Sākums

Ričards Meisons “Baudas meklētāja stāsts” (2014)

12 komentāri

Ričards Meisons. Baudas meklētāja stāsts / no angļu val. tulk. Ligita Lukstraupe. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Richard Mason. History of a Pleasure Seeker. 2011)

Meisons_Baudas“Baudas meklētāja stāsts” man nejauši patrāpījās skatam bibliotēkas plauktā, un tā kā manu fantāziju rosināja pieteikums “jauna vīrieša draiskulības 1907. gada Amsterdamā” romāns tika paņemts un izlasīts. Pēc manām domām tā ir pretencioza vēsturiskā lubene ar erotiskiem elementiem, bet varbūt vienīgi vēsturiskais fons noturēja manu uzmanību līdz romāna beigām.

Autora izvēlētais laikmets ir vienkārši lielisks: 20. gadsimta sākums rakstniekam piedāvā ļoti plašas iespējas visdažādākajās sfērās. Arī sižets ir intriģējošs − jauns, nabadzīgs censonis tiek nolīgts par mājskolotāju ļoti bagātā Amsterdamas uzņēmēja ģimenē, kur pacenšas iepatikties visiem ģimenes locekļiem, bet īpaši jau namamātei. Iespējams, tieši laikmeta un sižeta potenciāls romānā pievīla, jo autoram pietrūka meistarības, lai to visu vērstu par bestsellera nosaukuma cienīgu. Pirmkārt, es nenoticēju romāna varoņu tēlojumam, kas drīzāk atgādināja tādu marionešu teātri, kurā spēlē autora raustītas lelles. Romāna galvenais varonis ir tik fascinējošs, ka viņā iemīlas visi apkārtējie, dzimumus nešķirojot, un apber ar dāvanām krīzes brīžos, lielisks mākslinieks un mūziķis. Tiešām? Citi varoņi rada iespaidu, ka ir radīti tikai, lai piespēlētu galvenajam, ne mirkli neradās ilūzija, ka romāna notikumi varētu notikt īstenībā. Otrkārt, romāna nosaukums skaidri liecina, ka autora mērķis ir bijis piesaistīt lasītājus ar erotikas palīdzību. Tai pašā laikā autors tomēr nav vēlējies nonākt erotikas plauktiņā, un tad nu visu laiku mēģina lavierēt, bieži atstājot lasītāju neziņā kopā ar galvenā varoņa “pulsējošo locekli”.

Erotiskais romāns īstenībā ir ļoti grūts žanrs, jo nepieciešams smalki sajust pikanto ainu attiecību pret romānu sižetu – tas ir kā ēdienam pareizi nomērīt garšvielas. Nemaz nerunājot par prasmi aprakstīt šīs ainas – tik skaidri, lai lasītājs saprastu, kas notiek, bet arī tik smalki, lai tas paliktu gaumes robežās. Mensona lietotie izteikumi – “stundām ilgi”, “līdz rīta gaismai”, “kamēr saule aust” diezgan skaidri norāda uz pseidoerotiku, kad rakstīt par TO gribas, bet prasmes nav. Man pat palika žēl nabaga jaunā censoņa, kuram “stundām ilgi” jālaiza saimnieces “kaķītis”, jo autoram nekam citam nav pieticis izdomas; un saimnieces vīrs – tukls 50-gadnieks, kas 10 gadus dzīvojis šķīstībā, pēkšņi atraisās kā pusaudzis un sekso “līdz rīta gaismai”. Romāna kulminācija ir aizraujošs teksts – “katrs izdzīvoja pats savu būtību, sasniedzot tādas sajūsmas dzelmes, kādas neviens no viņiem līdz šim nav pazinis”; tāds dziļdomīgs vīrieša dibena cauruma laizīšanas apraksts būtu pelnījis atrasties uz kādas meditācijas rokasgrāmatas vākiem. (Protams, tas notika līdz rīta ausmai.)

Skaidrības labad piebildīšu, ka man nav pilnīgi nekas pret erotiskām ainām vai veselu romānu, tomēr autors to visu ir pasniedzis diezgan prasti. Vispār radās iespaids, ka viņš ar sievieti nekad nav gulējis, jo, pirmkārt, dominē gejiskas izjūtas, otrkārt, gultas ainas ar sievietem ir nedabīgas, tieši tāpat kā sieviešu tēli kopumā.

Grāmatas pluss ir tas, ka viss norisinās pietiekami raiti, tādēļ arī izbrīns par varoņu brīžiem neloģisko, izveidotajam tēlam neraksturīgo rīcību vai smieklīgās seksa ainas ir pārlaižamas, un tad jau var palasīt par bagātu ļaužu dzīvi Amsterdamas savrupmājā vai lepna kruīza kuģa ikdienu. Bet vispār pasaules literatūrā ir gana daudz citu, labāku piemēru tam, kā trūcīgs un godkārīgs smukulītis cauri gultām laužas uz sabiedrības treknāko slāni.

Diāna Gabaldone “Svešzemniece” (2013)

20 komentāri

Diāna Gabaldone. Svešzemniece / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Diana Gabaldon. Outlander. 1991.)

Gabaldon_OutlanderSen neviena romāna tulkojumu nebiju gaidījusi tik ļoti kā Gabaldones Outlander, tādēļ sāku to lasīt pie pirmas izdevības, atbīdot tālāk visus citus lasīšanas plānus. Grūti pateikt, kādēļ tas mani tik ļoti vilināja, varbūt piesaistīja ceļošana laikā, varbūt darbības vieta — Skotija, varbūt sieviete galvenā lomā biezā daudzsējumu seriālā. Laikam jau vienreiz pa ilgiem laikiem gaidītajā neesmu vīlusies, jo tieši tādu izklaides romānu es jau sen biju gaidījusi.

Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet romānu ir grūti iebīdīt kādā vienā žanrā un pat noteikt tā literāro vērtību. Domāju, ka diezgan precīzi to būtu nosaukt par romantisku dēku romānu meitenēm, tai pašā laikā nekādi negribas to ielikt lubeņu plauktiņā, jo tas ir pārāk labi uzrakstīts. Romāna sākumā darbības laiks ir 1945. gads, norises vieta — Skotijas kalniene, uz kuru savā otrajā medusmēnesī ir aizbraukuši atpūsties Klēra un Frenks Rendeli. Abi ir piedalījušies Otrā pasaules karā, Klēra kā medmāsa, tagad viņu plānos ir atjaunot attiecības un beidzot uzsākt normālu ģimenes dzīvi. Var just, ka pēc spraigā, notikumiem piesātināta kara laika Klēra jūtas kā izmesta no laivas — viņu garlaiko vīra aizraušanās ar dzimtas vēstures pētniecību, bet nedaudz palīdz aizraušanās ar herbārija vākšanu. Kādā pievakarē Klēra dodas pēc reti sastopamas puķītes uz kalnu, kur joprojām notiek seni pagānu rituāli, un dīvainu, nesaprotamu spēku sagrābta tiek iesviesta 1743. gadā.

Laiks un vieta, kurā Gabaldone ievietojusi galveno varoni — Skotija 18. gs. vidū — ir gana dramatisks un piesātināts, lai te varētu izvērsties visi notikumos iesaistītie. 1707. gadā tika noslēgta Anglijas un Skotijas ūnija, kas izveidoja Lielbritāniju. Abās valstīs bija gan apvienošanās pretinieki, gan aizstāvji: Skotija tajā bija ieinteresēta ekonomisku apsvērumu dēļ, savukārt Anglija vēlējās novērst Francijas protežēta Stjuartu dinastijas pēcteča, kuru Skotijā atbalstīja t.s. jakobīti, nonākšanu Anglijas tronī. Klēras ierašanās gadā — 1743. — jakobīti slepeni turpina vākt līdzekļus un militāro spēku, lai sagatavotu “smukā prinča” Čārlza, Stjuartu pēcteča, vadīto jakobītu sacelšanos. Lai nebaidās tie, kam nepatīk izvērsti vēsturiskie romāni, jo tas būtībā arī ir viss, kas jāzina par attiecīgā laikmeta situāciju: angļi pret jakobītiem. Lai arī Klēra neaizraujas ar vēsturi, tik daudz no vīra stāstītā viņa atceras, ka 1746.gada 13. aprīlī “smukais princis” Kalodenas kaujā cietīs iznīcinošu sakāvi, kuras sekas ilgtermiņā būs pilnīga Skotijas tradicionālās sabiedrības struktūras sagrāve. Vai viņai ir tiesības iejaukties notikumu norisē, lai mainītu vēstures gaitu? Tas ir intriģējošs jautājums, kuru agri vai vēlu uzdod visi laika ceļotāji.

Iztēlojieties dvēseli, kundze, kura pēkšņi iemesta svešā zemē, izmisusi, bez draugiem un mājām, bez līdzekļiem , kurai ir tikai tas, ko var nodrošināt jaunā zeme. Šāds notikums nudien ir katastrofa, tomēr tas var būt sākums lielām iespējām un dāvanām.

Iemesls, kādēļ man negribētos “Svešzemnieci” nodēvēt par lubeni, vispirms ir galvenā varone Klēra. Autore ir darījusi gudri Klērai piešķirot medmāsas kvalifikāciju un reālu pieredzi ar kaujas ievainojumiem, līdz ar to Klērai ir zināšanas, kas būtībā ir vērtīgas jebkurā laikmetā, un viņa var kļūt par dziednieci arī 18. gs. Skotijā. Klērai ir neatkarīga, patīkami feministiska personība, kura sevi nedefinē no vīriešu skatupunkta, bet vispirms domā pati par sevi, tādēļ pat iemīlēšanās smukajā Džeimijā viņu nepadara par padevīgu un pakļāvīgu būtni. Drosmīga un patstāvīga galvenā varone vienmēr iegūs sieviešu auditorijas simpātijas.

Otrs arguments pret lubeni ir tāds, ka romāns nav stulbs. Tam ir savas vājās vietas, piemēram, zināms melodramatisms un daža baltiem diegiem šūta situācija, kā arī pastieptas erotikas ainas un pārāk smalki miesas sodu apraksti, tomēr kopumā gan pati Skotija, gan iesasitītie cilvēki ir attēloti ļoti dzīvelīgi, valoda ir raita un tēlaina. Izbrīnu raisa, ka tāda apjoma romāns Gabaldonei ir rakstniecības debija (var jau būt, ka jāņem vērā autores PhD grāds, lai arī bioloģijas nozarē), un viņa cītīgi turpina iesākto — nākamgad jūnijā plānots izdot jau astoto grāmatu Outlander sērijā, turklāt viņa raksta darbus arī ārpus šīs sērijas. Man patika Gabaldones teiktais, ka viņa nolēmusi sākt rakstīt grāmatu, neveicot milzu pētījumus par attiecīgo laikmetu, jo dažs rakstnieks tā pēta visu mūžu un tā arī nesāk rakstīt pašu grāmatu.

… katrā cilvēkā laikam ir kāda maza vietiņa, kur varbūt kaut kas tiek noglabāts, ko tu paturi pie sevis. Kā tāds mazs cietoksnis, kur dzīvo tavs slepenākais “es” — varbūt tā ir tava dvēsele, varbūt tikai tas, kas padara tevi par to cilvēku, kāds esi.

Man ir pārdomas par to, vai latviešu izdevuma vāks (kurš pats par sevi ir skaists) uzrunās īsto auditoriju: jo pamatžanrs tomēr ir vēsturisks dēku romāns, daudz mazāk romantiska fantāzija. Kā arī neizprotu izdevēja izvēli romānu nosaukt par “Svešzemnieci”, jo tekstā tiek konsekventi lietota ‘ārmaliete’, kas manuprāt ir ļoti veiksmīgs un būtībā precīzs apzīmējums Klēras statusam.

Varbūt subjektīvi, bet man šķiet, ka romāns netiek plaši reklamēts (iespējams, mulsina erotikas daudzums), tādēļ es varētu nedaudz piepalīdzēt un teikt: mīļās meitenes, ja ilgojaties pēc kvalitatīvas vakara pasaciņas, tad izvēlieties lasīt “Svešzemnieci”!

Октав Мирбо «Дневник горничной» (2010)

Komentēt

Октав Мирбо. Дневник горничной / перевод с французского. – Москва: Книговек, 2010.  (Octave Mirbeau, Le Journal d’une femme de chambre, 1900)

Renoir. Young girl combing her hair (1894)

Grāmata mani piesaistīja ar uzrakstu uz vāka – „Tikai pieaugušajiem” un nosaukumu „Istabenes dienasgrāmata”, atbilstoši tam biju gatava frivoliem stāstiņiem par franču kalpones piedzīvojumiem. Patiesībā izrādījās, ka esmu uztrāpījusi vienam no franču klasiķiem, kura grāmata izrādījās daudz kas vairāk par vienkāršu erotizētu pastāstu. Mirbo ir dzimis 1848.gadā, konservatīvā un reliģiozā ģimenē, lielu daļu mūža viņš nodarbojies ar politisko žurnālistiku, bet vēlāk kļuvis arī par pazīstamu rakstnieku. 1900.gadā viņš publicē „Istabenes dienasgrāmatu”, kura sarakstīta vienkāršas Parīzes kalpones Selestīnas vārdā. Grāmatas sākumā viņa dodas kalpot ārpus Parīzes kādā vietējo bagātnieku ģimenē, kuri tomēr ir nenormāli skopi, nīgri un noslēgti. Savu vientulību Selestīna kliedē, rakstot dienasgrāmatu, kurā atceras arī citus savus darba devējus. Selestīna raksta atklāti, nesaudzīgi atklājot visu patiesību par Parīzes kungiem un viņu tikumiem, bet arī pati viņa nav nekāda nevainīga aitiņa ne dzīvē, ne gultā.

Grāmata pilnīgi noteikti nav tukša papļāpāšana, tā mani pārsteidza ar nievājošu un satīrisku franču augstākās sabiedrības kritiku. Selestīna apraksta savu vientulību, kalpojot pie cilvēkiem, kuri par viņu neinteresējas, tiem suns vai istabas augs ir svarīgāks, un viņa saņem tikai nevajadzīgo, veco vai sabojātas atliekas. Ārēji reliģiozie un tikumīgie kungi savās mājās galīgi nepieturas pie kristīgiem principiem. Vienās mājās Selestīnu nolīgst it kā par kalponi, bet īstenībā jaunskungam par izklaidētāju, lai tas neskrien tērēt naudu pie prostitūtām, arī tētis ir uzkārojis meiteni, bet māmiņai savas darīšanas ar mīļākajiem. Diezgan nomācošas grāmatā ir tās ainas, kur aprakstīts darba meklēšanas process, kā darbā iekārtošanas birojā izmisums un nabadzība pārņem vienkāršos cilvēkus.

Tai pašā laikā Mirbo arī neiztēlo Selestīnu par godīgu mātesmeitu, viņa tīri labprāt izmanto privilēģijas kalpot bagātā mājā un darīt pēc iepējas mazāk, arī pret kundziņu uzmanību viņai nav iebildumu, lai gan viņai, nabadzītei, ir daudz naivu ilūziju. Interesanti, ka Selestīnai pat garīdznieks sarunā saka, ka jāgrēko labāk ar kungiem, ne ar sev līdzīgiem, tad grēks ir mazāks. Mirbo redz kalpotājus kā nenormālu sabiedrības veidojumu, viņi vairs nepieder pie vienkāršās tautas, bet arī nav vēl pieskaitāmi pie buržuāzijas, kurai ir spiesti kalpot. Kalpi ir neizglītoti un grib līdzināties saviem saimniekiem, bet nespēj izvērtēt objektīvi savu saimnieku tikumus un pārņem to sliktāko, reliģija šeit nav palīgs.

„Istabenes dienasgrāmata” ir pazīstamākais Mirbo darbs, jo tam ir divas ekranizācijas – 1946.gada (režisors Žans Renuārs, galvenā lomā Polete Godāra) un 1964.gada (Bunjuels un Žanna Moro); slaveni vārdi, interesanti, kas tur sanācis.

Latviski  romāns pirmoreiz ir iznācis tālajā 1911.gadā vēl vecajā drukā, 1932.gadā vēlreiz kā „Celestīnas dienasgrāmata” un atkārtoti 1994.gadā. Vispār romānu būtu vērts pārizdot (ar smukām, nedaudz bezkaunīgām bildītēm 🙂 ), tas ir labāks nekā es gaidīju. Ja skatās no erotikas viedokļa, tad tur ir aprakstīti dažādi erotiska satura notikumi, bet gultas ainu kā tādu nav, tādēļ es romānu tā īsti pie erotiskiem nepieskaitītu.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      19. un 20.gs. mijas franču sabiedrības attēlojums (nedaudz arī par politisko noskaņojumu);

2)      franču buržuāzijas (ne)tikumi un mājas dzīve no sētas puses;

3)      Ko gan grib nabaga kalponīte? – Pārtikušu un mierīgu dzīvi un ir gatava tādēļ uz daudziem kompromisiem.

***

Astronomiskais pavasaris tā kā būtu sagaidīts (par ainavu aiz loga paklusēšu), tādēļ domāju, ka varētu savus pavasarīgi uzmundrinošos lasījumus par erotiskām tēmām beigt un pievērsties kaut kam citam. Jāsaka, ka man šis pasākums izvērtās nopietnāks nekā biju gaidījusi, bet esmu apmierināta, ka izlasīju dažas tādas grāmatas, uz kurām sen nevarēju saņemties.  Ja nu kādam manas erotiskās tēmas dikti gāja pie sirds, tad par mierinājumu varu teikt, ka mani principā interesē visādi vēsturiski (un ne tikai) apcerējumi par attiecīgo tēmu, tādēļ agri vai vēlu noteikti lasīšu vēl kādu “putaino” grāmatu. Čiv riv drīzumā!

Sieviete un lolitēns: trīs filmas

Komentēt

Senajā Grieķijā apsēstība ar zēniem bija leģitīma un pat cildena, savukārt vecāku vīriešu interese par jaunām un ļoti jaunām meitenēm ir pastāvējusi visos laikos, un pat mūsdienās 18-gadīgas meitenes laulības ar, piemēram, 30 gadus vecāku vīrieti netiek klaji nosodītas, galu galā pat sirmais Gēte iemīlējās 18-gadīgajā Ulrikā fon Levecovā un gandrīz apprecēja. Tai pašā laikā ar sievietēm un zēniem ir citādi – lai arī bioloģisko šķēru likums saka, ka seksuāli vislabākā saskaņa  ir sievietēm pēc 30 un zēniem pirms 20, tomēr sabiedrība tāda veida savienības uztver ar izsmieklu un aizdomām.

Trīs filmas, kurās atspoguļotas pieaugušas sievietes un pusaudža attiecības, nevienā no tām pusaudži netiek izmantoti vai piespiesti – tādēļ Nabokova Lolitas cienīgi pēcteči – lolitēni.

Malena (2000)

Itāļu režisora Džuzepes Tornatores filma ar Moniku Beluči galvenajā lomā. Tornatore esot zinājis šo stāstu gadus piecus, bet viņam nebija ienācis prāta veidot filmu, jo nelikās iespējams to attēlot uz ekrāna. Kad Tornatore ieraudzīja Beluči, viņš sapratis, ka Malena ir atrasta un sācis rakstīt scenāriju. Beluči tā ir ļoti interesanta loma – pilnā mērā tiek izmantots viņas ķermeniskais skaistums, tai pašā laikā runājamā teksta ir ļoti maz, Beluči skaistais augums ir viņas izteiksmes līdzeklis.

Darbība notiek Sicīlijas mazpilsētā, 1940.gadā – šajā dienā duče pasludina iesaistīšanos Otrajā pasaules karā, bet divpadsmitgadīgais Renato iegūst savu pirmo velosipēdu un  ierauga savu nākamo sapņu objektu – Malenu. Malenas vīrs ir  iesaukts armijā, viņa skumst pēc tā un katru dienu apciemo tēvu, pakurlu skolotāju. Viņa ir skaista un seksīga sieviete, kuras gājienu uz tēva dzīvokli gaida visi mazpilsētas vīrieši, lai elstu un siekalotos, bet sievietes – greizsirdīgi šņāktu. Malena nav ne koķeta, ne izaicinoši ģērbusies, bet izstaro īpašu seksuālu aicinājumu, kurš mazajam Renato liek kļūt par viņas pielūdzēju gadu garumā. Malenai skaistums dzīvē nepalīdz, drīzāk otrādi, un Renato ir liecinieks daudziem skumjiem notikumiem. Tomēr filmā itāļiem raksturīgā stilā ir apvienots traģiskais ar komisko, tādēļ jāraud ir tikai beigās par cilvēku stulbumu un nenovīdību. Sīkpilsoņu maziskums – mēs iznīcinām skaisto, jo nespējam būt tik skaisti.

Filmas gaitā Renato ir tikai vērotājs no malas, nekādu attiecību viņiem nav, tomēr beigās tieši viņš savu iespēju robežās izrādās labais eņģelis, kurš Malenai palīdz atgūt zaudēto. Man Monika Beluči šķiet viena no skaistākajām pasaules sievietēm, tādēļ es mazā Renato sajūsmu pilnīgi saprotu.

Notes on a Scandal (2006)

Filma, kura uzņemta pēc Zoe Helleres grāmatas motīviem, stāsta par attiecībām starp skolotāju un viņas skolnieku. Šēba ir simpātiska mākslas skolotāja, kurai ir 20 gadus vecāks vīrs un divi bērni – pusaudze un jaunāks bērns ar Dauna sindromu. Laulība un bērni Šēbai brīžiem liekas kā lamatas, viņa jaunībā ir bijusi tik bezrūpīga, tādēļ jaunā puiša atklātā pielūgsme viņai ļauj sajusties atkal jaunai un iekārotai. Stīvs izmanto gan izdomātu melu izraisītu žēlumu, gan klajus glaimus, lai satiktos ar Šēbu divatā. Tomēr Šēbu iekāro ne tikai pusaudzis, bet arī viņas kolēģe – pavecā, vientuļā un lezbiski tendētā Barbara, kura uzzina par abu nosodāmo sakaru. Barbara nolemj, ka viņas trumpis būs: “Iegūt visu, nedarot neko”. Barbara sākotnēji iedraudzējas, bet pēc tam šantažē Šēbu, kura ir tik naiva, ka nesaprot pavecās dāmas padziļināto interesi par viņu.

Džudijas Denčas tēlotā Barbara līdzīgi zirneklim izpleš savus tīklus ap Keitas Blanšetas Šēbu, kura spirinās kā nevainīga mušiņa. Abu aktrišu labā saspēle un  labi uzbūvētā, aizvien pieaugošā spriedze filmas beigās eksplodē, lai sagrautu abu uzbūvētās pasaules.

The Reader (2008)

Filma ir uzņemta pēc Bernarda Šlinka romāna, par kuru esmu rakstījusi šeit. Keita Vinsleta par šo lomu ir saņēmusi gan Oskaru, gan Golden Globe, gan BAFTA, gan vēl visādas mazākas balvas. Viņa tiešam filmā ir satriecoši ticama – tāda lietišķa vāciete, kura pirmā saprot, kas gan puisītim ir aiz ādas, un noorganizē konkrētu darījumu – ja gribi seksu, tad lasi priekšā grāmatas. Viņai ir savi skeleti skapī, par kuriem puisītim nav ne mazākās nojausmas, bet mīlēt un mīlēties viņa prot. Puisītim viņa kļūst par mīlu mūža garumā, neaizmirstamo, vienīgi un ideālo, arī pēc tam, kad viņš viņu ierauga vecu un sirmu. Mihaelam filmā ir jāizdara nozīmīga izvēle – vai viņš atklās Hannas noslēpumu, kas Hannu apkaunos un reizē attaisnos, vai arī ļaus Hannai izlemt pašai? Neesmu pārliecināta, ka viņa lēmums bija pareizs, bet, acīmredzot, tas bija vienīgais iespējamais – mīlēt kādu nozīmē pieņemt to tādu, kāds viņš ir, nevēloties mainīt.

***

Romēns Garī romānā “Solījums rītausmā” par mātes mīlestību ir rakstījis: “Nav labi, ja cilvēku tik ļoti mīl tik jaunu, tik agri. (..) Cilvēks tic, ka tāda mīlestība pastāv arī kur citur, ka to varēs atrast vēl. Ar to rēķinās. Cilvēks skatās, cer un gaida. (..) Ar pirmo ausmas svīdumu jūs esat mācījies mīlestību, un jūs zināt par to visu. Visur, kur vien jūs ejat, jūs nesat līdzi salīdzinājuma indi, un jūs pavadāt laiku, gaidīdams to, ko jau esat saņēmis.”

Varbūt tas arī ir tas nosodāmais šajās sievietes un jaunieša attiecībās – saņemt pārāk ātri un agri tik daudz, ka nav iespējams to novērtēt, un tikai vēlāk saprast jau aizgājušo piepildījumu.

Анатолий Тосc “Фантазии женщины средних лет”

5 komentāri

Анатолий Тосc. Фантазии женщины средних лет. – Mосква: ACT, Aстрель, 2007.

Šī ir grāmata – ūnikums. Ūnikums vispirms jau tādēļ, ka es to izlasīju līdz beigām. Manī tomēr ir kāds naivas zoss gēns, kas ļauj uzķerties uz tādiem niekiem kā grāmatas nominēšana krievu Bukeram un dažādas zināmu Krievijas literatūras apskatītāju pozitīvas un pat slavinošas atsauces uz grāmatas vāka. Izlasīju es pirmās 20 lappuses – VTF?, tiku līdz 50-tajai… nu, bļin, man vēl priekšā 460… kā to pievarēt? Gāju es meklēt patiesību pie krievu lasītājiem un atradu neviennozīmīgas atsauksmes, bet arī solījumu, ka pati grāmata ir stampājoša, bet beigas ir šokējošas un netradicionālas. Nu labi, saņēmos es pacietību un mocīju līdz galam.

Vientuļa sieviete atrodas lauku mājā okeāna malā, tālu no civilizācijas. Viņa ir atbraukusi šeit atkopties no lieliem likteņa triecieniem, dzīvo lēnu dzīvi – guļ, ēd, pastaigājas, lasa grāmatas. Viņa atrod dīvainu grāmatu ar maziem stāstiņiem, kuri izraisa viņā atmiņu vilni. Faktiski grāmatas saturu veido sievietes atmiņas pamīšus ar šiem stāstiņiem, un varu teikt, ka stāstiņi bija tie, kas man tomēr ļāva nonākt līdz pēdējām triumfālajām 30 lappusēm. Autoram ir vienkārša valoda, nekādi tur izsmalcinājumi, un viņš ir rakstījis no sievietes viedokļa – a la smalki iejuties sievietes ādā. Nu nekā viņš tur nav iejuties, tās nu nav nekādas vidēja vecuma sievietes fantāzijas, tās ir vidēja vecuma vīrieša fantāzijas par vidēja vecuma sievietes fantāzijām. Nezinu, ar kādām sievietēm Toss ir savā dzīvē saticies (viņš uzskata, ka sievietes saprot daudz labāk nekā vīriešus), bet šī viņam ir padevusies pārjuteklīga un histēriska. Grāmatā ir daudz seksuālu ainu, kuras ir aprakstītas detalizēti un pornogrāfiski, kas neizsauc īpašu patiku. Jāņem vēl vērā, ka tas viss tiek aprakstīts no sievietes viedokļa – ha, ha! nenoticēju es nekam no tā visa. Pēc Anaisas Ninas izsmalcinātajiem tekstiem tas vienkārši lasās kā vulgaritāte. Man daudz labāk patika visas tās vietas, kas tiek rakstītas no vīrieša puses vai neitrālas pozīcijas. Vēl viens kaitinošs apstāklis bija tas, ka grāmatā apraksta amerikānieti un eiropiešus, bet visi tēli un to darbības ir tik krieviskas, cik vien iespējams. Tas izskaidrojams ar to, ka Anatolijs Toss 1988.gadā kā jaunietis ir emigrējis uz ASV un tur arī dzīvo un raksta, dzimtenē ciemojoties epizodiski.

Es teiktu, ka šī ir grāmata, kura vietumis spēj aizraut, un saprotu arī jūsmīgās atsauksmes, tomēr kopumā pēc tās paliek tādas šķērmas izjūtas, kad kāds ir pārāk atkailinājies. Pretenciozs dāmu romāns, kurā ievīta intriga, bet sižets ir sakombinēts pārāk dīvains, lai būtu ticams. Es to nodēvētu par uzmetumu Tinto Brasa scenārijam un visas erotiskās ainas atstātu režisora ziņā. Kā arī īsinātu nost vismaz trešdaļu!  Un izslavētās beigas bija interesantas, bet drīzāk kā intelektuāla konstrukcija nevis ticams atrisinājums. Domāju, ka ir sastopami gan daudz labāki erotiskie romāni, gan trilleri, gan sentimentālie romāni, un šis 21.gadsimta žanru fusion ir vairāk kaitinošs nekā intriģējošs. Tā kā 500 lappušu izlasīšanai ir vajadzīgs gana daudz laika, es to ieteiktu tomēr veltīt citām grāmatām (vai aiziet pa tiešo uz kādu erotisko stāstiņu portālu).

Februāra seriāls: Tell Me You Love Me (2007)

Komentēt

Tell Me You Love Me ir seriāls pieaugušajiem – tajā ir daudz atklāti seksuālu epizožu, īstenībā tam ir lielākā atklāto ainu frekvence, ko es jebkad esmu redzējusi TV seriālā. Bet tas nav par seksu, tas ir par attiecībām un tuvību. Kā saka seriāla veidotāji: “Mēs nevaram stāstīt par tuvību, nerādot, kas notiek, esot tuviem.” Mums visiem ir tādas lietas, par kurām mēs izvēlamies nerunāt ar savu partneri – vieglāk ir pārgulēt un noklusēt, bet agri vai vēlu noklusētais sāk traucēt, arī gultā. Seksuāli kompleksi un nedrošība, bailes no saistībām, nesapratnes.

Seriālā ir trīs pāri, kuri pūlas tikt galā ar savām problēmām un tādēļ iet pie psihoterapeites, kurai, neskatoties uz cienījamo vecumu, ir vislabākā seksuālā dzīve no visiem. Pirmais pāris – Deivs un Keitija – ir precējušies jau divpadsmit gadus, divi bērni, vidēji ienākumi, labas attiecības… bet viņiem nav seksa gandrīz gadu. Kādēļ guļamistabā nekas nenotiek, viņiem īsti nav skaidrs, jo viņi mīl viens otru joprojām, bet vai tas ir normāli? Otrais pāris, veiksmīgi trīsdesmitgadnieki – Peileks un Karolina – nesūdzas par savu aktīvo seksuālo dzīvi, bet Karolinas nespēju ieņemt bērnu. Viņiem vienmēr viss ir sanācis, kāpēc tas neizdodas gandrīz gada garumā; Karolina izmisīgi vēlas kļūt par māti, bet Peileks nebūt nav pārliecināts, ka grib būt tēvs. Visbeidzot – 27-gadīgā Džeimija nekad nav bijusi viena, lēkājusi no vienām attiecībām uz otrām kā pa karstiem pelniem. Bet nu viņa ir laulības priekšā – un tas ir solījums uz mūžu.

Parasti filmās seksuālas ainas tiek atspoguļotas divos veidos: vai nu sakāpināti idilliski, savā veidā romantiski sterili, vai arī uzsvērti raupji, uzsverot seksa grēcīgumu. Šajā seriālā tā veidotāji ir centušies parādīt intīmos brīžus tādi, kādi tie ir – kādreiz satriecoši, citreiz – patīkami, bet ierasti, vēl kādreiz – vilšanās pilni. Tai pašā laikā seriālā nevienu brīdi sekss nav pašmērķis, bet daļa no divu cilvēku attiecībām, daļa no intimitātes.

Pieņemu, ka attieksme pret tādu seriālu var būt dažāda – kādam būs garlaicīgi un viņu interesēs tikai kailums, citam tik daudz atklātības izsauks nepatiku. Man patika vēlēšanās iedziļināties “vienkāršo” cilvēku dzīvēs un tās palīdzēt uzlabot jeb, kā seriāla beigās saka terapeite: “Mums visiem vajag atrast drosmi būt laimīgiem.”

Tēlot tādā seriālā aktieriem noteikti bija liels izaicinājums. Mums ir pazīstamas tādas sejas kā Ally Walker (Keitija), kura reiz spēlēja trauslu blondīni ar milzu baiļpilnām acīm seriālā Profiler, Sonya Walger ir Penija no Lost, īpaši vēlētos pievērst uzmanību Ian Somerhalder, tagadēja Deimona no Vampire Diaries fanēm – ekskluzīva iespēja vērot gultas ainas, neko līdzīgu Ians vairs noteikti uz ekrāna nedarīs. Mans sevišķais kompliments būtu terapeites lomas tēlotājai Jane Alexander, kura savos 67 gados nav baidījusies no atklātām ainām un, jā, tas tiešām dod cerību, ka arī tad vēl viss nebūs beidzies 🙂

All of things we don’t like  in ourselves we expect that love somehow will change. I think it’s pretty difficult task for something so fragile.

Viena no vietnēm, kur skatīties onlainā: http://www.casttv.com/shows/tell-me-you-love-me

Anaisa Nina “Henrijs un Džūna” (2003)

6 komentāri

Anaisa Nina. Henrijs un Džūna: no Anaisas Ninas autentiskās dienasgrāmatas / no angļu val. tulk. Līga Kalniņa. – Rīga: AGB, 2003. – (Vēja suņa klasika). (Anais Nin. Henry and June (1986))

Ir tikai loģiski, ka cilvēks, izlasījis Henrija Millera “Vēža tropu”, dodas lasīt Anaisas Ninas dienasgrāmatas. Anaisa sāka savas pārdomas pierakstīt 11 gadu vecumā un turpināja to darīt visu savu dzīvi, bet, paldies Dievam, tās visas mums nav jālasa. Anaisā Ninā ir daudzu asiņu sajaukums –  kubiešu/franču/dāņu. Dzimusi Parīzē, bērnību pavadījusi Spānijā, tad ģimene pārceļas uz Ņujorku. Divdesmit gadu vecumā, nesen kā precējusies, viņa ar vīru ierodas Parīzē un dzīvo tur līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. 1931.gadā viņa satiek Henriju Milleru un viņa sievu Džūnu, un stāsta, kā nu viņiem visiem tur veicās gada garumā.

Grāmatas var izklaidēt, grāmatas var iemācīt, grāmatas var raisīt pārdomas un vēl visu kaut ko. Es satiku sievieti, kura meklē… un visu pieraksta. Reiz lasīju tādu salīdzinājumu, ka sieviete ir kā ziedošs tītenis, kuram ir vajadzīgs miets (vīrietis), ap kuru aptīties un balstīties, jo citādi cilvēki tīteni mīdīs kājām. Nedomāju, ka visas sievietes ir tāds tītenis, bet Anaisa gan man atstāja tādu iespaidu. Viņa ir augusi katoļu ģimenē, divdesmit gados apprecas ar finansistu Hugo, kurš viņai sniedz stabilitāti un maigumu, bet ne seksuālo apmierinājumu. Un īstenībā viņai 20.gs. 20-to gadu sākumā ir vāja nojausma par to, kas tas tāds ir – Hugo sekss ir „ašas, durstīgas kustības” un viņiem jālieto vazelīns. Kad Anaisa satiek Henriju, viņai jau ir ārlaulību pieredze – dienasgrāmatā piemin kādu ciešanas raisošu Džonu, tikai nav tuvāk skaidrots, vai viņiem ir bijušas fiziskas attiecības. Vēl figurē brālēns Eduardo. Nu un tad uzrodas Džūna. Un Henrijs. Un tad ir tāds kokteilis, ka Anaisa iet pie psihoanalītiķa.

Šajā grāmatā es satiku savu apslēpto puritānismu – man nepatīk, ja precēta sieviete no viena mīļākā (Henrija) dodas pie otra (brālēna Eduardo) un tad atkal pie vīra. “Mani bija pārņēmušas bailes no Eduardo un alkas pēc Henrija, un tajā pašā laikā, guļot Hugo apskāvienos un tikai skūpstot viņa lūpas un kaklu, mani pārņēma tik burvīgas un dziļas jūtas, ka likās, tās sakauj visu dzīves tumsību un nekrietnības.” Sākotnēji Anaisu ieinteresē Džūna, viņas skaistums un pretrunīgā personība, bet Džūna atgriežas ASV. Anaisa nemīl Henriju, viņa meklē jutekliskus piedzīvojumus, savu sakaru viņa savā prātā vīram attaisno tā: „Nu es meloju tev katru dienu, bet redzi, es sniedzu tev visu tos priekus, ko esmu saņēmusi. Jo vairāk es uzņemu sevī, jo lielāka kļūst mana mīla pret tevi.” (Vīram skaļi to gan viņa nesaka un arī nepateiks.) Pēc kāda laika viņa gan atzīst, ka Henrijs viņu ir pārņēmis pilnībā. Viņa raksta, ka vienlaikus spēj mīlēt tikai vienu vīrieti un nespēj sadalīt savu ķermeni, tomēr viņa guļ vismaz ar trijiem un, juteklībai mostoties, met acis arī uz citiem – tādēļ viņas loģiku es īsti neizpratu, vai arī sieviete nav bijusi īsti līdzsvarota. Manā izpratnē Anaisai tiešām pietrūka garīgā līdzsvara – viņa raksta par savu tēvu, kurš neesot gribējis meiteni, teicis, ka viņa ir neglīta un nekad nav paslavējis, kamēr viņa  bija izslāpusi pēc tēva atzinības. Pēc Anaisas nāves publicētajā dienasgrāmatā Incest: From a Journal of Love esot skaidra norāde uz incestuālām attiecībām ar tēvu. Viena no incesta sekām ir nespēja pieaugot izprast savas jūtas, jo seksuāli izmantots bērns jūtas apjucis, baiļpilns, dusmīgs, bet viņam tiek iestāstīts, ka viņa jūtas ir nepareizas, līdz ar to viņš apšauba jūtu nozīmi un savu vērtību. Anaisa Nina ir gājusi pie vairākiem tā laika prominentiem psihoanalītiķiem un arī pati sevi cenšas analizēt ar vēsu galvu. Brīžiem liekas, ka viņa kaislību mirkļos ir atstājusi savas smadzenes sēžam uz gultas malas un tās bezkaislīgi vēro un fiksē visu notiekošo ierakstam dienasgrāmatā. Uz grāmatas beigām šī nemitīgā pašanalīze jau ir nedaudz apnikusi. Anaisai nav ne bērnu, ne darba, vīrs viņu labi apgādā – tad jau var arī pašanalizēties.

Anaïs Nin

Domāju, ka grāmata man būtu daudz neinteresantāka, ja es pirms tam nebūtu izlasījusi „Vēža tropu”, Henrijs Millers, skatīts ar Anaisas acīm, ir ļoti kolorīts personāžs un pieņemu, ka viņa ir spējusi būtiski ietekmēt viņa rakstnieka dzīvi. Viņiem ir tādas interesantas, seksuāli literāras attiecības – „ [literatūra] ir krāpniecība, kas izraisījusi daudzas vilšanās. Cilvēki lasa grāmatas un pieņem, ka dzīve būs tikpat interesanta un intensīva. Un tā, protams, nenotiek. Pa starpu ir tik daudz blāvu brīžu, un arī tie ir dabiski.” Nu viņiem abiem blāvu brīžu praktiski nav. Anaisa uzskata, ka viņa ir spējusi mainīt Henrija attieksmi pret sievieti, kuru līdz šim viņš ir uztvēris kā pretinieku, ienaidnieku, bet ne kā partneri un domu biedru. „Tu biji pārsteigts, cik ļoti es tevi spēju mīlēt nevērtējot, dievinot tevi tā, kā tevi nekad nav dievinājusi neviena padauza.”

Kā jau teicu, bez iepriekšējas priekšvēstures man šī grāmata šķistu diezgan samudžināta un pretrunīga, nesaprotama. Nesaku, ka Anaisa Nina raksta slikti, vienkārši ilgstoši izturēt šo apziņas plūsmu ir nogurdinoši, un beigās gribas pavaicāt: sieviete, ko tu īsti gribi no šīs dzīves? Jāņem gan vērā, ka Anaisa savas dienasgrāmatas nebija domājusi publicēt, tādēļ tās tiešām atspoguļo sievietes iekšējo monologu, bet ne stāstu publikai.

1990.gadā Filips Kaufmans uzņēma filmuHenry & June pēc Anaisas Ninas romāna motīviem. Salīdzinot ar pirmavotu, filma ir ļoti plakātiska un, neskatoties uz labiem aktieriem un daudzajām erotiskajām ainām, īsti tomēr neatspoguļo dienasgrāmatas būtību – kā sieviete meklē savu jutekliskumu un seksualitāti. Diezgan daudzas ainas ir tādas seksuāli pašmērķīgas, apzināti pārveidotas, kā arī Anaisa pati pataisīta par lesbieti, kas neatbilst patiesībai. Skatīties var, bet ar distanci.

Henrijs Millers “Vēža trops” (2007)

6 komentāri

Henrijs Millers. Vēža trops / no angļu val. tulk. Maija Andersone. – Madrid: Mediasat Group, 2007. –  (Laikraksta Diena bibliotēka; 26.grām.)  (Henry Miller. Tropic of Cancer. 1934)

Andre Kertesz "Place Gambetta"

Grāmatu es lasīju ilgi, katrā ziņā ilgāk nekā parasti lasa 218 lappuses. Bet tas nenozīmē, ka grāmata būtu slikta, tieši otrādi – es pārlasīju teikumus, lai izbaudītu, un lasīju vēlreiz, lai aiz vārdu jūras izsekotu domai. Lasīju ilgi, jo vairāk par 10-20 lappusēm vienā reizē nevarēju apgūt, likās gana.

Henrijs Millers (1891-1980) ir amerikānis, Bruklinas bērns, kurš nav studējis, jo nepanesa akadēmisko rutīnu. Rakstīt sāka 29 gadu vecumā, bet 1928.gadā ar savas sievas Džūnas finansiālo atbalstu aizbrauca uz Eiropu, kur pievērsās tikai rakstniecībai. „Vēža trops” ir Millera debija, pirmoreiz publicēts Francijā 1934.gadā, savukārt ASV viņa darbi bija aizliegti 30 gadus. Tradicionāli „Vēža trops” tiek ierindots pie erotiskiem romāniem, bet neko daudz no erotikas es tajā nesaskatīju, vismaz ne tradicionālajā nozīmē. Romānā ir daudz neķītrību, tas tiesa, bet es vēl nebiju lasījusi tik talantīgas neķītrības, kuras nav pašmērķis, bet tiek izmantotas, lai stāstītu par cilvēkiem, lietām, notikumiem, pilsētām un dzīvi.

Romāna forma – autobiogrāfisks vēstījums, kur autors stāsta par savu dzīvi Parīzē. Sirreāla domu plūsma, kuru kāds mūsdienu cilvēks nodēvēja par blogera atskaiti internetā. Patiesībā nevaru nepiekrist, kaut kas šajā vēstījumā ir tāds „blogerisks”, jo vēstījums nav vienmērīgs, ierakstiem mainās noskaņa un tēmas; stils, protams, paliek nemainīgs. Sākumā Henrijs kā nogribējies tēviņš  gaudo uz debesīm un klīst pa Parīzi, dzīvo pie draugiem un paziņām, pārtiek no sievas sūtītas naudas un draugu atmestā, brīžiem cenšoties piepelnīties, bet arī nemokoties pašpārmetumos, ja nopelnīto vienkārši aizlaiž uzdzīvē. Romānam būtībā nav sižeta, nav sākuma un beigu, autora Parīzes dzīves un draugu apraksti mijas ar filozofiskām refleksijām, sociālo kritiku, dzīves jēgas meklējumiem un visu to, kas nu var ienākt prātā domājošam cilvēkam.

Henrijs Millers ir Parīzes dziesminieks – viņam tā ir radošuma katalizators. „Parīze pati nerosina drāmas. Tās sākas citur. (..) Parīze ir mākslīgu dzemdību šūpulis. Te, šūpulī gulēdams, katrs atgriežas savā dzimtajā pusē – Berlīnē, Ņujorkā, Čikāgā, Vīnē, Minskā. Vīne nekur nav tik īsta kā Parīzē.” Bet tikpat viegli Parīzē ir vilties. „Parīze ir kā mauka. No tālienes tā šķiet burvīga, un tu kvēlo nepacietībā slēgt to savās skaujās. Bet jau pēc piecām minūtēm jūties iztukšots un nikns pats uz sevi. Pievilts.”

Millera Parīzes sievietes nav tiklas būtnes, viņa varonis ar tādām nesaietas – mauciņas un baudkāras meičas ir viņa iekāres objekti. Paliek iespaids, ka viņš tās nesaprot un savu nesapratni apzinās, bet ar visu savu piedauzību viņš apbrīno sievieti (īpaši dažas ķermeņa detaļas). Prostitūtu ir daudz gan viņam, gan draugiem, un viņš tām velta pētnieciskas rindkopas:

Brigitte Carnochan. Nude with Camilia II

Pa lielākajai daļai viņa bija ar dzīvi apmierināta, vai arī ar savu izturēšanos to apliecināja. Protams, bija svarīgi, ar ko viņa gāja vai nāca. Taču galvenais bija vīrietis. Vīrietis! Pēc tā viņa alka. Vīrietis, kuram starp kājām kaut kas bija, kurš varēja viņu ar to ielīksmot, likt locīties ekstāzē, likt ar abām rokām aptvert savu rožu krūmu un glaudīt to līksmi, lepni, ar piederības un dzīvības izjūtu. Tā bija vienīgā vieta, kur viņa bija dzīva, tur apakšā, kur viņa pati sevi apskāva ar abām rokām.

Man liekas interesanta šī doma par prostitūtas ūksti (kas par vārdu!) kā vienīgo vietu, kur viņa ir dzīva, lai arī tā šķiet nedaudz vienkāršota un pirkšanas-pārdošanas procesu attaisnojoša. Tomēr Millers saka arī šādus vārdus prostitūtu noniecinātājiem: „Atceries, ka tu atrodies tikai kaut kur procesijas astē; ka pirms tevis te bijis vesels armijas korpuss, ka viņa ir izpostīta, izlaupīta, iztukšota.”

Manā izpratnē Millera erotisms ir vienīgi dūmu aizsegs daudzām labām, lielām un būtībā dumpinieciskām domām. 20.gs. 30-to gadu sākumā Eiropā ir svaigi kā salaizījusi brūces pēc  Pirmā pasaules kara, visapkārt galvu ceļ totalitārās ideoloģijas, pieskaitām vēl pasaules ekonomisko krīzi – un Millers teic: „Šīs celtnes virsbūve ir meli, tās pamati – milzīgas drebošas bailes.” Cilvēks nevēlas redzēt ne nabadzību, ne izmisumu, viņš vēlas „brīnumu un, lai to radītu, ir gatavs brist pa asinīm. Viņš ir gatavs sevi samaitāt ar idejām, kļūt gandrīz vai par ēnu, lai tikai kaut uz sekundi varētu aizvērt acis un neredzēt riebīgo īstenību.” Un idejas vārdā var paciest visu, lai notiktu brīnums, „kas dzīvi darīs panesamu.”

Millera izpratnē tieši mākslinieki ir tie, kas „nenoskaidrotu impulsu vadīti, ņem savās rokās cilvēces nedzīvo masu un ar savu mūžīgo nemieru uzraudzē to, gļeto mīklu pārvēršot maizē un maizi vīnā, un vīnu dziesmā.”  „Sapurināt pasauli” – tāds ir viņa uzdevums.

Varbūt pamanījāt, ka man kaut kā traki panesās uz citātiem, bet nu citādāk nesanāca, mana grāmata bija pilna ar līmlapiņām. Lai iet vēl viens, bet nu jau kā tosts 🙂 :

Lai mums būtu pasaule, kurā vīriešiem un sievietēm ir dinamo kājstarpe, dabiska trakuma, kaislības, darbības, drāmas, sapņu, aizrautības pasaule, pasaule, kas rada ekstāzi, nevis sausus pirdienus.

„Vēža trops” nav grāmata, kuru varētu ieteikt draugam kā vieglu un patīkamu lasāmvielu. Pieņemu, ka ir cilvēki, kuriem tā riebsies. Tā nav jauka grāmata, kuru lasīt vaļas brīdī, lai atpūtinātu smadzenes, tieši otrādi, tā izraisa domāšanu. Es laikam Henrijā Millerā sajutu kādu radniecīgu buntavnieka stīgu, un varu tikai apbrīnot viņa spēju neiekļauties sistēmā, bet dzīvot rakstnieka dzīvi, lai arī nabadzīgu un nestabilu. Bet būtiskākais – man bija sajūta, ka man nemelo. Tas noteikti bija rupji, brīžiem patētiski, bet patiesi.

Millera varonis saka: „Viss, ko es prasu no dzīves, ir lērums grāmatu, lērums sapņu un lērums pežu.” Ja Henrijs Millers būtu mūsdienu blogeris, šo teicienu viņš varētu likt kā moto savam blogam.

Emma Mārlove “Baudas virtuve” (2010)

3 komentāri

Emma Mārlove. Baudas virtuve / no vācu val. tulk. Sinda Krastiņa. – Rīga: Jumava, 2010. – (Erotiskais romāns) (Emma Marlowe. Kuche der Lust (2006))

Man nav ne mazākā nojausma, kāda muša man iekoda, ka pagājušovasar man nepārvarāmi vajadzēja nopirkt kaut ko pavieglu un palaidnīgu (visdrīzāk pie vainas ir ilgstošais karstums 🙂 ). Un par šo romānu es uzrakstīšu tikai tādēļ, lai citi zinātu, ar ko ir darīšana.

Ir tāda rudmataina un zaļacaina skaistule Lea Lihtenberga, kura dzīvo viena, strādā par asistenti kosmētikas reklāmas firmā, bet viņas dzīvēs spožums un posts ir vīrieši. Viņi to neliek mierā! Viņas dzīvokļa pretējais kaimiņš ir pašapmierinošs lūriķis, otrs kaimiņš uzmācas ar nepiedienīgiem piedāvājumiem, metro no rītiem “vīriešu acis pielīp“, bet šefs ir jāapmierina pēc darba uz rakstāmgalda katru trešdienu (ak, šī vācu kārtība!). Tad vēl, protams, ik pa laikam uzpeld kādi papildus drāzējiņi. Un meitenei nav ne mazākās nojausmas, kāpēc viņi visi tā uzvedās? Varbūt varētu sākt ar krūštura valkāšanu zem caurspīdīgas blūzītes un pārmaiņas pēc iemācīties vārdiņu “nē”… ak, nē! tad jau nebūtu romāna. Jo viņai taču dzīvē ir viens vīrietis – itālis Rikardo, kurš nemetas viņai virsū kā suns uz kaulu, bet tikai noslēpumaini skatās un smaida. Kāpēc?

Paralēli grāmatā risinās diezgan garlaicīgs un neloģisks stāsts par Leas karjeru, kura brīnumaini virzās uz priekšu ( ne bez seksa palīdzības, protams).

Īstenībā būtu interesanti šo būtni paanalizēt no psiholoģijas viedokļa. Kā var pieņemt kā normu vuārista klātesamību, jebkura normāla sieviete sen jau būtu policiju izsaukusi! Attiecībā uz vīriešiem viņa uzvedas kā frigida maita, kura izjūt kaifu izrādot savus labumus un tad aplūko kārtējā upura piebriedušo bikšu priekšu un trīcošās rokas, bet pati naivi brīnās par efektu. Tai pašā laikā viņai nez kāpēc riebjas tas, ko pati gribējusi panākt. Man vienmēr izraisa interesi cilvēki, kuri konsekventi piekopj noteiktu dzīves veidu, tai pašā laikā sūdzoties par lietām, kas ir tiešas tā sekas. Lea drāžas ar tiem večiem kā robots, nejūtoties pēc seksa ne par matu labāk. Līdz ar to tajos mīlas ainu aprakstos ir baigais tukšums un vienveidība.

Laikam jau es pirmoreiz sapratu, ka rakstīt erotisku romānu ir daudz grūtāk nekā varētu domāt. Jo mīlas scēnas ļoti viegli pārvēršas vulgārās banalitātēs.

Es drebu uzbudinājumā un jūtu, kā mana pērle pamazām piebriest un kļūst aizvien karstāka.” “Viņš uzslejas augšā un ar spēcīgu grūdienu pārdur manu mīlas augli.” “- Lūdzu, nepārtrauc! – es kliedzu, un viņš kaislīgi mani skūpsta, ar savu stingro stobru vadīdams mani  uz baudas virsotni.”   “Kad aizveru acis un vaidot izbaudu ekstāzi, arī viņš nespēj valdīties, paliek rokas zem manas pēcpuses un izšļāc savu nektāru manā klēpī.”

Tādi teksti izsauc tikai spurgšanu, nekādas nopietnības – tie stobri, pērles, miklās aliņas un nektāri… ēēē… nu cik var.

Grāmatā lēnā garā uzjautrinoties var palasīt tās seksa ainas. Tad vēl tur ir  par ēdienu – kā nekā Lea mīla Rikardo ir pavārs, īstenībā par ēdienu tur ir visinteresantāk , bet ne pārāk plaši – ravioli ar citronkrējumu, tomātu zupa ar ingveru, silti lēcu salāti, puravu groziņi, jēra fileja marinādē, pasta ar sabrūninātu sviestu un trifelēm, jūras veltes rīsu miltu mīklā, krāsnī gatvaota pērļvista utt. Labāk tā Emma būtu rakstījusi pavārgrāmatu, tur viņai būtu lielāka dažādība.

Ar mīlestību uz pavasari

6 komentāri

Mākslinieks Lado Tevdoradze

Nezinu kā jums, bet man šī draņķa ziema ir pagalam apnikusi. Trīs mēneši ar sniegu ir pilnīgi pietiekami, bet te vēl ziņās teic, ka ziema taisās uzsist fināla akordu uz -20 grādiem. Vai mums to vajag? Man – nē. Pavasaris sākas 21.martā plkst. 01.21, tas nozīmē, ka palikušas nieka sešas nedēļas un jāsāk tam ar steigu gatavoties, lai to nesagaidītu neiederīgi ziemīgā noskaņojumā. Standarta situācijā sievieši sāk aizstāt bulciņas un šokolādi ar rīvētiem dārzeņiem un paātrinātā ritmā apļo hulahupu un rausta spalvas visādās interesantās vietās. Pieņemu, ka vīrieši dara kaut ko līdzīgu. Bet kā ar garīgo atmodu, tautieši ?! Pilnīgi pareizi, mums ir nepieciešama literatūra, kura mūs iedvesmotu iesoļot pavasarī ar marta kaķu kaujas saucieniem uz lūpām! Tādēļ nāku klajā ar kārtējo sevis atrasto grāmatlisti, kurā Entertainment Weekly ir apkopojis 24 Classic ‘Steamy’ Books.

1. LADY CHATTERLEY’S LOVER, by D.H. Lawrence (1928) Lēdijas Čaterlejas mīļākais (1991)

Deviņdesmito gadu sākumā kā zirņi no maisa sāka birt tulkojumi, kuros viens no elementiem ir erotiskās ainiņas. Kā zināms, viss aizliegtais bija trakoti interesants, tādēļ man vienbrīd pat  likās, ka tie rietumnieki jau par neko citu neraksta. “Lēdijas Čaterlejas mīļāko”, ja nemaldos, vispirms publicēja žurnālā Liesma, kur tas gāja turpinājumos. Vispār jau tas sagādāja zināmu vilšanos, jo bez tām pāris lēdijas un dārznieka ainām no mūsdienu viedokļa nekā TĀDA jau tur nav (bet ne jau romāna uzrakstīšanas brīdi, protams)

2.TROPIC OF CANCER, by Henry Miller (1934) Vēža trops (2007)

Viens no kontroversiālākajiem 20.gs.romāniem, kuru lasīt esmu beidzot nobriedusi arī es.

3.THE STORY OF O, by Pauline Réage (1954)

No sērija “Es būšu tava verdzene un darīšu visu, ko tu vēlies”. Franču rakstniece, kura savu īsto vārdu atklāja tikai 40 gadus pēc grāmatas izdošanas. Laikam būšu redzējusi filmu

4.CANDY, by Terry Southern and Mason Hoffenberg (1958)

Te esot par jaunu, seksīgu meiteni, kura ļauj sevi “paņemt” dārzniekam… kur es to būtu jau lasījusi?

5.THE CARPETBAGGERS, by Harold Robbins (1961)

Viena no pirmajām ASV seksa revolūcijas bezdelīgām, kuru neskāra erotisko scēnu aizliegums. Grāmatas varoņa prototips – Hovards Hjūzs.

6.VALLEY OF THE DOLLS, by Jacqueline Susann (1966) Leļļu ieleja (1993)

Kā trīs meitenes kļūst bagātas un slavenas un kur tas viņas noved. Kādreiz bija labs grāvējs.

7.DIARY OF ANAÏS NIN, by Anaïs Nin (1966) Henrijs un Džūna: no Anaisas Ninas autentiskās dienasgrām. (2003)

Anaisa Nina 1931.gadā Parīzē satiek  Henriju Milleru un viņa sievu Džūnu un visu pieraksta dienasgrāmatā.

8.COFFEE TEA OR ME?, by Trudy Baker and Rachel Jones (1967)

Divu veselīgas pasažieru lidmašīnas stjuartes un viņu jautrie piedzīvojumi.

9.PORTNOY’S COMPLAINT, by Philip Roth (1969)

Iekāres pārņemts puisis iet pie psihoterapeita, un pēc šiem seansiem dakteris mazgā ausis 🙂

10.THE GODFATHER, by Mario Puzo (1969) Krusttēvs (1992)

Nu šo grāmatu taču ir lasījuši visi, vai ne?

11.THE HAPPY HOOKER, by Xaviera Hollander (1971) Priekameita(2003)

Lasīju, bet tā laikam bija atklāsme 70-tajos, 21.gs. – vnk (f)akta konstatācija

12.MY SECRET GARDEN, by Nancy Friday (1973)

Saklasificētas sieviešu seksuālās fantāzijas, tobrīd tās bija atklājums – sievietes ARĪ fantazē

13.RUBYFRUIT JUNGLE, by Rita Mae Brown (1973)

Viens no pirmajiem lesbiešu romāniem

14.THE OTHER SIDE OF MIDNIGHT, by Sidney Sheldon (1973) Viņpus pusnaktij(1995)

Mīlas trijstūris. Miglainas atmiņas par grāmatu un filmu, bet Šeldonam raksturīgas.

15.THE THORN BIRDS, by Colleen McCullough (1977) Dziedoņi ērkšķu krūmā(1989)

Ak, šī Megija un Ralfs Brikasārs, ļoti jau saldi. Man patika Megijas māte – Fiona un meita – Džastina.

16.JAWS, by Peter Benchley, (1974) Žokļi (1994)

Esmu redzējusi tikai Spīlberga filmu. Kas gan grāmatā varētu būt tik erotisks?

17.SCRUPLES, by Judith Krantz (1978)

90-to gadu sākumā Kranca gāja grabēdama, bet šis, Krancas pirmais romāns, laikam nav tulkots. Par bagātām meitenēm un viņu asarām.

18.ENDLESS LOVE, Scott Spencer (1979)

Par mīlu mūža garumā un nekad-nesatikšanos. Esot varen romantiska. Hm.

19.THE CLAN OF THE CAVE BEAR, by Jean Auel (1980) Alu lāča klans (2005)

Daži viņu saucot par aizvēsturisku porno. Man izskatās pēc parastas bērnu/jauniešu grāmatas.

20.LACE, by Shirley Conran (1982) Mežģīnes (1997)

Atmiņā tikai kā sieviešu rozā romāns

21.FEAR OF FLYING, by Erica Jong (1983) Bailes no lidojuma (1999)

Manuprāt, viena no tām grāmatām, kura bija būtiska attiecīgajai desmitgadei.

22.PRESUMED INNOCENT, by Scott Turow (1987) Nevainības prezumpcija (2007)

Juristi – mīlas pāris un sieviete tiek atrasta mirusi seksuālas rotaļās laikā

23.FLOWERS IN THE ATTIC, by V.C. Andrews (1989) Ziedi bēniņos (1999)

Pirmā no Dolendžeru sērijas grāmatām, tikai dīvaini, ka latviski tā ir otrā. Četri bērni tiek ieslēgti un turēti bēniņos. Mājieni par incestu.

24.PARADISE, by Judith McNaught (1991) Paradīze (1997)

Kaut kas no romantiskās sērijas, bet, skat, cik ātri iztulkots!

Tātad, tas bija mazs ieskats “tveicīgo” grāmatu pasaulē. Šo to es iegaumēju pārdomām, bet īstenībā man jau kādu brīdi krājas grāmatu čupiņa par un ap mīlestību – te es gan nedomāju neko tādu kā “Mīlestība ir pēdējais tilts” vai “Mīlestības derība” vai pat “Mīlestības maldu ceļi”. Arī “Romantiska mīlestība un psihiskie traucējumi” nav manā sarakstā, bet  par to vēl varētu padomāt.  OK, mana grāmatu čupiņa mani gaida 🙂