Sākumlapa

Par Helovīnu, Samainu un Mārtiņiem

2 komentāri

Kad apkārt sarodas ķēmīgos ģīmīšos izgrebti ķirbīši, kuros plaiksnī bailīgas svecīšu liesmiņas, rodas apjausma, ka atkal atnācis Helovīns. Kas tas tāds? No kurienes nācis un vai mums tādu vajag? 1.novembrī kristīgā baznīca svin Visu svēto dienu (All Saints’ Day jeb All Hallows), kad godina visus svētos, savukārt 2.novembrī ir Visu ticīgo mirušo piemiņas diena (All Souls’ Day). Vārds Halloween burtiski nozīmē Visu svēto dienas vakaru, tomēr tā rituāliem un izdarībām ir visai maza saistība ar kristīgo baznīcu. Kāpēc gan tā?

Kristīgā ticība saskaņā ar savām labākajām tradīcijām ir pieskaņojusi savus svētkus daudz senākiem, pagāniskajiem svētkiem. 837.gadā pāvests nolika Visu svēto dienu 1.novembrī, kas šajā gadījumā pārklājās ar  Samainu (Samhain) – seno ķeltu Jauno gadu. Šai brīdi ir pabeigta ražas novākšana, un zeme sāk gatavoties lielajai ziemas guļai. Jānodara tikai pēdējie darbi, jāpabeidz iesāktais, jāatdod parādi un jānolīdzina rēķini. Tas ir laiks, kad tiek apjausts, ka kaut kā beigas, iespējams, ir kaut kā jauna sākums. Samainā gads ieiet vistumšākajā posmā, lai atkal atdzimtu gaismai ziemas saulgriežos.

Zemnieki dedzināja lielu ugunskuru, kurā dieviem ziedoja dzīvniekus un labību, ap to dejoja un gāja rotaļās, tērpušies ķekatu tērpos. Svinībām beidzoties, no lielā ugunskura katrs paņēma pa pagalei, lai ienestu svētību savos mājas pavardos, un tas neizdzistu gaidāmajā, bargajā ziemā. Samaina vakarā izplūda robežas starp šo pasauli un Citpasauli, atvērās vārti aizsaules gariem. Tādēļ viņiem par godu gatavoja ēdienu un iededza sveces, lai aicinātu senču garus pasērst un mieloties.

no Māras Šternas grāmatas "Senā gadskārta"

Latviešu tradīcijā Samaina svētkiem atbilst Mārtiņi – saimnieciskā gada noslēgums, kad jābūt nobeigtiem visiem rudens darbiem: raža ir ievākta, lauki nokopti, zeme aparta un izaudzēti jauni lopi.  Saimnieks svinīgi kāva melnu gaili un ziedoja to zirgu labklājībai. Daudzviet Mārtiņos beidzās veļu laiks, un atsākās skaļāki svētki, tai skaitā ķekatās iešana. Zīmīgi, ka jezuīts Kulesijs 1599.gadā ir ziņojis, ka Rēzeknes apkārtnē Mārtiņos notiek ziedošana pie īpašiem kokiem, un ir tikai divas dienas gadā, kad šiem kokiem drīkstot tuvoties: pirmo reizi pavasarī, Lieldienās, un otro reizi rudens beigās, Mārtiņos. Te jāvelk paralēles ar ķeltu Samainu un viņu otriem lielākajiem svētkiem – Beltainu (1.maijs).

***

Bet vispār jau mazām burvestībām der jebkāds iemesls 🙂 Pirmdienas vakari pieder Selēnai – grieķu Mēness dievietei, kuru iepriecina sudrabs, baltā krāsa un Mēness gaisma.

Kā būtu ar vienu vakara pestelību? Paņemiet caurspīdīga stikla bļodu, piepildiet to ar ūdeni un iemetiet tajā baltu rozi (der arī cits balts zieds). Aizveriet acis un domās koncentrējieties uz savu partneri. Iztēlojieties kādu laimīgu un piepildītu brīdi jūsu kopīgajā nākotnē. Atveriet acis un trīs reizes atkārtojiet buramvārdus:

My love, while you sleep I will send you a sweet dream,

By the light of the moon, things are not as they seem.

I cast upon the water petals from a white flower,

May Selene now bless my spell in this enchanted hour.

Buramvārdus noslēdz, sakot:

For the good of all, with harm to none,

By moonlight and dream, this spell is done.

(no grāmatas Ellen Dugan. Book of Witchery)

Saldus sapņus šovakar!

 

Maikls Ņūtons “Dvēseļu ceļojums”

Komentēt

Maikls Ņūtons „ Dvēseļu ceļojums: dzīve starp dzīvēm” / no angļu val. tulk. I.E.Rikmane. – Rīga: Arka (Atēna), 2006. (Michael Newton „Jorney of Souls”, 1994)

Vairāku gadu desmitu garumā Ņūtons esot hipnotizējis cilvēkus un tie viņam stāstījuši par savu dzīvi starp dzīvēm: par to, kur nonāk dvēsele pēc nāves, ko tā ir darījusi uz Zemes, kādi tai ir bijuši uzdevumi, kā izskatās telpa starp dzīvēm, kas tur notiek, kā tur viss notiek utt. Lielāko daļu grāmatas aizņem dialogi starp hipnotizētāju un klientu, pa starpu autors klāsta savus uzskatus par aizsauli.

Grāmatu es sāku lasīt ļoti labdabīgā noskaņojumā, jo daudzi par viņu atsaucās sajūsmināti, kā arī vispār patīk tādas lietas. Diemžēl, grāmatu lasot, aizvien vairāk pārņēma sajūta, ka lasu pavājas kvalitātes fantastiku – Zeme kā liels spēles laukums, kurā tiek izspēlētas dažādas partijas, tad vēl tam pievienojas autora fantāzijas, kurām nav nekāda pamata ne ticēt, ne neticēt. Tāds sava veida Matrikss. Tai pašā laikā autora pārliecība par klāstītā īstumu ir nesatricināma. Ja Ņūtonam kaut kas teorijā neiet kopā, viņš ir rezervējis iespēju pateikt, ka informācija tiek bloķēta.

Man ir tikai loģisks jautājums – ja jau autors tik daudz stāsta par savu klientu pagājušajām dzīvēm, tai skaitā arī diezgan konkrētus faktus, kādēļ viņš grāmatā neraksta par to atbilstību reālajai dzīvei? Nav nemaz tik grūti salikt kopā notikumus un sameklēt pagātnē attiecīgu cilvēku. Priekš manis tas būtu diezgan nozīmīgs iemesls sākt domāt, ka arī citām viņa teorijām ir kāds reāls pamats.

Man nepatika šīs grāmatas tulkojums. Jo tālāk es lasīju, jo dīvaināk man šķita, ka bieži vien uz jautājumu tiek sniegta neloģiska atbilde, bet dialogs turpinās tālāk it kā viss būtu kārtībā. „Ja raksturs ir dvēseles identitāte, tad no kurienes nāk kaisle? – Tieksme izcelties ir iekšēja katrai dvēselei, bet arī tā var svārstīties no dzīves uz dzīvi. – Un kur iederas dvēseles integritāte? – Kaisles izvērsumā. Integritāte ir vēlme būt godīgam pret savu „Pats” un saviem motīviem tādā mērā, ka ir iespējama pilna apziņa par ceļu, kas ved uz avotu.” Manuprāt, svešvārdi ‘identitāte’ un ‘integritāte’ nav domāti tajā nozīmē, kā tos ierasts lietot latviešu valodā, tie bija jātulko. Kas vispār ir domāts ar kaisli, es nesapratu. Passion? Kas ir savs „Pats”? Esība? Tādā garā varētu ķidāt visu grāmatu. Izskatās gan, ka tulkotāja ir tulkojusi tikai šo vienu grāmatu, tas nedaudz mierina.

Par attaisnojumu iepriekšminētajam varu teikt, ka grāmata apstulbina. Tā ir gatava, precīzāk, Ņūtons ir gatavs sniegt atbildes uz jautājumiem, kuri gadu tūkstošiem ilgi ir nodarbinājuši cilvēces prātus. Angliskajās atsauksmēs es vairākas reizes lasīju: „lūk, beidzot viss ir skaidrs, bet es tik daudz esmu lasījis ezotēriku…”

Cilvēks nomirst, viņa dvēsele pa gaismas ceļu nonāk dvēseļu pasaulē, kas ir „bezlaicīga ne-telpa”. Dvēsele pievienojas savai mācību grupai, kurā ir citas viņas līmeņa dvēseles un skolotājs/pavadonis – augstāka līmeņa dvēsele. Dvēseles uzdevums ir mācīties, lai sasniegtu nākamo līmeni (pavisam ir seši), un beigās kļūtu par Viedo, un tad vēl ir tādi Mūžīgie, kuri ir tuvi avotam. Avots ir mūžīgs, viņš rada dvēseles, kuras ilgā mācību ceļā top pilnīgas, tādā veidā radīšanas procesā bagātinot avotu un to paplašinot. Viss ir nešaubīgi skaidrs.

3 iemesli, kāpēc lasīt šo grāmatu:

1) lai arī teorija kā tāda man izsauc skepsi, tomēr to iespējams izmantot kā garīgu vingrinājumu un padomāt: kāds ir iespējamais uzdevums, kuru mana dvēsele ir iecerējusi sasniegt šajā dzīvē? Vai šķēršļi, kuri bijuši manā dzīves ceļā, ir veicinājuši manas dvēseles attīstību?

2) iesākums pirms nopietnākas literatūras

3) sastopoties dzīvē ar nāves jautājumiem, tā var būt mierinoša.

Šī nu ir grāmata, par kuru teikšu: riskējiet paši. Vīzija par pēcnāves dzīvi ir diezgan nomierinoša, lai arī pastāv risks uzrauties uz pasaciņas.