Rakstnieks un delveris Marģeris Zariņš

Lita Silova. …rakstnieks Marģeris Zariņš / LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. – Rīga: Zinātne, 2004. – (Personība un daiļrade).

Marģeris Zariņš. Optimistiska dzīves enciklopēdija. – Rīga: Liesma, 1975.

Marģeris Zariņš (1910-1993) ir savdabīga un saistoša personība latviešu literatūrā. Vispirms jau jāatzīmē, ka Zariņa pamatnodarbošanās mūža garumā ir bijusi komponēšana. Viņš nāk no muzikālas ģimenes un pēc Jelgavas skolotāju institūta beigšanas studējis konservatorijā, kuru gan nav pabeidzis slimības dēļ. 59 gadu vecumā pēc ilgas un sekmīgas muzikālās karjeras komponists publicē savu pirmo stāstu, kā pats saka: „dvēselē noslāņojusies proza. Apziņā uzkrājies reāls un blīvs konkrētums.” Bet īpašs nav tikai tas, ka literatūrā debitē komponists jau ļoti nobriedušā vecumā, drīzāk īpašs ir viņa literārais pienesums – Zariņu dēvē gan par dokumentāli fantastiskā žanra nodibinātāju latviešu literatūrā, gan latviešu postmodernisma tēvu.

LPSR Tautas mākslinieks Marģeris Zariņš. 1975.gads, autors nav zināms.

Silovas grāmata strukturāli ir vienkārša: pirmajā nodaļā ir pastāstīta Zariņa biogrāfija, bet nākamajās Zariņa grāmatas ir sadalītas nosacītos četros posmos un tiek attiecīgi iztirzātas: pirmā nodaļa veltīta pirmajiem diviem stāstu krājumiem, otrā romānam “Viltotais Fausts…”, trešā – diviem romāniem par kapelmeistaru Kociņu, ceturtā – atlikušajām grāmatām. Īstenībā par grāmatu man nav daudz ko teikt, jo Zariņa biogrāfiju es izlasīju, bet tālāk seko grāmatu analīze, kura izklāstīta tādā formā, ka kaut cik interesanta varētu būt vienīgi tiem, kas ir lasījuši attiecīgās Zariņa grāmatas. Tā kā apcerējums būtībā domāts Zariņa daiļrades pētniekiem, lai gan nevaru sacīt, ka, rakstot par “Viltoto Faustu”, es būtu to daudz izmantojusi.

Marģeris Zariņš man šķita lielākas ievērības cienīgs par vienu grāmatu, tadēļ sameklēju viņa paša sarakstīto “Optimistisku dzīves enciklopēdiju”, kurā viņš atceras savu bērnību, stāsta par vecākiem un dzimtu, atminas skolas un jaunības gadus, līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. Neliela grāmatiņa, bet ar jestru humoriņu pilna, kā jau visa jancīgā Zariņa daiļrade. Dzimis Jaunpiebalgā, bet drīz tēvam piedāvāta skolmeistara un ērģelnieka vieta Āraišos, kuri kļuva par teiksmainu un noslēpumainu bērnudienu brīnumpasauli. Tas nekas, ka apkārt ir Pirmais pasaules karš – Marģerim kopā ar brāli apkaime ir viens liels spēļu laukums.

Es biju Trāķijas valdnieks, brālim pēc lozes iznāca būt Spartas karalim. Trāķijā tika radīti upes sadambējumi, kuros dejoja nimfas un vardes, no šūnakmeņiem tika celti gaiši tempļi. Kas tur pāri tiltiņam Spartā notika, par to es nekā nezinu un neinteresējos. Spartas karalis ļoti maz turējās savā guberņā, viņš līda pie manis un strādāja tā kā par būvuzņēmēju, tā kā par prorabu, un tikai tad, kad viņš man galīgi apnika un sāka krist uz nerviem, es viņu pasūtīju uz Spartu atpakaļ – pie visām sfinksām un himenejiem!

Zariņa tēvs ir dzimis āraišnieks, bet viņš brauc vēl dziļāk savā ciltskokā un stāsta par tēva senčiem, kas 300 gadus dzīvojuši Autīnes novadā. Savukārt Zariņa mātes dzimtā puse ir Mazsalaca, un viņa nāk no ļoti muzikālas ģimenes. Marģeris ar brāli pie mūzikas mācīšanās tika pielikti pēc tam, kad tēvs ieraudzīja, ka viņi kādu brīdi pēc kara Drabešu muižas šķūnī ir savilkuši īstu sprāgstvielu muzeju — tēvs, ieraudzījis izstādi, nobālēja kā krīts, pa nakti nāves ieročus apraka tuvējā kūdras daņavā, sadeva mums pa koko un teica šādus neapdomātus vārdus: Pēdējais laiks mācīties klavieres spēlēt! Nekāda sajūsma jau sākumā abiem puikām nebija, bet pamazām mūzika ievilka.

Pusaudžu gados Marģeris atklāj poēziju un literatūru un sāk aizgūtnem lasīt. Viņa draugs Voldemārs raksta arī pats, bet Marģeri tas neaizrauj —  Kāda vajadzība rakstīt, ja pasaulē tik daudz interesanta, ko lasīt?  Grāmatas, kuras Zariņš ir lasījis, līdz tās izjukušas, ir divi Olivereto dzejas krājumiņi (“Trubadūrs uz ēzeļa”,”Džentlmenis ceriņu frakā”), par kuru stilu un eleganci Zariņš bija sajūsmā, jo uztvēra tajos sev garā tuvu, ironisku, bet romantisku smeldzi.

Marģeris Zariņš kodolīgi un saturīgi raksta par saviem pedagogiem un dzīves skolotājiem, arī Jāzepu Vītolu un Eduardu Smiļģi, draugu Volfgangu Dārziņu. Žēl, ka tās ir tikai īsas piezīmes, padomju cenzūras apspiesti uzmetumi, jo Zariņa trāpīgais vērojums būtu pelnījis plašāku izvērsumu. Taču stāstījums arī pārtrūkst it kā pusvārdā – par padomju gadiem turpinājuma nav.

Kā pareizi mīlēt Vili Lāci

Vilis Lācis (1904-1966), Latvijas PSR Tautas rakstnieks. Mākslinieks Jānis Reinbergs (Avots, 1987)

Varētu sākt ar godīgu atzīšanos, ka uzrakstīt par grāmatām, kuras es izlasīju par Vili Lāci (1904-1966), man bija grūtāk nekā par citiem izaicinājuma „Brīnišķie latvju nelaiķi” varoņiem. Es gribēju lasīt par rakstnieku un cilvēku, bet visur priekšā bija tā nebeidzamā polemika par Vili Lāci – valstsvīru un iespējamo tautas nodevēju. Tai pašā laikā latviešu lasītāji nekad nav pārtraukuši lasīt ne „Vanadziņu”, ne „Zvejnieka dēlu”, ne „Veco jūrnieku ligzdu”, pat ne tad, kad to izlaboja par „Zītaru dzimtu”. Arī par pēckara gadu neapšaubāmi politizētajiem sociālā reālisma romāniem „Vētra” un „Uz jauno krastu” esmu dzirdējusi labas atsauksmes, un es pati tīri labprāt šad tad atceros kādu izcilu melodramatisku epizodi. Tāds iespaids, ka rakstnieks Vilis Lācis dzīvo savu, kritikas maz skartu dzīvi, bet padomju valstsvīrs Lācis ik pa laikam nonāk pretrunu krustugunīs.

.

Ingrīda Sokolova. Par un ap Vili Lāci. – Rīga: Antēra, 2008.

Ingrīda Sokolova pieder pie Lāča aizstāvju frontes, viņu pat varētu nosaukt par viņa galveno biogrāfi, jo viņa par rakstnieku ir sarakstījusi divas disertācijas, vairākas grāmatas, tulkojusi viņa darbus un rakstījusi ievadvārdus Kopotajiem rakstiem. Pirmo reizi viņa ar Lāci tikās Otrā pasaules kara laikā, Krievijas slimnīcā, kurā viņa gulēja pēc ievainojuma. Lācis tobrīd bija LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, un bija atbraucis ciemos pie frontiniekiem. Nākamā tikšanās bija 20. gs. 50-to gadu sākumā, kad Sokolova vēlējās par Lāci rakstīt disertāciju. Turpmākos 15 gadus viņi uzturēja ciešas saiknes, un Sokolova par viņu saglabājusi tās labākās atmiņas.

Man Sokolovas grāmata bija interesanta, bet jāatzīmē, ka es jau pirms tam vispārīgos vilcienos zināju Lāča biogrāfiju. Bez priekšzināšanām tas viss varētu šķist diezgan saraustīti vai pat nesaprotami, jo fakti ļoti bieži netiek izklāstīti hronoloģiski un stāsts lēkā no viena notikuma uz otru. Varbūt lietderīgāk būtu bijis Sokolovas manuskriptu uzticēt kādam godprātīgam teksta apstrādātājam, kas spētu Lāča aizstāvēšanas monologu pārvērst loģiskākā tekstā. Jebkurā gadījumā Sokolovas atmiņas būs vērtīgs avots nākamajiem Lāča pētniekiem.

Mersede Salnāja. Vilis Lācis. Kādas sievietes stāsts. – Rīga: Madris, 2004.

Neesmu pārliecināta, ka tikpat vērtīgs avots būs arī citas Lāča laikabiedres – Mersedes Salnājas atmiņu stāsts. Viņa pieskaitāma pie Lāča pretiniekiem, gribētos pat teikt – zākātājiem. Grāmata gan ir nostrādāta labāk par Sokolovas, jūtams redaktora darbs un klāt pievienotas arī bildītes, tomēr tekstam kā ēna klājas pāri autores pagātnes sarūgtinājums, kas brīžiem pāraug klajā žultī. Salnāja raksta par 60 gadus seniem notikumiem, bet vērtē tos joprojām no sava toreizējā divdesmitgadnieces skatu punkta: kā Lācis ir pa kluso dzēris, kā mīlējis svešu sievu, kā noskatījis savu otro sievu. Pieņemu, ka Lāča dzīves pētniekiem atmiņas palīdzēs restaurēt Lāča dzīvi kara laikā, tomēr lasot tās nepamet „dzeltenās” preses sajūta. Tik liela laika distance tomēr ļauj adekvāti izvērtēt notikumus, salikt tos pa plauktiņiem jau ar nobrieduša cilvēka prātu. Šajā gadījumā aizvainojums, iespējams, personisks, ir bijis pārāk liels.

100 gadu kopā ar Vili Lāci: konferences materiāli, 2004. gada 25. maijs / sast. Margita Gūtmane. – Rīga: Zinātne, 2005.

Ja divas iepriekšējā grāmatas bija kā balss un atbalss viena otrai, tad līdzsvaram es vēl tomēr vēlējos palasīt kaut ko zinātniski izsvērtāku. Šajā krājumā apkopoti referāti, kas nolasīti 2004. gadā konferencē par godu Lāča simtgadei. Interesanti, ļoti dažādi viedokļi, atzīmēts, ka arī pašas konferences gaitā vienaldzīgo nav bijis. Tomēr diez vai strīdi ir bijuši par Lāča daiļradi, te vairāk referātu ir veltīti viņa valdības birokrāta karjerai. Kā vienu no izsvērtākajiem es gribētu atzīmēt vēsturnieces Bleieres nolasīto, kurā viņa uzdod būtībā pamatjautājumu: cik liela īstenībā bija Lāča kā Ministru Padomes priekšsēdētāja reālā vara? Viņa atzīmē, ka „oficiālajai, konstitūcijā noteiktajai varas hierarhijai bija maz kopīga ar praksē pastāvošo” un analizē tā laika varas struktūru. Rakstu krājums man patika, jo centās vispusīgi analizēt Lāča personību: šeit ir gan vēsturnieku, gan literatūras kritiķu, gan laikabiedru viedokļi.

Lāča laikabiedri ir atzīmējuši, ka viņš bija atturīgs cilvēks, lieki nerunāja un par sevi daudz nestāstīja, līdz ar to viņa personība nav viegli atklājama. Tāda tā ir palikusi arī man: esmu iepazinusi viņa biogrāfiju, daudzus viedokļus par viņu, bet joprojām ir sajūta, ka kāda nozīmīga detaļa ir paslīdējusi garām. Varbūt labāk lasīt viņa grāmatas? Sokolova raksta, ka apmēram 30 gadu laikā Vilis Lācis ir uzrakstījis 20 romānus, 57 stāstus, 7 oriģināllugas, ap 50 rakstu, daudzas runas.

Viļa Lāča dzīve pati ir romāna cienīga – mazizglītots ostas strādnieks kļūst par slavenu rakstnieku, kura romāna turpinājumus tauta nespēj vien sagaidīt, bet pēc tam paceļas augstākajos varas ešalonos – kāda spēcīga drāma! Literatūrzinātnieks Raimonds Briedis atzīmē, ka palikuši daudzi neatbildēti jautājumi, kas prasa tālākus pētījumus arhīvos, iespējamo dokumentāro liecību meklējumos: „Vili Lāci ir nepieciešams ierakstīt sava laika kontekstā, atjaunojot saiknes ar notikumiem, kas iespaidojuši rakstnieku viņa paša izdomātājā romāna sākumā.” Jācer, ka kāds literatūrzinātnieks būs gana uzņēmīgs un drosmīgs, lai uzrakstītu Viļa Lāča dzīves romānu.

Vēl par Vili Lāci:

Raimonds Briedis. Vilis Lācis (1904-1940-1966) // Latviešu rakstnieku portreti. Laikmeta krustpunktos. – Zinātne, 2001.

Maija Krekle. Un kas no tā visa palicis pāri: Vilis Lācis – Marija Bute, Velta Kalpiņa // Mīlestības skartie. – LA izdevniecība, 2010.

Līga Blaua. Kas jūs bijāt, Vili Lāci? // Ieva. – 2009, 11.nov. – Nr.45

Preparējot Andreju Upīti

Līvzemnieks Viktors. Vērpetēm Daugava puto: Andrejs Upīts, pazītais un nepazītais, (1877-1908): biogrāfisks romāns. – Rīga: Sol Vita, 2004. – 215 lpp.

Paliekošais un zūdošais Andreja Upīša darbos: rakstu krājums / sast. Ieva Kalniņa. – Rīga: Pētergailis, 2004. – 130 lpp.

Pastkarte. Mākslinieks J. Reinbergs (1987)

Andreju Upīti (1877-1970) zina visi – var jau būt, ka skolā kāds ir izsprucis no “Zaļās zemes” lasīšanas, bet “Sūnu ciema zēnus” vismaz daļēji ir lasījis ikviens. Man vidusskolā ļoti patika Upīša noveles, un īstenībā tagad man tās nemaz negribas pārlasīt – ja nu man tās liekas pārāk kategoriskas un melnbaltas.

Vera Vāvere, viena no Upīša pētniecēm, grāmatā “Latviešu rakstnieku portreti. Laikmeta krustpunktos” (2001) raksta, ka Upīša radošais mūžs aptver 70 gadus, un, iespējams, viņš bijis visražīgākais latviešu rakstnieks: viņa pilnīgi Kopotie raksti būtu mērojami 60 sējumos. Fantastisks apjoms! Varētu jau domāt, ka šeit bijis milzīgs darbalauks arī literatūrzinātniekiem, tomēr nevarētu teikt, ka visas iespējas ir izsmeltas. Upīts ir sarežģīta personība, mācējis tīri labi dzīvot gan cara laika Krievijā, gan neatkarīgajā Latvijā, gan padomju režīmā, un tieši viņa dzīves pēdējos gados sarakstītā, padomju režīmam izdabājošā literatūrkritika (ne vairs daiļliteratūra) zināmā mērā ir aizēnojusi viņa literāros darbus. Nesen lasīju S.Radzobes atziņu, kas izteikta par Voldemāram Kalpiņam veltīto grāmatu: “Sastādītājs sapratis elementāro, bet Latvijā tik nepopulāro lietu, ka nevairīšanās no personības pretrunām rada interesantāku, kolorītāku, dzīvāku, galu galā  – patiesāku tēlu.” Arī Andreja Upīša personībā ir gana daudz tādu pretrunu, kuru harmoniskai sakausēšanai būtu jāpieliek daudz pūļu un meistarības.

Viktora Līvzemnieka grāmata “Vērpetēm Daugava puto” stāsta par Upīša dzīves pirmajiem 30 gadiem. Kā nabadzīgā rentnieka ģimenē izaug apķērīgs un arī godkārīgs puika, kura oficiālā izglītība tā arī paliek sešas pagastskolas klases, bet viņš pašmācības ceļā spēj iegūt skolotāja tiesības un ielauzties rakstnieku aprindās. Un būtībā – pats saviem spēkiem, bez kādiem bagātiem radiem vai literāriem aizbildņiem. Līvzemnieka grāmatā man patika tas, ka viņš sniedz labu laikmeta ainu – daudz ir stāstīts tieši par notikumiem sabiedrības dzīvē, par Upīša līdzcilvēkiem, kas varētu būt atstājuši uz viņu iespaidu. Problēma ir tā, ka biogrāfiskā romānā ir grūti atteikties no vēstures pārstāsta, vienlaikus panākot aprakstāmās personības organisku iekļaušanos sava laikmeta vidē. Šajā grāmatā es sajutu vidi un sajutu Upīti, bet abi kopā viņi man nesasaistījās. Neuztvēru es Upīša attieksmi un viedokli par daudzām lietām, lai arī tobrīd būtībā veidojas viņa individuālais pasaules uzskats – Upīts ir Rīgas skolotājs, darbojas Latviešu biedrībā un piedalās Mangaļu kultūras dzīvē. Jaunais cilvēks raksta dzeju un nav vēl nonācis līdz sev raksturīgajai asi kritiskajai, sociāli tendētajai un sociālisma idejām caurstrāvotajai daiļrades ievirzei. Tikai 1906.gadā, kad sakāva revolūciju un Latviju pārstaigāja soda ekspedīcijas, Upīts pievērsās marksisma idejām un palika tām uzticīgs visu mūžu. Par šo lūzuma brīdi un personības nobriešanu es labprāt būtu lasījusi daudz vairāk, jo autors  ir pārāk pievērsies vispārīgam notikumu aprakstam.
Otra grāmata – “Paliekošais un zūdošais” – ir neliels krājums, kurā apkopoti raksti par Upīša prozu, dramaturģiju un literatūras kritiku. Akcents vairāk ir uz lugām (sen gan neviens teātris nav uzvedis). Saistošs man šķita Raimonda Brieža raksts, kurā viņš stāsta par latviešu padomju literatūras pirmajiem darbiem, kā tie palīdzējuši veidot nākamo literāro standartu. Upīša kara gadu stāsti Latviju parāda kā starptelpu, kurā ienākušais ienaidnieks (fašisti) atklāj savu destruktīvo ļaunumu, vienlaikus izgaismojot pareizo, sakārtoto nākotnes telpu. Silvija Radzobe raksta par Upīti kā sociālistiskā reālisma teorētiķi, kurš pārrakstījis padomju garā savu pirms 30 gadiem sarakstīto literatūrkritiku. Viņa aizskar ļoti vajadzīgu tēmu – arī par netīkamām pagātnes lietām ir jārunā: “(..) mūsu kā mazas tautas pārstāvju nacionālā rakstura būtiska sastāvdaļa ir tieksme allaž justies kā upurim, “bārenim”, nevis izjust atbildību par tautas brāļu grēkiem un tātad arī nejust vajadzību attīrīties.” Upīša gadījumā mēs redzam personību ar milzīgu gan radošo, gan iznīcinošo spēku. Krājums ir neliels, tomēr atklāj, cik dažādi Upīts tiek vērtēts.

Otrajam pasaules karam sākoties, Upītim bija jau 64 gadi, viņš kopā ar sievu un mazdēlu evakuējās uz Krieviju (dēls ir frontē, vedekla 1939.gadā repatriējās kā baltvāciete). Kara gados viņš saraksta “Zaļo zemi”, pēc tam top vēl tikai tās vārgais turpinājums “Plaisa mākoņos”. Pēc 1953.gadā piedzīvotā insulta daiļliteratūru Upīts vairs neraksta, pats atzīstot, ka pietrūkst iztēles. Kas Upītim lika kļūt par tik aktīvu kolaboracionistu? Vai kādas iracionālas bailes, vai tā bija ļaunatminīga varaskāre, vai arī slimības izkropļota un saasināta pasaules uztvere? Skumji, ka garas dzīves pēdējie 25 gadi met ēnu uz visu iepriekš paveikto. Vera Vāvere raksta: “Upīša radītā pasaule ar tās varoņiem un biežāk nevaroņiem, ar aptverošu skatu uz plašām  masu kustībām, ar neatkārtojamām dabas ainām paliek latviešu kultūras vēsturē kā tās neatņemama sastāvdaļa.” Pats Upīts ir teicis, lai viņam kapakmeni neliekot, jo viņa piemineklis esot romāns “Zaļā zeme”.

Nora Ikstena. Esamība ar Regīnu (2007)

Nora Ikstena. Esamība ar Regīnu. – Rīga: Dienas Grāmata, 2007.

Nora Ikstena ir sarakstījusi lirisku biogrāfiju par Regīnu Ezeru (1930-2002), kurā ir daudz poētikas, maigu pieskārienu un pieņēmumu. Versija par Ezeru. Vai man patika grāmata? Jā, kāpēc ne? Vai es uzzināju kaut ko būtiski jaunu. Laikam gan nē. Dīvaini, bet man, kura tik ļoti visa šī sava lasījuma par rakstniekiem laikā ir centusies uzzināt vairāk par rakstnieku kā cilvēku, personību, šajā grāmatā pietrūka Ezeras – rakstnieces. Protams, rakstniece nav atdalāma no cilvēka un ik pa laikam tiek pieminēta “Zemdegu” izcilība, dzīves ceļā satiktie „Varmācības „un „Nodevības” prototipi, vilktas paralēles ar „Akas” varoņiem, tomēr ir sajūta, ka rakstniece ir piekāpusies sievietei, mātei, cilvēkam. Varbūt tas nebūtu tik nozīmīgi, ja ne fakts, ka no 1961.gada Regīnai Ezerai gandrīz katru gadu iznāk pa grāmatai. Bet viņai bija visas iespējas kļūt par vienkāršu mājsaimnieci, triju meitu māmiņu, kādreiz varbūt kaut ko uzrakstot rajona avīzei. Aija Vālodze, Ezeras meita raksta: “Dzīvodama lauku mājā Daugavas krastā kopā ar meitiņām, apdarīdama saimniecības darbus un gaidīdama mājās vīru, Regīna tomēr nekļuva par tipisku mājsaimnieci. Jā, viņa palīdzēja Cīlei [mājas saimniecei] ravēt dārzu, cirpt aitas un novākt ābolus, gāja ogot un sēņot, tomēr literārā iedvesma – nepārvaramā vēlēšanās aprakstīt piedzīvoto, izjusto un pārdomāto – glaudās Regīnai klāt kā maigi uzstājīgi pavedinošs vakarvējš, kas uzpūš siltu elpu kaklam, atglauž matu cirtu, atpogā blūzes podziņu un ap cieši kopā sakļautajām kājām nebēdnīgi saplivina svārkus.” (Ievas Stāsti, Nr.26, 2010.12.17.) Vispār viss periodikā lasītais, ko par savu mammu ir uzrakstījusi Aija Vālodze (Amoliņa), man ir ļoti paticis un pat licies saistošāks par grāmatā rakstīto. Jo tēlu, to spožo un ārišķīgo un brīžiem mistificēto, dievs vien zina, cik patieso, mums ir spoži rādījusi pati Ezera, kura nav bijusi apdalīta ne ar iztēli, ne ar dramatisko talantu. Viņas sarakstītā nelielā autobiogrāfija “Mazliet patiesības. Nedaudz melu…”, kura 1997.gadā iznāca izdevniecības “Likteņstāsti” sērijā “Dzīvesstāsts un…”, ir krāšņa un virtuoza savas ģimenes un dzīves apcere: “Manī ir kaut kas no Mammas karstās neprātības, no pastāvīgās neapmierinātības, kas dzīvi spēj pārvērst par elli, no mūžīgās urdīšanās pēc kaut kā vēl un papa lielās, pat infantilās līdzsvarotības, kura vairās un pat bīstas no pārmaiņām. Manā raksturā un manā sirdī krustojas viņu abu pretišķības.” Ikstena, savukārt, citē meitas Aijas teikto: “Mammai ir plosīgs raksturs, neapmierinātība ar sevi, ar citiem. Literatūrā ļoti auglīgi, ne dzīvē.”

Pastkarte. Mākslinieks J. Reinbergs (1987)

Interese par Regīnas Ezeras dzīvi uzsita jaunu vilni, kad 2003.gadā pēc viņas nāves iznāca mīlestības vēstuļu apkopojums „…pār izdegušiem laukiem skrien kāds sapnis”, kuras viņa bija rakstījusi dramaturgam Gunāram Priedem – tā bija platoniska, neatbildēta mīlestība. Varbūt publikai likās, ka viņi ir atklājuši jaunu šķautni Ezeras personībā, bet īstenībā mēs taču viņas romānos par to visu jau bijām lasījuši. Liekas, ka arī Ikstena ir ietekmējusies no tās liriskās Ezeras, bet man labāk patīk tā dramatiskā, nešpetnā, pašironiskā, urķīgā. Tā, kura neliek mieru citiem, bet vēl vairāk pati sev. Tā, kurai citi traucē rakstīt, bet bez tiem citiem nav iespējams dzīvot. Ēriks Hānbergs atceras: “Lai gan Regīna žēlojās, ka ir vientuļa, pie viņas tā vienkārši aizbraukt nemaz nedrīkstēja. Daudzi no Regīnas vairījās un baidījās, jo viņas skatienā bija kaut kas tāds, kas redzēja cauri.” (Ieva, Nr.17/18, 2010.04.28.) Ir cilvēki, kuri novecojot kļūst maigāki un tolerantāki, ar pieļāvīgumu uzlūkojot apkārtējos. Bet ir tādi, kuros laika ritējums saasina jutekļus, un viņi aizvien kārāk tver pēc dzīves vismazākās izpausmes, lai izbaudītu līdz pēdējam. Ikstena:  “Rakstīšana ir vienīgais attaisnojums viņas dzīvei, ja ne, tad jāliekas kapā. Nedzīvot vienkārši dzīvošanas pēc, bet izdzīvot spēju uzrakstīt, kam nekas cits nav liekams blakus.”

Regīna Ezera ir spoža un, manuprāt, joprojām nepārspēta latviešu rakstniece. Viņa dramatiski paskatās debesīs un saka: “Kas tas īsti ir – reizēm tu esi pīslis, bet reizēm debesis?” Jā, mēs visi kādreiz tā jūtamies, bet, runājot pašas Ezeras vārdiem: “Vai galgalā viss, kas ar mani ir atgadījies, nepieder pie manas dzīves? Kaut tā būtu tikai zaļa zvaigzne, kas pamirkšķināja no saviem augstumiem, kad stāvēju, savīstījusies nometnes pelēkajā segā, ar gaisā izslietu četrpadsmitgadīgu degunu, vai vilka mongolisko acu liesmainais skatiens no pustumsas…”

 

Izaicinājumi un plāni 2012

Sophie Blackall. Reading browsing

Pienācis tas jaukais brīdis, kad pavēstīt par saviem nākotnes plāniem lasīšanas jomā. Atskatoties pagājušā gada izlasītajā, varu secināt, ka nav gājis slikti, lai arī visu iecerēto izlasījusi es neesmu. Kopā izlasīto un emuārā aprakstīto grāmatu man sanāk apaļš 80. Visskatītākās grāmatas manā blogā bija “Ūdens ziloņiem” un “Nāve Venēcijā”. Pēdējās popularitāti es tā īsti nesaprotu.

No mana lielā izaicinājuma par 12 brīnišķiem latvju nelaiķiem man palikuši neizlasīti četri (par Ezeru vēl sekos), tos es taisos apgūt vēl šogad, savukārt no millions.com listes esmu izlasījusi piecas no divpadsmit (vēl viena puslasīta); no sešām latviešu grāmatām gan esmu izlasījusi visas (par sesto vēl uzrakstīšu). Mani secinājumi: plānojot domāt vajag ne tikai par grāmatu skaitu, bet arī par to apjomu – ir tomēr nozīme 200 vai 600 lappusēm (tādēļ zinu, ka biezo grāmatu par Čaku es netraucēti lasīšu šovasar).

Tas nu būtu par vecām lietām, bet nu par jauniem plāniem (tas ir tik satraucoši, jūties gandrīz kā attaisot dāvanu 🙂 ).

1) Mēneša meitene. Lai apmierinātu savu tieksmi pēc skaistām bildītēm, katru jaunu mēnesi uzsāks meitenes bilde. Dažam tas varbūt sagādās vilšanos, jo meitene būs apģērbta, bet citam patiks – jo visas meitenes lasīs grāmatu;

2) Izaicinājums “What’s in a Name 5“. Jau ilgāku laiku es cīnos ar sevi, lai vairāk lasītu angliski, jo ir tik daudz mani interesējošu grāmatu, kuras nav tulkotas latviski, un ir stulbi tās meklēt un lasīt krieviski, ja principā es tās esmu spējīga izlasīt oriģinālvalodā. Tādēļ es atradu nedaudz jancīgu izaicinājumu, kuru tā autore Beth Fish rīko jau piekto gadu, un nolēmu, ka man tā būtu laba iespēja. Izaicinājuma būtība: 2012.gada laikā izlasīt sešas grāmatas sekojošā kategorijās:

1. A book with a topographical feature (land formation) in the title;

2. A book with something you’d see in the sky in the title;

3. A book with a creepy crawly in the title;

4. A book with a type of house in the title;

5. A book with something you’d carry in your pocket, purse, or backpack in the title;

6. A book with a something you’d find on a calendar in the title.

Esmu nolēmusi izvēlēties grāmatas, kurām nevajadzētu būt īpaši sarežģītām, lai neatsistu vēlmi turpināt iesākot;

3) Latviešu autori (vismaz seši). Neteikšu, ka esmu līdz galam apmierināta ar 2011.gada izlasīto šajā kategorijā – izvēle bija nejauša un es neizlasīju to, kas bija domāts. Tādēļ šogad uzreiz izvēlēšos konkrētus autorus un tos arī lasīšu.

Vēl pāris ieceres, kuras man ļoti gribētos īstenot:

1) Antiutopijas / utopijas. Ceru, ka jūs visi ziniet, kas būs 2012. gada 21.decembrī? Pareizi, pasaules gals. Tādēļ jāgatavojas tam laicīgi un jau kādu brīdi es vācu visādus antiutopiju sarakstiņus. Neesmu vēl galīgi izlēmusi par konkrētām grāmatām, un , visticamāk, šo pasākumu uzsākšu pēc Latvju nelaiķu pabeigšanas;

2) Foodies Read. Arī tāds izaicinājums pastāv – lasīt daiļliteratūru, kurā dažādos veidos attēlota ēšana un ēst gatavošana. Un man jau atkal ir savākti visādi sarakstiņi un pat pāris grāmatas gaida savu kārtu;

3) Kauna stabs. Gan jau, ka es neesmu vienīgā, kurai ir nelasītas tādas grāmatas, par kurām ir neērti, ka tās nav lasītas. Runa ir par pasaules (un arī latviešu) klasiku, kaut kas no must read saraksta. Sarakstu es netaisīšu, tomēr šo ierakstu izmantošu kā atgādinājumu sev par labajiem nodomiem.

Bez tam man arī ļoti gribas atgriezties pie dažādas populārzinātniskas literatūras lasīšanas, pārsvarā par vēsturi un psiholoģiju, kuru pagājušogad nobīdīju malā, lai lasītu par latvju rakstniekiem.

Tas laikam tā kā būtu viss, kā sacīt, mani plāni – mana bagātība 🙂 Vēl tikai pašai sev jāatgādina par ieradumu mūždien izdomāt visādus jaunus miniprojektus un pārlieku ar tiem aizrauties un šogad tomēr censties noturēties rāmjos. Lai man veicas! Burti – saturieties, es nāku!

Pēteris Zeile “Konstantīns Raudive” (2009)

Pēteris Zeile. Konstantīns Raudive. – Rīga: Jumava, 2009.

Šī nu ir grāmata, ar kuru es cīnījos ilgāku laiku, nenāca man viegli literatūrzinātnes pedantiskā izteiksme. Bet nu laimīgi varu ziņot par izcīnīto kauju un iegūtajām zināšanām.

Lai arī es zināju, ka Konstantīns Raudive ir pirmskara Latvijas filozofs, tomēr vairāk es viņu biju iegaumējusi kā Zentas Mauriņas vīru un Eiropā pēckara gados pazīstamu parapsihologu. Tas varētu būt tāpēc, ka padomju laikā Raudives vārdu nedrīkstēja publiski  pieminēt. P.Zeile min gadījumu, kad Nacionālajā bibliotēkā izsniegtai grāmatai izplēsts Raudives sarakstītais priekšvārds un viņa vārds izsvītrots arī satura rādītājā.

Konstantīns Raudive (1909.30.IV – 1974.2.IX) ir Latgales bērns, dzimis Asūnē, bet ļoti tālu no savas dzimtenes aizgājis pasaulē. Latvijā viņš kļuva pazīstams ar Servantesa “Dona Kihota” un “Parauga noveļu” tulkojumiem, apcerēm par Unamuno, Ortegu i Gasetu, viņa darbu latviskojumiem un divām filozofisko eseju grāmatām, savukārt pēckara Vācijā – ar trimdā tapušiem filozofiskiem un literāriem darbiem ar Zentas Mauriņas kā tulkotājas starpniecību.

Zenta Mauriņa un Konstantīns Raudive (1968) (Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīvs)

Raudive mācījās Krāslavas ģimnāzijā, bijis ļoti talantīgs, īpaši interesējušas valodas un filozofija. Māte gribējusi, lai viņš kļūst par priesteri, bet Rīgas Garīgais seminārs tomēr Konstantīnam nav izrādījusies īstā vieta. Ar Kultūras fonda atbalstu viņš ir studējis Parīze, Madridē un Edinburgā (1930-1936), pēc tam dzīvojis arī Itālijā un Somijā. Atgriežoties Rīga, Konstantīns bija sava veida intelektuālā zvaigzne, lai arī nedaudz nesaprasta. Nezinu, pa kuru laiku viņš paspēja apprecēties un radīt divus bērnus, bet biogrāfijās tas parasti tiek pieminēts garāmejot. Daudz svarīgāka ir viņa iepazīšanās ar Zentu Mauriņu 1935.gada martā. Mauriņa ir 12 gadus par viņu vecāka, nestaigājoša invalīde, bet – harismātiska personība, izsmalcināta intelektuāle. Kas Raudivi saistīja pie Mauriņas?  Mauriņas ilggadējā sekretāre saka: “Personības šarms. Karaliskums. Patoss pat ikdienā. Zināšanu pārbagātība un vēlēšanās tās nodod tālāk. Nepadošanās liktenim.” Viņi abi vēlāk uzsver, ka abu satikšanās ir bijusi liktenīga abiem, un viņu rakstnieku mūžā tam ir bijusi izšķirīga nozīme. Raudive un Mauriņa kļūst par tandēmu, kurš iziet cauri visiem emigrācijas ceļiem, dzīvojot vispirms Vācijā, tad Zviedrijā un tad atkal Vācijā. Raudive gan nav svētais – viņam ir sānsoļi un Zviedrijā pat piedzimst meita. Bet Zenta piedod un meitu pat palīdz audzināt. Viņu garīgajā savienībā nav spējis iejaukties neviens.

Kad es pirmo reizi ieraudzīju Raudives trimdā izdotos romānus, tie mani šokēja ar savu apjomu. Tā arī toreiz nesaņēmos nevienu izlasīt, aprobežojos  ar esejām. Bet ari Pēteris Zeile saka, ka “Raudives darbus nav viegli lasīt. Tie prasa sagatavotu, izglītotu lasītāju. Arī ļoti pacietīgu, kas spēj līdzdzīvot autoram viņa emocionālo kāpinājumu un filozofisko pārdomu laukos.” Viņa rakstīšanas stils esot bijis stihisks, neatlaidīgs, koncentrēts. Uzrakstīto praktiski nelaboja – kā uzrakstīts, tā jāpaliek.

No Raudives filozofiskajiem uzskatiem man palikusi atmiņa tēze, ka tikai cilvēks pats var radīt tādu dzīvi, kas apmierinātu sirdi un prātu. “Svarīgi, lai viņš savas dzīves ritā apzinātos esamības vienreizību, izprastu dzīves jēgu, tiektos to pilnveidot un padziļināt.” Cilvēkam ir jāiepazīst sevi, savas alkas un ideāli, lai varētu tos realizēt ar visiem radošajiem gara spēkiem. Būtiskākas par citu gūto pieredzi ir pašu apgūtās patiesības. Cilvēks neiedzimst ar izveidotu dvēseli. Viņš ar tādu mirst, jo to radījis dzīves laikā. Savu dzīves filozofijas credo K.Raudive izteicis mātes Terēzes vārdiem: “Jādzīvo tā, lai izdzīvotu visu savu dzīvi, jāmīl tā, lai izmīlētu visu savu mīlu, jāmirst tā, lai pārdzīvotu savu nāvi.”

Ticība cilvēka dvēseles nemirstībai pārliecināto katoli Raudivi piesaista parapsiholoģijai un mudina viņu dzīves pēdējos desmit gadus nodarboties ar eksperimentiem, tiecoties nodibināt kontaktus ar mirušajiem, izmantojot mūsdienu (t.i. 60-to gadu) tehniku. Ar parapsiholoģijas pētījumiem Raudive ir guvis ievērību visā pasaulē, vāciski ir publicētas divas viņa grāmatas par šo tēmu. Latviešu trimdas sabiedrībā tas ir uztverts skeptiski, arī monogrāfijas autors Zeile šo Raudives dzīves posmu atspoguļo distancēti. Raudive ar parapsiholoģiju bija ārkārtīgi aizrāvies, viņš bija idejas pārņemts. Ja ierakstīsiet Google meklētājā vārdus “white noise” un “Raudive”, joprojām saņemsiet neparasti daudz rezultātus.

Neparasts cilvēks bija Konstantīns Raudive – aizrautīgs, erudīts, mīlošs, brīžiem paštaisns, ietiepīgs. Nedaudz traks – kā viņa mīļotais literārais varonis Dons Kihots.

Gundega Repše “Brālis. Ojārs Vācietis” (2005)

Gundega Repše. Brālis. Ojārs Vācietis. – Rīga: Pētergailis, 2005. – (Latvijas laikazīmes).

Ojārs Vācietis man saistās ar rudeni. Un ne jau tādēļ, ka viņa dzimšanas un miršanas datumi ir novembrī. Viņa dzejoļi ir nemierīgi, trauksmaini, aicinoši – bet tajos nav pavasara ūdeņu čalojuma, tas ir rudens vēja asums un rūgtums. „Kuries slīpā lietū, mana uguns, kuries…”

Manā dzīvē Ojārs Vācietis ir bijis vienmēr, sākot jau ar “astoņiem kustoņiem” un bērna apbrīnu par viņa 50-tās jubilejas kliņģeri ar svecīšu ugunskuru. Pēc tam man viņu nedaudz mācīja skolā, un tad es lasīju viņa “Vadoņa augšāmcelšanos”, kas bija jau atkal cits Vācietis. Un tad es atklāju, ka vispār Vācietim ir ļoti daudz skaistu mīlas dzejoļu. Un vispār Vācietim ir ļoti daudz, un man tas viss ļoti patīk.

Jolanta Mackova Vācietim veltītajā krājumā “Visums, sirds un tāpat…” raksta” “Bez Vācieša es būtu uzaugusi citāda, kaut kā būtiski pietrūktu manā “es”. Izsakot šo domu, neesmu oriģināla, un tieši tas ir lieliski. Jo viņš ir visiem, visos.” Rakstniece Gundega Repše arī ir gribējusi teikt savu vārdu par Ojāru Vācieti un uzrakstījusi grāmatu vēstulēs, ko varētu dēvēt par tādu piepaceltu, poētisku biogrāfiju. Tai pašā laikā nepamet sajūta, ka viņa raksta vēstules Ojāram Vācietim, bet aptvertais jautājumu loks vispirms ir būtisks viņai pašai, viņa runā, skaidro to visu pati sev. Grāmatā ir diezgan daudz pagaru citātu no Vācieša laikabiedru teiktā, pāris jaunas intervijas. Arī bilžu ir gana daudz (es gan nesapratu, kādēļ vajadzēja tik daudz dzejoļu faksimilu). Repše ir apcakinājusi jau esošo materiālu un saaudzējusi to ar savām pārdomām, izjūtām par un ap Ojāru Vācieti, viņa dzeju un viņa apkārtni.

Lasīt man bija saistoši, tomēr man palika iespaids, ka viens no Repšes motīviem, kas izvijas cauri grāmatai, ir – aizstāvēt Vācieti, pie kam sev raksturīgā kareivīgumā. Aizstāvēt no tiem, kuri pārmeta Vācietim „sarkanumu” (vai tiešām kāds to vēl dara 21.gs.?), aizvainoties uz tiem, kuri viņu pietiekami neatbalstīja (cik gan būtu pietiekami, kas to var izsvērt?). Repše Vācietim vairākas reizes stāsta par šodienas morālo pagrimumu, cilvēku pārdošanos naudas vārdā un jautā: „Vai tu rakstītu šodien? Vai tu meklētu ceļu pie pazaudētajām un tik daudzām nenotikušajām dvēselēm un dzīvēm?” Man kaut kā neliekas, ka Vācietim ir vajadzīga aizstāvība, jo viņš ir viens no tiem, bez kuriem latviešu literatūra būtu citāda, tāda liela un absolūta vērtība ar joprojām pilnskanīgu un aktuālu dzeju. Tai pašā laikā nav nekāda iemesla Vācieti pataisīt par to, kas viņš nebija. Vai tad viņš nedzēra? – Dzēra. Bija viņam gan sava bohēma, gan vientulības periodi, neba jau nu viņš nevienu mušu savā dzīvē nav nositis, nevienu cilvēku aizvainojis. Katram cilvēkam ir savas ēnas puses, un pieprasīt no citiem, lai viņi šo ēnas pusi atbalsta tikai tāpēc, ka gaišā puse ir tik spoža, nav reāli. Man ļoti patīk Imanta Auziņa atstāstītā paša Vācieša anekdote iz dzīves par sevi: “Reiz Vidzemes autobusā viņam blakus sēdējusi lauku sieva un viņu pētījusi. Beidzot neiztur un saka: “Jaunais cilvēk, jūs gan izskatieties dikti līdzīgs Ojāram Vācietim!” Es no sirds atbildu: “Tiešām, daudzi man tā saka…” Tante atviegloti nopūtās: “Labi gan, mīļais, ka jūs tas neesat, nav jau ar nekāda prieka būt…” Nav zināms, vai tā bija īstenība vai Vācieša izdomājums, bet patiesības grauds tajā slēpjas – būt par Vācieti nebija viegli.

Knuts Skujenieks saka, ka „[Ojāram] vajadzēja cīkstēties, viņam vajadzēja pierādīt. Ojārs ir visai īpatna poētiskā temperamenta cilvēks. Latviešu dzejā netipisks.” Es domāju, ka Vācietis bija no tiem cilvēkiem, kas nevarēja nedegt, tāpat kā ogle vai svece. Tāds liktenis, sava veida nolemtība – tikai tad, ja tu degsi rakstīsi dzeju, tu darīsi to, kas tev dzīvē ir paredzēts. Citādi būs sajūta, ka mūžs ir dzīvots velti.

Kopumā grāmata bija laba, lai arī negribējās piekrist visam Repšes rakstītajam, tomēr bija interesanti kaut vai domās pastrīdēties un izdomāt savu versiju. Kā arī, protams, ļoti personiskās rakstnieces sarunas ar dzejnieku, domu piesātinātas un spraigas. Gribētu atzīmēt, ka šai grāmatai beigās ir biogrāfiskā darbā tik vajadzīgais dzejnieka dzīves gājuma apraksts jeb CV, jo diezgan bieži nezin kādēļ brīvā formā rakstītajās biogrāfijās to noignorē.

Līvija Volkova “Blaumaņa zelts” (2008)

Līvija Volkova. Blaumaņa zelts: rakstnieks savā laikā, darbos un cilvēkos. – Rīga: Karogs, 2008.

Oktobris jāsāk ar atskatu vienā no maniem vasaras lasījumiem. Apzināti biju ieplānojusi vienu no sava izaicinājuma biezākajām grāmatām lasīt atvaļinājumā, jo literatūrzinātniece Līvija Volkova ir pacentusies no sirds – 655 lappušu garumā viņa ir Blaumaņa labākais draugs un līdzgaitnieks. Pilnīgi droši grāmatai varētu likt apakšvirsrakstu “Viss par Blaumani”, jo man ir grūti iedomāties, ka varētu uzrakstīt vēl kādu grāmatu, ja nu vienīgais smalku rakstu par kādu līdz šim nezināmu Blaumaņa biogrāfijas atradumu. Tādēļ man ir nelielas grūtības rakstīt par šo grāmatu, jo ir tāda absolūta pabeigtības un tēmas izsmeltības sajūta.

Pirmkārt, grāmata noteikti ir labs palīglīdzeklis visiem Blaumaņa pētniekiem. Tajā ir gan Blaumaņa biogrāfija, gan arī diezgan plaša viņa literāro darbu – dzejas, prozas un dramaturģijas – analīze, kā arī aplūkoti tie vietējie un ārzemju autori, kas varētu būt atstājuši iespaidu uz Blaumaņa daiļradi.

Otrkārt, grāmatā, ņemot vērā, ka Blaumaņa maizesdarbs mūža garumā bija žurnālistika, ir plaša nodaļa, kas veltīta tā laika latviski iznākošajai presei, tai skaitā arī atjaunotajām “Pēterburgas Avīzēm”. Avīžniecības aizkulisēs ir gana daudz notikumu un intrigu, kam Blaumanis ir spiests veltīt, manuprāt, pārāk daudz sava laika.

Treškārt, Blaumanis ir bijis gan teātra recenzents, gan lugu rakstnieks, gan arī mūža nogalē pretendējis pat uz Rīgas Latviešu teātra direktora posteni, tādēļ izlasāms arī ieskats latviešu teātra vēsturē.

Ceturtkārt, Blaumanis bija cilvēks ar plašu sirdi, sabiedriski ļoti aktīvs, tādēļ krietni daudz lappušu ir veltīts viņa draugiem, paspārnē ņemtajiem jaunajiem rakstniekiem un kolēģiem. Ne viss te ir bijis tik rožaini, cilvēki ir tomēr ļoti dažādi, dažas lietas man bija negaidīti neglītas. Blaumanis savus draugus ļoti mīļoja, tiem pieķērās, tādēļ arī daudz ko piedeva. Labi, ka Volkova ir diezgan plaši atspoguļojusi, kādēļ ir radušās baumas par Blaumaņa iespējamo homoseksualitāti un pārliecinoši tās atspēkojusi.

Sākotnēji man likās neierasta autores iecere izveidot atsevišķas nodaļas par katru no Blaumaņa nodarbēm un stāstīt par tām savrupi. Tomēr jāatzīst, ka tas bijis diezgan prātīgs lēmums, jo Blaumaņa dzīve bija apbrīnojami daudzpusīga. Viņš ir bijis tik čakls un darbīgs cilvēks, ka īstenībā mani vairs nepārsteidz, ka, neskatoties uz viņa izteikto ģimeniskumu, viņš tā arī neapprecējās. Pa kuru laiku? Varbūt tās, pie kurām viņš brauca precībās, nemaz nebija tās īstās, bet tā īstā, vienīgā viņam bija tikai kā tāla zvaigzne dzejniekam. Volkova uzskata, ka Blaumaņa kvēlākā mīlestība bijusi Marija fon Andrejanova, bet viņš no tās atteicies dažādu iemeslu vadīts.

Izlasīt tik biezu literatūrzinātnisku pētījumu tiešām varētu likties nopietns izaicinājums, bet es nenožēloju, ka pieķēros. Nezināju, ka Blaumanis ir bijis tik daudzpusīgs, rakstījis ne tikai dzeju un prozu, bet arī satīru, tulkojis un režisējis teātri, labi dziedājis un pratis būt sirsnīgs draugs. Atzīšos, ka šogad jūnijā pirmoreiz savācos aiziet uz ikgadējām “Skroderdienām Silmačos” Nacionālajā teātrī un biju lielā sajūsmā no redzētā. Tas ir iestudējums, kuru es ieteiktu ikvienam – arī bērniem un tam vīrietim, kuru sieva ir aiz ausīm uz teātri atvilkusi. Aktieriem bija tik liels spēlētprieks, ka tas aizrāva visu zāli – pasmējāmies, paraudājām, padziedājām. Un tā ir luga, kuru pirms vairāk nekā 100 gadiem pēc pirmizrādes nolīdzināja ar zemi…

Manuprāt, Blaumanis, skatoties no mākoņu maliņas, ar daudz ko varētu būt apmierināts: viņa darbi tiek lasīti joprojām, lugas uzvestas, radītie tēli ir kļuvuši par nozīmīgiem simboliem mūsu kultūrvēsturiskajā telpā. Un viņam šeit ir labs draugs literatūrzinātnieces  Līvijas Volkovas personā – lai katram rakstniekam tāds būtu!

 

Leons Briedis “Asinīs krāsotās ilgas” (2000)

Leons Briedis. Asinīs krāsotās ilgas: kinoromāns. – Rīga: Minerva, 2000.

Austra Skujiņa pie grāmatām (1931.gads)

1980.gada pavasarī dzejniekam Leonam Briedim kinorežisors Rolands Kalniņš piedāvāja uzrakstīt scenāriju mākslas filmai par dzejnieci Austru Skujiņu, kuru viņš vēlējās uzņemt. Briedis ir piekritis un nākamo gadu pavadījis pētot visus pieejamos materiālus un runājoties ar visiem, kas vien Austru pazinuši. 1981.gada janvārī uzrakstīto scenāriju Rīgas kinostudija apsprieda un lūdza pilnveidot, tieši tāpat viņi izdarīja maijā, bet rudenī trešo variantu noraidīja: “Nav vajadzīga filma par Austru Skujiņu, bet gan filma par vispārināta jauna talanta bojāeju buržuāziskajā Latvijā.” Filmu nosprieda neuzņemt, bet Leons Briedis pēc 20 gadiem izlēma scenāriju publicēt.

Nav šaubu, ka Austra Skujiņa ir pelnījusi savu filmu, un žēl, ka no iecerētā nekas neiznāca. (Interesanti, kura aktrise bija iecerēta galvenā lomā?) Varētu teikt, ka man par viņu pirms šogad lasītājām grāmatām bija diezgan vienkāršots iespaids – jauna dzejniece nelaimīgi iemīlējās un darīja sev galu, pēc viņas palika smukas dzejas, pēc kurām tika sacerētas smukas dziesmas. Nav jau viss tik vienkārši, katrs cilvēks ir vesela pasaule – jo vairāk es lasu Skujiņas dzeju, jo vairāk mani pārsteidz viņas talants. Viņa taču nav mācījusies nekādās augstās skolās vai augusi izglītotā ģimenē, bet divdesmit gadu vecumā spēja rakstīt tik nobriedušus un izsmalcinātus dzejoļus. Tik ļoti pāri visiem laikiem lidojošus…

Sirds, straujā un trīsošā apse

tiecas pret dienvidu sauli,

kaut saknes dziļi guļ zemē

un veldzi dzer, jauktu ar sāpēm…

(no dzejoļa “Uz tilta”)

Leona Brieža romāns ataino Austras Skujiņas dzīves pēdējo gadu, kad viņa iemīl savu liktenīgo vīrieti un pieviļas gan viņā, gan mīlestībā, gan varbūt arī dzīvē. Viņas iedomātās, ideālās mīlestības pasaulē nav – un tad nemaz nevajag šo pasauli. Leons Briedis ir meklējis iemeslu Austras nomāktībai zemapziņā paslēptā “negribētā bērna” sindromā – Austras māte negribēja viņu dzemdēt, bet bija jau par vēlu abortam. Tā īsti es šo prenatālo psiholoģiju neizprotu, var jau būt, kas to var izvērtēt. Drīzāk es skatītos uz ģimeni, kurā jau ir notikusi brāļa pašnāvība un ir slima (nav zināms, ar kādu kaiti) māsa, kā arī pati Austra pēc dabas ir diezgan liela vienpate un sava ceļa gājēja.

Lai arī Leons Briedis raksta, ka viņš ir daudz pētījis Skujiņas dzīvi, tomēr romāns nav biogrāfija un ir jāņem vērā, ka daži fakti ir upurēti mākslinieciskās izteiksmības vārdā. Piemēram, ar Valdi Grēviņu Austra satiekas vismaz pusotru gadu, bet pēc tam vēl pusgadu grimst depresijā (romānā darbība norisinās gada garumā); savukārt uz māsas kāzām, pēc kurām viņa aiziet uz Daugavu, Austra tomēr ierodas un nestāv ārā, veroties logā. Lai nu kā tur būtu, man bija interesanti iepazīties ar tā laika dzejnieku sabiedrību, kā viņi tur bohēmiski dzīvoja un dzejoja. Un mazliet tuvāk arī ar Austru – viens no mēģinājumiem iepazīt tuvāk viņas dvēseli.

Kā putna kliedziens vēla rudens vējos

var izgaist mūžs.

Bet sirds?

– To konservēt var spirtā!

(no dzejoļa “Kā putna kliedziens”)

Dvīņu zīmē: Vizmas Belševicas nozīme latviešu literatūrā un vēsturē (2007)

Dvīņu zīmē: Vizmas Belševicas nozīme latviešu literatūrā un vēsturē: konferences materiāli, 2006. g. 27. oktobris, Rīga / sast. Margita Gūtmane. – Rīga: Karogs, 2007.

U.Zemzaris. Vizma Belševica

Atceroties Vizmas Belševicas 80. jubileju un savu lasīšanas izaicinājumu, paņēmu lasīt grāmatu “Dvīņu zīmē”, kuras pamatu veido Belševicas 75 gadu jubilejai veltītās zinātniskās konferences referāti un arī atmiņas. Grāmata nav īpaši bieza – pamatā referātu tēmas caurvij domas un atmiņas par Belševicas attiecībām ar padomju varu un cenzūru, kā arī atspoguļo pašu referātu autoru personiskās attiecības ar autores tekstu. Man īpaši patika Ievas E.Kalniņas raksts, kurā viņa stāsta par poēmas “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” ietekmi uz savu dzīvi, analizējot savas dvēseles saskarsmi ar šo darbu. Interesanti bija lasīt Jura Kronberga rakstu “Vizma Belševica Skandināvijā (..)”, es nezināju, ka viņai Zviedrijā ir iznākušas veselas astoņas grāmatas, kā arī izlases pārējās Ziemeļvalstīs. Uldis Bērziņš savā skicē raksta: “Latvijā varbūt tieši Vizma Belševica ir spilgtākais piemērs, kā no oficiālas hierarhijas izslēgta “nepersona” tiek gads gadā paaugstināta kādās citās, neoficiālās hierarhijās un ne tikai pašu sabiedrības acīs, bet arī starptautiski.”

Jā, bet interesanti – kā tas sākās? Kā Belševica kļuva, Ulda Bērziņa vārdiem sakot, par Dzejas karalieni? Un te nu ir tā pretruna  – Belševica bija absolūti privāts cilvēks un izteikti pretojās arī rakstnieka biogrāfijas saistīšanai ar viņas darbiem, tomēr spoža dzeja jau nedzimst rāmumā un veģetēšanā, tāda dzimst emocionāliem un jūtīgiem cilvēkiem, kurus bieži dzīve nesaudzē. Viņa bija jauna meitene, pārliecināta komjauniete, apprecējās ar krievu virsnieku, pārcēlās dzīvot uz Daugavpili, un viņas pirmais dzejoļu krājums bija ļoti, ļoti pareizs. Laulība nebija ilga, un 1955.gadā Belševica kļuva par Maskavas Gorkija Literatūras institūta studenti. Tieši Maskavā Belševica piedzīvo savas pasaules krahu, viņas vārdiem sakot: “Beigās mana ticība sabruka – kad uzzināju, ka tā vara tomēr nav gluži balta. Pārdzīvoju lūzumu.” Un runā tomēr nav tikai par vilšanos padomju iekārtā un sabiedrības morālē, bet arī personiskajā dzīvē. 1959.gadā viņai kā diplomdarbs iznāk dzejas krājumu “Zemes siltums”, un tajā pašā gadā viņai piedzimst dēls Klāvs. Klāva brālis – Jānis Elsbergs – atklāj, ka Klāva tēvs ir kāds ukrainis Mikola, kurš dēlu nekad nav audzinājis (Ievas Stāsti nr.11, 2011).  “Zemes siltumā” Ukrainai (ukrainim) ir veltīti daudzi jauki vārdi:

(..) Aizkarpati, es jūs mīlu tāpēc,

Ka jūs kādai sirdij reizēm liekat

Kalnu avotu un dzimtās upes slāpēs

Skaidrai kļūt un aizmirst visu lieko. (..)

Ļaudis teiks, ka biju Aizkarpatos,

Bet es tikai kāda sirdī biju.

(“Sirds kalnu takās”)

Daudzus gadus vēlāk dzejniece Belševica komentēs jaunās dzejnieces Ingmāras Balodes dzeju, sakot: “Nu te tādi mīļi pantiņi. Tad, kad tev pa īstam sāpēs, tad tu arī rakstīsi.” (Raidījums “Šīs dienas acīm” LR1 2011.g.5.jūn. plkst.21.05 , klausīties šeit.) Neviens jau tās sāpes piedzīvot neizvēlas, bet likteni apmānīt arī nav iespējams. Vizma Belševica savā mūžā piedzīvo arī laimīgu un piepildītu mīlestību, tomēr viņai ir gana daudz citu pārbaudījumu, bet, izkaldinājusi savu pārliecību, viņa pie tās paliek visa mūža garumā, neizmantojot iespējas paklusēt, piegludināt, notušēt. Viņa teic: “Tas garīgais spēks, ar kura palīdzību top dzejoļi, spēj dot spārnus visgrūtākajos brīžos; tas palīdz pārvarēt likteņa triecienus, izdzīvot mīlestību un cienīgi nodzīvot dzīvi…”

Par izlasīto. Grāmata “Dvīņu zīmē” bija patīkams papildinājums maniem Belševicas dzejas un stāstu pārlasījumiem. Beidzot arī kārtīgi izlasīju Belševicas Rakstu 4.sējumu, kurā ir gan viņas pašas rakstītais, gan intervijas (iesaku vairāk nekā “Dvīņu zīmē”). Sāku lasīt arī A.Kubuliņas monogrāfiju “Vizma Belševica”, bet ļoti tālu netiku. Ja grāmatai būtu nosaukums “Belševicas poētikas analīze”, tad tas tomēr būtu daudz atbilstošāks un nemaldinātu publiku. Iespējams, ka grāmata ir laba pētniekiem un studentiem, tomēr, ja neinteresē jambi un epiteti, tas īsti nebūs meklētais. Mani piebeidza teikums: “Vēlāk liriskā situācija attīrot savilkta grodāk un pārkodēta iecirtīgā izvairībā, pēc tam – padziļināta ar zemapziņā nospiestu sūrstu visa mūža garumā ” (58.lpp.), pēc ilgāka pārdomu brīža es sapratu, ka nav man ne laika, ne spēju, lai grāmatas garumā atkodētu autores iecerēto.

Par godu jubilejai ir izveidota režisores Mārītes Balodes videofilma “Es aiziet nevaru… Vizmai Belševicai – 80”, kuru rādīja pa LTV1 31.maijā. Kā arī portāls satori.lv publicēja dzejnieces dēla Jāņa Elsberga atrastu, līdz šim nepublicētu dzejas ciklu “Sadegusi balss” par 16. gs. “raganas” likteni.

Bet manas personiskās attiecības ar Belševicu turpinās, jo viņa ir vienīgā, kuras dzejoļus es šad tad skaitu pati pie sevis…

Visur ar mani un manī –

Tad kāpēc es tevi tik ļoti gaidu,

No vienas neredzēšanās

Uz otru neredzēšanos

Soļus un minūtes skaitu? (..)

(“Aprīļa lietū”, no krājuma “Madaras”)