Sākumlapa

Dodoties ceļā…

Komentēt

 

Aiz loga šoseja kā milzīgs linu dvielis,

Un baltie stabiņi gar mūsu acīm zib.

Kūp svaigie arumi, ar skaņām gravas pielīst,

Un prāts no ziedoņa un laimes noreibt grib.

Šķiet mūsu jaunībai dzied telefona stabi,

Klab trauksmie riteņi, bet dziesma nevar zust.

Pie loga atvērtā ir divatā tik labi, –

Kad reizē tuvumu un plašumu var just.

Mēs tālēs dodamies, bet visur biedrus rodam,

Mēs ceļu saredzam – vai nakts vai lietus līst, –

Ja mīla krūtīs mīt, lai kurp tad cilvēks dodas,

Viņš ceļu pareizo un draugus atradīs!

Harijs Heislers no krājuma “Kāda būsi sirds?” (1957)

.

Sakaru pārtraukums ceļošanas nolūkos. Atā!

.

Aizejot brīvdienās…

4 komentāri

Ir laiks! Ir laiks pamest putekļaino, sasvīdušo pilsētu un doties dziļāk zaļumā, kur aicinoši smaržo saulē sakarsusi zāle, netraucēti izdod skaņas visa veida fauna un nekas netraucē skaitīt ābolus kokā, zvaigznes naksnīgās debesīs un vispār – var izmest visu no galvas un vienkārši būt.

J.Robertson. Reads by the Sea (2008)

Ja atskaita izgulēšanos, izēšanos, izsildīšanos saulītē un izmērcēšanos sāļā ūdenī, neatņemama atvaļinājuma sastāvdaļa ir izlasīšanās. Pašreiz es domīgi veros uz draudīgi svārstīgu grāmatu tornīti, kuru esmu uzslējusi saviem spēkiem, lai nolemtu, ko ņemt līdzi atvaļinājumā. Kā lai savieno savas vēlmes ar spējām? Nav ne mazākās nojausmas – visas (aptuveni) divdesmit grāmatas skatās manī kā līgavas uz izdošanu. Varēja taču apmierināties ar to, kas jau ir grāmatu plauktā, kāpēc vēl vajadzēja iet uz bibliotēku un grāmatveikalu?

Nesen lasīju lasītāju atsauces par ASV Nacionāla publiskā radio (NPR) notikušu diskusiju par to, kā tikt galā ar to, ka nekādi nav iespējams izlasīt visu iespējamo. Tika piedāvātas divas metodes: atlasīšana (t.i. formulēt savas intereses un principā nepievērsties žanriem, kuri neinteresē) vai samierināšanas (t.i. pieņemt kā faktu, ka izbaudīt visu nav iespējams un gūt baudu iespēju robežās).  Neesmu pārliecināta, vai es esmu nonākusi pie kādas metodes, jo formulēt savas intereses man ir ārkārtīgi grūti un man nez kāpēc ir tādas augstprātīgas domas, ka es spēšu izlasīt un saprast jebko (tā nav taisnība, lielākajā daļā populārzinātnisko grāmatu, ko lasa Asmo, es nesaprastu neko). Atzīstos, ka esmu “humanitārijs”, tomēr pateikt, ka tagad nu es lasīšu tikai augsta līmeņa daiļliteratūru un kultūrvēsturiskus apcerējumus, arī negribas. Ak jel, atkal šī definēšanās un savas kastītes meklējumi! Bet nu bildīšu es kā Pepija Garzeķe, kura uz jautājumu “Vai jūs ciešat no vasaras raibumiem?” atbildēja: “Nē, kāpēc man būtu jācieš?” Kad es ieeju grāmatnīcā vai bibliotēkā un ieraugu neskaitāmās, raibās grāmatu muguriņas, es neciešu, tās mani sajūsmina, lai arī skaidri apzinos, ka man tās visas nekad neizlasīt.

***

Māris Rungulis. Vasaras vidus

Saule ezerā

Visu dienu plunčājas –

Pats vasaras vidus.

Mellenes mētrās

Paslēpes skrien –

Pats vasaras vidus.

Stārķēni pirmoreiz

Debesis garšo –

Vasaras vidus

Pēc rudens jau smaržo.

.

Mans emuārs uz brīdi aiziet brīvdienās. Kad būšu mājās – nevaru skaidri pateikt. Atslēga zem kājslauķa.

Mirdza Ķempe “Vasara” (1943)

Komentēt

Tev, vasara, ir lūpās medus garša

No liepas zieda sūkta.

Un svelmains bišu spiets

Dūc noguris pār tavām kailām krūtīm.

Uz zālēm nopļautām tu galvu liec –

No saldām vībotnēm un vērmeļlapām rūgtām

Kūp tavu sapņu smarža kaislīga un grūta.

***

A.F.Bridgman (1847-1928) Sweet Nothings

Daudz laimīgu brīžu mums visiem, vasarā ieejot!

Knuts Skujenieks “ne es vairs lāgā redzu ne es vairs lāgā dzirdu…”

Komentēt

Maurice Tabard. Untitled

ne es vairs lāgā redzu ne es vairs lāgā dzirdu

ne es vairs varu zvaigznes no debess tālēm plūkt

bet vēl joprojām tevi caur gadu gadiem tirdu

bet vēl joprojām nāku es vilināt un lūgt

.

tev dvēseli un krūti ar pirkstu galiem skaru

ar drēbēm nokrīt  skarbums kas krājies nepatiess

tev

. . .tikai vienai tev es sevi atdot varu

un tikai tevī vienā es varu patverties

.

bet tas ir tikai mirklis kur atelst atskaidroties

iz mūža izglāstītais ko es vēl varu spēt

un atkal pleciem līkstot no dienas dienā doties

un atkal tevi piesaukt un atkal pazaudēt

***

no dzejoļu krājuma “Mūsu dzīve nokalpota” (2007)


Šodien Spīķeru koncertzālē balvu par mūža ieguldījumu Latvijas rakstniecībā saņēma Knuts Skujenieks. Par pārējiem Latvijas literatūras gada balvas 2010 ieguvējiem šeit.

Kaķi atlidojuši!

6 komentāri

Kaķi atlidojuši!

Brien briedis pāri jūrai,

peld pļavā siļķu bars,

dzied bērza zarā kurmis

tik spožs kā saules stars.

Dzied bērza zarā kurmis

tik līksmi, cik vien var.

Es arī dziedu līdzi:

klāt atkal pavasars!

/J.Baltvilks/

Par godu pavasara sākumam: urā!!!

Man sen vairs nav pavasara…

Komentēt

Austra Skujiņa “Vieglprātīga sirds”


Brigitte Carnochan. Floating World

Tagad man sen vairs nav pavasara,

bet tādēļ jau nesastingst rensteles.

Blandos kā lapa, rauta no zara,

ielās un dzirdu to čaloņu es.

 

Lūk, te reiz japāņu ķirsis aiz sētas

plaucis bij ziedos, ko noplūcām mēs.

Teici tu: ziedi sadziedēs rētas,

kuras sirdij pavasars nes.

 

Un tur ir logs. Kādreiz viņā es vēros

kaisli kā svētbildē nenormāls mūks.

Velti pie tā tagad vakaros sērot,

jūtu, tik plecus spiež atmiņu jūgs.

 

Savādi, nebūs vairs pavasara…

Klaidone sirds, tev vēl kas ko teikt?

Jā! Rensteles čalo. Melns strazds svilpo zarā.

Man liekas, ka sēru laiks jāizbeidz.

 

Drusciņa par prieku

Komentēt

Inārs Brēdrihs  MINIPRIEKS

 

Pa kāju izliekumu gludo

Ko nepārtrauc ne dzīslas vads,

Skats mans kā marta pali pludo,

Jo iekšas tirda alkains bads.

Kur lielu ieskauj graciozi

Kā vainags zeķes nobeigums,

Tam pāri sārtā miesas roze

Zied mīlīgāk kā debess jums.

Kas pāri tam, tas aizliegts skatam,

Un tikai savās iedomās

Kā auns pa gatves vārtiem platiem

Es metos leknās ganībās.

Mārtiņš Freimanis: In Memoriam

Komentēt

Cilvēki.

Lietas.

Iela.

Trotuārs.

Smiekli.

Un tu man vēl teici,

Ka tas viss ir lieki.

Mēs, vienalga, paliksim

Viens otra parādnieki.

Un lēniem soļiem

Pār lielpilsētas oļiem

Es pagriezīšos

Un teikšu – atvadīsimies

No cilvēkiem,

Lietām,

Ielām,

Trotuāriem,

Smiekliem

Starp mums!


No Mārtiņa Freimaņa dzejoļu krājuma “Zālīte truša dvēselei” (2004)

Zvārguļu Edvards “Četras sveces”

Komentēt

Cik kluss mans Ziemassvētku vakars

Cik kluss. Es esmu gluži viens.

Uz galda dus mazs egles zariņš, –

Un ap to četras sveces deg.

 

To pirmo tiem es dedzināju,

Kam dvēselē ir dziļa nakts

Kas ne vien apraud pagājību,

Bet arī netic nākotnei.

 

To otro sveci – manai tautai,

Kam ilgs bij’ bāra bērna jūgs,

Kas atguvusi brīvestību

Vēl savā garā brīva nav.

 

To trešo sveci – divām sirdīm, –

Bet kāpēc tā tik tumši deg?

Ak, zinu: mīļo acu mirdzums

Ar viņas liesmu nesaplūst.

 

To ceturto kam dedzināju?

Sev, sev. Lai viņas atspīdums

Uz Bētlemi man ceļu rāda,

Kā senā, tālā bērnībā.

 

PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS VISIEM!

Šodien sniga visu dienu…

Komentēt

Austra Dāle “Sniegat, sniegi…”

 

Sniegat, sniegi, klusi, balti

Pāri puķēm, salnas lauztām, –

Lai nav skumji, lai nav salti

Sīkām saknēm, zemes glauztām.

 

Sniegat, sniegi, viegli, maigi:

Lai bez miņas aizsnieg pēdas,

Kur tik skumji bij’ un baigi,

Kur bij’ staigājušas bēdas.

 

Sniegat, sniegi, visu klājat

Dziļi, rāmi, sapņojoši;

Pavasarim paglabājiet

To, kas dzīvot vēl grib droši.

 

 

Older Entries Newer Entries