Sākumlapa

Killer Thriller (3 gabali)

9 komentāri

Šoreiz ar vienu ierakstu esmu nolēmusi nosist trīs mušas, t.i. uzrakstīt par trim grāmatām uzreiz. Nesanāca šogad izbaudīt RIP izaicinājuma priekus, bet vismaz detektīvus oktobra nogalē palasījos. Diemžēl neviens no tiem nebija tik izcils, lai es tagad atvēzētos uz dziļu iztirzājumu, bet savu īso aprakstiņu, protams, katrs ir nopelnījis. Dažādībai amerikāņu un franču detektīviem piesviedu vēl vasarā izlasīto zviedru trillerīti.

Pīters Svonsons. Līdz nāve mūs šķirs / no angļu val. tulk. Gunita Mežule. – Rīga: Kontinents, 2015. (Peter Swanson. The Kind Worth Killing.)

Lidznavemusskirs.inddVar noprast, ka Svonsons ir jauns vārds ASV trilleru rakstnieku vidū, ieguvis daudz jūsmīgu atsauksmju, tiek salīdzināts ar Gone Girl utt. Iespējams, no visiem trim krimiķiem Svonsona man patika visvairāk, jo šeit autoram nebija pretenziju uz episkiem vēstījumiem, kas risinās uz sniegotu, mežonīgu ainavu fona (jo sniegā visdekoratīvāk izskatās asiņu paltis) un kaut kādā mērā tas nogalināšanas ārprāts bija saprašanas robežās.

Pats stāsts ir diezgan vienkāršs − lidostā satiekas divi (it kā) svešinieki, vīrietis sadzeras un nepiesardzīgi skaļi pauž vēlmi pārlauzt sprandu savai neuzticīgajai laulenei; viņa vēstījums atrod dzirdīgas ausis un nejauši satiktā pudeles māsa piesola viņam visāda veida atbalstu − gan morālu, gan praktisku. Morāle nr.1: uzmanieties no cilvēkiem, kas atbalsta jūsu ļaunos projektus, jo visticamāk tie ir paša sātana sūtīti. Tālākā romāna gaitā, protams, izrādās, ka sievietes ir maitas, kas šai pasaulē sūtītas, lai apvestu ap stūri naivos vīriešu dzimuma vientiešus (trīs eksemplārus), savukārt dievs nav mazais bērns un tās vellatas dabū, ko pelnījušas (gandrīz). Morāle nr.2: ja jums gadās nogalināt vairāk par vienu cilvēku, tad līķus slēpiet dažādās vietās.

Patika, ka autors romāna gaitā mainīja stāstniekus, tas bija atsvaidzinoši, taču ļaunajām sievietēm gan leģendas vajadzētu izdomāt oriģinālākas. Varētu izlasīt vēl kādu Svonsona darbu.

Bernārs Miņjē. Melnais taurenis / no franču val. tulk. Maija Indraša. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Bernard Minier. Glace. 2011.)

Minje_Melnais taurenis“Melnais taurenis” ir īsts ziemas detektīvs par nomaļu ciemu Francijas Pirenejos, kuram ļauns liktenis kaimiņos iedalījis psiheni, uz kuru sūta pilnīgi nelabojumus, nepieskaitāmus kriminālnoziedzniekus no visas Eiropas. Ciems un psihene dzīvoja katrs savu dzīvi, kamēr vienā nejaukā dienā pie pacēlāja, augstu kalnos atrada pakārtu zirgu (ne jau dzīvu). Un tam sekoja citi upuri (vairs ne zirgi). Protams, ka grāmatas galvenais varonis − inspektors Servazs no sākuma apvainojās, ka viņam jāizmeklē zirga slepkavība un turklāt par pārinieci vēl iedalīta prasta policiste, bet vēlāk viņš atbilstoši žanra likumiem pārtapa nervozā, miega bada mocītā okšķerī, kurš nežēlīgi purina visus ciema skapjus, lai no tiem grabēdami izbirtu seni skeleti. Pirmkārt, šajā krimiķī ir sens, sarežģīts noziegums, kurā iesaistītas daudzas personas, otrkārt, šeit ir slavens maniaks, kurš pat iespundēts psihenē labprāt pašņakstina savus asiņainos pirksteļus līķu virzienā, treškārt, pa romāna lappusēm plivinās skaistulis-multimiljonārs ar drūmu ģimenes vēsturi, ceturtkārt, autors izmanto izdevību, lai paustu savas domas par Eiropas sapuvušo tiesu sistēmu un vispār posta pilno nākotni, un kad nu galīgi vairs nav, ko rakstīt, tad vienmēr var rakstīt par saltām eglēm, kuras ieskauj ledainos kalnos, un cik tas ir baisi un nomācoši un bla bla bla…

Godīgi sakot, man no tā visa pietiktu ar ‘pirmkārt’ un eglēm (man gan sniegotas egles šķiet ļoti skaistas), tādēļ kaut kādā brīdī iestājās pārsātinājums. Un nepatīk man šīs nenormālās slepkavības, kad autors cenšas izdomāt vienu līķi šausmīgāku pēc otra un arī pašiem izmeklētājiem sacerēt kādu traumatisku pagātni, lai dzīve par saldu neliekas. Tādēļ visticamāk Miņjē turpinājumus nelasīšu.

Lārss Keplers. Hipnotizētājs / no zviedru val. tulk. Dace Deniņa. – Rīga: Mansards, 2012. (Lars Kepler. Hypnotisören. 2009)

Keplers_HipnotizetajsGodīgi sakot, no “Hipnotizētāja” es ļoti daudz vairs neatceros, jo lasīju to vasaras sākumā. Tobrīd es novērtēju, ka krimiķis mani izrāva no lasīšanas apātijas un es vismaz izlasīju kādu grāmatu līdz beigām. Šobrīd man galīgi tas vairs nešķiet būtiski un atmiņā palicis dīvainais sižets (kad grāmatas vidū pirmais noziegums tiek aizmirsts, un visi pārslēdzas uz jautrākiem notikumiem) un galveno varoņu dīvainā, neloģiskā rīcība.

Romāna centrā ir vēl viens psihiatrs − Ēriks Barks, kurš darbā izmantojis hipnozi, taču pēc nejaukiem notikumiem savu praksi beidzis un strādā par vienkāršu ārstu slimnīcā. Ērikam ir sieva Simone, kas romāna gaitā parādās kā diezgan labila būtne ar tieksmi uz neloģiskiem gājieniem, un dēls Benjamins, kuram ir reta asins saslimšana, kas, protams, arī tiek izmantota kā kārtīga klišeja. It kā romāna ir arī detektīvinspektors Jona Linns, taču sižetā viņš vairāk figurē kā palīgspēks, un vispār zviedru policija izskatās pārāk aizņemta, lai nodarbotos ar asiņainām slepkavībām. Un tad vēl ir psihu vesels bars, kas pusapārstēti klenderē pa Zviedrijas laukiem un aiz neko darīt kaļ komplicētus maniaka plānus. Nu kur vēl jautrāk.

Atšķirībā no Miņjē, kas trilleri finalizēja ar sniega lavīnu, Keplera grand finale ir autobuss, kas nogrimst ledus ezerā, sev līdzi paņemot slepkavu. Ak, kāpēc gan šādus gājienus neatstāt lielekrāna filmām, bet vairāk laika veltīt detektīvintrigas izstrādāšanai un adekvātai varoņu uzvedībai. Skandināvu līķu man pietiek jau ar Nesbē, nedomāju, ka no Keplera vēl kaut ko lasīšu.

Rita Falka “Ziemas kartupeļu knēdeļi” (2014) un “Nūdeļu blūzs” (2015)

5 komentāri

Rita Falka. Ziemas kartupeļu knēdeļi / no vācu val. tulk. Renāte Siliņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Izmeklē Francis Eberhofers; 1). (Rita Falk. Winterkartoffelknödel. 2010.)

Rita Falka. Nūdeļu blūzs / no vācu val. tulk. Renāte Siliņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Izmeklē Francis Eberhofers; 2). (Rita Falk. Dampfnudelblues. 2011.)

Falka_ziemas_kartupeluFrancis Eberhofers mani uzrunāja tajā mulsinošajā brīdī, kad rakstiski ir izplānots noteikti izlasāmo grāmatu saraksts, prātā paturot vēl dažus noderīgus nosaukumus, taču lasīt no tā visa negribas galīgi neko. Bet tad, klīstot gar bibliotēkas plauktiem, iedomājos, ka īstenais glābējs šajā situācija ir detektīvs; tomēr labi, ka šad tad man uzrakstās subjektīvie grāmatu jaunumi, ar to palīdzību atmiņā atausa vācu rakstnieces Falkas nesen izdotie amizantie krimiķi. Protams, ar šādām grāmatām pastāv neliels risks, vai sakritīs humora izjūta ar autori, taču man šoreiz paveicās − provinces policists Francis nepievīla.

Ja esat bijuši Bavārijā, tad zināt, ka šis Dienvidvācijas reģions slavens ar skaistu, sakoptu vidi un tikpat rūpīgi koptām tradīcijām. Klīstot pa Minhenes lielveikalu, man bija pārsteigums, ka vesela nodaļa atvēlēta dirndliem − dienvidvācu tautastērpiem, kuru cieši savilktais ņieburs izgriezumā pikanti izceļ sievietes krūtis. Tāpat negaidīts bija skats svētdienas rītā mazpilsētā, kad nosebojies pusmūža vācietis steidzas uz baznīcu tērpies iekš Lederhosen − tradicionālajās ādas īsbiksēs. Bavārijā ir skaista sasveicināšanās − Grüß Gott! − un savdabīgs dialekts. Varbūt mans priekšstats ir virspusējs, taču par bavāriešiem radies iespaids kā tādiem Vācijas malēniešiem − viņi ir drusku dīvaini, bet ar to lepojas. Lai atceramies kaut vai Benediktu XVI, kurš atļāvās nevis nomirt pāvesta amatā, bet aiziet pensijā, nerunājot nemaz par Noišvānšteinas Ludviķi.

Falka_Nudelu_bluzsAr tādām priekšzināšanām es ķēros pie detektīviem, kurus pati autore nosaukusi par provinces krimiķiem, un galvenais varonis Francis manas sajūtas tikai apstiprināja − viņš ir dīvains, taču labdabīgs, rosīgs, bet brīžiem viņu var ātri izvest no pacietības, kādreiz strādājis Minhenes policijā, nu jau kādu laiku atgriezies dzimtajā mazpilsētā un dzīvo kopā ar Omi un Papu, kas abi jau ir pensijā, taču nav zaudējuši darbasparu. Paps aiz šķūnīša audzē zālīti un klausās Bītlus, savukārt Ome, lai arī pakurla, sparīgi iepērkas uz atlaidēm un dievīgi gatavo ēst. Neba velti detektīvsērijas nosaukumi ir tik garšīgi, jo bez Omes maltītēm nepaiet ne diena Franča dzīvē.

Augstais dievs, palīdzi izaugt smadzenēm!

Grāmatu beigās ir atrodamas arī pāris Omes ēdienu receptes, un kaut kas līdzīgs jau latviešu virtuvē caur vācu kungiem būs ienācis. Kartupeļu knēdeļi gan pie mums nav sastopami: sarīvē un notecina kartupeļus, sajauc ar pienā izmērcētu baltmaizi, 1 olu un šķipsnu sāls, veido nelielas bumbiņas un pusstundu vāra verdošā ūdenī. Pētot ēdienu receptes, gan secināju, ka to nosaukumi var būt tikpat dīvaini un maldinoši kā paši bavārieši; piemēram, nūdeles šajā gadījumā nemaz nav makaroni, bet gan nelielas rauga mīklas bumbiņas, kuras tiek tvaicētas slēgtā traukā un pasniegtas ar vaniļas mērci.

Franča iecienītā aknusiera bulciņa (Foto: Heino Banderob)

Franča Eberhofera iecienītā aknusiera bulciņa (Foto: Heino Banderob)

Īpašu uzmanību izpelnījās Franča iecienītās aknusiera maizītes – ak, nu kas tas tāds par aknusieru? Un nemaz jau neizbrīnīja fakts, ka aknusierā nemaz nav aknu, jo Leberkäse tiek gatavots no sālītas liellopu gaļas, bekona un sīpoliem, sastāvdaļas sasmalcina un cep garenā formā. Gatavo produktu sagriež šķēlēs un ēd gan kā pamatēdienu ar preceļiem un kāpostiem vai kartupeļu salātiem, gan apaļmaizītēs ar sinepīšu piedevu. Ja atceramies slavenās komisāra Rekša maizītes, tad jāsecina, ka tās ir iecienīts policistu ēdiens (Reksim gan bija bavāriešu desa).

Kaut kā sanāk man daudz par bavāriešiem un ēdienu, taču par pašiem detektīviem man nav daudz sakāmā − bez līķiem jau neiztiek, bet viss ir pasniegts tādā jaukā, nedaudz ērmotā manierē, kas vairāk izklaidē nekā liek intensīvi gudrot, kas tad īsti ir vainīgais. Taisnības labad jāpiezīmē, ka autore ir godam tikusi galā ar detektīvsižetu, un tajā nav mulsinošu caurumu vai nesaprotamu pagriezienu. Vienīgais tulkojumā mani nedaudz skumdināja, ka nav izdomāts, kā atspoguļot bavāriešu dialektu, lai arī pati autore grāmatu beigās ir veltījusi īpašus paskaidrojumus veselai rindai tik elegantu vārdu kā Gschwerl (salašņa), Herrle (suņa īpašnieks, saimnieciņš), Flidscherl (vieglprātīga sieviete), Lätschn (skāba grimase), Schleuderaffe (rīma) vai Zofenkammerl (meitistabiņa). Lai gan vispār tulkojums ir jauks.

Domāju, ka jauno kartupeļu laikā mums visiem lieti noderēs vienkāršā Omes kartupeļu salātu recepte.

Vēlāk visi kopā sēžam pie galda un ēdam Omes sataisītos kartupeļu salātus. Neiedomājami garšīgi! Oldzelteni kartupeļi, salātgurķi, nedaudz diļļu, etiķis un eļļa. Pipari un sāls. Omes kartupeļu salātu dēļ es mierīgi varētu atteikties no steika. Bet vispār jau tas ir melots, jo uzgrilētā gaļa ir mīksta kā sviests un iekšpusē nedaudz asiņaina − perfekti.

Andris Kolbergs “Automobilī rīta pusē” (2011)

8 komentāri

Andris Kolbergs. Automobilī rīta pusē. – Rīga: Dienas Grāmata, 2011. – (A.K. kriminālromānu bibliotēka; 11)

GRĀMATU GADSIMTS – 1986

DG_AK11_auto_110x165_vaks_gala2Man gribējās RIP izaicinājumā iekļaut kādu latviešu grāmatu, un te nu īstenībā žanriski nav daudz iespēju, jo šausmas, trilleris vai mistika latviešu literatūrā nav plaši pārstāvēta. Savukārt detektīvi gan ir iecienīti, un spilgtākais žanra pārstāvis 20. gadsimtā, protams, Andris Kolbergs. Cītīgi izpētot viņa bibliogrāfiju, atklāju, ka pāris romānus − “Ēna” un “Nekas nav noticis” − esmu lasījusi vairākkārt, taču citus (nezin kāpēc) atstājusi novārtā. Varētu teikt, ka nejauši mana izvēle šoreiz krita uz krimiķi “Automobilī rīta pusē”, kas pirmoreiz periodikā ir publicēts žurnālā “Karogs” (1985) un izdots grāmatā 1986. gadā kopā ar romānu “Naktī, lietū” sērijā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”. Pārizdots Kopoto rakstu 3.sējumā (1994) un beidzot arī atsevišķā grāmatā “Dienas Grāmatas” Kolberga romānu sērijā (2011).

Kriminālromāns “Automobilī rīta pusē” lasītāju aizved uz 20. gadsimta 80-to gadu sākumu, kad padomju vide ir pašā plaukumā un ārēji nekas vēl neliecina par pūšanas procesiem sistēmā. Notikumu centrā ir rūpnīca “Fotons”, ar kuru tā vai citādi ir saistīti visi romāna varoņi. Romāna sākumā jūras krastā tiek atrasts miris cilvēks, kurš pēc skata atgādina bomzi, bet izmeklētājs viņā sazīmē jau pasen Vissavienības meklēšanā izsludināto, bēguļojošo Arkādiju Pinku, kas kādreiz strādājis par “Fotona” elektropreču veikala direktoru. Izpētot apkārtni un sniegā sekojot Pinka pēdām, izmeklētājs atrod aizdomīgus automašīnas riepu nospiedumus − vai kāds būtu atvedis Pinku uz jūrmalu?

Kā atzīmē Astrīda Skurbe grāmatā “Andris Kolbergs” (Zinātne, 2006) Kolberga sarakstītos romānus var pārlasīt vairākas reizes, un (atšķirībā no tradicionāla detektīva) nemaz nav svarīgi, ka jau ir zināms gan vainīgais, gan viņa meklējumu ceļš, jo: “bieži vien šķiet, ka tas ir nevis kriminālromāns ar sociāliem un psiholoģiskiem elementiem, bet, gluži otrādi, sociāli psiholoģisks romāns ar kriminālromāna elementiem.” Jāsaka, ka tiešām, piemēram, no “Ēnas” es daudz labāk atceros stāstu par stikla pūšanas mākslu vai “Nekas nav noticis” kolorīto restorāna virtuves aprakstu, bet detektīvintriga ir aizpeldējusi otrā plānā. Lai arī gana lakoniski zīmēta, tomēr laikmeta aina šajos romānos ir uztverama nepārprotami, iespējams, tādēļ tos ir interesanti lasīt arī šodien, kad sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas shēmas nav vairs aktuālas.

Konkrētajā romānā sižets balstās uz mahinācijām ar rūpnīcas ražotajiem skaitļotājiem, bet patiesībā jau tas ir vienkārši iegansts, lai parādītu, kā cilvēku lēnām iesaista noziedzīgu darbību ķēdītē, no kuras viņam izstāties ir praktiski neiespējami. Romānā “Automobilī rīta pusē” vienīgā no visas noziedzīgās ķēdītes cietumā nonāk noliktavas pārzine Brigita Šēbere − jauna sieviete, kura nogurusi skaitīt kapeikas, bet legālu iespēju dzīvot normāli viņai ar vīru kā jaunajiem speciālistiem vienkārši nav. Brigita un bēguļojošais Arkādijs ir spilgts cilvēka degradācijas piemērs, jo abu dzīves ir saēdušas bailes un izmisums. Kolbergam vienmēr ir bijis svarīgi parādīt nevis noziedznieku, ļaundari, bet gan cilvēku, kurš kādā dzīves brīdī ir pieņēmis nepareizu lēmumu vai arī liktenīgu sakritību rezultātā viņam nav noveicies. Varbūt tāda iedziļināšanās cilvēka dabā nāk no paša autora biogrāfijas, jo viņš jaunībā piecus gadus atsēdēja cietumā stulbas sakritības rezultātā; tam gan bija arī pozitīvas sekas, jo Skurbe raksta, ka tieši cietumā Kolbergs izklaides nolūkos pirmoreiz pamēģinājis rakstīt un uzrakstīto lasījis saviem kameras biedriem.

Kolberga romāns atšķiras no tradicionālajiem detektīviem ar to, ka kādā brīdī pat lasītājam top skaidrs, ka  svarīgāk par formālā ļaundara atrašanu šķiet visas noziedzīgās shēmas atklāšana, jo vainīgais nav vieninieks, bet gan visa sistēma, kas pieļāvusi attiecīgo saimniecisko afēru. Krimiķis šeit vienkārši ir parādījis vairākas tā laika nozīmīgas problēmas: sociālisma ekonomiskās sistēmas neefektivitāte, kas izriet no tirgus situācijas ignorēšanas, nespēja nodrošināt jaunajiem speciālistiem konkurētspējīgu atalgojumu, smago dzīvokļu trūkumu utt.

Izlasīju arī Astrīdas Skurbes monogrāfiju par Andri Kolbergu, uzzināju daudz interesanta par rakstnieku, taču jāatzīmē, ka romānu analīzē es negaidīju tik daudz satura atstāsta, bet kādu “literatūrzinātniskāku” pieeju. Kopumā tas mani rosināja ieplānot lasīt vēl citus Kolberga romānus, īpaši ieinteresēja pēdējā triloģija par Mendela Dāvidsona briljantiem.

RIP9

 

 

 

 

 

 

 

Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Giliana Flinna “Neatrodamā” (2014)

4 komentāri

Giliana Flinna. Neatrodamā / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Gillian Flynn. Gone Girl. 2012)

Rudenī, kā jau katru gadu, notiek R.I.P. izaicinājums, kas mudina lasīt visādus drebelīgus gabalus. Jāsāk man arī atskaitīties par izlasīto.

Flinna_NeatrodamaPirms astoņiem gadiem (2006.) iznāca pirmais amerikāņu rakstnieces Gilianas Flinnas krimiķis “Sharp Objects”, kurš kopā ar vēl diviem sekojošiem viņai ir nodrošinājis daudzas sajūsminātas lasītāju atsauksmes un romānu atrašanos bestselleru sarakstu augšgalā. Tie tiešām nav vienas dienas panākumi, tādēļ jau vismaz pāris gadus gaidīju, kad beidzot kāda Latvijas izdevniecība tulkos un izdos romānu, kas ir pie mums tik iecienītā detektīvžanra pārstāvis; laikam jau tas nupat ir noticis tikai tādēļ, ka šoruden viena pēc otras seko Flinnas romānu ekranizāciju pirmizrādes (bet visādi citādi es izdevēju loģiku (arī citu grāmatu sakarā) joprojām nesaprotu − vai labāk ir nopirkt izdošanas tiesības piecām švakām grāmatām vai arī vienam garantētam dižpārdoklim?) Lai nu kā − Flinnas trešais romāns ir iznācis latviski un sagādājis man pāris nemierīgu dienu, kamēr es beidzot uzzināju, kurš kuru tur piežmiedza.

Romāns “Neatrodamā” ieved lasītāju kāda laulātā pāra attiecību mudžeklī: Niks un Eimija Danni ir precēti jau piekto gadu un viņu laulībā parādījušās plaisas. Piektajā laulības gadadienā Eimija pazūd un pamazām policija gūst aizvien vairāk pierādījumu, ka pazušanā vainojams Niks. Romāna pirmajā daļā par notiekošo lasītājam stāsta Niks pirmajā personā un Eimijas dienasgrāmata, kas notikumus attēlo katrs no sava skatupunkta, diezgan atšķirīga, un ir interesanti minēt, kurš no viņiem fantazē vai pat melo.

Lai nevajadzētu tālāk stāstīt sižetu (kas galīgi nav vēlams) es varētu paprātot par to, cik svarīgi dzīvē ir agri iemācīties, ka mums nevienam nekas nav jāpierāda un jātēlo. Eimijas vecāki ir slavenas bērnu grāmatu sērijas autori, kuras galvenā varone ir superīgā Eimija; vecāki, protams, var teikt, ka grāmatu varone nav viņu meitas prototips, tomēr kaut kur zemapziņā bērnā iegulst vecāku gaidas. Ja apvieno to ar sabiedrības stereotipu, ka meitenei nav tiesību uz agresīvu, vardarbīgu rīcību un visi šie impulsi ir jāslāpē (kamēr zēnos tas tiek akceptēts), tad nav brīnums, ka Eimija izvēlas savu dzīvi veidot kā greizo spoguļu karaļvalsti. Nika situācija ir vienkāršāka: vardarbīgs tēvs, līdzatkarīga māte, bet viņš vienmēr ir labais puisītis. Romāna būtību var izteikt šādi: sociopāts ar narcisu satikās un tad visa pasaule brīnījās, kas notikās.

Nezinu, vai mēs šobrīd vairs vispār esam cilvēki, mēs − tie, kas esam tādi kā visi, uzauguši ar televīziju, filmām un tagad arī ar internetu. Piedzīvojuši nodevību, mēs zinām, kas jāsaka; ja nomirst tuvs cilvēks, mēs zinām, kas jāsaka. Ja sagribas tēlot ērzeli, pārgudreli vai stulbeni, mēs zinām, kas jāsaka. Mēs visi vadāmies pēc viena nopluskāta scenārija.

Otra tēma, kam autore pievērsusi pastiprinātu uzmanību, ir parādīt tiesu vides atkarību no medijiem. Faktiski iepriekšējo gadsimtu tiesu sistēma ar objektīvu zvērināto tiesu ir zaudēta, jo izslēgt no apkārtējās vides TV,  internetu, sociālos tīklus nav iespējams un svarīgākais vairs nav pierādījumi, bet apsūdzētā atstātais iespaids.

Flinnas romāns ir gana aizraujošs, lai apkampienā ar to pavadītu pāris dienas. Tai pašā laikā jānorāda, ka literārs šedevrs tas nav,  un man labprāt būt gribējies, lai autore lasītāju uzskata par mazliet gudrāku un piebremzē ar acīmredzamu uzvedināšanu uz noteiktiem secinājumiem. Bet fināls man patika − tā viņiem abiem arī vajag.

RIP9

Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

***

Ko ieliet meitenei, ja gribas ar viņu pārgulēt?

Romāna galvenais varonis Niks ir bāra īpašnieks, un kādā jaukā vakarā viņa bārā ienāk meitene, kura jau sen piesaistījusi viņa uzmanību. Meitene ir viņu griboša un Nikam kļūst aizvien turēties pretī viņas vilinājumam. Ar ko viņu uzcienāt? Meitene saka: “Dod , ko gribi, man patiks.”

Uztaisīju savu mīļāko dzērienu “Ziemassvētku rīts” − karstu kafiju ar aukstu piparmētru degvīnu. Iedzēru kopā ar viņu, un, kad viņa nodrebinājās un sāka smieties − ak, tie lielie, gaviļainie smiekli, − ielēju mums abiem vēl.

Pirmkārt, noskaidrosim, ka alkohols šeit nav degvīns, bet gan, kā minēts angļu tekstā  − peppermint schnapps. Un šnapsi, kā zināms, stipruma ziņā var būt ļoti dažādi − gan 50-grādīgi, gan tikai 15-grādīgi. Degvīna stiprums, savukārt, variē 38-40 grādu robežās. (un te nu rodas jautājums: cik stipru šnapsu ielēja Niks? Visticamāk, stipru, jo meitene nodrebinās (precīzāk būtu − noskurinās)).

Otrkārt, vai Niks taisīja kokteili vai kafiju un šnapsu pasniedza atsevišķi. Tekstā ir favorite drink un diez vai kokteilis būtu tik stiprs, lai no tā skurinātos. Vispirms man pat ideja par kafijas un šnapsa sajaukšanu šķita dīvaina, tomēr pēc pacietīgas guglēšanas es atradu dzēriena recepti, kas tomēr liecina, ka sajaukt ir iespējams praktiski visu, tātad − Bavārijas kafija. 15 ml piparmētru šnapsa, 15 ml Kahlua, 150 ml melnas kafijas sajauc un pievieno tējkaroti cukura; lej glāzē, pa virsu klāj putukrējumu un šokolādes skaidiņas. Būtībā tā ir tā pati īru kafija, tikai viskijs aizstāts ar šnapsu un Kahlua.  Otra variācija − Cool Cappucino Mint: 1 ½ daļa piparmētru šnapsa, 4 daļas aukstas kafijas ielej šeikerī ar ledu, šeiko un lej augstā glāzē, noklāj ar putukrējumu.

Santa shot: 1 part grenadine syrup, 1 part green creme de menthe, 1 part peppermint schnapps (via mixthatdrink.com)

Santa Shot: 1 part grenadine syrup, 1 part green creme de menthe, 1 part peppermint schnapps (via mixthatdrink.com)

Treškārt, dzēriena nosaukums “Ziemassvētku rīts”. Neizdevās man atrast kokteili vai dzērienu ar tādu nosaukumu. Principā piparmētru šnapsu, kā redzējām, jauc līdzīgā kokteilī, tomēr biežāk jaukšana notiek ar karstu šokolādi vai šokolādes liķieri. Piemēram, koteilis Christmas Mint Kiss: piepilda glāzi ar karstu šokolādi un pievieno šotiņu šnapsa; atkal rotā ar putukrējumu.

Jāsecina, ka Niks meitenei ir piedāvājis vienkāršu aukstu piparmētru šnapsa šotiņu, kuram uzdzer pa virsu karstu kafiju. Es gan tādu dzērienu nosauktu par “Sveicienu zobārstam” (kopā auksts un karsts) un pēc stundas dzeršanas (kā rakstīts romānā) tas var pārvērsties par “White Hug”, bet laikam jau Niks zināja, ko dara.

Jū Nesbē “Sniegavīrs” (2012) un “Leopards” (2014)

1 komentārs

Ю Несбё. Снеговик /  пер. с норвежского Екатерины Гудовой. – Москва: Иностранка, 2011. – (Harijs Hole; 7). (Jo NesbøSnømannen. 2007).

Jū Nesbē. Leopards / no norvēģu val. tulk. Ilmars Briška. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Harijs Hole; 8). ( Jo Nesbø. Panserhjerte. 2009).

Nesbe_LeopardsNorvēģu detektīvu rakstnieks Nesbē jau sarakstījis desmit grāmatas sērijā par dažādu atkarību plosīto policistu Hariju Holi. Ziemā, kā jau pienākas, lasīju par Sniegavīru, bet nupat – par neremdināmu slepkavu, kurš piezogas upuriem klusu kā leopards.

Pastāv tāda likumsakarība, kas spēlē par labu rakstniekam un izdevējam – ja ir izdevies lasītāju iemīlināt galvenaja varonī, tad, neatkarīgi no žanra, lasītājs vēlēsies zināt, kas notiek ar varoni tālāk. Nesbē detektīvā tas principā nozīmē – kādu vēl garīgu un/vai fizisku traumu nāksies izciest Harijam Holem. Nabadziņš jau iepriekš ir ziedojis savu sirdsmieru, skaidro prātu un guvis dažādas dziedējamas traumas, bet šajos romānos tiek kropļots jau nopietnāk. Jācer, ka līdz romānu sērijas nobeigumam Hole nebūs pazaudējis visus locekļus un orgānus.

Rakstīt par abiem romāniem kopā ir diezgan loģiska izvēle, jo fabula būtībā ir līdzīga – Oslo ir uzradies maniaks, kurš slaktē vienu sievišķi pēc otra, bet vienīgais, kurš Norvēģijas policijā spēj atrisināt šo noziegumu, ir Hole, jo viņš ir mācījies par to FIB kursos Amerikā. (It kā nabadzīgā Norvēģija vēl kādu nevarētu apmācīt.) Iespējams, gan arī, ka Norvēģijas policija ir gudra un saprot, ka psihopātu var noķert tikai psihopāts, par kādu Hole tiek cītīgi prezentēts, tādēļ visi piecieš viņa drūmo garastāvokli, iedzeršanas lēkmes un dīvainās darba metodes. Jau piektā romāna (“Pentagramma”) izskaņā Harijs izšķīrās ar savu iemīļoto Rakeli, bet tas netraucē viņai regulāri parādīties romānos gan kā potenciālajam upurim, gan kā Harija iedomu tēlam – neaizmirstamai femme fatale; bet lasītājam nevajag uztraukties par Harija seksuālās dzīves tukšumu, jo regulāri uzplaukst kāda cibiņa, kas nogrimst viņa nodzertajās acīs.

Ja godīgi, tad tā īsti no Harija Holes sērijas man kā pēdējais patika sestais romāns “Glābējs”, kas bija konstruēts priekš Nesbē netradicionāli – paralēli varēja sekot gan Harija, gan slepkavas gaitām, kas, protams, noņēma no dienas kārtības jautājumu – kurš ir vainīgais? – tomēr interesanti preparēja noziedznieka sajūtas un motīvus. Pēdējās divās grāmatās man bija pārāk daudz līķu un pārāk samākslots nozieguma veids – pilnīgi sailgojos pēc kāda vecmodīga nozieguma, kurā būtu vecie labie nogalināšanas motīvi – mīla, nauda vai vara, savukārt nozieguma ieroči – šaujamais, inde vai duncis. Nē, tiešām, asinīm pilošs cirvis, kas atstāj dekoratīvas pēdas sniegā vai āfrikāņu mutes bumbiņa ar dzeloņiem ir interesanta parādība, bet nu man tā šķiet stipri sadomāti un pārāk slimi.

Ja ir sākta lasīt Nesbē sērija, tad tur jau neko vairs nevar neko darīt − atkarība ir iestājusies, un agri vai vēlu tiks izlasīti arī atlikušie divi Holes romāni. Tomēr jāatzīmē, ka autoram izveidojot spilgtu galveno varoni, tas bieži vien sāk diktēt savus noteikumus un ierobežo autora iztēli; iespejams, tādēļ Nesbē ir spiests gan izdomāt visādus “jautrus” nogalināšanas veidus, gan mocīt Hariju ar jauniem dēmoniem, gan arī ieviest iespaidīgas fināla ainas ar labā un ļaunā pēdējo cīniņu (turklāt abos romānos fatāls ir kritiens). Varbūt Harija Holes iespaidīgās personības neierobežots Nesbē varētu atraisīties radošāk (kā viņam tas sanāca Hodejegerne/Headhunters, 2008), tādēļ mani ļoti interesē jaunākā Nesbē grāmata −Sønnen/The Son (2014).

Elizabeth Peters “Crocodile on the Sandbank” (2002)

Komentēt

Elizabeth Peters. Crocodile on the Sandbank. – New York: Grand Central, 2002. – (An Amelia Peabody Mystery #1). First published 1975.

Peters_Crocodile“Crocodile on the Sandbank” ir apjomā salīdzinoši neliels romāniņš, piederīgs pie cosy mystery pasugas. Vispār es prātoju, ka man te nemaz nebūtu daudz par ko rakstīt, tomēr kaut kā neērti, ka tas tik ilgi gaidīja rindā uz lasīšanu, ka rakstniece paspēja nomirt (šogad augustā). (Tas man atgādināja kaunpilnu situāciju no studiju laikiem, kad es tik ilgi nespēju saņemties nokārtot parādu līdz nebija pie kā kārtot, jo pasniedzējs nomira.)  Elizabete Pītersa ir tā pati Barbara Maiklza, kuras “Raganu” es lasīju vasarā, bet īstā vārdā Barbara Merca, skolota eģiptoloģe.

Savu kaislību pret Seno Ēģipti Barbara Merca ir parādījusi grāmatu sērijā par Amēliju Pībodiju, kuras piedzīvojumi atainoti 19 grāmatas, kurās notikumi norisinās gandrīz 40 gadu garumā (1884-1923). Pirmajā grāmatā lasītājs tiek iepazīstināts ar galveno varoni Amēliju — splīnīgu anglieti pēc trīsdesmit, kurai nupat nomiris tēvs. Lai arī viņas tēvs bija apcerīgs zinātnieks, visiem par brīnumu izrādās, ka viņš ir atstājis apjomīgu mantojumu, kas ir novēlēts Amēlijai, vecākos dēlus atstājot bešā. Tagad Amēlija ir bagāta līgava, bet viņa nebūt nekāro apprecēties, toties grib izzināt pasauli un doties ceļojumā. Amēlija sevi neuzskata par smuku, bet gudru gan, tādēļ sastāda plānu Ēģiptes zinātniskai izpētei, Romā atrod sev ceļabiedri Evelīnu (jo tolaik sievietēm vienām neklājās ceļot) un abas dodas uz Kairu, kur nolīgst kuģi ceļošanai pa Nīlu. Tālākā darbība jau notiek izrakumu vietā ar noslēpumainas mūmijas vairākkārtīgu parādīšanos.

Īsumā izklāstot, romāna sižets šķiet diezgan cerīgs, tādēļ sagaidīju gana interesantu, izklaidējošu lasījumu — ne jau nu gluži Agatu Kristi (kura arī bija iecienījusi Ēģipti kā nozieguma vietu), bet kaut ko uz to pusi. Pītersas stiprā puse ir tās rakstīšanas stils — ar vieglu ironiju, patīkamu humoriņu, konkrētā romāna vājā puse — gumijas vilkšana garumā; kādā brīdī es jau biju ar mieru pati nogalināt to stulbo mūmiju, kuru nav spējīgi notvert vesels bars it kā sakarīgu cilvēku. Un tad vēl tā romantiskā puse, kas tika atspoguļota dāmu ģīboņos, mīcoties garās kleitās ar velci pa tuksneša smiltīm un pūloties izlikties pietiekami smalkām. Milzīgs mīnuss bija tas, ka īsto vainīgo es uzminēju jau tai brīdī, kad notikumi tikai vēl sāka vērpties par noziegumu, kas atņēma romānam lielu daļu spriedzes. Lai arī man ļoti patika Amēlijas dedzīgā, dzīvelīgā personība un arī šķita saistošas Senās Ēģiptes ainavas, kā arī daudziem lasītājiem visa sērija ir ārkārtīgi iemīļota, domāju, ka man pietiks ar vienu romānu no sērijas par Amēliju Pībodiju.

Ingrīda Nolla “Aptiekāre” (2006)

Komentēt

Ingrīda Nolla. Aptiekāre / no vācu val. tulk. Austra Aumale. – Rīga: Daugava, 2006. (Ingrid Noll. Die Apothekerin. 1994)

Nolla_AptiekareViena no profesijām, kura mani vienmēr ir valdzinājusi, ir farmaceits. Kad es bērnībā gāju garām aptiekai, uz kuras logiem greznojās ap kausu apvijusies čūska, es iztēlojos, ka varētu kļūt par noslēpumaina satura kārbiņu un pudelīšu pavēlnieci, tērptu iestīvinātā, sniegbaltā uzsvārcī. Stingrība, kārtība, precizitāte un viegla varas apziņa — ar to man saistījās farmaceita profesija. Kazi, ja man būtu gadījusies sakarīgāka ķīmijas skolotāja, es tagad rakstītu blogu par medikamentiem un zālītēm, bet šobrīd man nekas cits neatliek kā pastāstīt par grāmatu, kuras galvenā varone ir aptiekāre.

Hella Mormane vienmēr ir bijusi laba meitene, jo viņa jau agri saprata, ka vecākiem vissvarīgākie ir tie viņas panākumi, kuri uzdrukāti uz papīra un ierāmēti. Turklāt pēc viena negadījuma skolā viņu vajā vainas apziņa, varbūt tādēļ visi Hellas līdzšinējie vīrieši ir aprūpējami un glābjami nejēgas. Hellai gan pietiek veselā saprāta, lai ar tādiem neprecētos, tomēr ilgas pēc ģimenes vēlīnos trīsdesmit sāk urdīt aizvien nemierīgāk. Kad viņa satiek Levinu, kurš ir astoņus gadus jaunāks topošais zobārsts, viņa nolemj neņemt vērā puiša vējainību, jo šķiet, ka Levins pārmaiņas pēc par viņu tiešām rūpējas. Levinu nākotnē gaida krietns mantojums — viņa vectēvs ir sarausis labu žūksni naudas, akcijas un greznu māju, tikai mirt nemaz netaisās un piedevām vēl katrā kritiskā brīdī draud ar testamenta maiņu.

Ingrīda Nolle (1935) ir pazīstama vācu detektīvu rakstniece, kura rakstīšanai gan pievērsusies pavēlu — tikai 1991. gadā iznāk viņas pirmais romāns (tulkots arī latviski “Gailis ir beigts” (1997)). Jāsaka, ka man ļoti patika viņas rakstīšanas stils — tāda viegla ironija pār Hellu, precēties kāro aptiekāri, kuras tēlā tomēr nav aizmirsts parādīt nepārvarāmo vācu praktiskumu; Hella ir sentimentāla, rūpīga, kārtību mīloša, šķietami pakļāvīga būtne, kurā tomēr nojaušama tērauda stīga, kas atklājas kritiskos brīžos. Detektīvs ir veidots kā Hellas stāstījums viņas slimnīcas istabas biedrenei, tas noris saraustīti, un līdz pat grāmatas beigām nav skaidrs, kāpēc Hella atrodas slimnīcā.

“Aptiekāre” bija ātri izlasāms detektīvs ar intriģējošām slepkavībām, milzīgu attiecību mudžekli un diezgan īpatnēju attieksmi pret slepkavu — nekāda nosodījuma. Var taču tā gadīties, ka cilvēkam, kurš patiesi grib visiem tikai labu, dzīve piespēlē tikai nodevīgus mērgļus un liktenīgas sakritības, un tad jau ikvienam roka var pasniegties pēc indes pudelītes. Zināmā mērā gan varētu teikt, ka šajā romānā pa šķirbiņu lūr Kurts-Mālere, bet kopumā man patika un es labi izklaidējos.

.

RIPVIII     Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Kerry Greenwood “Earthly Delights” (2008)

2 komentāri

Kerry Greenwood. Earthly Delights. – Scottsdale: Poisoned Pen, 2008. (1992.) (Corinna Chapman #1)

Greenwood_Earthly DelightsAustrālijas rakstnieces Kerijas Grīnvudas izvēlētais žanrs ir cosy mystery, ko varētu tulkot kā mājīgu, nevardarbīgu detektīvu ar humora piedevu, kura darbība notiek salīdzinoši nelielā personu lokā. Parasti tādā detektīvā galvenā varone ir sieviete, un pie mums vislabāk šādas varones ir pazīstamas no TV seriāliem – mis Mārpla, Džesika Flečere, Rozmarija un Timiāna, Hetija Veintropa u.tml. Arī pati Kerija Grīnvuda jau ir radījusi vienu tādu varoni – Frainiju Fišeri, kura mūsu platuma grādos ir pazīstama no seriāla Miss Fisher’s Murder Mysteries (par to esmu rakstījusi šeit un tuvākajās dienās Austrālijā sāksies otrā sezona). Acīmredzot Grīnvudai ar vienu Frainiju bija par maz, tādēļ viņa izdomāja vēl vienu romānu sēriju par sievieti, kuras ceļā nemitīgi gadās kriminālas likstas – un šoreiz tā ir maizniece Korinna Čepmena.

Korinna ir 38 gadus veca izbijusi grāmatvede, kurai kādā brīdī dziļi noriebās korporatīvā pasaule un pašas vīrs, un viņa apgrieza savu dzīvi ar kājām gaisā, kļūstot par vientuļu maiznieci. Viņa dzīvo Melburnā, kādā dīvaini dekorētā romiešu stila daudzdzīvokļu mājā Insula, kuras pirmajā stāvā atrodas viņas ceptuve un neliels veikaliņš “Pasaulīgās baudas”, kura nosaukums radies no Hieronīma Bosa gleznas. Korinna ceļas četros no rīta, nomazgā muti, pabaro savus kaķus un dodas cept maizi, bulciņas un mafinus, lai astoņos varētu atvērt veikaliņu ar svaigu, aromātisku bakaleju. Tas ir diezgan smags darbs, bet Korinna to uzskata par radošu un nekad vairs negribētu atgriezties kantorī.

Romānā diezgan daudz laika ir veltīts gan Korinnai, gan maiznieka darbam, savukārt detektīva līnija tajā ienāk ļoti lēnām, un – kas raksturīgs cosy mystery – neizpaliek arī dark, tall, handsome parādīšanās. Kādā rītā Korinna savu durvju priekšā atrod mirstošu narkomāni un tai pašā dienā saņem draudu vēstuli; nav skaidrs, vai tie ir saistīti notikumi, bet draudu vēstules turpina pienākt un narkomāni turpina mirt. Negaidīta priekš tāda mājīga romāna ir bomžu un narkomānu tēma, kura īstenībā tiek atspoguļota gana plaši – ja nu kādam bija iespaids, ka Melburnā nav ne pirmo, ne otro, tad tas bija maldīgs, jo Grīnvuda savu varoni ir pat iesaistījusi t.s. Soup Run, kas pēc manas saprašanas ir mobilā zupas virtuve, t.i. autobuss, kurš vakaros un naktī braukā pa Melburnu un piedāvā trūcīgajiem un bezpajumtniekiem zupu, sendvičus un medicīnisko palīdzību. Man par lielu prieku Korinnas labākā draudzene ir ragana, kurai turpat netālu ir mazs burvju lietu veikaliņš, tādēļ visādas maģiskās zīmes un amuleti neuzbāzīgi parādās visas grāmatas garumā, tāpat kā to dara veseli četri kaķi (raganai, protams, pieder melnā Belladonna).

Romāna stiprākā puse ir tā, ko agrāk sauca par ražošanas romānu – mazas ražotnes darbība, kuras centrā ir stipra personība ar lielisku humora izjūtu. Detektīvlīnija bija OK, neko dižu es arī negaidīju, savukārt mīlas dēka – salda (tak nav jau žēl, lai viņai tiek tas nenormāli smukais, noslēpumainais vīrietis). Kopumā ļoti patīkama, izklaidējoša grāmata, mērķauditorija – sievietes pēc trīsdesmit. Ja man nākotnē sagribēsies vieglu, pēc svaigi ceptas maizes smaržojošu detektīvu, es zināšu, kur to meklēt, jo Korinnas Čepmenes sērijā ir izdotas vēl piecas grāmatas.

*****************************

Kas gan būtu “garšīgā” literatūra bez ēdienu receptēm? Šoreiz grāmatas beigās dota Plum Pudding Muffins recepte, kuru romāna gaitā izdomā Korinnas asistents Džeisons:

2 cups plain flour, 1/2 cup sugar, 1 1/2 teaspoons baking powder, 1 1/2 teaspoons bicarb of soda, 1 cup chopped candied peel, sultanas, chopped dried fruit, 1 teaspoon of cinnamon, pinch of allspice, 1 beaten egg, 1 cup milk, 2 tablespoons melted butter, 1 tablespoon rum or brandy.

Heat the oven to 300ºF. Spray the muffin tins with oil. Mix all the dry ingredients together in a large bowl. Mix the egg, milk, butter and alchohol together. Pour it all at once into the muffin mix, stir it with a fork and put it into the prepared tins. Bake for about 15 minutes until they smell cooked but before they are burned on the bottom.

Alexandra Nea. Cranberry Mini Muffins

Alexandra Nea. Cranberry Mini Muffins

Mani nu jau ierastie MAFINI, kurus cepu vairākus gadus, ir gatavoti pēc Džeka Hansena receptes, un tie tiešām sanāk īsti mafinīgi, t.i. pufīgi un sātīgi.

2 lielas olas, 275 g miltu, 175 g cukura, 125 g mīksta sviesta, 100 ml 35% saldā krējuma, 1 tējk. vaniļas cukura, 1,5 tējk. cepamā pulvera. Piedevās – ogas vai šokolāde vai sukādes.

Sakuļ mīkstu sviestu ar cukuru. Iesit olas un sakuļ. Atsevišķā traukā miltos iemaisa vaniļas cukuru un cepamo pulveri. Lēnām, vairākos piegājienos pirmajai masai piesijā miltus un pielej saldo krējumu. Svarīgi ir miltus mēģināt iecilāt, lai mafini pēc iespējas vairāk saglabātu gaisīgo struktūru. Nepārmaisīt! Beigās pievieno, ko nu katrs vēlas – ziemā man patīk pielikt žavētas upenes vai dzērvenes, kuras nedaudz pamirkušas rumā. Mafinu formiņas piepilda par 3/4 un cep 200ºC 15-20 minūtes.

Šarlote Linka “Bez pēdām pazudusī” (2012) un “Lūriķis” (2013)

Komentēt

Šarlote Linka. Bez pēdām pazudusī / no vācu val. tulk. Irēna Gransberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Charlotte Link. Die letzte Spur. 2008)

Šarlote Linka. Lūriķis / no vācu val. tulk. Sinda Krastiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Charlotte Link. Der Beobachter. 2011)

Mūsdienu vācu rakstniecei Linkai latviski ir iznākuši nu jau veseli deviņi romāni. Pirmais – “Māsu nams” (2005) man tīri labi patika, tādēļ esmu paturējusi prātā šo rakstnieci un turpinu lasīt. Dīvainā kārtā vāciete Linka, kura raksta vāciski un dzīvo Vācijā, apraksta Angliju un angļus, labprāt uzzinātu tam iemeslu.

Linka_Bez pedam“Bez pēdām pazudusī” stāsta par kādu jaunu sievieti Eleinu Dosoni, kura beidzot izrāvusies no vienmuļas dzīves Anglijas ciematā, kas paiet darbā un kopjot slimo brāli. Eleina lido uz draudzenes Rozannas kāzām uz Gibraltāru, bet galamērķī tā arī nenonāk, pēdējoreiz redzēta Hītrovas lidostā. Pēc pieciem gadiem Rozanna vēlas atgriezties žurnālistes darbā un uzsāk rakstu sēriju par pazudušiem cilvēkiem – par Eleinu viņai ir personiska interese un neliela vainas apziņa. Rozanna veic savu izmeklēšanu, intervējot lieciniekus un nonāk pie secinājuma, ka varbūt Eleina vēl ir dzīva.

Kopumā tas bija labs trilleris, ar vairākiem veiksmīgiem māņu gājieniem, izvērstiem galveno varoņu dzīvesstāstiem, kā arī pietiekami neprognozējamu finālu. Bija iemesls kārtējo reizi padomāt par to, ka cilvēka likteni lielā mērā nosaka viņa raksturs. Iesaku lasīt.

Linka_Lurikis“Lūriķis” ir viens no pēdējiem Linkas romāniem un varētu pieņemt, ka rakstnieces meistarībai būtu tikai jāpieaug, tomēr šajā gadījumā es pievīlos. Sākums bija ļoti daudzsološs – viena sižeta līnija vēsta par bezdarbnieku, kurš vazājas pa ielām un novēro sievietes, viņam ir savas mīlules; otra līnija saistās ar cietsirdīgām sieviešu slepkavībām Londonā, skaidri manāmas maniaka pēdas. Diemžēl romāna gaitā Linkai neizdodas uzaudzēt trillera cienīgu spriedzi, lai arī viņa ļoti cenšas; romāna otrā puse vispār ir viena klišeja pēc otras. Tulkojums arī romānam nepalīdz, jo palikuši diezgan daudzi burtiskie pārnesumi, kas latviski skan neveikli. Lasīt jau var, bet īstas detektīva baudas nebūs.

Роберт Маккаммон “Голос ночной птицы” (2010)

2 komentāri

Роберт Маккаммон. Голос ночной птицы / Переводчик: М. Левин. – Москва: АСТ, 2010. (Robert McCammon. Speaks the Nightbird. 2002 (Matthew Corbett #1))

Makkammon__Golos_nochnoj_ptitsyKad 17. gadsimta beigās ambiciozs angļu kuģubūvētājs nopērk lielu zemes gabalu ASV Dienvidkarolīnas štatā, lai īstenotu savu grandiozo sapni – uzcelt pilsētu okeāna krastā, kas izkonkurētu netālu esošo, plaukstošo Čārlztaunu (vēlāko Čārlstonu), viņš neapzinās, ka tāda pilsēta būs kā dadzis acīs daudziem. 1699. gadā Fauntrojālā valda panika un bailes – varbūt būtu iespējams pārciest neražas gadus, varbūt pārietu postošais lietus, varbūt iemācītos ārstēt purva izraisītās slimības, tomēr divu cienījamu kopienas iedzīvotāju slepkavības palaiž vaļā civilizācijas uzliktās bremzes ļaužu prātiem. Kas pie visa vainīgs? Tā ir ragana!

Roberts Makkamons (1952) ir amerikāņu rakstnieks, kurš ilgu laiku rakstīja lasītāju iecienītas šausmenes, bet, piedzimstot meitai, paņēma pauzi un atgriezās tikai pēc desmit gadiem ar pilnīgi cita žanra darbu – vēsturisko detektīvu. Ja man būtu jāpiesauc līdzības, tad Makkamons man atgādina krieva Akuņina ciklu par Erastu Fandorinu, jo arī šeit romāna centrā ir jauns, sākotnēji panaivs puisis, kuram lemts atšķetināt sarežģītu, daudzslāņainu notikumu mudžekli. Makkamona galvenais varonis ir Metjū Korbets, kurš kalpo par klerku pie kāda tiesneša Vudvorda. Romāna sākumā Fauntrojālas saimnieks Bidvels ir izsaucis uz miestu tiesnesi, lai tas pēc visiem likumiem ātri piespriež taisnu tiesu ļaundarei raganai, kuru ciema ļaudis sen jau būtu nolinčojuši, tādēļ Fauntrojālā tiesnesis ar klerku tiek steidzināti no visām pusēm – gan Bidvels, gan cieminieki grib redzēt uz sārta mirstošu raganu. Tiesnesis ar klerku nesteidzas, vēl jo vairāk – Metjū saprot, ka par raganu nodēvētā sieviete ciema nelaimēs nav vainojama. Tomēr viņu izpestīt no cietuma var tikai pierādījumi pret īsto ļaundari, kurš ir ļoti slīpēts tips – īsta lapsa vistukūtī.

Makkamona grāmata ir no tām, kuru lasot nav miera, līdz uzzināts vainīgais. Man diemžēl sanāca to lasīšanu pastiept nedaudz ilgāku par pāris dienām, līdz ar to brīžiem šķita, ka autors apzināti pavelk gumiju (faktiski labs scenārijs daudzsēriju filmai), tomēr kopumā es paliku ļoti apmierināta.  Tas ir īsts vēsturiskais detektīvs ar kolorītu galveno varoni, kurā gaumīgās daļās iekļauta neliela mistikas un seksa porcija. Metjū Korbeta dzīves galvenais jautājums ir – ‘kāpēc?’  Ja necīnās par patiesību, tad dzīvei nav jēgas. Viņa acīs ragana Reičela kļūst par savdabīgu karogu, ar kuru rokās izcīnīt cīņu par taisnīgu spriedumu. Nevar gan noliegt, ka ragana ir ārkārtīgi simpātiska, jauna sieviete, kas šo cīņu padara vēl patīkamāku. Reičelas nelaime ir viņas portugāļu asinis no mātes puses, kas viņas ārieni darījušas tumsnēju, bet acis – melnas kā ogles, visu vēl pasliktinājis viņas neatkarīgais, drošais raksturs, kas nokaitinājis ciema aprobežotās sievas. Savā cietuma krātiņā Reičela drīzāk atgādina lepnu zvēru, nekā sagrautu cilvēku, un tas uzkurina gan vīriešu iekāri, gan sieviešu greizsirdību.

Vēsturiska romāna vērtību parasti nosaka tas, vai iespējams sajust attiecīgā laikmeta “drēbi”, iejusties tā laika cilvēka ādā – Makkamons to nodrošina pilnībā. Viņš ļauj sajust katra tēla iekšējo dzīvi, lēnām atklāj tā pārdzīvojumus un slēptos nodomus. Cik ārēji cēli romāna sākumā stāv Fauntrojālas saimnieks Bidvels savā parūkā, muļķīgi ticot, ka viena cilvēka nogalināšana uzplaucēs viņa mirstošos augļu dārzus un sapuvušos sējumus – un cik izmisis viņš beigās lūdzas pie cieminieku furgoniem, kas viens pēc otra pamet Sātana apsēsto vietu.

Bruņurupuča kuņģī atrasts gredzens, degošas mājas, žurkas, zem grīdas paslēptas vudū lelles, viltvārži, hipnoze, indiāņi un viduslaiku ārstniecības metodes ir tikai ārējais apvalks stāstam par māņticību, aizspriedumiem, labā un ļaunā cīņu. Metjū skolotājs viņu brīdina, ka ir bīstami ilgi klausīties naktsputna balsī, jo tas viņu novedīs no pareizā ceļa, tomēr – ja nu tas ir patiesības putns?

Roberts Makkamons turpina rakstīt par Metjū Korbeta piedzīvojumiem, šobrīd iznākuši jau trīs turpinājumi (The Queen of Bedlam, Mister Slaughter, The Providence Rider), tiek gatavots ceturtais (The River of Souls). Domāju, ka lasīšu arī turpinājumus, lai arī raganas vietā tajos esot 18. gadsimta Ņujorka.

Older Entries Newer Entries