Sākums

Žans Antelms Brijā-Savarēns “Garšas fizioloģija” (2012)

Komentēt

Žans Antelms Brijā-Savarēns. Garšas fizioloģija jeb meditācijas par transcedento gastronomiju / no franču val. tulk. Gita Grīnberga. — Rīga: Rīgas Laiks, 2012. (Jean Anthelme Brillat-Savarin. La Physiologie du goût. 1825.)

Brija_Garsas fiziologija19. gadsimta sākumā kāds franču jurists un politiķis, vārdā Brijā-Savarēns, uzrakstīja grāmatu, kurā sakopoja savas dzīves laikā veiktos novērojumus par galda baudām — tā vienkāršoti varētu nodēvēt autora gastronomiskās esejas. Sākotnēji nedaudz stīvais, akadēmiski ieturētais stils lēnām pārvēršās brīvākā ēšanas un dzeršanas baudu izklāstā, kuru atsvaidzina pat dažs labs jautrs atgadījums. Lai arī grāmata pieder pie tām, kuras jālasa lēni un dziļdomīgi (jo to pieprasa pati grāmatas noskaņa), tomēr kopumā iegūtā aina par attiecīgā laikmeta cilvēku ēšanas tikumiem bija interesanta un informatīva.

Ēšanas bauda ir vienīgā, kurai nododoties ar mēru neseko nogurums.

Sākumā autors pēta vispārīgas lietas: kas ir gastronomija, kas nosaka cilvēka garšu un apetīti, kādas barības vielas ir sastopamas un lietderīgas. Tālāk viņš apskata tradicionālos ēdienus, pārsvarā gan rakstot par saviem novērojumiem un ātri vien novirzoties no tēmas, lai atkal pievērstos tādām zinātnēm kā cepšanas teorija un slāpju dzesēšana. Brijā-Savarēna daiļrunība patiesi atplaukst, kad viņš sāk aprakstīt gardēdību, šo brīnumaino un aizraujošo tikumu, kas nekādā veidā nav draugos ar pārmērībām, bet pelnījusi tikai uzslavas un uzmundrinājumus — izrīko ar apdomu, liek pagatavot ar gudrību, bauda ar prieku un novērtē ar izpratni.

Trifele nebūt nav izteikts afrodīzijs; tomēr dažos gadījumos tā var padarīt sievietes pielaidīgākas un vīriešus patīkamākus.

Brijā-Saverēns uzskata, ka franču gardēdības kultūra ir ļāvusi valstij strauji  atkopties pēc revolūcijām un kariem, jo ēšanas bizness ir nemitīgi darbinājis ekonomiku un nesis strauju ekiju plūsmu. Diemžēl, viņaprāt, ne visi ir dzimuši gardēži un apraksta savus ilgos gados uzkrātos novērojumus par ēdējiem, te viņam ir izveidota sava fizioloģijas teorija, kurā saskaņots ēdēja ārējais izskats un viņa attieksme pret ēdienu. Atsevišķi tiek izdalītie tie gardēži, kas par tādiem kļūst, pateicoties stāvoklim sabiedrībā: finansisti, ārsti, literāti un svētuļi. Pēdējais nebūt nav negaidīts apgalvojums, jo zināms, ka Francijas klosteri bija izslavēti ar savu virtuvu un jāatceras, ka daudzi smalki alkoholiskie dzērieni ir tieši mūku radīti.

Vincenzo Campi. Kitchen (1580)

Vincenzo Campi. Kitchen (1580)

Atsevišķas nodaļas veltījis gremošanai un uztura ietekmei uz miegu un sapņiem, autors pievēršas ne mazāk svarīgai tēmai — tuklumam, kas, izrādās, bija aktuāla arī pirms diviem gadsimtiem. Grāmatas pirmajā pusē aprakstītas ēdiena baudas tiek nomainītas ar izklāstu, kā izvairīties no aptaukošanās, pieminot arī paša autora pieredzi. Brijā-Savarēns tiek uzskatīts par pirmo, kurš popularizē diētu ar zemu ogļhidrātu saturu, uzskatot, ka viens no iemesliem tulkumam ir pārmērīga miltu, cietes un cukura lietošana uzturā. Lieko svaru viņš piedāvā ārstēt ar mērenību ēšanā, ierobežotu miegu un fiziskiem vingrinājumiem, kā papildu līdzekļus iesakot pretaptaukošanās jostu un hinīnu.

Ticis galā ar praktiskām lietām, autors pievēršas kulinārijas filozofiskai vēsturei, kurā atskatās grieķu un romiešu sasniegumos, nesenā franču pagātnē, barbaru paradumos, ik pa laikam topot lirisks un citējot pa dzejas rindai. Brijā-Saverēns ir izdomājis jaunu, desmito mūzu — Gastereju, kura pārrauga garšas baudas, un dīvainas sakritības rezultātā šo grāmatas apskatu es rakstu dienā, kas veltīta īpaši viņai — 21. septembrī, sauktā par lielo gastronomisko upurmielastu. Autora iedomā jau no agra rīta tauta iziet ielās, dziedot slavas dziesmas dievietei, un noliktā stundā dodas uz svētku mielastu templī. Te ir klāti milzīgi galdi, uz kuriem dāsni servēts viss, ko daba savā izšķērdībā ir radījusi cilvēka uzturam. Ar cēlu patosu pabeidzis grāmatas pirmo daļu, autors tālāk piedāvā nelielus stāstiņus par dažādiem gastronomiskiem atgadījumiem no savas dzīves.

Nadežda Illarionova (1985).  Šarla Pero pasakas ilustrācija

Nadežda Illarionova (1985).
Šarla Pero pasakas ilustrācija

Es pametu astronomiju,

Jo debesīs maldījos;

Es neveiksmīgs ķīmiķis biju

Un parādos iekūlos.

Bet cienu es gastronomiju,

Pret to tik sirds tieksmi man jūt.

Cik jauki ir gardēdim būt!

“Garšas fizioloģija” ir lēni un pamatīgi baudāma literatūra, kas īpaši priecēs tos lasītājus, kam patīk vēsturiska iedziļināšanās un nedaudz arhaiskas formas, kas mūsdienu kontekstā iegūst savdabīgu šarmu, bet nemazina izteikto atziņu patiesīgumu. Brijā-Savarēna grāmata no tās iznākšanas brīža ir tikusi nemitīgi pārizdota un tulkota arvien jaunās valodās, kas norāda uz tās nezūdošo aktualitāti. Latviešu tulkojuma inteliģentais noformējums ar oriģinālajām ilustrācijām un paskaidrojumiem pilnībā ataino grāmatas gastronomisko meditāciju izsmalcināto noskaņu.

Brijā-Savarēna vārdā ir nosaukta siera šķirne un īpašs kūkas rum baba paveids; šobrīd par savarēnu dēvē rumā svaidītu, apaļu kūku, kuru pavada putukrējums un augļi. Ak, jāiet man arī par godu šodienas dievietes Gasterejas svētkiem nokaut kādu ābolu, lai būtu ko uzlikt mielasta galdā.

Daniels Penaks “Kā romāns” (1999)

6 komentāri

Daniels Penaks. Kā romāns / no franču valodas tulkojusi Kristīne Lauriņa. – Rīga: Omia Mea, 1999.  (Daniel Pennac. Comme un roman. 1992.)

Ja tā padomā, nevienam jau nekad nav laika lasīt. Ne bērniem, ne pusaudžiem, ne pieaugušajiem. Dzīve ir mūžīgs šķērslis lasīšanai.

Skolotājs Daniels Penaks savu slaveno eseju par lasīšanu rakstījis, lai domātu par bērnu (ne)lasīšanas problēmām. Maziem bērniem visiem patīk vakara pasaciņa (vismaz es nezinu tādus, kam nepatiktu), tā sirsnīgā intimitāte, kas rodas starp lasītāju, klausītāju un grāmatas uzburtajiem tēliem. Mani vienmēr ir pārsteidzis, ka lielākā daļa bērnu “uzsēžas” vienai grāmatai, un tad nu parasti visa ģimene to agri vai vēlu ir iemācījusies no galvas. Lasošus vecākus vienmēr priecē, ja viņu atvase ir griboša uztvert grāmatu stāstus un ar milzu gatavību ierāda burtus un lasītmāku. Kad bērni sāk iet skolā, pie vadības stūres nonāk “pedagoģija” un kādā brīdī lasošais bērns ir pārvērties pusaudzī, kas lasa ar piespiešanos un nepatiku. Liela daļa Penaka esejas ir veltītas šim mulsinošajam brīdim – kad notiek šī nepatīkamā pārvērtība un kā to novērst.

Penaks uzskata, ka bērnībā lasīšana ir prieks, izklaide, saskarsme ar fantāzijas pasauli, bet, nonākot skolas solā, no bērna agri vai vēlu pieprasa teksta sapratni, analīzi, atstāstījumu, līdz literatūra kļūst par piespiedu pasākumu, noteiktu lappušu skaitu, kas jāizlasa. Visi daudzina, ka “ir jālasa”, “tev tas ir derīgi”, bet kādā brīdī pieaugušie ir nogalinājuši vienkāršo lasīšanas prieku un īstenībā viņi vēlas vienu – “lai bērni būtu sekmīgi mācībās, tas arī viss!” Lai bērni izpildītu programmas prasības un galvenais – lasītu to, ko uzskata par vajadzīgu skolu programma un par izlasīto atskaitītos ar trafaretiem tekstiem. “Visu skološanās laiku skolēniem liek kritizēt un komentēt, un šī uzdevuma iespējamie paveidi viņu tā biedē, ka lielākā daļa vairs vispār nelasa.” Pusaudžu gados tam vēl pievienojas dumpinieciskais spīts, un liela daļa tiešām labu grāmatu, kuras ir iekļautas obligātās literatūras sarakstā, tā arī paliek neatšķirtas.

Norman Rockwell. Boy Reading Adventure Story (1923)

Penaka ierosinājums – atkal lasīt priekšā. Viņš klasē lasa pusaudžiem Zīskinda “Parfīmu” un iegūst nedalītu uzmanību (es domāju gan, tas ir diezgan juteklisks romāns). Manai literatūras skolotājai līdzīgā situācijā nepaveicās, jo viņa bija izdomājusi mums lasīt priekšā Bellas Kaufmanes “Augšup pa lejupejošām kāpnēm”, pirms tam pasakot, ka tas būs ļoti smieklīgi. Neviens nesmējās, jo mums BIJA JĀSMEJĀS, līdz ar to visa klase tika nosaukta dažādos nejaukos vārdos. Tādēļ no personiskās pieredzes varu teikt, ka ļoti liela loma ir skolotāja personībai un vēlmei ar literatūru sagādāt prieku, nevis uzspiest savu (vai vajadzīgo) vērtējumu.

Iespējams, ka literatūras skolotājs atrodas vienā no neapskaužamākajām pozīcijām starp skolotājiem, jo viņam ir kaut kādā veidā jāiemanās gan iemācīt literatūru vērtēt, analizēt (tomēr, jā), gan arī nepazaudēt skolēna saikni ar lasīto vārdu, spēju vienkārši izbaudīt labu stāstu. Un tad vēl arī tās programmas prasībās, kas būtībā ir literatūras teorija un vēsture. Lai arī Penaka eseja ir ļoti ieteicama visiem, kas interesējas par lasīšanu kā tādu, tomēr, iespējams, literatūras skolotājiem tā varētu atgādināt iemeslu, kādēļ viņi vispār izvēlējās šo specialitāti – nu ne jau tādēļ, lai “ceptos” par Ausekļa dzimšanas gadu – “Skolotājs šeit ir tikai saprecinātājs“. Ir taisnība, ka ir jālasa, bet skolotāja talants ir to nepārvērt par dogmu.

Man ārkārtīgi patika Penaka doma, ka vajag noņemt to svētuma oreolu, kas neviļus tiek izveidots grāmatai un lasītājam, kā arī līdztekus tam rakstniekiem un bibliotēkām. Lasīšana vispirms ir iespēja satikties ar aizraujošu stāstu un pastarpināti arī ar rakstnieku, kurš varbūt sen jau ir miris, bet man joprojām ir iespēja ar viņu sarunāties, strīdēties, dzīvot viņa pasaulē. Lasīšanas brīdī es neesmu savā laikā, jo  – “Grāmatu laiks, tāpat kā mīlestības laiks, pagarina mūžu.”

Penaka eseja rosina domāt par ļoti aktuālu tēmu. Galvenais, lai būtu jautājumi, atbildes – tās atradīsies.

Katrīna Pankola “Krokodilu dzeltenās acis” (2012)

6 komentāri

Katrīna Pankola. Krokodilu dzeltenās acis / no franču val. tulk Dina Kārkliņa.  – Rīga: Kontinents, 2012. – (Jaunā franču līnija). (Katherine Pancol. Les Yeux jaunes des crocodiles (2012))

Šoreiz es rakstīšu īsi – tipiska izdevniecības “Kontinents” grāmata, kas nozīmē, ka ir noteikta auditorija, kam tā patiks, bet es diemžēl tajā neietilpstu. Mani ļoti maldināja jaunais dizains, kas patīkami atšķiras no iepriekšējām klišejiskām fotomeitenēm, kā arī sērijas pieteikums – “jaunā franču līnija”. (Interesanti, ka krieviem arī ir sērija ar tieši tādu pašu nosaukumu un arī noformējumu, tā būtu kāda autortiesību pakete?)

Pankola ir no tām rakstniecēm, kurām ļoti patīk rakstīt, bet galīgi nepatīk svītrot. Tas nozīmē, ka teksta ir daudz un pilnīgi mierīgi varētu izmest pāris personāžus, kuru pārāk izvērstās dzīves līnijas ir lieks balasts. Bez tam Pankolai nav labi ar atmiņu vai arī viņa cer, ka tāda liksta piemīt lasītājiem, jo vispirms viņa izveido personāžu, diezgan konkrētu tēlu, bet notikumu gaitā izrādās, ka raksturam vajadzīgas korekcijas – tad nu viņa arī koriģē, nemaz nesatraucoties par redzamām pretrunām.

Galvenā varone Žozefīne ir sieviete-cietēja alias ‘paklājiņš’, kura ir izvēlējusies būt upuris, jo māte ir ļauna, māsa ir iedomīga vīzdegune, vīrs ir nepateicīgs gnīda, meita izlaista kaza. Ja kāds cilvēks šai romānā ir labs, tad viņš noteikti CIEŠ no kāda cita iedomātas vai reālas varas. Žozefīne ir viduslaiku vēstures speciāliste, bet ģimenē valda uzskats, ka tā ir tāda muļķa laišana, neko daudz jau nemaksā. Un viņa, protams, šim viedoklim nepretojas, vēl vairāk – manā uztverē viņa arī pati rīkojas un  domā kā viduslaiku būtne. Viduslaikos sievietes par cilvēkiem neuzskatīja, tās bija priekšmets, ar kuru palīdzību nostiprināja dinastijas, apvienoja īpašumus, ieguva dzemdējamo mašīnu un mājsaimniecības ierīci. Sieviete bija pasīva, jo likums to praktiski neaizstāvēja, un tādai tai vajadzēja arī būt mīlas attiecībās. Žozefīne diezgan burtiski seko savam viduslaiku standartam un, lai arī Pankola cenšas atbilstoši sentimentāla romāna standartam uzaudzēt savai varonei muskuļus, es līdz pat romāna beigām nenoticu viņas izaugsmei, izšķirošos soļus sper citi cilvēki, viņa tikai reaģē.

Es tiešām domāju, ka varbūt esmu pārāk barga pret nabaga Žozefīni, bet, kā lai izturas pret varoni, kura, uzzinot, ka viņas aizgājušais vīrs ir slepus paņēmis milzu aizdevumu uz abu vārda un nu viņai tas būs jāatmaksā, iziet uz balkona, lai zvaigznēm lūgtu… nē, ne jau spēku, lai tiktu ar to galā vai vismaz piezvanīt vīram un sakliegt, bet gan: “Dodiet man vīrieti, kurš mīlētu mani, un kuru varētu mīlēt arī es. Ja viņš skums, es viņu sasmīdināšu, ja viņš apjuks, es viņu uzmundrināšu, ja viņam būs jādodas kaujā, es cīnīšos viņam līdzās.” Sieviete, tu pati esi tā, kuru vajag smīdināt, uzmundrināt un mudināt cīņai!

Vienīgais, kas man ļāva izlasīt romānu līdz beigām ir niecīgie viduslaiku vēstures iestarpinājumi, kas man atjaunoja interesi par attiecīgo periodu. Bet franču literatūras gan man kādam laikam pietiks.

Pludmales lasāmviela (tikai kurš gan gribēs staipīt līdz tik smagu grāmatu?) un vakara pasaciņa lielām meitenēm. Es gan tiešām ceru, ka Žozefīnē radniecīgu dvēseli neviena neatradīs.

Anatols Franss “Dieviem slāpst” (1958)

3 komentāri

Anatols Franss. Dieviem slāpst / no franču val. tulk. Uldis Ābele. – [Mineapolisa]: Tilts, 1958.   (Anatole France. Dieux ont soif (1912))

Mana nākamā grāmata par Franču revolūciju (1789-1794) ir Anatola Fransa 1912. gadā sarakstītā “Dieviem slāpst”. Grāmatā darbība sākas 1793.gada pavasarī, kad daudzi svarīgi notikumi jau ir pagātnē – Bastīlija ir ieņemta, Satversmes sapulce notikusi un jaunā Konstitūcija izstrādāta, turpinās karš ar Austriju, ir proklamēta Republika, bet Ludviķa XVI galvu jau noripinājusi giljotīna. Fransa grāmata sākas ar revolūcijas trešo posmu – jakobīņu diktatūru un atspoguļo tā laikā asiņaino teroru, kas ir viena no nejaukākajām revolūcijas lappusēm.

Grāmatas galvenais varonis ir jauns gleznotājs Evarists Gamelens, kurš ir iesaistījies Parīzes komūnas darbā  un kvēli atbalsta Marata un Robespjēra darbību. Evarists ir nabadzīgs patriots, kura jūsma, atšķirībā no lielas iedzīvotāju daļas, vēl nav rimusi, neskatoties uz rindām pēc pārtikas un vispārējās nabadzības. Viņš atrod laiku iemīlēties reprodukciju tirgoņa meitā Elodijā, kura ir pietiekami viltīga, lai puisim ļautu domāt, ka tiek pavesta. Evarista piemīlīgais vaigs kādu ietekmīgu pilsoni pamudina viņu ieteikt par Revolucionārā tribunāla zvērināto piesēdētāju, te Evarists var īsteni izpaust savu kvēlo patriotismu. Cietumi ir pārpildīti – “Armijas zaudējumiem, provinču nemieriem, sazvērestībām, komplotiem, nodevības mēģinājumiem – Konvents stādīja pretim teroru. Dieviem slāpa.”

Fransa romāna pirmā puse ir salīdzinoši mierīgs ievads, kurā tiek ieskicēta vide, jaunā gleznotāja raksturs, viņam tuvie cilvēki, un palēnam lasītājs nonāk līdz Evarista darbībai tribunālā. Viņa nesatricināmais ideālisms un revolucionārie, teroru attaisnojošie principi grimst aizvien dziļākā asiņu peļķē: “Soda un atmaksas ideja Gamelena galvā ieguva reliģisku, mistisku raksturu. Viņam likās, ka ikvienā sodā pašā iemīt sava dziļāka tikumiska nozīme, sava īpaša vērtība. Viņam šķita, ka pastāv zināms pienākums sodīt noziedzīgos un ka mēs tiem nodarītu netaisnību, ja laupītu viņiem sodu…” Evarists lēnām kļūst slims no apkārtējā vājprāta, arvien vairāk pūļu viņam jāpieliek, lai sevi pārliecinātu, ka viss viņa darītais ir pareizs. Viņš iet pie savas mīļākās Elodijas, kura to uzskata par varoni, un tikai viņas gultā viņš spēj aizmigt.

Anatols Franss meistarīgi attēlo vienu no sociālās psiholoģijas fenomeniem – kā indivīds pakļaujas grupai, cik vienkārši un ātri tas notiek:

Execution of Marie Antoinette of France on 16th October 1793

“[Zvērinātie] bija it kā pārvērtušies par vienu pašu radījumu ar vienu vienīgu galvu, kurlu un briesmīgu, ar vienu, vienīgu dvēseli… un likās, nāvi radīt bija mistiskā nezvēra dabiska funkcija.” Pūļa atzinība (sēdes ir atklātas) veicina viņos apziņu, ka viņu paveiktais ir taisnīgs un sabiedrībai vajadzīgs darbs. Evarists, svēti ticot savai dievišķai misijai, teic: “Es esmu nepielūdzams, lai rītu visi franču pilsoņi varētu krist cits citam ap kaklu, prieka asaras raudādami.” 1794.gada 10.jūnijā ieviestais “preriala likums”, kas stipri vienkāršo notiesāšanu, izraisa īstu asiņu straumi – līdz tam Parīzē trīspadsmit mēnešos tika piespriesti 1220 nāvessodu, no 10.jūnija līdz Robespjēra krišanai 49 dienu laikā – 1376. Kopumā tiek lēsts, ka jakobīņu terora laikā ar nāvi tika sodīti ap 40 000 cilvēku.

9.termidora apvērsums, kas gāza Robespjēra valdību, pavērsās pret pašiem jakobīņiem un viņu atbalstītājiem – Evarists nonāk uz tā paša ešafota, kur viņš nosūtījis tūkstošiem revolūcijas ienaidnieku. Pūļa simpātijas ir tik mainīgas, un dieviem joprojām slāpst… Franču revolūcija ir viens no fascinējošākiem pasaules vēsture notikumiem – kā tauta gāza tūkstošgadīgu karaļa varu, bet neviens no revolūcijas varoņiem nenodzīvoja ilgāk par pašu revolūciju.

Lai arī esmu apmierināta, ka izlasīju Fransa grāmatu, tomēr diez vai es to pārlasīšu – uz beigām vajadzēja saņemties, lai tiktu tām šausmām cauri. Fransam nav stindzinošu, asiņainu aprakstu, tomēr nomācošs morālais iespaids tiek panākts – ja nu man piedāvātu ceļojumu vēsturē, tad 18. gs. beigu Parīzē es nekad nevēlētos nonākt, pārāk viegli toreiz bija nonākt revolūcijas ienaidnieku rindās.

Мюриель Барбери. Элегантность ежика (2011)

4 komentāri

Мюриель Барбери. Элегантность ежика / Пер.: Наталия Мавлевич, Марианна Кожевникова. – 2-е изд. – Иностранка, 2009. (Muriel Barbery. L’élégance du hérisson. 2006)

Konkrētā grāmata bija domāta kā elegants grand jeté jeb lielais palēciens uz Francijas pusi, jo kādēļ gan to nepaveikt ar ezīša eleganci, ja ezīši vispār ir simpātiski dzīvnieciņi un vēl vajag pierādīt, ka viņi nav eleganti.

“Ezīša elegance” ir pasaules bestsellers un jau kādu laiku internetā satieku dažādas sajūsminātas atsauksmes. Tomēr pēc grāmatas izlasīšanas man bija ieilgušas pārdomas:  tā bija literatūra vai tomēr lasāmviela? Spriežot pēc tā, ka grāmata 2010.gadā bija nominēta prestižajai Dublinas prēmijai, tai vajadzētu būt literatūrai, lai gan tagad jau daudz kas tiek nominēts… un pat iegūst balvas.

Grāmatas darbība norisinās bagātā Parīzes daudzdzīvokļu namā,  un galvenās stāstnieces ir divas: piecdesmitgadīgā durvju sardze Renē Mišela un bagātnieku meita – pusaudze Paloma Žosē. Nesaistītas ikdienā, viņas abas ir dīvaines, savādnieces, autsaideres, kuras spiestas slēpt savu patieso dabu un apkārtējiem rādīt iestudētas lomas. Durvju sardze Renē nav ne smuka, ne akadēmiski izglītota, tomēr īstenībā – intelektuāle, kas lasa Tolstoju, skatās Viskonti un klausās klasisko mūziku. Palomai Žosē ir neparasti augsts intelekts, viņa aizraujas ar japāņu komiksiem un plāno izdarīt pašnāvību savā 13-tajā dzimšanas dienā. Abas stāstnieces nedraudzējas, un būtībā viņu ceļi arī daudz nekrustojas. Līdz grāmatas vidum nekāda aktīva darbība nenotiek, vienas vienīgas refleksijas, līdz parādās trešais varonis – padzīvojis japānis Kakuro Ozu, kurš strauji iekaro abu dāmu sirdis.

Galvenā doma, kas caurvij romānu, ir autores koķetēšana ar to, ka apkārtējie līdzcilvēki, lielākoties snobiski bagātnieki, nav spējīgi novērtēt īstas vērtības un viņu neievērotie cilvēki var izrādīties daudz dziļāki un dvēseliskāki par viņiem pašiem.  Darbības vide – grezns daudzdzīvokļu nams būtībā parādīta kā snobiska Francijas sabiedrība, kurā joprojām (saskaņā ar autores parādīto) ir ārkārtīgi liela nozīme gan šķiriskam dalījumam, gan bagātībai. Durvju sardzes galvenās raizes ir par to, lai kāds neierauga viņas gudrību, jo tad bagātnieki sajutīsies neērti, tomēr tas netraucē viņai pašai slepus tīksmināties par savu garīgo pārākumu. Kurš šeit ir īstais snobs? Manā uztverē cilvēka zināšanas vai skaistums vai bagātība nekādā veidā nepadara viņu labāku par citiem, un īsteni gudrs ir tas cilvēks, kurš spēj mācīties no ikviena, arī tāda, kas viņam liekas nepieņemams. Madame Mišela, savukārt, bagātību ir viennozīmīgi novienādojusi ar inteliģenci un bagātnieku netīšās gramatiskās kļūdas uzskata par kulturālas bojāejas sākumu.

Reti gadās, ka nepatīk galvenie varoņi. Tā nu tas ir, ka abas varones man neizraisīja nekādas simpātijas. Pusaudzes gadījumā viņas paustie uzskati gan ir piedodami, jo te rakstniece labi parāda tam vecumam raksturīgo melnbalto dzīves uzskatu, netīksmi pret vecākiem un ģimenes vērtību nosodīšanu. Tai pašā laikā Renē, kas tīksminās par spēju uztvert fenomenoloģijas idejas, garīgi nav kļuvusi par pieaugušu cilvēku, izvēlējusies slēpties un dzīvē piedalīties ar skatu no malas. Es tiešām nesaprotu, kā ir iespējams nopietni postulēt, ka durvju sardzei nepienākas lasīt “Annu Kareņinu”. Renē pārliecība: “Ja klasiskās literatūras skaistums ir saprotams ar mazļautiņu uztveri, kas ar to nav pazīstami, tas pazemina tās prestižu izglītotu cilvēku acīs.” Cik kropla iedoma!

Grāmatas autore ir filozofijas profesore, kas diemžēl aiziet pa tradicionālu ceļu, ideālo pasauli rādot caur svešas kultūras – Japānas – prizmu, bet savējo dažādi noniecinot. Man daudz vairāk patīk man mīļā skota Makkola-Smita, arī filozofijas profesora, samiernieciskā un dzīves skaistumu meklējošā attieksme, kas harmonisku dzīvi atklāj gan Botsvānas mazļautiņos, gan Edinburgas intelektuāļos.

Bārberijas grāmata varētu būt viena no tām, kas mūsu lasīšanas vidē aizpildītu nišu ar nosaukumu “pa ceļam uz nopietno literatūru”. Tai ir pietiekami interesants sižets, oriģināli galvenie varoņi, neordināras un šķietami filozofiskas domas, kas lasītājam rada intelektuālu iespaidu. Plašām lasītāju masām varētu patikt, izdevējam tā būtu komerciāla veiksme, savukārt prasīgs lasītājs atrastu arī kādu graudu starp pelavām.

Фред Варгас “Заповедное место” (2011)

4 komentāri

Фред Варгас. Заповедное место / перевод с французского. – Москва: Иностранка, 2011. (Fred Vargas. Un lieu incertain. 2008.)(Commissaire Adamsberg, #8)

Kadrs no filmas “Un lieu incertain” (2010)

Haigeitas kapsētas priekšā stāv saliktas kurpes – akurāti saliktas, glītas, bet pavecas franču kurpes, kuras skatās ar purngaliem uz vecās kapsētas ieeju. Deviņi pāri un vēl viena. No novalkātajām kurpēm rēgojas patrūdējušas potītes: tumšas audu atliekas un bālgani, rūpīgi nogriezti lielakauli. Izskatās, ka kurpes vēlas ieiet kapsētā. Vai tās grib pievienoties tur apglabātajiem 170 800 nelaiķiem vai vienkārši pastaigāties pa vienu no romantiskākajām Eiropas kapsētām ar gotiskām kapenēm un mauzolejiem, kuri izkliedēti rūpīgi organizētā angļu parka haosā? Franču komisārs Adambergs angļu kapos nonāk nejauši un tikpat ātri no turienes aizbrauc – viņam Francijā pietiek ko darīt. Bet Haigeitas kājas viņam seko… jo kapsētai ir Saimnieks, kurš vecā kapličā apmeties vēl pirms kapsētas izveidošanas.

Ceru, ka man izdevās uzrakstīt pietiekoši baismīgu ievadu grāmatai, kura uz vāka nodēvēta par “flirtu ar gotisko romānu”. Franču rakstniece Freda Vargasa, īstajā vārdā Frédérique Audoin-Rouzeau, ir mans pēdējā laika jaukākais atklājums. Parasti stresa nomāktām sievietēm iesaka putu vannu pārkaisīt ar rožu ziedlapiņām, iedegt sveces un, iegrimstot smaržīgā ūdenī, izbaudīt kādu romānu, uz kura vāka pupaina skaistule slīgst melnīgsnēja prinča skavās. Manā gadījumā sveces var nedegt un rozes var palikt vāzē – nekas nav labāks par kārtīgu detektīvu; ja nu vienīgi veiksme atrast jaunu autoru – Fredu Vargasu – un atklāt, ka viņa ir sarakstījusi jau veselas astoņas grāmatas par komisāru Adambergu. Adambergs ir dīvainis (īstenībā būtu dīvaini, ja kāds no detektīvu galvenajiem varoņiem būtu parasts policists), brīžiem viņš runā tā, ka padotie viņu nesaprot, varbūt tikai viņa labā roka Danglārs, izcili erudīts cilvēks. Adambergs ir vienpatis, darbaholiķis, domātājs; ne visiem viņš patīk. Savā darba kabinetā viņš uz grīdas tur divus milzīgus aļņa ragus, bet tie traucē vienīgi viņa priekšniecībai, uz kuras inspekcijām Adamberga padotie – 28 policisti – cenšas sakārtot savus kabinetus un noslēpt nevēlamo: spilvenus snaudai, ihtioloģijas brošūras, baltvīna pudeles, sengrieķu vārdnīcas, pornogrāfiskos žurnālus, produktu krājumus, aromātiskās eļļas, kaķa bļodiņu un galu galā pašu kaķi. Rezultātā telpas kļūst ideāli piemērotas darbam un absolūti nepiemērotas dzīvei. Bet, ko nu par to – Adambergs un viņa komanda izmeklē īpaši nežēlīgu slepkavību, no kuras upura vārda vistiešākā nozīmē ir palikusi putra. Soli pa solim – un Haigeitas vārds uzpeld atkal, savukārt komisārs dodas uz Kiseļjevu, Serbijas ciematu, lai noskaidrotu, kas saista upuri ar vēl citām slepkavībām Eiropā. Un tas nav tik vienkārši kā izklausās – ne tikai slepkava slēpj savas pēdas, bet arī kāds no savējiem spēlē paslēpes, jo “ikviens kaut ko kaislīgi vēlas un no kaut kā izmisīgi baidās… visi tur viens otru aiz pautiem: tā veidojas gara ķēde, kas apjož zemeslodi.” Kiseļjevas mežā Adambergs atrod kapu, kurš iedveš bailes vietējiem, un tā kapakmens vēsta par Petaru Blagojeviču, mirušu 1725.gadā. Un tas ir viss, ko es drīkstu teikt.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) intriģējošs detektīvs, kurā sižeta blāvos punktus aizsedz labs stils un teicams humors;

2) neliels, bet drūms ieskats Haigeitas kapsētas un Kiseļjevas mežu gotiskajos noslēpumos;

3) “Ikviens baidās, ka reiz kaut kur kapsētā tiks izkustināta kāda kapa plāksne un viņš sajutīs uz kakla kāda ledaino elpu. Neviens negaida neko labu no atdzīvojušā miroņa. Tātad, visi tic vampīriem.”

Октав Мирбо «Дневник горничной» (2010)

Komentēt

Октав Мирбо. Дневник горничной / перевод с французского. – Москва: Книговек, 2010.  (Octave Mirbeau, Le Journal d’une femme de chambre, 1900)

Renoir. Young girl combing her hair (1894)

Grāmata mani piesaistīja ar uzrakstu uz vāka – „Tikai pieaugušajiem” un nosaukumu „Istabenes dienasgrāmata”, atbilstoši tam biju gatava frivoliem stāstiņiem par franču kalpones piedzīvojumiem. Patiesībā izrādījās, ka esmu uztrāpījusi vienam no franču klasiķiem, kura grāmata izrādījās daudz kas vairāk par vienkāršu erotizētu pastāstu. Mirbo ir dzimis 1848.gadā, konservatīvā un reliģiozā ģimenē, lielu daļu mūža viņš nodarbojies ar politisko žurnālistiku, bet vēlāk kļuvis arī par pazīstamu rakstnieku. 1900.gadā viņš publicē „Istabenes dienasgrāmatu”, kura sarakstīta vienkāršas Parīzes kalpones Selestīnas vārdā. Grāmatas sākumā viņa dodas kalpot ārpus Parīzes kādā vietējo bagātnieku ģimenē, kuri tomēr ir nenormāli skopi, nīgri un noslēgti. Savu vientulību Selestīna kliedē, rakstot dienasgrāmatu, kurā atceras arī citus savus darba devējus. Selestīna raksta atklāti, nesaudzīgi atklājot visu patiesību par Parīzes kungiem un viņu tikumiem, bet arī pati viņa nav nekāda nevainīga aitiņa ne dzīvē, ne gultā.

Grāmata pilnīgi noteikti nav tukša papļāpāšana, tā mani pārsteidza ar nievājošu un satīrisku franču augstākās sabiedrības kritiku. Selestīna apraksta savu vientulību, kalpojot pie cilvēkiem, kuri par viņu neinteresējas, tiem suns vai istabas augs ir svarīgāks, un viņa saņem tikai nevajadzīgo, veco vai sabojātas atliekas. Ārēji reliģiozie un tikumīgie kungi savās mājās galīgi nepieturas pie kristīgiem principiem. Vienās mājās Selestīnu nolīgst it kā par kalponi, bet īstenībā jaunskungam par izklaidētāju, lai tas neskrien tērēt naudu pie prostitūtām, arī tētis ir uzkārojis meiteni, bet māmiņai savas darīšanas ar mīļākajiem. Diezgan nomācošas grāmatā ir tās ainas, kur aprakstīts darba meklēšanas process, kā darbā iekārtošanas birojā izmisums un nabadzība pārņem vienkāršos cilvēkus.

Tai pašā laikā Mirbo arī neiztēlo Selestīnu par godīgu mātesmeitu, viņa tīri labprāt izmanto privilēģijas kalpot bagātā mājā un darīt pēc iepējas mazāk, arī pret kundziņu uzmanību viņai nav iebildumu, lai gan viņai, nabadzītei, ir daudz naivu ilūziju. Interesanti, ka Selestīnai pat garīdznieks sarunā saka, ka jāgrēko labāk ar kungiem, ne ar sev līdzīgiem, tad grēks ir mazāks. Mirbo redz kalpotājus kā nenormālu sabiedrības veidojumu, viņi vairs nepieder pie vienkāršās tautas, bet arī nav vēl pieskaitāmi pie buržuāzijas, kurai ir spiesti kalpot. Kalpi ir neizglītoti un grib līdzināties saviem saimniekiem, bet nespēj izvērtēt objektīvi savu saimnieku tikumus un pārņem to sliktāko, reliģija šeit nav palīgs.

„Istabenes dienasgrāmata” ir pazīstamākais Mirbo darbs, jo tam ir divas ekranizācijas – 1946.gada (režisors Žans Renuārs, galvenā lomā Polete Godāra) un 1964.gada (Bunjuels un Žanna Moro); slaveni vārdi, interesanti, kas tur sanācis.

Latviski  romāns pirmoreiz ir iznācis tālajā 1911.gadā vēl vecajā drukā, 1932.gadā vēlreiz kā „Celestīnas dienasgrāmata” un atkārtoti 1994.gadā. Vispār romānu būtu vērts pārizdot (ar smukām, nedaudz bezkaunīgām bildītēm 🙂 ), tas ir labāks nekā es gaidīju. Ja skatās no erotikas viedokļa, tad tur ir aprakstīti dažādi erotiska satura notikumi, bet gultas ainu kā tādu nav, tādēļ es romānu tā īsti pie erotiskiem nepieskaitītu.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      19. un 20.gs. mijas franču sabiedrības attēlojums (nedaudz arī par politisko noskaņojumu);

2)      franču buržuāzijas (ne)tikumi un mājas dzīve no sētas puses;

3)      Ko gan grib nabaga kalponīte? – Pārtikušu un mierīgu dzīvi un ir gatava tādēļ uz daudziem kompromisiem.

***

Astronomiskais pavasaris tā kā būtu sagaidīts (par ainavu aiz loga paklusēšu), tādēļ domāju, ka varētu savus pavasarīgi uzmundrinošos lasījumus par erotiskām tēmām beigt un pievērsties kaut kam citam. Jāsaka, ka man šis pasākums izvērtās nopietnāks nekā biju gaidījusi, bet esmu apmierināta, ka izlasīju dažas tādas grāmatas, uz kurām sen nevarēju saņemties.  Ja nu kādam manas erotiskās tēmas dikti gāja pie sirds, tad par mierinājumu varu teikt, ka mani principā interesē visādi vēsturiski (un ne tikai) apcerējumi par attiecīgo tēmu, tādēļ agri vai vēlu noteikti lasīšu vēl kādu “putaino” grāmatu. Čiv riv drīzumā!