Gira un Granausks

Vitauts Sirijos Gira. Sarkankoka paradīze / no lietuviešu val. tulk. Daina Avotiņa. – Rīga: Lauku Avīze, 2014. (Vytautas Sirijos Gira. Raudonmedžio rojus. 1972)

Romualds Granausks. Migla virs ielejām / no lietuviešu val. tulk. Daina Avotiņa. – Rīga: Lauku Avīze, 2015. (Romualdas Granauskas. Rūkas virš slėnių. 2007)

2018. gads ir valsts dibināšanas simtgades gads ne tikai Latvijai, bet arī vēl veselai rindai valstu, arī Latvijas tuvākajām kaimiņienēm − Lietuvai un Igaunijai. Izdomāju, ka par godu šiem lielajiem svētkiem varētu kaut ko izlasīt no kaimiņiem. Lietuviešu daiļliteratūru esmu  lasījusi maz − neatminos neko vairāk par Sabaļauskaites “Silva rerum”, Ivanauskaites “Ragana un lietus” un pārīti padomju autoru. Varbūt tas ir maldīgs un virspusējs iespaids, taču igauņi savas literatūras tulkošanu atbalsta vairāk, tomēr “skaļākie” lietuviešu daiļdarbi pie mums nonāk, kā arī bērnu literatūra tiek tulkota. Konkrētos divus, manis lasītos romānus, ir tulkojusi Daina Avotiņa, kas ar lietuviešu tulkošanu nodarbojās vēl padomju laikā.

Giras romānam “Sarkankoka paradīze” manu uzmanību pievērsa fakts, ka lietuviešiem tas ir bijis ļoti populārs padomju laikā un pirmais ticis ekranizēts kā seriāls. Uzreiz pateikšu, ka romāna noformējums ir maldinošs (un tāds tas ir abiem romāniem), jo romāna centrā nav tvīkstoša 30.gadu daiļava, bet sakarīgs jauns cilvēks, kura dzīves ceļam lasītājs ir uzaicināts sekot. Varu pieņemt, ka lietuviešu lasītāju mīlestību romāns iemantoja ar nostaļģisku 20./30. gadu Kauņas attēlojumu un ļoti dzīvelīgu galveno varoni − Karolis Tuleiķis ir normāls jaunietis, kas agri apjauš meiteņu burvību, taču ir gana mērķtiecīgs, lai neļautu mīlas piedzīvojumiem stāties ceļā viņa medicīnas studijām. Domāju, ka 70.gados (romāna sarakstīšanas laikā) tekstā daudz kas bija uz atļautā robežas − šodienas lasītājam padomju partizānu slavināšanas un Smetonas režīma noniecināšanas būs pārāk daudz, taču toreiz tā visa varēja būt krietni par maz (turklāt tā meiteņu virkne varoņa gultā… fu, fu, fu).

Karolis grib būt turīgs, bet tomēr nepārdot savus ētiskos ideālus, viņš grib mīlēt patiesi, tomēr meiteņu seksuālais valdzinājums ir stiprs − galvenais varonis pastāvīgi atrodas dilemmas priekšā. Tiek pārbaudīta arī viņa politisko uzskatu noturība − vienā svaru kausā ir Karoļa bijušais klasesbiedrs, tagadējais policijas izmeklētājs Tadis, savukārt otrā − viņa studiju biedrs, kas slepus darbojas komunistu pusē. Autors gandrīz visu grāmatu Karoli notur neitrālā pozīcijā, un vispār jau nosliekšanās uz “pareizo” pusi notiek personisko simpātiju, ne pārliecības dēļ.

Jāsaka, ka man romānam gribētos pielikt punktu 1939. gada vasarā un varoni atstāt pirmskara Kauņā, kas vēl saglabājusi provinces pilsētas šarmu. Pēc tam jau sākas pilnīgi cits stāsts, kas pieprasa citas intonācijas.

Granauska romāns “Migla virs ielejām” sarakstīts jau 21. gadsimtā, un no manas puses tā ir pilnīga nejaušība, ka tas atkal ir vīrieša dzīvesstāsts. Šoreiz galvenais varonis Jons dzīvo Lietuvas laukos, pie Klaipēdas, un viņa mūža galvenais notikums ir kājas lūzums, pēc kura viņš top par klibiķi. Taisnības labad jāteic, ka Jons jau no dzimšanas ir no tiem cilvēkiem, kas savā 60. gadu jubilejā nostājas pie spoguļa un saka: “Beidzot es esmu tik vecs, cik visu mūžu esmu juties.” Autors gan cenšas Jonam piedāvāt dažādas iespējas, bet pēdējais spītīgi izvēlas sēdēt uz soliņa pie dzimtajām mājām kopā ar mammu un skatīties uz miglu, kas ceļas no upju ielejām.

Viss, kas organismā ilgi nekustas, atrofējas: muskuļi, kauli, asinsvadi. Un cilvēka dvēsele − tāpat. Nekustoties sarāvusies kvern cilvēkā, bīdamās gan no sevis, gan no citiem cilvēkiem… Arī dvēsele var sažūt kā kauls…

Nav grūti nojaust, ka galvenais varonis man nepatika, tomēr es nolēmu nesekot tiem, kas noniecina grāmatu, jo viņiem nepatīk varoņu raksturs un rīcība (nesen piedzīvoju vilšanos pāris krievu vlogeros, kas tādēļ kritizēja grāmatu). Jā, Jons ir nūģis, un otra galvenā varone Milda Marija ir smuka muļķīte, kuru autors galīgi nežēlo. Tomēr Granausks ir izcils prozaiķis, un, iespējams, es tieši viņa talanta dēļ tik ļoti pārdzīvoju par varoņiem. Vakar gāju gar kādu fitnesa centru, kur vēlu vakarā vingroja puisis ar meiteni, un domāju: mīļais draugs, varēji jau tu mest pie malas to roku vēzēšanu un uzaicināt meiteni uz randiņu, jo − tici man − pēc 30 gadiem tu noteikti nenožēlosi, ka tai piektdienas vakarā neiztaisīji vēl vienu presīti. Lūk, tieši tāpat arī tai Lietuvas ciemā Jons vēzē savu klibo kāju un Milda Marija taisa presītes ar draņķīgiem večiem, un viņi abi ik pa laikam satiekas, lai tā arī viens otru nesaprastu. Es domāju, ka finālā Jons dabū to, ko pelnījis, un fināls ir skarbs.

Ja abus romānus lasītu, vadoties pēc grāmatu noformējuma, tad jūs noteikti nedabūtu gaidīto. Giras romāns man paliks atmiņa ar 30.gadu Kauņas atmosfēru, kurā provinciāla uzdzīve mijas ar reālistiskām ārsta dzīves atziņām. Savukārt Granausks ir liels nostaļģijas meistars − tik skumji par meliorētām upēm un nesaprastām dzīvēm, tik skaisti par ābeļziediem un stārķu ligzdām. Bet abi romāni īstenībā nav priecīgi, bet drīzāk apcerīgi un skumji.

Leo Perucs “Svētā Pētera sniegs” (2010)

Leo Perucs. Svētā Pētera sniegs / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. (Leo Perutz. St.Petri-Schnee. 1933)

Ziemas pēdējās sniegotās dienās atcerējos par kādu grāmatu, ko lasīju pirms vairāk nekā gada, bet tā visu laiku gaidījusi savu aprakstīšanas brīdi. Dīvainā kārtā par to atcerējos “Latvijas grāmatu izstādes 2017” apmeklēšanas kontekstā, bet par visu pēc kārtas.

Austriešu rakstnieka Leo Peruca īsromāns “Svētā Pētera sniegs” ir izdots tālajā 1933. gadā. Nupat Austrijas kaimiņvalstī Vācijā vēlēšanās ir uzvarējusi Nacistu partija un par kancleru ievēlēts partijas vadonis Hitlers. Par viņa suģestējošo ietekmi uz pūli ikviens var pārliecināties dokumentālos kadros, tai pašā laikā man palicis noslēpums, kā no skata necilais un pēc laikabiedru vērtējuma saskarsmē ne pārāk patīkamais cilvēks ir spējis izraisīt masu ekstāzi. Nevaru apgalvot, ka Peruca romāna sižetā ir velkamas tiešas paralēles ar Hitleru, tomēr autors jau nedzīvoja mucā un bija labi informēts par notiekošo.

(Tekstā tālāk seko ievērojami maitekļi.)

Romāna darbība notiek Vestfālenē, Vācijas rietumos, kādā nelielā ciematā starpkaru periodā. Morvedē ierodas jauns ārsts Ambergs, kurš iepazīstas ar vietējo baronu – brīvkungu fon Malhīnu. Baronam patīk viss vecais, savu muižu viņš negrib modernizēt, tai pašā laikā pie viņa strādā ārsta sena paziņa – grieķiete Bibiša, kura ir ķīmijas doktore. Ārsts mana, ka baronam ir kāds plāns, taču viņš pat nenojauš, cik tas ir vērienīgs – barons Malhīns sapņo atjaunot vienu no Svētās Romas impērijas dinastijām – Hohenštaufenus un pats būt blakus jaunajam “Frīdriham Otrajam” kā “Pestītājam bija Pēteris: vienkāršs zvejnieks, taču allaž viņam līdzās”. Šim grandiozajam nodomam baronam nepieciešams tautas masu atbalsts un to viņš plāno iegūt ar ķīmijas palīdzību. Barons izpētījis, ka lieli, reliģiozi satricinājumi pasaules vēsturē korelē ar labības sēnītes jeb “melno graudu” izplatības areālu un viņš ar ķīmiķes palīdzību iecerējis mākslīgi izveidot narkotiku, kas cilvēkos radītu reliģisku degsmi un ticības ekstāzi.

Vai tā ir zaimošana, ja es saku, ka tik cildenas jūtas kā nicinājumu pret nāvi mēs varam izraisīt ar niecīgu heroīna devu, tāpat kā sakāpinātu laimes gatavību – ar opiju vai baudas ekstāzi – ar kantaridīnu?

Barona plāns, protams, ir skaists, taču, kā viņu brīdina draudzes mācītājs – jūs domājat, ka piesaucat Jahvi, bet atnāks Molohs, kam ķēniņš upurēja cilvēkus. Fināls ir atbilstoši pamācošs.

Perucs romāna galveno stāstu ir ielicis fantāzijas rāmjos, jo ārsts to vēsta no slimības gultas un neviens – ne viņš pats, ne lasītājs – nesaprot, vai tie ir viņa slimības murgi vai atmiņas par hloroforma raisītām vīzijām, vai tas patiešām noticis īstenībā. Fantāzijas forma stāstījumam piešķir it kā leģendas, it kā pareģojuma noskaņu, taču vienlaikus, iespējams, arī pasargā autoru no tā laika fašisma ideoloģijas piekritējiem, kas romānā varēja saskatīt nevēlamas alegorijas (Anšlusa laikā autors emigrēja uz Palestīnu.)  Šobrīd pārlasot konstatēju, ka man ļoti patīk autora stils un tajā viss ir samērīgās proporcijās, tādēļ visticamāk reiz pameklēšu vēl kādu viņa romānu (latviski esmu lasījusi “Leonardo un Jūda“, vēl izdoti “Naktīs zem akmens tilta” (2003) un “Pastarās dienas meistars” (2001)).

Atgriežoties pie sākumā teiktā, ka par Peruca romānu atcerējos grāmatu izstādē, tad tas būtībā diezgan bieži notiek pēdējā laikā, kad regulāri vērojamas informācijas kara izpausmes. Ne vienmēr šie labības “melnie graudi” ir jāsaprot burtiski kā narkotiku alegorija, visbiežāk tie pie mums atnāk pastarpinātā un neuzbāzīgā formā, jauki smaidot kā Jehovas liecinieki pie ārdurvīm. Grāmatu izstāde notiek jau gadiem ilgi, tikai nezin kāpēc tieši šobrīd uzrodas liels Krievijas grāmatu stends ar atsevišķu skatuvīti un sarunu vietu, kuru atklāj Krievijas prezidenta īpašais pārstāvis (kultūra ar politiku netiek jaukta, vai ne?) Nepārprotiet mani, es regulāri lasu krievu autoru darbus un principā neesmu “dzintariete”, taču, godīgi sakot, staigājot pa izstādi un no diviem skaļruņiem klausoties krievu valodu, man bija ļoti duālas izjūtas.

Ja vēl neesat skatījušies, tad ieteikšu jums ļoti jauku krievu multfilmu “Иван Царевич и Серый волк – 3” (2016), kurā cara dēls Ivans un Pelēkais vilks dodas ceļojumā uz Eiropu, tikmēr par valdnieku Krievzemē atstājot Putnubiedēkli; kad viņi atgriežas mājās, atklājas, ka brīnumains avots ir sācis ražot aveņu povidlu – kas šo zapti ēd, tas visu redz kā caur “rozā brillēm”. Ļoti labs krievu scenāristu darbs ar smalku ironiju, lai gan man šķiet, ka lielākā daļa publikas to nesaprata un turpina vien skatīties savus “povidlas” TV raidījumus. Man diemžēl nav pārliecības, ka visi Latvijas lasītāji un kultūras baudītāji ir apveltīti ar augsti attīstītu kritisko domāšanu un spēj atsijāt “melnos graudus” kultūras piedāvājumā.

 

Andžejs Sapkovskis “Pēdējā vēlēšanās” (2016)

Andžejs Sapkovskis. Pēdējā vēlēšanās / no poļu val. tulk. Māris Salējs. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Andrzej Sapkowski. Ostatnie zyczenie. 1993.)

Ilgi nāca pie latviešu lasītāja Geralts, bet atnācis ir godam, brīnišķīgā tulkojumā, un varbūt tiešām − kas lēni nāk, tas labi nāk. Man šķiet, ka no tā brīža, kad 90. gadu vidū poļu rakstnieks Sapkovskis tika iztulkots krieviski, es ik pa laikam esmu lasījusi sajūsminātu lasītāju atsauksmes par Veģmaku (latviski − Raganis). Sapkovskis ļoti nopietni ir ietekmējis krievu fantāzijas literatūru, un dažs labs krievs viņu pat uzskata par vietējo. Es arī Sapkovska Ragaņa ciklu sāku lasīt krieviski, taču kaut kas manu uzmanību no tā novērsa un neko tālu es netiku. Šobrīd esmu par to priecīga, jo varēju lasīt kvalitatīvu, radoši iztulkotu fantāzijas stāstu krājumu.

Geralts ir monstru kāvējs, kurš jau mazotnē ir atdots nežēlīgā ragaņu skolā. Mutāciju rezultātā skolas audzēkņi iegūst izcilas kaujas spējas: liels spēks, ātra reakcija, paātrināta vielmaiņa, kā arī tiek apmācīti maģijas jomā. Ragaņu darbs ir klejot apkārt pa pasauli un par samaksu iznīcināt cilvēkus apdraudošus briesmoņus. Ragaņu nav daudz, jo darbs ir bīstams, taču nevar noliegt − katrs gadījums ir unikāls un garlaicība nedraud. Protams, ka Geralta pasaule nav mūsdienu, tie drīzāk ir viduslaiki, kur cilvēki dzīvo nelielās pilsētvalstīs ar valdnieku priekšgalā. Cilvēki nav vienīgie pasaules iemītnieki − te ir elfi, rūķi, raganas, vampīri, vilkači un citi plašāk nezināmi mītiski iemītnieki, kuri atkarībā no situācijas sadzīvo vai naidojas ar cilvēkiem. Geralts stāv it  kā pa vidu cilvēkam un mītiskajam, turklāt nav teikts, ka vienmēr viņš atrodas cilvēku pusē, jo nelolo ilūzijas par cilvēka dabu. Būtībā viņa uzdevums ir uzturēt līdzsvaru.

Tu aizsargā ne tikai no tā ļaunuma, kurš slēpjas tumsā, bet arī no tā, kurš mīt mūsos pašos. Cik žēl, ka jūsu ir tik maz.

Ragaņa cikls (Saga o wiedźminie) nu jau aptver astoņas grāmatas, no kurām pirmās divas ir stāstu krājumi, bet pēdējā − Sezon burz (2013) − uzrakstīta pēc ilga, piecpadsmit gadus ilga pārtraukuma, jo Sapkovskis bija teicis, ka Ragaņu ciklā viņš sevi ir izsmēlis. Pirmajā  stāstu krājumā “Pēdējā vēlēšanās” iekļauti astoņi stāsti, no kuriem pirmais “Saprāta balss” ir sadalīts starp pārējiem septiņiem. Ievadstāstā “Raganis” Geralts ierodas Vizimas pilsētā, lai pieteiktos darbiņam – vietējais karalis ir izsludinājis naudas balvu tam, kurš atburs strigu − mazu, nešķīstu vampīrieni, kas vienlaikus ir karaļa incesta auglis. Geraltam tikai vajag kapličā pavadīt vienu nakti un palikt dzīvam līdz trešajiem gaiļiem. Uzdevums nav no vieglajiem, jo zobainā princese radusi visiem satiktajiem cilvēkiem izstaipīt zarnas pa plašu apkārtni, turklāt karalis vēlas redzēt savu bērnu atburtu, nevis nogalētu. Geralts tiek galā ar uzdevumu, tomēr striga paspēj viņam dziļi kaklā ielaist nagus. Viņš ir spiests braukt ārstēties uz Meliteles svētnīcu − tādu kā klostera un dziednīcas hibrīdu, un, lēnām atkopjoties, atceras citus savas dzīves piedzīvojumus.

Sapkovskis stāstos ir radoši apspēlējis pasakas − šeit var atrast motīvus no pasakām, piemēram, “Skaistule un briesmonis” (stāsts “Patiesības grauds”), “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (stāsts “Mazākais ļaunums”) u.c., taču, pirmkārt, pasaku sižets ir kalpojis tikai par iedvesmu, otrkārt, tas bieži ir tikai fons, uz kura Geralts izspēlē savu stāstu. Nevar gan noliegt, ka pazīstama pasaka palīdz lasītājam iejusties Ragaņa pasaulē, un to sekmē arī jau zināmu mošķu klāsts, tādēļ lasītājs aptuveni jau nojauš, kādas nejaucības var sagaidīt.

Draņķīgi laiki pienākuši, visāda riebeklība savairojusies. Mahakamā, kalnos, čum un mudž no bobolakiem. Mežos agrāk vilki kauca, bet tagadiņ visādi rēgi, baraviķeļi, kur vien kāju liec, visādi vilkači vai cita draņķība, laukos nāras un raudones nolaupa bērnus, un tādu gadījumu ir simtiem. Un vēl tādas slimības, par kurām agrāk neviens nebija dzirdējis, taisni mati ceļas stāvus.

Es neesmu īpaša fantāzijas žanra cienītāja, jo lielākoties man izdomātās pasaules šķiet neinteresantākas par rakstnieku fantāzijām par reālo pasauli. Taču Geralts dzīvo vidē, pazīstamā no bērnības pasakām, kas pārtapusi pieaugušo spēlē –  te ir sava daļa vardarbības, nedaudz erotikas un miesas alku, veselīgs humors. Geralts ir tāds mačo, kas varētu patikt abiem dzimumiem, attiecas pret sevi ar ironiju un neslēpj, ka viņam kādreiz gadās iebraukt auzās. Manā iztēlē viņš līdzinās pārdesmit gadus jaunākam Lūcijam Malfojam (labi, aktierim Džeisonam Īzakam ar baltu parūku), un tā kā tas ir seksuālākais poteriādes tēls, tad jūs nojaušat manas izjūtas pret Geraltu.

Lai arī Sapkovska pasaulē dzīvo dažādas būtnes, neviena nav ne ļauna, ne laba − šeit āriene un redzamie mērķi bieži ir maldinoši. Pasaulē ir gan vampīrenes ar patiesas mīlas pilnu sirdi, gan draugi ar viltīgiem nodomiem − viss kā pie cilvēkiem. Tādēļ izsaku dziļu cerību, ka godātais Salēja kungs jau čakli tulko nākamo Ragaņa stāstu grāmatu un es varu droši laist tautas savu krievu tulkojumu un gaidīt brīnišķīgu latviešu versiju. Nē, tiešām, dārgā izdevniecība, nevajag uzsākt sēriju un pamest to pusratā, tā jūs tiešām būsiet īsti bobolaki.

Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

 

 

 

 

Vladislavs Todorovs “Dzifts” (2013)

Vladislavs Todorovs. Dzifts: melnais detektīvs / no bulgāru valodas tulk. Dens Dimiņš. – Rīga: Mansards, 2013. (Владислав Тодоров. Дзифт: черен роман. 2006.)

Vispār jau tāda stila literatūra nav mana ierastā izvēle, bet šoreiz tieši tas bija noteicošais: kādā lasīšanas izaicinājumā bija prasība izlasīt grāmatu, kādu parasti nelasa. Tieši tādēļ es niekojos ar visādiem izaicinājumiem, ka tie mani noved pie neierastā; kādreiz tas ir galīgi garām, bet kādreiz − patīkams atklājums. Otrs lasīšanas iemesls ir tāds, ka man tomēr gribētos izlasīt visus tos darbus, kas pēdējā laikā tiek tulkoti par ES piešķirto finansējumu, jo pastāv cerība, ka tā nebūs gluži vienas dienas literatūra.

Grāmata “Dzifts” (2006) ir slavena un godalgota, tās ekranizācija (2008) arī, tādēļ vārds ‘dzifts’ jau kādu brīdi grozījās pa manu literāro perifēriju un šķita, ka grāmata uzrakstīta krietni senāk. Arī pats romāns, lai arī autora literārā debija, atstāj ļoti nobriedušu un pat virtuozu iespaidu − rodas sajūta, ka šajā daudzslāņainajā un prasīgajā noir fiction žanrā Todorovs jūtas kā zivs ūdenī un lasītājam atliek tikai nesties iepakaļ viņa trauksmainajai fantāzijai.

Kode − iedomājieties paši, kā tā lido. Nevis lido, bet haotiski plivinās. Ja mēģināsiet uzzīmēt kodes trajektoriju, jūsu skice būs pilnīgi nesaprotama. Mana dzīve ir aprakstāma tāpat, un būtībā to var teikt par pilnīgi jebkuru dzīvi.

Romāna darbība sākas 1963. gada decembrī, kad no cietuma pēc 20 gadu ieslodzījuma iznāk Levs Žeļazkovs jeb Kode, un lasītājs turpina sekot viņa gaitām turpmākās 12 stundas. Leva plānos ir aiziet uz Sofijas kapiem, tad preču vilcienā uz Varnu, un tad ar kuģi uz dienvidiem, kur atlikušo mūža daļu laiskoties šupuļkrēslā un “izkopt mūžīgo iedegumu”. Leva pastrādātā nozieguma līdzdalībniekam Gliemim ir savi plāni attiecībā uz Kodi, kurus viņš pasteidzas īstenot, bet Kode − laisties lapās, ko kājas vien nes. Trillera cienīgo sižetu − bēgšanu ar pakaļdzīšanos − autors dažādojis galveno varoni ievedot dīvainās, groteskās vietās: pirts moku kambaris, slimnīcas uzņemšanas telpas, kapraču kantoris, kurā tiek satikti tikpat dīvaini cilvēki, kas uzvedas kā farsa varoņi un stāsta ciniskas anekdotes. Todorovs nav aizmirsis arī par tādu noir fiction literāro štampu kā liktenīgā sieviete, un uz skatuves uznāk Kodes mīļotā sieviete Ada, kura arī piedalījās noziegumā.

Protams, varētu mēģināt analizēt romāna daudzos slāņus un simbolus, ko Todorovs kā izglītots kulturologs ir iepinis tekstā, kā arī sasaistīt to visu ar socreālisma Bulgārijas drūmo noskaņu, tomēr es neesmu literatūrkritiķis, tādēļ vienkārši teikšu, ka romānu lasīt bija ārkārtīgi interesanti. Tai brīdī, kas drusku apnika pakaļdzīšanās un Leva dziļdomīgais monologs, autors piedāvāja jautrus pastāstiņus, kas tika pasniegti jaukā satīriskā formā. Arī galvenā varoņa tēls − mūžīgais nelaimes putns it kā būtu pelnījis līdzjūtību un tādu kā kauna sajūtu par viņa stulbajiem gājieniem, tomēr viņš ir pārāk grotesks, lai būtu uztverams pilnā nopietnībā. Ko gan var gaidīt no cilvēka, kurš košļā piķa gabalu un talismanam izvēlējies sava kameras biedra stikla aci? Turklāt visa romāna garumā viņam uz pēdām ir nāve un tautas republikas iekšlietu struktūras.

Vulgaritāte, sulīgi izteicieni, melns humors, piesātināts trilleris, socreālisma atraugas − tas viss tiek dāsni dāvāts lasītājam romāna “Dzifts” lappusēs. Lai nu mēs visi būtu pozitīvi cilvēki, labi kā Ļeņins, tieši un ne ar pliku roku ņemami, kuru stāsti nav kleini… Reāli labs gabaliņš, ko iesaku lasīt visiem, kas meklē nestandarta lasāmvielu.

***

Ko dzēra Kode?

− Nav ne vainas, un ko tu dzersi?

− Kaut ko niknu, jo man ir sūdīgi.

− “Balto verdzeni”. (..) Vispieprasītākais padzēriens mākslinieku un inteliģences pārstāvju aprindās.

(..)

Viegli un nevērīgi viņa piegāja pie bufetes, atbīdīja nelielu stikla sienu un izņēma no plaukta divas kristāla vāzes un resnvēderainu pudeli ar melnu, biezu dziru, iepilināja to glāzēs, tad pielēja vēl tikpat saldo krējumu un pa virsu šņabi, visu samaisīja ar sudraba karotīti un pienesa man dzeramo ar vārdiem:

− “Baltā verdzene”.

Kodes dzertais koteilis ļoti atgādina populāro “White Russian”, kura klasiskā recepte ir piecas daļas vodkas, divas daļas kafijas liķiera (Kahlua) un trīs daļas saldā krējuma. Tomēr šis kokteilis parādās tikai 1965. gadā, kas ir nedaudz vēlāk par romānā norādīto. Interesanti, vai 1963. gada Bulgārijā tiešām tika dzerta “Baltā verdzene” vai arī tā ir tikai autora izdomāta kultūratsauce, vai pat vienkārša spēle ar kokteiļa nosaukumu.

 

Dubravka Ugrešiča “Ragana izdēja olu” (2013)

Dubravka Ugrešiča. Ragana izdēja olu / no horvātu val. tulk. Anete Simanovska. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013. (Dubravka Ugrešić. Baba Jaga je snijela jaje. 2007.)

Pa ilgiem laikiem latviešu valodā ir iznākusi kāda horvātu rakstnieka grāmata, kas tāpēc vien ir uzmanības cienīgs fakts. Dubravka Ugrešiča (1949) ir pazīstama persona horvātu literatūrā, krievu literatūras tulkotāja un pasniedzēja, vairāku prestižu Eiropas literāro prēmiju ieguvēja. Kad sākās Dienvidslāvijas karš, Ugrešiča skaļi pauda uzskatus gan pret karu kā tādu, gan pret abu karojošo pušu nacionālismu, savā dzimtenē izpelnoties plašu nosodījumu, kas bija iemesls viņas emigrācijai 1993. gadā. Viens no epitetiem, ar ko tika apveltīta Ugrešiča, bija ‘ragana’, varbūt tādēļ viņa piekrita piedalīties Skotijas izdevniecības Canongate grāmatu sērijā Canongate Myth Series, kura ideja – mūsdienu rakstnieku skatījums uz senajiem mītiem. (Šobrīd sērijā ir iznākušas 18 grāmatas (no 2005. gada), latviski tulkotas – pirmās četras un tagad – Ugrešičas darbs, kurš gan netiek norādīts kā sērijas sastāvdaļa.)

“Ragana izdēja olu” pēc struktūras ir triptihs, kurā apvienotas trīs, savstarpēji neatkarīgas daļas, kuras saista vienīgi kopīgā tēma (manā uztverē) – sieviete un vecums. Pirmajā daļā autore stāsta par savu māti un viņas paradumiem, ko skāris vecums un slimība (visticamāk, tā ir autobiogrāfiska); otrā daļa ir savdabīgs, jancīgs garstāsts par trīs večām, kas ierodas čehu kūrortā, lai par pēdējo naudu vēl kārtīgi izbaudītu dzīvi; trešā daļa ir kādas folkloristes stāstījums par raganas, konkrēti – slāvu Babas Jagas tēlu un tā dažādajām nozīmēm un atsaucēm kultūrā. Man ļoti patika pirmā daļa, kurā autores stāstījums par mammu ir vienlaikus mīļš un aizkustinošs un pat viņas brauciens uz mammas bērnības pilsētu Bulgārijā kopā ar dīvaino folkloristi sniedz līdzpārdzīvojumu un pārdomas par tēmu “Vai vajag atgriezties pagātnē”. Otrā daļa mani brīžiem garlaikoja, jo farss nekad nav bijis mans mīļākais žanrs un klajās atsauces uz mitoloģiskajām paralēlēm bija apnicīgas. No trešās daļas es gaidīju visvairāk, jo šķita, ka tā man piedāvās izsmeļošu stāstu par slāvu raganām, bet saņēmu vismazāk. Pirmkārt, man autores pieeja šķita ļoti virspusēja un no dažādiem avotiem māksloti sakompilēta, otrkārt es nejutu kādu mērķtiecīgu, gudri virzītu mīta izmantošanu, kas atklātu kādu autores “izsēdētu” atklāsmi par viņas acīmredzamo vēlmi vēstīt par sievietes novecošanu un vecuma vietu kā tādu mūsdienu kultūrā. Drīzāk otrādi – viņas manifestam līdzīgais epilogs “…lai ceļas sieviešu miljoni…” šķita nepārdomāts un neiederīgs konkrētās grāmatas kontekstā.

Lai arī es te purpinu par visādām nepatikām, Ugrešičas valoda un izteiksmes līdzekļi man patika un sagādāja dažu labu jautru brīdi. Viņa māk izcelt komisko tur, kur gribas raudāt, un parādīt skumjo pat izteikti laimīgā stāstā.

Kas zina, varbūt Likteņa pavēlnieces birokrātiskais aparāts līdzinās Holivudai vai Bolivudai, varbūt tajā rūpīgu ierēdņu miljonu vietā strādā miljoni haltūristu – pārraksta, pārmuļļā, skribelē, smērē papīru. Varbūt pat starp viņiem pastāv darbu dalīšana, proti, vieni sacer dialogus, otri – sižetu, bet trešie – personāžus, un varbūt tieši tāpēc mūsu dzīves ir tāda neaprakstāma putra. Tikko piedzimušiem mums katram iegrūž rokās neredzamu tīstokli, un mēs aizskrienam pa savā dzīvēm kā skauti, vadīdamies pēc mums dotajām neredzamajām koordinātēm. Un varbūt tieši no tā, no tās nervozās skriešanas rodas tā šausminošā nezināšana par citu dzīvēm, par savu pašu tuvāko cilvēku dzīvēm…

Par tulkojumu vienīgā piezīme būtu tāda, ka tas man brīžiem šķita pārāk cītīgs: nav nekādas vajadzības tulkot Zahertorti kā Vīnes šokolādes biskvītkūku, jo tekstā būtisks ir tikai vārds torte, kā arī citviet šķiet burtiski tulkots tas, ko labāk būtu bijis aizstāt ar latviešu izteicienu. Bet tas jau ir tulkotāja gaumes jautājums. Visticamāk, ka izdevējs ir izvēlējies nosaukumā oriģinālo Baba Jaga aizstāt ar ‘ragana’, kas man tomēr neliekas piemēroti. Babas Jagas – ļaunas un nesmukas mitoloģiskas būtnes – tēls ir gana plaši pazīstams arī latviešu kultūrtelpā, savukārt raganas nozīme ir daudz plašāka. Galugalā, arī autore taču pati izvēlējās darboties ar vienu konkrētu raganas tēlu, kādēļ gan lieki atņemt grāmatas nosaukumam precizitāti.

Neskatoties uz iebildēm, grāmata man tomēr patika – savdabīgs skatījums uz sievieti, vecumu un Babu Jagu. Iespējams, ka viņas esejas varētu būt vēl saistošākas.

Džozefs O’Konors “Jūras zvaigzne” (2002)

Džozefs O’Konors. Jūras zvaigzne / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2005.

„Jūras zvaigzne” latīniski ir Stella maris, tā kādreiz titulēja Jaunavu Mariju, visu katoļu jūras braucēju aizgādni. Kuģim “Jūras zvaigzne”, kurš 1847. gada atiet no Īrijas krastiem, Dievmātes aizgādība nekaitētu, tomēr šķiet, ka tobrīd Īriju un tās iedzīvotājus ir nolādējis pats nelabais.

19. gadsimta sākumā Īrija nonāca Anglijas pakļautībā, un īru tautas stāvoklis ar katru gadu pasliktinājās. Par lielajiem zemes īpašniekiem pamazām kļuva angļu un skotu protestanti, bet īru zemnieki nonāca viņu atkarībā. Agrārā reformas rezultātā mazie nomnieki vairs nebija izdevīgi, un cilvēkus izlika no viņu dzimtajām mājām. 1845. gadā Īrijas kartupeļus inficēja puve, kas iznīcināja tautas pamatēdienu, un sekoja vairāki neražas gadi – sākās an Gorta Mór jeb Lielais bads, kurš ilga četrus gadus (1845-1849). Tos, kas nenomira no bada, nogalināja daudzās epidēmijas; nepilnīgās iedzīvotāju uzskaites dēļ nav iespējams pateikt, cik tieši cilvēku nomira, bet tas tiek lēsts robežās no viena līdz pusotram miljonam. Ļaudis bēga prom no savas dzimtenes uz ASV un Kanādu, un emigrantu skaits bija milzīgs. Līdz Lielajam badam uz Amerikas kontinentu jau bija aizbraucis vismaz miljons īru, bet bada gados emigrantu apjoms bija aptuveni 250 000 gadā. Kopumā Īrijas iedzīvotāju skaits no 1841. līdz 1901. gadam saruka no 8 miljoniem iedzīvotāju gandrīz uz pusi.

Grūti iedomāties, ka par šo vēstures posmu būtu iespējams uzrakstīt kādu dzīvespriecīgu romānu, tādēļ ilgu laiku grāmatām par šo tēmu es metu līkumu. Tomēr Goodreads grupas Bookworm Bitches ziemas izaicinājumā bija prasīta viena grāmata par Īriju – tā nu vajadzēja saņemties. Jāteic, ka O’Konors ir uzrakstījis teicamu darbu par ļoti smagu tēmu, piedevām izdarījis to saistoši, atklājot gan dažādus vēstures faktus, gan niansētus galveno varoņu pārdzīvojumus. Dīvainā kārtā Lielais bads pārņem līdz kaulam, tomēr īru varoņi labāk mirs, nekā pieļaus, ka tos žēlo.

1847. gadā no Īrijas krastiem atiet kuģis “Jūras zvaigzne”, uz kura atrodas 37 cilvēku apkalpe, 402 ar pusi parastie lēto vietu pasažieri un 15 pirmās klases pasažieri. Kuģis ir pārlādēts, pārtikas trūkst, nožēlojamā higiēna veicina slimību izplatīšanos. Braucēju vienīgā cerība ir Ņujorka – kuģa galamērķis, daudzus otrā krastā gaida radinieki, kuri ir sakrājuši un atsūtījuši ceļa naudu. Uz kuģa atrodas trīs romāna galvenie varoņi – lords Kingskorts, viņa bērnu aukle Mērija un apšaubāmas izcelsmes skrandainis Pijs Malvejs. Īrijā tos netur vairs pilnīgi nekas un neviens – visa Mērijas ģimene ir mirusi, lords Kingskorts ir aizslēdzis savu bankrotējušo muižu, bet Pijs bēg no savas pagātnes un pats no sevis.

Jūra ieplūst cilvēkā iekšā, gluži kā sava veida narkotikas. Reizēm es attopos, ka runāju (un pat domāju) tādos kā viļņveida ritmos. Tas ir dīvaini. Un visi jūrasbraucēji pēc zināma laika, šķiet dara tāpat. It īpaši naktīs okeāns liekas melanholijas pārņemts. Viļņu šļaksti pret kuģa korpusu, un tā tālāk.  Debesis ir tik tumšas, ka zvaigznes izskatās vēl spožākas, pat mirdzošākas un skaistākas nekā Golvejā. Reizēm man šķiet, ka es labprāt paliktu šeit uz visiem laikiem.

Romāna struktūra ir nedaudz neierasta – autora stāstījums mijas ar kapteiņa dienasgrāmatas fragmentiem, lorda vēstulēm, žurnālista nākotnes grāmatas izvilkumiem, kā arī nodaļu beigās un sākumā tiek citēti reāli dažādu personu izteikumi par Īriju un tās stāvokli, ko papildina arī bildes. Viss romāns tiek virzīts uz to, lai lasītājs saņemtu iespējami pilnīgu ainu un izprastu katru personāžu.  Piedevām autors ir parūpējies, lai lasītājs katrā nodaļa atklātu kādu jaunu pavērsienu un iepriekšējie notikumi pavērtos jaunā gaismā. Sākumā varoņi tiek mīlēti, tad ienīsti un nesaprasti, bet izskaņā – viņiem tiek piedots. Fakti šķita spiežamies cauri virskārtas maskām kā senseni koki, ko ar dzīvu mizu pēc piecsimt gadiem atrod zem purva zemes.

Īrijas vēsture varēja būt citādāka. Anglijas palīdzība bija mazefektīva, neregulāra; uzskata, ka 1846. gadā būtu pieticis ar aizliegumu eksportēt graudus no Īrijas, lai kompensētu milzīgo kartupeļu ražas kritumu. Šobrīd šausminošs liekas fakts, ka visus bada gadus turpinājās un pat pieauga pārtikas eksports no Īrijas uz Angliju.

Kā valdība izturas pret cietumniekiem un emigrantiem, kā izturas pret nabadzīgajiem un pret tiem, kuriem nav ietekmes, tāpat šī valdība slepenībā vēlētos izturēties pret mums visiem.

“Jūras zvaigzne” ir nežēlīgi skaista drāma, kurā varoņu dzīves iztek kā smiltis caur pirkstiem, bet viņi cīnās, jo ikviena traģēdija var būt iemesls varonībai. Man šķiet, ka es esmu uzrakstījusi pārāk maz, lai atklātu, cik ļoti grāmata mani saviļņoja, izklaidēja un pamācīja.

Kristina Sabaļauskaite “Silva Rerum” (2011)

Kristina Sabaļauskaite. Silva Rerum / no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. – Rīga: Zvaigzne, 2011. (Kristina Sabaliauskaite. Silva Rerum (2008)).

1659.gads. Žemaitijas kunigaitija – viena no Polijas-Lietuvas ūnijas (Žečpospoļita) sastāvdaļām. 1569.gadā izveidotā savienība Eiropas absolūtisma un reliģisko karu laikmetā bija drosmīgs demokrātisks eksperiments, kura teritoriālās robežas bija vienas no lielākajām Eiropā. 1648.gadā par nopietnu draudu ūnijai kļuva mūsdienu Ukrainas teritorijā mītošie Zaporožjes kazaki, kuri nekādi nespēja sadzīvot ar saviem poļu kungiem – atamana Bogdana Hmeļņicka vadītais dumpis, kura laikā kazaki nežēlīgi vērsās pret katoļiem, pārvērtās par karagājienu Polijas virzienā un viņu karaspēks aizgāja līdz pat Vislai. 1654.gadā kazakiem palīgā nāca Krievija un sākās krievu-poļu karš, kurš ar pārtraukumiem ilga līdz pat 1667.gadam, kad izdevās noslēgt miera līgumu. Pa starpu tam visam vēl notika Otrais poļu-zviedru karš (1655-1661). Karalis devās trimdā, bet daudzi augstmaņi izvēlējās nodevību. Kā redzams, par mierīgu šo laikmetu nevar nekādi nosaukt, drīzāk par Žečpospoļitas beigu sākumu.

Tai pašā laikā Žemaitija atrodas nedaudz sāņus no lielajiem kara ceļiem, un nekas netraucē romāna galvenajiem varoņiem – dvīņiem Uršulei un Kazimieram Norvaišiem – vadīt laimīgu bērnību. Viņi sildās savu vecāku mīlestības saulītē un dzīvo pārticīgu dzīvi, nemaz neatceroties bēgšanu no Viļņas kazaku plosīšanās laikā. Bet bērni aug ātri un drīz vien jādomā par viņu nākotni – Uršule ir pārliecināta, ka grib būt svētā un tiešākais ceļš uz to ir iestāšanās klosterī, savukārt Kazimiers negrib tā īsti neko – mūsu miesu tāpat taču sagrauzīs tārpi.

Manuprāt, ka visgrūtāk ir rakstīt par tiešām labiem daiļdarbiem, jo  ir risks pierakstīt pilnu lapu ar epitetiem tā īsti nepasakot neko. Tās ir tāds vēsturiskais romāns, kurā lasītājam ir atvēlēta klusā liecinieka loma – viņš stāv un elpo mugurā galvenajiem varoņiem, ar viņiem guļ, ēd un pastaigājas. Es negribētu daudz rakstīt par romāna saturu, jo tas ir skaists un pilnvērtīgs kā skanīgu ķieģeļu māja, kurā katrs gabaliņš ir nopulēts un ar mīlestību iebīdīts savā īstajā vietā. Un man ir tāda sajūta, ka, stāstot par vienu ķieģeli, es pazaudēšu stāstu par māju. Ne velti romānu sauc par barokālu – krāšņā daudzslāņainība ir tā trumpis.

Romānā var uzzināt par tā laika žemaišu muižnieka dzīvi, par Viļņas atkopšanos pēc kara un dažām tās leģendām, par sieviešu klostera ikdienu, par studentu kariem, par dažu labu intrigu un noslēpumu, par kunigaišu palaidnīgo dzīvi nakts aizsegā… daudz visa kā. Abi dvīņi ir dulli bērni, bet viņu vecāki saprot, ka stāties tiem ceļā nav prāta darbs – galu galā katram dzīvē ir jāiegūst savi puni. Bet romāna beigās uzvar mīlestība, “jo mīlestība ir vislaimīgākais ārprāta paveids, bet tāpēc jau tas nav mazāk bīstams.”

Ticiāns. Venus Anadyomene (1520)

Un Jons Motiejus skatījās uz viņu un skatījās, un, protams, redzēja uz viņas auguma zīmes, ko bija atstājis laiks un viņš pats, bet reizē redzēja viņu tādu kā tad – kā pirmajā naktī pēc abu laulībām, bet visvairāk redzēja viņas degošās acis un pārvērtušos seju, kurā pazina ikvienu grumbiņu, bet kura tagad bija itin kā jauna un sveša, un piepeši viņš saprata, beidzot saprata, ka viņa priekšā ir paša izsapņotais paradīzes dārzs, taču nebūt ne tas dārzs, kuru viņš te radīja un veidoja, cirpa un taisnoja, un potēja daudzus gadus, un apstādīja augiem, kas zied cits pēc cita, bet tas debešķīgais un pilnīgais dārzs, kuru aprakstījuši filosofi un Baznīcas mistiķi, dārzs, kurā perfektā mūžībā un vienotībā saplūst visi četri pasaules elementi – jo zem kājām viņam tagad bija zeme, aiz tās – ūdens, virs viņa – gaiss un zvaigžņotās debesis, bet pretī stāvēja viņa – uguns; uguns sievietes veidolā, pazīstamā un reizē tik neparedzami bīstamā Elžbieta kā uguns.“

Tulkojums ir perfekts, kas nozīmē, ka man nebija sajūtas, ka es lasu tulkotu grāmatu. Vienīgi es gribētu skaidrojumus dažiem senvārdiem, pieņemu, ka daudzi nezina, kas ir baršķis (jaunu biešu lapiņu zupa) vai zebenieks (tarba, audekla maisiņš). Tāpat man gribētos pie romāna vienu mazu lapiņu vēstures – līdzīgu šeit sākumā rakstītajam, jo Lietuvas vēsturi es zinu tikai ļoti vispārīgos vilcienos un man bija pagrūti saprast, kāpēc tie kazaki plosās pa Viļņu un tā īsti es nesapratu dvīņu tēva Jona Motiejus paglabātā slepenā šķirstiņa noslēpumu.

Ja lasītājā ir kāda nepārvarama pretestība pret vēsturiskiem romāniem vai arī pārsvarā lasa tikai sentimentālos romānus vai bojevikus – šī nebūs īstā lasāmviela. Bet visiem pārējiem šī grāmata būs īsts saldais ēdiens. Ar lielu prieku izlasīšu romāna turpinājumu.

Romāna sākumu var palasīt šeit.