Alesandro Bariko “Homērs. Īliada” (2007)

Alesandro Bariko. Homērs. Īliada / no itāliešu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Atēna, 2007.  (Alessandro Baricco. Omero, Iliade. 2004.)

Leģenda vēsta, ka dižajam pasaules iekarotājam Maķedonijas Aleksandram visu mūžu pagalvī līdzās duncim atradās tīstoklis ar Homēra “Īliadas” tekstu. Pilnīgi iespējams, ka Aleksandra skolotājs Aristotelis, iemācījis viņam mīlēt asiņaino sengrieķu eposu, jauneklī iedēstīja nepārvarāmu tieksmi uz pasaules iekarošanu. Tā vai citādi “Īliada” jau gadsimtiem ilgi ir Eiropas literatūras sastāvdaļa un nav brīnums, ka tai ir visdažādākie pārlikumi − gan prozā, gan komiksos, gan filmās. Viens no tādiem ir Alesandro Bariko salīdzinoši nesen sarakstītais pārlikums prozā.

Bariko skaidro, ka vēlējies “Īliadas” tekstu pielāgot lasīšanai priekšā, lai to varētu noklausīties vienā vakarā. Vispirms viņš izvēlējies tulkojumu, kas tapis prozā, pēc tam to radoši pārveidojis, cenšoties tekstu pārradīt. Ievērojamākās izmaiņas − Bariko izmeta tekstu ar dievu darbošanos, jo uzskatīja, ka tā tikai dublē cilvēku rīcību, lai pēdējo pielīdzinātu dievišķajam; turklāt dieviem veltītās ainas pārcērtot visādi citādi raito notikumu gaitu. Bariko uzskata, ka attteikšanās no dieviem ir palīdzējusi tuvināties mūslaiku stāstījumam. Otrkārt, Bariko stāstījumu padarīja subjektīvu, Homēra vēstījumu trešajā personā aizstājot ar dažādu “Īliadas” varoņu tiešo runu. Līdz ar to aktieris, runājot tekstu, varēja izvairīties no garlaicīga bezpersoniskuma. Bariko tekstā ir ierakstījis arī savus papildinājumus, tie ir izcelti slīprakstā, bet to nav daudz un vairāk kalpo noskaņas pastiprināšanai.

Jāatzīst, ka Homēra “Īliadu” (Latvijas Valsts izdevniecība, 1961, tulk. Augusts Ģiezens) es esmu lasījusi ļoti sen un piespiedu kārtā, un nevarētu teikt, ka man ļoti gribētos šobrīd lauzties cauri heksametram un visām tām varoņu un dievu sarežģītajām attiecībām. Turklāt man jau sen plauktā bija nopirkts Bariko pārlikums (laikam jau pirkts tādēļ, ka bija palikuši kādi sirdsapziņas pārmetumi par nepietiekošu vērību pret pasaules klasiku). Bariko ideja par atteikšanos no dieviem man īstenībā šķiet ļoti simpātiska, jo tas tiešām uzsver eposa būtību − tā ir grāmata par karu, slavinājums asiņainai cīņai un varoņu nāvei.

Mēs soļojām, un mūsu vara bruņas staroja saulē kā postošs ugunsgrēks, kas aprij mežus un visu pamali pielej sārtiem atspīdumiem. Gluži kā neizmērojams putnu pulks, kas no debesīm nolaižas pļavās, piepildot visu skaņām balsīm un spārnu vēdām, tā mēs nokāpām Skamandras līdzenumā. Zeme smagi dunēja zem vīru un zirgu kājām. Nostājāmies upes krastā iepretī Trojai. Mūsu bija tūkstoši. Mūsu bija tik daudz kā pavasarī puķu. Un mēs alkām tikai viena: liet asinis kaujā.

Kā zināms, “Īliada” stāsta par Trojas kara desmito gadu, kad Agamemnons un Ahillejs, abi uzbrucēji, sakašķojas dēļ gūsteknēm un Ahillejs pasaka, ka turpmāk ahajieši var karot bez viņa. Tālāk seko nebeidzams karadarbības izklāsts, slavinot kara varoņu rīcību, aprakstot viņu apbruņojumu, nosaucot nogalināto vārdus un nogalināšanas nianses − kur tieši šķēps iedūrās miesā un kur iznāca laukā, kurš loceklis tika nocirsts utt. Būtībā nav pat vairs svarīgs kara iemesls − Helēna var nīkt aiz Trojas mūriem, vīri ir izgājuši uz principu un ir ieslēgta atriebības ķēdīte par nogalinātajiem biedriem. Tajā laikā karoja godīgi − aci pret aci tuvcīņā, un varoni skatīja pēc nogalināto daudzuma.

Ernsta Hertera skulptūra “Mirstošais Ahillejs” (1884) Korfu salā (via intertravelmd.com)

Agri vai vēlu, lasot tik asiņainu tekstu, ieslēdzas pacifistiskas izjūtas un gribas jautāt − kā vārdā tas viss ir vajadzīgs? Bariko pēcvārdā meklē atbildi un saka, ka “Īliada” karu atveido ne tikai kā gandrīz dabisku cilvēku kopdzīves izpausmi, bet arī grūtāk pieņemamu spēcīgu un kaislīgu kara skaistuma apdziedājumu. Cīņa, ieroči, varoņa fiziskais spožums kaujā, nāve kā dzīves vainagojums. Bariko iet vēl tālāk un saka, ka tūkstošiem gadu karš vīriem ir nozīmējis laiku, kad dzīves intensitāte un skaistums izpaužas visā varenībā un neliekuļotā īstuma, tā ir unikāla iespēja gūt ekstremālu pieredzi. Bariko pretstata: dzīves krēslainība un skaista kara elle. Es teiktu citādāk: piesaista tas, ka dzīve ir sarežģīta, karš ir vienkāršs. Karā ir skaidri zināms, kas ir ienaidnieks un ko ar viņu darīt, dzīvē visbiežāk jācīnās pašam ar sevi. Un cilvēkam patīk iet pa vienkāršāko taciņu, nemeklēt kompromisus, apmierināt savu varaskāri un mantkārību.

Bariko pauž domu, ka iespējams aizstāt kara skaistumu, atrast jēgu dzīves krēslainībai arī neiededzot kara ugunis, jāmeklē cits skaistums. Vēsture rāda, ka tās ir utopiskas iedomas − ne agrāk, ne tagad kara barbarisms nav kļuvis par pagātni, un cilvēku vēlme vienam otru leģitīmi nogalināt nav mazinājusies.

Kāpēc tu raudi, draugs, klausoties Īlijas stāstu? Šo asiņaino nakti iecerēja dievi, un visi tie ļaudis mira, lai pēc tam mūžīgi tiktu pieminēti dziesmās. Kāpēc, klausoties dziesmu par viņu likteni, tevi māc tādas sāpes?

Jeļena Kostjukoviča “Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu” (2012)

Jeļena Kostjukoviča. Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu: vēstures, kultūras un paražu ceļvedis / no itāļu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2012. (Elena Kostioukovitch. Perche agli italiani piarce parlare del cibo. 2006.)

Jeļena Kostjukoviča pēc tautības ir krieviete, bet nu jau 25 gadus par savām mājām sauc Itāliju. Viņa nav pavāre, bet filoloģe un tulkotāja, kura ar grāmatas palīdzību pauž sajūsmu par Itāliju – “vēl vienu zemi, kurai atdota mana dvēsele”. Lai arī grāmata veltīta Itālijas virtuvei, tomēr tā nav pavārgrāmata, bet drīzāk iedvesmojošs un intriģējošs novadpētniecības ceļvedis no Itālijas ziemeļiem līdz dienvidiem.

Itālijas vēsture ir gara un notikumiem bagāta: Senā Roma, viduslaiku sadrumstalotība, renesanses karalistes, kaimiņvalstu dominance, Napoleona iekarojumi un, visbeidzot, Itālijas apvienošana tagadējā veidolā. Lai arī mūsu tradicionālā paruna teic, ka “visi ceļi ved uz Romu”, tomēr Kostjukoviča oponē: “Šajā valstī nav galvaspilsētas. Roma, caput mundi, vajadzīga pasaulei, taču Itālijai tā nav nekāda autoritāte.” Līdz šai dienai itāļiem ir izdevies saglabāt savu lokālpatriotismu, un savdabīgā kārtā tas ir cieši saistīts ar kulināro gaumi: “to atklāt nozīmē pavēstīt gan savu piederību konkrētam miestam vai pilsētai, gan izcelsmi no Itālijas dienvidiem, ziemeļiem, rietumiem vai austrumiem, kā arī pasludināt iekļaušanos lielajā, tautiskajā un mīlētajā itāļu kulinārajā tradīcijā.” Tieši tādēļ, ka Itālijas virtuvei piemīt izteikta reģionālā savdabība, Kostjukoviča par 20 Itālijas reģioniem stāsta par katru atsevišķi 19 nodaļās (apvienojot Abruco un Molize); katras nodaļas beigās ir uzskaitīti reģiona īpašie ēdieni, dzērieni un produkti. Izsmeļošos ieskatus reģionos dažādo vispārīgam ieskatam Itālijas vēsturē un kultūrā veltītās nodaļas ar intriģējošiem nosaukumiem: sagras, olīveļļa, svētceļnieki, slow food, ebreji, risoto, Amerikas senās veltes, kalendārs, pasta, gatavošanas paņēmieni utt.

Pasta alla carbonara – Abruco ogļdeģu ēdiens (spageti, sālīta cūkgaļa,aitas siers un ola) via http://www.cookaround.com

Vispirms es pateikšu, kas mani grāmatā neapmierināja, lai gan pilnīgi droši varu apgalvot, ka pēc izlasīšanas savu eksemplāru tautās nelaidīšu un saglabāšu kā vērtīgu uzziņas materiālu. Iespējams, ka Itālijas virtuve ir tik bagātīga, ka brīžiem man ēdienu uzskaitījums šķita pārāk sīkumains, jo – būsim reāli- diez vai savā dzīvē to visu ēdīšu. Otra iebildums ir par bildēm – tās ir domātas smukumam, parakstu tām nav, tādēļ lasot par kādu ēdienu vai specifisku tradīciju man atliek to tikai iedomāties gara acīm vai guglēt. Pārējie iebildumi ir Latvijas izdevējam – grāmata ir smaga (cietie vāki, smagais papīrs), tās apjomu palielina neekonomiskais bilžu izvietojums, kas nozīmē, ka to ir neiespējami paņemt līdzi ceļojumā. Grāmatas pielikumā ir vērtīgs glosārijs (īpaši tiem, kas varētu mēģināt gatavot pēc receptēm itāļu valodā) un apjomīga (26 lpp.!), bet no praktiskā viedokļa nevajadzīga bibliogrāfija (lielākā daļa ir itāliski, turklāt izmantotā literatūra korekti uzrādīta atsaucēs). Diez vai tas kādreiz varētu tikt īstenots, bet vienkāršam Itālijas mīļotājam ļoti noderētu “atvieglināts” ceļojuma izdevums.

No grāmatas esmu ieguvusi tik daudz interesantas informācijas, ka grūti izvēlēties, ar ko padalīties. Kostjukoviča raksta, ka itāļu attieksmē pret ēdienu galvenais ir izvēlīgums un apdomība – tie ir nepārtraukti meklējumi. No kā pārtikt? Kur ēst? Kā saskaņot dažādus produktus? Kā gatavot? Itāļu virtuvi ievērojumi ir ietekmējusi reliģija – vispirms jau katoļu kalendārs, kas, no vienas puses, pieprasa ievērot gavēņus, bet, no otras puses, tieši tādēļ reliģiskie svētki izceļas ar bagātīgu un kalorijām bagātu ēdienu klāstu. Man bija atklājums, ka tie itāļu produkti, kas apstrādājot paredzēti vēlākai lietošanai (šķiņķis, desa, siers, arī maize) nav tik ļoti saistīti ar pārtikas saglabāšanu “tukšajam” periodam, bet gan ar ceļotāju apgādi: cauri Itālijai ne tikai stiepās galvenie Vidusjūras saziņas un tirdzniecības ceļi, bet arī no 13. gadsimta Roma kļuva par svētceļnieku galamērķi. Ceļotājiem vajadzēja ne tikai ēdamo līdzņemšanai, bet arī paēst un atpūsties, kas Itālijā jau toreiz attīstīja krogu un viesnīcu rūpalu.

Cassata siciliana – sicīliešu biskvīta torte ar cukurotiem augļiem, mandeļu pastu, putotu saldo rikotu un vaniļas krēmu (via http://ricette.giallozafferano.it)

Grāmatas gaitā autore vairākas reizes uzsver, ka pastāv nerakstīts itāļu kulinārais kods. Demokrātija te izpaužas visas tautas vienotā interesē par ēdamo un tā pagatavošanas veidiem, tai pašā laikā ir robeža, kur iecietība beidzas: kapučino dzer no rītiem! mīksta, pārvārīta pasta lido miskastē! brokastīs ir kafija un maza maizīte! (un tūristi viesnīcās dabū neinteresantas sēnalas). Pie ēdiena jādzer piemērots alkohols! Es pati saskāros ar situāciju, kad ēstuvē atļāvos sakombinēt siltu gaļu ar aukstām zaļajām pupiņām un dabūju noklausīties notāciju no itāļu apkalpotājas, kura man jau piepildīto šķīvi atdeva ļoti negribīgi.

Labākais veids, kā izbaudīt trifeli, ir ēst to sasildītu, sagrieztu šķēlītēs uz vienkāršas, apgrauzdētas mājas maizes, uzpilinot dažus mililitrus visaugstākās kvalitātes nerafinētas olīveļļas.

Tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka nacionālā virtuve veidojas no tiem produktiem, kas ir pieejami attiecīgajā reģionā, un tādēļ Verčelli provincē risoto gatavo ar vardēm, jo rīsa laukos varžu nav mazāk kā odu. Tai pašā laikā kalnainās Ligūrijas piekrastes iedzīvotāji jūras produktu vietā iecienījuši sāļos dārzeņu pīrāgus, bet Sardīnijas ļaudīm langusti šķiet apnicīgi un viņi svētkos ēd dārzeņus un kartupeļus (tiešām, cik tad var tos langustus ēst!). Tomāti Itālijā tiek audzēti kā pie mums kartupeļi, t.i. vagās, savukārt gurķus viņi neatzīst – pārāk smagi gremošanai! Itāļu pieejamākajam ēdienam pastai ir divi veidi: cieto kviešu un mīksto kviešu. Mīksto kviešu pastu gatavo ar olām, un to var uzglabāt tikai paris dienas, savukārt makaroniskais sausās, kaltētās pastas standarts pieprasa tikai cieto kviešu šķirni (un to Itālija pati nespēj sagatavot pietiekamā daudzumā, jo to var audzēt tikai dienvidos). Reiz bija tāds il duce Musolini, kura partija izdomāja nozākāt makaronus (dažādu iemeslu dēļ) un pārtikas programmu orientēt uz maizi un rīsiem – viņš neņēma labu galu.

Eugenio Zampighi (1859-1944) Sharing their pleasures

Vispirms grāmata ir jālasa visiem Itālijas cienītājiem un varbūt pat mīļotājiem – ar kulinārijas palīdzību šo zemi var iepazīt vēl labāk. Grāmata būs noderīga arī pavāriem, kas interesējas par itāļu virtuvi ne tikai no teorētiskā, bet arī praktiskā viedokļa. Tādēļ – Buon appetito un Alla Salute!

Sandro Veronēzi “XY” (2012)

Sandro Veronēzi. XY / no itāļu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2012. (Sandro Veronesi. XY. 2010)

Kādā itāļu kalnu ciematā Borgo Sandžūda dzīvo tikai 42 cilvēki, lielākā daļa jau gados veci, jo jaunatne ir aizmukusi tuvāk cvilizācijai. Ciemata dzīvei ir noteikts ritms, kas izstrādāts līdz minūtes precizitātei, bet kādā sniegotā, aukstā rītā tas tiek nežēlīgi pārtraukts: priesteris ar diviem cieminiekiem meža klajumā ierauga asiņainu, apledojušu egli, pie kuras pieslieta nocirsta galva; daba ir bijusi žēlīga un pārējos desmit līķus pārklājusi ar plānu sniega segu. Grāmatas iesākums ir trillera cienīgs un īstenībā vismaz divas trešdaļas no grāmatas vedina domāt, ka tai būs arī tradicionāls atrisinājums. Veronēze ir iecerējis citādi.

… nāves ierašanās atbrīvoja kādu noslēpumainu spēku, kas sāka vibrēt starp Borgo mājām, šaustīt un dauzīt tās kopā ar vēju, – to mežonīgo un atklāsmes nesošo enerģiju, ko parasti grožos notur bailes no nāves.

Romāna galvenie varoņi ir ciema priesteris Ermēte un psihiatre Džovanna, kurus sagadīšanās (vai varbūt likumsakarība) saved kopā, lai tie mēģinātu palīdzēt ciema iedzīvotājiem. Jā, viņu rūpes veltītas dzīvajiem, lai gan arī par noziegumu viņi – sagadoties vai likumsakarīgi – zina vairāk nekā to ieplānojusi policija, kura nozieguma izmeklēšanai ir piešķīrusi vislielāko slepenību. Vīrietis un sieviete, briedums un jaunība, askēze un vaļība, racionālisms un ticība – Veronēzi tēlu attīstību būvē uz pretstatiem. Ermēte un Džovanna viens otram ir vajadzīgi ne tikai tāpēc, lai kopīgi strādātu, bet arī tālāka dzīves ceļa meklējumiem – viņi abi ir krustcelēs, jo noziegums ir norāvis ierasto ikdienas rutīnu un parādījis, kas viņu dzīvē ir bijis velts un lieks.

Lasot grāmatu, kādā brīdī es konstatēju, ka “XY” man gribas konsekventi saukt par 21. gadsimta romānu, jo kaut kas tajā ir ārkārtīgi laikmetīgs, tikai šobrīd iespējams. Varbūt vieglums, ar kādu tiek runāts par dziļdomīgām, filozofiskām tēmām un tas nekādā veidā nemazina romāna tempu un intrigu; varbūt pārdomas par zinātnes un ticības attiecībām. Ja 20. gadsimtā cilvēki ticēja zinātnei kā aksiomai, tad šobrīd (vismaz man tā šķiet) daļa cilvēku ir gatavi paplašināt savu ticības lauku un, nebūdami reliģiozi, tomēr pieļaut kādu citu, zinātnes ciparos netveramu lauku.

Ja vērojam tikai saprotamo, tad beigu beigās varam nonākt tik tālu, ka eksistējam tikai tajā, ko saprotam.

Būtībā grāmata kulminē pēdēja trešdaļa, kad priesteris un psihiatre katrs no savas pieredzes un teorētiskās bāzes pozīcijām mēģina izskaidrot, kas gan notika Sendžūdas ciemata tuvumā tajā nelaimīgajā ziemas rītā un arī pēc tam ar ciemata iedzīvotājiem. Man šķiet, ka viņiem jāatbild uz jautājumu, kādu nācies sev jautāt daudziem – vai visas lietas ir nepieciešams izpētīt, izzināt līdz smalkumam, racionalizēt? vai šajā dzīvē ir vieta noslēpumam, neizzināmajam? vai mēs spējam kādu notikumu vienkārši pieņemt kā tādu un dzīvot tālāk?

– Ticība ir paņēmiens, kā pieņemt noslēpumu, Džovanna, un doties tālāk. Savukārt skeptiskums neļauj to pārvarēt, neļauj palūkoties, kas atrodas otrā pusē.

– Bet to, kas ir otrā pusē, tik un tā nevar redzēt. Arī tam tikai jātic…

– Taisnība. Vienmēr ir jātic.

Savā veidā tas atgādina par Vizmas Belševicas dzejoļa rindām – “Es ticu. Bet ticības simbols ir krusts. Pretrunas kliedziens starp zemes plakni un taisni, kas debesīs tiecas.” Varbūt ticība vienmēr ietver sevī kādu samierināšanos, pieņemšanu un iešanu tālāk – uz gaišo, uz ideālo.

Romānu lasot brīžiem pārņem salta pamestības sajūta, kad šķiet – cilvēki ir kukaiņi, kas iesprostoti stikla traukā un neziņā sitas pret tā sienām, tomēr tad atkal – neziņa nav trūkums vai noziegums, tā ir tikai daļa no ceļa. Es esmu jau agrāk minējusi, ka šobrīd daiļdarba lieliskumu man apliecina tā spēja manī radīt jaunas, negaidītas idejas, citādākas domas – Veronēzi to noteikti ir panācis.

Netradicionāls filozofisks trilleris lieliskā Daces Meieres tulkojumā.

Suzanna Tamaro “Ej, kurp tevi ved sirds” (1996)

Suzanna Tamaro. Ej, kurp tevi ved sirds / no itāļu valodas tulk. Dace Meiere. – Rīga: Kontinents, 1996. (Susanna Tamaro. Va’ dove ti porta il cuore. 1994.)

Vai lasīt Suzannas Tamaro īsromānu, es ilgi nebiju pārliecināta. Tiek rakstīts, ka tā ir “Italian book most sold in the 20th century“, tomēr atsauksmes par to bija dažādas, un reitingi diezgan viduvēji.  Baidījos, ka būs jālasa kaut kas pārāk saldens, jo anotācija vēstīja, ka romānu veido pavecas itāļu kundzes vēstules savai mazmeitai. Pēc izlasīšanas manas sajūtas ir divējādas: dažbrīd gribējās vērt grāmatu ciet, bet dažbrīd piekrist autores rakstītajam un apliecinoši māt ar galvu.

Romāna pirmā vēstule rakstīta 1992. gada novembrī, un tajā lasītājs tiek iepazīstināts ar situāciju: galvenajai vēstītājai Olgai ir nedaudz pāri 80, viņa nesen ir pārcietusi vidēji smagu insultu un, lai arī nedaudz atkopusies, tomēr saprot, ka jebkurā brīdī var aiziet uz visiem laikiem. Olgas vīrs un meita ir miruši, viņa viena ir izaudzinājusi mazmeitu, kurai, kā var saprast, sākušies jaunības auru laiki un uz kopējo nesaskaņu fona tā ir aizbraukusi mācīties uz Teksasu. Drīzās nāves nojausmās vecāmāte apjauš, ka daudz kas no ģimenes vēstures ir palicis mazmeitai neatklāts, tādēļ viņa nolemj rakstīt vēstules rakstāmgalda atvilknei, cerot, ka mazmeita tās reiz izlasīs.

Dažbrīd es dusmojos uz Olgu, jo viņas uzskati un domu gājieni nelikās pieņemami, stāstījums likās pārāk vecmodīgs un sentimentāls. Tomēr autorei, kura grāmatas rakstīšanas brīdī bija trīsdesmitgadniece, mani izdevās pārliecināt un akceptēt viņas stāstīšanas manieri, tāpat kā es dzīvē spēju pieņemt vecu cilvēku uzskatus: ne vienmēr tie atbilst laika garam, bet gandrīz vienmēr tos ir vērts uzklausīt ( tiktāl nu es būtu izaugusi ). Baidos, ka Olgas pusaugu mazmeitai paies vēl kāds brīdis, līdz viņa spēs novērtēt vecmātes stāstījumu. Bet sapratne būs interesanta, jo Olga stāsta par mūžīgo tēmu – paaudžu nesaprašanos un mīlestības trūkumu starp vecākiem un bērniem. Viņa apsūdz savu māti par audzināšanu stingrā katoļu garā un patiesas intereses trūkumu, tomēr ir pret sevi godīga un atzīst, ka pati savas meitas audzināšanā cietusi pilnīgu krahu. Olgas meita Ilārija tā arī neizauga no pusaudžu gadu atsvešināšanās, savu dzīvi pavadīja mokošā pašanalīzē un gāja bojā autokatastrofā. Olga meitai gribēja dot izvēles iespēju un pašpaļāvību, bet nonāca otrā galējībā, kad pārāk lielā brīvībā bērns apjūk un izvēlas patīkamo, bet ne vajadzīgo.

Kāds Olgas draugs, jezuītu mūks saka, ka ciešanās cilvēks attīstās, bet ciešanām nevar ļaut vaļu, nedrīkst iekrist sevis žēlošanā. Olgai neizdevās no tā pasargāt savu meitu, bet, iespējams, viņa pati pasaka iemeslu, stāstot līdzību par kokiem: koks ar kuplu lapotni, bet vārgām saknēm tiks izgāzts pirmajā stiprajā vējā, bet koks ar dažiem zariem un stiprām saknēm nespēs izdzenāt sulu. Lai koks augtu, nepieciešams lapotnes un sakņu līdzsvars, tikai tad būs iespējams pilnvērtīgs dzīves cikls. Olgas meitai Ilārijai pietrūka sakņu, tā vietā viņa tika barota ar puspatiesībām, un pretī māte saņēma to pašu. Iespējams, Olga ir apjautusi, cik tas bija postoši un tādēļ mūža izskaņā vēlas mazmeitai izstāstīt īsto ģimenes vēsturi.

No vienas puses, romāns man bija pārāk sentimentāls un paredzams, nedaudz ir tāda kā Koelju pēcgarša. Tomēr stāstam kā tādam nav nekādas vainas, jo cēloņsakarību meklēšana vienas ģimenes ietvaros man vienmēr šķitusi aizraujoša. Romānam ir turpinājums – Ascolta la mia voce (Listen to my voice) (2007), tomēr diez vai man gribēsies vēlreiz nonākt Tamaro minorīgajās noskaņās.

Eva Modinjāni “Tango smeldze” (2004)

Eva Modinjāni. Tango smeldze / no itāliešu valodas tulkojusi Dace Meiere. – Rīga: Kontinents, 2004. (Sveva Casati Modignani. Lezione di tango (1998))

 

Jā, es esmu kritusi tik zemu. Jā, es izlasīju sentimentālu romānu 🙂 Bet tumšajos ziemas mēnešos drīkst, jo guilty pleasures tieši ir domātas omas uzlabošanai tumšā laikā. Sev par attaisnojumu varu teikt, ka grāmatu izvēlējos pēc tulkotājas, nevis autores, kas izrādījās labs lēmums. Esmu jau lasījusi Modinjāni romānu “Vaniļa un šokolāde”, kas vēstīja par kādas laulības krīzi – man nelikās tuva galvenās varones samiernieciskā attieksme pret vīra sānsoļiem, tāda katoliciska pazemība. Tomēr sižets bija raits un salds, ko arī šoreiz vajadzēja.

Grāmatā “Tango smeldze” ir divas galvenās varones  – 39 gadus vecā, bagātā, izskatīgā Džovanna un vecā, vientuļā un slimā Matilde. Džovanna sākotnēji tiek attēlota kā diezgan netīkama būtne: emocionāli vēsa, pret citu ciešanām vienaldzīga, egoistiska. Viņa ir pārliecināta, ka “ciešamas dzīves priekšnosacījumi ir cienījams darbs, ziemas brīvdienas Austrijā vai Šveicē, vasaras atpūta, ar jahtu kuģojot pa Vidusjūru, nopietna mājsaimniecība, kas nozīmē vismaz divus kalpotājus, vēl māja pilsētā un villa laukos, pamatīgs konts bankā, dārglietas un, par spīti visiem dzīvnieku aizstāvjiem, vismaz pusducis kažoku.” (Izskatās, ka man nopietni vajadzēs pārskatīt savas prioritātes, jo no šī visa uzskaitījuma man knapi atbilst viens.) Tomēr Džovanna nav liekēde, bet nopietni strādājoša sieviete, kura pārņēmusi sava smagi slimā vīra antikvāriāta biznesu. Vīrs kopā ar māti dzīvo Florencē, viņa ar meitu – Milānā, oficiāli kopā, bet faktiski šķirti, abi laulātie sev ir atraduši citus mierinātājus.  Džovannai nepatīk ciešanas, slimības, nāve, tas viņu ir attālinājis no slimā vīra.

Nejauši Džovanna iepazīstās ar Matildi – trūcīgu un kašķīgu veču ar taksi, kura pret visiem izturas naidīgi. Tikai Džovannai viņa pēkšņi pasaka: “Mēs abas esam līdzīgas“, kas Džovannā rada paniku. Lai viņai būtu kaut kas kopīgs ar šo veceni!?

Būtībā grāmatā ir skarts ļoti nopietns temats – incests un pedofīlija, šo noziegumu sekas uz cietušo dzīvi. Grāmatā tas viss ir piepacelti apdzejots,  salkanām ciešanām apdvests, tomēr iekļaujas autores pasaules telpā diezgan organiski. Kas man, savukārt, organiski nepatīk. Viens no tēviem ir metodiski izvarojis savas trīs meitas pieaugšanas kārtībā, kas manā uztverē dod visas tiesības viņu pakārt aiz pautiem tuvākajā vārtrūmē. Tomēr autore viņam piešķir tekstu: “Es tik ļoti cietu, kad jūs [meitas] mani izstūmāt no savas dzīves, jo es taču joprojām jūs mīlēju. Viss, ko es darīju, notika tikai aiz mīlestības,  – viņš teica, slaucīdams asaras.  – Nabaga cilvēks! – nočukstēja Džovanna un patiesā līdzjūtībā noglāstīja tēvam seju.” Kādam nevajag analizēt līdzatkarīgos?

Vīrieši šajā romānā ir vai nu ļoti labi vai ļauni, vidusceļa nav. Pie kam arī būdami labi, viņi būtībā nosaka sievietes dzīvi, neatstājot tai izvēli. Autores viedoklis: “Sievietes nelaime ir tā, ka viņa sevi vienmēr pakļauj vīrietim. Pat visbrīvākā un neatkarīgākā sieviete nespēj iztikt bez vīrieša.” Romāna galvenais princis atjāj baltā zirgā un nojāj princesi bez ceremonijām uzrodas pēkšņi, ir skaists un “viņa stāvs izstaroja nevaldāmu spēku, taču reizē bija nojaušams, ka šis cilvēks glabā nevienam neizpaustas ciešanas.” Ja Džovanna grib mīlestību, tad par to būs jāmaksā ar pakļaušanos.

Romāna labākā daļa – Itālijas 30-to gadu attēlojums ar Musolīnī režīmu fonā, stāsts par “pagrimušo” meiteņu patversmi “Angiolina“, nabagie pretstatā pagrimušajiem bagātniekiem.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) salds stāsts par Itālijas sieviešu nolādēto likteni – mīlēt un ciest;

2) par spīti melodramatismam rakstniece ir laba stāstniece;

3) romāna galvenais motīvs – tango La cumparsita, kura melodijā sieviete atrod savas atmiņas.

“Tango ir vardarbība, – vīrietis teica. – Vīrietis un sieviete kaislīgi tiecas viens pēc otra, bet, tiklīdz ir atraduši, atkal atraujas un bēg. Vēlreiz satiekas un vēlreiz izšķiras. Šī deja ir kā nebeidzama mīlestība.”

 

 

Morisa Bežāra horeogrāfija – atskaņa no tiem laikiem, kad tango Dienvidamerikas krogos dejoja vīrieši.