā Marianums − katoļu internātskola, kas zemnieku zēnus pataisa par priesteriem. Atbilstoši mūsu priekšstatiem par šādu iestādi, Brenners ir uzaicināts risināt delikātu situāciju − kāds no bijušajiem audzēkņiem pēc psihoterapeita apmeklējumiem ir sācis atcerēties neglaimojošas lietas par bijušo skolotāju, kas šobrīd pretendē uz augstu amatu baznīcā. Izmeklēšanas gaitā sarežgītajai izglītības iestādes videi pievienojas tikpat komplicētas slavenā Zalcburgas operas festivāla aizkulises, kas lasītājam kopā ar detektīvu Brenneru liek krietni palauzīt galvu. Autors pilnīgi attaisno manu priekšstatu par austriešiem kā tautību, kam dzīvi patīk uztvert radoši un lietu vienkāršošanu uztvert kā nāvīgu apvainojumu saviem talantiem − Hāss ir krietni papūlējies, lai viņa radītie varoņi būtu neordināri un detektīva intriga paslēpta ja ne gluži aiz deviņiem zīmogiem, tad vismaz galda kājā.

 

Liliana Fašingere. Nešķiramie / no vācu val. tulk. S.Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2015 (Lilian Faschinger. Die Unzertrennlichen. 2012.)

Fašingere ir austriešu rakstniece un tulkotāja, kas 2008. gadā pat ieguvusi prestižu balvu, kas tiek piešķirta vāciski sarakstītajiem kriminālromāniem. Man gan šķiet, ka viņai ir tikai divi kriminālromāni, un šeit varētu būt gadījums, kad kritiķi romānā saskata kaut ko vairāk nekā lasītāji.

“Nešķiramo” galvenā varone ir gara un tieva tiesu mediķe Sisija, kurai piešķirta eksotiska izcelsme – brazīļu un austriešu sajaukums, bet uzaugusi viņa ir Štīrijas dienvidos, diezgan mietpilsoniskā austriešu ģimenē, kura viņas brazīļu asinis uzskata par visu netikumu cēloni. Romāna intriga savērpta ap Sisijas kādreizējās draudzenes Regīnas noslēpumaino pazušanu, visticamāk nāvi, kādu Itālijā pavadītu brīvdienu laikā. Regīna piederējusi tam sieviešu tipam, kas domā, ka pasaule griežas ap viņu, un visus savu talantus velta tam, lai manipulētu ar apkārtējiem. Diemžēl arī Sisija smagi iekritusi Regīnas valdzinājuma slazdos un vislabāko nodomu vadīta cenšas noskaidrot, kas īsti noticis ar draudzeni.

Vispār romānam nav nekādas vainas − tas ir sarakstīts patīkamā valodā, to caurstrāvo jauka ironija un varoņi ir izveidoti diezgan interesanti (mazliet pat atgādina Ritas Falkas detektīvromānus par Franci Eberhoferu). Galvenais klupšanas akmens ir romāna ierindošana pie detektīviem, kas noklusējumā nozīmē, ka lasītājs ar autoru meklē slepkavu. Man kā lasītājam, kas ļoti cenšas intrigu pastiept garumā, bija liela vilšanās, kad es sapratu, ka esmu uzminējusi vainīgo jau 50. lappusē. Līdz ar to arī viss pārējais tika uztverts kā otršķirīgs un nevajadzīgs. Domāju, ka autore nav slikta rakstniece, tikai viņai nevajag rakstīt krimiķus − nelielas, izklaidējošas lubenītes ar kādu detektīvintrigu otrajā plānā viņai izdotos daudz labāk.

 

Leo Perucs. Pastarās dienas meistars / no vācu val. tulk. Aija Jakoviča. – Rīga: AGB, 2001. (Leo Perutz. Der Meister des Jungsten Tages. 1923. )

Austrietis Perucs ir rakstnieks, kurš ļoti nemanāmi pārņem lasītāja prātu. Esmu lasījusi divus viņa īsromānus − “Leonardo un Jūda” un “Svētā Pētera sniegs” un sākotnēji nenovērtēju iespaidu, ko tie atstāj. Tie šķita lēni un vāciski smagnēji, lai gan tajos tika ievīti intriģējoši fantāzijas elementi. Taču − tie paliek atmiņā un sarunas ar autoru prātā tiek risinātas vēl ilgi pēc izlasīšanas. Iespējams, arī “Pastarās dienas meistaru” sagaida līdzīgs liktenis, jo uzreiz pēc izlasīšanas tas atstāj vieglā neizpratnē, vēl jo vairāk, ka autors ir atstājis garas daudzpunktes.

Romāna stāstnieks ir kāds atvaļināts virsnieks, muižnieks, kurš pirmajā personā apraksta 1909. gada rudens notikumus. Barons Jošs ir grūti izprotama personība, kura acu priekšā, saviesīga vakara gaitā notiek pašnāvība… vai slepkavība? Viesu grupa nolemj noskaidrot, kas noticis un uzzina, ka pēdējā laikā notikušas vairākas līdzīgas, aizdomīgas pašnāvības, turklāt viņiem neizdodas novērst vēl vienu. Kurš ir vainīgs? Aizdomas vēršas pret stāstnieku − baronu Jošu. Cik daudz barona stāstījumā ir pastiesības, cik tiek noklusēts? Romāna gaitā lasītājs tiek mocīts ar minējumiem, un pat izskaņā viņam tiek piedāvāta izvēle − ticēt stāstījumam, kurš dienasgrāmatas veidā iegūts jau pēc Joša nāves, vai arī izdevēja komentāram, ka Jošs vēlamo uzdevis par esošo.

Mēs visi esam tēli, kas nav padevušies pēc dižā radītāja gribas. Mēs nesam sevī briesmīgu ienaidnieku, paši nemaz to nenojauzdami. Viņš neliek sevi manīt, viņš snauž, viņš šķietās miris. Taču lai sargās tas, kas viņu redzēs nomodā!

Pēcvārdā minēts, ka Horhe Luiss Borhess 1946. gadā ietveris šo romānu pasaules labāko kriminālromānu antoloģijā, un pilnīgi iespējams, ka tas joprojām ir pamatoti. Tas ir īpatnējs romāns, kurš saglabā savu noslēpumu, un tas šķiet īpaši intriģējoši laikmetā, kad detektīvi sniedz skaidras un nepārprotamas atbildes. Šobrīd mums patīk, ja viss tiek pasniegts kā uz paplātes un lasītāji slikti izturas pret nesaprotamiem fināliem. Bet cilvēks jau ir būtne, kuru nav iespējams tik viegli izprast, un Perucs to parāda daiļrunīgi un daudzpusīgi.

Olivera Peča sērija par bendes meitu

Olivers Pečs. Bendes meita: vēsturisks romāns / no vācu val. tulk. Baiba Jautaiķe. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Oliver Pötzsch. Die Henkerstochter. 2008)

Romāns “Bendes meita” ievada romānu sēriju par 17. gadsimta otrās puses Bavārijas pilsētiņas Šongavas bendi Jākobu Kuislu, kuram dzīve liek priekšā sarežģītus notikumus, un viņs tos risina, piepalīdzot meitai Magdalēnai un vietējam pilsētas dakterim Simonam. Lasītājs tiek ievests jauno laiku Vācijas mazpilsētas atmosfērā − tagadējai Vācijas teritorijai nesen ir gājis pāri Trīsdesmitgadu karš un iedzīvotāju atmiņā svaigas ir pārdzīvotās briesmas, kā arī apkārtnes lielceļi un meži vēl pilni ar klejojošiem armijas algotņiem, kuri nevar rimt laupīt un slepkavot. Šongavas pilsētiņa tiek attēlota kā tipiska sava laika vācu pilsēta, kurā pie varas ir rātskungi − pilsētas bagātie un varenie, kurus kontrolē kūrfirsta pilnvarotā labā roka − tiesas skrīveris. Pilsētiņa nav nekāda bagātā, turklāt pārvadājumu biznesā tai stipru konkurenci izrāda plaukstošā kaimiņu Augsburga, tādēļ pilsētas gaisotne mēdz būt diezgan nervoza. Visādi citādi pilsētnieki cenšas atgūties pēc kara, neražas gadiem un slimībām, neaizmirstot par veco labo tradīciju visās neveiksmēs meklēt grēkāzi − šai romānā tā ir kārtējā bērnu saņēmēja, potenciālā ragana.

Romāna sižets vēsta par vecmāti Martu, kura tiek sasaistīta ar mīklainu bērna slepkavību, un pūlis ir gatavs to nolinčot, jo vaino burvestībās. Patvērumu tā rod bendes Kuisla pārraudzītās cietuma telpās, bet tā ir atelpa tikai uz īsu laiku − ja bendem neizdosies atrast īsto vainīgo, Martu vajadzēs spīdzināt un sodīt kā raganu. Tā nu Jākobs Kuisls ar jauno dakteri Simonu dažādi cenšas saprast, kas īsti notiek, un viņiem aktīvi palīdz Kuisla meita un vienlaikus Simona iecerētā Magdalēna.

Peča debijas romāns sarakstīts vēsturiski izklaidējošā detektīva žanrā, un kā tādam tam nav nekādas vainas: darbība noris raiti, galvenie varoņi izveidoti pārliecinoši un uzvedās adekvāti. Detektīva intriga bija izveidota pietiekami noturīga, atrisinājums, lai arī nesagādā lielu pārsteigumu, tomēr nebija acīmredzams. Patīkami iepriecināja, kā autors romānā izmantojis Šongavas rūķalas − cilvēka roku veidotu pazemes labirintu, kas kādreiz izmantots, lai paslēptos no iebrucējiem, bet romānā rūķalas ir cīņu vieta labajiem un ļaunajiem spēkiem.

Olivers Pečs. Bendes meita un melnais mūks: vēsturisks romāns / no vācu val. tulk. Baiba Jautaiķe. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Oliver Pötzsch. Die Henkerstochter und der schwarze Mönch. 2008)

Otrais romāns no sērijas par bendi Kuislu turpina jautrās trijotnes piedzīvojumus. Šoreiz stāsts sākas ar vietējās baznīcas mācītāja nāvi, kurš izrādās noindēts, turklāt atrasts baznīcā, paspējis atstāt zīmi, kas norāda uz baznīcas kriptu.  Jau gana laicīgi lasītājam tiek likts nojaust, ka notiks pakaļdzīšanās kādam mistiskam, supersenam templiešu ordeņa dārgumam, un interese par šo objektu ir vairākām, konkurējošām personām. Ne tikai reliģisku dārgumu iesaistīšana, bet arī vispārējais romāna stils liek domāt, ka autors stipri ietekmējies no tolaik modīgajiem Dena Brauna romāniem, kur varoņiem bieži tiek likts pildīt kvestu, t.i. meklēt noteiktu lietu konkurences apstākļos.

Pirmais romāns, kurā tika risinātas slepkavības, man šķita interesantāks, jo laikam jau reliģisku relikviju vērtība manās acīs nav tik liela, lai to dēļ riskētu ar dzīvību, attiecīgi – arī pats stāsts zaudē daļu spriedzes. Sižets bija arī diezgan samudžināts, finālā neiztika bez pārsteiguma elementiem.

Vispār man nebūtu nekas pretim turpināt iepazīties ar bendes Kuisla piedzīvojumiem, jo sērijā ir iznākuši septiņi romāni (noprotams, ka autors vairāk rakstīt neplāno), tomēr nekas neliecina, ka izdevniecība varētu turpināt tulkot un izdot attiecīgo sēriju. Teikšu, kā ir − mani nedaudz tracina nepabeigtas lietas, bet šeit nu lasītājs neko nevar darīt, tik vien kā lasīt svešvalodā.

Somu detektīvi

Epu Nuotio. Indīgais velnarutks / no somu val. tulk. Anete Kona. – Rīga: Pētergailis, 2018. (Eppu Nuotio. Myrkkykeiso. 2017)

Kati Hiekapelto. Kolibri / no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018. (Kati Hiekkapelto. Kolibri. 2013)

Kati Hiekapelto. Gājputni / no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018. (Kati Hiekkapelto. Suojattomat. 2014)

Tā nu tas sagadījās, ka pēc divām Somijas autoru grāmatām nolēmu turpināt iesākto un noskaidrot, kas mums jauns iztulkots no Somijas detektīviem. Tulkojumi no somu valodas nav reta parādība, vēl jo vairāk, ka tulkošanu atbalsta FILI− Finnish Literature Exchange. Arī šie detektīvi ir iznākuši ar FILI atbalstu. Somijas kriminālromānu slavenākā autore esot Lēna Lehtolainena, kuras divus krimiķus ir izdevis apgāds “Zvaigzne ABC” − “Mana pirmā slepkavība” (2014) un “Viņas ienaidnieks” (2015). Laikam jau Lehtonainenas cikls par Helsinku izmeklētāju Mariju Kallio Latvijas tirgū neaizgāja, jo vispār šai sērijā ir jau 14 romāni. Taču tulkotāji neatkāpjas un mēģina citas sērijas, un šoreiz mums izmeklētāju lomā tiek piedāvātas divas citas sieviešu dzimuma būtnes.

Epu Nuotio romāna “Indīgais velnarutks” galvenā varone ir 58 gadus veca atraitne Elēna, kura ir pensionēta kartogrāfe, kas dažādo savu dzīvi ar sabiedriskiem pasākumiem un labdarību. Tiek pieteikts, ka viņas vaļasprieks ir dārzkopība, bet jāsaka, ka tas neizpaužas nekā vairāk kā vēlme apceļot pasaules dārzus un dziļdomīgi aplūkot visas ceļā satiktās puķudobes. Tā man bija pirmā vilšanās, jo vispār es uzķēros uz reklāmas saukļa par dārzu detektīvu − biju cerējusi, ka grāmata līdzināsies jaukajam britu seriālam “Rosemary & Thyme”, kur divas ņipras kundzītes rakņāšanos pa dārzu apvieno ar noziegumu risināšanu.

Vispār “Indīgais velnarutks” ir no tiem detektīviem, kas pieskaitāms pie “mājīgajiem krimiķiem”, t.i. lielākā daļa laika tiek veltīts visam citam, bet ne nozieguma risināšanai. Elēnai ir sabiedriskie pienākumi kā Somijas labdarības organizācijas “Marta” dalībniecei, viņa apmeklē kultūras pasākumus un iesaistās savu draugu un kaimiņu dzīvē, un galu galā − viņai ir bohēmiskas attiecības ar krietni jaunāku vīrieti. Vispār jau romāna centrā vajadzētu būt kādas jaunas sievietes pazušanai, bet autore diezgan daudz pievēršas gan Elēnas dzīvei, gan viņas kaimiņienes Irinas likteņa peripētijām (no PSRS aizmukusi izcila pianiste!), gan risina Elēnas paziņas − vientuļās mātes Siljas pārdzīvojumus, ka īstenībā pašas pazudušās Mirkas personība aiz tā visa pazūd. Un īstenībā mēs par viņu arī uzzinam tikai no vīra un māsas skatupunkta, bet pašas Mirkas personība tā arī paliek kā bildīte viņai mīļajā Instagram kontā. Policija šai romānā vispār ir trešajā plānā − neko nemeklē un nedara.

Diemžēl grāmata “Indīgais velnarutks” ir izdevēja nesamīļota grāmata. Nezinu, pēc kā es to nosaku, bet vienmēr var sajust izdevēja attieksmi pret savu darbu. Šai grāmatai ir neatbilstošs noformējums (romāna noskaņa noteikti nav sarkani oranža), maldinoša anotācija un pavirša redaktūra (mēs tagad ienīstam pēdiņas?). Žēl, protams, jo tāda stila detektīvi ir vieni no maniem mīļākajiem.

Izdevniecība “Latvijas Mediji” vienu pēc otra ir izdevusi Kati Hiekapelto sērijas par izmeklētāju Annu Feketi divus romānus − “Kolibri” un “Gājputni”. Lasītājam tiek piedāvāts ieskats somu kriminālpolicijas nodaļas darbā, kā jau allaž − policisti ir dažādi un priekšplānā izvirzās tie ar sarežģīto raksturu un neviennozīmīgo rīcību. Anna ir izdomāta kā īstens cukurgrauds jebkuram romānu rakstniekam, jo sievietei ir diezgan debils raksturs, vesels vezums nesakārtotu lietu (vispirms jau galvā) un eleganta, laikam atbilstoša izcelsme − Serbijas ungāriete, kas pēc Dienvidslāvijas kara kā bērns emigrējusi uz Somiju. Kā var noprast, Annai ir nedaudz pēc 30 un viņa beidzot ir saņēmusi  sen ilgoto paaugstinājumu, tikusi prom no parasta patruļpolicista darba. Pēc ārējiem faktiem varētu pieņemt, ka viņa ir veiksmīgas integrācijas produkts (ko nevar teikt par viņas brāli, kas savos 40+ mētājas pa bēgļu apdzīvotu rajonu, joprojām nemāk somu valodu un pārsvarā aizlej acis par pabalsta naudu), taču Annai pašai nav tādas iekšējas sajūtas, ka viņa būtu piederīga Somijai. Lasītājs nemitīgi tiek mocīts ar Annas pašidentifikācijas problēmām, kuras vienā brīdī jau ir vairāk nekā apnikušas. Vispār jau Annas identitātes mokas nav unikālas, bet ir ļoti raksturīgas imigrantu bērniem, kuri grib gan piederēt ģimenei, gan dzīvot pilnvērtīgi jaunajā dzimtenē, taču autore šo Annas izcelsmi izvēlējusies nemitīgi uzsvērt no negatīvās puses.

Jāsaka, ka abi romāni man lika domāt par bēgļiem un integrāciju, bet es neteiktu, ka tā ir problēma, kas mani ļoti interesētu. Man šķiet, ka autore ir iebraukusi kaut kādā superliberālā attieksmē, kas bija diezgan populāra Eiropā pirms gadiem pieciem, kad romāni tika rakstīti. Domāju, ka šodien viņa rakstītu citādāk vai vismaz mazāk kategoriski, jo pat Rietumeiropa ir pārliecinājusies, ka bēgļu problēma nav skatāma melnbaltos toņos. Paskatījos, ka šobrīd no Somijas 5,5 miljoniem iedzīvotāju 94% ir somi un Somijas zviedri, kas etniskā ziņā nozīmē viendabīgu vidi, kura jebkuru ienācēju piefiksē un aizdomīgi pārbauda (un tā ir normāla, dabiska reakcija).

Par otrā romāna galveno cietēju − pakistāniešu bēgli Semiju autorei ir uzskats, ka Somijai bez ierunām viņš ir jāuzņem, balstoties uz viņa stāstījumu par vajāta Pakistānas kristieša likteni, savukārt Somijas valsts uzskata (un no mana viedokļa pilnīgi pamatoti), ka tam ir vajadzīgi pierādījumi. Valsts pienākums ir sargāt savus pilsoņus, un no vienas puses šai gadījumā ir Merkeles atvērto durvju politika, bet no otras − kārtējais imigrants, kurš ar kravas mašīnu iebrauc pūlī. Nedomāju, ka ir iespējama viennozīmīga atbilde.

Iespējams, ka izdevējam ir šķitis, ka krimiķi ar šādu fonu varētu būt aktuāli arī pie mums, bet man gan nešķiet, ka romāni būtu tik veiksmīgi. Katra nodaļa sākas ar dabas aprakstu, tad mēs iegrimstam Annas izjūtās, kurās Somija šķiet kā Rīgas nolaistāko mikrorajonu prototips, detektīva sižets ir diezgan vienkāršs, māksloti samudžināts, personāži izveidoti kā no rakstnieku rokasgrāmatas. Man nepatika arī tulkojums − varbūt Hiekapelto valoda tiešām ir patizla, bet latviski teksts nav izveidojies raits. Diez vai es lasīšu sērijas turpinajumu.

Straiks. Kormorans Straiks

Roberts Galbraits. Dzeguzes sauciens / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2017. – (Cormoran Strike; 1). – (Robert Galbraith. The Cuckoo’s Calling. 2013)

Robert Galbraith. The Silkworm. – New York: Mulholland Books, 2014. – (Cormoran Strike; 2).

Robert Galbraith. Career of Evil. – New York: Mulholland Books, 2015. – (Cormoran Strike; 3).

Kā visiem zināms, Roberts Galbraits ir Džoannas Roulingas pseidonīms, kuru viņa izmanto, lai norobežotos no iespējamās Harija Potera ēnas pār viņas nākamajiem darbiem. Īstenībā − pareizs lēmums, jo bērniem domāta fantāzijas literatūra ir ļoti tālu no mūsdienīga detektīvromāna, un varbūt tādēļ daudziem, kas romānu lasīja jau zinot par autora īsto identitāti, bija zināma vilšanās. Pat nezinu kāpēc, manā lasīšanas sarakstā “Dzeguzes sauciena” nebija, bet netīši iegūto grāmatu nesmādēju un nolēmu uzzināt, kā tad īsti Roulingai izdodas detektīvi.

Vispirms mani iepriecināja galvenais varonis Kormorans Straiks − ar brutālu skaistumu apveltīts vienkājains detektīvs, kura pagātne ir gana sarežģīta, lai būtu par ko rakstīt. Kormorana māte bija grūpija, attiecīgi bioloģiskais tēvs − rokzvaigzne, un no mazām dienām viņš pieradis pielāgoties pie visdažādākajiem apstākļiem. Bērnībā piedzīvojuši mētāšanos pa pasauli, Kormorans ar māsu kā pieaugušie ir izvēlējušies dzīvot maksimāli sakārtotā vidē − māsa ir godprātīga ģimenes māte ar trim bērniem, savukārt Kormorans ilgu laiku dienēja armijā un kļuva par militāro izmeklētāju.

Roulingas romānu cikla sākumā Kormorans ir atvaļinājies no dienesta, jo sprādzienā Afganistānā zaudējis kāju, un uzsācis privātdetektīva rūpalu. Viņam neklājas spoži ne darbā, ne privātā dzīvē, taču man jau no pirmajām lappusēm patika, ka Roulinga nav uztvērusi to kā iemeslu pataisīt galveno varoni par drūmu alkoholiķi − Kormorans sekmīgi cīnās ar dzīves likstām un atstāj normāla veča iespaidu. Aina nebūtu pilnīga bez daiļas blondīnes, tādēļ Kormoranam par partneri ir piešķirta izdarīgā Robina, kas uzsāk karjeru kā sekretāre, bet lēnām kļūst par neaizstājamu partneri.

Pirmais romāns “Dzeguzes sauciens” lielā mērā paiet, iepazīstinot lasītājus ar galveniem varoņiem, izkārtojot skatuvi un pa vidu visam ir stāsts par jaunas modeles slepkavību. Nozieguma risināšana notiek līmenī, viss kā pienākas klasiskos detektīvstāstos − samudžināti un daudzslāņaini. Šajā romānā lasītājs iepazīst modes biznesa aizkulises, lai gan es nedomāju, ka kādam pieaugušajam par to ir lielas ilūzijas. Jau no pirmā romāna top skaidrs, ka Roulingai ir viena liela mīlestība − Londona, turklāt viņa to mīl un pieņem jebkādu, arī tās smirdīgos kaktus un pussabrukušos nostūrus. (Un tikai tagad es sapratu, ka Poterā jau arī Londonas bija daudz, tikai to aizēnoja eksotiskākas vietas.)

Turpmākajos romānos vairāk jārēķinās ar to, ka Roulingai ļoti patīk paplašināt detektīva robežas un brīžiem viņu pārāk uztrauc galveno varoņu personīgā dzīve, turklāt viņa atkārtojas − tā mūžīgi sapūlētā un sāpošā Kormorana kāja un vienmēr saīgušais Robinas līgavainis diezgan ātri sāka krist uz nerviem. Vēl viens mīnuss (un tajā varētu vainot redaktori), ka Roulinga pārāk daudz atstāsta iepriekš notikušo. Tā kā es romānus lasīju viena pēc otra, man tas traucēja.

Otrajā romānā “The Silkworm” Roulinga pievēršas pazīstamai videi − izdevniecības biznesam un rakstnieka attiecībam ar savu aģentu un redaktoru. Ir pazudis rakstnieks un viņa dīvainā sieva ierodas pie Kormorana, lai viņš to meklē rokā; protams, pēc kāda laika rakstnieks tiek atrasts beigts, turklāt pavisam neglīti beigts. Romāna galvenā intriga − kur pazudis noslepkavotā rakstnieka manuskripts, kam vajadzēja atmaskot visu un visus. Jāsaka, ka liela daļa varoņu ir gana ekscentriski un varbūt Roulinga rakstot ir uzjautrinājusies par saviem amata brāļiem, arī pazudušais manuskripts, kura fragmenti romāna gaitā tiek atklāti, ir stipri dīvains − murgaina mistika, kuru diez vai reālā dzīvē uztvertu nopietni. Varbūt, ka šajā romānā ir vairāk farsa, nekā pienāktos tradicionālā detektīvā, bet pati izmeklēšanas līnija ir stabila un atrisinājums interesants.

Trešo romānu “Career of Evil” ievada paciņa ar cilvēka kāju, kas atsūtīta uz Straika biroju. Kormorans saprot šo notikumu kā nepārprotamu norādi uz viņa pagātni, parakņājas smadzenēs un “izvelk” trīs galvenos kandidātus uz ieriebēja lomu. Romāna gaitā lasītājam tiek atklāts, ko tieši Straiks viņiem ir nodarījis vai drīzāk − kas neliešu pagātnē ir tāds, ka viņi nespēj rimties un grib iznīcināt Straika dzīvi (jo kājai seko citas cilvēka detaļas). Tā nu lasītājs uzzina daudz par Straika pagātni, turklāt arī Robinai izrādās sāpīgi pagātnes notikumi, kas atklājas noziegumu kontekstā. Kā jau rakstīju, varēja būt mazāk par ikdienišķiem pārdzīvojumiem, taču romāna izskaņa ir tik aizraujoša, ka tā samierina ar nelielu gumijas stiepšanu pa vidu.

Kopumā jāsecina, ka Roulinga ir paņēmusi tradicionālas detektīva formas, radījusi jaunu, simpātisku galveno varoni, ievietojusi viņu mūsdienu Londonā un prot izstāstīt daudzslāņainu detektīvu, kas sakrustots ar vienkāršu, cilvēcisku stāstu par galveno varoņu dzīvi. (Manuprāt, ka tādiem detektīviem jau būtu laiks izdomāt kādu apakšžanra nosaukumu.) Ir anonsēts, ka drīzumā gaidāms ceturtais sērijas romāns “Lethal White”, bet vispār Roulinga plānojot vēl vismaz sešus (!). Tad nu, Kormoran, uz tikšanos!

Noskatījos arī pirmo sezonu britu seriālam “Strike” (pēc pirmo divu grāmatu notikumiem), bet nekādas sajūsmas nav. Pieklajīga, bez degsmes veidota ekranizācija, redzot iespēju popularitei un peļņai. Galvenie varoņi arī it kā atrasti vizuāli piemēroti, bet nu aktierim Tomam Burkem nepiemīt Straika iekšējā mežonība − pārāk rātni, pārāk gludi.

Маргарита Хемлин “Дознаватель” (2012)

Маргарита Хемлин. Дознаватель: роман. – Моска: Астрель, 2012.

Es zinu, ka krievu mūsdienu literatūru oriģinālvalodā latviešu lasītājs lasa maz, jo lasīšana krieviski vispār ir gājusi mazumā, kā arī interese par procesiem šī brīža krievu literatūrā nav liela. Man savukārt ir gana daudz citu lasīšanas plānu un projektu, taču pāris grāmatu gadā pie manis nonāk. Par Margaritas Hemlinas romānu es dzirdēju tik sajūsminātu attieksmi, ka man vienkārši nekas cits neatlika, kā meklēt to bibliotēkā un − brīnumainā kārtā − arī atrast un izlasīt. Saprotu, ka augšminēto apstākļu dēļ šis nebūs mans populārākais ieraksts, bet man grāmata ārkārtīgi patika, pat drusciņ “nonesa jumtu”, un mani mocītu slikta sirdsapziņa, ja es neuzrakstītu nevienu vārdu.

Par rakstnieci Margaritu Hemlinu (1960-2015) es pirms tam nebiju dzirdējusi neko, lai gan viņas romāni un stāstu krājumi (to gan nav daudz) tikuši iekļauti dažādu krievu literāro balvu listēs. Viņa ir Ukrainā dzimusi ebrejiete, kas absolvējusi Maskavas Literatūras institūtu, taču sākusi publicēties diezgan vēlu (viņas pirmais stāstu krājums tika izdots 2008. gadā). Pēc tam jau grāmatas nāca viena pēc otras, bet diemžēl pirms gada rakstniece pāragri aizgāja aizsaulē un nu jau var sagaidīt tikai kādu radinieku pabeigtu melnrakstu (Hemlinas vīrs un māsa arī ir literāti).

Romāns “Дознаватель” teorētiski būtu ierindojams pie detektīviem, varētu pat teikt − retrodetektīviem, taču kaut kādā dīvainā veidā diezgan ilgu laiku nav pat saprotams, ka lasītājs tiek vests noziedzniekam pa pēdām. Romāna darbība notiek Čerņigovā − provinciālā pilsētiņā Ukrainas ziemeļos 1952. gadā. Galvenais varonis ir milicis Mihails Cupkojs, kurš strādā ar lieciniekiem (дознаватель − nezinu, kā to sauc latviski), taču reiz viņš tiek nosūtīts uz nozieguma vietu kā izmeklētājs. Savas mājas pagalmā ir nogalināta sieviete vidējos gados, ātri tiek apcietināts viņas mīļākais, kurš cietumā atzīstas un izdara pašnāvību − lieta tiek slēgta. Tomēr pilsētā klīst nelāgas baumas, un kādu dienu Mihails, ejot garām nogalinātās mājai, ierauga viņu iznākam pa vārtiņiem − kas notiek?! Tas ir tikai sākums apjomīgam, daudzslāņainam stāstam, kurā ir daudz neviennozīmīgu, pat noslēpumainu tēlu, kas sākumā šķiet vienkārši, bet pēc tam atklāj vienu slāni pēc otra.

Ja kaut kas šai romānā trāpa uzreiz, tad tā ir valoda − apbrīnojami krāšņa, īpatnēja un romāna laikam un vietai atbilstoša. Es sāku lasīt un iemīlējos valodā. Ja man vajadzētu pārtulkot šo romānu, tad es raudātu asiņainas asaras, jo tas ir gandrīz neiespējami. Čerņigovā runā suržikā − krievu un ukraiņu valodas mikslī, ko papildina ebrejismi, un adekvāti atainot to latviski, neatņemot romānam daļu šarma, nav nekādu iespēju. Nākamais ir vide − 20. gs. 50. gadi, karš ir beidzies, cilvēki cenšas dzīvot tālāk, bet neviens nav bez sāpēm, bez grēka, bez vainas apziņas. Čerņigovā bija ienākuši vācieši, šāva ebrejus, pēc tam padomju vara “tīrīja” pilsētu − visi to atceras, bet labāk par to nerunāt. Protams, ka cilvēki grib aizmirsties un vienkārši dzīvot − strādāt, mīlēties, dzemdēt bērnus, iet ciemos un izbaudīt parastus, sadzīviskus notikumus. Romānā sanāk kopā vēsturiskā atmiņa, padomju varas diktētā ikdiena un mīlas intriga, un notikumu gaita rāda, ka nekas nav mazsvarīgs.

Es nesen izlasīju Ikstenas “Mātes pienu” un ilgi domāju, kāpēc man tajā nav padomju sajūtas − es atpazinu viņas aprakstītās vietas un lietas, taču kaut kā pietrūka. Hemlinai tas viss ir ar uzviju, turklāt pilnīgi neuzbāzīgā veidā − romānu aizverot, lasītājs būs ne tikai uzzinājis slepkavu, bet arī uz brīdi izjutis to nervozo, nomācošo gaisotni, kad cilvēki baidījās paši no sevis, skrēja pa priekšu pavēlēm un vienmēr rēķinājās ar visļaunāko.Un var tikai apbrīnot cilvēka sīksto dabu − to romāna gaitā cenšas izprast arī galvenais varonis − pēc visiem likteņa sitieniem un režīma demoralizējošā iespaida kopumā sabiedrība nav zaudējusi ticību dzīvei un izdzīvošanas instinkts ir stiprāks par visu.

Hemlinas romāns “Дознаватель” ir vairāk nekā padomju izmeklētāja atskaite par vecu noziegumu, tajā lasītājs ierauga laikmeta spoguli, kurā labais un ļaunais ne tikai eksistē blakus, bet atrodams vienā cilvēkā.

Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

Paula Hokinsa “Meitene vilcienā”(2016)

Paula Hokinsa. Meitene vilcienā / no angļu val. tulk. Aija Čerņevska. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Paula Hawkins. The Girl on the Train. 2015.)

Laiku pa laikam pakļaujos svaigākam dižpārdokļa vilinājumam, apzināti meklējot grāmatu, kas varētu piedāvāt ātru izklaidi, un necerot uz intelektuālu sasprindzinājumu. Iekrita acīs “Meitene vilcienā”, kura latviski tika izdota pavasarī, tikai gadu pēc tās panākumiem ASV grāmatu tirgū; šobrīd Latvijas kinoteātros jau rāda tās ekranizāciju. Laikam jau mani vispirms uzrunāja ievadaina: sieviete brauc vilcienā, riteņu klaboņa uz sliedēm un skatiens pavērsts laukā pa logu, kur plašas, tukšas ainavas mijas ar māju puduriem.

Katru darbadienas rītu Reičela kāpj “lēnajā” vilcienā, lai gandrīz stundu kratītos līdz Londonai. Pa ceļam viņa neizklaidē sevi ar telefonu vai kādu lasāmvielu, bet veras pa logu, tverot mirkļus no svešu cilvēku ikdienas − Reičelas dzīve ir tik sačakarēta, ka viņa šajos brīžos jūtas tik labi kā nekur citur. Reičela ir šķirtene, nesen zaudējusi darbu, īrē istabiņu pie draudzenes, un viņai ir ļoti nopietnas problēmas ar alkoholu, kas kopsummā ar zemu pašvērtējumu ir sievieti iedzinušas depresijā. Turklāt viņas dzīvē joprojām ļoti svarīgs ir cilvēks, kurš ļoti pacenties, lai viņa justos nožēlojami. Godīgi sakot, Reičelas tēls ir viens no iemesliem, kādēļ es romānu novērtēju augstāk par triviālu bestselleru − normāli uzrakstītu, saistošu, taču ne jau unikālu detektīvu. Reičela ir tāds klasisks piemērs jaunām sievietēm, kā nepiepildītas apkārtējo vēlmes lēnām sagrauj cilvēku no iekšpuses, un viņš kļūst tik vājš, ka ir viegli manipulējams un ietekmējams. Reičelas monologs lasītāja acīs zīmē nesimpātisku personu ar nodzertu seju un nestabilu gaitu, kura uzlūkojama tikai ar nosodījumu, taču romāna gaitā, pēc apkārtējo izturēšanās tomēr var saprast, ka Reičela pati pret sevi ir ļoti skarba un vienkārši nomaldījusies, ne zudusi adekvātai dzīves uztverei. (Es pat varētu teikt, ka man Reičelas bija žēl, tādēļ es romānam piešķīru papildu zvaigznīti.)

Grāmatas anotācijā īpaši tiek uzsvērts autores viedoklis, ka “mēs dzīvojam ļoti alkoholizētā vidē” (pieņemu, ka viņa runā par Anglijas sabiedrību). Nesalīdzināšu ar citām valstīm, taču par Anglijas iemītniekiem tiešām ir radies iespaids kā diezgan dzerošu sabiedrību. Viņu pabu kultūra no vienas puses veicina cilvēku socializēšanos, bet no otras puses − neba jau tēja tajos pabos tiek dzerta. Vienā seriālā skatījos, ka policijas inspektore − darbiem pārkrauta ģimenes māte, kura sūdzas, ka savus bērnus un vīru redz tikai guļošus, uzskata par pašsaprotamu pēc darba kopā ar kolēģiem iegriezties pabā uz glāzi vīna, turklāt arī viņas ģimene to uztver kā neizbēgamu rituālu. Man šķiet, ka pie mums gan vīra vai sievas regulāru pasēdēšanu krogā pēc darba daudzi nesaprastu. Hokinsas romānā alkohols ir ikdienas sastāvdaļa, dzer praktiski visi, lai gan par problēmu tas ir kļuvis tikai Reičelai − viņa dzer, neatceras, kas noticis, baidās no tā, taču vienalga turpina dzert.

Pēc kāda laika romānā iesaistās vēl viena stāstniece − Megana, kura ir viena no tām, kuras dzīve tiek novērota pa vilciena logu. Protams, ka skaistā dzīve, ko viņai ir izdomājusi Reičela, galīgi neatbilst īstenībai, un Meganas stāstījums risinās ar gada atkāpi, lai nonāktu līdz dienai, kad viņa bez vēsts pazūd. Meganas dzīvesstāsts man šķita klišejiskāks, romānos jau novazāts (varbūt, ka es vienkārši par daudz lasu detektīvus, kur varonim allaž atklājas kāds milzīgs pagātnes noslēpums). Trešā stāstniece romānā ir Anna – Reičelas bijušā vīra Toma jaunā sieva, kas ne ar ko īpašu neizceļas, ja par tādu neuzskata sievietes dabisko vēlmi pasargāt savu jauno ģimeni no vīra pagātnes, ko iemieso Reičela. Esmu lasījusi lasītāju izteiktu neizpratni par romāna popularitāti, jo sižets un autores izteiksmes spējas tiešām nav sensacionālas. Taču varbūt autorei ir izdevies aizskart tās lasītāju problēmas, par kurām nav pieņemts skaļi runāt − gan klusais, bet tādēļ ne mazāk postošais sieviešu alkoholisms, gan sadzīves vardarbība, gan bērnu/bezbērnu tēma. Nezinu, vai tas Hokinsai tas sanācis apzināti, taču visām trijām varonēm bērns ir sāpīgais/vājais punkts un varētu pat teikt − visu problēmu aizsākums.

Labs trilleris, ar kuru kopā pavadīt pāris vakarus.

Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

Deivids Morels “Slepkavība kā smalka māksla”(2013) un “Nāves inspektors”(2015)

Deivids Morels. Slepkavība kā smalka māksla / no angļu val. tulk. Uldis Šēns. – Rīga: Kontinents, 2013. (David Morrell. Murder as a fine art. 2013. Thomas De Quincey #1)

Deivids Morels. Nāves inspektors / no angļu val. tulk. Uldis Šēns. – Rīga: Kontinents, 2015. (David Morrell. Inspector of the Death. 2015. Thomas De Quincey #2)

Kanādietis Deivids Morels ir ražīgs trilleru rakstnieks, kurš jau ar savu debijas romānu First Blood radīja jaunu popkultūras tēlu − Rembo. Vēlāk sekoja citi veiksmīgi daiļdarbi attiecīgajā žanrā, tai skaitā triloģija Mortalis. Latviski lasošajiem arī patīk Morels, jo tulkoti vairāk nekā 15 romāni. Bija gan pierasts, ka rakstnieks papildina mūsu zināšanas par visādām slepkavu brālībām un profesionāliem pasaules glābējiem, tādēļ es pat uzreiz nesapratu, ka jauniznākušo vēsturisko detektīvu autors ir tas pats, jau zināmais Morels.

Pirmā romāna pēcvārdā autors stāsta, ka pievērsties 19. gadsimta Anglijai viņu pamudinājusi netīšam atmiņā uzvilnījusi persona − Tomass de Kvinsijs, kurš bija angļu rakstnieks, slavens ar savu darbu “Angļu opija lietotāja grēksūdze”. Morelu aizrāvuši Kvinsija 1821. gadā rakstītie memuāri, viņš izlasījis arī 1854. gada eseju “Slepkavība kā smalka māksla” un tās iespaidā strauji izdomājis romāna sižeta struktūru, kurā galvenais varonis būtu jau novecojis, opija paverdzināts Tomass de Kvinsijs. Morels lepni apraksta, kā turpmāko gadu veltījis 1854. gada Londonas iepazīšanai, lasījis tikai attiecīgā laika daiļliteratūru, pētījis kartes utt. (varētu padomāt, ka iespējams citādāk).

Kvinsija 1854. gada esejā smalki tikušas aprakstītas 1811. gada Retklifas lielceļa slepkavības, kas izraisīja paniku ne tikai Londonā, bet visā Anglijā. Morels izdomājis, ka 1854. gadā varētu uzrasties kāds, kurš ļoti cītīgi atdarina šīs slepkavības, par iedvesmas un izziņas avotu ņemot Kvinsija eseju. Tādēļ policija pēc pirmās grupveida slepkavības uzmeklē Kvinsiju, kurš uzstājīgi iesaistās izmeklēšanā. Oficiālais izmeklētājs ir detektīvinspektors Šons Raiens, kuram palīgā nāk konstebls Bekers. Sava loma romānā ir atvēlēta Kvinsija meitai Emīlijai, kas 21 gada vecumā uzņēmusies būt par tēva aprūpētāju, un lasītājs tiek iepazīstināts ar viņas dienasgrāmatas ierakstiem.

Neatceros, kā bija Morela trilleros, bet šajos romānos Morels ik pa laikam izglīto lasītāju un pastāsta, piemēram, par Londonas policijas vēsturi vai opija izplatību 19. gadsimtā. Nevar teikt, ka nav interesanti, tomēr romāna vēsturisko noskaņu tas pamaitā. Vispār Morelam raksturīgi pieķerties kādai domai un to uzstājīgi apspēlēt, piemēram, akcentēt detektīvinspektora rudos matus un nepatiku pret īriem, ko tie izraisa apkārtējos, vai izvērst angļu aizraušanos ar opiju par masveida epidēmiju. Protams, ka es esmu ne reizi vien lasījusi par opija tinktūras jeb laudanum lietošanu, bet ņemsim vērā, ka tolaik bija maz efektīvu farmācijas līdzekļu (ja paskaitītu, cik šodien ik dienas lieto bezrecepšu pretsāpju tabletes, tas pats vien sanāktu). Normālā “deva” esot bijusi 25 pilieni.

Otrs, kam gribētos piekasīties, ir Morela nespēja (vai nevēlēšanās) noturēties vēsturiskā detektīva ietvaros, jo tīši vai netīši sākotnējais melanholiskais un drūmais vēstījums romāna vidū iegūst izteiktas trillera iezīmes un galvenie varoņi aizvien ātrāk bizo pa Londonu. Lai nu tā būtu − reti kurš autors spēj atmest iepriekšējās iestrādes.

Pirmā romāna turpinājums “Nāves inspektors” struktūras ziņā ir līdzīgs − tie paši četri varoņi izmeklē noslēpumainu slepkavību virkni Londonā. Slepkavības skar augstākās sabiedrības ģimenes un pēc slepkavas atstātajiem vēstījumiem ir skaidrs, ka tā ir atriebība, un viss norāda uz to, ka pēdējais upuris būs karaliene Viktorija. Protams, arī šajā romānā slepkavību brutalitāte un to apraksti vairāk atbilst trillera žanram, kā arī Morels mums izstāsta, ka arsēnu lieto drēbju krāsošanai, bet ar svinu iekrāso ēdienu. Jāsaka, ka priekš manis abus romānus nedaudz pabojāja fināli, kas dramatisma un oriģinalitātes ziņā atpaliek no vērienīgajiem pieteikumiem.

Kopumā Morelam ir iznākuši labi nostrādāti vēsturiskie trilleri, kuros lasītājs var gan izbaudīt 19. gadsimta dekorācijas, gan interesantus galvenos varoņus, gan arī pietiekami oriģinālu detektīvsižetu. Rudenī iznāks sērijas trešā grāmata, kuru visticamāk (ja pārtulkos) es arī izlasīšu.

Entonijs Horovics “Zīda nams” (2012) un “Moriartijs”(2016)

Entonijs Horovics. Zīda nams / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2012. (Anthony Horowitz. The House of Silk. 2011.)

Entonijs Horovics. Moriartijs / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Anthony Horowitz. Moriarty. 2016.)

Ja lasītāji iemīļojuši kādu literāro varoni, tad viņiem grūti pieņemt, ka stāstu par to vairs nebūs. Tāds liktenis piemeklējis arī rakstnieka Artura Konana Doila radīto Šerloku Holmsu. Viņa tēls ir tik spilgts, ka jau otro gadsimtu saviļņo lasītāju prātus, un tie prasa vēl. Veikli izdevēji ir naski uz lasītāju apmierināšanu, un tapuši jau daudzi Šerloka Holmsa turpinājumi, šoreiz spalvu iemēģinājis angļu rakstnieks Entonijs Horovics. (Latviski arī: Lorija R. Kinga “Bišu valoda” un “Stropa dievs” (2011); jaunā Šerloka piedzīvojumi Endrū Leina romānos “Nāves mākonis” un “Sarkanā dēle” (2015).)

Sērijas pirmajā romānā “Zīda nams” stāstu ierasti sāk doktors Vatsons, kurš uz brīdi atgriežas savā vecajā dzīvesvietā, lai atkal piedalītos noslēpumaina nozieguma risināšanā. Tiek teikts, ka noziegums bijis tik šausmīgs, ka tā apraksts visu šo laiku (gadsimtu) gulējis seifā un tikai tagad to var publicēt. Lasītājs tiek biedēts ar mistisku “zīda namu”, kuram labāk nešķērsot ceļu, un draudīgiem ārzemju neliešiem, kuri grib atriebties godīgam angļu mākslas priekšmetu tirgotājam.

Otrs sērijas romāns “Moriartijs” apraksta brīdi, kad Šerloks Holmss ir (it kā) radis mūžīgo mieru Reihenbahas ūdenskritumā un uz Šveici dodas gan Skotlendjarda izmeklētājs, gan amerikāņu detektīvs no Ņujorkas Pinkertona aģentūras, kurš izmeklē savas valsts noziedzīgā tīkla saistību ar Anglijas amata brāļiem. Angļu izmeklētājs ir radies jau Konana Doila iztēlē − Etelnijs Džonss ir viens no tiem Skotlendjarda policistiem, kurus Holmsam tā patika apcelt, savukārt “Pinkertons” jau ir Horovica prāta auglis. Abi galvenie varoņi vienojas kopīgā izmeklēšanā un secina, ka Moriartija izslēgšana no spēles ir sekmējusi agresīva, importēta ļaunuma izplatību un šobrīd Londonas noziedznieki ir kļuvuši nevaldāmi. Ļaunuma sakne ir konkrēts personāžs, tikpat noslēpumains un grūti notverams kā bija Moriartijs, taču Etelnijs Džonss ir pilnīgi pārliecināts, ka spēs aizstāt Šerloku Holmsu.

Man šķiet, ka nosaukt laba rakstnieka receptes sastāvdaļas nav iespējams, tādēļ nevar arī viennozīmīgi saprast, kas joprojām piesaista lasītājus Šerloka Holmsa piedzīvojumiem. Es izturos skeptiski pret šādu turpinājumu rakstīšanu (bet ziņkāre ņem virsroku), taču nav arī tā, ka romānus ņēmu lasīt negatīvi noskaņota. Grāmatas es izlasīju, zināmu interesi sižets raisīja, bet laikam jau sakot, ka līdz oriģinālam šīem darbiem ir tālu, es nevienu nepārsteigšu.

Konans Doils rakstīja apbrīnojami dzīvi un vienlaikus oriģināli − viņa noziegumu shēmas joprojām var izmantot par labu pamatu pat 21. gadsimta seriāliem. Droši vien, ka Horovics arī nav slikts rakstnieks, tikai viņa rakstīto es kaut kur jau esmu lasījusi un pat anonsētie “šaušalīgie” notikumi nekādu šoku nerada. Iespējams, maldīgi, es biju pieņēmusi, ka Horovics rakstīs pastiche stilā un viss vairāk atgādinās par laikmetu; pēdējā romānā īpaši jūtams, ka 19. gadsimts te ir tikai ārējā čaula, un darbība bez īpašas pārveidošanas ir pārceļama uz citu laiku un vietu. Nedaudz uzjautrina, ka abos romānos (vienā daļēji) ļaunums nāk no Amerikas un atstrādātas visas gangsteru klišejas. Konanam Doilam detektīvi tomēr bija izsmalcināti, intelektu kutinoši, šeit darbība vairāk atgādina burlakromānu − vienkārši un trāpīgi.

Katrā ziņā − ja kāds joprojām nav lasījis Artura Konana Doila romānus, es to silti iesaku izdarīt, bet Horovica daiļdarbiem pievērsties pēc tam.