Sākums

Dagnija Zigmonte “Adieņi” (1993)

7 komentāri

Dagnija Zigmonte. Adieņi: pirmā grāmata. – Rīga: Liesma, 1993.

Rudens šķiet piemērots brīdis, lai atkal pievērstos ģimenes sāgām un lēniem, plašiem romāniem. Dagnija Zigmonte (1931-1997) ir viena no ilglaicīgākajām un arī ražīgākajām latviešu autorēm – viņai iznākušas aptuveni 40 grāmatas, tomēr nevaru teikt, ka būtu daudz no viņas sarakstītā lasījusi. Triloģija “Adieņi” ir viens no viņas pēdējiem sacerējumiem.

Romāna darbība sākas pēc Pirmā pasaules kara, pēc notikumiem laiku var datēt no 20-to gadu beigām līdz 30-to gadu vidum. Romāna centrā ir Adieņu ģimene – darbīgie un strādīgie Jānis un Minna Adieņi un viņu bērni Edvīns un Konstance. Abi vecāki nāk no laukiem, izbaudījuši visus kalpa bērnu dzīves sūrumus un nolēmuši dzīvē tikt uz zaļa zara: Jānis ir čakls, bet apdomīgs, savukārt Minnas enerģijas un plānu pietiek abiem. Sākumā viņiem pieder zārku darbnīca, bet Minna uzstāj uz mājas celtniecību un darbības paplašināšanu. Nu Adieņiem Pārdaugavā ir pašu celts īres nams (tikai seši dzīvoklīši gan) un Jānim sava galdnieku darbnīca turpat netālu. Bērni gan abiem tādi vējaini, bet ko nu vēl var gribēt no divdesmitgadniekiem – Edvīns ar gariem nagiem palīdz tēvam darbnīcā, savukārt Konsīte spēlē klavieres, iet uz kino un gaida preciniekus. Dzīve ir rimta un sakārtota, vismaz Adieņu māte tā domā.

А.Комаров. Осенние прогулки (2000)

Romāna ritms ir mānīgi mierīgs – autore rāmi un mājīgi izstāsta mums par ģimeni un tās dienas gaitām, par visiem radiem un to ķibelēm. Sākumā tas šķiet drusku par lēnīgu un tā kā vecmodīgi, bet pamazām romāns ievelk un tīri jauki šķiet tie mazie dzīves sīkumi – varbūt par citu valsti lasīt man nebūtu tik interesanti, bet visas nianses – gan par tā laika Rīgu, gan cilvēku paradumiem – šķietami pietuvina un piešķir lielu ticamībās pakāpi notikumiem. Visi tie Rīgas veikalu nosaukumi, Konstances skatītās kinofilmas, kafejnīcu un ēdienu veikalu apmeklējumi, tramvaja zvaniņš un Centrāltirgus nēģi… nemaz nerunājot par to, ka Zigmonte lieliski atklāj Pārdaugavas provinciālo skaistumu, pretstatot to Rīgas centra rosībai. Romāna varoņi ir īsteni Āgenskalna iedzimtie, kuri savā dzīves vietā ir labi iejutušies.

Katram vajag savu vietu dzīvē, vairāk vai mazāk strikti norobežotu, lai būtu, kur saknes laist. Bez saknēm tikai izliekas viegli. Katrā cilvēkā ir kaut kas no koka, pat ja viņš to neapzinās. Kokam vajadzīgs, lai saule viņu apspīd no noteiktas puses, tad viņš zina, kā savus zarus audzēt un tos ar lapām pārklāt. (..)
Bet bez saknēm.. jā, to saprot katrs cilvēks, kā ir kokam bez saknēm. Kokam bez saknēm nekā nav. Arī dzīvošanas.

Sākotnējais rāmais plūdums sevī atklāj zemūdens straumes un akačus, kā jau tas parasti atklājas tuvāk iepazītu cilvēku dzīvē. Gan Edvīns, gan Konstance romāna gaitā apprecas, viņu izredzētie ienes jaunas vēsmas ģimenē, ir lietas, ar kurām valdonīgajai Adieņu madāmai jāsamierinās, bet citās viņa nepiekāpjas ne drusciņ. Jā, var teikt, ka romāna centrālais tēls ir Minna Adiene –  viņa nosaka ģimenes toni un pieņem stratēģiskus lēmumus, tomēr par vienu ģimenes vīriešu avantūru, kura norisinās uz 30-gadu krīzes fona, viņa netiek informēta, un tas šai ģimenei var dārgi maksāt.

Vispār – kas tie par laikiem, visi tikai sūdzas un sūdzas par tiem, laiki slikti, bet mums tanīs jādzīvo, mums jādzīvo tieši šinīs laikos, šajā gadā, šajā mēnesī un dienā, kad mūs apspīd atdziestošā rudens saule, kurai apnicis mūs sildīt, tagad tā vaigu pagriezusi diezin kādām svešām zemēm, mūs vairs par cilvēkiem neturēdama!

Negribētu gan teikt, ka tas ir romāns jauniešiem, visticamāk tas vislabāk patiks cilvēkiem, kuriem ir vismaz kādas vecāku stāstītas bērnības atmiņas par to laiku. Kā arī Zigmontes stils var šķist nedaudz par sentimentālu, varbūt sīkumainu, var manīt, ka autorei sagādā patiku izstāstīt dzīves epizodes, kuras liekas mazsvarīgas, bet labi raksturo tā laika noskaņu. Tomēr romānam ir labs mugurkauls, visas mazās detaļas iegulst sev paredzētājās vietās un neizjauc kopību. Arī tēlainība – “Un nu viņa izbrauca Daugavmalā un vēl noķēra sauli; tā pašlaik, augstu sacēlusi zīda svārkus, brida iekšā tumšā rudens mākonī.” – kopīgajā plūdumā nešķiet pārāk poētiska, bet patīkami iekļaujas noskaņojumā.

Sākotnēji nolēmu Zigmonti tikai pamēģināt, bet šobrīd esmu noskaņota lasīt arī nākamās triloģijas grāmatas. Ļoti jau nu rudenim atbilstošas. Un gribas taču zināt, kas tai Konstancei piedzims, vai Adieņiem izdosies izkļūt no finanšu krīzes un vispār – karš atkal tuvojas…

Arī tā notiek, tā notiks ar Adieņiem, tā notiks ar daudziem viņiem līdzīgiem, un mums atliek tikai jautāt, vai būs vēl spēka šo zemi ne tikai uzplēst un apart, un apsēt no jauna, bet arī savākt sūros augļus un nolikt tos jaunuzceltajā klētī, jo iepriekšējo sen pa baļķiem vien nodedzinājuši sveši ļaudis mūsu mūrētos pavardos.

 

Advertisements

Dafne di Morjē “Stikla pūtēji” (2010)

Komentēt

Dafne di Morjē. Stikla pūtēji / no angļu val. tulk. Ieva Kalnciema. – Rīga: Zvaigzne, 2010.  (Daphne du Maurier. The Glass-Blowers (1963))

Jūnijā turpinu nodarboties ar Franču revolūciju, bet citviet blogosfērā jūnijs pasludināts par Dafnes di Morjē mēnesi (http://historicaltapestry.blogspot.com). Nejauši – bet sanācis pievienoties.

Romāns “Stikla pūtēji” ir ģimenes sāga, kas aizsākas 18.gs viducī un stāsta lasītājam par notikumiem kādā stikla pūtēju dzimtā gandrīz gadsimta garumā. Lielākais akcents likts uz 18. gs. beigām, kad Francijas vēsture tiek svaidīta trakā rodeļu braucienā un neviena francūža ģimene nepaliek nomaļus.

1747. gadā Madlēna Labē apprecas ar Maturēnu Bisonu – izcilu stikla meistaru, kas nozīmē arī to, ka viņa ienāk sev pilnīgi jaunā, ārpasaulei slēgtā vidē, kurai ir savi likumi un paražas, pat īpaša valoda. Madlēna kļūst gan par labu ģimenes māti pieciem bērniem, gan arī iemācās kopā ar vīru pārvaldīt stikla pūtēju rūpalu. Vecāku veiksme ļauj noslēgt līgumu par Lapjēras stikla fabrikas pārvaldīšanu, kas ietver arī atļauju dzīvot īpašuma pilī, līdz ar to ģimene izbauda savam statusam netradicionālu dzīves vietu. Ģimenē tobrīd jau ir trīs dēli, pilī piedzimst divas meitas. Romāna galvenā varone ir vecākā meita Sofija, kura mums arī pavēsta visas dzimtas vēsturi.

Sākotnēji man bija grūti saprast, kas kuram radinieks, tādēļ sāku zīmēt ciltskoku, bet varēja jau paši ģimenes sāgu rakstnieki saprast, ka nav tik viegli ielāgot visus tos Žanus Pjērus un Pjērus Fransuā. Di Morjē jau bija viegli – viņa raksta par savas dzimtas franču saknēm, par to, kā viņas sencis nokļuvis Londonā un viņa, angliete būdama, tikusi pie sava franču uzvārda. Pie vainas ir ģimenes vecākais dēls Robērs, kura vieglprātīgā un avantūristiskā daba savērpj notikumus, kas viņa tēvu pāragri noved kapā, bet konkrētā vēsturiskā situācija liek glābties Londonā.

Franču revolūcija šajā grāmatā tiek skatīta no amatnieka skatu punkta – Bisoni nav zemnieki vai vienkārši strādnieki, viņi pieder pie inteliģentiem amatniekiem, kuri strādājot spējuši sevi pietiekami labi nodrošināt. Interesanti parādīts, kā vienas ģimenes pieci bērni uztver revolūcijas notikumus un nolemj, kas no tā visa katram būtu pieņemams. Robērs sliecas pie rojālistiem, Mišels un Edmē – pie radikāļiem, Pjērs visā meklē humānāko pusi, savukārt Sofija ieņem neitrālu pozīciju, vienlaikus saprotot, ka pārmaiņām pretoties nav jēgas. Grāmatas vājākā puse manā skatījumā bija autores diezgan krampjainā vēlēšanās izstāstīt visus revolūcijas notikumus, uz kura fona norisinās ģimenes dzīve. Tas noveda pie tā, ka brīžiem ģimene kļuva par fonu revolūcijai. Es cienu vēsturisko precizitāti, tomēr šajā gadījumā daļa tēlu ir palikuši tikai ieskicēti vienā plaknē.

Savukārt, atzīstami es vērtēju autores centienus attēlot tā laiku atmosfēru ārpus Parīzes – kā tad īsti notiek revolucionāro ideju izplatība no notikuma epicentra uz perifēriju – sākotnēji tik pozitīvi uztvertās pārmaiņas pārveido cilvēkus ļoti dažādi – “Ikvienā no mums tika pamodināts kaut kas tāds, par kura esamību mēs nemaz nebijām zinājuši; kāds sapnis, vēlme vai šaubas, ko iedzīvināja tās pašas baumas, nu iesakņojās un uzplauka. Pēc tam mēs neviens vairs nebijām tādi kā agrāk”. Autore labi parāda, ka arī čaklo un ideālistisko Bisonu ģimeni skar varaskāre un mantkāre, cik tālu var nonākt ar fanātiskām idejām. Viens no vislabāk attēlotajiem vēsturiskajiem notikumiem ir Vandē dumpis, kad satrakota antirevolucionāra dumpinieku armija dodas no valsts rietumiem uz Parīzi, pa ceļam izejot cauri arī Bisonu ģimenes pilsētai Lemānai. Slimi, badaini, izmisuši cilvēki laupa un slepkavo paši savas tautas brāļus.

Diemžēl es guvu tikai virspusēju ieskatu stikla pūšanas mākslā (tas gan nebija romāna mērķis), vairāk var uzzināt par to, kā tiek organizēts tā laika stikla fabrikas darbs. Protams, arī virspusēji atkārtot Francijas vēsturi līdz pat Napoleona kronēšanai par imperatoru. Iepriekšminēto iemeslu dēļ es neteiktu, ka grāmata būs ārkārtīgi interesanta mīlas romānu cienītājiem, kā arī es neieteiktu to lasīt kā pašu pirmo no Dafnes di Morjē romāniem. Tai pašā laikā – rakstnieces talanta cienītājiem tā ir gana interesanta atkaltikšanās ar autori.

A.Dž. Kronins “Zvaigznes raugās lejup” (1957)

2 komentāri

A.Dž.Kronins. Zvaigznes raugās lejup / no angļu val. tulk. Valdemārs Kārkliņš. – Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1957. (A.J. Cronin. The stars look down (1935)).

Seriāls „Dauntonas abatija” manī izraisīja vēlēšanos atrast kaut ko līdzīgu arī literatūrā – lai būtu Anglija, 20.gs.sākums, lielas ģimenes peripetijas, un tad sākas karš un daudz kas mainās.

Arčibalda Kronina plašo romānu “Zvaigznes raugās lejup” nebūtu īsti korekti nosaukt par ģimenes sāgu, drīzāk tā ir sāga par oglēm un to racējiem. Romāns stāsta par nelielu pilsētiņu Ziemeļanglijā, kuras galvenais rūpals ir kalnrūpniecība. Jau izsenis šajā apvidū daudzas ogļraču ģimenes  strādā ļoti smagu darbu necilvēcīgos apstākļos un būtībā ir tieši atkarīgas no raktuvju īpašnieka žēlastības. 20.gs.sākumā ogļraču arodbiedrība visā Anglijā sāka cīnīties par labākiem darba apstākļiem un lielāku algu, par galveno mērķi nosakot raktuvju nacionalizāciju. 1926.gadā pat notika ogļraču ģenerālstreiks. Visi šie notikumi ir veiksmīgi atspoguļoti romāna sižetā.

Romāna gaitā gandrīz 30 gadu garumā tiek sekots trim galvenajiem varoņiem un viņu likteņiem. Deivids Feniks ir ogļraču puika, kura tēvs un vecākie brāļi arī strādā raktuvē. Viņš spēj izrauties no dzimtās vides un izmācās, lai varētu palīdzēt izcīnīt ogļračiem labākus darba apstākļus. Otrais varonis – Džo Gaulens, ogļraktuvju inspektora dēlēns, kurš arī grib dzīvē izsisties, bet ir nolēmis to paveikt ar viltību un manīgumu. Savukārt trešais varonis – ogļraktuvju īpašnieka dēls Arturs Barass vēlas izmainīt sava despotiskā tēva attieksmi pret raktuvi un strādniekiem. Visiem trim varoņiem nākas gan celties, gan krist, un diemžēl romāns nav nekāda pasaka, kurā labais beigās tiek apbalvots pēc nopelniem.

Spilgti tēlotie varoņi ir zīmēti melnbaltos kontrastos, īpaši nerūpējoties par tēlu daudzslāņainību. Džo Gaulens ir slīpēts nelietis no sākta gala, viņa personā bija apvienoti dzelzs nervi ar degunradža ādu. Deivids ir idejisks humānists, kurš savu dzīvi ziedo strādnieku tiesību aizsardzībai, un nekas nespēj piespiest rakstnieku viņam ievilkt kādu krāsaināku līniju. Arturs Barass – augstdzimis mīkstmiesis, kura labie nodomi noved viņu ellē. Artura tēvs – Barass seniors – ir triepts ar īpaši melniem toņiem, tas ir viens ļauns despots, zem kura varas trīc gan ģimene, gan raktuves.

Izskatās, ka Kronina attēlotās sievietēm atspoguļo viņa paša uzskatus par daiļo dzimumu. Labas ir tās, kuras ir klusas, čaklas un pašaizliedzīgas. Pret skaistumu viņš izturas aizdomīgi un neatzīst nekādu krāšļošanos vai pucēšanos – tādas varones uzreiz tiek ieskaitītas pavieglo un vīriešus pazudinošo būtņu skaitā. Dāvida sieva smukā Dženija ir vieglas dzīves kārotāja, elegantā Lora – laulības pārkāpēja, Loras jaukā māsa grib apprecēt Arturu, jo viņš mantos raktuves.  Barasa meita Hilda ir neglīta, tādēļ viņai atļauts kļūt par ārsti (jo nesmuka = gudra). Smukās ir labas tikai tad, ja viņas to neapzinās un pašaizliedzīgi kopj ģimeni un dzemdē bērnus (Barasa otra meita Grēse, Deivida brāļa sieva Annija). Romāna ideālais sievietes tēls ir Deivida māte – stoiciska ogļrača sieva un māte, uztur ideālā kārtībā māju un vīriešiem vienmēr dod ēst… bet arī viņa nesaprot Deivida progresīvo ideju būtību.

Lai arī melnbalti, tomēr visi Kronina varoņi, arī vismazākajās lomiņās esošie, tiek tēloti ļoti detalizēti, ar labām portretista spējām. Pietiek ar vienu rindkopu, lai mēs sajustu tēla raksturu un spētu iedomāties, kā viņš rīkosies tālāk.

Pit pony & Miner - Durham, England (via http://www.miningartifacts.org)

Piemēram, ogļracis Džeks Rīdijs, kura brāļi gājuši bojā raktuvju katastrofā un aiz muguras ir streiks un bezdarbs:  Dzīve Džekā izraisīja tikai rūgtumu; viņa dvēselē bija tikai mokas un viņa izmocītās acis raudzījās moku pasaulē. Katastrofa biju viņu veidojusi, katastrofa un karš, un miers – rindā stāvēšanas pazemojums un posts, taupīšana, trūkums, ciešana, ieķīlāšana, posta bardzība, dvēseles ciešanas, izmisums, kas ir ļaunāks par badu.

Grāmatas kodols ir ogļraču dzīve, kuru pats autors labi pārzina, jo strādājis par ārstu šajos rajonos un pat sniedzis par to ziņojumus valdībai. Tomēr netiek aizmirsti arī citi notikumi, tai skaitā varoņu romantiskie piedzīvojumi.

Tas ir labs, episks romāns ar krietniem varoņiem, kuri savas dzīves vadījuši pēc savas labākās saprašanas.

Klusums. Nožvadzēja stienis. Atkal klusums. Tāla zvana skaņa. Tur viņi stāvēja, šie vīri, grozā kopā saspiesti, cits citam piespiedušies klusumā un neskaidrajā krēslā. Pār viņiem pacēlās raktuves šahtas torņi, tie pārvaldīja pilsētu, ostu, jūru. Zem viņiem kā kaps gulēja zemes apslēptā tumsa. Grozs krita. Ātri un pēkšņi tas krita apslēptajā tumsā. Un kritiena troksnis pacēlās augšup no tumsas kā liela nopūta, tā cēlās augšup līdz vistālākajām zvaigznēm.

Ziemas seriāls Downton Abbey (2010-….)

6 komentāri

Sniegoti ziemas vakari ir labākais laiks, kad iegrimt kādā garā un aizraujošā seriālā, tomēr vēlams bez līķiem un liekām asinīm. Atgriežoties pie ģimenes sāgām, varbūt kāds vēl atceras dāņu seriālu Monopols vai arī nedaudz ilgojas pēc ne tik senās Forsaitu sāgas. Ja tie bija jūsu gaumē, tad noteikti patiks viens no angļu TV jaunākajiem veidojumiem Downton Abbey.

No kreisās: vecā grāfiene, lēdija Kroulija un Grantemas grāfs

Milzīgā lauku īpašumā Jorkšīrā dzīvo Grantemas grāfa ģimene – Roberts Kroulijs (Hugh Bonneville) ar amerikāņu izcelsmes sievu Koru (Elizabeth McGovern) un trim gandrīz pieaugušām meitām – Mēriju (Michelle Dockery), Edīti (Laura Carmichel) un Sibillu (Jessica Brown Findlay). Neatņemama ģimenes sastāvdaļa ir vecā grāfiene, Roberta māte (Maggie Smith).

Trīs māsas: Edīte, Mērija un Sibilla

Viens no sižeta virzītājiem ir Dauntonas abatijas īpašais statuss – tas ir majorāts, kurā manto vecākais vīriešu kārtas pēcnācējs. Grāfam neviens nevar atņemt īpašumu, bet viņš nenosaka savu mantinieku. Saskaņā ar laulību līgumu grāfa bagātā amerikāņu sieva visu savu naudu ir ieguldījusi īpašumā, bet – angļu likumu ironija  – viņas trīs meitas to mantot nevar, un majorāta līgumu nekādi nav iespējams lauzt vai apiet. Lai atvieglotu netaisnību, vecākajai meitai Mērijai bija paredzētas laulības ar īpašuma mantinieku – tēva brālēna vienīgo dēlu. Stāsts par Dauntonu sākas 1912.gada aprīlī, kad Krouliju ģimene saņem vēsti par Titānika katastrofu, kurā abi radinieki ir gājuši bojā. Līdz ar to seriālā ienāk nākamais pēc kārtas mantinieks – grāfa ceturtās pakāpes brālēns, jurists no Mančesteras Metjū Kroulijs (Dan Stevens), un visa ģimene ir lielā neziņā par nākotni.

Tikpat liela uzmanība kā aristokrātu ģimenei seriālā ir pievērsta vērība arī Dauntonas kalpiem. To ir daudz, jo māja ir milzīga un jāņem vērā, ka tajos laikos nebija pieejamas daudzas mūsdienu ērtības, 1912.gadā tikai nupat sāk ievilkt mājās elektrību. Seriāla galvenais scenārists Julian Fellowes ir rakstījis scenāriju arī tādai filmai kā Gosfordas parks, un būtībā tieši šī filma, kurā smalki attēlota lielas muižas kalpu dzīve, iedvesmoja vienu no producentiem vērsties pie Fellowes ar domu par seriāla radīšanu.

Dauntonas abatijas kalpotāji

Saskaitīts, ka 1911.gadā par kalpiem strādāja aptuveni 1,3 miljoni cilvēku, kamēr lauksaimniecībā tika nodarbināti 1,2 miljoni, bet ogļu raktuvēs nepilns miljons. Tā bija liela un nozīmīga nodarbinātības nozare, pie kam paši kalpi darbu šādā lielā mājā uzskatīja par veiksmi – tas nebija viegls, bet labāks par citām perspektīvām. Tieši tāpat kā augšstāvā, arī apakšā valdīja stingra hierarhija, un neviens nebija tiesīgs to pārkāpt. Te ir savas intrigas un kaislības, bet neizbēgami abi mājas iedzīvotāju slāņi ir savstarpēji saistīti. Man patika attieksme, ar kādu kungi izturas pret kalpiem – tajā nav pazemošanas, augstprātības, tiek pieņemts, ka katrs zina savu vietu un darbojas saskaņā ar pieņemtajām normām. Tiek uzsvērts, ka bagātais ir darba devējs un viņa pienākums ir ļaut cilvēkam nopelnīt dzīvei iztiku.

Sibilla drosmīgā kostīmā

Dauntonas abatija sākumā atspoguļo tā saukto Edvarda laika ēru (1901-1910), kas atbilst franču Belle Epoque periodam – tas vienlaikus ir gan īss, skaists laiks ar savu arhitektūru un  modi, gan arī bagāts pārmaiņām. Anglijas šķiru sistēmu jau lēnām sāk šūpot sociālisma idejas un sufražistu kustība. Sekojošais Pirmais pasaules karš ilgu laiku pirmskara periodu bija parādījis kā tādu bezrūpīgu zelta laikmetu, tomēr tas ir iluzors traktējums, jo plaisa starp bagātiem un nabagiem bija ievērojama. Pirmais pasaules karš veica ievērojamas korekcijas, kas atspoguļotas arī seriālā (2.sezona beidzas 1919.gada Ziemassvētkos). Tā kā vīrieši aizgāja uz fronti , aptuveni 2 miljoni angļu sieviešu stājās to vietās, un karš būtība sekmēja feministu kustību. Tai pašā laikā, skatoties seriālu, neaizmirsīsim, ka tas ir idillisks un romantizēts priekšstats par Anglijas 20.gadsimta otro desmitgadi.

Krāšņa ārējā vide, izcils scenārijs, lielisks aktieru tēlojums – tas viss ir rezultējies 2012.gada Golden Globe par gada labāko TV seriālu. Septembrī sākas trešā sezona un par vienu no tās galvenajiem notikumiem būs lēdijas Kroulijas amerikāņu mātes ierašanas, kuru spēlēs oskarotā Shirley MacLaine. Nevaru vien sagaidīt viņas tikšanos ar tikpat spožo Maggie Smith!

Grāmatu liste “‘Ģimenes sāgas”

15 komentāri

Lavinia Fontana. Family Portrait

Ģimenes sāga daudziem ir mīļš literārais žanrs, man tai skaitā. Nolēmu apvienot savāktos avotus, varbūt vēl kādam noder.

Pirmkārt, saraksts ir veidots no tām sāgām, kuras ir tulkotas latviski. Tas gan uzreiz izsvītro gana daudz labas literatūras, īpaši tas attiecas uz krievu rakstnieku pēdējās desmitgades darbiem.

Otrkārt, saraksts ir eklektisks, un vienkopus sadzīvo gan nopietni, gan “pavieglāki” daiļdarbi.

ĀRZEMJU ĢIMENES SĀGAS

Akselsone Majgula. Aprīļa ragana

Aljende, Isabella. Fortūnas meita – Sēpijas portrets – Garu nams

Atvuda, Mārgareta. Aklais slepkava

Bells, Heinrihs. Biljards pusdesmitos

Buasāra, Žanīna. Ģimenes gars – Bernadetas nākotne – Klēra un laime – Es-Polīna – Sesila meklē sevi – Sesila un viņas mīlestība

Dikenss, Čārlzs. Dombijs un dēls

Drions, Moriss. Šās pasaules varenie – La Chute des corpsRendez-vous aux enfers

Dostojevskis, Fjodors. Brāļi Karamazovi

Džeikss Džons. Ziemeļi un Dienvidi

Endrjūsa, Virdžīnija. Dollendžendžeri: Ziedi bēniņos – Ziedlapas vējā – Rožu ērkšķi – Vakardienas sēklas – Ēnu dārzs ; Kāstīlu dzimta

Eriā, Filips. Busardeli

Eskivela Laura. Saldi rūgtā šokolāde

Ērvings, Džons. Atraitne uz gadu ; Garpa pasaule; Sidra nama likumi

Fīldings, Henrijs. Stāsts par Tomu Džonsu Atradeni

Fredriksone, Marianne. Anna, Hanna un Johanna

Franzens, Džonatans. Korekcijas

Galsvorsijs, Džons. Forsaitu teika – Modernā komēdija – Pēdējā lappuse

Germans, Jurijs. Tavs uzdevums – Mans dārgais cilvēks – Es atbildu par visu

Jūdžinidess, Džefrijs. Midlseksa

Kaningems, Maikls. Miesa un asinis

Kraitons Roberts. Kameroni

Kristensens, Larss Sobijs. Pusbrālis

Kronins, Arčibalds. Cepurnieka pils; Zvaigznes raugās lejup

Lampedūza, Džuzepe Tomazi di. Gepards

Lāgerlēva, Selma. Lēvenšelda gredzens – Šarlote Lēvenšelde  – Anna Sverda

Makkalova, Kolīna. Dziedoņi ērkšķu krūmā; Morgana ceļš

Manns Tomass. Budenbroki

Mariņina Aleksandra. Skats no mūžības (Labie nodomi – Ceļš – Elle)

Markess, Gabriels Garsija. Simts vientulības gadu

Martēns di Gārs, Rožē. Tibo dzimta

Mičela, Margareta. Vējiem līdzi

Mobergs, Vilhelms. Emigranti – Jaunajā zemē – Līdumnieki – Pēdējā vēstule uz Zviedriju

Morjē, Dafne di. Alku kalns; Mīlas gars; Parazīti;  Stikla pūtēji

Pjuzo, Mario. Krusttēvs – Sicīlietis – Pēdējais dons

Ragde, Anna. Berlīnes papeles

Ribakovs, Anatolijs. Arbata bērni

Robertsa, Nora. Ugunī dzimusī – Ledū dzimusī – Grēkā dzimusī

Rušdi, Salmans. Maura pēdējā nopūta ; Pusnakts bērni

Senkevičs, Henriks. Polāņecku dzimta

Sillanpē Franss Ēmils. Silja jeb Kalpone Silja

Smita, Zeidija. Baltie zobi

Steinbeks, Džons. Austrumos no Ēdenes

Šelbijs, Filips. Sapņus piepildot

Šeldons, Sidnijs. Intrigante

Šolohovs Mihails. Klusā Dona

Šovs, Ērvins. Vienam daudz, otram maz ; Ubags, zaglis

Truajā, Anrī. Egletjēru ģimene

Unsete, Sigrija. Kristīne Lavransa meita; Ūlavs Euduna dēls

Vasmu, Herbjorga. Dinas grāmata – Dinas dēls – Karnas mantojums

Vo, Īvlins. Atkal Braidshedā

Voiniča, Etele Liliana. Noauj savas kurpes

Žermēna, Silvija. Nakšu grāmata

***

LATVIEŠU ĢIMENES SĀGAS

Avotiņa, Daina. Kad lausks cērt (2011)

Kaijaks, Vladimirs. Likteņa līdumnieki: Enijas bize – Zem Marsa debesīm – Nārbuļu dēli – Mantinieki.

Kārkliņš, Valdemārs. Dieva zeme – Teika par septiņiem kuģiem – Zelta zvans – Romantiski iemesli

Lācis, Vilis. Zītaru dzimta jeb Vecā jūrnieku ligzda

Micāne, Gunta. “Še, kur līgo priežu meži…”

Miesnieks, Jonāss. Bērzupju ģimenes portrets

Sanders, Vitālijs. Nameja mazmeita

Skujiņš, Zigmunds. Gulta ar zelta kāju

Zigmonte Dagnija. Adieņi: triloģija

Žuravska, Dzintra. Cikls “Skarbajā krastā” (Nolādēto ciems – Karu krustcelēs – Cerību vārtos – Kurzemes katlā – Atgūtās pajumtes – Viļņa virsotnē – Ne jau pēdējo dienu dzīvojam)

Ja kādam gribas papildināt, lūdzu ierakstiet komentāros. Īpaši priecātos par latviešu autoriem.

Anne Birkefelde Ragde “Berlīnes papeles”

4 komentāri

Anne Birkefelde Ragde. Berlīnes papeles / no norvēģu valodas tulkojusi Agnese Mortukāne. – Rīga: Zvaigzne, 2007. (Anne B.Ragde. Berlinerpoplene (2004))

Mīļākās grāmatas ne vienmēr nāk trokšņaini grabēdamas un skaļus lozungus skandinādamas, gadās, ka tās piezogas klusi un negaidīti. Ragdes grāmatu es atradu kādā Ziemassvētkiem veltītā grāmatlistē un negaidīti izrādījās, ka tā ir arī latviski. Grāmatas tulkojums mums ir pateicoties bagāto norvēģu izveidotajam fondam NORLA (Norwegian Literature Abroad, Fiction and Non-Fiction), kurš popularizē savu literatūru pasaulē, piešķirot grantus tulkotājiem. Vienkārši apskaužama iniciatīva, cik labi, ka kāds šai pasaulē izlieto naudu saprātīgi.

“Berlīnes papeles” ir ģimenes sāga – par trijiem brāļiem, kuri ir atsvešinājušies viens no otra, bet viņu māti ķer trieka un Ziemassvētku priekšvakarā viņi ir spiesti satikties  slimnīcā pie viņas nāves gultas. Neizklausās jau neko priecīgi, arī pašā grāmatā valda skandināviem atbilstošas minorīgas  noskaņas. Latviešu izdevuma grāmatas vāks ir neatbilstoši rozā (māksliniekam grāmatu lasīt jau nav obligāti). Un tomēr – tā ir fantastiska grāmata, kuru es lasīju, vilcinoties pabeigt, lai varētu ilgāk to izbaudīt.

Ģimenes sāgas ļoti bieži sākas ar kāda nāvi vai arī tas ir būtisks sižeta moments. Arī “Berlīnes papelēs” mirst māte – astoņdesmitgadīga lauku māju saimniece, kura līdz pēdējam brīdim iespēju robežās ir vadījusi mājas dzīvi. Daudz neko vadīt gan viņai nebija palicis – kusls, nīstams vīrs un paklausīgs, 50-gadīgs dēls, kurš savas dienas vada cūku kūtī. Vidējais dēls turpat pilsētā ir apbedīšanas kantora vadītājs, savukārt jaunākais un tagad arī bagātākais  jau sen ir aizlaidies uz Kopenhāgenu, tālāk no mātes nosodījuma par savu homoseksualitāti. Vēl viena grāmatas varone ir vecākā dēla meita Tūruna, kuras māte savulaik netika laipni uzņemta ģimenē. Tūruna strādā par dzīvnieku psiholoģi, un savā veidā viņas stāstītais par dzīvniekiem ilustrē attiecības ģimenē:

Suns vēlas tikai vienu vienīgo, un tas ir – atrast savu vietu barā, rīkoties pareizi, lai iekļautos tajā. (..) Atsevišķs suns barā nekad nekādā veidā nedrīkst pārsteigt citus. Katram ir jāpārzina ikviena cita uzvedības veids  grupā. Un tas, ka katrs zina savu vietu ranga kāpnēs, nodrošina, ka atsevišķie indivīdi izdzīvo kā bars. Pakļaušanās tam, kurš stāv augstāk, kļūst par dzīvības un nāves jautājumu.

Neshovu ģimenē katrs zina savu vietu, bet tas, kurš nav spējis to pieņemt, no ģimenes ir aizgājis. Un vietu ģimenē, kā zināms, nosaka barvedis – šajā gadījumā māte. Bet māte mirst, un ģimene nonāk krustcelēs: vai mēs turpināsim dzīvot tā, kā teica māte, vai varbūt spēsim uzlabot attiecības un saprast viens otru? Iepriekšējais ģimenes lūzuma punkts bija vairāk nekā pirms 20 gadiem, kad nomira iepriekšējais ģimenes galva – vectēvs, ļoti mīlēts un cienīts cilvēks. Ar viņu saistās tikai saulainais, bet dīvainā kārtā arī noslēpumainais. Jā, ģimenes skapī atklājas viens skelets, pie kam ļoti trekns. Un šeit varbūt meklējama vaina, kādēļ abi vecākie dēli nav spējuši nodibināt ģimenes un savas rūpes velta viens cūkām, otrs – miroņiem, savukārt jaunākais ir aizbēdzis no mājām un nekad nav gribējis atgriezties. Bet – mājās ir kamīns ar īstu, dzīvu uguni, nevis tā gāzes imitācija greznajā dzīvoklī vai pat sākotnējā videofilma ar kamīna uguni trīs stundu garumā.

Ziemassvētku priekšvakarā uzsnigušais sniegs “spēj pārklāt un apslēpt, un padarīt nesvarīgu pat Ziemassvētku noskaņas trūkumu, sniegs vienlaikus ir gan simbolisks, gan neatkārtojami īsts, par spīti tam, ka nav nekas vairāk kā vien sasalis ūdens“. Jācer, ka pēdējā ģimenes sapulcē Ziemassvētkos pieņemtie lēmumi spēja nogludināt un atvieglināt saspringtās attiecības Neshovu ģimenē. Par to var lasīt romāna turpinājumos Eremittkrepesene (2005) un Ligge i grønne enger (2007).

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) trāpīgi un iejūtīgi parādītā galveno varoņu dzīve;

2) neuzbāzīga ironija un kluss smaids;

3) izrādās, ka savus bērnus var upurēt par labu pieņemtām normām, sabiedrības viedoklim un pašu egoismam.

Katarīna Hāgena “Ābolu sēkliņu garša” (2011)

Komentēt

Katarīna Hāgena. Ābolu sēkliņu garša / no vācu val. tulk. Irēna Gransberga. – Rīga: Jumava, 2011. (Katharina Hagena. Der Geschmack von Apfelkernen. (2008)).

Angļu dzejniece Edīte Sitvela (Edith Sitwell) ir teikusi: “Ziema ir laiks, kas veltāms labsajūtai, labam ēdienam un siltumam, draudzīgas rokas pieskārienam un sarunai pie kamīna: tas ir laiks mājām.”  Sekojot šai sentence, es esmu pievērsusies ģimeniskām grāmatām, kurās atklājas dzimtas vēsture un ar to saistītās peripētijas. Pirmo es izlasīju Enraitas “Pulcēšanos”, un tad tai sekoja pārējās.

Katarīnas Hāgenas debijas romāns ir patīkams, pasteļtoņos zīmēts ģimenes stāsts. Ģimenes māte Berta, kurai saprāts un atmiņa sen jau pieklibo, ir aizgājusi mūža mierā, un uz viņas bērēm kādā Vācijas ciemā atbrauc viņas trīs meitas un vienīgā mazmeita Īrisa. Reiz Īrisai bija arī māsīca – Rozmarija, bet viņa sešpadsmit gados gāja bojā. Īrisai ir novēlēta vecāsmātes māja, bet viņai galīgi nav pārliecības, ka tā būtu vajadzīga. Dzīve šai mājā uzjundī daudz senu atmiņu, pārāk dziļu un sāpīgu, tās atrod ceļu pie Īrisas visādos veidos. “Cik patiesi ir notikumi, kas man tiek stāstīti, un cik patiesi tie, ko es pati radu no atmiņām, minējumiem, fantāzijām un slepus noklausītā? Dažreiz izrādās, ka izdomāti notikumi ir patiesība un daži notikumi atklāj patiesību.” Stāstījums kārtojas trīs slāņos – Berta un viņas māsa Anna, Bertas trīs meitas, Bertas divas mazmeitas un kaimiņu meitene – trīs dažādas paaudzes, katrai savi dzīves nosacījumi. Vīriešiem šeit ir būtiska, bet tomēr pakārtota loma, viņi šajā sievišķīgajā, emocionālajā vidē ir sava veida virzītājspēks, kad sižets sāk tīstīties uz vietas.

Romāns ir simpātisks un mājīgs, tas ir viens no tiem jaukajiem gadījumiem, kad izdevniecība ir papūlējusies radīt atbilstošu grāmatas noformējumu un mēs saņemam gaidīto. Tomēr ir arī savi, debijas romāna mīnusi – tēli ir tik spilgti, ka brīžiem tai pasteļkrāsu vidē tie kļūst pārāk spoži; autores mēģinājumi ieviest maģiskā reālisma detaļas nav diez ko pārliecinoši un izkrīt no kopējās, reālistiskās noskaņas. Kā arī man tomēr šķiet, ka daudzie, cītīgi vērptie pavedieni beigās neizveidoja vienotu plūdumu un romāna kulminācija atstāja nenoteiktības pieskaņu.

William Whitaker (1943) Indian Summer (1977)

Hāgenas valodai ir tāds izteiksmes veids, kas liek domāt par rasotu rītu ābeļu dārzā, par miglu, kas ceļas virs ezera, vēsiem, vēl saules nesasildītiem jāņogu ķekariem lielos, vecos krūmos. Katrā ziņa tā varētu būt laba lasāmviela vasaras atvaļinājumam – ar nelielu intrigu, bet nesarežģīta. Nesteidzīgi ēdams, sulīgi nobriedis ābolītis.

 

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) trīs paaudzes šķetina savas likteņgaitas;

2) viegls, raits stāstījums;

3) ābolu sēkliņas gan ir veselībai derīgas, tomēr tajās esot arī indīgas vielas. Tātad – viss labs ar mēru. Gan ābolos, gan ģimenes noslēpumos.

 

Anna Enraita “Pulcēšanās” (2011)

Komentēt

Enraita, Anna. Pulcēšanās / no angļu val. tulk. Ieva Kalnciema. – Rīga : Zvaigzne ABC, [2011].  (Anne Enright. The Gathering (2007))

Reiz viens no maniem angļu valodas skolotājiem (tas, kurš bija īrs, bet īriski neprata) pūlējās man pastāstīt par īru literatūru. Viņam sanāca, ka visi īru romāni ir par skumjām un miršanu, un, vispār, tādus jau nevar lasīt. Mhm, vismaz par skumjām šajā gadījumā man nāksies viņam piekrist, jo Enraitas romānu varētu nodēvēt pat par depresīvu.

2007.gadā Enraita par “Pulcēšanos” saņēma Bukera prēmiju, tādēļ teorētiski tai vajadzētu būt ļoti labai grāmatai. Tomēr man ir dīvaina, būtībā sen neizjusta sajūta, kad laba literatūra man vienlaikus neizraisa pacilātību. Kad es lasīju Zēbalda “Austerlicu”, kura arī risina smagu tēmu un tekstuāli ir pat sarežģītāka, mani nepameta izcilības sajūta. Enraitas gadījumā man ir duļķu un smoga pēcgarša, kas īpaši jūtama grāmatas pirmajā pusē, kad lasītājs maldās blakus autorei, nesaprotot, kurp tiek vests un kādēļ. Tādēļ es saprotu gan tos lasītājus, kuri grāmatu ir novērtējuši ļoti augstu, gan tos, kam tā ļoti nepatika – abos gadījumos tam ir pamats.

Grāmata vēsta par Veroniku, vienu no deviņiem īru ģimenes bērniem, kura saņem ziņu par Līema, sava brāļa nāvi. Tā kā viņai ar Līemu bijušas vistuvākās attiecības, viņa organizē bēres. Stāstījums lēkā pa laika desmitgadēm, stāstot gan par abu vecmāmiņas jaunību, gan abu bērnību, gan arī laiku pēc Līema bērēm. Nav tādas sajūtas, ka Veronika būtu laimīga, lai arī viņa ir izglītota divu meitu māte ar labu vīru un ģimenes māju, ne tuvu visiem Hegartiju bērniem ir tāda sakārtota dzīve. Līemam jau nu noteikti nebija, jo nodzerties viņam neizdevās, tad nu viņš 40 gados noslīcinājās.

Taču reizēm skumjas savācas vienuviet kā tie koka putniņi uz kārts, tās aizpilda visu prātu, līdz – bamm – prāts nošķiebjas, un cilvēks sāk dzert.

Pēc Līema bērēm Veronika naktīs klimst kā mēnessērdzīga, meklējot – ko? Atbildes, mierinājumu, sapratni?

Hegartiju ģimene ir liela, tomēr tas īstenībā neko nenozīmē, jo māte ir emocionāli iztukšota, tēvs eksistē otrā plānā, bet lielajā ģimenē ikviens norobežojās no pārējiem. Neviens nelīda cita mantās, ja nu vienīgi gribēja kaut ko nozagt vai tenkot par otru. Neviens citus ne žēloja, ne “mazliet mīlēja”. Veronikai, Liēmam un Kitijai varbūt nedaudz veicas, jo viņi regulāri ciemojas pie savas mātesmātes, bet – kā to ņem – šeit viņi piedzīvo notikumus, kuri tiek atklāti grāmatas gaitā un ir ietekmējuši visu trīs dzīves. Notikumus, kuri atstājuši savas bojājošās sekas kā puve, kura gadiem grauž mājas sienas, lai kādā brīdī sagrautu visu konstrukciju.

Veronikai lēnām ataust apspiestās atmiņas; šis lēnais ceļš un ziņkārība, kur galu galā tas novedīs, arī palīdz izlasīt grāmatu līdz galam.  Viss jau tomēr bija par mīlestību, jo tik maz ir cilvēku, kurus mums lemts mīlēt, un ikviens no viņiem ir cieši saistīts ar mums. Kā iemācīties mīlēt un nesajaukt iekāri ar mīlestību? Jo ir tādas iekāres, kurās no mīlestības nav ne smakas.

Lasiet, ja patīk iedziļināties samudžinātā tekstā un nebaida depresīvā noskaņa.

Ilona Leimane “Vilkaču mantiniece” (1958)

5 komentāri

Ilona Leimane. Vilkaču mantiniece. – [Aijovas Veiverlija]: Latvju Grāmata, 1958.

Vispār jau pēc Katrīnām (25.novembris) sākas vilku laiks, kad vilki ne tikai iet sētā, bet arī pārtop par cilvēkiem un iet vilkaču sapulcēs. Bet varbūt otrādi – cilvēki pārvēršas par vilkačiem? Lai vai kā, es pie vilkačiem nonācu tādēļ, ka labi cilvēki bija apsolījuši mani aizvest uz vienu no retajām latviešu operām – Bruno Skultes “Vilkaču mantiniece” – , un es apzinīgi nolēmu aizpildīt arī savu literāro robu.

Ilonas Leimanes grāmata pirmoreiz tiek izdota kara pārņemtajā Rīgā 1943.gadā, bet vēlāk piedzīvojusi vairākus pārizdevumus, pēdējo 2006.gadā laida klajā “Jumava”. Man ir tā laime būt 1958.gada izdevuma grāmatas īpašniecei, kuru ieguvu kā akla vista graudu pie Grāmatnieka kunga J.Rozes grāmatnīcā. Patīk jau man lasīt tās grāmatas par veciem laikiem tādā kārtīgā iesējumā, kuru rotā Oļģerta Ābelītes koka grebumu ilustrācijas un par grāmatzīmi kalpo gaiši zila atlasa lente.

Dana Bramane B.Skultes operā "Vilkaču mantiniece" (foto: Gunārs Janaitis)

Grāmata ir par klasisku tēmu – mīla un naids. Divas kaimiņu mājas – “Dievlodziņi” kalnā, “Vilkači” ielejā – gadu gaitā ir nonākuši lielā naidā, pie kam “Vilkači” ar savu izdošanos visās jomās ir nokaitinājuši ne tikai kaimiņus, bet visu pagastu. Ar viņiem neviens draudzēties negrib, jo uzskata, ka viņu veiksme ir no nelabā. Lietas mainās, kad nomirst pēdējais “Vilkaču” saimnieks, un mantas aprakstītāji atrod testamentu par labu attālai radiniecei – Alīnei Salnai. Alīne atbrauc pārņemt mantojumu un iekrīt kā circenis karstos pelnos – viņa neko nezina par naidu un apkārtējo attieksme viņai ir mīkla. “Vilkaču” saime viņu novērtē pozitīvi: “Pieminīga galva, atvedīga valoda un vīžas vai cik.” Pagasta ļaudis viņu vērtēt netaisās, jo nekas labs no tās raganas nav sagaidāms un punkts. Savukārt Alīnes kaimiņš “Dievlodziņu” mantinieks Andrejs gan viņu ir ievērtējis un pat salīdzinājis ar savu līgavu: “Andrejs tagad gaiši saprata, ka raganas sarkanā jaka no tālienes to kārdināja vairāk, nekā Zīlīšu Ieva bez krekla pašu acu priekšā.” Puisis kvēli cīnās pret savu iekāri, bet nebūtu jau stāsta, ja viņam tas būtu veiksmīgi izdevies…

Kopumā varētu teikt, ka stāsts nav izcili oriģināls, tomēr tai pašā laikā savā ziņā universāls. Ja atmet senlatviskās pretenzijas, tad pēc šī scenārija varētu uzņemt gan brazīļu seriālu, gan Eiropas neatkarīgo kino. (Gunārs Cilinskis 1990.gadā uzņēma savu versiju.) Leimanes spilgtās raksturotājspējas un krāšņā, senvārdiem bagātā valoda romānu no vienkāršas melodrāmas pārvērš par teiku ar akcentu uz vispārcilvēciskām vērtībām. Sākotnēji es visām tām pastorāli idilliskajām ainām piegāju diezgan atturīgi, bet rakstnieces prasme zīmēt vārdiski bija pārliecinoša:

Iepūta pusrītenis, un lauki drīz pārmainījās, dārzi kļuva savādāki. Šis vējš nebija tāds kā tārpenis, tukšais pūmenis vai briedējošais launagvējš. Pusrītenis bija ass un mikls, tas bija salnas vējš. Pāris naktīs salna no virspuses aizcirta un nokoda visu, kas, ar saknēm ieurbdamies zemē bija cēlis pret debesīm savu košumu. Kartupeļu laksti un puķu stiebri kļuva glumi un gļemaini, lapu zelts pamazām apskapstēja. Drēgna trūdu smarža turējās gaisā dienām un nedēļām. Tā tur turējās tik ilgi, kamēr ieaurojās bargais ziemelis. Tad pēkšņi viss sastinga, un cieti un tukši zem gājēju soļiem ieskanējās zeme.

Grāmata ir rakstīta smagajā kara laikā, kuru vēl aptumšoja rakstnieces dzimto māju ūtrupe un jaunākā brāļa Jāņa (kuram ir veltīta grāmata) izsūtīšana uz Sibīriju 1941.gada jūnijā. Tomēr romāna izskaņa ir cerīga – tās varoņi ir izlīguši gan savā starpā, gan paši ar sevi un ir gatavi sparīgi uzsākt jaunu, darbīgu dzīvi. Pašas rakstnieces Ilonas Leimanes dzīves izskaņa gan nebija optimistiska, jo viņa nespēja iedzīvoties trimdā un pēdējos 20 dzīves gadus pavadīja Parīzes dziednīcā.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) sentimentāls stāsts augstvērtīga izpildījumā;

2) senvārdu blīvums uz lapu ir liels – ne velti Leimane ir Endzelīna māsas mazmeita;

3) “Laiks visu atklāj, kā sirdi, tā cilvēka labos un nelabos darbus. Ikviens pie savas vainas kādreiz atgriežas.”

Елена Катишонок «Жили-были старик со старухой» (2009)

Komentēt

Елена Катишонок. Жили-были старик со старухой. — Мockвa.: Время, 2011.

Jeļenas Katišonokas vārdu es pirmoreiz ievēroju 2009. gada krievu Bukera finālistu sarakstā, pēc tam lasīju vairākas labas atsauces un galīgi nobriedu lasīšanai, kad uzzināju, ka Katišonoka ir žurnāliste, kurā beigusi Latvijas Universitāti, bet 90-to gadu sākumā emigrējusi uz Bostonu, un viņas romāns ir par Rīgu. Protams, interesanti.

Pēc izlasīšanas varu teikt, ka manas izjūtas ir dalītas. Skaista un bagātīga krievu valoda, izcili portretēti varoņi, ļoti daudz cilvēcības un beigās es pat apraudājos. Tādēļ no manu sajūtu viedokļa grāmata būtu pelnījusi tikai vislabākos vārdus. Tai pašā laikā mana racionālā puse, lasot romānu, atķeksēja ne vienu vien neskaidrību. Par visu pēc kārtas.

Man ārkārtīgi patīk ģimenes sāgas, tādi plaši vēstījumi, kuros cauri paaudzēm var izsekot notikumiem, un secināt, ka bumbierītis no ābeles nemaz tik tālu nav aizripojis. Romāns vēsta par vecticībnieku Ivanovu ģimeni, kura 19. un 20.gs mijā pārceļas no Rostovas pie Donas uz Rīgu, te novij ģimenes ligzdu, dzemdē piecus bērnus, pārdzīvojot visas vēsturiskās peripētijas. Romāns beidzas 1955.gadā ar Matrjonas nāvi. Plašs atvēziens – vairāk nekā 50 gadi ļoti sarežģīta vēstures posma – un es neteiktu, ka autore ar to tiek galā. Viņas vēstures zināšanas drīzāk balstās uz subjektīvām, ģimenē stāstītām atmiņām (jo visdrīzāk romāns ir par viņas ģimeni); derēja tomēr izlasīt arī kādu mūsdienu Latvijas vēstures grāmatu. Piemēram, Otrais pasaules karš Latvijā sākās 22.jūnijā, bet 8.jūlijā vācieši bija jau ieņēmuši Rīgu. Katišonokai visi ģimenes vīrieši tiek mobilizēti krievu armijai, savukārt trīs sievietes ar bērniem otrajā kara dienā ar ešelonu aizbrauc uz Pievolgu. Kāda mobilizācija, kādi vēl ešeloni? Pa kuru laiku? (Es vismaz par to neko neatradu.) Vācieši apzina visas tipogrāfijas – autore par to brīnās, jo tajās taču neesot vācu šrifta. Hm, lai kādā Rīgas tipogrāfijā nebūtu vācu šrifta!? Mani samulsināja daudzās vēsturiskas neprecizitātes, bet nokaitināja izvērstais (uz visa fona) ebreju iznīcināšanas apraksts. Nav šaubu, ka tā bija liela traģēdija, bet nav nekāda pamata to romānā plašāk aprakstīt – ģimenē ebreju nav un viņus tas nekādi neskar. Tomēr autore neaizmirst piebilst, ka vietējie bija dedzīgāki šāvēji par pašiem vāciešiem un nedaudz pafantazēt par Arāja vārdu (to neminot). Vispār man likās dīvaini, ka nekur netiek pieminēts ne Rīgas, ne Latvijas vārds, tā vietā tiek stāstīts par Остзейский край. Tāda sajūta, ka Ivanovu ģimene dzīvo nekurienē kā āmuļi uz zaļa zara, jo nedzīvo viņi slikti – vecais ir labs galdnieks un nopelna viņš ļoti labi. Tai pašā laikā – tiek minēts, ka, ienākot padomju varai, bankas tiek nacionalizētas un Ivanoviem tur paliek miljons(!) latu. Vai autore apzinās, cik tas ir daudz un nekādi nevar būt patiesība?

Var jau pievērt acis uz to vēsturi (nav jau mācību grāmata), bet vēl ir tāda lieta, ka autore īsti nav sekojusi ģimenes hronoloģijai. Vienā vietā Matrjonas māte mirst, kad vecākai meitai ir 3 gadiņi (1904.gadā), citā – kad vidējais dēls, kurš dzimis 1907.gadā, ir maziņš. Romāna vidū es aiz intereses sāku zīmēt ciltskoku (pārim 5 bērni, katram bērnam vismaz divi bērni, ātri var nojukt) un sapratu, ka laika robežas notikumiem ir diezgan svārstīgas. Tas atstāj iespaidu, ka romāns ir rakstīts vairākos piegājienos, pa starpu aizmirstot par jau uzrakstīto.

Nezinu, vai pati autore to ir ievērojusi, bet viņai visi negatīvie vai pat tikai dīvainie personāži nav krievi. Ģimenes melnā avs ir vecākā mazmeita, un viņa ir mantojusi savas vectēva mātes čigānietes ārieni; nemīlamā vedekla Nadežda ir no Latvijas laukiem un vienīgā māk runāt tai nesaprotamā valodā (iespējams, latgaliski). Tāpat arī latvieši, vācieši, ebreji – tie ir viņi, ne savējie. Nu jā, un tirgū kartupeļus tirgo типичный остзейский тугодум :).

Tagad, kad es esmu kā kārtīgs “tugodums” visu apzelējusi, varu pateikt, ka grāmata bija ļoti laba un es esmu gatava lasīt tās turpinājumu “Против часовой стрелки“. Neskatoties uz visu iepriekšminēto, Katišonoka māk rakstīt ļoti cilvēcisku un patiesu prozu.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) spilgti un neizskaistināti cilvēku portreti – tepat viņi ir, mums blakus;

2) es ticu atmiņām, kas stāsta par Maskavas forštati, iepirkšanos Centrāltirgū, pastaigām pa lielajiem bulvāriem un vēl daudzām sadzīviskām, bet būtiskām lietām;

3) Matrjona un Grigorijs Ivanovi ir pāris, uz kādiem turas pasaule – viņi nodzīvoja savas dzīves pēc labākās sirdsapziņas un labi, ka kāds par viņiem mums pastāsta.

.

Older Entries Newer Entries