Sākums

Pavasara seriāls “Miss Fisher’s Murder Mysteries” (2012)

4 komentāri

Vasara jau strauji steidz sākties, bet es vēl neesmu atskaitījusies par pavasarī skatīto. Aši laboju situāciju, un paziņoju, ka atradu brīnišķīgi izklaidējošu seriālu, kurā ir slepkavības, mīla un skaistas lietas, bet nekā no tā visa nav ne par daudz, ne par maz. Jau kādu laiku manā plauktā atrodas kāda austrāliešu rakstnieces Kerijas Grīnvudas grāmata, kura gaida rindā uz lasīšanu, tāpēc netīšām ieraugot, ka ir ekranizēta cita Grīnvudas grāmatu sērija, nolēmu pamēģināt austrāliešu seriālu Miss Fisher’s Murder Mysteries (2012)

Frainija Fišere ir patstāvīga, nodrošināta sieviete, kura atgriežas Austrālijā kādu brīdi pēc Pirmā pasaules kara beigām. Viņai ir avantūristisks, piedzīvojumu kārs raksturs, līdzjūtīga sirds un nav nekādas vēlēšanās kļūt par kāda vīrieša pavarda kūrēju. Bērnībā viņas māsu ir nolaupījis kāds izvirtulis, un šī nozieguma atskaņas viņu ieved noziegumu atklāšanas nozarē, kurā klienti viņai daudz nav jāmeklē (nu ir tādi cilvēki, kuri pievilina miroņus kā medus mušas). Frainija apmetas uz dzīvi greznā Melburnas savrupnamā, iegūst sev kompanjoni Doroteju un pieņem audžumeitu Džeinu, seriāla pastāvīgie varoņi ir arī divi kalpi, sulainis un Frainijas dīvainā tante. Par Frainijas nemirstīgajiem piedzīvojumiem (Phryne Fisher historical mysteries, 1989-2010) Kerija Grīnvuda ir sarakstījusi 18 grāmatas, kas ir rezultējušās 13 sēriju seriālā. Lasītāji saka, ka seriālā ir nedaudz zaudēts Grīnvudas ironiskais humors un daža sižeta līnija, tomēr kopumā pret ekranizāciju izturas pozitīvi, īpaši uzsverot galvenās lomas tēlotāju Essie Davis. Esija tiešām ir ārkārtīgi piemērota šai lomai – ironiska, šarmanta un seksīga. Pirms tam es viņu biju redzējusi filmā “Meitene ar pērļu auskaru” kā mākslinieka sievu, bet nu tas bija pilnīgi cits tēls, godīgi – es viņu neatpazinu.

Vai es jau teicu, ka seriāla darbība norisinās 20.gs 20-tajos gados? Tas ir tas brīnišķīgais laiks, kad sieviete tiek laukā no korsetes žņaugiem un sāk pat piemērīt bikses, tomēr saglabā sievišķīgu kāri greznoties. Lai arī mani nesaista tā laika aktuālais zēna siluets un pazeminātā jostasvieta, tomēr viss pārējais ir tik stilīgs un aktrise to tik labi māk nest… vienkārši iekārojami. Īpaši dievīga ir viņas cepurīšu kolekcija, kuru radījusi cepurniece Mandy Murphy. No vienas puses – labi, ka 21.gs. cepures nēsā jau vairs tikai monarhu kāzās, bet no otras puses – tas tomēr ir tik sievišķīgi.

Ja kāds šajā seriālā grib atrast ļoti nopietnu detektīvu, tad es ieteiktu uz to necerēt. Tradicionāli katrā sērijā tiek atrisināts viens noziegums, kas tiek savīts ar Frainijas privātās dzīves peripētijām, kuru ir gana daudz, jo meitene nedzīvo kājas kopā sakļāvusi. Visai sezonai cauri vijas viena centrāla ļaundara – Frainijas māsa nolaupītāja – tēls, kā arī tiek kāpināta Frainijas un policijas detektīva Džeka savstarpējā ieinteresētība. Vienā no sērijām tiek iepīti pat latvieši, kuri tiek prezentēti kā no Krievijas iebraukuši anarhisti, kuri taisās aplaupīt banku, lai iegūtu līdzekļus savai pagrīdes darbībai. Diezgan dīvains sižets, bet nu Jurkas meklējumi ir interesanti un pāris latviešu frāzes arī tiek sadzirdētas.

Rezumējot – tā bija laba, stilīga izklaide, noskaņas (bet ne noziegumu) ziņā līdzvērtīga Puaro ekranizācijām. Ir tik mīļi, kad mis Frainija izvelk savu pērlēm rotāto šaujamierīcīti un drosmīgi dodas briesmās.

Advertisements

Kino: 21.gadsimta vampīri

3 komentāri

Lai pieliktu punktu manai nu jau ieilgušajai interesei par vampīriem, vēl beidzamais ieraksts par dažām labām un interesantām pēdējas desmitgades vampīru filmām.

VAMPĪRS PIRMATNĒJAIS  – Shadow of the Vampire (2000)

1921.gadā vācu režisors Frīdrihs Vilhelms Mūrnavs (Murnau) uzņēma vienu no visu laiku veiksmīgākajām Stokera “Drakulas” ekranizācijām – “Nosferatu“. Filma “Shadow of the Vampire” attēlo “Nosferatu” uzņemšanu, pieņemot, ka Mūrnavs (John Malkovich) Slovākijas mežos ir atradis īstu vampīru (Willem Dafoe), kas dzīvo ar Maksa Šreka vārdu, un pierunājis to filmēties galvenā lomā. Mūrnavs ir apsēsts ar reālismu un baro savu galveno aktieri ar solījumiem, kamēr Šrekam interesē pilnīgi cita barošanās,  un viņš darbojas ne tikai filmēšanas laukumā. Pārāk vēlu Mūrnavs saprot, ka viņš ir atbrīvojis monstru, un viņa filma maksās pārāk dārgi.

Īstais, 1921.gada  “Nosferatu” iedibināja klasiskā šausmu kino vampīra tēlu – nemironi ar gariem nagiem un ilknīšiem, kas būtībā atšķiras no Stokera briesmīgā, bet aristokrātiskā Drakulas. Vilems Dafo spoži tiek galā ar vampīra lomu – viņš ir pretīgs un aprobežots asinssūcējs. Džons Malkovičs ir filmas centrā, šausmu kino pārvēršot par psiholoģisku drāmu – patiesās šausmas slēpjas vīrā, kurš ir nolēmis, ka nekas nebūs par šķērsli šīs filmas uzņemšanai.

Filma ir viens no tiem piemēriem, ka nav nepieciešams litriem asiņu un naturālu ainu, lai izraisītu baismīgu neomulību. Labā aktieru tēlojuma dēļ to ir vērts skatīties arī bailīgajiem.

TRAĢISKAIS VAMPĪRS Let the Right One In(2008)

Jau rakstīju par zviedru rakstnieka Jūna Lindkvista romānu “Låt den rätte komma in”, šī ir romāna ekranizācija ar paša autora rakstītu scenāriju. Scenārijā nav pāris šausmīgāko momentu, dažas līnijas ir atmestas un pati zviedru sabiedrība nopulēta, tomēr ir palicis galvenais – iebiedētā puikas Oskara un vampīrēna Eli draudzība. Abi pusaudži, kas tēlo galvenās lomas, ir atrasti vienkārši perfekti. Ir vērts skatīties, jo tās ir šausmas ar nolemtības pieskaņu – vai nu tu esi tāds, kāds tu esi, vai arī tevis nav.

2010.gadā tika uzražots amerikāņu rimeiks “Let Me In”, kurš ne tuvu nestāv klāt oriģinālam. Nav īsti skaidrs, kādēļ ir vajadzīga tāda rimeikošanās – vai tiešām kāds amerikāņus uzskata par tik stulbiem, ka filmas darbību vienmēr jāpārceļ uz ASV un maksimāli jāamerikanizē, lai vietējie saprastu vēstījumu? Aktieri-bērni ir jauki, bet ne vairāk. Filmas reitingi ir labi, bet es tomēr izvēlos zviedru variantu.

ŠAUSMU VAMPĪRS30 Days of Night (2007)

Neliela Aļaskas pilsētiņa gatavojas polārās ziemas mēnesim – 30 dienām bez saules – un daļa iedzīvotāju aizbrauc. Atlikušajiem nāksies izturēt marodējošas, izsalkušas vampīru bandas uzbrukumu. Klasisks šausmu stāsts, uzņemts pēc komiksa motīviem, bet viens no retajiem, kuram izdevies nenogrimt asinīs un gļotās. Galvenais varonis – policists (Josh Hartnett) ar savu sievu un vēl nedaudziem pūlas izturēt 30 dienas, veiksmīgi būvētajai spriedzei aizvien pieaugot, lai kulminētu negaidītā, bet cilvēciskā atrisinājumā. Vampīri ir pretīgi un neseksuāli, un viņu kaujas sauciens falsetā – perfekts iebaidīšanas ierocis.

Netīšām vispirms noskatījos filmas turpinājumu – 30 Days of Night: Dark Days (2010) – neiesaku tērēt laiku, turpinājumā scenārists nav piedalījies, lai arī pie vampīru tēliem mākslinieks ir piestrādājis.

FANTĀZIJAS VAMPĪRSUnderworld: Rise of the Lycans (2006)

2003.gadā tika uzsākta filmēt Underworld sāga, 2012.gadā mums sola jau tās ceturto daļu. Apzinīgi un ne bez intereses noskatījos pirmās divas daļas, bet neteiktu, ka vēlētos tās redzēt vēlreiz. Keita Bekinseila ir smuka meitene, daudz naudas ir ielikts mākslinieka darbā un specefektos, tomēr ir skaidri jūtams, ka filmas pamatā ir divu puišu pašizdomāts scenārijs, kas brīžiem pamatīgi buksē. Sāgas trešā daļa – Rise of the Lycans – man patika daudz labāk par divām iepriekšējām, jo tā atgriežas tumšajos laikmetos un vēsta par Lycan – vilkaču rases izcelšanos. Vampīri padara vilkačus par saviem vergiem, bet jaunais vilkatis Lucians pamudina savējos sacelties pret paverdzinātājiem ar vampīru Viktoru priekšgalā. Filmas centrā ir vilkača Luciana (Michael Sheen) un Viktora meitas vampīres Sonjas (Rhona Mitra) mīlestība – tas ir saistoši, emocionāli un traģiski, jo Viktors ārkārtīgi mīl savu vienīgo meitu, bet piedot viņai nodevību viņš ne tikai nevar, bet arī nedrīkst. Tad piedzimst vampīru un vilkaču naids, kurš ilgst gadsimtiem.

SCI-FI VAMPĪRSI Am Legend (2007)

Varētu teikt, ka no visām pieminētajām filmām šī man patika vislabāk un atstāja ilgstošu pēciespaidu. Uzņemta pēc vienas no klasiskajām vampīru grāmatām – Richard Matheson tāda paša nosaukuma 1954.gadā izdotā romāna. Vila Smita tēlotais zinātnieks ir atbildīgs par pretvēža vīrusa izgudrošanu un tā nekontrolētu izplatīšanos, kā rezultātā cilvēki pārvēršas par vampīriem. Viņš ir palicis viens postapokaliptiskā Ņujorkā, tikai suns ir viņa sarunu biedrs. Abi izmisīgi meklē vēl kādu dzīvu palikušu cilvēku, imūnu pret briesmīgo slimību. Vampīri šeit ir nelaimīgi tumsas bērni, kuriem ir zudis cilvēciskums un palicis tikai instinkts.  Iesaku filmu skatīties ikvienam: Vila Smita saspēle ar sunīti ir aizkustinoša, Ņujorkas sabrukums pārliecinošs, bet beigas liek aizdomāties.

***

Kā redzam, vampīri mūsdienās tiek izmatoti visos iespējamos veidos. Kas tos vieno? Visaptveroša un nepārvarama vēlme iziet ārpus pierastā un pieņemamā. Ir atzīts, ka 70-to gadu beigās leģenda par vampīriem ir ietekmējusi gotu subkultūras izveidošanos, šobrīd var teikt, ka vampīri vairs nav kādas specifiskas sabiedrības daļas interese, tie ir ienākuši masu kultūrā. Vampīri ir noslēpumaini, vareni un seksīgi, nerunājot jau nemaz par mūžīgās dzīves piedāvājumu. Cilvēkiem patīk asociēties ar šiem radījumiem, piedēvēt sev viņu spēku, mistiskās spējas, seksuālo pievilcību un brīvību. Vampīri ir dumpinieki, sabiedrības drauds, un daļai cilvēku viņi saistās ar dzīvi bez apgrūtinošām robežām.

Otrs moments – vampīrs ir izstumtais; atkarīgs no cilvēkiem, bet šķirts no tiem. Tiem cilvēkiem, kuri jūtas nepieņemti, citādāki ir viegli asociēties ar šīm būtnēm. Varbūt tādēļ ir ievērojami pieaudzis to literāro un kino darbu skaits, kurā vampīri tiek attaisnoti, viņu rīcība tiek uztverta ar sapratni un aizvien biežāk viņi tiek iesaistīti cilvēku dzīvē kā varoņi, nevis miroņi.

Acīmredzams, vampīri mums ir vajadzīgi. Kā sapnis par stipru un varenu cilvēcisku būtni, kura ne tikai var visu, bet viņai to neviens nevar aizliegt.


Jūlija seriāls: True Blood (2008-)

2 komentāri

Nu labi, kārtis galdā. Ko nu te daudz iztaisīties par vampīru speciālisti. Īstenībā jau mani interesē tikai viens vampīrs. Bet par visu pēc kārtas.

Kad producents un scenārists Alans Balls 2005.gadā bija pabeidzis vienu no veiksmīgākajiem TV seriāliem “Six Feet Under“(2001-2005), viņš, meklējot jaunu iedvesmas avotu, uzgāja rakstnieces Šarlīnas Harisas (Charlaine Harris) urbānās fantāzijas stilā sarakstīto grāmatu sēriju “The Southern Vampire Mysteries“, kura vēsta par Luiziānas telepātes Sookie Stachhouse piedzīvojumiem. Harisa ir izdomājusi alternatīvo pasauli, kurā gadu simteņiem ilgi līdzās cilvēkiem ir dzīvojuši vampīri, bet tagad – pateicoties japāņu izgudrotajām sintētiskajām asinīm – viņi ir gatavi iznāk out of the coffin. Vampīri paziņo par savām tiesībām ieņemt pienācīgu vietu cilvēku sabiedrībā, un cilvēkiem ir tas jāpieņem. Kā jau tas notiek, reakcijas ir ļoti dažādas – izveidojas gan vampīru pielūdzēju bariņi (fangbangers) , gan vampīru nīdēji un apkarotāji. Harisas pasaulē ir arī citas pārdabiskas būtnes – vilkači (werevolves) un citi were– (panteras, tīģeri, lūši utt.), kā arī shapeshifters (veidmaiņi?), kuri var pārvērsties par jebkuru dzīvnieku.  Tad vēl ir paralēlā feju pasaule, kura ļoti interesē vampīrus (jo feju asinis ir ļoti garšīgas), un ik pa laikam parādās vēl kāda pārdabiska būtne.

Tomēr, neskatoties uz visu iepriekšminēto, stāsts ir par dzīvi, tikai citā realitātē – izdomātā Luiziānas pilsētiņa Bon Temps dzīvo meitene Sookie , kura strādā par viesmīli bārā un ir telepāte – viņa dzird apkārtējo domas, un tas viņu ārkārtīgi apgrūtina – viņai nav bijis neviena sakarīga randiņa. Līdz vienā brīdi pilsētiņā parādās sens tās iemītnieks – vampīrs Bils. Un Sookie atklāj, ka vampīru domas viņa nedzird… Draudzība ar Bilu Sookie ierauj daudzos fantastiskos piedzīvojumos – ir interesanti, bet arī bīstami.

Daudzie tagadējie vampīriem veltītie sacerējumi un ekranizējumi ir veltīti t.s. young adults auditorijai, un no mana viedokļa ir pārāk salkani un romantizēti. True Blood patīkami atšķiras, jo tam ir sava romantika, tomēr pēc būtības tas ir – sex, blood and violence. Sarežģīta un nežēlīga pasaule ar pikantiem jociņiem un patīkamu erotiku. Ja par erotiku, tad jāpiemin, ka milzīgajā fanu pulkā ir divas nometnes: Team Bill un Team Eric. Es no sākta gala esmu piederējusi Team Eric nometnei, kas gan lielā mērā ir zviedru aktiera Aleksandra Skārsgārda nopelns.

Viens no jaukākajiem seriāla momentiem. Sookie sapņo:

Bija pārāk saldi? Noklausieties, ko jums vēlas pateikt 3000 gadus vecais vampīrs Russel Edgington. Viena no spožākajām vampīru runām ever:

True Blood joprojām turpinās – 26.jūnijā sākās ceturtā sezona. Visiem iepriekšējiem mošķiem pievienojās arī raganas un saskaņā ar grāmatu – finally! – Sookie ir sastrīdējusies ar Bilu un pievērsusies Ērikam (Vai es jau teicu, ka peles paliktnis ar Ērika bildi man strauji uzlabo garastāvokli?) Hei, skatāmies, būs labi! 🙂

Maija seriāls: “Bleak House” (2005)

Komentēt

19.gadsimta Anglija mani ir ievilinājusi uz ilgāku laiku – bet man te patīk: daudz krāsainu stāstu slēpjas aiz viktoriāņu noslēgtajiem stāviem. Šai zemē visiem tiek dota kāda cerība – tas nekas, ja esi nezināmu vecāku bārenis, var izrādīties, ka tavs tēvs ir lords; tas nekas, ja tituls ir, bet naudas lādē peles danco, vienmēr taču var nomirt kāda bagāta tantīte; varbūt esi neglīts un nabags? – tas nekas, cēla dvēsele un laba sirds tev atnesīs īstu (un naudīgu) mīlestību.  Iespēja tam visam īstenoties strauji paaugstinās, ja gadījumā esi kāds Čārlza Dikensa romāna varonis – šeit visi cieš un pārdzīvo dažādas likteņa peripētijas, bet beigās vienmēr tiek atalgoti pēc nopelniem.

Varbūt angļiem var pārmest daudz ko, bet ne nolaidību pret savas klasikas ekranizāciju. BBC veidotās filmas un seriāli spēj gan godprātīgi izturēties pret daiļdarbu, gan pielāgot to ekrāna prasībām, gan apvienot vienā veselumā brīnišķīgus aktierdarbus. Dikensa romāns “Saltais nams”(1853) BBC versijā ir izpelnījies veselas trīs ekranizācijas: 1959., 1985. un 2005.gadā, tā sacīt, katrai paaudzei pa versijai – reizi 25 gados. (Nav tik traki, “Džeinu Eiru” ekranizē reizi piecgadē.) 2005.gada versija ir 15 pusstundu ilgas sērijas; varbūt varētu likties, ka lielais romāns pārvērsts ziepju operā, tomēr tas atbilst tā pirmajai iespiešanas versijai – tas tika publicēts divdesmit daļās no 1852.gada marta līdz 1853.gada septembrim, katru laidienu nobeidzot ar aizraujošu sižeta pavērsienu.

Dikensa romāns “Saltais nams” tiek uzskatīts par vienu no viņa labākajiem. Protams, ka tajā ir viss mums nepieciešamais: a) vientuļa bārene, kura nezina savus vecākus, bet viņai uzrodas laipns aizbildnis; b) salta lēdija ar noslēpumu un ļaunu advokātu-šantāžistu; c) pazudis testaments, kurš ir radījis gadu desmitiem ilgu, bezcerīgu tiesas prāvu; d) pāris ļautiņi, kuri skaisti mirst, izdvešot pēdējos liktenīgos vārdus; e) smaržīgu vēstuļu čupiņa, pārsieta ar sārtu lentīti. Vēl varam piesviest labdarības dāsno gaismu, liktenīgus pārpratumus un laimīgas atkalsatikšanās, kā arī mūžīgas mīlestības zvērestus. Vai pilnai laimei vajag vēl kaut ko? Īstenībā vajag  – bez labas grāmatas adaptācijas vajag arī labus aktierus. Šī seriāla zvaigzne ir Džiliana Andersone – nemirstīgo X-failu neizteiksmīgā FBI aģente, kura ir pārvērtusies skaistajā, skumjajā lēdijā Dedlokā. Viņas tēls seriālam piešķir to īpašo, krēslaino noskaņu. Patiesībā visi aktieri ir ļoti labi, ir tāda sajūta, ka viņi no visas sirds izbauda savus varoņus un atdevīgi iemiesojas piedāvātajos tēlos. Dikensam visās grāmatās ir varoņi – dīvainīši, te tad nu laimīgais britu aktieris var izvērsties savā meistarībā pilnā apjomā.

Nekādu atklātu seksa ainu, nekādas vardarbības un rupjību – nekas no tā visa, kas tagad tiek lietots, lai noturētu skatītāju uzmanību – bet intriga un spriedze tiek saglabāta astoņu stundu garumā.

Marta seriāls: Pillars of the Earth (2010)

8 komentāri

Salisburijas katedrāle – seriāla katedrāles prototips

Sākotnēji trilleru rakstnieks Kens Folets vienkārši meklēja enciklopēdijās būvniecības terminus, bet tas viņā radīja dziļu interesi par arhitektūru un īpaši par katedrālēm.  Viņš iemīlēja šīs majestātiskās, cēlās celtnes, kuras pacēlās pāri ikdienai un savos mūros slēpa daudzu cilvēku sviedrus un asinis. Foleta mīlestība pārtapa grāmatā – 3 gadus un 3 mēnešus viņš rakstīja par izdomātu pilsētu Kingsbridžu, kurā 12.gadsimtā liek pamatus katedrālei. Tajos laikos katedrāli cēla vismaz 30 gadus, tam vēl var pieskaitīt brīžus, kad aptrūkās līdzekļi, mainījās valdnieki un to politika, kas palēnināja vai pat apstādināja būvniecību. Lai attēlotu visu katedrāles celšanas vēsturi Foletam bija jāraksta sāga – ne tikai katedrāles, bet arī tās radītāju mūža stāsts. The Pillars of the Earth tika izdota 1989.gadā un ir Kena Foleta vispopulārākais darbs, tulkota 30 valodās, šobrīd ir pārdoti 19 miljoni grāmatas eksemplāru.

2010.gada vasarā nāca klajā seriāls, kurš uzņemts pēc grāmatas motīviem. Diemžēl es neesmu lasījusi grāmatu, tādēļ nevarēšu novērtēt seriālu kā ekranizāciju. Kā esmu sapratusi no citu atsauksmēm, seriāls tiešām ir “pēc motīviem”, kas ir izveidojis dažu  neloģiskumu sižetā. Iemesls meklējams vēlmē iekļauties astoņās sērijas, bet notikumu blīvums nav ļāvis pārāk izvērst darbību. Tai pašā laikā seriāls ir krāšņs viduslaiku attēlojums, kurā plašas karaspēku kauju ainas mijas ar ļaužu ikdienas tēlojumiem. No vēsturiskā viedokļa nav jau viss tur tik precīzi, tomēr pārliecinošie tēli, labā aktieru spēle, kā arī visas uzņemšanas grupas lielais darbs ļauj pievērt uz to acis un vienkārši izbaudīt ekrāna piedzīvojumu.

Kens Folets par pamatu romāna intrigai ir ņēmis vienu no  Anglijas vēstures notikumiem – 1120.gada 25.novembrī Lamanšas jūras šaurumā pie Normandijas krastiem nogrimst “Baltais kuģis”, uz kura atrodas liels skaits angļu aristokrātu, tai skaitā arī Anglijas karaļa Henrija I vienīgais likumīgais dēls un mantinieks  William Adelin. Zaudējot mantinieku, pēc karaļa nāves 1135.gadā valsts tiek iesviesta ilgstošos cīniņos par troni. Foleta izdomātā intriga ir iespējamā sazvērestība un karaļa dēlā kuģa tīša nogremdēšana, kas, protams, nav vēsturiski pierādīts fakts. 1135.gadā Anglijā sākas 19 gadus ilga karaļu cīņa par varu, pazīstama kā The Anarchy. Henrija I meita Matilde (Moda) cīnās ar savu brālēnu – Henrija I māsas dēlu Stīvenu. Vēsturiski norisinās nebeidzamas un asiņainas radu peripetijas, par tām varētu uzrakstīt grāmatu, kas līdzinātos “Hameleonu rotaļām”, kur beigās neviens jau vairs nesaprot, kurš ar kuru un kāpēc. Lai arī notika nepārtraukti kari gandrīz 20 gadu garumā, tomēr Anglijas ekonomika palika gana stabila un  12.gadsimta vidus iezīmējas ar aktīvu baznīcu celtniecību. Iespējams, šis fakts Foletam atļāva viņa iedomātās katedrāles celtniecību pozicionēt tieši šajā laikā.

Tom the Builder nomēra pamatus katedrālei. Pa kreisi – priors, pa labi – Toma dēls

Seriāla darbība norisinās divās plāksnēs – viena ir  klostera un ap to esošās pilsētiņas vide, kurā sāk celt katedrāli (klostera priors, mūki, katedrāles cēlāji ar ģimenēm), otra ir augstmaņu intrigu piesātinātā telpa, kurā darbojas gan karaliskās personas un baznīckungi, gan arī vietēja mēroga augstmaņi, kuri gatavi viens otram rīkli pārgrauzt. Protams, ka pēdējo intrigas ietekmē naudas plūsmu baznīcas celtniecībai, savukārt klostera dzīvi viļņo baznīcas politika. Seriāla ir labi aktieri, no kuriem daži ir redzēti arī uz liela ekrāna – man mīļais Rufus Sewell galvenā būvnieka Toma lomā, Matthew Macfadyen – viens no Ostenas Dārsijiem un spiegu seriāla Spooks aktieriem – kā klostera priors, arī starptautiskā zvaigzne Donalds Sazerlends un vēl daudzas citas, jaunas un interesantas sejas, kurām būs saistoši pasekot līdzi nākotnē. Interesanti, ka vienā no lomām ir scenārija autors, savukārt vienā ainā parādās arī pats Kens Folets.

Es esmu savā dzīvē redzējusi diezgan daudz katedrāļu un sākotnējo sajūsmu nu jau ir nomainījusi zināma skepse – kam gan ir bijusi vajadzīga visa šī upurēšanās, sūrais ļaužu darbs tik ilgu gadu garumā uz visu to ciešanu fona, kuras bija jāpiedzīvo tautai. Varbūt labāk vajadzēja ieguldītās pūles un resursus novirzīt citiem, praktiskākiem mērķiem. Tomēr seriāls zināmā mērā sniedz atbildi – katedrāle, kas celta par godu Dievam, cilvēku dvēselēs ienesa paļāvību uz augstākiem spēkiem un mierinājumu grūtā brīdī. Varbūt bez katedrāles būtu bijis daudz smagāk.

 

 

Pieci skrūdžinieki jeb Ziemassvētku dziesma filmās

Komentēt

Mana morālā gatavošanās Ziemassvētkiem un pētnieciskā daba noveda pie piecām filmām, kuras uzņemtas pēc Čārlza Dikensa romāna “Ziemassvētku dziesma” motīviem. Īstenībā jau uzņemto filmu ir vēl vairāk, bet būsim reāli – arī piecas  filmas jau ir par daudz. Bet nu kad jau, tad jau… laižam!

Sižets visām ir līdzīgs, scenāristi ir diezgan bijīgi izturējušies pret Dikensu.

Romantiskiem klasiķiem – SCROOGE (1951) with Alastair Sim

Alastaira Sima Skrūdžs ir cilvēks, kurš ir piedzīvojis dziļu vilšanos jau dzīves sākumā un vēlāk dzīvē tam nekad nav varējis tikt pāri.  Filmā ir izdomāts, ka viņa māte ir mirusi viņam dzimstot un viņa tēvs nav vēlējies Ebenezeru redzēt, tādēļ bērns dzīvo internātā, pat svētkos. Viņa vienīgais mīļais cilvēks ir māsa, kura arī mirst dzemdībās. Skrūdžs noslēdzas sevī, izdomājot, ka drošāk ir nevienu nemīlēt, jo tad nav jāpiedzīvo zaudējuma sāpes. Viņš izvēlas mīlēt naudu. Ziemassvētkos, kad apkārt valda priecīga čala, viņam liekas, ka visi melo, kad saka Merry Christmas! Viņi ir liekuļi, kas tur ko priecāties par dzīvi?

Pastāv viedoklis, ka šis ir Dikensa stāsta ekranizējuma labākais variants un, aizsteidzoties pa priekšu, varu teikt, ka varu tam piekrist. Skrūdžs ir attēlots kā interesanta izskata solīds kungs, inteliģents, viltīgs, bet vientuļš un bezjūtīgs. Filma ir gana dramatiska, labs (bet ne salkans) sentiments, ticama Skrūdža tēla attīstība. Manuprāt, ļoti labi izdevies saglabāt Dikensa grāmatas noskaņu.

Sākotnēji melnbalta, vēlāk šī filmas versija ir izkrāsota.

 

Muzikāliem melodramatiķiemSCROOGE (1970) with Albert Finney

Filmas briljants ir Alberts Finnejs – tikai 34 gadu vecumā viņš ir iztaisījies par pretīgu vecu sīkstuli, kura līkie pirksteļi tā vien snaikstās ievākt vēl kādu nodoklīti – tas nekas, ka Ziemassvētki. Filmas melodramatisms ir  tās stiprā un vājā puse. Finnejs spēlē atdevīgi, viņa Skrūdžs ir ļauns, bet tikpat ļauni ir cilvēki viņam apkārt. Filmas gaišais stariņš ir stāsts par mīlestību, kuru Skrūdžs pazaudēja savas vainas dēļ – Finneja seja, kad viņš skatās uz sevi pagātnē, virpuļojot dejā ar skaisto meiteni, pauž dziļu nožēlu un smeldzi (dziesma ir skaista). Nepatiku manī izraisīja ļaunā puse, kura bija tik uzsvērta, ka Skrūdža atdzimšana man liekas apšaubāma. Nākamā dienā viņš tik drudžaini pērk dāvanas, ka tas jau izskatās pēc atpirkšanās. Aina no nākotnes, kur Skrūdžs ir miris un viņu izved no mājas, man pat likās morāli nepieņemama – lai kāds būtu bijis cilvēks, tomēr dejot uz viņa zārka… nav cilvēcīgi (lai arī aina ir uztaisīta aizraujoši).

 

Haotiskajiem komiķiem – SROOGED (1988) with Bill Murray

Amerikāņi Dikensu ir paņēmuši stingri priekšā – Bils Mjurejs ir pārtapis ciniskā TV direktorā, bet man gan liekas, ka vairāk par naudu viņam patīk vara. Daudz grabēšanas, kņadas, amerikāniska sentimenta. Māsu ir aizstājis brālis, Skrūdža mīla uzrodas atkal. Šis Skrūdžs noteikti nav ļauns, tikai baigais egoists. Beigās viņš visu saprot, izstāsta to pa TV visai nācijai, dabū arī meiteni, visi ir laimīgi, raudot televizoram abās pusēs – happy end! Filmas pluss ir Mjurejs, bez viņa būtu haoss un kņada.


Bērnišķīgiem fantazētājiem – The Muppet Christmas Carol (1992) with Michael Caine

Kā man patīk tās mapetu lellītes! Un ar to arī viss ir pateikts – lellītes ir tik smukiņas, tik angliski humorīgas, ka sirds vienkārši atkūst un sižets īstenībā nav nemaz tik svarīgs. Filmas teicējs ir dīvainais putns Gonzo, kurš svinīgi piesaka: Hello! Welcome to the Muppet Christmas Carol! I am here to tell the story. Bet viņa naivais asistents Rizzo the Rat gan ir pilnīgi godīgs: And I am here for the food.

Var tikai apbrīnot aktieri Maiklu Keinu, kā gan viņam ir tik jauki izdevies saspēlēties ar mazajiem “aktieriem”.

 

Šausminošiem vizuālistiem – A Christmas Carol (2009) with Jim Carrey

Mūsdienu tehnoloģijas kino ne vienmēr aizved pa mākslas ceļu – tās ir tik vilinošas, ka bieži kļūst par pašmērķi. Baidos, ka tas ir noticis arī ar jaunāko Skrūdža ekranizāciju:  ir garas minūtes, kuru uzdevums ir iztērēt filmai piešķirto naudu, nevis stāstīt stāstu pēc būtības. Otrs lielais mīnuss ir filmas šaušalīgums gan vizuāli, gan jēdzieniski. Tā tomēr ir Ziemassvētku pasaka, kuru teorētiski jāskatās bērniem, bet šī pasaka biedē. Skrūdžs ir ne vien ļauns, bet arī nekrietns (noņemt mirušam monētas, kas liktas uz acīm kā kapu piedeva?) un vizuāli neglīts. Filmā milzīgs pārsvars ir visam nelabajam, biedējošam, bet labais un pozitīvais ir aizgājis otrā plānā.

Lai arī es atzīstu filmas vizuālo iespaidīgumu, mani tā tik ļoti nobiedēja, ka galīgi negribas skatīties vēlreiz.

Secinājums – esmu bērnišķīga klasikas cienītāja, kurai vecmodīgs sešdesmito gadu kino un runājošas mīkstās rotaļlietas liekas labākas par vizuāli iespaidīgu grāvēju.