Shirley Jackson “The Haunting of Hill House”(1959)

Shirley Jackson. The Haunting of Hill House. – London: Penguin Books, 2006. – (Penguin Classics).

Šērlijai Džeksonei izdevās mani nolikt uz pauzes, jo es jau ceturto dienu gudroju, ko īsti varētu uzrakstīt par viņas romānu. “The Haunting of Hill House” atrodas visu šausmu romānu un īpaši apsēsto māju sarakstu galvgalī kā neapstrīdams līderis, tomēr problēmas būtība ir tajā, ka man tas īsti nemaz nešķiet šausmu romāns, bet gan psiholoģiska melodrāma ar mistikas piesitienu.

Kāds doktors Montegjū, kurš ir aizrāvies ar parapsiholoģiskiem pētījumiem, ir nolēmis veikt eksperimentu, kuram vajadzīgi: a) apsēsta māja; b) dalībnieki ar ekstrasensorām spējām. Apsēstā māja atrodas kādā nomaļā vietā, ieslēpusies starp kalniem; tā pat īsti nav māja, bet kārtīga, 80 gadus veca pils, kura celta pēc pirmā īpašnieka Kreina projekta. Dalībnieki ir 2  jaunas sievietes – Eleonora, bikla un nepārliecināta savas nu jau mirušās mātes kopēja 10 gadu garumā, un atraktīva mākslinieciska veikaliņa īpašniece Teodora, kā arī mājas īpašnieku pārstāvis – dīkdienis Luks Sandersons. Visi četri ierodas mājā un sāk to pētīt – māja, protams, vilties neliek: aiztaisa attaisītās durvis, dīvaini čīkst un klaudz un naktīs pat trako, uz sienām parādās mistiski uzraksti. Tomēr pretēji gaidītajam nekas no tā nerada nekādus īpašos drebuļus vai pat vēlēšanos nomest grāmatu, kā tas varētu gadīties ar šausmu meistara E.A.Po rakstīto.

Foto: Helen Sear

Romāna centrālais tēls ir Eleonora, no kuras skatu punkta tiek vēstīta daļa notikumu. Mātes nāve viņu ir atbrīvojusi pēc ilgajiem kalpības gadiem, kad viņa ir bjusi ļoti ierobežota savā rīcībā un faktiski pilnībā pakļauta cita cilvēka vēlmēm. Līdz ar to Eleonorā plosās pretrunīgas sajūtas – viņa grib būt gan brīva, nesasaistīta personība, gan arī izmisīgi iepatikties apkārtējiem un iegūt draugus. Nevar teikt, ka pagātne nav atstājusi sekas uz viņas psihi, līdz ar to viņu varētu diagnosticēt kā šizotipālu personību, kura vēl bagātināta ar hiperjūtīgumu. Tas, protams, ne pie kā laba nenoved, lai arī doktoram Montegjū viņa izrādās ideāls izmēģinājumu trusītis.

Šad un tad gadās satikt romānus ar atvērtām beigām, kad lasītājam ir ļauts pašam izdomāt beigas. Džeksones romānā ir tāda sajūta, ka viss teksts ir atvērts interpetācijām un pat notikumus ir iespējams traktēt gan kā reāli notikušus, gan iedomātus. Vismaz sajūtu ziņā ļoti atgādina Džeimsa “Skrūves pagriezienu”, kurā arī ir iespējami visdažādākie varianti, par to, kas notika patiesībā. Katrā ziņā šāda nenoteiktība ir izraisījusi nepatiku zināmā daļā lasītāju, īpaši tajos, kas ir sagatavojušies baidīties. Šausmu daļa man arī sagādāja vilšanos, jo visu laiku gaidīju, kad nu beidzot vajadzēs baidīties, bet tā arī nesagaidīju. Tomēr kā daudzslāņains psiholoģiskais romāns tas ir lielisks, īpaši, kad pierod pie Džeksones savdabīgā stila. Es neieteiktu grāmatu tiem, kam patīk, ka viss tiek izskaidrots līdz sīkākai detaļai, savukārt lasītājiem, kuriem patīk minēt mīklas, te varētu būt daudz darba smadzenēm.

Kalnumāju projektēja dīvains cilvēks, un tā jau piedzimstot bija citāda, atšķirīga.Iespējams, ka man pieņemamākais būtu izskaidrojums, ka māja ir katalizators visām tām iekšējām cilvēka sajūtām, kuras parasti tiek nobāztas zemapziņā un tiek kontrolētas. Tādēļ agrāk vai vēlāk mājas iemītnieki ir spiesti satikties ar savu patieso “es”, un tas var kļūt par vienu no briesmīgākajiem dzīves randiņiem.

Kino: trīs apsēstas mājas, klavieres un bērns

Trīs filmas, kuras apvieno stāsts par māju, kurā skan klavieru skaņas un bērnu smiekli – reāli vai iedomāti, bet tie joprojām atbalsojas istabās un gaiteņos. Mājas, kuras ieelpojušas cilvēku ciešanas un sāpes un tagad izelpo pārdzīvotās šausmas. Te nav asiņu vai gļotu vai kādu mītisku briesmoņu, te ir vienīgi pašu cilvēku bailes, kuras, laikam ejot, uzpūtušās kā milzīgs, draudošs burbulis. Un jābūt kādam, kuru izmisums ir padarījis tik drosmīgu, ka tas spēj pieņemt mājas mesto izaicinājumu.

The Changeling (1980)

Komponists Džons Rasels autokatastrofā ir zaudējis sievu un meitu, un viņam jāsāk sava dzīve lasīt kopā pa gabaliņiem. Iespējams, pārcelšanās uz citu pilsētu un ievākšanās vecā, senatnīgā mājā varētu kļūt par jaunas dzīves sākumu. Šķiet, ka sākumā māja it kā ieklausās Džonā un piemērojas tam, lai kādā brīdī sāktu ar to runāt – dīvaini un neizskaidrojami trokšņo caurules, līst ūdens, pārvietojas priekšmeti. Džons sāk pārmeklēt māju un augštāvā atrod noslēptu istabu, kurā reiz, ļoti sen, dzīvojis bērns, kurš pārvietojies ratiņkrēslā. Vai tas ir bērna gars, kurš pēc ilgiem gadiem pamodinājis māju un vēlas kaut ko pateikt? Džons sāk meklēt liecības par iepriekšējiem mājas saimniekiem, bet izrādās, ka kādai ietekmīgai personai tas nepatīk.

Režisoram Pīteram Medakam ir izdevies radīt filmu, kura vēlāk ir iedvesmojusi nākamos trilleru un šausmu kino veidotājus. Sākotnējais mājas miers un senlaicīgais skaistums lēnām un nepārvarāmi pielīst ar netveramu baiļu atmosfēru. Iespējams, jau pārdzīvotais sievas un bērna zaudējums ir notrulinājis galvenā varoņa šausmu izjūtu, jo ātri kļūst skaidrs, ka agrāk mājā dzīvojošais bērns ir miris vardarbīgā nāvē un šobrīd vēlas kādu sodīt un atjaunot taisnīgumu. Lai arī izpaliek mūsdienu specefekti, spoka manifestācijas ir tiešām biedējošas – dīvaini, cik ļoti var nobīties no lēkājošas bumbiņas un maza ratiņkrēsla.

.

The Others (2001)

Visticamāk, šī ir viena no populārākajām spoku filmām, jo tajā galvenajā lomā spēlē Nikola Kidmena. Es neesmu Kidmenas fane, bet jāatzīst, ka Greisas Stjuartes loma viņai ārkārtīgi piestāv –  ārēji vēsa un augstprātīga ģimenes māte, aiz kuras ledainās kārtiņas jaušama izmisīga vēlme par katru cenu saglabāt stāju un neļaut kādam nojaust savas bailes un iekšējo haosu. Filmas darbība norisinās Džersijas salā, Otrā pasaules kara beigās. Tobrīd salu bija okupējuši vācieši, un kara beigās tā bija praktiski nogriezta no ārējās pasaules. Greisa un viņas divi bērni – Anna un Nikolass dzīvo noslēgtā vidē, gaidot parnākam no kara ģimenes tēvu, bez tam bērniem ir reta slimība – gaismas nepanesamība. Filmas sākumā mājā ierodas noslēpumaina kalpu trijotne, kuras palīdzība Greisai nāk tieši laikā – pārējie kalpi ir māju negaidīti pametuši.

Pār salu ir sabiezējusi bieza, balta migla, tāda ir arī filmas darbība – lēnais stāsts par mājas dzīvi pāraug aizvien tramīgākā un nervus kutinošākā vēstījumā. Greisas vēlme aizsargāt bērnus no nezināmā mijas ar paniskām bailēm, un viņa nēsājas pa māju ar vīra bisi rokās, atslēdzot un aizslēdzot neskaitāmas durvis un meklējot neredzamos iebrucējus. Šajā mājā tumsa ir daudz drošāka par gaismu.

Varētu teikt, ka The Others vairāk ir drāma un trilleris, bet mazāk šausmu kino, tomēr uz ekrāna notiekošais rada tirpas arī filmu skatoties otro un trešo reizi, kad lielākā mistērija jau ir zināma. Spāņu režisors un scenārija autors Alehandro Amenabars līdztekus šausmām ir radījis arī ļoti skatāmu dramatisko kino, kurš atklāj kādas ģimenes traģēdiju.

.

The Orphanage (2007)

Laikam jau spāņiem ar šausmām ir īpašas attiecības, jo nebūt nav vajadzīgas Holivudas megazvaigznes, lai radītu labu un biedējošu kino. Vēl viens spāņu režisors Juan Antonio Bayona nu jau ar spāņu aktieriem galvenajās lomās un Giljermo del Toro kā producentu rāda stāstu par kādu nomaļu, pamestu bāreņu patversmi, kura tiek atjaunota darbībai pēc ilgāka pamestības perioda – Laura un viņas vīrs Karloss ir nolēmuši te izveidot ģimenes bērnu namu īpašiem bērniem. Senatnīgā māja, plašais dārzs un tuvīnā jūra ir kā radīta laimīgai dzīvei. Lauras dēls Simons iejūtas jaunajā vietā un drīz vien atrod sev draugus, kuri, tiesa, ir iedomāti, bet vecāki nolemj, ka tas viņa vecumā ir normāli. Simons ir labdabīgs, kustīgs bērns, bet patversmes atklāšanas svētkos nokaitina savu māti, viņi sastrīdas, bet pēc tam Simons vairs nav atrodams – viņu meklē gan mājā, gan dārzā, gan jūrā. Laura nozvēr, ka savu dēlu viņa atradīs – dzīvu vai mirušu.

No visām trim filmām The Orphanage ir visbiedējošākā un savā ziņā vistraģiskākā, jo tagadnē atbalsojas briesmīgs noziegums, kurš apkārtējo gļēvuma dēļ palicis nesodīts. Beleda Rueda ir lieliska Lauras lomā un būtībā tā ir viņas filma – traģiskais zaudējums Lauru pamudina pārvarēt jebkuras bailes un saprast māju, kura apēdusi viņas karsti mīļoto dēlu. Neļaujiet filmas treilerim jūs nobiedēt – tā drīzāk ir traģiska melodrāma ar spocīgu piedevu, bet ne klasiska šausmene.

Varbūt dīvaini, bet visām šīm filmām ir laimīgas beigas. Savā īpašā veidā laimīgas.

 

Grāmatu liste “Apsēstās mājas”

Mani lasīšanas ceļi gan stūrē visādos virzienos, tomēr agri vai vēlu tie atkal nonāk pie gotikas. Un viens no gotikas literatūras stūrakmeņiem ir darbības vieta – tumša, mistikas apvīta ēka, vislabāk – sena pils vai muiža. Bet noder arī vienkāršākas celtnes, galvenais, lai tām būtu savs spoks  vai vismaz tajās notiek kaut kas paranormāls. Tādēļ īstenībā var ņemt jebkuru gotikai veltīto romānu sarakstu un teikt, ka tajā noteikti būs atrodamas “apsēstās” mājas.

Kayceeus (from deviantart.com). Ready or not

Es prātoju, vai māja ir vainīga pie savas “apsēstības”? Reiz lasīju par pamestu māju kādā Krievijas nostūrī. Visādi citādi patīkamā ciemā viena māja jau gadu desmitiem stāvēja ar aizsistiem logiem un durvīm. Tās pēdējie saimnieki jau sen bija miruši, bet daudzkārtējie mēģinājumi māju apdzīvot bija beigušies nesekmīgi – īrniekiem uzbruka viena nelaime pēc otras, neviens nespēja izturēt ilgāk par gadu, bet pēdējie vasarnieki noslīka netālajā, seklajā ezerā, kurā neviens nekad vēl nebija gājis bojā. Naktīs māja dunēja un čabēja – vienvārdsakot, tā bija ideāla vieta spoku medniekiem. Tāds puisis arī uzradās, bet liels gan bija viņa izbrīns, kad viņš neatklāja šajā mājā neko neparastu – tā bija “tīra” no spokiem un arī atradās dzīvošanai labvēlīgā vietā. Kad aptaujāti vietējie sirmgalvji, atklājies, ka vēl viņu vecāki par šo māju runājuši ar baisām, jo tajā dzīvojis kāds ļauns, Sibīrijas katorgu izgājis vecis, kura meita apprecējās ar tādu pašu nelieti, tēva drauģeli, kurš savu sievu beigās nositis ar nagaiku. Viņu bērni bija iedzimuši tēvā un māju pārvērta par pritonu. Pēdējais saimnieks, veča mazmazdēls visu savu ģimeni nogalināja ar cirvi un pēc šīs traģēdijas māja gadus trīsdesmit stāvēja tukša. Kad jautāts garīdzniekam, vai var māju atkal attīrīt dzīvošanai, viņš atteicis, ka vislabāk būtu to nodedzināt. Senāk bijušas tādas mājas, kuras zemnieku sapulce nolēmusi nodedzināt, bet vietu uzart, apsēt ar nezālēm un neaiztikt gadu desmitiem. Stāsta morāle slēpjas tajā, ka ne jau māja ir vainojama pie ļaunajām lietām, kas tajā notiek, bet gan pašu cilvēku ļaunums to padara “apsēstu”.

Bet nu pie sarakstiem. Nesen atradu spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona izvēlētos 20. gadsimta desmit labākos gotikas romānus:

1. Shirley Jackson. The Haunting of Hill House (1959)

2. Joyce Carol Oates. Mysteries of Winterthurn (1984)

3. William Folkner. Sanctuary (1931)

4. James M. Cain Double Indemnity (1985)

5. William Hjortsberg Falling Angel (1978)

6. Mervyn Peake. Gormenghast (1950)

7. China Mieville. Perdicto Street Station (2003)

8. Angela Carter. Burning Your Boats (1997)

9. Stephen King. Pet Sematary (1983)

10. John Ajvide Lingqvist Let The Right One In (2004)

Neteiksim, ka visi desmit no Safona izvēlētajiem romāniem būtu klasiski gotikas paraugi, tomēr, iespējams, autors ir vadījies pēc noskaņas, kuri tie raisa. Pēdējos divus es esmu lasījusi, un tie man patika.

LibraryThing lasītāju balsojums grāmatas ar atslēgvārdu “haunted houses” ierindojis sekojoši: 1. Shirley Jackson “The Haunting of Hill House” ; 2. Sarah Waters “The Little Stranger”; 3. Richard Matheson “Hell House”; 4. Mark Z. Danielewski “House of Leaves”; 5. Nathaniel Hawthorne “The House of the Seven Gables”; 6. Jay Anson “The Amityville Horror”; 7. Stephen King “The Shining“; 8. Mary Downing Hahn “All The Lovely Bad Ones”; 9. Anne Rivers Sidons “The House Next Door”; 10. Susan Hill “Woman in Black”.

Vērts ir ielūkoties arī Goodreads veidotajos sarakstos Haunted houses un Hounted House Books, kuros abos līderis ir Stīvena Kinga “Shining“.

Interesanti ir arī LiveLib lasītāju veidotie saraksti Старинные замки и особняки  unТакие разные дома, kuri gan tēmu paver daudz plašāk un iepazīstina ar grāmatām, kurās māja ir viena no sižeta neatņemamām sastāvdaļām.

Юн Линдквист «Впусти меня» (2009)

Юн Линдквист. Впусти меня  / пер. Н. Банке. – Санкт-Петербург: Азбука, 2009. (John Ajvide Lindqvist. Låt den rätte komma in. 2004)

kadrs no zviedru ekranizācijas (2008)

Šī ir grāmata par vampīriem, par kuru ir vēlēšanās uzrakstīt atsauksmi tikai tādēļ vien, lai „norakstītu” no sevis nost sajūtas, kuras tā izraisa. Gribēju es modernu vampīrstāstu – dabūju ar uzviju. Tikai te nav ne miņas no pēdējā laika romantizētajiem vampīru tēliem, drīzāk varētu runāt par seno, zemniecisko šausmu saplūšanu ar urbāno vidi.

Zviedrija, 80-to gadu sākums, viens no Stokholmas jaunajiem rajoniem, kurš ir uzcelts klajā laukā. Autors uzskata, ka šī vieta bez vēstures nenāk par labu tās jaunajiem iemītniekiem, viss ir pārāk bezpersonisks, un ir kāda zemapziņas motivācija pēc saviem mītiem un leģendām. Nesen uz šo rajonu ir pārcēlies dzīvot kāds izbijis skolotājs ar mazgadīgu meiteni, un viņi būs iemesls veselai plejādei leģendu. Pats stāsts sākas ļoti ikdienišķi, lai arī ne mierīgi – puika vārdā Oskars ir kļuvis skolā par apsmejamo objektu, un ar katru dienu viņa izmisums palielinās. Viņš dzīvo kopā ar mammu, tētis alkoholiķis ir tālu, un viņš jūtas ārkārtīgi vientuļš un neaizsargāts. Tai pašā laikā apkārtnē notiek dīvainas slepkavības – līķiem ir notecinātas asinis un pārlauzta spranda.

Romāna darbība sākas agrā rudenī un beidzas novembrī, un ir tāda sajūta, ka, kļūstot aukstākam laikam, lasītājam tiek piedāvāts aizvien vairāk iespēju, lai viņam asinis stingtu dzīslās. Vai šausminošas ir slepkavības, vai arī kāda netverama, romānā dominējoša nolemtības sajūta? Tā ir Zviedrija, kurā bars margināļu klusām nodzer savu dzīvi, pusaudži salasās pagrabos, lai ostītu līmi, un pieaugušie tikai cenšas izmisīgi saprast viens otru un savus bērnus. Kaut kādā mērā šī nesapratne (un arī sensenos laikos paveikts ļaunums) izraisa lavīnas efekta notikumus, kuru centrā ir trausls bērns Eli – pedofila patvērums, Oskara pašapziņas cēlājs… un negants vampīrēns.  Eli nav izvēles – jānogalina, lai dzīvotu. Un dzīvot gribas.

Šajā grāmatā autors izvēlējies vampīrismu attēlot kā sava veida infekciju – no vampīra koduma cilvēka ķermenī izaug tāds kā svešķermenis – sirds ar smadzeņu šūnām – un pārņem cilvēka dzīvi. Ķermenis kļūst par instrumentu, un faktiski mirst tikai tad, kad mirst šī svešā sirds, līdz tam tas ir spējīgs dzīvot arī kā zombijs. Viena no grāmatas varonēm tiek sakosta un viņas pārdzīvojumi, pārtopot par vampīri – atzīstama autora fantāzijas veiksme.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      šausmene pēc būtības un sūtības – žanra cienītājiem;

2)      par cilvēkiem, kuri dara ļaunas lietas, lai saņemtu glāstu;

3)      veltījums visiem skolā apceltajiem pusaudžiem – cīnīties par savu pašapziņu vienmēr ir vērts (varbūt palīgā nāk nāves eņģelis).

Vispār man patika. Tāds stāsts, kas ilgi paliek atmiņā, un ne jau tikai vampīru dēļ. Noskaņa stindzinoša un ar asins garšu mutē.

Джинн Калогридис “Договор с вампиром” (2007)

Джинн Калогридис. Договор с вампиром / перевод И. Ивановa. – Mосква: Эксмо-Пресс, 2007. (Jeanne Kalogridis. Convenant with the Vampire (1995)).

1845.gada pavasarī jaunais Arkādijs Cepešs kopā ar savu sievu, kura gaida bērnu, atgriežas no Londonas dzimtenē – Transilvānijas mežu dziļumos noslēptā muižā, kurai kaimiņos slejas viņa vectēva brāļa Vlada viduslaiku pils. Viņš brauc, lai paspētu pie sava mirstošā tēva, bet tas neizdodas – viņiem pretim pa muižas kāpnēm noklumzā viņa kleinā māsa Žužanna, un Arkādijs acumirklī saprot, ka ir nokavējis. Tēva līķis jau ir kapličā, un, tumsai iestājoties, tur parādās arī vectēvocis Vlads – sirms un kumps, pēc izskata kā nāvei parādā. Arkādijs un Žužanna ārkārtīgi mīl savu sirmo radinieku, savukārt Arkādija angļu sievai Mērijai viņš liekas aizdomīgs – kāpēc roka skūpstot jānolaiza? Arkādija paredzētais liktenis ir – stāties tēva vietā par muižas pārvaldnieku, tomēr notikumi visriņķī sāk kļūt dīvaini, un viņam aizvien vairāk liekas, ka viņš jūk prātā. Arkādijam rādās viņa mazā, bērnībā suņuvilka nokostā brāļa rēgs, kurš uzstājīgi norāda uz mežu. Kas gan tur varētu būt paglabāts?

Kalogridisas vampīru triloģijas pirmais romāns ir prikvels Stokera “Drakulai”, hronoloģiski sākoties aptuveni 50 gadus pirms tā notikumiem. Tas arī bija galvenais iemesls, kādēļ grāmata mani uzrunāja bibliotēkas plauktā (kā arī gana labas Goodreads lasītāju atsauksmes). Pārdomājot iespaidus, jāatzīst – grāmata nepārsteidz, bet arī neliek vilties. Tā ir savam žanram atbilstoša vēsturiskā fantāzija ar vampiroloģisku mistikas un erotikas piesitienu. Patika tas, ka autore ir centīgi pētījusi attiecīgo Rumānijas laiku un vietu, tēli ir ticami, nedaudz kariķēti Stokera stilā. Mani, protams, aizrāva dažādi sīkumi. Piemēram, ‘Dracul‘ rumāniski nozīmē pūķis vai sātans, savukārt ‘Dracula‘  ir jau sātana dēls. Gāmatas uzbūve arī ir ņemta no Stokera – trīs galvenie varoņi raksta dienasgrāmatas, tā lasītājs arī visu uzzina. Un kur viņiem tik daudz laika dienasgrāmatas rakstīt? Televizoru laikam nebija :). Noskaņa grāmatai ir atbilstoši šaušalīgi gotiska: vēsturiska darbības vieta, ģimenes kapenes, tumšs mežs, sapelējusi pils, nobijušies zemnieki, ļauni pakalpiņi un vieglprātīgu ceļinieku neapskaužamie likteņi. Kalogridisa atbilstoši laikmetam ir ieviesusi dažu vampīru erotikas ainiņu, kas par ļaunu nenāk; varētu būt skaista aina: kaila sieviete atver logu un mēnessgaismā gaida, kad viņas priekšā savērpsies neskaitāmas mirdzošas daļiņas un Tumsas kungs izsliesies visā savā godībā.

Vampīru mitoloģijai gribu atzīmēt, ka šeit par vampīru var kļūt jebkurš cilvēks, kurš jebkad ir sakosts, t.i. viņš pat to var neatcerēties, bet pēc viņa nāves obligāts ir miets sirdī un nogriezta galva ar ķiplokiem piestūķētu muti (jo citādi galva var pierāpot pie ķermeņa un pieaugt atpakaļ. Brr!). Jaunākos laikos sakošana vēl nenozīmē pārtapšanu par vampīru – ir vajadzīgs rituāls.

Grāmata ir gana aizraujoša savam žanram, un autore uz mākslu nepretendē (kas iepriecina). Tādēļ mani nedaudz izbrīna, ka vampīru buma laikā latviski ir tulkoti Kalogridisas pseidovēsturiskie romāni, bet šī triloģija ir atstāta nepamanīta. Starp citu, pati Kalogridisa atzina, ka viņai no sevis sacerētā vislabāk patīk tieši šī grāmata! Mani arī izbrīna, ka tā nav ekranizēta – ar labu scenāriju, tā varētu būt baudāma šausmene. Drakula šai grāmatā ir saistošs, divsejains tēls, savukārt Žužannas pārtapšana no pelēka, kliba pīlēna par baismu tumšo gulbi un vēlākā nožēla varētu būt kādai aktrisei īsts izaicinājums.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) vampīru literatūras cienītājiem – patīkams strēbieniņš;

2) Karpatu kalnu bīstamie līkloči, spokainie meži un draudīgie vilki;

3) kā tikt galā ar Cepešu dzimtas lāstu – asinsūcēju grāfu Vladu Drakulu.

Brems Stokers “Drakula” (1994)

Brems Stokers. Drakula / no angļu val. tulk. Harijs Veidemanis. – Rīga: Liesma, 1994. (Bram Stoker. Dracula (1897))

Kadrs no filmas "Dracula"(1958)

Grāfs Drakula mani sūca pa mazam gabaliņam; nezināmu iemeslu dēļ man negāja raiti un grāmata lasījās daudz ilgāk, nekā bija domāts. Bet tas nekas, tas tikai nozīmē, ka es visu labāk atcerēšos.

Brems (Abrahams) Stokers neradīja ne pašus vampīrus, ne ieviesa attiecīgo grāmatu žanru, bet viņa ietekme uz vampīru literatūru ir milzīga. Iespējams, ka bez viņa grāmatas nemaz nebūtu radusies visa sekojošā apsēstība ar šiem nemiroņiem, kas nu jau ir izaugusi industrijā. Nerunājot nemaz par grāmatām, Drakulas ekranizāciju vien ir vesels blāķis. Pateicīgam Stokeram jābūt arī Rumānijas tūrismam un varbūt arī Valahijas grāfam Vladam III Drakulam, lai kādā kapā viņš pēdējos 100 gadus negrozītos. Tautā mitoloģizētais 15.gs. nežēlīgā valdnieka tēls izdevīgi savienojās ar Stokera Transilvānijas folkloras pētījumos iegūtajām ziņām par mistiskajām būtnēm, jo īstais grāfs Drakula, protams, nekādas asinis nedzēra (kuru gan tas tagad interesē?). Stokers ne tikai izdomāja savu grāfu Drakulu, bet viņš arī uz folkloras pamata ieviesa dažus jauninājumus. Folklorā, piemēram, dzīvie miroņi un vilkači ir stingri nodalīti, savukārt Stokers vampīru apveltīja ar spējām mainīt savu fizisko veidolu. Drakula var izsaukt negaisu un miglu, var pats par to pārvērsties, kā arī pieņemt dzīvnieka veidolu (sikspārņa). Jaunāko laiku grāmatās tā vairs nav – vampīru un vilkaču funkcijas atkal ir nodalītas. Dažādi ir arī vampīru briesmu avoti – ķiploki, krucifiksi, oblātas, apses mieti, bet netiek minēts vēlāk tik populārais sudrabs. Drakulu neredz spogulī, viņš nevar ienākt bez uzaicinājuma, viņam ir bail no tekoša ūdens, tomēr gaismu viņš panes un saules staros neapdeg. Folkloras vampīrs nedrīkstēja kustēt tālu no sava zārka, Stokers to atrisināja, liekot Drakulam pārvietoties kastē, kura pilna ar dzimto zemi – faktiski izvilka vampīru no laukiem uz lielpilsētu; mūsdienu vampīriem šī detaļa vairs nav būtiska. Kā arī Stokers esot pirmais, kurš jauna vampīra radīšanas procesā liek upurim dzert paša vampīra asinis, folklorā, kā saprotu, pietika ar sakošanu.

Romāns ir rakstīts epistolārā formā – visi iesaistītie varoņi vai nu raksta dienasgrāmatas vai vēstules viens otram. Jāatzīst, ka brīžiem man darbība šķita par gausu – kamēr tie aristokrāti savā starpā izskaidrojas, Drakula sen jau ir paņēmis vagu un tā vien gribās viņiem uzsaukt: kustās fiksāk! Daži varoņi arī mira ļoti ilgi, bet bez šīm žēlabām un gauduļainājām agonijām jau laikam īstu vēsturisku gotiku dabūt nevar. Tomēr fināls pārspēja visu! Un es Stokeram piedevu iepriekšējo minstināšanos un klīrēšanos, jo tas bija drūmi, baisulīgi un vampīriski. Lai nedaudz runā varoņi:

Abrahams van Helsings: Bet ir lietas, kuras jūs nezināt, tomēr uzzināsiet un pateiksieties man par zināšanām, kaut arī tās nav diezcik patīkamas lietas.

Džonatans Harkers: Dievs! Palīdzi man saglabāt skaidru prātu, vairāk es neko nelūdzu. Mana drošība vai pārliecība par to – tas viss jau beidzies.

Mīna Harkere: Nešķīsta! Esmu nešķīsta! Pat Visuvarenais novēršas no manas miesas.

Doktors Džons Sjūards: Reizēm man liekas, ka mēs visi esam jukuši un atgūsim skaidru sajēgu tikai trakokreklos.

Lūsija Vestenra: Es nelikšos ne zinis par to spārnu švīkstoņu aiz loga.

Arturs Holmvuds, lords Godalmings: Tagad esmu pārliecinājies, ka pasaulē patiešām ir arī kaut kas tāds, ko prātam nav iespējams aptvert.

Pacients Renfīlds: Mušām arī cukurs garšo, bet man garšo mušas, tātad man garšo cukurs.

Grāfs Drakula: Visas šīs dzīvības es atdošu tev un vēl vairāk dzīvību, un vēl lielākas uz neskaitāmiem gadiem, ja tu nolieksies un zemosies manā priekšā.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) vampirologu Bībele;

2) ģībstošas lēdijas, cēli glābēji, mistiskas briesmas un vientuļš monstrs – kas var būt labāk par šo?

3) varbūt izturēsimies nedaudz piesardzīgāk pret resnu, melnu sikspārni, kurš sitas pret logu – ne visi dzīvnieciņi ir jāglābj no briesmām.

Vampiroloģija

Albert Joseph Penot "Bat woman" (1890)

Varbūt kādam šķiet, ka mana šermuļu un drebuļu sērija ir beigusies  – nav tiesa, esmu atstājusi labāko desertam. Un desertā ir vampīri! Mūslaikos tik ļoti mīlētie krēslas radījumi ar asajiem, baltajiem zobiņiem, kuri no nešķīsteņiem ir transformējušies par sabiedrības akceptētām būtnēm. Quo vadis, sabiedrība? Kas pievilina pārsvarā jaunas sieviešu kārtas būtnes tumšo vāciņu grāmatām ar bāliem jaunekļiem un asins pilēm uz vāka? Romantikas trūkums ikdienā un mūžīgas mīlestības solījumi vai slēptas mazohistiskas tieksmes un vēlēšanās būt vājai un pakļāvīgai pasaulē, kur sievietēm nupat jau jāvar viss un vēl mazliet?

Kā zināms, vampīra tēls nāk no folkloras, un folklorā viņš nav nekāds princis – diezgan pretīgs ne-mironis, visbiežāk kāds bijušais zemnieks, pārtapis par asinssūcēju. Tomēr 18.gs. beigās vampīrs parādās literatūrā, un tam ir vairāki iemesli: 1) sākas  folkloras vākšana un pētniecība, un rakstnieki atklāj sev jaunus sižetus; 2) literatūra atbrīvojas no baznīcas ietekmes, un tiek principā pieļauta iespējamība, ka cilvēka dvēsele pēc nāves nenonāk ne debesīs, ne ellē; 3) romantisma uzplaukums literatūrā, kam raksturīgs individuāls, nestandarta skatījums uz notiekošo un attiecīgi vēlēšanās cilvēciskot ļauno tēlu.

Folkloras vākšana aktīvi notika Vācijā, tādēļ šeit arī parādās pirmie literārie darbi, piemēram, Gētes “Die Braut von Korinth” (1797).  Tomēr uzskata, ka tie vēl ir tikai folkoras pakaļdarinājumi, bet pirmais klasiskais literārais vampīrs ir lords Ratvens (Lord Ruthven) no Džeimsa Polidori īsstāsta The Vampyre (1819). Polidori bija Bairona ārsts, un Ratvena tēls ir klasisks baironisks tipāžs – dēmonisks un drūms dekadents. Mūsdienu izpratnē Ratvens vēl ir tālu no vampīra, jo viņam nekaitē saules gaisma un viņš nebarojas tikai no asinīm. Tomēr viņš vairs nav derdzīgs pussadalījies zemnieks, bet cēls aristokrāts. Polidori it kā savienoja divus jau esošus tēlus – no kapa augšamcēlušos asinssūcēju un dēmonisku pavedinātāju, kuram piemīt pārdabiskas spējas sev pagarināt dzīvi un skaistumu uz pavesto un pamesto upuru rēķina.  Polidori stāsts radīja daudzus sekotājus, lielākoties gan tā bija sēnalu literatūra. Izcelt var īru Šeridanu le Fanu un viņa sarakstīto “Carmilla” (1872) par 150 gadus vecu lesbiešu vampīri, kura ēd jaunas meitenes. Mūsdienu vampīra etalons, protams, sākas Brema Stokera romānā “Drakula” (1897) – viņš vampīra tēlu kanonizēja, fiksējot tā ārieni un nosakot vampīram raksturīgo īpašību kopumu. Un tālāk literatūrā ir jau tā saucamais postdrakulas periods, kurš principā variē jau noteiktu, ierobežotu izteiksmes līdzekļu komplektu, un līdz pat Otrā pasaules kara beigām pārsvarā atrodams bulvārliteratūrā un komiksos.

Toms Krūzs Lestata lomā filmā"Intervija ar vampīru"

70-to gadu vidū literārie vampīri piedzīvo renesansi, un tas lielā mērā notiek pateicoties Annas Raisas grāmatai ” Intervija ar vampīru” (1976). Raisas galvenais varonis Lestat de Lioncourt ir antivaronis, kurš atšķiras no saviem iepriekšējiem sugasbrāļiem. Raisa vampīriem rada gan vēsturi, kura ir daudz senāka par Vlada Drakulas laikiem, gan arī savu sabiedrību, kura sen jau eksistē paralēli cilvēku pasaulei. Protams, neiztikt arī bez vampiroloģiskā uzvedības kodeksa atsvaidzināšanas – kā tad īsti ir ar tiem ķiplokiem, spoguļiem, krucifiksiem un jaunu vampīru radīšanas procesiem. Pēc Annas Raisas vampīru romāni ieguva otru elpu, un ir pat tāds viedoklis, ka tie ir sekmējuši gotu kustības attīstību.

Modernais vampīru romāns ne-mironi vairs nerāda kā monstru, bet kā būtni, kura svaidās starp vēlēšanos padzert asintiņas un tieksmi saglabāt cilvēciskuma paliekas. Otra tendence – vampīra iefiltrēšana cilvēku sabiedrībā, vampīrs nav vairs vientuļš monstrs vai noslēgtas, savdabīgas ģimenes daļa.

Vampīru popularitāte izskaidrojama ar to, ka viņi personificē  vairākus fundamentālus cilvēka baiļu avotus – nāvi (bailes no nezināmā, nesaprotamā), slimību (kodiens kā infekcija un rezultātā saslimšana, arī bailes no dzīvības spēku mazināšanās), nakti (bailes no tumsas), zvēru (bailes no plēsoņas agresivitātes, bailes kļūt par medību upuri), seksu (puritāniskas bailes no seksuālas baudas, ar kādu bieži asociē vampīrus), dubultnieku jeb ēnu (bailes no savas ēnas puses, ļaunā dvīņa).  Iepazīstot un cīnoties ar vampīriem, simboliski notiek cīņa ar cilvēka paša bailēm.

Vampīru literatūras grāmatlistes. Dažas ieskatam.

Kevina Džeksona Top 10 vampire novels:

1. Richard Matheson. I Am Legend (1954);

2. George RR Martin. Fevre Dream(1982);

3. Simon Raven. Doctors Wear Scarlet(1960);

4. John Marks. Fangland (2007)

5. Stephen King. Salem’s Lot (1975)

6. Anne Billson. Suckers (1993)

7. Kim Newman. Anno Dracula (1992)

8. Rachel Klein. The Moth Diaries (2002)

9. John Ajvide Lindqvist. Let the Right One In (2004)

10. Bram Stoker. Drakula (1897)

Топ 15 книг о вампирах

1. Дракула Брема Стокера (1897)

2. Брайан Ламли “Некроскоп”

3. Уитли Стрибер “Голод”

4. “Вампирские хроники” Энн Райс

5. Шарлин Харрис “Тайны вампиров-южан”

6. “Сумеречная сага” Стефани Майер

7. Даррен Шен “История одного вампира”

8. “Академия вампиров” Рэйчел Мид

9. “Штамм. Начало” Гильермо дель Торо и Чак Хоган

10. А.К. Толстой “Упырь” “Семья вурдалака”

11. В. Панов “Царь горы“

12. С. Лукьяненко “Ночной дозор”, “Дневной дозор”, “Сумеречный дозор”, “Последний дозор”

13. В. Пелевин Empire “V”

14. Лиза Джейн Смит “Дневники вампира”

15. Джинн Калогридис “Договор с вампиром”, “Дети вампира”, “Князь вампиров”

Zīmīgi, ka sarakstos sakrīt tikai viena grāmata (Drakula), kas zināmā mērā parāda vampīru romānu daudzveidību – katra gaumei kaut kas atradīsies.

Tonija Morisone “Mīļotā” (2006)

Tonija Morisone. Mīļotā / no angļu val. tulk. Ieva Lešinska. – Rīga: Zvaigzne, 2006. (Toni Morrison. Beloved (1987)).

Ar Pulicera prēmiju apbalvotajam romānam es jau ilgāku laiku metu apkārt lokus kā ziņkārīgs, bet bailīgs dzīvnieks uz ēsmu. Iemesls – esmu redzējusi 1998.gada ekranizāciju un tā ir derdzīgākā filma, ko jebkad esmu skatījusies; nepārspīlējot, es nedēļām pēc šīs filmas vēlējos nomazgāt sajūtu, ka esmu aplipusi ar kaut ko pretīgu. Tomēr nedomāju, ka pati nobeliste Morisone un viņas grāmata būtu pelnījusi tādu attieksmi.

Pamatvēstījums norisinās 1873.gadā, Sinsinati, Ohaio štatā, bet varoņi bieži atceras savu dzīvi 50-tajos Kentuki štata plantācijā. Kādā mājā dzīvo no verdzības izbēgusī Seta kopā ar savu meitu Denveru, mājas agrākie iemītnieki – Setas vīramāte Mazulīte Sugsa ir mirusi, bet abi dēli aizbēguši vēl pusaudži būdami. Jā, dēli ir prom, jo nevarēja izturēt nevaldāmo mājas garu. Seta zina, kas ir šis gars – viņas nogalinātā meitiņa Mīļotā. Pirms astoņpadsmit gadiem Seta kopā ar bērniem aizbēga no sava saimnieka Kentuki štatā, bet pēc 28 dienām viņa tika atrasta. Prātam apmiglojoties, viņa pārgrieza rīkli savai meitiņai, lai tikai nepieļautu atgriešanos verdzībā. Savu viņa panāca, jo saimnieks redzēja, ka strādnieku te nebūs, un brīnumainā kārtā varas iestādes Setu nepakāra, bet atlaida brīvībā. Tomēr no viņas novērsās visi apkārtējie, un viņas ar Denveru dzīvo ļoti vientuļi. Kā gaidīts viesis tiek uzņemts Setas draugs no verdzības laikiem Pols D, bet vēl pēc kāda laika savādā kārtā uzrodas dīvaina 20-gadīga meitene un projām neiet. Likās, ka viņai nav, kur iet. Kas viņa tāda? Atrisinājums slēpjas rētā zem viņas zoda.

Pētīju, ka lasītāji-vienkāršie romānam ir devuši krasi atšķirīgus vērtējumus – no šedevra līdz mocībai. Kritiķi, protams, viennozīmīgi atzīst par augstvērtīgu literatūru. Zemie vērtējumi, iespējams, ir no tiem, kuri šo grāmatu ir bijuši spiesti lasīt, jo koledžās tā ir iekļauta kā obligātā literatūras kursā (un mēs taču zinām, kas viss, kas ir obligāts, ir mocība). Otrs iespējamais iemesls – grāmatas vēstījums nav lineārs, tam mainās stāstnieki, rakstniece brīžiem pamet druskas, no kurām pašam jāveido stāsts. Tas ir interesanti, bet nepieradušam – apgrūtinoši. Mans viedoklis ir tāds, ka grāmata ir neaizmirstama, pie kam ir pilnīgi vienalga, vai tā patīk vai riebjas, notikumi iespiežas atmiņā, lai raisītu aizvien jaunas asociācijas.

Morisone skar daudz tēmu, un koledžu studenti ir sarakstījuši kaudzēm eseju. Mani rosināja brīvības tēma. Ja cilvēks nekad nav bijis brīvs, t.i. NEKAD, vai viņš vispār var tāds kļūt?

Freeing yourself was one thing; claiming ownership of that freed self was another. / Atbrīvoties bija viens, bet gluži kas cits – pieteikt īpašuma tiesības uz šo atbrīvoto sevi.

Grāmatā ir brīnišķīgs tēls – Mazulīte Sugsa, kuru dēls vecumdienās ir izpircis no verdzības, un viņa ir kā labais gars, miera osta visiem bijušajiem vergiem. Uzstājoties izcirtumā kā sludinātāja, viņa mudina bijušajiem vergiem mīlēt sevi, katru savu miesas šūnu, lai tie iegūtu vērtību un cieņu vispirms jau pašu acīs.

Manu ilgāku pārdomu temats bija tulkojums. Nedaudz salīdzinot tekstu, man radās sajūta, ka es lasu tā versiju. Kas manā izpratnē nav labi, jo, manuprāt, tulkojumam ir jābūt kā spogulim, tas nedrīkst izveidot citu atspulgu, pat ja tas varbūt ir labāks. Ja autore raksta said un said, tad kāpēc jātulko teica un prātoja? Un arī lieki vārdi taču nav vajadzīgi (Then something – Un tad kas negaidīts; What’s left – Kas jau nu palicis pāri), jo Morisone bieži rada stāstījuma ritmu, kurš tulkojumā kļūst cits. Es nesaku, ka tulkotājas versija ir slikta, tomēr man bija pārdomas par to, cik cieši tulkotājam jāturas pie oriģinālā teksta.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) lielisks, bet emocionāli smags vergu dzīves atainojums ASV 19.gs.pirmajā pusē;

2) kā vergam kļūt patiesi brīvam? Viņš piešķir sev jaunu vārdu un iegūst māju un darbu, un viņam pat maksā algu, tomēr zemapziņā pagātnes važas paliek;

3) par īsto cilvēku dzīvē: “She is a friend of the mind. She gather me, man. The pieces I am, she gather them and give them back to me in all the right order. It’s good, you know, when you got a woman who is a friend of your mind.”

Jūnija seriāls: American Gothic (1995-1996)

Keileba māsa Merlina - spoks (Sarah Paulson)

Reiz kādā Dienvidkarolīnas pilsētiņa Trinitī dzīvoja šerifs Lukass Baks. Labi dzīvoja, viss viņam gāja no rokas, pilsētā valdīja kārtība un viss notika pēc viņa prāta. Hm, ar nelielu sātanisku spēku palīdzību… vai arī Lukass Baks pats bija… ziniet, tas, ko parasti vārdā nesauc. Ar šerifu Baku visu var sarunāt, jā, viņš jums palīdzēs, bet atcerieties, ka paliekat viņam parādā. I don’t actually give; I deal. Are you ready to make a deal? Viņa izmestajos tīklos ir sapinušies lielākā daļa Trinitī iedzīvotāju, bet nevar viņam pārmest ļaunprātību – cilvēki paši sev nobruģē ceļu uz elli, šerifs tikai sagādā bruģakmeņus.

Lukasam ir sava komanda – gļēvulīgais, bet izpildīgais šerifa palīgs Bens un mīļākā, jaunāko klašu skolotāja Selēna. Īpaša interese Lukasam ir par Keilebu Templu, desmitgadīgu puiku, kuram viņš ir bioloģiskais tēvs. Keilebs ir bārenis – māte izdarīja pašnāvību uzreiz pēc viņa dzimšanas, bet tēvs tiek nogalināts policijas iecirknī, pēc apsūdzības par Keileba māsas nogalināšanu. Māsā nāk ciemos pie Keileba spoka veidolā.Vēl seriālā ir Keileba māsīca Geila, kuras vecāki ir sadeguši ugunsgrēkā, un slimnīcas dakteris Mets, kurš piedzēries autoavārijā ir nogalinājis savu sievu un meitu. Miroņu parāde, tā sacīt. Bet neviens jau nesolīja saulainu pastaigu vasaras vidū.

Šerifs Lukass Baks (Gary Cole) un Keilebs (Lucas Black)

Dažas no dzīves mācībām, gūstamām no seriāla:

Being dead does not mean being gone.
Don’t mess with the law. Even if you win, you lose.
Conscience is just a fear of getting caught.
No conscience is better than some conscience.
A good loser is still a loser.
Never accept a favor, the price will be too high.
If you witness a crime, find a way to profit from it.
Strange things happen at bridges.
Bad things happen to bad people.
Terrible things happen to good people.
If you are really terrible, you must be the Sheriff.

Lai arī seriāla virsuzdevums ir šausmas un mistika, tomēr galvenie varoņi nekad nepazaudē  humora izjūtu, kas ļauj rāmāk uztvert miroņa rociņu kapu zālē vai arī, tieši otrādi, neļauj ieslīgt sentimentā, parādoties mīļotajiem spoku formātā. Šerifa Baka ciniskie jociņi un dzīves prātulas patīkami atsvaidzina viņa ļauno tēlu, un īstenībā jau viņš nemaz tik ļauns nav. Tīri simpātisks vietēja meroga dēmons.

Ja kāds grib skatīties seriālu, ir jāpievērš uzmanība sēriju secībai. TV sabiedrība CBS pret seriālu ir diezgan dīvaini izturējusies – divas sērijas vispār netika parādītas, bet vēl divas – vēlāk kā bonuss, lai arī bez tām pāris notikumi ir neskaidri. Iespējams, ka tās tika atzītas par pārāk šausmīgām ģimenes kino vakaram (tā arī tas varētu būt). Oriģinālā sēriju secība šeit.

TV mistikai un šausmām ir ļoti viegli aiziet pa taku, kas pilna ar banalitātēm un samākslotību (kas diezgan ātri izdevās  Ghost Whisperer). American Gothic, lai arī nu jau nedaudz vecmodīgs, tomēr priecē ar neviennozīmīgiem un ticamiem tēliem, labiem aktieriem un intriģējošu sižetu. Uzskatu, ka man ir palaimējies, netīšām uzejot šo stāstu par nebeidzamo cīņu starp ļauno un labo.

Tuk. Tuk. “Someone’s at the door.”

Henrijs Džeimss “Skrūves apgrieziens” (2000)

Henrijs Džeimss. Skrūves apgrieziens / no angļu val. tulk. Dagnija Dreika. – Rīga: Valters un Rapa, 2000. (Henry James. The Turn of the Screw (1898))

Jā, nu sveiki,  Henrij un Tava vispazīstamākā grāmata! Es tikai nezinu, kāpēc man jau krietnu brīdi ir jāmokās, lai izdomātu, ko par to uzrakstīt. Sižets taču ir tik vienkāršs. Kārtējā mācītāja meita – guvernante iepazīstas ar savu darba devēju, kurš viņu nolīgst saviem krustbērniem, kuru vecāki ir miruši. Dīvaini ir tas, ka par bērniem viņš neko nevēlas zināt, un guvernante kļūst par to galveno aprūpētāju. Guvernante atbrauc, iepazīstas ar mazo Floru, brīnišķīgu bērneli, un saimniecības vadītāju – draudzīgu sievieti. Pēc kāda laika ierodas Mailss – otrs brīnišķīgais bērns, kurš nez kāpēc ir izslēgts no internātskolas. Un tad sākas bezrūpīgs laiks, kurā nekas netraucē ciešai un laimīgai draudzībai. Idilli pārtrauc brīdis, kad guvernante ierauga muižas tornī kādu rēgu, kurš viņu nobiedē līdz sirds dziļumiem. Tālākie notikumi parāda, ka tā nav nejaušība, vēl vairāk – apkārtnē klimst vēl viens… Un bērni par to ir lietas kursā:

Nekādā veidā nespēju atbrīvoties no visai nomācošas domas – lai ko es arī redzētu, Flora un Mailss redzēja vairāk – redzēja ko spokainu, manis nepamanītu, no baismas pagātnes līdznākošu. Tas, protams, lika visapkārt vēdīt saltumam, lai gan mēs, cik vien skaļi spēdami, apliecinājām, ka to nejūtam, – un visi trīs atkal un atkal lieliski apguvām māku iezīmēt parādīšanās beigas, izpauzdami to gluži vienādi.

Ar laiku guvernante pārliecinās, ka ar tiem bērniem kaut kas nav lāgā – pārāk jau nu eņģeliski un tā vien cenšas viņu apmuļķot. Bet varbūt tas viņai tikai rādās? Tālāko stāstīt nav īsti jēgas, jo neesmu pārliecināta, ka pareizi sapratu, ko tas viss nozīmē. Bet es neesmu vientuļa savās sajūtas – liela daļa lasītāju un kritiķu (drīzāk jau visi) mokās pārdomās, un, iespējams, tieši tādēļ Džeimsa “Skrūves pagrieziens” ir viens no viņa populārākajiem darbiem. Lasīju par tādu smalku lietu kā teksta semantiskā analīze, kuras rezultātā ir izsecināts, ka guvernante spokus uzskata par dēmonu personificējumiem, kuri ir apsēduši bērnus, un viņa pati ir nosacītā dēmonu izdzinēja. Cits viedoklis prāto, ka spokus guvernante ir izdomājusi un īstenībā pati bija šizofrēniķe. Bet nē, stāsta gaitā pierādās, ka bērni arī redz spokus un no tiem nemaz nebaidās. Kad nokļūst līdz freidismam, kļūst vēl interesantāk – varbūt teksts miglaini vēsta par Mailsa pavešanu? Pilnīgi noteikti var sacīt vienīgi to, ka romāns pilnībā atspoguļo viktoriāņu laika noslēpumaino atmosfēru – ir lietas, par kurām nerunā vai runā tikai pusvārdos. Spēle ar nepasacīto. Ir skaidrs, ka spoki ir kalps un iepriekšējā guvernante, kuri bija mīlnieki. Tiek doti mājieni, ka viņiem ar bērniem bija ļoti labas attiecības. Ko viņi darīja ar bērniem? kā nomira? vai spokiem ir kāds plāns? – plašs lauks fantāzijām.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Džeimss prot radīt spokainu atmosfēru burtiski no zila gaisa;

2) iespējama daudzveidīga interpretācija galvas palauzīšanai;

3) stāsts ir atstājis vērā ņemamas pēdas vēlāko gadu literatūrā.

P.S. Grāmatas latviešu izdevums droši varētu pretendēt uz balvu par neizteiksmīgāko vāku – tā drīzāk ir pildspalvu reklāma, nevis noslēpumains gotiskais romāns.