Isabella Aljende “Sēpijas portrets” (2011)

Isabella Aljende. Sēpijas portrets / no spāņu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Zvaigzne, 2011. (Isabel Allende. Retrato en Sepia. 2000).

Mana iepazīšanās ar Aljendi notika pirms desmit gadiem, kad es izlasīju Jumavas izdoto “Fortūnas meitu”. Grāmatas vāku rotāja brūni melna jaunas sievietes fotogrāfija, kura stingri un domīgi vērās potenciālajos lasītājos. Šķiet, ka grāmatu pārāk labi nepirka, arī es to paņēmu lasīt vairāk ziņkāres vadīta, jo atmiņā bija aizķēries slavenais uzvārds. “Fortūnas meita” mani ļoti patīkami pārsteidza, jo es nebiju gaidījusi 19. gadsimta dēku romānu, kura galvenā varone ir čīliešu meitene – Aljende izrādījās īsts Džeks Londons brunčos!

1982. gadā klajā nāca pirmais un, iespējams, joprojām slavenākais Aljendes romāns “Garu nams”, kas ir daļa no triloģijas, tikai šoreiz neierasti – tā ir triloģijas pēdējā daļa. 1999. gadā Aljende publicēja nosacīto pirmo daļu – “Fortūnas meita” un 2000. gadā otro daļu – “Sēpijas portrets”. Nosacīto tādēļ, ka principā visi trīs romāni ir lasāmi arī nesaistīti, tomēr kopā tie veido ģimenes sāgu 130 gadu garumā.

“Sēpijas portretā” atkal tiekamies ar “Fortūnas meitas” galveno varoni Elīzu, tikai šoreiz viņa jau ir otrā plāna varone, jo romāns ir veltīts viņas mazmeitai Aurorai. Ar plašu vēzienu Aljende portretē 19. gadsimta beigu Sanfrancisko un gadsimta mijas Čīli, kurā viens pēc otra notiek gan asiņains karš, gan revolūcija. Aljende ir teikusi, ka gandrīz visos viņas romānos notikumu centrā atrodas stipra, garā neatkarīga sieviete – “Sēpijas portretā” tā ir Aurora del Valje, kuras liktenim tiek sekots jau no ieņemšanas brīža. Aurorā ir neparasts asiņu sajaukums – čīliešu, angļu un ķīniešu, arī audzināta viņa tiek neparasti, tomēr ļoti lielā mīlestībā. Viņas vecmāmiņas ir izcilas sievietes, katra savā veidā ir mācējusi atrast dzīvē vietu, kas tajos laikos pienācās tikai vīrietim, savukārt ķīniešu vectētiņš – unikāls dziednieks un pasaules glābējs. Piecu gadu vecumā Auroru aizved uz Čīli un tiek nolemts, ka viņu vislabāk spēs izaudzināt skarba internātskola – [skolu] uzdevums bija sniegt mums kādu drusku izglītības, lai mēs nebūtu pavisam tumsonīgas, jo laulības tirgū sava vērtība bija arī mūsu kultūras virskārtiņai, taču tika gādāts, lai mūsu zināšanas nebūtu tik lielas, ka mēs pašas spētu sākt uzdot jautājumus. Aurora nepadodas un izcīna sev mājskolotāju – agnostiķi, sufražisti un sociālisti Pinedas jaunkundzi, kuru nepieņem darbā neviena izglītības iestāde, bet Auroras vecmāmiņa skolotājas personā vēlas dod pretsprau savas ģimenes konservatīvajai un patriarhālajai liekulībai. Otrs Auroras ieguvums ir netīšs – viņai uzdāvina tiem laikiem ārkārtīgi labu fotoaparātu un fotogrāfēšanas kļūst par viņas mūža lielāko aizraušanos.

Reizēm, kad savā laboratorijā strādāju ar kādu attēlu, parādās cilvēka dvēsele, notikuma dziļākā emocija vai priekšmeta dzīvības esence, un tad krūtis man plīst pušu no pateicības un es apraudos, citādi nespēdama. Pēc tādām atklāsmēm tiecas mans darbs.

Grāmata ir veidota kā trīsdesmitgadīgās Auroras pagātnes meklējumi, cenšoties izzināt notikumus no savas bērnības un, ejot vēl tālāk, tos notikumus, kas ir noveduši pie viņas ieņemšanas. Saudzējot vai kaunoties, senči viņai nav izstāstījuši visu, un Aurora lāpa savas pagātnes tumšos caurumus – ar fotogrāfiju un rakstīta vārda palīdzību es izmisīgi cenšos uzveikt savas esības zudīgumu, notvert mirkļus, iekams tie pagaisuši, izgaismot savas pagātnes jucekli. Auroras vecmāmiņa uzskata, ka bērnībā krāpti cilvēki vēlāk ir daudz radošāki, un uz mazmeitas iebildi, ka tā jau var sajukt prātā, iedrošina: “Del Valjes ģimenē trako nav, Aurora, ir tikai daži ekscentriķi kā ikvienā sevi mīlošā ģimenē.” Iespējams, ka vecmāmiņai ir taisnība, un tajā pat slēpjas zināma burvība – ko gan darītu pasaule, ja visi būtu normāli un dzīvotu saskaņā ar Bībeles likumiem?

Lorenzo Moya (1967)

Līdzīgi fotogrāfam, Aljende tuvina un attālina savu skatu meklētāju, pārmaiņus pievēršoties gan asiņainai Čīles vēsturei, gan daudzo varoņu smalkai izpētei, pa starpu izstāstot arī par Sanfrancisko ķīniešu kvartāla netikumiem, Čīles vīnaudzēšanas tradīcijām un tāliem ceļojumiem no Čīles uz Eiropu. Jāatzīstas, ka Dienvidamerikas iemīlēšanai man tomēr bija nepieciešams šāds sievišķīgi draisks, ar vieglu maģiskā reālisma pieskaņu un pāris triepieniem erotikas bagātināts romāns. “Sēpijas portrets” varēja būt saturiski dziļāks un varoņi nedaudz reālāki, bet es pilnībā pieņēmu autores nostādni – “Atmiņa ir izgudrojums. Mēs izvēlamies viskrāšņāko un vistumšāko, bet atmetam to, par ko kaunamies, tā mēs noaužam savas dzīves lielo gobelēnu.”

Nobeigumā gribētu piepilināt pāris pilienus darvas un teikt, ka latviešu izdevumā ir izcili daudz neuzmanības kļūdu un arī romānu sērijas noformējums ir pilnīgi neizteiksmīgs – šie blāvi lillā vāciņi ar izguglētām vinjetēm un domīgajām meitenēm ir nepiemēroti saturiski krāšņajiem Latīņamerikāņu rakstnieces romāniem. Ceru, ka tas tomēr neatbaidīs lasītājus. Ielejiet sev glāzi aromātiska Čīles sarkanvīna un izbaudiet Auroras piedzīvojumus!

Huans Rulfo “Pedro Paramo” (2007)

Huans Rulfo. Pedro Paramo / no spāņu val. tulk. Guntis Valujevs. – Rīga: Atēna, 2007. (Juan Rulfo. Pedro Paramo. 1955)

Jo ilgāk es rakstu blogu, jo vairāk es pārliecinos, ka rakstīt par ļoti labām grāmatām ir visgrūtāk. Interesanti gan, kā lai es tagad aprakstu grāmatu, kuras atstātais iespaids līdzinās smaržai – to var censties aprakstīt, bet katrs vienalga iedomāsies kaut ko savu?

Pie Huana Rulfo grāmatas es nonācu pa aplinkus ceļiem – Goodreads Bookworm Bitches lasīšanas grupā pavasara izaicinājumā bija prasīta kāda grāmata saistībā ar Meksiku. Sākumā es nopriecājos, ka te ļoti labi iederas Karlosa Fuentesa “Artemio Krusa nāve”, kura jau sen gaida grāmatplauktā, bet diemžēl jau no pirmajām lappusēm man tik ļoti riebās galvenais varonis, ka es sapratu, ka nekāda mīla nesanāks. Un tālāk man gāja grūti – nu nav mums meksikāņi tie populārākie. Bet es uzgāju savu zelta dzīslu! Rulfo ir sarakstījis tikai divas nosacīti plānas grāmatas, bet ļoti ietekmējis literatūras attīstību – iespējams, bez viņa maģiskais reālisms būtu pavisam citādāks.

Huans Presiado, pēc nelaiķa mātes vēlējuma, dodas uz viņas dzimto ciemu Komalu, lai satiktu savu tēvu Pedro Paramo, kur nekad dzīvē nav redzējis. Kāds savāds ceļinieks viņam parāda pareizo ceļu, un viņš nonāk ciemā, kurš šķiet izmiris – tikai kāda sažuvusi vecaine paver durvis un atvēl naktsmājas. Viens pēc otra Huana ceļā parādās cilvēki, kuros viņš drīzumā apjauš rēgus, kuri atnākuši pastāstīt par agrākiem laikiem.

Šis ciemats ir pilns atbalsīm. Tā vien šķiet, ka tās iemūrētas sienās vai pabāztas zem akmeņiem. Kad te staigā, jūti, ka tās tev min uz papēžiem. Visādu čaboņu dzirdi, smieklus. Gaužām vecus smieklus, tādus kā piekusušus smieties. Un balsis, kas jau nodilušas lietojot. Visu to tu dzirdi. Man liekas, reiz pienāks diena, kad visas šīs skaņas apsīks pavisam.

Huana tēvs Pedro Paramo nav bijis labs cilvēks – mantu ieguvis negodīgā ceļā, pakļāvis savai varai visu apkārtni un cilvēku atmiņās saistās ar ciešanām un žulti. Viņš mīlēja sevi un savu mīlestību uz vienu sievieti, kuru nespēja dabūt, tādēļ viņa dzīve bija kā dusmas uz likteni, atmaksa apkārtējiem par kādreizējo nabadzību – viņš auga un pletās kā tāda nezāle. Viss, kam dzīves laikā ir pieskāries Pedro Paramo, ir iznīcināts, pārtapis pelnos, nolādēts – aiz viņa palicis miris ciems, kurā dzīvo spoki.

Romāna vēstījums ir kā daudzas mazas straumītes, kā klusas balsis, kuras skan no nostūriem, lai kādā brīdī lasītāja prātā no sīkām detaļām sāktu veidoties viena kopīga aina. Par katru jaunu balsi gribas cerēt, ka tā vēl ir dzīvam piederoša, tomēr kādā brīdi saproti, ka pat tie, kas šajā grāmatā staigā pa virszemi, iespējams, vienalga ir spoki. Rūgtas atmiņas, nepiepildītas ilgas.

Dzīve jau tāpat ir sūra un grūta. Tas vien ļauj kaut kā kulties uz priekšu, ka tu vēl ceri – nomirsi, un tad tevi no šās zemes pārcels uz citu valstību, bet, kad tev tās durvis aizver un vaļā paliek vieni vienīgi elles vārti, tad jau labāk vispār nebūtu piedzimusi…

Ja kādam patīk skaidri zināt stāsta sākumu un beigas, tad šī nebūs īstā grāmata. “Pedro Paramo” ir maģiskā reālisma cienītāju saldais ēdiens, te daudzi pavedieni sākas nekurienē un aizvijas tālumā, vienlaikus atstājot gan jautājumus, gan arī sajūtu, ka atbildes ir paslēpušās starp rindām. Man nedaudz ir žēl to studentu, kuriem, iespējams, nākas analizēt Rulfo romānu, jo pats teksts ir kā Rulfo aprakstītie spoki – jūtam dvesmu, aukstu pieskārienu, bet pēc tam ilgi domājam, kas tas bija.

Luiss Sepulveda “Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus” (2009)

Luiss Sepulveda. Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus / no spāņu val. tulk. Edvīns Raups. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2009. (Luis Sepulveda. Un viejo que leia novelas de amor. 1989.)

Grāmata, kura apjoma ziņā ir pārāk maza, lai to nosauktu par romānu, tomēr saturiskais apvārsnis ir pārāk liels, lai to nodēvētu par stāstu. Sepulveda ieved Ekvadoras nomalē, kurā baltajam cilvēkam vieglāk ir nomirt nekā dzīvot – mūžamežam ir svešas cilvēka noteiktās robežas un noteikumi un tas pilnīgi noteikti netaisās padoties cilvēkam. Atliek vienīgi iemācīties sadzīvot – ar pietāti un respektu.

Stāsta galvenais varonis ir Antonio Hosē Bolivars Proanjo, mundrs večuks, kurš upes krastā uzcēlis sev niedru būdiņu. Reiz, agrā jaunībā viņš bija noticējis valdības Amazones džungļu kolonizācijas plānam un kopā ar sievu devies apgūt jaunas zemes: divi hektāri mūžameža par abu plāniem sirsnīgi pasmējās, jo tā bija bezcerīga cīņa ar lietusgāzēm, pārtikas trūkumu, pretīgiem kukaiņiem un izsalkušiem dzīvniekiem. Sieva diemžēl cīņu neizturēja, bet Proanjo palīdzēja izdzīvot vietējie indiāņi šuari – ilgus gadus viņš pavadīja kopā ar viņu cilti, kļūstot gandrīz kā savējais, bet tomēr paliekot svešais.

– Un ko cilvēki dara, ja neiet medībās?

– Strādā. No saules lēkta līdz saules rietam.

– Ir gan muļķi! Ir gan muļķi! – šuari šausminājās.

Pruanjo kļūst vecs un pamet indiāņus, bet viņš ir iemācījies baltajam neraksturīgu māku dzirdēt dabu un dzīvniekus, kas piešķir viņam detektīva cienīgas izziņas spējas. Tās lieti noder, lai izdzīvotu nu jau vairs ne dabā, bet balto cilvēku pasaulē.

Pruanjo ir viena aizraušanās – grāmatu lasīšana.

Lasīja viņš lēnām, likdams zilbi pie zilbes, purpinādams tās pusbalsī, it kā izgaršodams, un apguvis visu vārdu, atkārtoja to vienā paņēmienā. Tāpat viņš darīja ar veselu frāzi, šādā veidā uzsūkdams lappusē paslēptās domas un jūtas.

Sirmgalvja literatūras izvēle bija noformulējusies vienreiz un no tā laika palikusi nemainīga: romāniem jābūt par nelaimīgu mīlestību ar laimīgām beigām. Viņa šaurā specializācija man šķiet viekārši apskaužama – cik gan dziļi ir iespējams iepazīt žanru, ja cilvēkam ir tik konkrētas intereses un viņš ir spējis ieskatīties sevī un saprast, ko tieši sagaida no grāmatas!

Stāsta mugurkaulu veido Pruanjo pretstāve ar stulbo, resno varasvīru un satracinātas ocelotu mātītes izsekošana, kas bija aizraujoši un ļoti pamācoši. Vietējais varasvīrs pārstāv trulo, materiālo pasauli, kura grib tikai kampt un grābt un postīt, savukārt plankumainais kaķis – ocelots ir viltīgākais no dzīvniekiem, kuru pārspēt ir dzīvības un nāves jautājums. Tikai džungļu dzīvnieks ir izmisis tādēļ, ka viņa pasaulē ir iejaucies negodīgs svešinieks, un tādā cīņa nenes nekādu gandarījumu.

Sepulvedas grāmata ir dzīvesgudrs vēstījums, kurā ir džungļu piedzīvojumi un viegls humors. Ātri lasāma, bet atmiņā paliekoša.

Karloss Marija Domingess “Papīra nams”

Karloss Marija Domigess. Papīra nams / no spāņu valodas tulk. Guna Pigita. – Rīga: Atēna, 2007.

Kāda literatūras profesore, ejot pāri ielai, lasa Dikinsones dzejoļu grāmatu. Viņu notriec auto, un ar to sākas Domingesa garstāsts, kurā galvenajā lomā nav cienījamā nelaiķe, bet gan Džozefa Konrāda grāmata “The Shadow Line” – izjucis, vecs sējums, kura vāki un iekšlapas ir netīras, aplipušas ar cementa putekļiem. Grāmata ir atsūtīta profesorei pa pastu, un viņas pēctecis nolemj noskaidrot tās izcelsmi. Viņš dodas uz savu dzimto Argentīnu, lai uzklausītu vairākus diezgan neticamus vēstījumus – pilsētas leģendas? pamācošas teikas? Grāmatu kolekcionārs Karloss Brauers savu vaļasprieku ir novedis līdz apmātībai, un visiem grāmatmīļiem šis stāsts ir par brīdinājumu un biedinājumu. “To build up a library is to create a life.” – vai sagraujot bibliotēku tiek iznīcināts kaut kas dzīvs?

Stāsts par cilvēkiem, kuriem grāmatas ir kā personības pagarinājums, īstiem literatūras cienītājiem. Vieni ir kolekcionāri, kas nodarbojas ar retu izdevumu krāšanu, kurus, iespējams, atver, lai tikai apbrīnotu. Otri ir lieli lasītāji, kuri tāpat gatavi maksāt lielu naudu par grāmatu, bet viņus aizrauj tās satura izpēte un saprašana. Abu tipu cilvēkiem mājas ir pārkrautas ar grāmatām, tām sen vairs nav vietas plauktos, tās ir pārņēmušas visas telpas un nonākušas pat vannas istabā. Un nespēja šķirties no grāmatām un nepirkt jaunas ir lielāka par veselo saprātu. Ak, es sajutos tik radniecīga tai brīdī… tiešām, ir grāmatas, kuras es nekādi nevaru izmest, lai gan, visticamāk, tās nepārlasīšu. Īpaši tas attiecas uz bērnu grāmatām, jo sen jau ir cita mode, cita ideoloģija un tagad ir daudz skaistākas un vērtīgākas, bet kaut kādas emocijas mani attur nodot tās makulatūrā vai pat ugunskura liesmām.

Bieži no grāmatām ir daudz grūtāk atbrīvoties nekā tās iegādāties. Sējumi iemanto nepieciešamību un aizmirstību, it kā būtu mūsu dzīves neatgriezeniski pagājušo brīžu liecinieki. Kamēr tie ir šeit, mums šķiet, ka šos brīžus nezaudējam.

It is often much harder to get rid of books than to acquire them. They stick to us in that pact of need and oblivion we make with them, witnesses to a moment in our lives we will never see again. While they are still there, it is part of us.

Часто избавиться от книги труднее, чем ее приобрести. Книги лепятся к нам на основе соглашения о необходимости и забвении, словно были свидетелями эпизода нашей жизни, в который нам нет возврата. Но пока есть книги, нам кажется, что эти мгновения еще здесь.

Es ieliku viena citāta trīs tulkojuma variantus, lai varētu salīdzināt. Latviskajā tekstā man kaut kā pietrūka – vispirms jau tās tradicionālās Dienvidamerikas noskaņas, teksts likās kā mēģinājums. Kad sāku domāt par pāris teksta neloģismiem, es sameklēju tulkojumu krieviski un te nu bija manis meklētā smeldzīgā melanholija, rudenīgā rezignācija un vieglā nolemtība. Negribētos īsti vainot pie tā tulkotāju, jo latviskais teksts ir tāds nedaudz samocīts, it kā vairākkārt pārtaisīts, un varbūt tobrīd ir pazaudēta daža teikuma jēga. Piemēram, ļoti skaistā vieta par lasītāja paradumu sekot noteiktām tēmām, kas ar laiku viņam ļauj izveidot savas pasaules, radīt mentālos ceļojumu maršrutus, kura trases saglabājas viņa prātā. Latviešu un krievu tulkojumos ir vietas, kuras atšķiras gana stipri – piemēram, nodarbe aizrauj vai tiek kaislīgi mīlēta. Kolekcionāram Braueram ir paradums grāmatās rakstīt piezīmes uz lappušu malām un pasvītrot tekstu, latviskajā variantā viņš saka: “Es paņemu priekšā katru grāmatu, un, ja nav piezīmju, nav orgasma”, krieviski: «С каждой книгой я занимаюсь любовью, и если нет пометок, нет оргазма», tad, kā lai to saprot, tas bija amore vai sexo?

Lasīšana kā satikšanās ar laiku, kā iespēja mainīt savu dzīvi, kā bauda. Tikai visas baudas ir bīstamas, jo tās var kļūt pārmērīgas un tad tās ārstē ar skarbām metodēm. “Grāmatas maina cilvēku likteni“, mēs esam brīdināti.

Gabriels Garsija Markess “Par mīlestību un citiem dēmoniem” (2004)

Gabriels Garsija Markess. Par mīlestību un citiem dēmoniem: [īsromāns] / no spāņu val. tulk. Edvīns Raups. – Rīga: Zvaigzne, 2004. (Gabriel Garsia Marquez. Del amor y otros demonios. (1994)).

Markess, kurš fantastiku iepin ikdienā, lai iznāktu maģiskais reālisms. Šai mazajā romānā neviens nav īsti normāls, bet neviens jau nav izmērījis, kur trakums sākas un normālums beidzas.

Kasaldvero marķīza vienīgo meitu divpadsmitgadīgo Sjervu Mariju de Todosu los Anhelesu tirgus laukumā sakož traks suns, bet tā gan ir tikai skramba, kurai sākumā neviens nepievērš uzmanību.  Meitene ir uzaugusi vergu mājā, iemācījusies dejot, pirms vēl sāka runāt, vienlaikus apguvusi trīs āfrikāņu valodas, iepratusies dzert gaiļa asinis tukšā dūšā un nedzirdāmi un nemanāmi pašmaukt garām kristiešiem gluži kā nemateriāla būtne. Sjervas Marijas rota ir ļoti gari mati ugunīgā kapara krāsā, kurus, viņai piedzimstot, apsolīja negriezt līdz kāzu naktij. Par šo mazo, dīvaino būtni vecāki atceras tad, kad pilsētā paklīst runas par sērgu, un cilvēki zina, ka viena no suņa sakostajām ir meitene. Marķīzā pamostas tēvišķas jūtas, diemžēl viņš tās izmanto, lai meiteni mēģinātu ārstēt mājās, bet pēc sarunas ar bīskapu nodod viņu klosterī. Klosterī Marijai mēģina izdzīt velnu, un viņas netradicionālā āriene un āfrikāniskā uzvedība tikai veicina aizdomas par nelabā klātbūtni viņā.

Ko gan grib Dievs? Vai viņa gribu zemes virsū pārstāv bīskaps, kurš meitenē saskata bīstamu garu? Tēvs par to šaubās: “Bet es nejūtu, ka man pietiktu spēka pretoties Dieva gribai.”  Ārsts viņam atbild: “Nu tad sāciet just. Varbūt kādreiz Dievs par to pateiksies.” Bīskapa palīgs Delaura, kuram uzticēts veikt  eksorcismu, ir grāmatu cilvēks, bibliotekārs. Viņš ir noskaņots skeptiski: “Dažkārt dēmoniem mēs piedēvējam tādas lietas, ko nesaprotam, un neiedomājamies, ka tās ir lietas no Dieva, ko mēs nesaprotam.” Delaura pats pret savu gribu iemīlas meitenē un zaudē visu, bet tas viņu nesatrauc: “Viņa sirdī bija vieta tikai Sjervai Marijai, un arī tad tā nebija pietiekami liela.”

Lasīju visādus padomus, kā vajadzētu analizēt un pārdomāt Markesa romānu – kāda ir nozīme noteiktām situācijām, ko Markess bija domājis ar to vai citu tēlu. Mani tas galīgi neinteresē, Markess ir tāda traka fantāzija, kaislīga kolumbiešu pasaka, kurā neticami gadījumi mijas ar teiksmainiem tēliem. Katolicisms un pagāniskā subkultūra, koloniālisms un vergu tirdzniecība, cilvēku sāpes un neprāts. Kas gribēs – noticēs, kam nepatiks – nelasīs.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1.  Piesātināts ar notikumiem un tēliem, krāsains un Dienvidamerikas svelmes bagāts;

2. “Mīlestība ir pretdabiskas jūtas, kuras divus svešiniekus nolemj maziskai un neveselīgai atkarībai, kas topot stiprāka, kļūst arvien pārejošāka.”;

3.  Labs īsromāns tiem, kas lasa Markesu pirmoreiz – iepazīt un izlemt nākotnes attiecības.

Pēc šī Markesa romāna ungāru komponists ir sarakstījis operu (2008) un Kostarikas režisore uzņēmusi filmu (2009)