1. augusts, 2011
Ir laiks! Ir laiks pamest putekļaino, sasvīdušo pilsētu un doties dziļāk zaļumā, kur aicinoši smaržo saulē sakarsusi zāle, netraucēti izdod skaņas visa veida fauna un nekas netraucē skaitīt ābolus kokā, zvaigznes naksnīgās debesīs un vispār – var izmest visu no galvas un vienkārši būt.
J.Robertson. Reads by the Sea (2008)
Ja atskaita izgulēšanos, izēšanos, izsildīšanos saulītē un izmērcēšanos sāļā ūdenī, neatņemama atvaļinājuma sastāvdaļa ir izlasīšanās. Pašreiz es domīgi veros uz draudīgi svārstīgu grāmatu tornīti, kuru esmu uzslējusi saviem spēkiem, lai nolemtu, ko ņemt līdzi atvaļinājumā. Kā lai savieno savas vēlmes ar spējām? Nav ne mazākās nojausmas – visas (aptuveni) divdesmit grāmatas skatās manī kā līgavas uz izdošanu. Varēja taču apmierināties ar to, kas jau ir grāmatu plauktā, kāpēc vēl vajadzēja iet uz bibliotēku un grāmatveikalu?
Nesen lasīju lasītāju atsauces par ASV Nacionāla publiskā radio (NPR) notikušu diskusiju par to, kā tikt galā ar to, ka nekādi nav iespējams izlasīt visu iespējamo. Tika piedāvātas divas metodes: atlasīšana (t.i. formulēt savas intereses un principā nepievērsties žanriem, kuri neinteresē) vai samierināšanas (t.i. pieņemt kā faktu, ka izbaudīt visu nav iespējams un gūt baudu iespēju robežās). Neesmu pārliecināta, vai es esmu nonākusi pie kādas metodes, jo formulēt savas intereses man ir ārkārtīgi grūti un man nez kāpēc ir tādas augstprātīgas domas, ka es spēšu izlasīt un saprast jebko (tā nav taisnība, lielākajā daļā populārzinātnisko grāmatu, ko lasa Asmo, es nesaprastu neko). Atzīstos, ka esmu “humanitārijs”, tomēr pateikt, ka tagad nu es lasīšu tikai augsta līmeņa daiļliteratūru un kultūrvēsturiskus apcerējumus, arī negribas. Ak jel, atkal šī definēšanās un savas kastītes meklējumi! Bet nu bildīšu es kā Pepija Garzeķe, kura uz jautājumu “Vai jūs ciešat no vasaras raibumiem?” atbildēja: “Nē, kāpēc man būtu jācieš?” Kad es ieeju grāmatnīcā vai bibliotēkā un ieraugu neskaitāmās, raibās grāmatu muguriņas, es neciešu, tās mani sajūsmina, lai arī skaidri apzinos, ka man tās visas nekad neizlasīt.
***
Māris Rungulis. Vasaras vidus
Saule ezerā
Visu dienu plunčājas –
Pats vasaras vidus.
Mellenes mētrās
Paslēpes skrien –
Pats vasaras vidus.
Stārķēni pirmoreiz
Debesis garšo –
Vasaras vidus
Pēc rudens jau smaržo.
.
Mans emuārs uz brīdi aiziet brīvdienās. Kad būšu mājās – nevaru skaidri pateikt. Atslēga zem kājslauķa.
Jaunākie komentāri