Sākums

Jana Vagnere “Vongezers”(2017)

3 komentāri

Jana Vagnere. Vongezers / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaizgne ABC, 2017. (Яна Вагнер. Вонгозеро. 2011)

vagnere_vongezersJa termometra stabiņš noslīd krietni zem nulles, tad laiks meklēt grāmatu, ar kuru kopā var labi pasalt. Krievu rakstniece Jana Vagnere savā debijas romānā lasītāju iesēdina automašīnā un sniegotā decembrī kopā ar galveno varoni liek bēgt no gripas apsēstās Maskavas uz Karēliju. Varoņi sākumā netic, ka slimību nav iespējams apstādināt, tomēr drīz top skaidrs, ka tā ir pandēmija un bojā iet visa televizora ekrānā redzamā pasaule. Dažādi apstākļi lielā steigā piespiež sapirkt vēl dabūjamo pārtiku un izejvielas un laisties, ko riepas nes. Galamērķis ir Vongezers Karēlijā, kur bēgļi cer izvairīties no citiem gripas baciļu pārnēsātājiem.

Romāna galvenā stāstniece ir Anna, kas laimīgi precējusies ar Sergeju un audzina dēlu−pusaudzi no iepriekšējās laulības. Annas nodarbošanās grāmatas garumā netika nosaukta, varbūt viņa tiešām dzīvoja laimīgu mājsaimnieces dzīvi Piemaskavas jaunajā ciematā, līdz to pārtrauca satriecoši notikumi lielpilsētā. Īstā brīdī uzrodas Sergeja tēvs – izbijis zinātnieks, kas uzzīmē pareizo nākotnes ainu un liek krāmēt koferus. Viņiem pievienojas kaimiņu ģimene, Sergeja bijusī sieva ar bērnu un ceļā arī Sergeja draugi. Anna reflektē par situāciju, klusi ienīst Sergeja bijušo, besās par kaimiņiem un draugiem. Lieki teikt, ka visi cilvēki šajā grāmatā tiek attēloti galēja šoka stāvoklī, kas ar laiku kļūst hronisks – bailes, nervozitāte un panikas uzplūdi divu nedēļu garumā. Varoņi nav nekādi foršie, neviens neizraisa īpašas simpātijas, taču galvenais jautājums šajā stāstā, protams − kā es rīkotos šādā situācijā? Vai man arī sāktos kaut kādas histērijas vai dīvainas palēninātas reakcijas?

Šķiet, ka sajūsminātākās atsauksmes nāk no tiem lasītājiem, kas grāmatu lasījuši pēc iespējas ātri, jo sižets it kā nav tas asākais, diezgan daudz laika tiek pavadīts vienkārši braucot un baidoties, tomēr ik pa laikam varoņiem jārisina samezglotas situācijas, kas mudina šķirt lapas, lai uzzinātu iznākumu. Man grāmatu vairāk sanāca lasīt ceļā – patīkami iekrist uz minūtēm divdesmit – taču tas vienalga ir par lēnu, lai es nesāktu domāt par varoņu raksturiem un notikumu iespējamo atbilstību realitātei. Es pat īsti neatceros citu romānu, kur man tik ļoti kristu uz nerviem galvenā varone – un ar katru lappusi aizvien vairāk. Kaut kāds vīteņaugs tā Anna – iekārusies savā Sergejā kā mantiņa eglē un galvenais stress ir uzmanīt, lai tas uz bijušo sievu neskatās un vispār ir rokas stiepiena attālumā. Bērns viņai ir otrā plānā, bet visi citi – dziļā ceturtā. Līdz ar to arī pārējie varoņi caur Annas prizmu ir iznākuši stereotipiski – nodzēries zinātnieks, trekns biezais ar smuku, bet pastulbu sievu, apnicīgs draugs ar stervozu sievu; vienīgi Sergejs ir eņģelis, tikai tas viņu nepadara interesantāku.

Iespējams, tas ir autores pieredzes trūkums, bet es bieži aizdomājos, kā tiek risināta problēma. Teiksim, varone smagi saslimst, bet par ceļam gatavoto zāļu krājumu visi veiksmīgi aizmirst un viņa dzer tikai karstu tēju. Kā var nepaņemt līdzi antibiotikas iekaisumam? Domāju arī par vispārējo situāciju − manuprāt, pilsētas mirst par ātru un pārtikas krājumi arī beidzas par ātru (potenciālie ēdēji taču nomirst), kā arī visa sabiedrība aizdomīgi ātri zaudē cilvēcisko seju. Var jau būt. Nezin, vai Karēlijā tiešām ir iespējams izbraukt pa pāris mēnešus netīrītiem ceļiem? Un vispār ceļi taču netiek tīrīti − kā viņi tika līdz tai Karēlijai? Ceļā ir diezgan daudz laimīgu sagadīšanos, varoņiem veicas, bet tam laikam es nepiesiešos, jo jātic taču, ka dzīvē tā gadās.

Ņemot vērā iepriekšminēto, iesaku grāmatu lasīt ātri un labāk neiedziļināties visādos smalkumos, tas ir vienkāršs trilleris par izdzīvošanu. Labi noder padomāšanai par pasaules trauslumu un personisko sagatavotību kataklizmām. Ja jūs gribat īstu ceļa stāstu − melno distopiju, pēc kuras dzīvot negribas, lasiet Kormaka Makārtija “Ceļu”.

Kormaks Makārtijs “Ceļš” (2008)

5 komentāri

Kormaks Makārtijs. Ceļš / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: AGB, 2008. (Cormac McCarthy. The Road. 2006)

Makartijs_CelsKad Sīzifs man Ziemassvētkos uzdāvināja Makārtija “Ceļu”, es nopriecājos, jo minētā grāmata jau kādu laiku bija drīzumā lasāmo sarakstā. Pirmkārt, million.com sarakstā kā viena no labākajām 21. gadsimta pirmās desmitgades grāmatām, otrkārt, kā spilgta antiutopija. Pēc izlasīšanas es saprotu, kādēļ, iespējams, gluži instinktīvi, biju bīdījusi grāmatu tālāk pa savu lasīšanas sarakstu: tas ir viens no depresīvākajiem daiļdarbiem, ko jebkad esmu lasījusi. Vispār tā ir tik depresīva, ka to varētu pārdot kopā ar ziepēm un striķi.

Pa Amerikas ceļu iet tēvs un dēls. Varbūt “iet” nebūtu pareizi teikts, jo būtībā viņi izmisīgi pūlas tikt uz priekšu. Pirms apmēram desmit gadiem pasaulē ir noticis kaut kas briesmīgs, un no iepriekšējā nekas daudz nav palicis pāri: melna, nedzīva zeme, koku skeleti, izlaupītas mājas, pamesti līķi, no debesīm birst pelni. Tēvs cenšas atrast kaut ko ēdamu, pārsvarā meklējot konservus pamestās ēkās, pūlas sasildīt sevi un dēlu. Turklāt viņiem ir ļoti jāuzmanās no citiem cilvēkiem, jo apkārt klejo mežoņi−cilvēkēdāji un uzticēties nevar nevienam. Bēdu ieleja bez sākuma un gala, bet tēvs ir ieņēmis galvā, ka viņiem ir jāaiziet līdz okeānam, un šis mērķis viņam ir kā pēdējā cerība.

Makārtijs raksta tādā īpatnējā, aprautā stilā, neļaujoties īpašai emocionalitātei, tomēr nekautrējoties no neglītām, brutālām epizodēm. Tēva un dēla dialogi ir strupi, lai arī noprotams, ka tēvs ir pūlējies stāstīt par iepriekšējo pasauli un veidot kādu leģendu par viņu tagadējo dzīvi. Dēls pazīst tikai izmisīgu cīņu par izdzīvošanu, lai gan, godīgi sakot, man vienbrīd šķita, ka viņš ir tēva izdomu auglis, tāda savdabīga personalizēta sirdsapziņa, lai saglabātu cilvēcību līdz pēdējam.

Grūti iedomāties, ka romānu varētu paņemt un izraut cauri pāris piegājienos; es lasīju nelieliem gabaliem, lai nenokļūtu pārāk drūmā noskaņojumā. Vispār jau aprakstītais TIEŠĀM var notikt, un ASV ir veselas biedrības, kas izveidojušas pazemes patvertnes ar ūdens un konservu noliktavām. Tikai − ja augsne un ūdens ir miruši, tad ar konserviem mūžu nenodzīvosi.

Nav jau viegli izdomāt, kā vērtēt grāmatu, kuras iespaidā pieklust dzīvotgriba, ļoti jau nu bezcerīga un nospiedoša ir Makārtija distopija. Mulsina atvērtais fināls, jo beigām būtu jābūt sliktām, tomēr autors izvēlējies būt maigs. Tikai − cik ilgi? Atliek tikai paļauties uz cilvēka sīksto dabu − nezāles tik viegli neiznīkst.

Philip K. Dick “Do Androids Dream of Electric Sheep?” (1968)

4 komentāri

Philip K. Dick. Do Androids Dream of Electric Sheep? (1968)

Dick_Do androidsPagājušajos Ziemassvētkos Sibilla man laipni iedāvināja grāmatu, kas ir zinātniskās fantastikas klasika. Laikam jau viņa bija noskatījusi, ka viena no manām mīļākajām filmām ir Blade Runner, kas ir uzņemta pēc Do Androids Dream of Electric Sheap? motīviem. Protams, ka pirmavots ir jāizlasa, tādēļ liels paldies Sibillai, ka viņa mani pamudināja uz grāmatas lasīšanu.

Grāmatas galvenais varonis ir Riks Dekarts, kurš dzīvo briesmīgā, atomkara izpostītā Sanfrancisko un pelna naudu ar androīdu ķeršanu un likvidēšanu. Androīdi tika izdomāti kā cilvēkveidīgi roboti darbam uz citām planētām, un laika gaitā viņu atšķirība no cilvēkiem ir kļuvusi nepamanāma, pēdējos modeļus Nexus-6 no cilvēkiem atšķir tikai ar īpaša empātijas testa palīdzību. Tā kā androīdiem ir aizliegts dzīvot uz Zemes, bet viņi nezin kādēl regulāri uz to atbēg, ir radusies profesija — androīdu mednieki, kuri par katru noķerto saņem brangu atlīdzību. Darbs ir grūts un bīstams, bet Dekartam ir vajadzīga nauda — viņš alkst nopirkt sev īstu dzīvnieku, jo tieši šāds īpašums padara cilvēku krutu. Tā ir diezgan loģiska parādība, jo prestižas parasti ir tās lietas, kuras ir grūti iegūstamas, un tāda pēcatomkara situācijā ir jebkura dzīvā radība — arī zirnekļi un krupji, nerunājot nemaz par kazām vai zirgiem.

Sākumā man bija diezgan grūti ielasīties grāmatā, kaut kā mani tā emocionāli smagā pasaule nemaz nevilināja. Jau romāna pirmajā ainā varoņi izmanto tādu speciālu aparātu kā emociju modulators, kurā ievadot dažādas ciparu kombinācijas var piespiest sevi uz konkrētu emocionālo stāvokli vai pat darbību. Nākamajā nodaļā lasītājs tiek iepazīstināts ar  empatoskopu — ierīci, ar kuras palīdzību var dalīties emocijās ar visiem tā lietotājiem, un vienlaikus sekot kāda dīvaina onkuļa Mersera kāpienam kalnā, ko pavada sāpīgi akmeņu metieni. Kā nu man izdevās to saprast, romāna galvenā ideja ir definēt, kā novilkt robežu starp androīdu un cilvēku. Vai cilvēks, kurš ilgu laiku veic darbu, kas prasa emocionālu nocietināšanos, netop par androīdu? Vai androīds, kurš spēj emocionāli reaģēt, jāsauc par cilvēku? Arī romāna autors krietnu laiku liek šaubīties  par dažu varoņu īsto identitāti, pat paši varoņi nav pārliecināti, vai viņos nav ielikta mākslīgā atmiņa un viņu dzīves nav tikai māns.

Lai arī lasot es sevi pieķēru pie domas, ka skaidri jūtams, ka tā ir 60-to gadu zinātniskā fantastika, tomēr autora izvirzītie jautājumi tepat vien gaisā vibrē. Tiešām, nav tādas sabiedrības, kura bez empātijas būtu saucama par cilvēcisku. Vienlaikus gan rodas jautājums, vai tieši cilvēciskums būtu īstais sinonīms žēlsirdībai un līdzjūtībai, jo cilvēks sevi vēstures gaitā ir parādījis kā cietsirdīga būtne.

Dika radītā pasaule gan nepārliecina ar pārdomātību, jo sākotnēji autora pieteiktā izmirstošā, radioaktīvo putekļu pārklātā ikdiena grāmatas gaitā izrādās gana rosīga un pilnvērtīgi funkcionējoša. Liels klupšanas akmens bija arī nesapratne par to, kāpēc gan tie androīdi ir vispār jānogalina, ja jau viņi dzīvo tikai četrus gadus un principā uz Zemes pavadīs labi ja pāris gadu, klusi maskējoties par cilvēkiem. Jāsaka, ka autora izklāstītie merserisma principi manī radīja ciešu pārliecību, ka 60-to gadu aizraušanās ar halucinogēnām vielām viņam nav gājusi secen, un viss kvazireliģiozais un neskaidri formulētais fināla izklāsts grāmatas vērtību manās acīs pazemināja.

Do Androids Dream of Electric Sheap? nav grāmata, kas piedāvā skaidras atbildes, bet vienlaikus uzdod daudzus aktuālus jautājumus un raisa pārdomas. Par to, ka nogalināšanas faktu nemaina tas, ka tiek nogalinātas (it kā) nedzīvas būtnes. Par to, ka mākslīgā dzīve var būt pieņemama tad, ja alternatīva ir mirusi pasaule. Ak, nu kāda gan var būt pasaule, ja ir nomiruši visi krupīši.

Oldess Hakslijs “Brīnišķīgā jaunā pasaule” (1999)

1 komentārs

Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Atēna, 1999.  (Aldous Huxley. Brave New World. 1932).

Hakslijs_BrniskigaKas notiktu, ja mēs visi būtu laimīgi? Apmierināti ar savu dzīvi, t.i. dabūtu to, ko gribam, un nekad negribētu to, ko nevar dabūt; nebūtu ne karu, ne slimību, ne baiļu no nāves; nebūtu stipru kaislību, jo nebūtu stipras pieķeršanās — neviens nepiederētu nevienam; katram būtu sava vieta dzīvē,un viņš tur justos labi. Utopija? Vai tomēr distopija? No katra personīgās attieksmes pret laimi ir atkarīgs, kur ierindot Oldesa Hakslija romānu “Brīnišķīgā jaunā pasaule”.

1931. gadā, rakstīdams romānu, Hakslijs nebija pārliecināts, vai viņš raksta satīru, pareģojumu vai projektu. Varbūt vīziju par 26. gadsimta sabiedrību, kurā bērni tiek mākslīgi audzēti mēģenēs, un atbilstoši gēnu programmai piedzimstot sadalīti alfās, betās, gammās, deltās un epsilonos. Katrai kastai ir atšķirīgs attīstības līmenis, bet — galvenais — ir iznīdēta spēja ilgoties, ikviens indivīds ir laimīgs tur, kur viņš iedalīts. Reiz cilvēki piekusa karot un cīnīties par varu un nolēma savu izvēles brīvību apmainīt pret stabilitāti un absolūto laimi.

Īsta laime vienmēr izskatās nedaudz amorāla, salīdzinājumā ar pārmērīgu postu. Un, bez šaubām, stabilitāte neizskatās ne tuvu tik iespaidīga kā nestabilitāte.

Lasīju žurnālā, ka amerikāņu gēnu pētnieks Jūdžins Makartijs ir izveidojis teoriju, ka cilvēks radies, sakrustojoties šimpanzes mātītēm ar cūku tēviņiem. Citādi nevarot izskaidrot īpašības, kas galīgi nav raksturīgas šimpanzēm: cilvēku bezspalvas ādu, biezo zemādas tauku slāni, gaišo acu krāsu, uz priekšu izvirzīto degunu un biezās skropstas. Lūk, cūka reiz izvaroja pērtiķi, un radās cilvēks. Šī teorija kādā dīvainā veidā sasaucas ar Hakslija izveidoto nākotnes pasauli, kurā dzīvās šūnas tiek izvarotas ar zinātnieka pirkstu un rodas dīvainas būtnes, kuras drīzāk būtu jāsauc par biorobotiem, ne cilvēkiem, jo lielākā daļa cilvēcisko izjūtu tām ir svešas.

Ja indivīds jūt, kopiena grīļojas.

Savdabība apdraud ne tikai indivīda dzīvību; tā satricina pašu Sabiedrību.

Hakslija romāna stiprā puse ir distopiskais pasaules modelis, kurš tiek izklāstīts grāmatas pirmajā pusē. Pēc tam romāna gaitā ir tāds kā atslābums, un lasītājs tiek iepazīstināts ar Mežoni — cilvēku no Rezervāta, kurš nav pazīstams ar “civilizēto” pasauli. Sekojošā Mežoņa un brīnišķīgās pasaules konfrontācija beidzas ar daudziem jautājumiem, kurus Mežonis uzdod vienam no pasaules pārvaldniekiem un saņem savdabīgu sabiedrības izskaidrojumu.

Neteiksim, ka Hakslija pasaule mani būtu īpaši pārsteigusi (ja sabiedrības uzbūvi salīdzina ar Zamjatina “Mēs”). No latviešu literatūras prātā nāk Kārļa Skalbes “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, tajā arī “mežonis” nokļūst sātīgā labklājības zemē, bet nekādi nevar tajā iedzīvoties un jūtas laimīgs tikai tad, kad beidzot ir izkļuvis no paēdušās un kūtrās kopienas.

Varbūt laime īstenībā ir inde, kuru mēs spējam panest tikai stingri dozētās devās, bet pārāk liels laimes malks ilgtermiņā mums īstenībā nāk tikai par sliktu. Arī Hakslija sabiedrība taču īstenībā dzīvo uz somas – legālajām narkotikām, tikai tās absurdā kārtā ir vajadzīgas, lai aizmirstos vidē, kas taču ir radīta harmonijā un stabilitātē.

Hakslija romāns mani uzvedināja uz domām, ka daudz lielāka laime par tās absolūto izpausmi ir iespēja gan katram pašam izvēlēties, ko viņš uzskata par laimi, gan arī ceļu, pa kuru to sasniegt.

Маргарет Этвуд “Год потопа” (2011)

2 komentāri

Маргарет Этвуд. Год потопа / пер. с англ. Татьяны Боровиковой. – Москва: Эксмо, 2011. (Margaret Atwood. The Year of the Flood. 2009. MaddAddam Trilogy #2)

atvud__god_potopaPar Atvudas Trakādama triloģijas otro grāmatu “The Year of the Flood” es biju pārliecināta, ka tā ir iztulkota latviski. Bet — nekā, tas vēl nav noticis. Grāmatveikalā to atradu nocenotu krieviski un tad nu ilgi taisījos lasīt. Kad uzsāku, nekādi nevarēju grāmatā “ielasīties” un veltīju tai diezgan ilgu laiku, un tagad ilgi cīnos, lai uzrakstītu atsauksmi. Salīdzinot ar pirmo daļu “Oriksa un Kreiks”, grāmata ir piezemētāka, rezignētāka, šķiet, ka autore pati ir pieradusi pie jaunizveidotās pasaules un sižets vairs nešokē.

“Oriksa un Kreiks” (par to es rakstīju pagājušogad) aizveda lasītāju uz 21. gadsimta beigām, kad lielāko daļu cilvēces ir iznīcinājusi apzināti izplatīts laboratorijas vīruss un tās vietā ir nācis neliels mākslīgi izveidotu, cilvēkveidīgu būtņu bariņš. Liela daļa dzīvnieku un augu ir pārcietuši brīnumainas ģenētiskas pārvērtības, un tad nu pa pasauli skraidelē zaļi truši, skunoti, parūkaitas, lauvujēri, aizdomīgi gudras cūkas un dārzos aug fluorescējošas rozes, nemaz nerunājot par to, ka klimats un visa apkārtējā vide ir galīgi sačakarēti. Pirmajā grāmatā notikumi tika skatīti no Sniegavīra skatupunkta, kurš domā, ka ir palicis pēdējais cilvēks uz pasaules, un vienlaikus cenšas izdzīvot ikdienā un saprast notikušo, atgremojot notikumus no pagātnes. Otrajā grāmatā, kurā nepacietīgi tika gaidīts notikumu turpinājums, autore tomēr ir izvēlējusies vēlreiz stāstīt par to pašu laiku, bet nu jau tā ir citu cilvēku interpretācija.

Ja “Oriksu un Kreiku” varētu nosaukt par maskulīnu grāmatu, tad “Plūdu gads” nenoliedzami ir feministiska, jo tās centrā ir trīs sieviešu likteņi. Tā vai citādi viņas visas ir saistītas ar jau zināmajiem Dieva dārzniekiem – veģetāriešu sektu, kuri pielūdz veselu baru dievu un līdz absurdam taupa visus dabas resursus, bet īstenībā aiz nevainīgo jukušo ārienes slēpjas diezgan ietekmīga organizācija. Savukārt otra romāna dimensija pretstata bagāto, korporācijām piederošo bagāto pasauli, kuri dzīvo slēgtās, apsargātās pilsētās, un valsts (kura pastāv formāli) pamestos plēbiju iedzīvotājus. Vienkāršos cilvēkus aizsargā tikai korporāciju drošībnieki, bet arī tas tiek darīts pašu interesēs.

Human understanding is fallible, and we see through a glass, darkly. Any religion is a shadow of God. But the shadows of God are not God.

Romāna galvenās varones — Tobija, Rēna un Amanda ir dažāda vecuma un Dieva dārznieku sektā tās atveduši dažādi iemesli. Tobija glābj savu dzīvību no varmācīga vietējās mafijas darboņa, Rēnu no nodrošinātas dzīves ir izņēmusi māte, kura meklē “īsto garīgumu”, savukārt pusaudze Amanda ir izbēgusi no grūtā ielas bērna likteņa. Par notikumu gaitu lasītājam pamīšus vēsta Tobija un Rēna.

Lai arī romāna virspusē ir ikdienas notikumi, tomēr kopā tos satur Dieva dārznieku ideoloģija — ik pēc pāris nodaļām lasāms kāds Dārznieku vadoņa Ādama Pirmā sprediķis, kam seko psalms, savukārt grāmatas beigās ir garš svēto saraksts, kurā Bībeles tēli mijas ar pagātnes ekologiem un dzīvnieku mīļotājiem. Šķiet, ka Atvuda ir varen labi izklaidējusies, sacerot gan ideoloģiju kā tādu, gan visādas kulta izdarības, gan psalmus (radīt jaunu reliģiju nav joka lieta). Man tie sprediķi bija lasīšanas grūtākā daļa, jo tāda veida sacerējumi izraisa iekšēju pretestību, bet kādu psalmu jautrībai varēja padziedāt 🙂  Ja Ādama Pirmā ideoloģisko nopietnību apvieno ar Atvudai raksturīgo smalko ironiju, tad izveidojas īpatnēja kristīgi ekoloģiskas ievirzes kulta satīra, kura savdabīgi nostrādā ar diezgan augstu ticamību visam notiekošajam.

Nature full strength is more than we can take… It is a potent hallucinogen, a soporific for the untrained Soul. We’re no longer at home in it. We need to dilute it… And God is the same. Too much God and you overdose. God needs to be filtered.

Ja pagātnes ainas un kulta rekonstrukcija man šķita interesanta, tad zināmu vilšanos izraisīja tas, ka pēc epidēmijas dzīvi ir palikuši salīdzinoši daudz cilvēku, turklāt dīvainā kārtā (kā sentimentālā romāna) dzīvi ir tieši tie, kas autorei vajadzīgi. Var jau būt, ka autore triloģijas noslēdzošajā daļā izstāsta Dieva Dārznieku labās imunitātes noslēpumu, bet nu pēc pirmās daļas es biju noskaņota sagaidīt krietni tukšāku pasauli.

Otrās daļās beigās hronoloģiski ir nokļūts tikai nedaudz tālāk par pirmās daļas notikumiem, bet toties nu jau lasītājs ir informēts par abu naidīgo pušu ideoloģiju un vēlmēm. Jāatzīmē, ka abas puses būtībā ir radikāli pretmeti un mierīgai dzīvošanai būs nepieciešams izvēlēties vidusceļu. Redzēsim, vai triloģijas noslēdzošajā daļā MaddAddam (iznāca pirms mēneša) Atvudai būs izdevies veiksmīgi atšķetināt postapokaliptiskās pasaules izaicinājumus.

Par grāmatu ir rakstījuši arī Sibilla un Asmo.

Nensija Fārmere “Skorpiona nams” (2008)

3 komentāri

Nensija Fārmere. Skorpiona nams / no angļu val. tulk. Raimonds Auškāps. – Rīga: Zvaigzne, 2008. (Nancy Farmer. The House of the Scorpion. 2002.)

Farmere_Skorpiona namsJauniešiem veltītās distopijas pēdējos desmit gados ir kļuvušas par ļoti populāru žanru, un šķiet, ka katra nākamā attēlo aizvien drūmākas nākotnes ainas ar stulbiem likumiem un vardarbīgiem līderiem. (Interesanti, vai tas ir domāts kā brīdinājums vai pareģojums?) Man izvēlēties kādu sakarīgu nebija viegli, jo “Bada spēles” likās diezgan sadomātas, lai arī aizraujošas, bet “Delīriju” es pabeigt nespēju. Fārmeres “Skorpiona nams” piesaistīja ar lielo balvu skaitu un, iespējams, ar pāris labām atsauksmēm no uzticamiem lasītājiem.

Distopijas galvenais varonis ir Mets, un grāmatas gaitā tiek sekots viņa dzīvei no piedzimšanas līdz četrpadsmit gadu vecumam. Mets pēc skata ir parasts bērns, bet apkārtējo attieksme pret viņu ir ārkārtīgi dažāda — ieinteresēta, ziņkārīga, izvairīga, bet lielākoties naidīga. Mets ir klons, kuru nav iznēsājusi sieviete, bet govs dzemde, tikai viņš ir īpašs klons. Kā jau ierasts distopijā, klonus audzē, lai tālākā nākotnē izmantotu orgānu transplantācijai, bet šajā romānā kā savdabīga humānisma izpausme parādās jaundzimušo klonu saprāta iznīcināšana. Metam šī procedūra izpaliek, jo viņš ir īpaša cilvēka — paša varenākā Opija zemes narkotiku magnāta Mateo Alakrana — klons. ‘Alacran’ spāniski nozīmē skorpions, šādu segvārdu reiz sev izvēlējās nabadzīgs zēns no nabadzīga ciemata, kura septiņi brāļi un māsas nomira vēl mazi, viņš vienīgais izsitās uz augšu. Bet — kā saka Alakrana miesassargs — kad viņš bija jauns, viņš izdarīja izvēli, kā koks izvēlas, vai augs uz vienu vai otru pusi. Viņš izauga liels un zaļš, līdz apēnoja visu mežu, bet lielākā daļa viņa zaru bija savīta grīstē.

Pēc manām domām laba distopija vispirms nozīmē pārliecinošu darbības vidi, kurā praktiski vienmēr galvenais varonis tiek pretstatīts valdošajai iekārtai, savukārt ļaunā un labā izkārtojums vēlams intriģējošs, visbiežāk ar negatīvo tēlu pārsvaru. Fārmere diezgan sekmīgi tiek galā ar darbības vietu — viņa ir izveidojusi jaunu Opija zemi, kura atrodas starp ASV un Meksiku, un to pārvalda vairākas narkotiku tirgoņu ģimenes. Mateo Alakrans jeb Patrons ir visa ļaunuma sakne, viņa pēcteči mantojuši viņa alkatību, savukārt labestību pārstāv daži kalpu tautas pārstāvji. Diezgan populāro klonēšanas tēmu arī izdevies parādīt interesanti: šeit ir gan apkārtējo naids un bailes, gan arī paša Meta attieksme pret sevi. Metam patīk Patrons, jo tas pret viņu ir laipns, bet viņš nevar neievērot apkārtējo divkosīgo attieksmi un apslēpto vēlmi atbrīvoties no vecā despota.

Grāmatas stiprā puse ir stāsts par Meta pieaugšanu, savas identitātes apzināšanos — sižeta gaitā viņš tiek parādīts dažādos apstākļos un savā ziņā viņam liktenis ir lēmis izdzīvot Patrona gaišo pusi un pieņemt labākus lēmumus. Grūti pateikt, kādēļ grāmatas iznākšanas gadā tā netika pietiekami labi pirkta, jo žanrs un tēma ir aktuāla. Iespējams, pie vainas ir padrūmais sākums, kurā par mazo klonu ņirgājas, man arī tas šķita netīkams, atgrūžošs. Tomēr vēlāk grāmata nav tik drūma, lai arī liek padomāt par daudziem ētiska rakstura jautājumiem. Piemēram, Fārmeres radītie īdžiti — dzīvas būtnes, kuras klausa pavēlēm, ar iznīcinātu gribu, jebkādām vēlmēm un pat pašsaglabāšanās instinktu; par īdžitiem ir pārvērsti tie cilvēki, kuri gribēja aizmukt no Meksikas uz bagāto ASV. Iespējams, pieaugušam lasītājam Fārmeres distopija būs pārāk vienkārša un morāles jautājumi pārāk viennozīmīgi, tomēr pusaudzim tā varētu būt diezgan aizraujoša literatūra, kurā ir gan piedzīvojumi, gan pakaļdzīšanās, gan briesmas (un nav nekādas romantiskas slienāšanās, kas patīkami atšķir no citām jauniešu distopijām).

Burtiski pirms mēneša ir iznācis grāmatas turpinājums The Lord of Opium, par kuru atsauksmes gan ir dažādas, tomēr interesanti būtu uzzināt, kā gan Mets tiek galā ar saviem jaunajiem, svarīgajiem pienākumiem.

Mārgareta Atvuda “Oriksa un Kreiks” (2003)

5 komentāri

Mārgareta Atvuda. Oriksa un Kreiks / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Atēna, 2003. – (Atēnas bibliotēka; III). (Margaret Atwood. Oryx and Crake (2003)).

Viegli ir rakstīt gan par labām, gan sliktām grāmatām, bet par izcilām grāmatām rakstīt ir grūti. Atvudas distopiju es izlasīju vēl vasarā, bet mana sākotnējā atsauksme draudēja izplūst jūsmīgos, bet diezgan nesakarīgos ditirambos. Šķiet, ka ziemas saltumā un pasaules gala draudu ēnā es varētu rezervētāk un izsvērtāk rakstīt par Atvudas grāmatu.

Atvuda_OriksaSniegavīrs ir novecojošs, skumjš vientuļnieks, kurš dzīvo okeāna krastā. Pasaule, kādu mēs to pazinām, ir beigusies – visa apkārtne ir pilna ar atlūzām, izskalām un visādām lietām, kurām vairs nav nekāda nozīme vai jēga. Sniegavīram nav neviena, kas viņu saprastu, tukšajā pludmalē skan tikai bijušās dzīves atbalsis.

Nav pat saprotams, kas ir sliktāks: pagātne, kuru viņš nespēj atgūt, vai tagadne, kas viņu iznīcinās, ja viņš paraudzīsies uz to pārāk skaidri. Un vēl ir nākotne. Pilnīgi galva reibst.

Kādreiz Sniegavīrs bija Džimijs, lāga puisis, kurš nebija stiprs zinātnē, viņš bija “vārdu cilvēks”. No zinātnes un cipariem Džimijam gan būtu daudz lielāks labums, jo 21. gadsimta beigās tas nozīmēja pelnīt vairāk un dzīvot labāk – tehnokrātu pasaulē, kas līdz bezjēgai attīstījusi biotehnoloģijas. Džimijs ir vientuļš, vecāku pamests novārtā pusaudzis, kad iepazīstas ar Kreiku – gudru, bet emocionāli vēsu vienaudzi, un viņus abus turpmāk saista dīvaina draudzība. Pēc skolas abu ceļi šķiras, Kreiks iekļūst prestižā augstskolā, lai apgūtu gēnu transformāciju. Džimijs brauc pie viņa ciemos un uzzina, ka Kreiks katru nakti pa sapņiem kliedz. Šobrīd, lūžņu pilnajā, vientulīgajā pludmalē Sniegavīrs saprot, ka “katru mirkli, ko viņš nodzīvojis pēdējos pāris mēnešos, vispirms ir nosapņojis Kreiks. Kāds tur brīnums, ka Kreiks tik bieži kliedza.” Sniegavīra vienīgie sarunu biedri ir Kreika “bērni”, kuriem ir zaļas acis un ideāls augums,viņi ātri aug, lai arī ēd tikai zāli, smaržo pēc citrusiem, slimības ārstē ar kaķim līdzīgu murrāšanu, savu dzīves teritoriju iezīmē ar čurām, reti, bet ļoti interesanti kopojas. Dabas bērni, kreikeri, nākotnes ideālie cilvēki, Kreika mūža darbs.

“Nevajag neko vairāk,” Kreiks sacīja, “kā vien iznīcināt vienu paaudzi. Vienu paaudzi jebkam. Kukaiņiem, kokiem, mikrobiem, zinātniekiem, franciski runājošiem, jebkam. Jā pārrauj laika saiti starp divām blakusesošām paaudzēm, spēle ir beigusies uz mūžiem.

Kreiks atjaunoja savas attiecības ar Džimiju, lai viņam būtu kāds, ar ko parunāt. Sniegavīrs nespēja teikt patiesību kreikeriem, jo vēlējās, lai viņu uzklausa, lai sadzird. “Nepieciešama vismaz ilūzija par to, ka viņš tiek saprasts.” Ja abi pusaudži reiz tiktu sadzirdēti, uzklausīti, saprasti, vai viņi nonāktu līdz vēlmei nojaukt pasauli līdz pamatiem un uzbūvēt jaunu, perversi ideālu? Ja cilvēki kopumā viens otru sadzirdētu, vai viņi spētu nepārvērst pasauli par karikatūru?

Hieronymus Bosch. The Garden of Earthly Delights (left panel)

Hieronymus Bosch. The Garden of Earthly Delights (left panel)

Sargies no mākslas, mēdz sacīt Kreiks. Līdzko viņi sāks nodarboties ar mākslu, mums būs nepatikšanas. Pēc Kreika domā, jebkura veida iztēles simboli signalizētu par pagrimumu. Pēc tam viņi izgudrotu elkus, bēres, kapa ziedojumus, pēcnāves dzīvi, grēku, rakstību, karaļus, tad verdzību un karu.

Atvudas romāns pārsteidz ar savu izstrādāto pasaules ainu, kura vienlaikus aizrauj un baida.  Lasīju Pētera Kļavas teikto, ka “lai to govi, kas ir cilvēce, varētu kārtīgi slaukt, viņai ir jāiestāsta, ka tā ir govs, tai ir daudz jāēd un nav jādomā, un vēl nepārtraukti izmisīgi jāskrien pēc kaut kā…” Atvudas izveidotajā realitātē cilvēce 21. gadsimta beigās ir sasniegusi galējo slieksni alkatībā, liekulībā un varaskārē; viss, kas kādreiz šķita nevainīga rotaļāšanās, ir vērties drūmā strupceļā, kuru gan neviens par tādu nevēlas atzīt. Ja kādreiz pienāks pasaules gals, tad, visticamāk, jebkurā attīstības variantā tas būs cilvēka prāta un roku radīts, ko izraisījusi nebeidzamā un nepārvarāmā patērētāja instinkta palaišana savvaļā. “Es gribu, man pienākas, man vajag kā visiem…” Nākotne mums tuvojas straujiem soļiem, esam sagaidījuši Bredberija solītos baltos vadus, kas tiepjas no ausīm, un sienas kā TV ekrānus – tas nav nemaz tik briesmīgi. Tomēr Atvudas apsolītā pasaule ir briesmīga un, pilnīgi iespējams, cilvēce  tādu ir pelnījusi.

Iesaku lasīt visiem – gudra, daudzslāņaina un aizraujoša grāmata.

Antiutopiju grāmatliste

9 komentāri

Ar joni tuvojas slavenais 21. decembris, un man vajadzētu beidzot noformulēt savu antiutopiju izaicinājumu. Vispār jau ar sarakstu vajadzēja sākt, tomēr man ir attaisnojošs iemesls – antiutopiju izrādījās negaidīti daudz. Es biju iedomājusies, ka tādā kā vieglā pastaigā veikli uzčubināšu jauku listīti, bet atlika tikai paraut maisam galu vaļā un – reku, šeku – antiutopiju birums!

Tradicionāli antiutopijas uzskata par zinātniskās fantastikas atzaru, tomēr ir kritiķi, kas sliecas tās drīzāk uzskatīt par patstāvīgu literatūras novirzienu, kuru izmanto ne tikai zinātniskās fantastikas rakstnieki. Antiutopijas definīcija saka, ka tas ir daiļliteratūras novirziens, kurš attēlo sabiedrību, kas nepareizi pieņemtu lēmumu rezultātā ir nonākusi attīstības strupceļā. Šaurā nozīmē ar antiutopiju saprot totalitāras valsts aprakstu, plašā – jebkuru sabiedrību, kurā virsroku ņēmušas negatīvas tendences. Vispirms gan radās ‘utopijas’ – stāsti par perfektu valsti un ideālu sabiedrību, kurā dzīvo tikai absolūti laimīgi cilvēki. Pirmā bija Tomasa Mora “Utopija” (1516), tam sekoja Kampanellas “Saules pilsēta” (1602), un Bēkona “Jaunā Atlantīda” (1626), bet utopiskas noskaņas esot arī Voltēra, Ruso un Svifta darbos. Protams, arī antiutopiskas tendences literatūrā ir sameklējamas jau antīkajos darbos, tomēr īsteni žanrs uzplauka pēc Pirmā pasaules kara, kad totalitārā valsts pasaulē kļuva par realitāti.

Michael Cheval_Zenith of Time_2009

Michael Cheval. Zenith of Time (2009)

Antiutopija nav vienkārši sinonīms kādai tumšai un nejaukai nākotnei, tās būtiska sastāvdaļa ir sabiedrības un indivīda nepārvarāmas pretrunas. Galvenā varoņa mērķiem un cerībām pretī tiek liktas totalitāras vai autoritāras valsts veiktās represijas, kuru rezultātā sarūk pilsoņu tiesības un pasliktinās dzīves apstākļi. Bieži antiutopijas uztver kā brīdinošus daiļdarbus, tomēr labākie darbi noteikti nav didaktiski un norādoši, tie vienkārši modelē iespējamos nākotnes variantus un tikai lasītāja ziņā ir nākotnes vērtējums.

Tas ir īsumā viss, ko es gribēju atstāt sev par palīgu antiutopiju jeb distopiju definēšanā. Sarakstu meklēšanā es, protams, pievērsos gan Goodreads Best Dystopian and Post-Apocalyptic Fiction, gan Livelib.ru grāmatas ar atslēgvārdu ‘antiutopija’. Sastopami arī atsevišķu interesentu veidotie saraksti, piemēram, forum.cyberclock.net  Книги Антиутопия vai scififanletter.blogspot.com Dystopian Reading List. Var secināt, ka grāmatu ir bezgala daudz un katrs var atrast kaut ko savai gaumei. Tādēļ es tikai piemēra pēc ielikšu divus sarakstus – vienu no angļu un otru no krievu puses.

.

OrwellThe 13 Best Dystopian Novels (www.ranker.com)

1. The Time Machine by H.G. Wells (1895)

2. 1984 by George Orwell (1949)

3. The Handmaid’s Tale by Margaret Atwood (1985)

4. Brave New World by Aldous Huxley (1932)

5. The Passion of New Eve by Angela Carter (1977)

6. Fahrenheit 451 by Ray Bradbury (1953)

7. The Hunger Games by Suzanne Collins (2008)

8. The Giver by Lois Lowry (1993)

9. Lord of the Flies by William Golding (1954)

Wells10. V For Vendetta by Alan Moore (1982-1989)

11. The Road by Cormac McCarthy (2006)

12. Cat’s Cradle by Kurt Vonnegut (1963)

13. Logan’s Run by William F. Nolan and George Clayton Johnson (1967)

.

1. Этот идеальный день, Айра Левин

2. Заводной апельсин, Э. Бёрджесс

3. О, этот дивный, новый мир, О. Хаксли

4. 1984, Дж. Оруэлл

bradbury5. Метро 2033, Д. Глуховский

6. Обитаемый остров, Стругацкие

7. Мы, Е. Замятин

8. 451 по Фаренгейту, Р. Бредбери

9. Скотный двор, Дж. Оруэлл

10. Котлован, А. Платонов

Rejs Bredberijs “451 grāds pēc Fārenheita”

1 komentārs

Rejs Bredberijs. 451 grāds pēc Fārenheita / no angļu val. tulk. I.Veide. – Rīga: Liesma, 1975.  – (Fantastikas pasaulē). ( Ray Bradbury. Fahrenheit 451 (1950))

Izrādās, ka arī grāmatu tārpam ir iespējama situācija, kad viena no slavenākajām “grāmata par grāmatām” ir palikusi līdz šim nelasīta. Bet savā grāmatu nedēļā nolēmu labot šo trūkumu. “451 grāds pēc Fārenheita”  ir reizē izcila un šausmīga – jo iedomātā nākotnes pasaule ir ļoti reāla un tai ir pārāk liela līdzība ar mūsdienām.

Gajs Montegs ir dedzinātājs, viņš kopā ar saviem darba kolēģiem sagaida izsaukumus un dodas uz mājām, par kurām ziņots, ka tajās ir grāmatas. Saimnieku jau ir savākusi policija, dedzinātāju darbs ir visu apliet ar benzīnu un sadedzināt. Jā, arī māju. Grāmatas šajā pasaulē ir aizliegtas. Montegs jau desmit gadus dara savu darbu, īpaši neuzdodot jautājumus, viņa sieva dzīvo kā robots, apdullusi no runājošām TV sienām, bet kādu vakaru viņš satiek meiteni, kura viņā uzjunda sen krājušās šaubas. Varbūt ir iespējams dzīvot citādi? Un varbūt tieši viņa dedzinātājās grāmatās ir atrodama atbilde.

 

Paskatieties. Mēs saudzīgi saņemam grāmatas lapu divos pirkstos kā ziedlapiņu. Aizdedzinām vienu, aizdedzinām otru. Tās visas pārvēršas par melniem tauriņiem. Skaisti, vai ne? No otras lapas aizdegas trešā, un tā tālāk lapu pēc lapas, nodaļu pēc nodaļas sadeg visas vārdos ietvertās muļķības, visi melīgie solījumi,  nodrāztās atziņas un novecojusī filozofija.

Šī nu ir grāmata, par kuru man ir ārkārtīgi grūti kaut ko uzrakstīt, jo es to visu varētu izķidāt citātos un garās pārdomās par to, cik tas viss ir aktuāli, vajadzīgi utt. Kā var uzrakstīt grāmatu, kura būtībā sāk pilnīgi skanēt tikai 50 gadus pēc iznākšanas? Tā pasaule, kurā visi apdullina sevi ar troksni, ātrumu, kvantitāti, paviršību un virspusību… atblāzmas no tā es redzu katru dienu. Tam jaunietim, kurš sēž trolejbusā ar austiņām ausīs un ārpusē no tām izlaužas bums-bums troksnis, ir Montega sievas “gliemežnīcas” – mazas radiokapsulas, kuras viņa valkā nemitīgi, lai nebūtu jāklausās vīrā vai varbūt pašai sevī; tie cilvēki, kuri sēž pie televizoriem un ir padarījuši par saviem tuviniekiem seriālu varoņus, bet nevēlas zināt, kas notiek viņu tuvāko dzīvē; tā nemitīgā datu plūsma, kas gāžas pār mums diendienā, neļaujot padomāt un tikai radot ilūziju par informētību – “Piebāziet viņus pilnus ar nekaitīgiem skaitļiem, līdz nelabumam piestūķējiet ar datiem, lai viņiem būtu tāda sajūta, ka ir briesmīgi izglītoti. Viņiem šķitīs, ka viņi domā, ka viņi atrodas kaut kādā kustībā.”

Grāmatas Bredberija stāstā drīzāk ir simbols, jo būtība taču neslēpjas tajās; pats autors teic, ka “Grāmatas ir tikai viena no tvertnēm, kur glabājam to, ko baidāmies aizmirst. ” Ir svarīgi pacelt acis un ieraudzīt bālo mēness vaigu, saskaitīt zvaigznes, dziļi ieelpot maigo vēju, iet tālu pa čaukstošo lapu paklāju, lai nonāktu vietā, kur tev kāds atstājis glāzi piena un svaigi plūktu ābolu. Te var apgulties zālē un izbaudīt klusumu un saprast, ka tava dzīve nav pelnījusi steigu, kņadu un nevērību. Tava dzīve ir pelnījusi tavas domas un visdziļāko uzmanību. Grāmatas ir tikai viens no veidiem, kā iemācīties saprast, vērtēt un domāt.

Vai tagad jūs saprotat, kādēļ cilvēki grāmatas ienīst un kādēļ baidās no tām? Tās parāda poras dzīves sejā. Tie, kuru sapnis ir ērtības, gribētu redzēt vienīgi vaska seju bez porām, bez matiem, bez kādas izteiksmes. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad ziedi grib baroties tikai no ziediem, nevis no lietus ūdens un melnas augsnes.

Gadu laikā grāmatai ir mainījušies akcenti, 1975. gadā izdotās grāmatas pēcvārdā galvenokārt tiek runāts par kara un miera problēmām un Trešā reiha grāmatu dedzinātājiem, savukārt mūsdienu lasītājs vairāk uzsver parādīto garīguma izzušanu, notrulināšanos un pakļaušanos mediju spiedienam. Bez tam, grāmatu augstāk vērtē krievu forumos – varbūt tiešām ir nepieciešama vismaz paaudžu atmiņa par totalitāru valsti, lai spētu pilnībā novērtēt grāmatā pausto brīdinājumu.

Sev par lielu prieku esmu atradusi grāmatu, kuru taisos pārlasīt ne reizi vien, un pie labvēlīgas apstākļu sakritības uzmākties ar to arī citiem. Ceru, ka kāds iedomāsies grāmatu pārizdot, jo tā lēnām kļūst par retumu.

.

Косюн Таками “Королевская битва”

Atstāt komentāru

Косюн Таками. Королевская битва / Пер. М. Кондратьевa. – Санкт-Петербург: Амфора, 2005. (Takami KōshunBatoru Rowaiaru (1999); Koushun Takami. Battle Royale (2003))

Lielākā daļa lasītāju atzīstas, ka “Karalisko cīņu” ir paņēmuši lasīt, lai salīdzinātu ar “Bada spēlēm”. Neesmu izņēmums, jo līdz šim par to neko nezināju. Pēc grāmatas izlasīšanas varu teikt, ka man ir grūti iedomāties, ka Kolinsa, kura sarakstīja “Bada spēlēs” piecus gadus pēc “Karaliskās kaujas” pārtulkošanas angliski, nebūtu zinājusi vismaz tās sižetu. Idejas sakritība ir uzkrītoša, lai gan, protams, pieeja sižetam ir atšķirīga.

“Karaliskā cīņa” ir ļoti melna, asiņaina un depresīva grāmata. Tās darbība notiek izdomātā, totalitārā valstī Tālo Austrumu Āzijas Tautas Republika, kuras vadītājs ir mītisks Lielais diktators. Valdība ir ieviesusi eksperimentālu militāru programmu, kuras nolūks ir iedzīvotāju pilnīga pakļaušana ar terora un iebiedēšanas palīdzību. Programma paredz, ka katru gadu izlozes kārtībā tiek noteiktas 50(!) klases, kuru piecpadsmitgadīgie skolēni tiek aizvesti uz vientuļu salu un palaisti tur cīnīties savā starpā uz dzīvību un nāvi. Pēdējais dzīvais saņem mūža pensiju un Diktatora foto ar autogrāfu. Spēles noteikumi ir gana izsmalcināti, to galvenais mērķis – veicināt nogalināšanu. Tā kā skolēniem pēc nejaušības principa tiek piešķirti arī dažādi ieroči, tad nogalināt var ļoti dažādi – nošaut, nodurt, nožņaugt, pārcirst galvu ar mačeti, nogrūst no ēkas vai klints, noindēt utt. Šajā grāmatā spēlē aprakstīto 48 stundu laikā ir 40 līķi – es esmu jūs brīdinājusi!

Godīgi sakot, sākotnējais uzstādījums man šķiet baltiem diegiem šūts, jo grūti ir iedomāties valsti, kura katru gadu kāda mistiska eksperimenta vārdā nogalina 2050 pusaudžus (lai arī populācija ir liela, un iespēja nokļūt programmā pusaudzim ir 1/80). Pie kam vecāku lojalitāte režīmam neko nenozīmē – visu nosaka izloze, kas manā izpratnē varētu novest arī pie paklausīgo pilsoņu dumpošanās. Ja runā par darbības norisi un personāžiem – viss ir daudz ticamāk un loģiskāk. Lasītājs tiek vairāk vai mazāk iepazīstināts ar visiem 42 skolēniem (21 puisis, 21 meitene), tiek analizēta to personība un iespējamie darbības motīvi; līdz ar to pat spēles lielākie kretīni lasītāja acīs nav monstri vai vienkārša lielgabalu gaļa. Autors gan varēja lasītāju nedaudz pažēlot un par kādi trešdaļu samazināt skolēnu skaitu, grāmatai tas varētu nākt par labu, jo apjoms (600+ lpp.) tomēr ir paliels.

Asiņainais sižets man neļauj par grāmatu jūsmot, kā arī nevaru teikt, ka es būtu pilnībā pieņēmusi autora izdomāto pasauli, tomēr personāžu psiholoģiskie portreti, viņu izvēles analīze un tik dažādā uzvedība krīzes situācijā grāmatu padara aizraujošu. Tiek ņemtas vērā arī pusaudžu vecuma īpatnības, līdzšinējās savstarpējās attiecības, atklāti dažādi noslēpumi, kuru glabāšana nāves draudos nav vairs būtiska. Grāmatas lielākā vērtība varētu būt tās morālās dilemmas, kuru priekšā nonāk skolēni. Nogalināt savus klasesbiedrus negrib neviens, tomēr ļoti ātri atrodas daži, kuri pieņem spēles noteikumus, bet ir arī tādi, kuri labāk mirst paši. Lielais dalībnieku skaits autoram atļauj izspēlēt visdažādākās situācijas, kuras neatkārtojas – daļa no slepkavībām tiek veiktas, jo daudzi ir nobijušies līdz nāvei un neatšķir vairs draugus no ienaidniekiem, daļa izvēlas cīnītie vieni, citi – meklē grupu, savukārt divi dalībnieki ir truli slepkavas. Pilnīgi droši var apgalvot, ka salā tiek iepazīta katra dalībnieka patiesā seja.

Uz “Karaliskās cīņas” fona Kolinsas “Bada spēles” izskatās pēc meiteņu grāmatas, kurā dominējošā tomēr ir mīlestības līnija. Takami pasaulē mīlestība ir otrā plāna parādība (lai arī klātesoša), un sajūtas vairāk līdzinās Goldinga “Mušu valdniekam” – notiekošā  iracionalitāte cilvēkus atsviež pirmatnējo instinktu varā, un nav nekādas pārliecības, ka stāstam ir laimīgas beigas.

“Karaliskā cīņa” bija asiņaina un gana aizraujoša lasāmviela, bet man laikam šobrīd būs gana tāda veida literatūras. Ja man atkal sagribēsies vājprātīgu slaktiņu, atcerēšos par Stīvena Kinga “Long Walk“, līdzīga esot arī Sergeja Lukjaņenko “Рыцари сорока островов” un James DashnerThe Maze Runner“.

 

Older Entries