Sākumlapa

Nīls Geimens “Zvaigžņu putekļi” (2007)

5 komentāri

Nīls Geimens. Zvaigžņu putekļi /  no angļu val. tulk. Ieva Zālīte. – Rīga: AGB, 2007. – (Vēja suņa klasika).  (Neil Gaiman. Stardust. 1999)

Geimens_Zvaigznu1991. gadā Nīls Geimens bija aizbraucis uz Arizonu, lai saņemtu World Fantasy Award. Negaidot viņam gadījies novērot, kā Arizonas tuksnesī nokrīt meteorīts, kas esot daudz iespaidīgāka aina par mūsu ierastajām ātri krītošajām zvaigznēm. Meteorīts nācis zemē ar ugunīgu sliedi, un Geimenam šķitis, ka nupat jālec mašīnā un jābrauc meklēt nokritusī zvaigzne. Bet – ja nu zvaigzne nav vienkāršs akmens gabals? ja nu tā ir meitene, kura ir salauzusi kāju un tagad sēž un dusmojas? Tas jau ir stāsts, kurš nāca klajā 1999. gadā ar Čārlza Vesa ilustrācijām.

“Zvaigžņu putekļi” ir pasaka pieaugušajiem. Nezin kādēļ ierasts teikt, ka pieaugušo pasakas ir domātas viņu iekšējam bērnam, bet Geimens uzskata, ka pieaugušajiem vienkārši neviens neraksta saturīgas, saistošas pasakas, kuras sniegtu tikpat lielu baudu kā tās, ko mēs lasījām bērnībā. Domāju, ka šībrīža fantasy literatūras uzplaukums ir pierādījis, ka pieaugušajiem ne tikai vajag pasakas, bet viņi pēc tām ir izslāpuši. Tai pašā laikā uzrakstīt pasaku ir daudz grūtāk nekā šķiet pirmajā mirklī – tai jāveido netverama klātbūtnes ilūzija, bet vienlaikus lasītājam jāsaglabā distances sajūta (jo elfi un burvju spēks tomēr nav realitāte); jaunai pasakai jābūt oriģinālai, bet tai pašā laikā tā nedrīkst aiziet pārāk tālu no ierastajām shēmām, jo tad jau tā vairs nebūtu pasaka.

“Zvaigžņu putekļos” lasītājs tiek iepazīstināts ar parastu ciemu, kura austrumos slejas pelēka klints siena ar vienu robu – sešas pēdas platu atveri. Ikdienā nevienam nav ļauts iziet ārpus sienas, tikai reizi deviņos gados zaļajā pļavā notiek gadatirgus, kurš, protams, ir maģisks.

Stardust_thefairymarket

The Faerie market day by Charles Vess

– Acis, acis! Jaunas acis pret vecajām! – kliedza maza sieviete, stāvēdama pie galda, ko noklāja pudeles un krūkas, pilnas ar visu veidu un krāsu acīm.

– Mūzikas instrumenti no simt zemēm!

– Penija svilpieni! Divpeniju dungošana! Trīspeniju kora korāļi!

– Izmēģiniet veiksmi! Nāciet, stājieties šeit! Atminiet vienkāršu mīklu un iegūstiet anemones vēja ziedu!    (..)

Tika pārdoti pesteļi un zintes, un brīnumi; tur bija mantas, kas pat sapņos nav rādījušās, un neiedomājami priekšmeti (“Kāda vajadzība,” Danstans prātoja, “varētu būt pēc olu čaumalām, pildītām ar vētru?”).

Tirgus saved kopā cilvēku un raganas sagūstītu feju, un pēc deviņiem mēnešiem Danstans grozā saņem savu jaundzimošo dēlu Tristranu. Pēc septiņpadsmit gadiem Tristrans dodas burvju pasaulē aiz sienas, jo ir mīļotajai zvērējis atnest nokritušo zvaigzni. Ak, jauneklis nemaz nezina, ka burvju pasaulē zvaigznes nav tādas kā mācīts skolā un viņa paša liktenis jau kādā burvju grāmatā ir ierakstīts.

Iemesls, kādēļ es tagad atcerējos par “Zvaigžņu putekļiem”, protams, ir raganas – brīnišķīgā raganu trijotne, kuras dzīvo mazā mājiņā mežā vidū. Tās ir padzīvojušas, nevīžīgas sievas, kuru vienīgā tīrā manta mājā ir liels, melna stikla spogulis cilvēka augstumā. Spogulī dzīvo trīs citas sievietes – slaidas, tumsnējas un jautras un viņu māja ir liela un grezna. Geimens viņas nosaucis par Lilimu – raganu karalieni (es sapratu, ka viņas trijatā jeb, precīzāk, sešatā veido karalieni). Lilima meklē nokritušas zvaigznes, lai tām, vēl dzīvām esot, izgrieztu sirdi un to ēstu pa mazam gabaliņam, tādējādi iegūstot papildu gadus, jaunību un skaistumu. Romāna sākumā jau 200 gadus nav bijis nevienas zvaigznes, un raganas ir ļoti izbadējušās.

"The Witch Woman Cracked Her Whip" by Charles Wess

“The Witch Woman Cracked Her Whip” by Charles Wess

Krustcelēs stāvēja gara sieviete. Karmīnsarkanajā bruņucepurē, kas ietvēra tumšos matus, atradās sudraba diadēma, un kleita viņai bija tikpat šarlaksarkana kā lūpas.

– Kā tevi sauc, zēn? – viņa jautāja balsī, kas līdzinājās muskusbrūnam medum.

– Par Brevi, kundze, – Brevis atbildēja un sievietei aiz muguras ievēroja ko savādu. Tie bija mazi divriči, tomēr neviens nebija iejūgts ilksī. Viņš prātoja, kā rati nokļuvuši tik tālu.

– Brevis, – viņa gluži vai nomurrāja. – Cik jauks vārds. Vai vēlies man pārdot savu kazu, Brevi, dēliņ?

Kā jau redzams, angļu pirmizdevumam ir brīnišķīgas Čārlza Vesa ilustrācijas. Diemžēl latviski grāmata ir iznākusi bez bildēm. Varbūt laiks padomāt par kādu pārizdevumu?

Ja runā par ekranizāciju, tad esmu no tiem, kuriem grāmata patika daudz vairāk. Ar visu raganu Pfeiferi un dancojošo de Niro filma man šķita pārāk standartizēta – visas tās pierakstītās kauju ainas un pārveidotais fināls, kur nomirst pareizie, ir jau redzēts pārāk daudz reižu (man arī nepatika Tristrana lomas tēlotājs, bet tā jau ir personiska antipātija). Vienīgais, kas iepriecināja – karaļa aptrakušie dēli un īpaši Septimus (saka gan, ka daudzas labas dēlu ainas palikušas DVD pielikumā).

“Zvaigžņu putekļi” ir labsirdīga, viegli ironiska pasaka, kuru, iespējams, varēja rakstīt biezāku, daudzu varoņu dzīves izstāstīt smalkāk, tomēr man šķiet, ka tieši šī vieglā nepabeigtības sajūta arī raisa asociācijas ar grāmatas nosaukumu – tāda sudraba putekļu sajūta, kuru laiku pa laikam gribas atkal atsaukt atmiņā.

Džons R. R. Tolkīns “Hobits jeb Turp un atpakaļ” (2002)

8 komentāri

Džons R. R. Tolkīns. Hobits jeb Turp un atpakaļ / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, [2002].

Tolkīns_HobitsVai kāds vēl uz pasaules nepazīst hobitu Bilbo? Nu to, kas rados Baginsiem, kuri dzīvojuši Pakalna apkaimē kopš neatminamiem laikiem un nekad nav darījuši neko negaidītu.  Zemeslodes iedzīvotājiem paliek aizvien mazāk iespēju nezināt, kas ir Bilbo Baginss, jo decembrī startēja režisora Pītera Džeksona filmu triloģijas pirmā daļa. Jā, es arī pabrīnījos, kā no vienas bērnu grāmatas var  uztaisīt 3 lielas filmas, bet acīmredzot hobits Bilbo (vai Tolkīns) ir to pelnījis.

Latviski “Hobits” pirmo reizi iznāca tai laikā, kad es jau aizrautīgi lasīju ļoti lielas un dziļdomīgas grāmatas un uz visādiem rūķu stāstiem snobiski skatījos no augšas. Nu bet ar vecumu jau tās domas mainās un nāk saprašana, ka ne vienmēr grāmatas vērtība jāmeklē tās biezumā vai nopietnībā. Reiz kādā maija dienā burvis Gandalfs ne saukts, ne gaidīts iegriezās ciemos pie sava paziņas Bilbo un teica, ka viņš meklē līdzdalībnieku dēkai. Hobits kategoriski atteicās, bet burvis nākamajā dienā ar viltību iesauca Bilbo mājīgajā pazemes alā trīspadsmit rūķus un, par pārsteigumu pašam sev, hobits tika ievilkts vienā ellīgi nedrošā pasākumā – tālā un bīstamā pārgājienā uz Vientuļo kalnu, lai atgūtu dārgumus, kurus senlaikos rūķiem ir atņēmis pūķis Smogs un joprojām tos sargā. Pasakā ir papilnam visādu teiksmainu radījumu un dzīvnieku – hobiti, rūķi, burvji, troļļi, goblini, elfi, nešķīsti vilki un zirnekļi, lāči un ērgļi, ā, nu cilvēki drusciņ arī. Man jau patīk viņi visi, pat tie nekrietnie, bet vislabāk es personificējos ar hobitu. Gluži labi spēju sevi iedomāties dzīvojam jaukā alā, kura piebāzta ar visādām ērtām lietām, tai skaitā lielu, mīkstu gultu, un ieturam regulāras bagātīgas maltītes. Spalvas uz pēdām man gan neaug, bet uz pārdrošām dēkām un varoņdarbiem arī mani izkustināt varētu vienīgi Gendalfa burvju spēks. Skan jau tas diezgan laiski, bet pat rūķu karalis Torins beigās hobitam teic atzinīgus vārdus: “Ja starp mums būtu vairāk tādu, kas labu ēdamo, jautrību un dziesmas vērtē augstāk par apslēptu zeltu, pasaulē būtu daudz vairāk prieka.” Varbūt mēs ar Bilbo sanāktu labs pārītis?

Protams, vispirms “Hobits” ir dēku stāsts sākumskolas vecumam, kuru labi lasīt vakaros priekšā jaunajai paaudzei. Teikšu godīgi – diezin vai tā mani toreiz būtu ļoti aizrāvusi, arī tagad es to vairāk novērtēju kā perfektu rakstnieka mākslu izveidot krāšņu, bagātīgu un, galvenais, ārkārtīgi ticamu fantāzijas pasauli. Tolkīns lasītāju ieved ļoti pārdomātā, līdz pat sīkumam skaidrā pasakā, kurā raits sižets tiek apvienots ar maigiem jokiem un saprotamiem varoņiem. Te nav ideālā varoņa, drīzāk varonis tiek cilvēciskots, un viņam jāpārvar savas vājības un bailes, lai atpakaļ atgrieztos jaunā, labākā kvalitātē. Bilbo Baginss ir krietns hobits, kurš stāstā sevi parāda no vislabākās puses, bet viņš ir arī nedrošs, pieticīgs, kautrīgs. Tās nav īpašības, kuras augsti vērtē slavas un varas kārie varoņi, tomēr tieši tās hobitu beigās padara par grāmatas nozīmīgāko tēlu. Varbūt tādēļ Bilbo tēls ir tik mīļs, ka tas savā ziņā mūs visus iedrošina būt par varoņiem? Arī tad, ja tā nav mūsu pašu izvēle, bet likteņa pagrieziens, arī tad, ja mēs esam par mazu, lai saprastu savu nozīmi plašajā pasaulē.

Jaunā gada pirmajā grāmatas aprakstā ar prieku atcerēšos vienu no mīļākajām “Gredzenu pavēlnieka” ainām, kas šķiet izaugusi no “Hobita” – cik gan reižu Bilbo gribēja doties atpakaļ uz mājām, bet viņam nācās vien doties uz priekšu,visticamāk, neapzinoties, ka tā nav tikai vienkārša izdzīvošanas dēka:

“Folk in those stories had lots of chances of turning back, only they didn’t. They kept going. Because they were holding on to something.
Frodo: What are we holding onto, Sam?
Sam: That there’s some good in this world, Mr. Frodo… and it’s worth fighting for.”

Nīls Geimens “Kapsētas grāmata” (2011)

4 komentāri

Nīls Geimens. Kapsētas grāmata / no angļu val. tulk. Daina Ozoliņa. – Rīga: Zvaigzne, 2011. – (Lasītprieks!)

Šajā krēslas laikā un visādi citādi nomācošajā gadalaikā prāts tā vien nesas uz kaut ko spocīgu. Lai nebūtu pārāk briesmīgi, jāsāk ar bērnu grāmatu. Turpinu šogad uzsākto iepazīšanos ar Geimena darbiem.

Kādā melnā naktī pa melnām kāpnēm augšup kāpa viens melns vīrs, kurš turēja rokā melnu nazi. Viņš pagrūda bēniņu durvis un iegāja melnā istabā un piegāja pie mazuļa gultiņas un pacēla savu melno nazi, notēmējis to uz bērna krūtīm…
Tā sākas Geimena stāsts par puisēnu Nevienu Ouenu (Nobody Owens), kuram pavisam maziņam izdodas izbēgt no slepkavas un atrast patvērumu kapsētā. Spoku Ouenu pāris kļūst par viņa vecākiem, bet aizbildnis Sailass par saistošo posmu ar dzīvo pasauli. Puisēns aug, un visi kapsētas iemītnieki piedalās tā audzināšanā, līdz nelāgi notikumi atklāj, ka slepkava joprojām ir tepat līdzās.

Geimena stāsts ir pilns ar pārdabiskām būtnēm – vampīrs Sailass, vilkate Lupesku jaunkundze, pats par sevi – kapsētas spoku kolonija, mistiskais Slīrs kapsētas pazemē un kur nu vēl brīnišķīgie pretekļi gūli, kuri dzīvo savā baismīgajā pasaulē, kārojot ievilkt tur nomaldījušās miesas. Puisēns Nevs mitinās šajā savādajā realitātē kā vienīgais dzīvais cilvēks, kuram piešķirtas īpašās Kapsētas privilēģijas. Viņa dzīve ir sākusies ar traģēdiju, tomēr stāsts parāda, ka arī pēc traģēdijas ir iespējams dzīvot laimīgi un interesanti. Būtībā Nevam ir dota privilēģija, kura sākotnēji nemaz tāda nešķiet – sākt savu dzīvi kā baltai lapai, kuru neviens nesalīdzina ar senčiem un negaida nekādus konkrētus sasniegumus. Neva uzdevums ir palīkt dzīvam, augt un mācīties. Līdztekus spoku lietām Geimens parāda arī tādu morāliski pareizu rīcību kā vājāko aizstāvēšana skolā un īstas draudzības vērtību. Noslēgumā Nevs ir pats ieguvis savu vārdu un iziet pa Kapsētas vārtiem kā pieaugusi personība.

Lai arī grāmata izdota bērniem domātā sērijā, tomēr tā ir diezgan neomulīga un iederas pie šausmu stāstiem. Nezinu, vai sākumskolai tā ģimenes slepkavības aina un gūli nebūs par stipru (bet nu mūsdienu bērni jau pie daudz kā ir pieraduši). Izlasiet, vecāki, vispirms paši, arī jums tā būs laba izklaide!

Vispār es gribēju Geimenu drusciņ pakritizēt par paris nesakarībām, bet aizgāju palasīt grāmatas sākumu angliski, un tagad varu kritizēt tikai pati sevi – jo cik var teikt sev viens cilvēks, ka vismaz bērnu grāmatas vajag lasīt oriģinālā! Pati vien es esmu sev nozagusi biedējošo grāmatas sākumu, kurā Geimens apzināti uzdzen nervozu trauksmi un imitē folkloras šausmu stāstu noskaņu. Mīļie draugi, lasiet šo grāmatu orģinālā (un teksts ir pietiekami vienkāršs, lai varētu būt apgūstams arī skolēniem angļu valodas lasīšanā)!

Fragments no manas mīļakās grāmatas nodaļas “Danse Macabre”:

Viņa pastiepa roku. Tiklīdz viņas pirksti iegūla Džozija Vortingtona plaukstā, atskanēja mūzika. Mūzikas skaņas, ko Nevs dzirdēja pirms tam, bija šķitušas kā ievads, bet šī bija īstā dziesma. Tā bija mūzika, kuras dēļ visi bija ieradušies, tā lika kājām cilāties dejas ritmā. Visi sadevās rokās – dzīvie un mirušie –  un metās dejā. (..)

Un līdz ar mūziku Liza iedziedājās:

“Soli liec un griezies te,

Dejojam mēs Macabre.”

Mūzika pildīja Neva sirdi un prātu ar milzīgu prieku un viņš dejoja tā, it kā būtu mācījies šīs dejas soļus, it kā viņš vienmēr būtu tos pratis.

Susanna Klārka “Džonatans Streindžs un misters Norels” (2009)

22 komentāri

Uff! Es to izlasīju! Smaga grāmata kā melns akmens ir novēlusies no manas lasītāja sirdsapziņas, jo es ar to nēsājos trakāk nekā kaķene ar jaundzimušu kaķabērnu – daudz burtu, daudz stāstu. Varētu teikt, ka Klārkai ir izdevies uzburt lielisku un reālu fantāzijas pasauli, tomēr – es neesmu pārliecināta, ka šāda tipa grāmata būtu jālasa tik grūti.

“Streindžs un Norels” ir fantāzija par 19. gadsimta sākuma Angliju (1806-1817), kurā burvji un maģija tiek pasniegta kā reāla, bet diemžēl jau zudusi lieta. Tie, kas sevi uzskata par burvjiem, nodarbojas tikai ar maģijas teoriju, bet buršanas prakse ir zaudēta – nav jau vairāk to īsto grāmatu. Un tas ir nopietni, jo – ” par apzinātu maģijas grāmatas iznīcināšanu pienākas tāds pats sods kā par kristīga cilvēka slepkavību“. Līdz uzrodas Gilberts Norels, kurš klusībā gadiem ilgi ir vācis milzīgu maģijas grāmatu bibliotēku, un paziņo, ka viņš ir vienīgais īstais Anglijas burvis un to arī pierāda. Pirmā grāmatas daļa pavēsta par Norela brīnumdarbiem Londonā un viņa centieniem pierādīt augstākai sabiedrībai, ka pret burvju mākslu ir jāizturas nopietni. Otrā daļa mūs iepazīstina ar Džonatanu Streindžu – talantīgu iesācēju, kurš kļūst par Norela vienīgo skolnieku, bet vēlāk arī konkurentu. Burvju dzīves piedzīvojumus un viņu paveikto darbu aprakstus papildina ieskats angļu maģijas vēsturē, kas lielākoties rotē ap visu laiku izcilāko Anglijas burvi karali Kraukli jeb Džonu Askglāsu, kā arī grāmatas teksts tiek nemitīgi papildināts ar parindēm, kuras imitē atsauces uz reālām grāmatām un nostāstiem. Grāmatas otrā plānā ir norises elfu pasaulē, kuru cilvēki neredz, tomēr elfi cilvēku pasaulē darbojas un viņiem arī ir savi nodomi.

Susanna Clarke. Childermas at desk (2004)

Grāmatas pasaule ir apjomīga, izstrādāta katra detaļa, bet, godīgi sakot, es pirmo reizi sāku domāt, ka dažreiz perfekti var būt pārāk perfekti. Tās nemitīgās smalkās detaļas mani nogurdināja, es zaudēju stāsta pavedienu, vienlaikus cenšoties saprast, ko man būtu vērts no tā visa atcerēties. Pārsvarā man bija sajūta, ka es mazā laiviņā peldu milzīgā okeānā, kuram nav ne gala, ne malas, un brīžiem izmisīgi vēlējos saskatīt krastu. Jo – man nav nekā pret lielām grāmatām ar milzu aprakstiem, tomēr “Streindžam un Norelam” es brīžiem palaidu garām stāsta jēgu. Piemēram, “Gredzenu pavēlniekā” uzmanību notur galvenā varoņa mītiskais ceļojums, savukārt romānā “Karš un miers” episkas kauju ainas nomaina varoņu individuālie pārdzīvojumi. Raksturojot Streindžu, Klārka raksta: “Viņš nebija naudaskārs, nebija uzpūtīgs, nebija ķildīgs un īgns. Tomēr, lai gan viņam nebija uzkrītošu trūkumu, arī viņa labās īpašības, iespējams, būtu tikpat grūti raksturot.” Iespējams, ka man līdzīgi ir ar Klārkas romāna raksturošanu – tam ir ļoti daudz labu īpašību, tomēr man nācās cīnīties cauri tekstam un brīžiem stingri piedomāt par rakstnieces grafomānisko apsēstību izstāstīt VISU. Tur ir pilnīgi ūdens gabali par Norela dzīvi Londonā, par Streindža vazāšanos pa Anglijas kariem ar Napoleonu, neizprotamas pseidovēsturiskas atkāpes un tam visam vienīgais attaisnojums ir rakstnieces labas stāstījums. Protams, es saprotu, ka Klārka apzināti ir rakstījusi pastiche stilā, kas imitē 19. gs. romānus, bet lasītājam jau nekas neliedz sameklēt un lasīt pašu Dikensu un Ostinu (tiesa, viņi par elfiem nerakstīja). Priekš manis tomēr liels mīnuss ir arī romantiskās līnijas trūkums (kas, savukārt, atbilst Tolkīnam, bet ne Dikensam vai Ostinai) – var jau būt, ka angļu džentlmeņi ir remdeni, bet romānam lieka kaislības dzirksts nebūtu kaitējusi.

Koncentrējoties uz pozitīvo, jāatzīmē rakstnieces lieliskā valoda, raksturotājspējas, bagātīgā izdomā. Grāmatas tulkojums ir brīnišķīgs, un ir pavisam skaidrs, ka Klārka ir dzimusi latviete, kurai piedevām ir bijusi stingra latviešu valodas skolotāja ar noslieci uz senvārdiem.

Visiem, kuri uzsāks lasīt biezo grāmatu, es ieteiktu to censties izlasīt līdz galam, jo trešā daļa ir visinteresantākā un tajā norisinās galvenie notikumi. Liekas, ka tieši kaktu zīlnieka Vinkula izteiktie pareģojumi manī uzturēja intrigu un cerību, ka būs gaidāms kaut kas ļoti interesants:

Lietus rakstīs debesīs burvju vārdus, bet viņi nespēs to izlasīt,

Uz akmens kalnu sienām būs rakstīti burvju vārdi, bet viņu prāti to neaptvers,

Kailie koki ziemā būs melni burti, bet viņi tos nesapratīs…

Garš ceļš ir noejams vienam no grāmatas varoņiem, lai viņam atvērtos visas maņas un viņš pirmo reizi mūža atskārstu, ka “pasaule nepavisam nav mēma – tā tikai gaida, kad to kāds uzrunās valodā, kas tai ir saprotama. Elfa dziesmā zeme dzirdēja vārdus, kuros tā pati dēvēja sevi.”

Par Klārkas grāmatu var uzrakstīt daudz, bet man ir jāveic dīvains secinājums – grāmata bija laba, bet nezinu, vai tai patērētais laiks bija tā vērts. Nākotne rādīs, cik daudz es būšu ieguvusi.

Nīls Geimens “Nekadiene” (2005)

1 komentārs

Geimens Nīls. Nekadiene / no angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode. – Rīga: AGB, 2005. – (Vēja suņa klasika). (Neil Gaiman. Neverwhere. 1996.)

Londonas Olimpiskās spēles ir krietni mazinājušas brīvo laiku, kad pievērsties blogošanai: varenas kaislības un pārdzīvojumi, lieliska izklaide un patriotisma uzplūdi skatītājiem. Tomēr, neviļus pieskaņojoties Londonas gaisotnei, es esmu izlasījusi lielisku grāmatu, kuras darbībā notiek kādā Lielbritānijas galvaspilsētas daļā, par kuras eksistenci un dīvaino publiku, kas to apdzīvo, zina ārkārtīgi maz ļaužu.

Geimena “Nekadienes” galvenais varonis Ričards Meihjū ir vienkāršs skotu puisis, kurš nu jau kādu laiku dzīvo Londonā, strādā parastu ofisa darbu un satiekas ar nepārprotami snobisku meiču Džesiku. Viņš ir labsirdīgs memļa, kurš peld pa straumei, pielāgojoties apkārtējiem. Ričarda dzīves mierīgo ritmu, kurš pilnīgi noteikti ripo pa iebrauktām sliedēm, pārtrauc ārkārtas notikums – uz ietves pakritusi, asiņojoša meitene atsakās braukt uz slimnīcu un Ričards viņu aiznes pie sevis uz mājām. Nākamajā dienā meitene demonstrē dīvainas spējas dematerializēties, runāt ar žurkām un baložiem un visādi citādi izskatās un uzvedās neparasti. Tā nu Ričards uzzina par tādu Londonas vietu kā Nekadienekurā citreiz pat ļoti gribot nevar nokļūt, bet citreiz gadās tajā noslīdēt pa šķirbām – un tad nu atpakaļceļa nav, jo vienlaikus abām pasaulēm piederēt nevar. Nekadiene ir fantastiska pazemes pasaule, kuras iedzīvotāji pārvietojas pa tuneļiem, notekcaurulēm, brauc ar metro, kurš piestāj stacijās, kuras neeksistē augšējā Londonā. Biedējoša vieta, kurā allaž jāatceras atskatīties pār plecu, bet nevajag pārāk satraukties par tīrību un kārtību. Dzīvot Nekadienē ir bīstami, bet ārkārtīgi interesanti, lai arī Ričarda gadījumā varētu teikt izdzīvot – meitene pati pret savu gribu viņu ir iesaistījusi riskantā piedzīvojumā un viņam kā īstam grieķu varonim ir jāiziet cauri pārbaudījumu sērijai.

“Nekadiene” ir viena no tām grāmatām, kuru lasi un domā – un kur es biju agrāk un kāpēc tā tik ātri beidzās? Ideāla literārā izklaide, kas vienlaikus tomēr nav bezsaturīga un līdzīgi pasakām atstāj vietu pārdomām par personāžu rīcību un morāli. Ja tomēr jāmeklē mīnusi, tad viens no tiem ir grāmatas līdzība scenārijam, jo es no pirmajām lapām sāku domāt, ka to būtu ļoti viegli ekranizēt. Ha, izrādījās, ka tas arī ir par romānu pārveidots scenārijs, jo vispirms bija seriāls un tad tikai grāmata. Neesmu pārliecināta, ka skatīšos ekranizāciju, jo man galvā jau ir pašai savs kino – stoiciskā Medniece, kretīniskais ļaundaru duets Krups un Vandemārs, lielais viltnieks marķīzs de Karabass, divsejainais eņģelis Izlingtons, jumtu cilvēks – putnu dresētājs vecais Beilijs un mūki un Lamija un žurkas un visi tie daudzie dīvainie cilvēki un necilvēki, kuri mitinās Nekadienes plašajā pasaulē. Tā ir traka, traka, traka pasaulē, kura Ričardam dod iespēju pāriet tumsas tiltu, uzvarēt augstuma bailes un purva briesmoni, bet galvenais – cauri troksnim un kņadai sadzirdēt sevī to īsto balsi un saprast, ka nekad un neviens viņu vairs nevarēs nogrūst zemē un uzkāpt virsū.

Bet es kā tāda apburta žurka esmu sekojusi Geimena maģiskās stabules skaņai, lai viņš mani ievilini savās dullajās fantāzijās un es noticu visam tam Londonas pazemes neprātam. OK, dodiet man to nazi, ar kuru ieskrāpēt sienā durvis – es gribu atpakaļ!

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) krāšņa fantāzijas pasaule – tumša, baismīga un dīvaina;

2) ar angļu humoru Geimenam viss ir kārtībā – nekas nav pārāk nopietni, bet vienlaikus viss ir ļoti nopietni;

3) ļaunākie dēmoni dzīvo mūsos pašos un katru reizi, kad saņemamies kādu no tiem nogalināt, mēs kļūstam brīvāki, drošāki un laimīgāki.

Charlaine Harris “Dead as a Doornail” (2009)

2 komentāri

Charlaine Harris. Dead as a Doornail. – London: Orion, 2009 (c 2005).

Vai es jau pieminēju, ka mana aizraušanās ar vampīriem ir sākusies dēļ HBO seriāla “True Blood“, un pašlaik ir tas brīnišķais laiks, kad svētdienu vakaros ASV skatītāji deviņos P.M. nervozi trinas TV priekšā? Vēl tikai trīs sērijas, johaidi… un tad atkal priekšā 9 gaidoši mēneši. Bet šos mēnešus var pavadīt auglīgi, jo seriāla varoņi nav dzimuši TV scenāristu galvās, bet tos ir radījusi cienījamā amerikāņu rakstniece Šarlīna Harisa. Harisa ir sarakstījusi romānu sēriju The Southern Vampire Mysteries (iznākuši 11 romāni, sarakstīti 12, paredzēts vēl viens – kopā 13), kuru galvenā varone ir Luiziānas štata mazpilsētas viesmīle Sookie Stackhouse – vienkārša dienvidniece ar neparastām spējām, viņa spēj lasīt domas cilvēku prātos. Harisa ir radījusi pasauli, kurā japāņu zinātnieki ir izdomājuši mākslīgās asinis, kas ļauj vampīriem “iznākt no zārkiem” un pieteikt savas tiesības uz dzīvi cilvēku pasaulē. Pēc laika izrādās, ka mums blakus dzīvo arī vilkači, veidmaiņi, fejas un dievsvienzin’ kādi vēl pasaku elementi. Godīgi sakot, pirmās trīs grāmatas es lasīju: 1) lai salīdzinātu ar seriālu un 2) vingrinātos lasīt angliski. Man bija interesanti, jo Harisai ir laba fantāzija un patīkama humora izjūta, bet es to vairāk uztvēru kā tādu fast food. Ceturtā grāmata «Dead to the World» mani pārsteidza labā nozīmē, jo nu jau tā ir pilnīgi konkrēta pasaule ar pārliecinošiem personāžiem, un šajā romānā ir tāda ziemīga un reizē tramīga noskaņa – Sookie ir izšķīrusies no savas pirmās mīlas vampīra Bila, viņai savā mājā nākas slēpt no raganām atmiņu zaudējušo vampīru šerifu Ēriku un viņas brālis ir pazudis dīvainos apstākļos. Sookie ir diezgan apņēmīga meitene un cenšas tikt galā ar visu saviem spēkiem; man patīk, ka Harisa viņu nav pataisījusi par kādu nebūt supervaroni – mēreni smuka viesmīle ar vidusskolas izglītību, kurai jācīnās ar naudas grūtībām, mīlas pārdzīvojumiem un savām telepātes spējam, kas viņai dzīvi nemaz nepadara mierīgāku. Īstenībā grāmatas Sookie man patīk labāk nekā seriāla Sookie, pirmā ir reālāka un ar lielāku pašcieņu.

Sērijas piektajā grāmatā “Dead as a DoornailSookie dzīve ir iegājusi daudzmaz vecajās sliedēs, tomēr raizes sagādā viņas brāļa Džeisona gaidāmā pirmā pārvēršanās par werepanther. Tad pilsētiņā parādās snaiperis, kurš par saviem mērķiem izvēlas veidmaiņus, un ir cilvēki, kas uzskata, ka pie vainas varētu būt Džeisons. Tas ir jāatrisina līdz nākamajam pilnmēnesim! Nu daudz tur visādu notikumu, bet es te nespoilerēšos – es labi izklaidējos un man patika.

Ja vajadzētu vispārīgi raksturot Harisas romānus – varētu jau to nosaukt par pavieglu literatūru, tomēr es cienu rakstniekus, kuri ir spējīgi izdomāt pārliecinošu fantāzijas pasauli. Nav nemaz tik vienkārši likt lasītājam noticēt visādiem vampīriem un fejām, vēl vairāk – piespiest lasītāju dzīvot līdzi to piedzīvojumiem. Harisas pasaule ir tāds interesants fantasy un romance mikslis, pie kam no romance Harisa ir paņēmusi tās “putainās” ainas – kas gan varētu pateikt, ka šī omulīgā, briļļainā kundzīte ir radījusi tik miesaskārīgu varoni?

Kāpēc lasīt grāmatas:

1) izklaidējoši, humorīgi, seksīgi;

2) tā NAV mūsu ikdienas dzīve;

3) vai jūs ziniet, kā vilkači izvēl savu jauno līderi?

Bet tagad aiziesim līdzi Sookie uz vampīru bāru Fangtasia (“where all your bloody dreams come true“). The smooth voice of the of the early night deejay, Connie the Corpse, said, “And here’s a song for all you lowlifes who were outside howling earlier this week… ‘One Of These Nights,’ an old hit from Eagles.”

Newer Entries