Garšīgu 8.martu!

Susan Abbott. Spring Promise

Astotais marts mūsu platuma grādos tiek valstīts, kā nu kuram iepatīkas: pārdevēji to iemanās iepīt savās reklāmās un piedāvā atlaides ne tikai lūpukrāsām, bet arī benzīnam, kaismīgi nacionālisti to pielīdzina krievu armijas svētkiem, savukārt citiem vienkārši patīk svinēt visus svētkus, kā sacīt – būtu tik iemesls, šņabis atradīsies.

Man arī bija savi plāni šī datuma sakarā un šobrīd lasu ļoti labu grāmatu “Meža meitas” par Nacionālās pretestības kustības dalībniecēm, kuras lieliski parāda, ka nevienai sievietei nav nevienam savs dzimums jāpierāda un “īsta sieviete” var būt ļoti dažāda. Taču jāatzīst, ka grāmata ir ļoti skumja, pat traģiska, un šajā saulainajā dienā man gribētos uzrakstīt par kaut priecīgāku. Tādēļ nolēmu uzrakstīt par vienu amerikāņu meiteni un viņas garšīgo vaļasprieku, kas pārvērtis viņas dzīvi.

Deba Perelmane ir ņujorkiete un ļoti pazīstama ēdienu blogere. Protams, par ēst gatavošanu raksta daudzi, taču izcelties citu vidū viņai noteikti ir palīdzējusi zinātkārā un pašironiskā personība, kā arī ļoti īpašā attieksme pret receptēm − nekādas nenoteiktības vai nejaušības, “nav sliktu pavāru, ir sliktas receptes”. Deba iedrošina gatavot ikvienu visparastākajā, vismazākajā virtuvē un neizmanto eksotiskas vai ekskluzīvas ēdienu sastāvdaļas. Savā ziņā viņa atgādina slaveno Džūliju Čaildu: “Ja es to varu pagatavot, tad to var izdarīt jebkurš.” Piekritīsiet, ka katram, kurš savu reizi ir izmetis pagatavotu ēdienu, šāds uzmundrinājums ir nepieciešams.

Mani personīgi uzpērk Debas patiesums; tiešām, viņai nav ģimenes recepšu, kas tikušas turētas slepenībā trīs gadsimtus vai netīšām atrastas senas recepšu klades, kas pazudusi ungāru ķeizara pavāram. Deba atzīst, ka cilvēki labprāt uzklausītu dramatisku un saviļņojošu stāstu, taču viņai vienkārši patīk gatavot ēst. Otrā slavējamā īpašība ir perfekcionisms, kas brīžiem var padarīt trakus apkārtējos, un šajā jautājumā − kā cilvēks, kas ir īpaši trenējies, lai neizārdītu trīs gandrīz gatavus džemperus, līdz ceturtais iznāk ideāls − es viņu ārkārtīgi labi saprotu. Ēdienu receptēm tomēr ir jābūt precīzām, vismaz tām, kuras domātas citiem.

2006. gada vasarā Deba reģistrēja savu majaslapu SmittenKitchen.com un tā bija tik veiksmīga un populāra, ka 2012. gadā viņas receptes tika apkopotas un izdotas grāmatā “The Smitten Kitchen Cookbook”, kas ātri nokļuva bestselleru sarakstā. Lielākā daļa grāmatas recepšu nav tieši tādas pašas kā blogā, katrai receptei bez lieliskiem attēliem un smalka pagatavošanas izklāsta ir pievienotas arī autores pārdomas, kas to padara savā ziņā īpašu. Kad es ieraudzīju, ka bookdepository.com šo grāmatu var nopirkt ar ievērojamu atlaidi, protams, ka man to uzreiz vajadzēja sev uzdāvināt Ziemassvētkos. Un tagad es jums varu pastāstīt par brīnumjauku kūku − “Sarkanvīna samta kūka ar balto krēmu”. Grāmatā šo kūku sauc “Red wine velvet cake with whipped mascarpone” un tā ir torte ar trīs kārtām, savukārt Debas blogā tā ir uz pusi mazāka kūka vienā kārtā. Esmu to cepusi mazakajā variantā, bet kā torti ar divām kārtām.

via smittenkitchen.com

Biskvītam:

100 g mīksta sviesta

150 g brūnā cukura

140 g miltu

50 g kakao pulvera

1 liela ola un 1 olas dzeltenums

175 ml sarkanvīna

1 tējkarote vaniļas ekstrakta vai paciņa vaniļas cukura (20 g)

1 tējkarote cepamā pulvera

via smittenkitchen.com

šķipsna sāls

šķipsa kanēļa

Sviestu sakuļ ar cukuru, līdz tas izkusis. Pievieno olu un olas dzeltenumu un sakuļ. Pievieno sarkanvīnu un vaniļu.

Sajauc birstošās vielas: miltus, kakao, cepamo pulveri, sāli un kanēli. Visu sakuļ kopā viendabīgā masā, lej veidnē (20 cm) un cep 25-30 minūtes apmēram 170 grādos. Kūka ir gatava, kad tajā iedurts zobu bakstāmais neaplīp. Atdzesē un sadala divās ripās.

Krēmam ar pāris karotēm brūnā cukura saputo 200 g saldā krējuma un to savieno ar 200 g svaigā siera (“Philadephia”), pievieno dažus pilienus vaniļas esences.

Šajā receptē esmu samazinājusi cukura daudzumu (neliku vēl 50 g baltā cukura) un izdomāju, ka tortei nepieciešams kaut kas skābens. Tādēļ pirmai ripai pa virsu vispirms smērēju brūkleņu ievārījumu un tikai tad liku aptuveni trešdaļu baltā krēma. Krēma daudzuma ar uzviju pietiek, lai iesmērētu tortē iekšā, noklātu virsmu un sānus.

 Priecīgus svētkus!

Jenny Colgan “The Loveliest Chocolate Shop in Paris” (2013)

Jenny Colgan. The Loveliest Chocolate Shop in Paris. – London: Sphere, 2013.

Dženijas Kolganas grāmatu iesāku Bookworm Bitches pavasara izaicinājuma ietvaros — jūnijā sāku lasīt un tā arī nevarēju līdz Jāņiem pabeigt. Anotācijā bija solīts, ka romāna darbība notiks Parīzē, mazā šokolādes ražotnē, bet es nekādi nevarēju sagaidīt, kad beidzot sāksies tā Parīze un šokolāde, jo galvenā varone mīcijās pa Anglijas miestu un sūkstījās par grūto likteni. Tagad nolēmu grāmatu tomēr pabeigt, jo atcerējos par savu angļu valodas lasīšanas programmu.

Angliete Anna Trenta savā darba vietā — šokolādes fabrikā — cieš negadījumā un zaudē divus kājas pirkstus. It kā jau nekas fatāls, bet Annai šī trauma apvienojas ar eksistenciālo krīzi, un viņa jutas ļoti slikti. Slimnīcā Anna sadraudzējas ar savu veco franču valodas skolotāju, kurai diemžēl ir vēzis, un tā Annai piedāvā aizbraukt uz Parīzi, pastrādāt kāda paziņas šokolādnīcā. Nobijusies un nervoza, Anna dodas ceļā, un, protams, Parīzē atrod dvēseles mieru, garīgu piepildījumu, lielu mīlestību, mūža aizraušanos… vai es kaut ko aizmirsu no tā, ko cilvēks var atrast Parīzē?

Jāsaka, ka Annai nepaveicās, jo nupat man jau ir apnikuši visi tie angļi/amerikāņi, kuri ierodas Francijā/Itālija vai galējā gadījumā kāda Āzijas valstī, un kļūst nu tik laimīgi, ka sāk laist purkšķus ar ziedu aromātu. Lielāka māksla jau nu būtu atrast laimi pašu mājās, bet Annas miestā nav ne labu, cienīgu vīriešu, ne arī šokolādes, kas būtu cienījama saukties šajā cēlajā vārdā. Līdzīgi ir noticis ar Annas skolotāju Klēru, kura 17 gadu vecumā vienu vasaru ir strādājusi par auklīti Parīzē un satikusi lielo mīlu – šokolādes meistaru Tjerī, kurš tagad ir superzvaigzne pie Francijas šokolādes debesīm. Klēras un Tjerī mīla ilga tikai vienu vasaru, pārpratumi viņus izšķīra, bet… nu jūs saprotiet, īsta mīlestība iztur jebkuru laika pārbaudi. Lai arī Kolganas romāns nepārprotami ir puņķains chik-lit, tomēr Klēras liktenis ir žanram neraksturīgi skaudrs: meitene neuzdrošinājās īstenot savus sapņus, bet izvēlējās būt tāda kā visi. Klēra varēja braukt mācīties universitātē, kļūt par tulku, ceļot un varbūt pat atrast savu Tjerī, bet tā vietā viņa apprecēja pirmo jauko puisi, izmācījās skolotāju koledžā un dzemdēja dēlus. Viss būtu kartībā, ja viņai pašai tas patiktu, bet viņa tā vietā ilgojās pēc nesasniedzamā, mītiskā Tjerī, kurš diez vai viņu būtu darījis laimīgu. Nu tad mūža izskaņā grāmatas autore Klērai cenšas kompensēt visas dzīves netaisnības, kaut gan sen jau viss ir par vēlu…

Abi paralēlie mīlas stāsti – Annas un Klēras – man šķita pārāk saldi, sižets — paredzams. Ja pārējās foodie grāmatās šķita, ka ēdiens ir nozīmīga stāsta sastāvdaļa, it kā viens no varoņiem, tad Kolganas grāmatā šokolāde bija vienā pusē, bet darbojošās personas — otrā. Lasīju, ka pat tie, kam nepatika šī grāmata, iepriekš bijuši sajūsmā par citiem Kolganas foodie romāniem: Meet me at the Cupcake Cafe (2011), Welcome to Rosie Hopkins’ Sweetshop of Dreams (2012), Christmas at the Cupcake Cafe (2012), bet nu es diez vai mēģināšu.

Mans ceļojums ēdelīgo grāmatu pasaulē ir galā, laiks mainīt virzienu, tad nu gribēju, tēmai beidzoties, ielikt kādu smalku šokolādes recepti. Diemžēl no tām, kas minētas Kolganas grāmatā, es neiedvesmojos (šķita drausmīgi saldas), tādēļ uzrakstīšu recepti, kuru ieguvu pie Ņinas Tarasovas (http://niksya.ru). Ņina ir mācījusies slavenā franču konditoru skolā, kā arī strādājusi franču konditorejā; tieši viņas blogā izlasītais man lika apšaubīt Kolganas rakstīto par franču šokolādnīcas ikdienu, jo realitātē darbs ir daudz, daudz smagāks.

Tātad – Šokomaskarpone!

via niksya.ru

200 g šokolādes (66%-70% kakao)

200 g sviesta

200 g cukura

 5 olas

140 g miltu

1 tējkarote cepamā pulvera

500 g maskarpones siera

1 tējkarote vaniļas ekstrakta

Krāsns temperatūra – 180ºC

Sajauc miltus ar cepamo pulveri. Šokolādi kausē ūdens peldē un procesā pievieno sviesta kubiciņus, pamaisa un, tikko ir viendabīga masa, noceļ no uguns, lieki nekarsē. Sakuļ 3 olas un 150 g cukura, lai sanāk smukas, baltas putas (lielā miksera ātrumā 8-10 minūtes). Vidējā miksera ātrumā olu masai mazā strūkliņā pievieno šokolādes masu. Minimālā miksera ātrumā pa vienai karotei masai pievieno miltus ar cepamo pulveri. Tikko masa ir viendabīga, procesu beidz.

Atsevišķā traukā saputo maskarponi ar 2 olām, 50 g cukura un vaniļas ekstraktu.

Tortes formu (24-26 cm) iesmērē ar sviestu un viegli pārkaisa ar miltiem. Izliek pusi no šokolādes masas, izlīdzina. Tad izliek maskarpones masu, izlīdzina. Pa virsu liek atlikušo šokolādes masu. Liek cepeškrāsnī 180ºC uz vienu stundu.

Gatavu apkaisa ar pūdercukuru. Pasniedz siltu, ar saldējuma bumbiņu piedevās.

Kūku uzglabāt istabas temperatūrā.

Lai labi garšo, mīļie šokoholiķi!

Ēdamais kino: trīs filmas

Tjalf Sparnaay (1954) De moorkop

Par pavāriem, konditoriem, ēst gatavošanas entuziastiem, kulināriem piedzīvojumiem un visādiem citādiem notikumiem, kuros dažādos veidos iesaistīts ēdiens, ir gana daudz filmu. Ēdam mēs katru dienu, pārtikas tabletes vēl nav ieviestas, tādēļ tēma ir aktuāla visos laikos. Pēc dažādu filmu sarakstu pārrakšanas esmu izveidojusi arī pati savējo (saite uz letterboxd.com), no kura vēl visas redzējusi neesmu, bet redzētās pārliecina par ēdienu pārliecinošo aktiermākslu un iederību uz lielā ekrāna.  Šoreiz gribu pastāstīt par trim filmām, kuras jau ilgāku laiku ir manas favorītes, un dažādu iemeslu (skumjas, drēgnums, garantēts baudījums) mudināta tās regulāri pārskatu.

Bella Martha aka Mostly Martha (2001) Ēdiens kā profesionāļu pašizpausme

Eiropas kopražojums, galvenajās lomās vāciete Martina Gedeka un itālis Serdžio Kastelito. Marta ir darbaholiķe, kura sevi uzskata (un, iespējams, arī tāda ir) par labāko pavāri kādā Vācijas ziemeļu pilsētā, var pat teikt, ka ēdiena gatavošana viņu interesē daudz vairāk par pašas dzīvi. Marta ir perfekta, vāciski precīza un īstenībā diezgan nūģīga; vientuļniece, kura gan nešķiet īpaši alkstam pēc ģimenes, tomēr savu māsu un māsasmeitu viņa sirsnīgi gaida atbraucam ciemos. Diemžēl autoavārijā māsa iet bojā, un Martai jāuzņemas rūpes par astoņgadīgo māsameitu. Tas nav viegli ne vienai, ne otrai, īstenībā viņām iet diezgan raibi — pēc mātes nāves Līna neraud, bet atsakās ēst. Kādā brīdī uz skatuves uznāk itāļu pavārs Mario, kurš attēlots kā dzīvespriecīgs, iejūtīgs un vācietes acīm arī brīžiem bezatbildīgs subjekts. Lēnam abi pretpoli — Marta un Mario tuvinās, bet katalizators abu attiecībās ir mazā Līna.

Filma vienlaikus ir gan drāma, gan romantiska komēdija, tāda rūgtensalda kā pati dzīve, un laimīgas beigas nešķiet pašsaprotamas. Gedeka un Kastelito ir izveidojuši ļoti saskanīgu duetu, bet arī pārējie aktieri neliek vilties un atstāj vienota ansambļa iespaidu.

Eksistē arī amerikāņu rimeiks No Reservations ar Ketrīnu Zetu-Džonsu un Āronu Ekhartu, bet šī filma nav ieteikšanas vērta. Kāpēc gan ēst no plastmasas traukiem, ja pieejams porcelāns?  Skatieties gudro un nedaudz smeldzīgo Bella Martha!

.

Como aqua para chocolate aka Like Water for Chocolate (1992) Ēdiens kā emociju atspulgs

Meksikāņu rakstnieces Lauras Eskivelas romāna “Saldi rūgtā šokolāde” ekranizējums. Labas grāmatas reti pārvēršas labās filmās, bet šis ir izņēmums. Dienvidamerikāņu maģiskais reālisms uz ekrāna ir pārvērties kaislīgā meksikāņu teiksmā, kura brīžiem atgādina nedaudz naivu un tiešu pasaku. Uz 20.gs. sākuma Meksikas revolūcija fona norisinās senas ģimenes drāma:  Tita un Pedro kvēli mīl viens otru, bet viņiem nav lemts būt kopā, jo Titas māte savu trešo meitu vēlas paturēt sev par kopēju līdz mūža beigām. Tita ir praktiski uzaugusi virtuvē, brīnišķīgi prot gatavot ēst, tomēr dzimtajās mājās viņai nav balsstiesību. Savas emocijas un jūtas Tita pauž ar ēdiena palīdzību, tās mistiskā veidā pārceļo uz ēdienu un tās sajūt ēdiena baudītāji. Vizuāli skaista filma, kas rosina ēst un mīlēties.

.

Babettes gæstebud aka Babete’s Feast (1987) Ēdiens kā izsmalcināta pateicība

Pirmoreiz es šo filmu skatījos franču valodā ar nīderlandiešu subtitriem vai kādā citā, tikpat dīvainā kombinācijā, no kuras nesapratu ne vārda. Tā šķita tāds dīvains, lēnīgs vēstījums, Kārenas Bliksenas stāsta ekranizācija, bet laikam jau ar savu burvību, ja jau es to noskatījos. 19. gadsimtā kādā Dānijas aizkaktē dzīvo divas māsas – Martina un Filipa, kuru nu jau mirušais tēvs bija protestantu mācītājs, pašizveidotas stingru tikumu sektas dibinātājs. Māsas joprojām tur godā tēva piemiņu, cenšas uzturēt pie dzīvības nu jau nosirmojušo, nelielo sektantu pulciņu. Smukās māsas nav apprecējušās, jo tēva ietekme un audzināšana aizbaidījusi visus kavalierus, bet viņas nežēlojas un dzīvo pieticīgi un dievbijīgi. Pirms 14 gadiem pie viņām ir ieradusies francūziete Babete, kura toreiz bēga no revolucionārās Parīzes. Babete ir mājkalpotāja, par kuru neviens nenojauš, ka reiz viņa bija slavena šefpavāre Parīzes restorānā.

Lēnā un detalizētā filmas gaita atklāj abu māsu dzīvesstāstu, parāda ciema dzīvi un cieminiekus, kuriem Babete ir eksotiska, bet gadu laikā iemīļota parādība. Viņi ēd briesmīgas kaltētas plekstes un maizi, kuru savāra neglīta izskata virumā. Kad Babete vinnē loterijā un piedāvā sarīkot “īstas franču vakariņas” par godu tētiņa 100. jubilejai, vispirms māsas piekrit, bet pēc tam nobīstas – vai gan tāda miesiska baudīšana iederas viņu katķismā? Tādēļ sektanti nolemj vakariņas ēst, bet neteikt par tām ne vārda. Vienīgais, kurš klaji pauž sajūsmu, ir kādreizējais Martinas pielūdzējs, tagad slavens ģenerālis un Dānijas galminieks, kurš nejauši ciemojas pie savas tantes.

Filmas pirmā, askētiskā daļa izmainās, kad Babete atved mielasta produktus un sāk no tiem gatavot — akurāti, prasmīgi. Ak, jel, neskatieties šo filmu ar tukšu vēderu, vislabāk ielejiet kādu vīna glāzi un sagrieziet garšīgu sieru, jo izskaņā jums gribēsies ēst kā badīgam sunim. Babetes mielasts pabaro ne tikai miesu, bet arī dvēseli.

Mielasta ēdienkarte: Turtle Soup. Amontillado Sherry — Buckwheat cakes with caviar. Veuve Clicquot Champagne — Quail in Puff Pastry Shell with Foie Gras and Truffle Sauce. Clos de Vougeot — La Salade. Pelligrino — Cheese Selection. Port — Rum Infused Yeast Cake with Dried Figs. Coffee

 

 

Žans Antelms Brijā-Savarēns “Garšas fizioloģija” (2012)

Žans Antelms Brijā-Savarēns. Garšas fizioloģija jeb meditācijas par transcedento gastronomiju / no franču val. tulk. Gita Grīnberga. — Rīga: Rīgas Laiks, 2012. (Jean Anthelme Brillat-Savarin. La Physiologie du goût. 1825.)

19. gadsimta sākumā kāds franču jurists un politiķis, vārdā Brijā-Savarēns, uzrakstīja grāmatu, kurā sakopoja savas dzīves laikā veiktos novērojumus par galda baudām — tā vienkāršoti varētu nodēvēt autora gastronomiskās esejas. Sākotnēji nedaudz stīvais, akadēmiski ieturētais stils lēnām pārvēršās brīvākā ēšanas un dzeršanas baudu izklāstā, kuru atsvaidzina pat dažs labs jautrs atgadījums. Lai arī grāmata pieder pie tām, kuras jālasa lēni un dziļdomīgi (jo to pieprasa pati grāmatas noskaņa), tomēr kopumā iegūtā aina par attiecīgā laikmeta cilvēku ēšanas tikumiem bija interesanta un informatīva.

Ēšanas bauda ir vienīgā, kurai nododoties ar mēru neseko nogurums.

Sākumā autors pēta vispārīgas lietas: kas ir gastronomija, kas nosaka cilvēka garšu un apetīti, kādas barības vielas ir sastopamas un lietderīgas. Tālāk viņš apskata tradicionālos ēdienus, pārsvarā gan rakstot par saviem novērojumiem un ātri vien novirzoties no tēmas, lai atkal pievērstos tādām zinātnēm kā cepšanas teorija un slāpju dzesēšana. Brijā-Savarēna daiļrunība patiesi atplaukst, kad viņš sāk aprakstīt gardēdību, šo brīnumaino un aizraujošo tikumu, kas nekādā veidā nav draugos ar pārmērībām, bet pelnījusi tikai uzslavas un uzmundrinājumus — izrīko ar apdomu, liek pagatavot ar gudrību, bauda ar prieku un novērtē ar izpratni.

Trifele nebūt nav izteikts afrodīzijs; tomēr dažos gadījumos tā var padarīt sievietes pielaidīgākas un vīriešus patīkamākus.

Brijā-Saverēns uzskata, ka franču gardēdības kultūra ir ļāvusi valstij strauji  atkopties pēc revolūcijām un kariem, jo ēšanas bizness ir nemitīgi darbinājis ekonomiku un nesis strauju ekiju plūsmu. Diemžēl, viņaprāt, ne visi ir dzimuši gardēži un apraksta savus ilgos gados uzkrātos novērojumus par ēdējiem, te viņam ir izveidota sava fizioloģijas teorija, kurā saskaņots ēdēja ārējais izskats un viņa attieksme pret ēdienu. Atsevišķi tiek izdalītie tie gardēži, kas par tādiem kļūst, pateicoties stāvoklim sabiedrībā: finansisti, ārsti, literāti un svētuļi. Pēdējais nebūt nav negaidīts apgalvojums, jo zināms, ka Francijas klosteri bija izslavēti ar savu virtuvu un jāatceras, ka daudzi smalki alkoholiskie dzērieni ir tieši mūku radīti.

Vincenzo Campi. Kitchen (1580)

Atsevišķas nodaļas veltījis gremošanai un uztura ietekmei uz miegu un sapņiem, autors pievēršas ne mazāk svarīgai tēmai — tuklumam, kas, izrādās, bija aktuāla arī pirms diviem gadsimtiem. Grāmatas pirmajā pusē aprakstītas ēdiena baudas tiek nomainītas ar izklāstu, kā izvairīties no aptaukošanās, pieminot arī paša autora pieredzi. Brijā-Savarēns tiek uzskatīts par pirmo, kurš popularizē diētu ar zemu ogļhidrātu saturu, uzskatot, ka viens no iemesliem tulkumam ir pārmērīga miltu, cietes un cukura lietošana uzturā. Lieko svaru viņš piedāvā ārstēt ar mērenību ēšanā, ierobežotu miegu un fiziskiem vingrinājumiem, kā papildu līdzekļus iesakot pretaptaukošanās jostu un hinīnu.

Ticis galā ar praktiskām lietām, autors pievēršas kulinārijas filozofiskai vēsturei, kurā atskatās grieķu un romiešu sasniegumos, nesenā franču pagātnē, barbaru paradumos, ik pa laikam topot lirisks un citējot pa dzejas rindai. Brijā-Saverēns ir izdomājis jaunu, desmito mūzu — Gastereju, kura pārrauga garšas baudas, un dīvainas sakritības rezultātā šo grāmatas apskatu es rakstu dienā, kas veltīta īpaši viņai — 21. septembrī, sauktā par lielo gastronomisko upurmielastu. Autora iedomā jau no agra rīta tauta iziet ielās, dziedot slavas dziesmas dievietei, un noliktā stundā dodas uz svētku mielastu templī. Te ir klāti milzīgi galdi, uz kuriem dāsni servēts viss, ko daba savā izšķērdībā ir radījusi cilvēka uzturam. Ar cēlu patosu pabeidzis grāmatas pirmo daļu, autors tālāk piedāvā nelielus stāstiņus par dažādiem gastronomiskiem atgadījumiem no savas dzīves.

Nadežda Illarionova (1985).
Šarla Pero pasakas ilustrācija

Es pametu astronomiju,

Jo debesīs maldījos;

Es neveiksmīgs ķīmiķis biju

Un parādos iekūlos.

Bet cienu es gastronomiju,

Pret to tik sirds tieksmi man jūt.

Cik jauki ir gardēdim būt!

“Garšas fizioloģija” ir lēni un pamatīgi baudāma literatūra, kas īpaši priecēs tos lasītājus, kam patīk vēsturiska iedziļināšanās un nedaudz arhaiskas formas, kas mūsdienu kontekstā iegūst savdabīgu šarmu, bet nemazina izteikto atziņu patiesīgumu. Brijā-Savarēna grāmata no tās iznākšanas brīža ir tikusi nemitīgi pārizdota un tulkota arvien jaunās valodās, kas norāda uz tās nezūdošo aktualitāti. Latviešu tulkojuma inteliģentais noformējums ar oriģinālajām ilustrācijām un paskaidrojumiem pilnībā ataino grāmatas gastronomisko meditāciju izsmalcināto noskaņu.

Brijā-Savarēna vārdā ir nosaukta siera šķirne un īpašs kūkas rum baba paveids; šobrīd par savarēnu dēvē rumā svaidītu, apaļu kūku, kuru pavada putukrējums un augļi. Ak, jāiet man arī par godu šodienas dievietes Gasterejas svētkiem nokaut kādu ābolu, lai būtu ko uzlikt mielasta galdā.

Marģeris Zariņš “Viltotais Fausts” (1973)

Marģeris Zariņš. Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata: romāns. – Rīga: Liesma, 1973.

Reiz tāltālajā 19. gadsimtā brāļi Kaudzītes uzrakstīja pirmo latviešu romānu, un kopš tā laika ritinājās pa lielceļu mūsu literatūras kamolītis, bēdu nezinādams; neiztika jau bez peļķēm un dangām, bet tas pie ceļojuma pienākas. Līdz pienāca 1973. gads un izdomāja latvju komponists Zariņš, ka viņam nepietiek tikai niekoties ar stāstiņiem, romānu sagribēja drukāt. Vienkāršu nevarēja, raksturs tāds, ka iznešanās prātā, tādēļ sākumā gribēja rakstīt alķīmiķa piezīmes, bet vēlāk atrada Misiņa bibliotēkā vecas pavārgrāmatas un nolēma rakstīt pavārgrāmatu, tak atkal ne vienkāršu, bet mistifikācijām pilnu. Vienvārdsakot, savārīja tas Zariņš tādu zupu, ka šobrīd tiek dēvēts par latvju postmodernisma tēvu, un pēc viņa romāna varot apgūt postmodernisma īso kursu (©Berelis).

Man vienkārši prieks, ka daža dāmiņa teiks: šis pseidorakstnieks patvarīgi jauc un maisa stilus, gadsimtus un notikumus, viņš rīkojas kā zilonis ar snuķi, viņam nekas nav svēts!

Man no literatūras teorijas ir diezgan maza sajēga (un tikpat maza interese), tādēļ smalko apzīmējumu ‘postmodernisms’ es glīti laidīšu gar ausīm. Varētu vienkārši atzīties, ka pēc pirmajām grāmatas lappusēm man bija sajūta, ka esmu iebraukusi dziļās auzās — tas bija interesanti…bet kas tas bija? Lielais senvārdu apjoms (un vai tie vispār senvārdi vai autora darinājums?) reizē ievilka un baidīja, bet romāna sižets jau no pirmajām lappusēm liecināja par lieliem jokiem. Kā raksta kritiķe Lita Silova grāmatā “…rakstnieks Marģeris Zariņš” — romāna konceptuālo pamatu veido Gētes traģēdija “Fausts” (1808) un Kristofera Mārlova luga “Traģiskais notikums ar doktoru Faustu” (1587), bet nevajag bīties no tik seniem vārdiem, jo romāna labākai izpratnei vajadzētu zināt tikai sižeta esenci par Faustu un Mefistofeli.

Zariņa romānā 20. gs. 30-to gadu sākumā satiekas abi galvenie varoņi — Jānis Vidriķis Trampedahs, 70 gadus vecs farmācijas maģistrs un Kristofers Mārlovs, 20-gadīgs jauneklis, kurš nolēmis pārstrādāt pirms 50 gadiem sarakstīto Trampedaha pavārgrāmatu. Par samaksu Kristofers piedāvā Trampedaham mistisku jaunības eliksīru, un tad nu abi ar asinīm paraksta līgumu. Kristofers ķeras klāt pie brīnumdziras KM-30 gatavošanas, savukārt Trampedahs, kurš paspējis sapīties ar Uriānu-Aurehanu un Nirnbergas meistardziedoņiem (aka Hitlers un nacisti) savā aptiekā gatavo nāves zāles T-1.  Zīmīgi, ka Zariņs jau romāna sākumā nojauc paša izvēlētos noteikumus un Kristoferam (ļaunajam Mefistofelim) piešķir dzīvības eliksīru, bet Trampedaham (zinātniekam Faustam) — indi, un būtībā visu romānu turpina lasītājam jaukt galvu, lai nebūtu iespējams saprast, kurš labs, kurš ļauns, un vispār par abiem tēliem tā smalki zvaigājas.

Romāna otrā daļā Trampedahs un Mārlovs nobrauc uz Rīgu un izglābj Mārgarētu no slīcināšanās Daugavā — zeltaini blondu, brīnišķīgs pietupiens, slaida, mazdrusciņ poliete; kā jau slāvietei pienākas, nevainojamas kājas, krūtis kā pampelmūži, prot ģērbties… Mārgarēta, kā solīts, kļūst par Trampedaha brūti, bet pašam Kristoferam viņa, ai, kā patīk… Lai nu tie abi dzīvo glaunā centra dzīvoklī, bet Kristoferam rit strauja, aizņemta, bet diemžēl nabadzīga muzikanta dzīve — un te nu Zariņš var attīstīt visas pārdomas par mūzikas radīšanas procesiem un mokām, pie viena attēlojot arī 30-to gadu Rīgas bohēmisko dzīvi. Līdz pienāk 1939. gads, un Trampedahs grib repatriēties kopā ar saviem vācu draugiem un Margarētu, ko pēdējā, savukārt nemaz negrib. Ak, ka neiznāk liela skāde…

Daži muļķīgā kārtā mēģina lāpīt pasauli, bet pasaule ir kā caurs maiss: lāpi vienā, plīst otrā vietā.

Romāna trešā daļa vēsta par Otrā pasaules kara gadiem, kuru izskaņā atkal satiekas abi varoņi. Jāsaka, ka visa romāna gaitā ir ironiskas atsauces par Namplēša (Namejs+Lāčplēsis aka Ulmanis) režīmu, it kā pa  jokam iemesta draugu—sarkano strādnieku tēma, kara laikā parādās varonīgie krievu partizāni un finālā arī harčo zupa, tomēr nevienu brīdi nav iespējams saprast, ko Zariņš patiesībā domājis ar visu šo padomju grotesku, jo patoss ir tik slimīgs (kas, piemēram, viņa tā brīža stāstiem nemaz nav raksturīgs), ka drīzāk velk uz slēptu ironiju. Kas to vairs šobrīd skaidri pateiks…

Romāna pirmo daļu lasīt bija pagrūti, tādēļ iesaku izvēlēties lasīt Atēnas izdevumu (2003. gada), kuram pēc lasītāju kvēliem lūgumiem pievienota skaidrojošā vārdnīca. Pēc tam, manuprāt, autors iedzīvojās pats savā pasaulē un teksta blīvums mazinājās, kļuva vieglāk uztverams. Man šķiet, ka Marģeris Zariņš lieliski izklaidējās, rakstīdams šo romānu, un arī lasītājiem jānovēl neskumt un iesaistīties rotaļā — literatūra var būt arī vienkārši spēle.

*******

Postāža ar nospiķotu jaunu zaķi, veselīga un garšīga uzrikte

Ņemi smalki nospiķētu zaķi, comblā garāniski un saķermē trijos līdz četros gabalos, bez tam vēl rāmītu gaili vai kādas labi papūdētas irbītes, jauna teļa mīkstumus, visus iztīrītus un sīkās daivās sakapātus. Met gabalu sviesta kastrolī, lai staipans un rusls paliek, liec klāt tos zaķa gabalus un visas tās citas lietas, ko par postāžu gribi savārīt. Uzvādē labi klāru gaļas zupi, liec vērpsnē, lai uzcilst, piemet smalki sagrieztas dārza lietas: Savojas kāpostus, selerijas un skostiņas jeb spinačus; pēc tam salej mazos sudraba žeiros, lai atdziest. Visu to gastažu pasniedz galdā aukstu.

Andriaen van Utrecht (1599-1652) Küchenstillleben mit erlegtem Wild und Gemüse, 1640.

Sandra Kalniete “Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū” (2012)

Sandra Kalniete. Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū. – Rīga: Zelta grauds, 2012.

Sandru Kalnieti (1952) šobrīd visi pazīst kā politiķi, Eiroparlamenta deputāti, bet viņas dzīve sadalāma vairākos posmos – šuvēja, mākslas zinātniece, Tautas Frontes aktīviste, diplomāte… vai varbūt Sibīrijas bērns, padomju sieviete un māte, sabiedriskā darbiniece. Kalniete ir pamanāma personība Latvijas politiskajā telpā, turklāt jāpiezīmē, ka viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri nevar palikt mierā un iekļauties masā. Vēlme strādāt tik labi, cik vien iespējams, spēja iziet ārpus ierastā, oriģinalitāte apvienojumā ar racionālo –  tādi cilvēki konservatīviem, komfortabla status quo mīlētājiem, ir diezgan neērti; varbūt tādēļ Kalnietes dzīvē ir vairāki piespiedu “lēcieni nezināmajā”, kuri gan izvērtušies par uzvarām. Sandra Kalniete man vienmēr ir simpatizējusi – esmu apbrīnojusi gan viņas izšūtos tērpus, gan arī politiķes drosmi. Iespējams, tādēļ izvēlējos pastāstīt tieši par viņas pavārgrāmatu, lai gan pēdējā laikā tādas ir izdevušas vairākas latviešu rakstnieces.

Grāmatā “Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū” ir apkopotas daudzas receptes (aptuveni 250), kuras Kalniete vākusi gadu garumā, un viņa tās pavada ar izsmeļošiem komentāriem, tomēr grāmatas papildu bonuss manā skatījumā ir tās nerecepšu daļā, kurā autore dalās ar savu dzīvesstāstu caur ēdienu gatavošanu un baudīšanu. Kalniete ir dzimusi izsūtījumā, Tomskas apgabalā, kas nozīmē, ka viņas bērnības gastronomiskie gardumi bija pieticīgi – svētdienas pacietais prjaņiks un gogelmogelis. Pēdējais pieder arī pie maniem bērnības kārumiem, omīte man to šad un tad uzkūla (pašai man nepietika pacietības sagaidīt, kad ola un cukurs taps bāli dzelteni). Tālāk jau seko padomju gadi, kad saimniecēm vajadzēja būt izveicīgām un izdomas bagātām, lai pabarotu savu saimi – iespējams, šo sadaļu Kalniete ir vairāk rakstījusi saviem mazbērniem un ārzemniekiem, tik detalizēts ir stāstījums. Man patīk, ka šībrīža pavārgrāmatās ienāk vecās receptes – debesmanna, buberts, ķīselis, piena salas – jo uz mūsdienu daudzvedības fona brīžiem šķiet, ka tās jau ir aizmirsušās. Padomju jaunās ģimenes ēdienkarte bija vienkārša – makaroni, kartupeļi, kāposti, grūbas, siļķe, jo tas bija lēti un pieejami. Kalniete pat piedāvā veco rasola recepti ar siļķi (tiesa, bez bietēm), kotletes, dažādas zupas un putras, kas it kā ir vienkāršas, bet arī tās ir jāprot pagatavot garšīgi.

Jaukākais, ar ko būtu jāsāk katram ceļotājam vai potenciālajam gardēdim, ir stingra apņemšanās būt ziņkārīgam, uzņēmīgam un piedzīvojumu kāram jaunu garšu, smaržu un ēdienu iepazīšanā. Varbūt ne tūlīt tas sagādās baudu, taču nevajag padoties. Pēc kāda laika garšas kārpiņas attīstīsies un pašas sarosīsies iepazīt un baudīt nepazīstamas lietas, tiklīdz tās būs pieejamas.

Sandra Kalniete grāmatas atvēršanas svētkos (foto: F64)

Kalniete spilgti apraksta savu padomju cilvēka ieiešanu Rietumu pasaulē 80-to gadu beigās, un gastronomiskās atšķirības te, protams, ir grandiozas. Tikpat interesants, cik ēdieni, ir stāstījums par Latvijas atgriešanos smalkajā diplomātijas pasaulē, un šoreiz vairāk no ķēķa puses tiešā nozīmē. Diplomātam maltītes ir darba instruments, neaizstājamas personīgo sakaru tīkla veidošanā – “maltīte cilvēku atraisa un dod iespēju vienam otru labāk novērtēt un saprast. Šādu personīgumu ar e-vēstulēm un dienesta ziņojumiem vien sasniegt nav iespējams.” Kalnietei dzīvē ir sanācis būt celmlauzei un iekārtot gan Ženēvas pārstāvniecību, gan Parīzes vēstniecību, kā arī organizēt pirmās diplomātiskās pieņemšanas un vakariņas, turklāt to izdarīt atbilstošā līmenī. Bija arī jāņem vērā, ka franču smalkie vēderi nav sajūsmā par virtuvi, kas balstīta vācu tradīcijās, tādēļ autore centusies atrast produktus, kurus franči uzskatītu par delikatesēm – skābenes, nēģi, lasis, medījumi, žavēta vista, baravikas un gailenes. Pēdējos gados Latvijā notiek intensīvi “Latvijas garšas” meklējumi (kā jums patīk Riškovas mazsālīto gurķu sorbets ar mārrutku un gurķu putām un svaigām dillēm?), bet 90-to gadu vidū latvieši tikai sāka iepazīt jogurtu, kivi un citus ārzemju brīnumus, kas zināmā mērā padara Kalnieti par celmlauzi arī šajā nozarē.

Pēc izlasītā šķiet, ka Kalnietei raksturīgi iemīļoto ēdienu apgūt vispusīgi, tādēļ grāmatā bieži sastopams kads ēdiens visdažādākajos veidos. Kalniete pati atzīst, ka ir vairākas ēdienu grupas, kuras viņu aizrauj: zupas, saldējums un pastētes. Grāmatā ir vairākas oriģinālas saldējuma receptes, bet īpaši Kalniete lepojas par rupjmaizes kūku ar smiltsērkšķu krēmu. Te atrodami autentiski sklandarauši! Tiešām, daudz interesantu recepšu, kuras gribētos izmēģināt savā virtuvē.

Manuprāt, ka vienīgais mīnuss visādi citādi saturiski interesantajā grāmatā ir fotogrāfijas. Ēdiens ir gatavots un fotogrāfēts 2012. gada vasarā pašu spēkiem, un uz grāmatas kvalitatīvā iesējuma un papīra fona bildes izskatās diezgan amatieriski – kas pieļaujams blogosfērā, nav labs papīra formātam. Tādēļ mans ieteikums ikvienam pavārgrāmatu izdevējam (jo autoram tādas nianses var pat neienākt prātā) būtu tomēr algot ēdienu bildēšanas profesionāli. Jā, tas sadārdzina projektu, bet tas ir tā vērts.

Nobeigumā Kalniete atzīst, ka ilgojas pēc vispārējā līmeņa izmaiņām latviešu virtuvē, pēc laba virtuves entuziasta (līdzīga amerikāņu Džūlijai Čaildai un britu Elizabetei Deividai), kas spētu iespaidot mūsu ēšanas paradumus un izpratni par labu ēdienu. Es personīgi domāju, ka Romu neuzcēla vienā dienā un gan jau ar latviešu virtuvi viss būs kārtībā – mēs vienkārši esam ceļa sākumā.

Kerry Greenwood “Earthly Delights” (2008)

Kerry Greenwood. Earthly Delights. – Scottsdale: Poisoned Pen, 2008. (1992.) (Corinna Chapman #1)

Austrālijas rakstnieces Kerijas Grīnvudas izvēlētais žanrs ir cosy mystery, ko varētu tulkot kā mājīgu, nevardarbīgu detektīvu ar humora piedevu, kura darbība notiek salīdzinoši nelielā personu lokā. Parasti tādā detektīvā galvenā varone ir sieviete, un pie mums vislabāk šādas varones ir pazīstamas no TV seriāliem – mis Mārpla, Džesika Flečere, Rozmarija un Timiāna, Hetija Veintropa u.tml. Arī pati Kerija Grīnvuda jau ir radījusi vienu tādu varoni – Frainiju Fišeri, kura mūsu platuma grādos ir pazīstama no seriāla Miss Fisher’s Murder Mysteries (par to esmu rakstījusi šeit un tuvākajās dienās Austrālijā sāksies otrā sezona). Acīmredzot Grīnvudai ar vienu Frainiju bija par maz, tādēļ viņa izdomāja vēl vienu romānu sēriju par sievieti, kuras ceļā nemitīgi gadās kriminālas likstas – un šoreiz tā ir maizniece Korinna Čepmena.

Korinna ir 38 gadus veca izbijusi grāmatvede, kurai kādā brīdī dziļi noriebās korporatīvā pasaule un pašas vīrs, un viņa apgrieza savu dzīvi ar kājām gaisā, kļūstot par vientuļu maiznieci. Viņa dzīvo Melburnā, kādā dīvaini dekorētā romiešu stila daudzdzīvokļu mājā Insula, kuras pirmajā stāvā atrodas viņas ceptuve un neliels veikaliņš “Pasaulīgās baudas”, kura nosaukums radies no Hieronīma Bosa gleznas. Korinna ceļas četros no rīta, nomazgā muti, pabaro savus kaķus un dodas cept maizi, bulciņas un mafinus, lai astoņos varētu atvērt veikaliņu ar svaigu, aromātisku bakaleju. Tas ir diezgan smags darbs, bet Korinna to uzskata par radošu un nekad vairs negribētu atgriezties kantorī.

Romānā diezgan daudz laika ir veltīts gan Korinnai, gan maiznieka darbam, savukārt detektīva līnija tajā ienāk ļoti lēnām, un – kas raksturīgs cosy mystery – neizpaliek arī dark, tall, handsome parādīšanās. Kādā rītā Korinna savu durvju priekšā atrod mirstošu narkomāni un tai pašā dienā saņem draudu vēstuli; nav skaidrs, vai tie ir saistīti notikumi, bet draudu vēstules turpina pienākt un narkomāni turpina mirt. Negaidīta priekš tāda mājīga romāna ir bomžu un narkomānu tēma, kura īstenībā tiek atspoguļota gana plaši – ja nu kādam bija iespaids, ka Melburnā nav ne pirmo, ne otro, tad tas bija maldīgs, jo Grīnvuda savu varoni ir pat iesaistījusi t.s. Soup Run, kas pēc manas saprašanas ir mobilā zupas virtuve, t.i. autobuss, kurš vakaros un naktī braukā pa Melburnu un piedāvā trūcīgajiem un bezpajumtniekiem zupu, sendvičus un medicīnisko palīdzību. Man par lielu prieku Korinnas labākā draudzene ir ragana, kurai turpat netālu ir mazs burvju lietu veikaliņš, tādēļ visādas maģiskās zīmes un amuleti neuzbāzīgi parādās visas grāmatas garumā, tāpat kā to dara veseli četri kaķi (raganai, protams, pieder melnā Belladonna).

Romāna stiprākā puse ir tā, ko agrāk sauca par ražošanas romānu – mazas ražotnes darbība, kuras centrā ir stipra personība ar lielisku humora izjūtu. Detektīvlīnija bija OK, neko dižu es arī negaidīju, savukārt mīlas dēka – salda (tak nav jau žēl, lai viņai tiek tas nenormāli smukais, noslēpumainais vīrietis). Kopumā ļoti patīkama, izklaidējoša grāmata, mērķauditorija – sievietes pēc trīsdesmit. Ja man nākotnē sagribēsies vieglu, pēc svaigi ceptas maizes smaržojošu detektīvu, es zināšu, kur to meklēt, jo Korinnas Čepmenes sērijā ir izdotas vēl piecas grāmatas.

*****************************

Kas gan būtu “garšīgā” literatūra bez ēdienu receptēm? Šoreiz grāmatas beigās dota Plum Pudding Muffins recepte, kuru romāna gaitā izdomā Korinnas asistents Džeisons:

2 cups plain flour, 1/2 cup sugar, 1 1/2 teaspoons baking powder, 1 1/2 teaspoons bicarb of soda, 1 cup chopped candied peel, sultanas, chopped dried fruit, 1 teaspoon of cinnamon, pinch of allspice, 1 beaten egg, 1 cup milk, 2 tablespoons melted butter, 1 tablespoon rum or brandy.

Heat the oven to 300ºF. Spray the muffin tins with oil. Mix all the dry ingredients together in a large bowl. Mix the egg, milk, butter and alchohol together. Pour it all at once into the muffin mix, stir it with a fork and put it into the prepared tins. Bake for about 15 minutes until they smell cooked but before they are burned on the bottom.

Alexandra Nea. Cranberry Mini Muffins

Mani nu jau ierastie MAFINI, kurus cepu vairākus gadus, ir gatavoti pēc Džeka Hansena receptes, un tie tiešām sanāk īsti mafinīgi, t.i. pufīgi un sātīgi.

2 lielas olas, 275 g miltu, 175 g cukura, 125 g mīksta sviesta, 100 ml 35% saldā krējuma, 1 tējk. vaniļas cukura, 1,5 tējk. cepamā pulvera. Piedevās – ogas vai šokolāde vai sukādes.

Sakuļ mīkstu sviestu ar cukuru. Iesit olas un sakuļ. Atsevišķā traukā miltos iemaisa vaniļas cukuru un cepamo pulveri. Lēnām, vairākos piegājienos pirmajai masai piesijā miltus un pielej saldo krējumu. Svarīgi ir miltus mēģināt iecilāt, lai mafini pēc iespējas vairāk saglabātu gaisīgo struktūru. Nepārmaisīt! Beigās pievieno, ko nu katrs vēlas – ziemā man patīk pielikt žavētas upenes vai dzērvenes, kuras nedaudz pamirkušas rumā. Mafinu formiņas piepilda par 3/4 un cep 200ºC 15-20 minūtes.

Septembra meitene

Nataļja Tura (1972) Ābolu ievārījums (fragments)

Bet dārzā paukstēdami krita āboli, krita zālē un melnajā, mēslotajā zemē, un tie, kuri palika guļam zālē, rādīja visiem savus sārtos, tīros vaigus, bet tie, kas melnzemē tikuši, kautrējās, jo to vaigi bija ar melnām strīpām kā palaidņa puikām. Mamma žēlojās:
– Es teicu, vajadzēja vairāk ziemas šķirņu stādīt!
Tā viņa sacīja ik gadus, un arī tagad, tāpat kā ik gadus, tēvs viņai atbildēja:
– Ko tad tu ar tiem ziemniekiem darītu? Uz tirgu brauktu, vai?
(..)
Un uz pavarda pļepēja liels, sarkansānains katls ar āboliem, mamma žēlojās, ka ābolu ievārījumam cukuru vien nevarot piepirkt, tāpat tas neesot stāvētājs, bet nevarēja laist mantu postā, cik tad iespējams apēst, īrnieku bērniem arī zobi rādījās nomizoti. Ābolu trakums gāja pāri Āgenskalnam, ābeles, pāri sētām cita citā saskatījušās, ar steigu raisījās vaļā no savas šīsvasaras nastas, un āboli paukstēja zemē, dienu un nakti ik pa brīdim bija dzirdams klusais troksnis, un mamma pamodusies grozījās gultā, iztēlē viņa atkal skatīja pilnus grozus. Dārzā krita āboli, rudens nāca pāri tāliem laukiem, tik tāliem, ka vēl to nevarēja ieraudzīt. Un ik rītu kokos augļu palika mazāk, un ik jaunu rītu ābeles varēja atliekt savus zarus taisnākus.

Fragments no Dagnijas Zigmontes romāna “Adieņi” (1993)

***

Ābolu pudiņa recepte no grāmatas “Mājturības un virtuves māksla ar 516 receptēm, aizrādījumiem un zīmējumiem”, sastādījusi K. Breikše, izdevis Valters un Rapa 1935. gadā.

10-12 lielākus saldskābus ābolus nomizo, sagriež četrkantainos sīkos gabaliņos un sajauc ar drusku cukura. Tad ņem sešus olu dzeltenumus ar 3 karotēm cukura, kuļ 1/2 stundu; pieliek 200 g sakulta sviesta, vēl krietni sakuļ, pēc tam pielej 1/2 litra piena, piemaisa 4 karotes rīvmaizes. Beidzot ar putās sakulto olbaltumu izmaisa ābolus un liek formā, pārlejot ar sagatavoto maisījumu. Cept var nevisai karstā krāsnī.

P. S. Recepti izmēģināju, jāprecizē vēl proporcijas, bet citādi šķiet patīkami atšķirīga no pudiņa ar baltmaizi. Noteikti jācep zemā temperatūrā!

Vasaras seriāls “Адская кухня”

Par kulināro mākslu ir gana daudz filmu un seriālu, tomēr visiem zināms, ka labākais teātris ir dzīve, tādēļ nolēmu uzrakstīt par ukraiņu un krievu realitātes šoviem “Пекельна кухня” un “Адская кухня”, kurus vasarā skatījos ar lielu aizrautību.

Kulināro sacensību Hell’s Kitchen ideja esot piedzimusi Jaunzēlandē, pēc tam to pārņēma Anglija (2004-2009), bet īstu triumfu piedzīvoja ASV ar izslavēto britu pavāru Gordonu Ramziju priekšgalā, kur piedzīvojis jau 11 sezonas (no 2005. gada). Šova būtība ir savākt pavāru komandu, ievietot tos ierastajā realitātes šovu 24h novērošanas akvārijā un izveidot psiholoģiski spraigu sacensību par lielu naudas balvu.

Tiesības veidot attiecīgā formāta šovu ir nopirkušas daudzas valstis, tai skaitā Ukraina un Krievija, kurās pirmizrādi attiecīgi piedzīvoja 2011. gadā (3 sezonas) un 2012. gadā (2 sezonas). Protams, ka vispirms es paskatījos ASV variantu, bet tālāk par pirmo sezonu netiku – nepatīk man Ramzijs un amerikāņi, ēdieni šķita neinteresanti, bet dalībnieku savstarpējās attiecības vispār nošokēja (kā var naktī iet pačurāt un vēsi pārkāpt pāri komandas biedram, kurš guļ uz grīdas, sarāvies no nieru kolikām?). Iespējams, ka Ramzijam vajadzēs dod vēl otru iespēju, tomēr ukraiņu un krievu versijas mani aizrāva uzreiz un bija daudz saprotamākas un pieņemamākas.

Gan ukraiņu, gan krievu šova vadītājs un galvenais “velns” ellīgajā virtuvē ir Arams Mnacakanovs (1962) – harizmātisks un valdonīgs azerbaidžānis, kurš pēdējos gados ir izveidojis vairākus veiksmīgus un prestižus restorānus. Interesanti, ka Mnacakanovs savu karjeru sāka kā biznesmenis un apsviedīgs cilvēks, jo 90-to gadu sākumā bija Sanktpēterburgas tenisa federācijas prezidents (kas viņam ļāva nodibināt daudzus ietekmīgus sakarus), vēlāk pievērsās vīna biznesam, bet tikai 2001. gadā atvēra nelielu itāļu vīna bāru “Probka”. No tā laika viņa bizness ir tikai zēlis un plaucis, ir atvērta vesela rinda restorānu. Visticamāk, ka pats Mnacakanovs kā pavārs nav izcils (atšķirībā no Ramzija viņš šovā gatavo minimāli), tomēr kā restorators viņš savas spējas ir pierādījis pilnībā – un te viena no biznesa veiksmes sastāvdaļām ir māka savai virtuvei atrast īsto šefu.

Iespējams, ka bijušajā PSRS teritorijā šim konkursam nav tikai vienkārša izklaides funkcija, bet iespēja izglītot cilvēkus, par ko runā arī Mnacakanovs. Pirmkārt, cilvēkiem parāda, ka ēdiena gatavošana var būt ļoti radoša, stilīga un skaista un vajag aizmirst salipušus makaronus un glīzdainas kotletes. Otrkārt, Mnacakanovs gribējis parādīt, ka pavārs ir prestiža profesija, kas ar smagu darbu var nest lielu gandarījumu (arī naudiskā izteiksmē). Savā ziņā ar šādu šovu palīdzību tiek veidota jauna attieksme pret profesiju kā tādu un jaunas prasības pret ēdiena gatavotājiem. Iespējams, ka mūsu platuma grādos tas nav bijis tik izteikti, bet jebkurš, kurš atceras padomju ēdnīcu, sapratīs, kāds mantojums ir pārvarāms krievu un ukraiņu pavāriem.

Dalībnieki šovā savas dienas pavada konkursos, bet vakaros viņi strādā improvizētā šefa restorānā, kur uz viņiem kliedz, lamājas, met ar dažādiem priekšmetiem un visādi citādi mēģina pierādīt, ka viņi ir nekam nederīgi pavāri. Katra vakara noslēgumā notiek darba analīze un kādam no pavāriem šovs ir jāpamet. Tā ir mākslīgi izveidota grūta dzīve, kurā galvenais ir nepadoties, ticēt sev un pieradīt šefam (ar labu darbu un garšīgiem ēdieniem), ka esi galvenās balvas cienīgs.

Mnacakanova palīgi dalībnieku izvērtēšanā ir divi tiesneši. Viens no tiem ir Sergejs Gusovskis, ukraiņu restorators un vīnzinis; otrs – pirmajās divās ukraiņu sezonās pazīstamā Jūlija Visocka, bet krievu un ukraiņu trešajā sezonā – restorānu kritiķe Darja Civina. Tiesneši spēlē komandā – Mnacakanovs ir nežēlīgs soģis, tāds bargā tēva tēls, kas dažreiz skopi uzslavē, Gusovskis ir pareizais nūģis, vienlaikus arī šefa restorāna zāles pārzinis. Tiesnese-sieviete vakariņu laikā parasti sagaida VIP viesus, tos izklaidē un mēģina glābt situāciju, ja ēdiens neatbilst gaidītajam. Jūlija Visocka trešā tiesneša lomā man ļoti patika, jo viņas dzirkstošais temperaments patīkami atsvaidzina šefa uzspēlēto bargumu un Gusovska stīvumu, savukārt Civina ir diezgan ieturēts cilvēks, tiešām vairāk kritiķe.

Sākotnēji mani šovs šokēja ar attieksmi pret sievietēm – vispirms jau ar to, ka dalībnieki tika sadalīti sieviešu un vīriešu komandā. ASV nekas tāds nav iespējams pēc definīcijas. Pēc tam sekoja diezgan nicīga attieksme pret meitenēm gan no pavāru-vīriešu puses, gan diemžēl arī no šefa (apsaukāt meiteņu komandu par vistukūti galīgi nav smuki, jo puišus par gailīšiem viņš apsaukāt neriskēja). Stereotips, ka sieviete nevar būt labs pavārs Ukrainā un Krievijā ir ārkārtīgi noturīgs, lai gan tas ne tuvu nenozīmē, ka šajā profesijā nestrādātu daudz sieviešu, tieši otrādi. Lai arī šovā meitenēm klājas grūtāk par puišiem, tomēr tā viņām ir lieliska iespēja parādīt savas spējas, spītīgi ejot līdz pat uzvarai. Protams, ka šefpavāra profesija ir fiziski grūta, garas darba stundas vakaros, bet nav nekāda objektīva pamata teikt, ka vīrieši ir labāki pavāri – šo teicienu 21. gadsimtā nāksies aizmirst.

Sākotnējais pieņēmums, ka uzvarētājam ir jābūt tikai labam pavāram, sabruka diezgan ātri, jo īstenībā šefpavāram ir jāprot izcili gatavot, jāpārzina visi virtuves procesi, jāmāk komandēt, organizēt un disciplinēt padotā pavāru komandā, jāsaglabā miers stresa situācijā. Tādēļ uzvarētājs pārsvarā nav vislabākais pavārs, bet tas dalībnieks, kurš nākotnē būtu spējīgs stāties pavāru komandas priekšgalā. Šovu laikā ir pierādījies, ka galveno balvu var iegūt arī dalībnieks, kurš sākotnēji šķitis blāva komandas sastāvdaļa, bet šovā parādījis radošumu, darbaspējas, stingru mugurkaulu, bet – galvenais – ticējis sev!

 

Мария Парр “Вафельное сердце” (2010)

Мария Парр. Вафельное сердце / пер. О. Дробот, илл. С. Касьян. — Москва: Самокат, 2010. (Maria Parr. Vaffelhjarte. 2005)

Norvēģiete Marija Parra ir jauna zvaigzne pie skandināvu bērnu literatūras debesīm, viņu pat sauc par jauno Astrīdu Lindgrēnu. Ļoti drosmīgs salīdzinājums, bet īstenībā pamatots – es sen nebiju lasījusi tik draisku, smieklīgu un vietumis aizkustinošu bērnu grāmatu.

Trille (pilnā vārdā Teobalds Rodriks Danielsens Utergords) dzīvo mazā Norvēģijas ciematā, fjorda krastā, viņam ir liela ģimene – mamma, tētis, brālis un divas māsas, kā arī vectēvs un ciemos nākoša vectante. Kaimiņos dzīvo klasesbiedrene Lēna, kura dzīvo ar mammu, bet tik bieži viesojas Trilles mājās, ka kļuvusi jau pati sev par kaimiņieni. Deviņi gadi ir ļoti jauks vecums – vecāki vairs nestāv klāt kā maziem bērniem, bet radošums burbuļo smadzenēs pārpārēm; galvenais ir dabūt savām blēņām īsto pārinieku. Trillem tas ir izdevies, jo kaimiņiene Lēna ir dulls skuķis – tievais meitēns ar mazajām, melnajām peļastēm ir īsts velnēns; ko tikai viņa neizdomā! Jāt uz govs un staigāt pa virvi otrā stāva augstumā ir vienkāršākās blēņas.

Trille un Lēna ir labi bērni, tikai tāpat kā Lennebergas Emīlam viņu labos nodomus ne vienmēr novērtē pieaugušie, ja nu vienīgi Trilles vectēvs labprāt piedalās viņu rotaļās un atļauj darīt to, ko vecāki stingri nolieguši. Šitie bērni pieder pie tiem, kuru fantāziju labāk nerosināt (tas gan ir neapturams process) – Bībeles stundās padzirdējuši par Noasa šķirstu, viņi nolemj uztaisīt savējo uz onkuļa kutera (līdz brīdim, kad viņi uzdabū uz klāja govi, viss iet labi), savukārt māsas izstāstītā teika par dzimto ciematu, tiek izvērsta par peldošu inscenējumu, kura rezultātā Lēna ar galvu ietriecas molā. Lēnai gan traumas ir ikdiena – viņa ir regulārs slimnīcas pacients, bet nav no ņuņņām, tieši otrādi – pat izcīnījusi godu būt par klases futbola vārtsargu. Lēnai gan nedaudz sāp sirds, ka viņai nav tēta, bet kopīgā sapulcē ar Trilli tiek nolemts izkārt sludinājumu tuvējā veikalā: „Labās rokās paņemsim tēti. Obligāti: jābūt ļoti labam. Un jāmīl bērni.” To, ka tētim jāizēd vārīti kāposti (no bērna šķīvja), viņi nolemj priekšlaikus nerakstīt.

Bet nav jau tikai dullības un blēņas vien: grāmata it kā nejaušiem pieskarieniem pavēsta arī par ilgām pēc īstā, vienīgā drauga, žēlsirdību pret vājāko un pirmo saskarsmi ar nāvi, kura, izrādās, ir neatņemama dzīves daļa. Tieši tādēļ jau Parras grāmata liek sirsniņai sarauties, jo izraisa īstas, patiesas emocijas. Ne tikai bērnam, bet arī pieaugušam cilvēkam un varbūt pēdējam to vajag vairāk.

Marijai Parrai ir iznākusi vēl viena bērnu grāmata – “Tonje Glimmerdal” (2009), un es ceru, ka abas grāmatas kādreiz tiks pārtulkotas arī latviski un kļūs tikpat iemīļotas kā citi skandināvu bērnu autoru darbi.

********************************

Trilles un Lēnas lielākais gardums ir vectantes ceptās vafeles, kuru dēļ viņi ir spējīgi pārtraukt vislielākās blēņas un traukties uz garšīgo, kārdinošo aromātu. Rakstniece Marija Parra beigās pievieno vafeļu recepti:

1 glāze miltu, 3 olas, 200 g sviesta, 1 glāze cukura, 1 glāze piena.

Sakuļ olas ar cukuru, pielej izkausētu sviestu, pienu, kā pēdējo – miltus. Visu labi samaisīt, lai nav kunkuļu. Cep vafeles, līdz gatavas.

.
Grāmatas iedvesmota, atcerējos, ka kaut kur virtuves plauktos put vafeļu panna, un pat atradu veco recepti.

VAFELES

6 olas, 300 g cukura, 250 g miltu, 200 g izkausēta sviesta, vaniļas cukurs, 2. ēd.k. citrona sulas, 10 ml piena.

Izkausētu sviestu saputo ar olām, pievieno cukuru un miltus, piejauc vaniļas cukuru, citrona sulu un pienu. Visu kārtīgi samaisa, mīklai jābūt stingrai un tekošai.

Mmmm… vienkārši un garšīgi!