Sākums

Stīvens Kings “Bēgošais cilvēks”

8 komentāri

Стивен Кинг. Бегущий человеk. – Москва: Издательство «АСТ», 2000. (Stephen King (aka Richard Bachman). Runnning Man (1982)).

Darek Kocurek.Unciekinier

Turpinot lasīt grāmatas, kurās iedvesmu smēlusies “Bada spēļu” autore, esmu nonākusi pie Stīvena Kinga. Neesmu īpaši liela Kinga fane, jo viņa šausmas man brīžiem ir pārāk šausmīgas, lai arī atzīstami meistarīgas.  Tomēr šis bija viens kārtīgs, veco laiku trilleris. Sen nebiju lasījusi grāmatu,  ar kuru var gulties, celties, ēst, iet uz tualeti (pardon!) un atlikt visu, ko var atlikt, lai iespējami ātrāk uzzinātu, ar ko tas viss galu galā beigsies. Grāmatas gaitā es jau pāris reižu zaudēju cerības, jo likās, ka nupat jau viss ir cauri, cerību nekādu, bet tad atkal sižets atdzima kā fēnikss no pelniem.

Romāna darbība notiek nākotnes Amerikā – 2025.gadā, kad bagātie ir kļuvuši vēl bagātāki, bet nabagiem jau vairs nav ko zaudēt. Vara pieder milzu korporācijām, dabas piesārņojums ir daudzu slimību cēlonis, bet ārsti un zāles lielākai daļai nav pa kabatai. Tai pašā laikā narkotikas ir brīvi pieejamas un pret prostitūciju necīnās, jo vara uzskata, ka netikumība rada nelabvēlīgu vidi revolucionāriem noskaņojumiem. Romāna galvenais varonis Bens Ričardss dzīvo kādas izdomātas ASV vidienes pilsētas Hārdingas priekšpilsētā, viņš ir precējies un viņa meitiņa ir saslimusi ar gripu, bet nav naudas ne zālēm, ne ārstam, jo viņš jau sen ir bez darba. Kings zīmē pārliecinošu, bezcerīgu ainu, kurā cilvēki atgādina inertu masu, par kuru varai sen ir nospļauties. Lai masa nesāktu burbuļot, tā tiek barota ar daudziem realitātes šoviem, un tauta sēž pie TV ekrāniem kā pielipusi. Lai dabūtu naudu, Bens izmisumā iet pieteikties kādam no šoviem un pēc rūpīgas atlases nonāk “Running Man” – visbīstamākajā no visiem. Cilvēkam iedod noteiktu naudas summu un palaiž ielās, viņam jāiztur 30 dienas, bet viņam pa pēdām dzenas mednieki, savukārt katrs pilsonis par upura ievērošanu un ziņošanu tiek atalgots. Fascinējoši ir vērot, kā  šova veidotāji pataisa Benu par trulu atsaldeni un uzrīda viņam tautu, lai tā palīdzētu medniekiem, savukārt tauta, kā saka šova producents, reizē ienīst un apskauž Benu par viņa drosmi; TV šovam ir arī virsmērķis – šādā veidā Sistēma tiek vaļā no potenciāliem revolucionāriem, miera traucētājiem. Lieki teikt, ka šajā šovā sešu gadu laikā neviens ilgāk par nedēļu nav izdzīvojis.

Kings ne tikai meistarīgi liek sekot galvenajam varonim izdzīvošanas spēlē, viņš arī gana pārliecinoši attēlo 2025.gada pasauli. Varbūt 1982.gadā bija teiksmaini lasīt, ka 2014.gadā, lai nesaslimtu ar kādu plaušu kaiti, visiem būs nāsīs jāliek speciāli filtri; 2012.gadā par to lasīt nemaz nav jautri, jo pārāk daudz no rakstītā ir realitāte. 1982.gadā grāmata ar sižetu “izdzīvošanas realitātes šovs” bija ļauna distopija, 2008.gadā, kad izdotas “Bada spēles”, tā jau ir jauniešu izklaidējošā literatūra. Kinga izveidotajā pasaulē 2025.gadā ne visi var lasīt grāmatas. Bibliotēkas karti var iegūt tikai cilvēks, kura ienākumi pašam vai kādam ģimenē pārsniedz noteiktu summu (diezgan ievērojamu), tādēļ piekļuve bibliotēkai ir ekskluzīva. Tādu sapratni gan gribētos arī pie mums.

Līdztekus nākotnes sabiedrības nomācošajam portretam un galvenā varoņa izmisīgajam glābšanās skrējienam mums tiek piedāvāta arī galvenā varoņa tēla attīstība. Sākotnēji Bens ir vientuļš vilks, kurš cīnās par savu ģimeni, bet, satiekot sev līdzīgos, viņā notiek izmaiņas. Viņu nekad nav interesējusi sabiedrība, drīzāk – atgrūdusi un riebusies, bet romāna gaitā Bens sajūt sevi kā daļu no tiem, kuri slāpst gan tiešā, gan pārnestā nozīmē Sistēmas žņaugos. Bens Ričardss ir drosmīgs cilvēks, ar kuru Sistēma rotaļājas, bet viņš izmanto visas savas iespējas, lai turētos pretī un sagraut pašu sistēmu. Neatliek nekas cits, kā turēt īkšķi par Benu Ričardsu!

Stīvena Kinga “The Long Walk” (1979) arī esot par realitātes šovu, kurā sacenšas jaunieši, bet mani biedē jau pati anotācija. Tai man būs jāsaņemas ilgāk.

Suzanne Collins “The Hunger Games” (2008)

10 komentāri

Suzanne Collins. The Hunger Games. – London:  Scholastic, 2008.

Esmu gana ziņkārīgs cilvēks, tādēļ apkārtējā sajūsma par grāmatu un nepacietīgā ekranizācijas gaidīšana mani, protams, ieinteresēja. Vēl jo vairāk – distopija, kas atbilst manai gada tēmai. Neesmu pārliecināta, ka nepieciešams pārstāstīt saturu, bet var jau būt, ka kāds ir atpalicis vēl vairāk par mani.

Postapokaliptiskā ASV teritorijā ir izveidojusies Panemas valsts, kuras galvgalī ir metropole Kapitols, kurai pakļaujas divpadsmit apgabali. Ketnisa Everdīna ir 16-gadīga 12.apgabala iemītniece, kura iet uz skolu un palīdz izdzīvot savai mātei un māsai nelegāli medījot mežā. Lai neatkārtotos pirms 74 gadiem notikusī sacelšanās, par biedinājumu reizi gadā Panemā tiek rīkotas Bada spēles – no katra apgabala izlozē vienu zēnu un vienu meiteni (12-18 gadus vecus), kas piedalīsies izdzīvošanas šovā, dzīvs paliek tikai viens.

Redziet, ja man būtu 12 gadi, tad es ļoti dzīvi iztēlojos, kā varētu lasīt šo grāmatu diennakti no vietas un tad dziļā sajūsmā to ieteikt saviem vienaudžiem. Kā pieaudzis cilvēks es nemaz nebūtu sajūsmā, ja mans bērns to lasītu, vai vismaz pacenstos pēc tam izvērst diskusiju par grāmatu. Esmu pietiekami daudz lasījusi fantastiku par iespējamo nākotni, arī gana drūmu un šausmīgu, tomēr (varbūt es pārāk labi domāju par pasauli) man gribētos cerēt, ka tāda laika un vietas, kad visa valsts uz TV ekrāniem divu nedēļu  garumā vēro 23 pusaudžu nogalināšanu, nekad nebūs.  Bet īstenībā ne jau grāmatas slepkavības mani sarūgtina, arī ne tas, ka kāda debila sabiedrība 70 gadus sēž un skatās, kā valsts vara likumīgi spīdzina viņu bērnus, mani sarūgtina doma, ka slepkavībām ir mani, lasītāju, jāizklaidē…

Protams, ka vēsture pazīst cilvēku upurus un cilvēku nogalināšanu kā izklaidi. Parastākie piemēri ir pašas Kolinsas atsauces uz Tēseja varoņdarbu (kurš nogalināja Mīnotauru, lai glābtu tam upurēšanai paredzētos jauniešus) un Romas gladiatoriem (kuri cīnījās publikas izklaidei). Arī 20.gs. literatūrā jau ir atrodamas līdzīgu sižetu grāmatas. Tomēr atcerēsimies, ka cilvēku ziedošana jebkurā kultūrā tika pamatota ar kādu augstāku mērķi (lai saulgriežos atgriežas Saule, lai būtu laba raža utt.), kā arī gladiatori bija algotņi, pieauguši cilvēki, kuru cīņas bija nosacīti godīgas. Tādēļ ievietot līdzīgās situācijās bērnus, manuprāt, ir nekrietni un man nekādi nesanāk to uztvert kā fantāziju.

Tas bija par ideju, bet arī izpildījums varēja būt krietni labāks. Lai arī ideja ir amorāla, tomēr no tās varētu dabūt izcilu stāstu par galēji nospiestu sabiedrību, kura iesaistījusies asiņainā darījumā. Tā vietā mums tiek vāji ieskicēta vispārējā situācija, pastāstīti spēles noteikumi un darbībā palaisti varoņi, kuri darbojas kā uzvelkamās lelles. Kolinsa pati ir ieskicējusi darbības lauku, kurš prasa nežēlastību, un pati arī veikli izvairās to risināt. Te nav praktiski nevienas morālās dilemmas, galvenā varone iziet cauri cīņai minimāli notraipījusies ar asinīm. Kolinsa pat iemanās pārējos pusaudžus, tādus pašus nevainīgus spēles dalībniekus kā Ketnisa, pataisīt par ļaunajiem, lai arī būtībā viņi visi ir spēles upuri.

Mani nepamet sajūta, ka grāmata līdzinās video spēlei un būtībā atstāj mūs iztukšotus – jo galvenais ir trulā cīņa, kas sajūsmina un ievelk, bet tā neizraisa pārdomas par to, kāpēc tas notiek, un sajūtas, ka kaut kas šajā karaļvalstī nav kārtībā. Grāmatas izskaņā Ketnisa saprot, ka viņas misija turpmāk būs sagatavot nākamo dalībniekus, kas nozīmē – viss turpinās.

Kolinsas meistarība slēpjas stāstnieces talantā, bet viņa to ir izmantojusi, lai sākotnēji interesanto uzstādījumu izvērstu žēlabainā un vienkāršotā stāstā. Ja grāmatā nav morālā zemteksta par to, ka notiekošais ir šausminošs, pretdabisks un pret tādu pasaules kārtību ir jācīnās, tad tāda grāmata pusaudžos var radīt kroplu pasaules ainu. Distopiju būtība ir radīt brīdinošu nākotnes vīziju, kura palīdz lasītājam ieraudzīt pašreizējo reālo dzīvi un pieņemtos lēmumus citā perspektīvā vai kontekstā, kas, iespējams, varētu palīdzēt izvairīties no reālas distopijas nākotnē. Tā kā Kolinsas darbā nesaskatīju nekādus brīdinošos padomus, tadēļ par tādu īstu distopiju to nemaz negribas uzskatīt.

Mārgareta Atvuda “Kalpones stāsts”

13 komentāri

Ма́ргарет Э́твуд. Рассказ Cлужанки / Перевод: Анастасия Грызунова. – Москва : Эксмо, 2010.  (Margaret Atwood. The Handmaid’s Tale (1985))

Anna and Elena Balbusso. Pregnant (2012)

20.gs. 80-tajos gados tu esi precēta sieviete nedaudz pāri trīsdesmit, tev ir maza meita, darbs kādā kantorī, nedaudz dīvaina māte – feministe un labākā draudzene lezbiete. Ikdiena, piepildīta ar rūpēm un maziem prieciņiem. Kā gan tu varēji zināt, ka esi laimīga?

Kādudien tavs priekšnieks pateiks visām sievietēm, ka viņas ir atlaistas no darba, un tu atklāsi, ka tava bankas karte ir bloķēta. Pēc kāda laika tev atņems meitu, pazudīs vīrs. Tevi aizvedīs uz iestādi, kur savāktas tev līdzīgās, ietērps sarkanās mūķenes drānās un pateiks: jaundibinātajai Gileādas republikai ir vajadzīgi jauni pilsoņi, jūs esat izvēlētas, lai turpinātu valsti. Tevi ievietos augsta ierēdņa ģimenē, un tavs uzdevums būs pēc iespējas ātrāk no viņa ieņemt bērnu vērojošas sievas klātbūtnē. Tevi apģērbs, baros, uzmanīs, tu pastaigāsies tikai divatā un centīsies nerunāt neko lieku. Lasīt drīkstēsi tikai Bībeli, par pārējām grāmatām var nocirst roku, klausīties – tikai reliģiskas himnas, nedrīkstēsi krāsoties un citādi izskaistināties. Tu esi Kalpone, tu esi Dzemde.

Mārgaretas Atvudas romāna galvenā stāstniece ir Kalpone, kuras vecais vārds nogrimis pagātnē, bet jaunais Offred nozīmē Fredam piederošā. Viņa nav slepena pagrīdniece vai vientuļa dumpiniece, viņa ir sieviete, kura izmisīgi cenšas pielāgoties, izdzīvot tikai cauri kārtējai dienai. Ar viņas acīm mēs skatām bijušo ASV, kurā noticis apvērsums un valda militārā diktatūra, kuras ideoloģija balstās Vecajā Derībā. Asiņains terors un iebiedēšana ir padarījuši nāciju par nekurnošiem pilsoņiem, kuri pakļaujas absurdajai kārtībai. Tā kā galvenā stāstniece dzīvo informatīvi slēgtā vidē, viņa neko nezina par ārpasauli un alkaini uzlasa jebkuras druskas, kas varētu vēstīt arī par viņas ģimeni. Kā var noprast, dažādu iemeslu dēļ (arī kodolieroču lietošana) ir strauji samazinājusies fertilitāte un dzimstība, bet mākslīgā apaugļošana ir aizliegta reliģisku apsvērumu dēļ. Tādēļ radušās Kalpones – jaunas, medicīniski pārbaudītas, bieži jau dzemdējušas sievietes, kuras ievieto augstu ierēdņu ģimenes. Ja piedzimst bērns, tas pieder ģimenei, bet kalpone dodas uz nākamo darba vietu. Kalpone ir ķermenis: “I  avoid looking  down  at  my  body,  not  so  much  because  it’s  shameful  or immodest but because I don’t want to see it. I don’t want to look at something that determines me so completely.”

Anna and Elena Balbusso. Examination (2012)

Atvudas darbā ir daudz tēmu, kuras varētu apspriest – indivīds totalitārisma sistēmā, varas noteiktas un regulētas dzimumu attiecības, valoda kā varas instruments utt. Tēma, kas mani iespaidoja visvairāk, ir sieviete un viņas ķermenis. Vai sievietei ir tiesības izvēlēties savu izskatu un drēbes? Vai sievietei ir tiesības izvēlēties savu seksa partneri? Vai sievietei ir tiesības izlemt, cik bērnus viņa grib dzemdēt un vai vispār grib dzemdēt? Vai sievieti drīkst nosodīt, ja viņai nav bērnu? Gileādas republikā to visu izlemj valsts. Sievietes valkā aseksuālus, unificētus tērpus, lai izskaustu greznošanās kāri; sekss ir domāts, lai ieņemtu bērnus, bet aborti, protams, aizliegti; jādzemdē viss ieņemtais, lai arī daudzi piedzimst kropli (ultrasonogrāfija un analīzes ir aizliegtas); neauglīgās var deportēt uz kolonijām, kur sliktākajā gadījumā jāvāc kodolatkritumi, lai mirtu pēc pāris gadiem, bet vēl var būt par prostitūtu slepenā maukumājā. Vara uzskata, ka samazinot sievietes izvēles tiesības, tās tiek pietuvinātas to īstajai dabai, kuras būtībā izsakāma vienā vārdā: vairoties. “You must be a worthy vessel.”

Atvudas grāmata “Handmaid’s Tale” nav tulkota latviski, bet varbūt to darīt ir pēdējais laiks. Būsim jau pieraduši pie demogrāfa Meža provocējošajiem izteikumiem, bet uzrodas aizvien jauni sekotāji: lūk, tieša sakarība starp sievietes spēju/vēlmi dzemdēt/audzināt bērnu un valsts vēlēšanos to regulēt: Tas, kurš nav izdaudzinājis nevienu nākotnes nodokļa maksātāju, nav pelnījis lielu pensiju, viņš pelnījis tikai daļu pensijas, jo vecumdienās viņš dzīvos uz kaimiņa rēķina, tā mums vēsta Demogrāfijas centra pētnieks Edvīns Vītoliņš. Man nav nekādu šaubu, ka bērniem ir jādzimst, bet tas nav stimulējams tādā veidā. Neskatoties uz to, ka bezbērnu cilvēki gadu desmitiem būs maksājuši nodokļus un pildījuši pienākumu pret valsti, varbūt pēc kāda laika viņu pēdējais pirkums būs vienvirziena biļete ragutiņās uz mežu? Jums tas liekas neticami?

“Ordinary, said Aunt Lydia, is what you are used to. This may not seem ordinary to you now, but after a time it will. It will become ordinary.”

Lasiet Atvudu. Bija ļoti pamācoši.

Newer Entries