Sākums

Emīlija Bronti “Kalnu aukas” (1991)

4 komentāri

Emīlija Bronti. Kalnu aukas / no angļu val. tulk. H.Gintere. – Rīga: Avots, 1992. (Emily Brontë. Wuthering Heights. 1847.)

Bill Brandt. Top Withens, Yorkshire Moors (1945)

Ir 19.gs pirmā puse, un Emīlija Brontē (1818-1848), pieklājībā un pieticībā audzināta mācītājmeita raksta savu vienīgo romānu – par mežonīgu mīlestību, par postošām kaislībām, kuras padara nelaimīgus gan pašus mīlētājus, gan viņu ģimenes. Drūmais atradenis Hitklifs un aušīgā lauku muižnieka meita Katrīna savā egoistiskajā apmātībā rotaļājas ar savām jūtām, nesaprotot, ka viņu attiecībām nav nākotnes.

Nevaru teikt, ka sākumā romāns mani ļoti aizrāva, jo priekš manis tas bija pārāk eksaltēti. Tomēr atgādināju sev, ka tas ir gotiskais romāns, kurā pārspīlētas emocijas un ciešanu mocīti cilvēki ir norma. Tīrelī plosās vēji, un koku zari sitas logā, kurā parādas sievietes rēgs; dēmonisks tirāns noved sievietes līdz šņukstiem un vaimanām; no negatīvajiem varoņiem nāk lāsti, bet pozitīvie tēli ir apgaroti un sirdsšķīsti. Dramatiskie pārspīlējumi man lika svārstīties pārdomās līdz brīdim, kad Katrīna saka:

Ja visi aizietu bojā, bet viņš paliktu, es vēl varētu dzīvot; un, ja visi paliktu, bet viņš tiktu iznīcināts, pasaule man kļūtu gluži sveša un es tajā vairs neiederētos. / If all else perished, and he remained, I should still continue to be; and if all else remained, and he were annihilated, the universe would turn to a mighty stranger: I should not seem a part of it.

Ļoti sakāpināti un ideālistiski, bet patiesi – pirmajai mīlestībai nepiestāv pustoņi, te der tikai balts vai melns. Ja vēl atceras, ka viņi abi ir pusaudži, kuri dzīvo praktiski nekurienē un satiek ļoti ierobežotu cilvēku skaitu, tad vismaz viņu sakāpinātās jūtas ir ļoti saprotamas.

Kad Katrīna apprecas ar kaimiņu muižnieka dēlu Edgaru, un Hitklifam piedāvā apprecēt tā māsu, viņš viņu nicinot, teic:

Kad esi nolīdzinājusi līdz ar zemi manu pili, tad nedomā uzcelt tās vietā būdu un pašapmierināti tīksmināties par savu labdarību, piedāvādama man to par mājokli.

Un Hitklifa ļaunums, ieņemts jau bērnībā, sāk savu postošo ceļu kā gandējoša puve, lai iznīcinātu visus, kas viņu šķīruši no Ketrīnas. Romāna pēdējā trešdaļa mani pārliecināja visvairāk, jo tajā bija ļoti skaidra noskaņa – skaudra un izmisusi, gotiski drūma. Hitklifa ceļš uz pašiznīcināšanos ir neapturams, un viņš ir nolēmis paraut sev līdz arī visus pārējos.

Par romānu vairāk nerakstīšu – ir ļoti laba mājas lapa The Reader’ s Guide to Wuthering Heights, kurā sīki jo sīki viss ir pastāstīts. Iesaku apskatīties ciltskoku, citādi sākumā grūti orientēties, kas kuram radinieks. Tur ir arī māju plāni, apkārtnes ainavas un citas labas lietas.

Tikpat ļoti, cik romāns, mani interesēja arī pati Emīlija Brontē – no kurienes šai mācītāja meitai tādi kvēli teksti? Emīlija bija noslēgta, rezervēta, viņai  patika dzīvot Hevordā, mācītājmājā, aizbraucot viņa sāka nīkuļot un steidzās atgriezties. Viņas mājas mīlulis bija buldogs Kipers – viņai ļoti padevīgs, bet pret pārējiem negants. Par māsu Šarlote raksta tā: “Mana māsa Emīlija nebija atklāta rakstura cilvēks, nedz arī tāds, kura klusākajās un slēptākajās domās un jūtās varētu bez atļaujas nesodīti ielauzties – pat tuvākie un dārgākie.” Emīlija pati galīgi nebija vāja būtne, visas dzīves likstas pieņēma stoiciski un drosmīgi. Viņa  saslima sava brāļa bērēs un trīs mēnešu laikā viņu “apēda” ātrais dilonis, bet viņa atsacījās gan no zālēm, gan citu palīdzības, līdz pēdējam turoties pie saviem paradumiem un neatkarības. Vispār paliek iespaids, ka viņa izdzīvoja kāda romāna varones likteni, līdz pēdējam elpas vilcienam paliekot tēlā.

Romānā ir daudz ļaunuma un daudz niknuma – vai tiešām šai noslēgtajā mācītājmeitā dzīvoja tādas emocijas? Pastāv ideja, ka autors, kurš aizliedzis sev domāt par seksu (un arī daudz neko par to nezina) sevī valdošo spriedzi izpauž sadomazohistiskā veidā. Tādēļ piedāvā romāna vardarbīgās ainas aizstāt ar gultas ainām, un viss nostājoties savās vietās. Diez vai Emīlijai bija nojausma par to, ka nākotnē par viņas darbu sacerēs neskaitāmus pētījumus, minot viņas izdomātās pasaules varoņu psihes labirintus.

Romānam ir vairāki ekranizējumi, bet populārākais varētu būt 1992.gadā uzņemtais ar Ralfu Fainsu un Žiljetu Binošu galvenajās lomās. Fainss ir ļoti pārliecinošs Hitklifs (nu man pret viņu vispār ir siltas jūtas), bet kopumā filma nav liela veiksme. Tas gan ir grūti ekranizējams darbs – gan tīreļiem un akmens muižām, gan varoņu pacilātajām jūtām ir viegli kļūt plakātiskām un dekoratīvām. 2011.gada rudenī ir paredzēta vēl vienas ekranizācijas pirmizrāde, šeit Hitklifu tēlos afroangļu (!) jaunietis. Redzēs, kas sanācis.

Nespēju attturēties no kārdinājuma pievienot Keitas Bušas dziesmu “Wuthering Heights”, jo tā labāk par filmu ataino romāna noskaņu. Es teiktu – insane, tulkojot to gan kā neprātīgu apmātību, gan psihisku neveselību.

 

Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne” (1976)

1 komentārs

Oskars Vailds. Doriana Greja ģīmetne: romāns / no angļu val. tulk. Jānis   Ezeriņš. – Rīga: Liesma, 1976. (Oscar Wilde. The Picture of Dorian Gray (1890))

Jean-Hippolyte Flandrin. Jeune Homme… (1836)

Atceros, ka šī grāmata mājās ir bijusi vienmēr, tomēr, lai arī zinu tās sižetu, neatceros, ka būtu to lasījusi. Vai nu tas ir noticis pusaudžu gados, kad lasīju visu pēc kārtas mežonīgā tempā, vai arī vienmēr ir bijis kaut kas svarīgāks. Katrā ziņā, es nopriecājos, kad ieraudzīju to pie visu laiku labākajām gotiskajām grāmatām, kas man deva jauku iemeslu tai beidzot pieķerties.

Ko gan var pateikt par grāmatu, kurai katrā lappusē ir pa citātam? Pie kam, ne jau nonivelētas patiesības, bet tādi, ko vērts iegravēt un pielikt pie sienas. Taisni vai uzprasās doma, ka kaut ko tādu var dāvināt absolventam izlaidumā. Tomēr – vai iespējams agrā jaunībā izprast tādu grāmatu? Doriana Greja traģēdiju labāk sapratīs tie, kam uz galvas ir jau vismaz pāris sirmu matu, bet galvā šad tad iezogas doma, ka laiks rit šausmīgi ātri. Galu galā arī Dorians Grejs – jaunais un bagātais skaistulis  – savas jaunības un pievilcības vērtību saprot tikai pēc lorda Henrija viedajiem vārdiem:

Kad aizies jaunība un tai līdzi skaistums, tad piepeši jūs atklāsiet, ka nav vairs uzvaru. Un, ja arī būs,  jūs apmierināsieties ar pašām niecīgākajām, bet pagātnes atmiņās iegulsies vairāk rūgtuma, nekā jūsu zaudējumi būs bijuši vērts. Ik mirklis jūs tuvina kaut kam briesmīgam. Laiks apskauž jūs, tas pieteic karu jūsu lilijām un rozēm. Jūsu vaigi iekritīs, jūsu acis izdzisīs… Jūs gaida nežēlīgas ciešanas. Izmantojiet jaunību, kamēr tā dota!

Katram cilvēkam ir kāda vājība, un lords Henrijs savā daiļrunībā trāpa Doriana godkārē un narcisismā, kurš, būdams jūsmīgs skaistuma pielūdzējs, smagi pārdzīvo savu novecošanu. Un, veroties savā svaigi uzgleznotajā portretā, saka liktenīgos vārdus: “Kaut es paliktu mūžam jauns, bet ģīmetne novecotu! Par to, ak, par to es atdotu visu! Jā! Nav nekā šinī pasaulē, ko es nespētu dot! Savu dvēseli es atdotu par to!” Ne velti saka: kad Dievs grib mūs sodīt, viņš ļauj piepildīties visām mūsu vēlmēm. Dorians iegūst mūžīgo jaunību, bet portrets kļūst par viņa dvēseles spoguli. Oskaram Vaildam esot ārkārtīgi paticis 1886.gadā izdotais Stīvensona “Dīvainais gadījums ar Dr. Džekilu un misteru Haidu”, kurš noteikti viņu ir iedvesmojis. Ja Džekils izvelk sava ļaunuma kvintesenci un rada savu ļauno dvīni Haidu, tad Dorianam tiek radīta iespēja iemiesot savu dvēseli gleznā, kura cieš un noveco viņa vietā. Sākotnēji Dorianu tas iepriecina un viņam liekas, ka “Novērot ģīmetni – tas taču būs gluži patīkami. Radīsies iespēja lasīt pašam savas visslēptākās tieksmes un nodomus.” Bet jau pirmās netīkamās izmaiņas viņam liek noslēpt gleznu prom no visu acīm. Un turpināt baudīt dzīvi izsmalcinātā cinismā saskaņā ar lorda Henrija labākajiem novēlējumiem nākamos divdesmit gadus… ārēji paliekot jaunam un nevainīgam zēnam. Lai gan nosodīt Dorianu nesteigšos – kurš gan jaunībā atteiktos “darīt visu, ja par to nekas nebūs”?

Kā jau minēju, grāmata ir pilna ar Vailda kunga labākajiem aforismiem. Par savējo un šī brīža aktuālāko izvēlējos: “Apzīmēt nozīmē – ierobežot.” Man tas diezgan negaidīti lika padomāt par to, ka brīžiem diezgan slimīgi esmu baidījusies no sevis ielikšanas noteiktos rāmjos, un tādēļ vilcinājusies izdarīt dažas nopietnas izvēles.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Oskars Vailds ir tā vērts, lai izlasītu visu, ko viņš ir rakstījis;

2) “Vecuma traģēdija nav tā, ka kļūsti vecāks, bet gan nespēja zaudēt jaunību.

3) apbrīnojami laikmetīgs romāns – cik daudziem no mūslaiku varenajiem ir bēniņos paslēpts portrets?

.

Noskatījos pēdējo ekranizāciju Dorian Gray (2009) un izjutu tikai vilšanos. Filmā akcenti ir pilnīgi citi, līdz ar to arī mainās pats vēstījums. Ben Barnes Doriana lomā man ne visai patika – nav viņam tā netveramā starojuma, ko gribētos saglabāt mūžībai. Skatījos tikai dēļ Kolina Fērta, kura lorda Henrija loma gan bija tik sagrozīta, ka nekas atmiņā paliekošs tas nav. Žēl, no viņa būtu sanācis jauks slīpēts nelietis. Ja spējat savi atturēt, neskatieties, nav vērts.

Сара Уотерс “Нить, сотканная из тьмы” (2009)

6 komentāri

Сара Уотерс. Нить, сотканная из тьмы / пер. с английского A.Cафроновa. – Mосква: Эксмо, 2009. (Sarah Waters. Affinity (1999))

Dīvaini, ka grāmata kādreiz plauktā pavada diezgan ilgu laiku, lai pēc tam varētu teikt: kur es biju agrāk? Pētot gotisko grāmatu listes, ieraudzīju dažas Votersas grāmatas, viena no tām – Affinity. Prātoju, ka no Votersas man patika abas viņas latviski tulkotās grāmatas – gan “Noglāstīt samtu” (Zvaigzne, 2005), gan “Zagle” (Kontinents, 2004). Pēc nelielas draudzības ar smadzenēm atcerējos, ka manā plauktā jau kādu laiku ir Votersas grāmata “Нить, сотканная из тьмы“, un izrādījās, ka tā ir tā pati pieminētā Affinity. Nu diezgan dīvaini tas nosaukums pārtulkots, bet ir redzēti arī traģiskāki. Briesmīgāks ir sauklis uz vāka “Cтильно, cексуально, сверхъестественно” un bilde uz tā – ja es nezinātu, kas ir Votersa, dzīvē tādu grāmatu nepirktu.

Protams, ka tā nav gotika standarta izpratnē, bet sava šausmība grāmatā ir pilnīgi noteikti. Trīsdesmitgadīgā Margarēta ir bagātas angļu aristokrātu ģimenes vecākā, neprecētā meita, kura reiz bija sava tēva mīlule un viņam palīdzēja zinātnieka darbā. Bet nu jau divus gadus pēc tēva nāves un nelaimīgas mīlestības viņa pūlas atgūties pēc neizdevušās pašnāvības mēģinājuma. Māte viņu vakaros dzirda ar hlora hidrātu (populāru tā laika sedatīvu), savukārt viņa pati nolemj kļūt par Lady Visitor Londonas Millbankas cietumā. Ļoti interesants cietums Londonas kreisajā krastā, atvērts 1816. un nojaukts 1890.gadā – no augšas izskatījies kā sešlapu margrietiņa. Romāna bija rakstīts, ka Temzas krasti šai celtnei bija pilnīgi nepiemēroti, un tā grīļojusies un drupusi. Apraksti par Margarētas pieredzēto cietumā, protams, ir gana šausminoši, kas gan var būt priecīgs 19.gs. 70-to gadu Anglijas cietumā. Ieslodzītās sadala pa līmeņiem, augstākam ir nedaudz vairāk privilēģiju. Savstarpēji runāties nedrīkst, kamerās tikai minimums aprīkojuma, pusvilnas kleitu maina reizi mēnesī, apakšveļu un zeķes – reizi divās nedēļās. Mazgāties var ne biežāk kā divreiz mēnesī. Apmeklējumi – četras reizes gadā pa 15 minūtēm. Pārtika nabadzīga. Nonākot cietumā, apgriež matus, bizes piedāvā paglabāt līdz ārā iešanai (šinjonam). Par trakošanu un nepakļaušanos – tumšais karceris līdz trim dienām. Nepatīkami tas viss, tāda izmisuma un bezcerības aina.

Bet es kaut kā aizrāvos par to cietumu – tas jau tikai fons. Jo romāna īstā tēma ir spiritisms, ar kuru tolaik masveidā aizrāvās angliski runājošās zemes.  Sāra Votersa esot rakstījusi kādu akadēmisku pētījumu par šo tēmu, kas viņai likusies gana interesanta, lai iepītu romānā. Otra romāna galvenā varone ir Selīna – vienkāršu ļaužu meitene, t.s. mediums, kura atrodas cietumā uz četriem gadiem par krāpšanos. Margarētai viņa iepatīkas un viņa sāk nākt regulāri ciemos, līdz saprot, ka ir iemīlējusies un gatava darīt visu Selīnas labā.Tikai viņas varēšana ir ierobežota – lai arī viņa ir gana bagāta lēdija, tēvs par viņu ir parūpējies, tomēr savu naudu viņa var iegūt tikai ar brāļa, sava aizbildņa parakstītu čeku. Tai laikā nauda pieder vīriešiem, tā lūk.

Romāns sākas tā palēnām – Margarēta iet uz cietumu, cīnās ar apnicīgo mājas dzīvi, valdonīgo māti, pūlas būt normāla citu acīs. Paralēli norisinās otrs stāsts – par savu divus gadus veco pagātni mums stāsta Selīna, kā tad viņai iet tai spiritisma pasaulē un kādi notikumu viņu ir noveduši cietumā. Romāna uzbūve ir tāda, ka beigās hronoloģiski satiekas Selīnas stāsta beigas ar Margarētas stāsta sākumu. Un daudz kas top skaidrs. Jo sākumā viennozīmīgais stāsts diezgan ātri liek saprast, ka kaut kas tomēr nav kārtībā, kāds šeit melo un spēlē dubultu spēli.

Jāatzīst, ka šī ir tā grāmata, kādu es gribēju satikt – nedaudz baismīga, intriģējoša, ar pieaugošu kāpinājumu un negaidītu atrisinājumu. Tāds mistērijas un detektīva apvienojums.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Viktorijas laikmeta ainiņas – Dikensa cienīgs aristokrātu un padibeņu pretstats;

2) tie spiritisti gan bija interesanti ļautiņi, ej nu tu saproti, cik tur daudz patiesības un cik teātra. Katrā ziņā, kur aitas, tur cirpēji;

3) Margarētas iekšējā pasaulē (lai arī viņa attēlota kā īsta gotiskā varone ar bālēšanām, ģībšanām un drebuļiem) aizkustina un liek sirsnīgi sekot līdzi viņas gaitām. Līdzjūtīgā dvēsele, kas sapinas savos pārdzīvojumos.

Nobeigumā gribēju nedaudz pievērsties sērijai, kurā grāmata izdota – “Mona Lisa”. Ļoti dīvains krievu izdevniecības veidojums. 2010.gada septembrī tajā bija izdotas 87 grāmatas, tagad jau droši vien vairāk. Autori – pārsvarā sievietes, kas laikam ir arī noteicis grāmatu vāku dizainu – sentimentālā romāna klišeja. Es, lasot Votersu, dabūju vairākas reizes taisnoties, ka tā nav nekāda lubene 🙂 . Es saprotu, ka Kalogridisa un Mērija Stjuarte tamlīdzīgus vākus piecietīs, bet Votersai un Harisai tie atpazīstamības dēļ nekaitēs, bet nu kāpēc Levina “Stepfordas sievas”  vai Kārteres “Vakari cirkā” ir tā jāaplaimo, nav skaidrs.  Sentimentālo romānu cienītājas būs tikai vīlušās. Katrā ziņā, ja lasa tulkoto literatūru krieviski, šai sērijai ir vērts pievērst uzmanību, neskatoties uz kaislīgo jaunavu bildēm.


Robert Louis Stevenson “The Strange Case of Dr Jekyll and Mr Hyde” (1886)

1 komentārs

Kā tas ir iespējams, ka šis dīvainais un pamācošais stāsts nav tulkots latviešu valodā? Varbūt es nemāku meklēt, iebakstiet man, lūdzu, ar pirkstu! 1886.gadā R. L. Stīvensona sarakstītais stāsts “Dīvainais gadījums ar Dr. Džekilu un misteru Haidu” jau sen ir kļuvis par pasaules klasiku, un grāmatā “The 101 Most Influential People Who Never Lived”  tēli ir nokļuvuši godpilnā 10. vietā.

Stāsts ir tik ļoti pazīstams, ka īstenībā nav vērts slēpt sižetu: reiz dzīvoja Henrijs Džekils, visādi godājams angļu ārsts, kuram tomēr dzīvē bija slepeni grēciņi. Neba nu tie grēciņi un slepenās izklaides bija kādi supernetikli, bet nu nekādi nebija savienojami ar Džekila uzskatiem par goprātīgu pilsoni. Viņš grēkoja, bet slepus un sirdsapziņas mokās. Tad viņam atausa ģeniāla ideja – radīt savu ļauno dvīni, nekrietno Edvardu Haidu, kurā sakopot visas sliktās lietas. Parasti raksta, ka Stīvensons ir sašķēlis vienu cilvēku un radījis labo un ļauno, bet tā tas īsti nav – Džekils ir pretrunu mocīts un tāds arī paliek, bet, pārvēršoties par slikto Haidu, pilnībā zaudē morāles principus un dara to, ko instinkti kāro. Manuprāt, sižets ir pirmšķirīgs. No vienas puses, tas ir novatorisks, jo Freids ar savu zemapziņu un psihiatrija ar diagnozi “sašķeltā personība” vēl nepastāv; no otras puses – Stīvensons seko romantiskā laikmeta dopelgangera jeb dubultnieka tradīcijai. Dubultnieks iemieso visas tās nešķīstības, kuras priekšzīmīgais ķermeņa saimnieks ir izstūmis no savas apziņas.

Stīvensona paša dzīve savā ziņā ir kalpojusi par iedvesmu šādam stāstam. Viņš ir vienīgais, slimīgais bērns pārtikušā dievbijīgu prezbiterāņu ģimenē, un, protams, ka dzīvē pienāk brīdis, kad puritāniskā viktoriāņu sabiedrība un vecāku vēlēšanās, lai viņš studē inženierzinātnes un iet tēva pēdās, beidzas ar konfliktu. Stīvensons ir sacerējis stāstiņus vēl pirms iemācījies rakstīt, tādēļ nekāda bāku celtniecība (ģimenes bizness) viņu neinteresē. Bet vispār jau katra cilvēka dzīvē ir pietiekami daudz tādu brīžu, kad gribas pārkāpt pāri morāles ietvaram un iesist tuviniekam, izlamāt priekšnieku, uzspļaut kādam rupeklim un vispār teikt to, ko domā, nedomājot par sekām. Labi, ja ir tāds ļaunais dvīnis, uz kura pleciem novelt visu atbildību…

Šādu grāmatu es labprāt redzētu vidusskolas obligātās literatūras sarakstā. Jo, pirmkārt, tā ir gana plāna un intriģējoša, lai to izlasītu mūsdienu pusaudzis; otrkārt – tajā ir daudz interesantu domu, ko apspriest. Piemēram, labā un ļaunā līdzsvars katrā cilvēkā. Kāpēc mēs esam tik duāli? Vai mūsu tumšā puse nes mums tikai slikto? Mana domā ir tāda, ka nē – pretrunu cīņā rodas jauna kvalitāte. Tomēr grāmatā ļaunais Haids ņem pārsvaru pār cilvēcisko Džekilu, kas pēdējā izraisa milzu bailes. Cik lielā mērā ir cilvēka spēkos savaldīt savu ļauno dvīni, ja viņš tam laiku pa laikam ļauj pilnu vaļu? Stīvensons parāda, ka tas ir ceļš nekurienē, un Džekila nespēja pavērst visu par nebijušu, rada lasītājā pamatotu nemieru. Haids savā negantībā piedzīvo afekta stāvokli un nogalina cilvēku, bet reālajā dzīve ikviens var piedzīvot līdzīgu iekšējo konfliktu, kad sastopas ar pretrunām starp sev izvirzītām prasībām un iespēju šīs prasības izpildīt. Vai ir iespējams attaisnot tādu noziegumu un līdzīgi Džekilam pieņemt lēmumu vainu izpirkt ar godīgu nākotni?

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) tas vienkārši ir viens no “must read” gabaliem; nožēloju, ka neizlasīju agrāk;

2) prasmīgi kāpinātā spriedze (suspens) un groteskie tēli izveido pārliecinošu psiholoģisko trilleri;

3) ‘Man is not truly one, but truly two.’ (Stevenson). Es piekrītu, jo kaut kur dziļi manī arī dzīvo Haidas kundzīte 🙂

***
Pameklēju Džekila&Haida ekranizācijas, bet neviena mani nepārliecināja kā skatīšanās vērta. Lai arī galveno varoni ir tēlojusi vesela rinda slavenu aktieru, tomēr atsauksmes par filmām nav cildinošas. Es domāju, ka šis ir ļoti intraverts stāsts, kas ekranizējot ir jāpapildina ar visādām papildu personām un notikumiem, kas tikai novērš uzmanību no galvenās spriedzes līnijas. Tad jau labāk skatīties veco labo Fight Club (1999) vai jauno labo Black Swan (2010).

Džeina Ostina “Nortangeras abatija” (2002)

Komentēt

Džeina Ostina. Nortangeras abatija / no angļu val. tulk. Dagnija Dreika. – Rīga: Jumava, 2002.  (Jane Austen. Northanger Abbey (1817))

Vai pie jums jau ir atnākuši tumšie lietus mākoņi? Varbūt kaut kas grabinās pa palodzi kā draudīgs pirmā pavasara negaisa priekšvēstnesis?

Skurstenī vaimanāja vējš, lietus straumēm tecēja pa loga rūtīm, un itin viss, kā likās, uzdvesa ļaunu vēstošas nojautas. Tomēr kāpt gultā, neapmierinot uzurdīto ziņkāri būtu gluži velti, jo aizmigt, nemitīgi atceroties turpat līdzās esošo noslēpumaino skapi, nebūtu iespējams. Tāpēc Ketrīna atkal sāka ķimerēties gar atslēgu, kustinādama to visos virzienos pēdējā izmisīgajā piepūlē, un tad pēkšņi sajuta, ka durvis sakustas, padodamās viņas rokai…

Romāna “Nortangeras abatija” galvenā varone Ketrīna Morlenda ir vienkārša mācītāja meita, ceturtais bērns desmit bērnu ģimenē, kura ir sasniegusi septiņpadsmit gadu vecumu un dzīvo parastā angļu ciematā. Viņas pēdēja laika aizraušanās ir šaušalu romānu lasīšana, īpaši Annas Redklifas Mysteries of Udolpho.  Pārticis bezbērnu kaimiņu pāris paņem meiteni sev līdz izklaides braucienā uz Bātu, vienu no tā laika Anglijas lielākajām pilsētām, jo meitenei taču  ir laiks sevi izlikt laulību tirgū. Ketrīna ir jauka un nepieredzējusi būtne, tomēr, arī nokļūstot intrigu krustugunīs, viņa parāda gana stingru raksturu, lai neļautos citu ietekmei.

Romāna galvenā līnija, protams, vijas gar visādiem romantiskiem notikumiem un pārdzīvojumiem, tomēr tas tiek klasificēts kā parodija par gotisko romānu. Tas ir sarakstīts 18.gs. pašās beigās un tiek domāts, ka sākotnēji romāns bija iecerēts kā jautra izklaide, ko lasīt ģimenes lokā pie kamīna. Ostinas ģimene noteikti bija lasījusi daudzus tā laika slavenos šaušalu romānus, kuri tiek piesaukti arī “Nortangeras abatijā”, tādēļ, iespējams, viņi daudz labāk par mani varēja novērtēt gotiskās paralēles. Pirmajai romāna daļai gan ir maz sakara ar gotiku – te vienkārši notiek jauniešu riests attiecīgā laikmeta tradīcijās.No mūsdienu viedokļa te varētu pavīpsnāt, bet tajā laikā precības bija līdzeklis, ar kuru ģimene varēja gan uzlabot savas finanses, gan iegūt augstāku stāvokli un izdevīgus sakarus. Interesanti, ka dižciltīgs puisi varēja precēt zemākas kārtas bagātnieci, savukārt dižciltīgā gan nedrīkstēja nolaisties zemāk.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) viegls un ironisks stils, varētu būt “visvieglākais” Ostinas romāns;

2) kā jaunām meitenēm mācīties pareizi novērtēt savus draugus un nonākt pie pareiziem secinājumiem;

3) mācība par to, ka ne katrā skapī ir paglabāts slepens manuskripts, ne katrā pažobelē glūn spoks… un vispār, guliet mierīgi!

Romānam “Nortangeras abatija” ir ļoti laba 2007.gada britu ekranizācija. Īstenībā, ja slinkums lasīt romānu, šis ir tas gadījums, kad scenāristi ir ļoti labi izturējušies pret pirmavotu, to papildinot ar nelielām un gaumīgām Ketrīnas kā iedomāta gotiskā romāna varones fantāzijām. Labi piemeklēti aktieri. Vienīgais – beigas ir sasaldinātas, Ostinai tā nedaudz angliski ieturētāk.

Mērija Šellija “Frankenšteins jeb jaunais Prometejs”

4 komentāri

Mērija Šellija. Frankenšteins jeb jaunais Prometejs / no angļu val. tulk. Māra Kaļva. – Rīga: Jumava, 2009.  (Mary Shelly. Frankenstein, or the Modern Prometeus (1818)).

Es maldinātu, ja teiktu, ka grāmata mani bezgala aizrāva. Tai pašā laikā es spēju novērtēt tās nozīmību – ja kaut kas var izdzīvot un piesaistīt vēl pēc 200 gadiem, tas noteikti ir vērā ņemams literārais darbs. Grāmata ir tik bieži citēta visdažādākajos kontekstos, ka tās sižets lielākai daļai jau ir zināms – zinātkārs jauneklis Viktors Frankenšteins nolemj paveikt līdz šim neiespējamo, t.i. radīt dzīvību ar zinātnes palīdzību. Dzīvība viņam sanāk, bet tas ir šausmīgs briesmonis, kas viņam pašam tik ļoti riebjas, ka viņš par to vairs negrib neko zināt. Briesmonis staigā pa pasauli, baidīdams tautu, nevienam nepatīk, un tad viņš nolemj atriebties savam radītājam.

Romānā ir divas galvenās problēmas, kas īstenībā tagad kļūst aizvien aktuālākas. Pirmkārt, mākslīga dzīvības radīšana – vai tas ir tikumīgi un pieļaujami? kurp tas var aizvest? Mākslīgā apaugļošana, mēģenes bērniņi un surogātmātes ir tikai nevainīgi pumpuriņi, salīdzinot ar Krievijas zinātnieku solījumu līdz 2045.gadam radīt kiborgus. Mani tādas perspektīvas reāli biedē un gribētos ieteikt zinātniekiem vairāk lasīt zinātniskās fantastikas romānus, pie kam izlasīt tos līdz beigām, kur parasti kiborgs cilvēku uzvar vienos vārtos. Otra problēma – cilvēka (zinātnieka) atbildība par paveikto. Frankenšteins pamet savu “bērnu”, atstājot to savā vaļā, staigājot pa laukiem, zogot ēdamo. “Bērns” ir gana inteliģents, lai pats iemācītos lasīt un sāktu domāt par morāli un savām vajadzībām, līdz nonāk pie konkrētam prasībām  savam “papucītim”. Esmu diezgan pārliecināta, ka kādā pasaules laboratorijā jau tagad gultiņā guļ cilvēka klons, kura radīšanas motivācija ir bijusi: “a davai pamēģinam, vai sanāks?!” Un tai brīdi zinātniekam nav bijusi doma par patiesu vajadzību pēc tāda klona, bet vienkārša ziņkārība. Redzamais neprāts gan pasaulē ir apturēts, bet vienmēr jau atradīsies kāds trakais ar naudu…

Šellijas romānā brīžiem ir jūtami sižetiski melnie caurumi, kā arī laikmetam un žanram raksturīgā tēlu eksaltētā uzvedība un runā. Tas neaizrauj, bet kopiespaids ir gana intriģējošs, lai gribētos uzzināt, ar ko viss beigsies. Sengrieķu Prometejs nozaga Zevam uguni, lai uzdāvinātu to cilvēkiem, par ko tika sodīts ar pakāršanu pie klints un ērgļi mielojās ar viņa aknām. Frankenšteins arī nozog Dievam pirmtiesības uz dzīvības dzirksti, un autore viņam par to ir sagādājusi ciešanas visa romāna garumā, lai viņš pilnībā saprastu savu nodarījumu. Tomēr žēlumu viņš neizraisa un ir viens no derdzīgākajiem, manis satiktajiem, literārajiem tēliem.  Savukārt Frankenšteina monstrs saka:

Nolādētais radītāj! Kāpēc tu radīji briesmoni, no kura pats novērsies riebumā? Dievs savā žēlsirdībā radīja cilvēku skaistu, pēc sava ģīmja un līdzības, bet es esmu tevis paša izkropļots attēls un šīs līdzības dēļ – vēl atbaidošāks. Sātanam bija brāļi dēmoni, kuru acīs viņš bija skaists. Bet es esmu vientuļš un visu nīsts.”

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) pasaules klasika, lasāma Apgaismības ideju un rūpnieciskās revolūcijas kontekstā;

2) dzīvības ētikas problemātika – varētu būt interesanta vidusskolā kā apspriežamais temats;

3) vai cilvēks drīkst noliegt un aizmirst paša radīto? vai zinātniekam ir jādomā par sava izgudrojuma potenciālajām sekām?

———-

Mēģināju skatīties Keneta Branaga “Frankenšteinu” (1994), bet mani īpaši neaizrāva. Branaga apsēstība režisēt sevi galvenās lomās ir diezgan nomācoša, nekāds ticamais Viktors no viņa nav sanācis. Pārējais aktieru sastāvs ir žilbinošs, bet tas neglābj. Vispār grūti iedomāties labu ekranizāciju, romāns ir pārāk alegorisks. Drīzāk es gribētu redzēt labu kino par pašas Šellijas dzīvi, jo mani aizrāva viņas biogrāfija. Neparasta sieviete ar interesantiem radurakstiem.

Gotiskais pavasaris ar šermuļiem un nopūtām

7 komentāri

Jenny Schmid. Death Comes for the Reader

Nav jau tā, ka man būtu iestājusies kāda globāla krīze, bet zināms apjukuma brīdis gan bija pienācis: ko lasīt tālāk? Skaties tu, cilvēks, uz savu grāmatu plauktu un domā: to negribu, to negribu un to nu galīgi nē. Ieklausījos sevī, un nolēmu, ka vajag par mīlu. Un vajag kaut ko par briesmām (lai es pavasarī neizlēktu no tēla un neizskatītos pārāk apmierināta ar dzīvi 🙂 ). Mīla+briesmas=gotika.

Gotiskais romāns piedzima tālajā 1764.gadā, kad klajā nāca Horasa Volpola “Otranto pils”, kurš faktiski uzreiz postulēja visus galvenos gotiskā romāna nosacījumus:

1) Darbība notiek pilī un ap to; pilī ir slepenas ejas un istabas, nepamanāmas trepes, noslēptas durvis, tai var būt pazemes ejas;

2) Romāna atmosfēra ir vienlaikus noslēpumaina un spriedzes pilna. Bieži sižets saistās ar kādu noslēpumu, kāda pazušanu, neizprotamu gadījumu;

3) Kāds sens pareģojums, saistīts ar pili vai tās iemītniekiem (esošiem un bijušiem). Pareģojums parasti ir neskaidrs un mulsinošs;

4) Zīme, parādība, vīzija;

5) Pārdabiski spēki vai citas neizskaidrojamas parādības;

6) Spēcīgas, pat pārspīlētas emocijas. Stāstījums var būt saasināti sentimentāls, un tēlus bieži pārņem dusmas, bēdas, pārsteigums, bet īpaši – šausmas. Tēliem ir vāji nervi, un viņi mokās ļaunās priekšnojautās. Bieži raud, emocionāli izsakās. Panika, elpas trūkums.

7) Ciešanu mocītas sievietes. Sievietes piedzīvo notikumus, kuri liek tām ģībt, baidīties, kliegt un šņukstēt. Vientuļa, dziļdomīga, nomākta būtne ir lieliska galvenā varone.

8 ) Sievieti moka varaskārs un impulsīvs tirāns, liekot tai darīt kaut ko nepanesamu;

9) Šausmu un nomāktības metonīmija (nozīmes pārnesums), t.i. vējš ir milzīgs, lietus – postošs, skan pērkons un cērt zibens, durvju eņģes – čīkst, tuvojas soļi, skan nopūtas, vaidi un gaudas, žvadz ķēdes, tukšā istabā iedegas gaisma, vējš nopūš sveces, durvis aizcērtas un varoni iesprosto telpā utt.;

10) Gotiskam romānam raksturīgs noteikts vārdu krājums, kas rada attiecīgu atmosfēru.

Alan Ayers. Midnight Magic

Gotika ir viduslaiku stils tēlotājmākslā un arhitektūrā (12.-15.gs.), savukārt gotiskā romāna žanrs 18.gs. beigās veidojās paralēli romantismam un abos liela nozīme ir individuālajam pārdzīvojumam. Žanri veidojās kā kontrkultūra Apgaismības laikmetam  – emocijas saprāta vietā, baiļu valdzinājums, vairāk emociju, mazāk loģiska sižeta. Sava loma bija arī antikatoliciskam noskaņojumam, angļu protestanti drūmos viduslaikus, oriģinālo gotikas laikmetu, saistīja ar katoļu baznīcu un inkvizīciju.  Arī citur Eiropā rodas līdzīgi žanri – Francijā roman noir, Vācijā – Schauerroman. Dažreiz par īsto gotisko romānu uzskata to, kas uzrakstīts pirms Viktorijas laikmeta (1837-1901), tomēr tieši tad tas tā īsti atplauka – Viktorijas laika apsēstība ar sērām un nāvi tikai to veicināja.

Paul Murray, grāmatas From the Shadow of Dracula: A Life of Bram Stoker (2004) autors ir sastādījis gotisko romānu labāko desmitnieku:

1. The Castle of Otranto (1765) by Horace Walpole;

2. History of the Caliph Vathek (1786) by William Beckford;

3. The Mysteries of Udolpho (1794) by Ann Radcliffe;

4. The Monk (1796) by Matthew Gregory Lewis;

5. Frankenstein (1818) by Mary Shelley;

6.  Melmoth the Wanderer (1820) by Charles Robert Maturin;

7. Salathiel the Immortal (1829) by George Croly;

8. Varney the Vampire or The Feast of Blood (1847) by James Malcolm Rymer;

9. The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde (1886) by Robert Louis Stevenson;

10. Dracula (1897) by Bram Stoker.

Ja kāds vēlas lasīt oriģinālā, to ir viegli izdarīt, jo praktiski visi pieminētie romāni (un ne tikai) ir brīvi pieejami Internetā (Project Gutenberg vai Wikisource). Es domāju izlasīt kādu pārīti no šeit pieminētajiem, bet tā kā negribējās tik ļoti sevi ierobežot žanrā, kas man ātri apniktu, atradu vēl pāris interesantas, lasītāju izveidotas listes. Piemēram, domubiedri no Goodreads ir izveidojuši grāmatu listes: Best Gothic Books of All Time un The best gothic novels, ghost stories and early horror 1764-1937. Pie šiem sarakstiem, manuprāt, labi iederas Haunted Houses un pat Covers showing House Fronts (dīvaina ideja sarakstam, bet sava loģika tur ir). LiveLib.ru arī ir labi pastrādājuši, man iepatikās izlases Такие разные дома un Истории у костра.

Tā nu esmu sevi nomierinājusi – lasīšanas mērķi ir nosprausti, varēšu lasīt un drebināties (diemžēl arī tiešā nozīmē – drīz jau Jāņi, bet šodien snieg sniegs).

Newer Entries