Sākumlapa

Джоанн Харрис “Ежевичное вино” (2012)

2 komentāri

Джоанн Харрис. Ежевичное вино / пер. с английского А.Килановой. – Москва: Эксмо, 2012.  (Joanne Harris. Blackberry Wine. 2000)

Harris_JezhevichnojeAngļu rakstniece Džoanna Harisa pasaules slavu ieguva ar romānu “Šokolāde” (kura ekranizācija, iespējams, bija labāka par grāmatu). Lai arī “Šokolādei” ir divi tiešie turpinājumi (“Saldās kurpītes” un “Peaches for Monsieur le Curé“), tā ievada arī Harisas tā saukto “ēdamo” triloģiju – seko Blackberry Wine un Five Quarters of the Orange – kuras kopā gan saista tikai darbības vieta un pāris otrā plāna personāži. Grūti pateikt, kāpēc Harisa, kuras grāmatu skaits nu jau sniedzas otrā desmitā, ir kritusi nežēlastībā pie Latvijas izdevējiem (tulkotas tikai divas grāmatas), jo, manuprāt, ar viņas grāmatām varētu pat nopelnīt –  lasītāju loks varētu būt gana plašs.

Romāna sižets ir diezgan tradicionāls – kāds angļu rakstnieks Džejs Makintošs ir nonācis daiļrades un dzīves krīzē, tādēļ spontāni nolemj visu pamest, nopērk māju nelielā Francijas miestā un uz karstām pēdām, padusē iežmiedzis somu ar vecām vīna pudelēm, ierodas jaunajā mājvietā. Te viņš lēnā garā sakopj māju un dārzu, iepazīstas ar vietējiem, izbauda “īsto” dzīvi un, protams, pie viņa atgriežas mūza un top ģeniāla grāmata. Paralēli lasītājs tiek iepazīstināts ar 20 gadus veciem notikumiem Anglijā, kuros tiek stāstīts par Džeja pusaudža gadiem Jorkšīrā un viņa draudzību ar pavecu dārznieku. Bez Džeja romānam ir vēl viens stāstnieks – vīns, kurš spēj runāt miljons balsīs, atraisīt mēles,atklāt noslēpumus, vēstīt par ģeniāliem plāniem, klusi ķiķināt zem deguna un zviegt pilnā balsī. Vīna runas pārstāv romāna mistisko, maģiskā reālisma sastāvdaļu, un tās dīvainā kārtā šķiet reālākas un pieņemamākas par dažiem citiem romāna pavērsieniem.

Kādreiz rakstniekiem ļoti gribas demonstrēt, kādi viņi ir malači un parādīt visu, uz ko viņi ir spējīgi. Iespējams, ka Harisai pēc “Šokolādes” labajiem panākumiem arī gribējās nepievilt un vēlreiz šaut no visiem lielgabaliem uzreiz – diemžēl lielgabalu viņai bija pārāk daudz. No pieminētajām divām sižeta līnijām par mūsdienu rakstnieku Francijā un pusaudzi Anglijā mierīgi varēja uzveidot divas atsevišķas grāmatas un tad būtu iespēja smalki izzīmēt visus tēlus, padarīt tos ticamākus. Viens no romāna centrālajiem tēliem ir vecais angļu vīrs Džo, kurš pēc ogļrača darba ir pilnībā pievērsies dārzkopībai un labprāt uzņem viesos kaimiņu puišeli, lai to mācītu visādām dārza gudrībām. Lai arī Džo tēlu un viņa attiecības ar pusaudzi Džeju rakstniece ir izveidojusi ļoti simpātiskas, tomēr es tām nenoticēju, tās priekš manis tā arī palika samākslotas, tikai uz papīra pastāvošas. Ļoti jau patika visa tā Džo saimniekošana pēc Mēness fāzēm ar amuletiem apkarinātā dārzā un sēklu kolekcionēšana un visa “mazā mājas maģija”, bet nu iedoma, ka pusaudzis tajā aktīvi piedalās, man šķita aiz matiem pievilkta.

Raymond Campbell (1959)

Raymond Campbell (1959)

Harisai ļoti patīk iespraust tekstā visādus maģiskā reālisma elementus, bet ar tiem jābūt uzmanīgiem, lai maģiskais nepārmāc reālismu. Šoreiz pietiktu ar runājošu vīnu, citādi rakstnieks Džejs izskatā pēc tāda vēja zieda, kurs tikai atkorķē kārtējo “īpašo” pudeli un tad savecējušais augļu vīns iznes galveno sižeta smagumu. Un saldi, saldi tas viss… par daudz cukura. Viss romāns kā pieauguša vīrieša dzīšanās pēc bērnības sapņa, kuru, izrādās, īstenot sanāk neticami viegli. Jājautā, kur tad Džejs bija visu šo laiku un ko lai dara tie cilvēki, kuriem nav iespēja nopirkt un atjaunot māju Francijā.

Mans personiskais jautājums rakstniecei būtu tāds: kāpēc romānu izskaņā gan “Šokolādē”, gan “Kazeņu vīnā” viņas galvenie varoņi nobīstas pieņemt tik ilgi kāroto un ilgoto? Kāpēc viņi nespēj pieņemt likteņa dāvanu, kuru būtībā ir pelnījuši? Interesanti, vai arī citi Harisas varoņi izdara tādu izvēli, un kāpēc rakstniecei vajadzīga šāda izskaņa. Personiska trauma? Atteikšanās saldme? Bailes no piepildīta sapņa?

Lai arī man grāmata bija par saldu, es domāju, ka daudziem tā varētu patikt – lauku romantika ar samezglotiem likteņiem, kura ietverta koķetā maģijas aurā, varētu būt patīkams lasāmais gan vasarā, gan aukstā ziemā. Domāju, ka kādā sentimentam noskaņotā brīdī palasīšu vēl kādu Harisas grāmatu.

*****************************

Javier Mulio (1957)

Javier Mulio (1957)

Vīna gatavošana ir diezgan gara un ķēpīga padarīšana, bet Harisas romāna ir viens varonis – vecais Narciss, kura ierastais dzēriens ir creme de cassis – upeņu liķieris (tas ir arī Erkila Puaro iecienītākais alkohols). Mūsmājās upeņu ievārījumu pārāk nemīl, pietiek ar pāris burciņām, tomēr upeņu uzlējumu taisām regulāri: vienkārši sastūķē trīslitru burkās ogas pamīšus ar cukuru, liek ledusskapī un kādu mēnesi gaida sīrupu; pēc tam sīrupu 1:1 atšķaida ar šņabi un lieto gada garumā. (Var darīt arī otrādi – vispirms upenes aplej ar šņabi, iztur un tad pieliek cukuru.)

Tomēr creme de casis ir nedaudz smalkāka padarīšana. Vārds ‘Creme’ norāda, ka liķierī  ir mazāk alkohola, bet vairāk cukura (apmēram 40%). Ņem kilogramu ogu, tās nedaudz pašķaida un pārlej ar litru šņabja. Mēnesi iztur, tad rūpīgi izkāš. Šķidrumu nosver – ja vēlas liķieri, pievieno no nosvertā daudzuma 20% cukura, ja vēlas creme – 45 %. Šķidrumu maisa, līdz cukurs izkusis.

Esmu lasījusi arī tādu interesantu recepti, kurā burkā pamīšus liek 1 kg upenes, sagrieztu ingvera gabaliņu (40 g), sadalītu vaniļas pāksti un 500 g karameļu cukura (gabaliņos). Visu pārlej ar 1 litru šņabja un tumšā vietā iztur vismaz divas nedēļas, pēc tam filtrē un pilda pudelēs.

Jebkurā gadījumā man šķiet, ka upene alkoholā vislabāk spēj saglabāt savu skaisto aromātu – var baudīt tīrā veidā, uzliet saldējumam vai izmantot kokteiļos (auksts baltvīns un creme de casis 5:1 vai 10:1). Priekā!

Jeļena Kostjukoviča “Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu” (2012)

2 komentāri

Jeļena Kostjukoviča. Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu: vēstures, kultūras un paražu ceļvedis / no itāļu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2012. (Elena Kostioukovitch. Perche agli italiani piarce parlare del cibo. 2006.)

Vaks_Kapec itali:KostjukovicaJeļena Kostjukoviča pēc tautības ir krieviete, bet nu jau 25 gadus par savām mājām sauc Itāliju. Viņa nav pavāre, bet filoloģe un tulkotāja, kura ar grāmatas palīdzību pauž sajūsmu par Itāliju – “vēl vienu zemi, kurai atdota mana dvēsele”. Lai arī grāmata veltīta Itālijas virtuvei, tomēr tā nav pavārgrāmata, bet drīzāk iedvesmojošs un intriģējošs novadpētniecības ceļvedis no Itālijas ziemeļiem līdz dienvidiem.

Itālijas vēsture ir gara un notikumiem bagāta: Senā Roma, viduslaiku sadrumstalotība, renesanses karalistes, kaimiņvalstu dominance, Napoleona iekarojumi un, visbeidzot, Itālijas apvienošana tagadējā veidolā. Lai arī mūsu tradicionālā paruna teic, ka “visi ceļi ved uz Romu”, tomēr Kostjukoviča oponē: “Šajā valstī nav galvaspilsētas. Roma, caput mundi, vajadzīga pasaulei, taču Itālijai tā nav nekāda autoritāte.” Līdz šai dienai itāļiem ir izdevies saglabāt savu lokālpatriotismu, un savdabīgā kārtā tas ir cieši saistīts ar kulināro gaumi: “to atklāt nozīmē pavēstīt gan savu piederību konkrētam miestam vai pilsētai, gan izcelsmi no Itālijas dienvidiem, ziemeļiem, rietumiem vai austrumiem, kā arī pasludināt iekļaušanos lielajā, tautiskajā un mīlētajā itāļu kulinārajā tradīcijā.” Tieši tādēļ, ka Itālijas virtuvei piemīt izteikta reģionālā savdabība, Kostjukoviča par 20 Itālijas reģioniem stāsta par katru atsevišķi 19 nodaļās (apvienojot Abruco un Molize); katras nodaļas beigās ir uzskaitīti reģiona īpašie ēdieni, dzērieni un produkti. Izsmeļošos ieskatus reģionos dažādo vispārīgam ieskatam Itālijas vēsturē un kultūrā veltītās nodaļas ar intriģējošiem nosaukumiem: sagras, olīveļļa, svētceļnieki, slow food, ebreji, risoto, Amerikas senās veltes, kalendārs, pasta, gatavošanas paņēmieni utt.

Pasta alla carbonara - Abruco ogļdeģu ēdiens (spageti, sālīta cūkgaļa,aitas siers un ola)

Pasta alla carbonara – Abruco ogļdeģu ēdiens (spageti, sālīta cūkgaļa,aitas siers un ola) via http://www.cookaround.com

Vispirms es pateikšu, kas mani grāmatā neapmierināja, lai gan pilnīgi droši varu apgalvot, ka pēc izlasīšanas savu eksemplāru tautās nelaidīšu un saglabāšu kā vērtīgu uzziņas materiālu. Iespējams, ka Itālijas virtuve ir tik bagātīga, ka brīžiem man ēdienu uzskaitījums šķita pārāk sīkumains, jo – būsim reāli- diez vai savā dzīvē to visu ēdīšu. Otra iebildums ir par bildēm – tās ir domātas smukumam, parakstu tām nav, tādēļ lasot par kādu ēdienu vai specifisku tradīciju man atliek to tikai iedomāties gara acīm vai guglēt. Pārējie iebildumi ir Latvijas izdevējam – grāmata ir smaga (cietie vāki, smagais papīrs), tās apjomu palielina neekonomiskais bilžu izvietojums, kas nozīmē, ka to ir neiespējami paņemt līdzi ceļojumā. Grāmatas pielikumā ir vērtīgs glosārijs (īpaši tiem, kas varētu mēģināt gatavot pēc receptēm itāļu valodā) un apjomīga (26 lpp.!), bet no praktiskā viedokļa nevajadzīga bibliogrāfija (lielākā daļa ir itāliski, turklāt izmantotā literatūra korekti uzrādīta atsaucēs). Diez vai tas kādreiz varētu tikt īstenots, bet vienkāršam Itālijas mīļotājam ļoti noderētu “atvieglināts” ceļojuma izdevums.

No grāmatas esmu ieguvusi tik daudz interesantas informācijas, ka grūti izvēlēties, ar ko padalīties. Kostjukoviča raksta, ka itāļu attieksmē pret ēdienu galvenais ir izvēlīgums un apdomība – tie ir nepārtraukti meklējumi. No kā pārtikt? Kur ēst? Kā saskaņot dažādus produktus? Kā gatavot? Itāļu virtuvi ievērojumi ir ietekmējusi reliģija – vispirms jau katoļu kalendārs, kas, no vienas puses, pieprasa ievērot gavēņus, bet, no otras puses, tieši tādēļ reliģiskie svētki izceļas ar bagātīgu un kalorijām bagātu ēdienu klāstu. Man bija atklājums, ka tie itāļu produkti, kas apstrādājot paredzēti vēlākai lietošanai (šķiņķis, desa, siers, arī maize) nav tik ļoti saistīti ar pārtikas saglabāšanu “tukšajam” periodam, bet gan ar ceļotāju apgādi: cauri Itālijai ne tikai stiepās galvenie Vidusjūras saziņas un tirdzniecības ceļi, bet arī no 13. gadsimta Roma kļuva par svētceļnieku galamērķi. Ceļotājiem vajadzēja ne tikai ēdamo līdzņemšanai, bet arī paēst un atpūsties, kas Itālijā jau toreiz attīstīja krogu un viesnīcu rūpalu.

Cassata siciliana - sicīliešu biskvīta torte ar cukurotiem augļiem, mandeļu pastu, putotu saldo rikotu un vaniļas krēmu (via http://ricette.giallozafferano.it)

Cassata siciliana – sicīliešu biskvīta torte ar cukurotiem augļiem, mandeļu pastu, putotu saldo rikotu un vaniļas krēmu (via http://ricette.giallozafferano.it)

Grāmatas gaitā autore vairākas reizes uzsver, ka pastāv nerakstīts itāļu kulinārais kods. Demokrātija te izpaužas visas tautas vienotā interesē par ēdamo un tā pagatavošanas veidiem, tai pašā laikā ir robeža, kur iecietība beidzas: kapučino dzer no rītiem! mīksta, pārvārīta pasta lido miskastē! brokastīs ir kafija un maza maizīte! (un tūristi viesnīcās dabū neinteresantas sēnalas). Pie ēdiena jādzer piemērots alkohols! Es pati saskāros ar situāciju, kad ēstuvē atļāvos sakombinēt siltu gaļu ar aukstām zaļajām pupiņām un dabūju noklausīties notāciju no itāļu apkalpotājas, kura man jau piepildīto šķīvi atdeva ļoti negribīgi.

Labākais veids, kā izbaudīt trifeli, ir ēst to sasildītu, sagrieztu šķēlītēs uz vienkāršas, apgrauzdētas mājas maizes, uzpilinot dažus mililitrus visaugstākās kvalitātes nerafinētas olīveļļas.

Tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka nacionālā virtuve veidojas no tiem produktiem, kas ir pieejami attiecīgajā reģionā, un tādēļ Verčelli provincē risoto gatavo ar vardēm, jo rīsa laukos varžu nav mazāk kā odu. Tai pašā laikā kalnainās Ligūrijas piekrastes iedzīvotāji jūras produktu vietā iecienījuši sāļos dārzeņu pīrāgus, bet Sardīnijas ļaudīm langusti šķiet apnicīgi un viņi svētkos ēd dārzeņus un kartupeļus (tiešām, cik tad var tos langustus ēst!). Tomāti Itālijā tiek audzēti kā pie mums kartupeļi, t.i. vagās, savukārt gurķus viņi neatzīst – pārāk smagi gremošanai! Itāļu pieejamākajam ēdienam pastai ir divi veidi: cieto kviešu un mīksto kviešu. Mīksto kviešu pastu gatavo ar olām, un to var uzglabāt tikai paris dienas, savukārt makaroniskais sausās, kaltētās pastas standarts pieprasa tikai cieto kviešu šķirni (un to Itālija pati nespēj sagatavot pietiekamā daudzumā, jo to var audzēt tikai dienvidos). Reiz bija tāds il duce Musolini, kura partija izdomāja nozākāt makaronus (dažādu iemeslu dēļ) un pārtikas programmu orientēt uz maizi un rīsiem – viņš neņēma labu galu.

Eugenio Zampighi (1859-1944). Sharing their pleasure

Eugenio Zampighi (1859-1944) Sharing their pleasures

Vispirms grāmata ir jālasa visiem Itālijas cienītājiem un varbūt pat mīļotājiem – ar kulinārijas palīdzību šo zemi var iepazīt vēl labāk. Grāmata būs noderīga arī pavāriem, kas interesējas par itāļu virtuvi ne tikai no teorētiskā, bet arī praktiskā viedokļa. Tādēļ – Buon appetito un Alla Salute!

Lilija Praera “Virtuve” (2012)

5 komentāri

Lilija Praera. Virtuve / no angļu val. tulk. Tamāra Liseka. – Rīga: Zvaigzne, 2012. (Lily Prior. La Cucina. 2000)

Praera_VirtuveVispirms es šo grāmatu ar visnevainīgākajiem nodomiem iedevu lasīt mammai un ļoti drīz dabūju to atpakaļ ar nicīgu komentāru: viņi to dara uz galda un bērns turpat blakus! OK. Tad es to sāku lasīt pati un sākumā man grāmata nepatika – kaut kāds Sicīlijas ciemats ar pusjukušu radinieku baru, kuru uzvedība atgādināja sliktu itāļu komēdiju. Par laimi, kādā brīdī es sapratu, ka jāmaina attieksme – tā nav romantiska literatūra ar erotiskiem elementiem, šī grāmata ir paviegls farss ar seksīgu noskaņu, kas nav jāuztver pārāk nopietni.

Rosa Fjore ir sieviete nedaudz pāri četrdesmit, kura nu jau divdesmit piecus gadus strādā Palermo, Sicīlijas lielākajā pilsētā par bibliotekāri. Viņa ir dūšīga, lielām krūtīm, joprojām nedaudz laucinieciska, toties lieliski gatavo ēst. Agrā jaunībā dzimtajā ciemā Rosai nācies pārdzīvot Sicīlijas cienīgu drāmu, pēc kuras viņa paņēma būri ar papagaili, čemodānu ar pāris mantām un atbrauca dzīvot uz pilsētu. Kādu dienu bibliotēkā ierodas Anglis – l’inglese, un abu satikšanās raisa vētrainu kaislību. Tālāk notiekošais ir diezgan asprātīgi raksturots kā food porn, jo angļa un sicīlietes romantiskajās attiecībās sekss un ēdiens ir vienlīdz svarīgi.

Vispirms jau pati Rosa ir meistarīga pavāriene un lasītājiem tiek visos sīkumos (un jutekliski) pastāstīti daudzu tradicionālo Sicīlijas ēdienu gatavošana. (Visu cieņu sievietei, kura viena var nokaut un sadalīt cūku.) Rosa kulināriju uztver kā dzīves svarīgu sastāvdaļu un vienlaikus savdabīgu relaksāciju.

Domas šaudījās un riņķoja cita citai nopakaļ, līdz sagriezās virpulī un kļuva par vienu vienīgu miglu. Nopratu, ka jāsāk cilāt pannas un kastroļus. Ēdiena gatavošana man vienmēr palīdzēja nomierināties un domāt skaidri.

Jau no bērnības Rosai ir paticis rosīties pa virtuvi, bet pēc traģiska zaudējuma viņa pati sevi nosūta labprātīgā “virtuves trimdā” – remdēju bēdas, gatavojot ēdienu un gatavojot to vēl, un gatavojot to vēl…  Gadiem ilgi pēc viņas aizbraukšanas uz Palermo ģimene pārtiek no sastrādātajiem konserviem un ievārījumiem. Pilsētā Rosa dzīvo vienmuļi, bet mierīgi, tālu no kaislībām, savu jūtu dzīvi gluži kā ķiploka daiviņu sašķaidījusi vienaldzības piestā. Negaidītā satikšanās ar Angli viņu izmaina un jutekliski atmodina – šī norise šķita nenovēršama kā putna dziesma vai sivēnmātes meklēšanās. Anglis par formālo iemeslu, lai tuvāk iepazītos ar Rosu, min Sicīlijas kulinārijas vēstures pētniecību, bet tā nu iznāk, ka līdztekus ēdieniem tiek pētīti arī ķermeņi un gadās, ka tas notiek vienlaicīgi.

Saldēdienam Anglis notriepa manas krūtis ar gelato un aveņu mērci. Brrr, cik auksti! Deserta porciju izrotādams, viņš salika uz saldējuma kaudzītēm veselas avenes, un nu izskatījās, ka man būtu daudz krūšgalu, un vairs nevarēja saprast, kuri ir īstie un kuri nav. Tagad Anglis atriebās man par zobainību, uzlasot no viņa miesas teļa gaļas gabaliņus, – šņākdams koda avenēs, tā ka es spiedzu.

Domāju, ka liela kļūda būtu grāmatu uztvert kā nopietnu pētījumu par Sicīlijas mafijas ieražām vai gaidīt no tās izjustu, juteklīgu mīlas ainu aprakstu. Tas ir jautrs, brīžiem pat kariķēts stāsts par kādu sentimentālu itāļu vecmeitu, kura beidzot satiek savu mūža mīlestību un metas iekšā gultas priekos. Iespējams, visnopietnāk tiek stāstīts par ēdiena gatavošanu, kas itāļu manierē pati par sevi jau skan kā kulinārā mūzika. Tādēļ Praeras grāmatu vislabāk lasīt vieglā un draiskulīgā noskaņojuma, nepretojoties jancīgām erotikas ainiņām.

– Drīz jūs pārliecināsieties, signorina, ka mīlas māksla lieliski papildina virtuves mākslu! Vēl vairāk, īstenībā tās abas ir viens un tas pats: dzīvības prieka svētki! Un nepavisam nav vajadzīgs atteikties no vienas, lai piekoptu otru.

Марлена де Блази “Тысяча дней в Тоскане” (2011)

3 komentāri

Марлена де Блази. Тысяча дней в Тоскане: приключение с горчинкой / пер. с английского Г.Соловьевой. – Москва: ЭКСМО, 2011. (Marlena de Blasi. A Thousand Days in Tuscany. A Bittersweet Adventure. 2004.)

Blazi__Tysyacha_dnej_v_ToskaneMarlēnas de Blazī grāmata liekama vienā plauktā ar Mejas “Zem Toskānas saules” un Meila “Gads Provansā”, jo tās centrā ir pietiekami situēts ārzemieks, kurš nolemj krasi mainīt savu dzīvi. Šoreiz galvenā varone ir amerikāniete, kura ir pavāre un restorānu kritiķe. Viņa sarakstījusi divas pavārgrāmatas par itāļu virtuvi (Regional Foods of Northern Italy un Regional Foods of Southern Italy), bet iemīlēšanās kādā itālī un pārcelšanās uz dzīvi Venēcijā viņu iedvesmoja aprakstīt savu mīlas stāstu grāmatā A Thousand Days in Venice. A Thousand Days in Tuscany ir turpinājums pirmajai grāmatai, kurā nu jau laulātais pāris nolemj pamest stabilo dzīvi Venēcijā un pārcelties uz kādu Toskānas lauku komūnu San Casciano dei Bagni.

Parasti šāda žanra grāmatas attēlo kāda pilsētnieka jūsmu par to, ka iespējams pašam izaudzēt savu pārtiku un piedevām vēl to kvalitatīvi pagatavot (ar to nu latvieti nepārsteigsi). Pievienojiet vēl slavas dziesmu itāļu/franču kultūrai un grāmatas struktūra ir gatava. Iespējams, de Blazī labā itāļu valoda un laulības ar itāli ir ļāvušas viņai dziļāk ielūkoties Itālijas lauku dzīvē un vienkāršajos cilvēkos, jo te bija negaidīti daudz īstu izjūtu. Marlēnai un Fernando izdodas iedraudzēties ar apkārtējiem, bet par īpašu draugu, padomdevēju un sargeņģeli viņiem kļūst Barloco – gados pavecs, bet vēl ņiprs vīrs, kurš jaunpienācējos saredz iespēju nodot tālāk dzīves laikā gūto pieredzi.

Ir tikai trīs lietas, par kurām vērts runāt. Laika apstākļi, no kuriem zemnieks ir atkarīgs. Nāve un dzimšana – gan cilvēku, gan dzīvnieku. Un ēdiens – ko mēs ēdām vakar un ēdīsim rīt. Šīs trīs tēmas tā vai citādi sevī ietver filozofiju, psiholoģiju, socioloģiju, etnogrāfiju, dabas zinātnes, vēsturi, mākslu, literatūru un reliģiju. Visu, kas svarīgs dzīvē, mēs varam izrunāt, runājot par ēdienu – tas nav atdalāms no pārējā. Galvenais dzīvē ir galds un gulta, jo visu, ko mēs darām, mēs darām, lai atgrieztos pie galda, atgrieztos gultā.

Ēdiens apvieno ļaudis. Katru rītu autore ar vīru dodas iedzert uz tuvējo ēstuvi tasi kapučīno ( jo tāda ir tradīcija), pēc tam iziet cauri ieliņām un sapērk pārtiku tās dienas ēdienreizēm. Un vakarpusē atkal iegriežas uz pasēdēšanu un pamēļošanu, lai bieži vien parunātu par ēdienu un tā gatavošanas tradīcijām. Pieņemu, ka daudziem šķiet, ka Itālija, vismaz tās ziemeļu daļa, visos laikos ir bijusi gana pārtikusi, tādēļ diezgan liels pārsteigums bija Barloco stāsti par smago lauku dzīvi. Kastaņu maize, kuru cepa no miltos saberztiem ēdamajiem kastaņiem, bija cieta kā koks un tika ēsta ne jau tikai kara laikā, un galvenais iemesls, kāpēc tik daudz domu un runu tiek veltīts pārtikai, ir tās ieguves grūtības. Autore ar vīru piedalās gan olīvu, gan vīnogu ikgadējās vākšanas talkās, kā arī tiem sekojošajās svinībās, kuras joprojām saglabājušas rituālās paražas; piemēram, pirmo jaunās ražas vīnogu ķekaru svētī baznīcā, bet pēc tam iecep maizītē, savukārt zīdaini vispirms iegremdē tikko ieliktā jaunā vīnā, bet tikai pēc tam nes kristīt uz baznīcu.

Dario Campanile. Toscana del sud

Dario Campanile. Toscana del sud

Pārvācoties no ASV uz Venēciju, bet pēc tam uz Toskānas laukiem, autore negaida, ka kaut kas kardināli mainīsies viņas būtībā, un ar to patīkami atšķiras no visiem tiem emigrantiem, kas maina savu fizisko atrašanās vietu un domā, ka pagātnē paliek viņu sliktās atmiņas un nepareizās izvēles. Cilvēks nevar aizbēgt pats no sevis, bet de Blazi domā, ka daudzos gadījumos mums vienkārši jāizvēlas būt laimīgiem. Viņa ir meklētāja, kā daudzi no mums – meklē to dzīves lielo mozaīku, kurā ielikt sevi kā mazu mozaīkas gabaliņu un beidzot pilnasinīgi izjust, ka atrodas īstajā vietā un laikā, kopā ar īstajiem cilvēkiem. Labais draugs Barloco citē svēto Augustīnu un teic, ka viss reiz kļūs par pelniem. Kad to saprot, tad dzīvot vairs nav tik svarīgi, bet svarīgi ir dzīvot tā, kā tu vēlies.

Marlēna un Fernando ir riskējuši un nomainījuši komfortablu un drošu dzīvi Venēcijā pret Itālijas laukiem, kur nu viņiem jāmācās būt tuvāk dabai, cilvēkiem un, iespējams, pašiem sev. Kā atkal teic Barloco, jāmāk atrast vidusceļš starp komfortu un risku – sevi ir jāsargā, bet nevar dzīvē zaudēt asumu, citādi cilvēks satrupēs pirms laika.

Kādā izbraukumā, kad vīrieši meklē akmeņus jaunceļamajai maizes krāsnij, Marlēna bauda apkārtni un ierauga vecu sievu, kura nesteidzīgi klibo gar vīnogulājiem, pārbaudot vīnogu gatavību. Viņa saprot, ka tā mierīgi varētu būt viņa pati netālā nākotnē. Varbūt tādēļ mēs tik ļoti interesējamies par saviem senčiem un saknēm, ka īstenībā gribam redzēt paši savu nākotni?

Grāmatai A Thousand Days in Tuscany ir turpinājums – The Lady in the Palazzo: At Home in Umbria (2006), kurā autore ir nopirkusi māju un notiek tās remonts. Domāju, ka kādreiz izlasīšu gan triloģijas pirmo, gan trešo daļu, jo de Blazi ir ļoti jauks, nesteidzīgs, bet vienlaikus arī ļoti informatīvs stāstījums, kas vēsta gan par Itālijas cilvēkiem, gan autores aizraušanos – ēst gatavošanu.

Ja kādam vēl ļoti interesē Toskāna un tās ēdieni, tad iesaku noskatīties Jūlijas Visockas autorraidījumu “Кулинарные курсы с Юлией Высоцкой”, kura 1. sezonā viņa ļoti aizrautīgi stāsta par Toskānas gastronomiskajām tradīcijām un rāda arī viegli pagatavojamas receptes.

 

 

 

Newer Entries