Sākumlapa

Kāda drusciņa par Mirdzu Ķempi

Komentēt

Kļaviņa Aina, Kļaviņš Sandris. Mirdza Ķempe. Atmiņu skices. – Rīga: Nordik, 2008.

Mīlestības tuvskati: Mirdzas Ķempes un Erika Ādamsona sarakste / sast. Andra Konste; Z.Skujiņa priekšvārds. – Rīga: Pils, 1998.

Mirdza Ķempe ir viena no spilgtākajām personībām latviešu literatūrā, kurai piemērots būtu apzīmējums “kā īlens maisā” – nepamanīt viņu nav iespējams. Tomēr savas monogrāfijas viņai nav, un arī latviski atrodamā informācija Internetā ir diezgan nabadzīga. Atradu gan Kļaviņu grāmatā ziņu, ka kāda kundzīte no Literatūras institūta ir nākusi pie Ķempes un vākusi materiālus grāmatai, bet tā palikusi neuzrakstīta. Tādēļ nu jāaprobežojas ar to, kas ir.

Mātes un dēla – Ainas un Sandra Kļaviņu – sarakstītā grāmata “Mirdza Ķempe. Atmiņu skices” stāsta par Dzejnieces pēdējiem 20 gadiem (1956-1974). Tās tiešām ir skices, atmiņu blāzmas, pārsvarā Sandra Kļaviņa rakstītas, kurš Ķempi atceras kā bērns un pusaudzis. Mazās reminiscences ir simpātiskas, bet, protams, pilnvērtīgu iespaidu par Ķempes dzīvi nerada, un tāds arī nav grāmatas uzdevums. Piekritīšu Kļaviņa rakstītajam, ka “viņas personība ir pat daļēji mitoloģizējusies“, tādēļ vēl jo interesantāk iepazīt viņas cilvēcisko pusi. Kļaviņš raksta:

Mirdza Ķempe, savā Rīgas dzīvoklī. 1969. gada aprīlis

Patiesībā Ķempe staigāja ar masku, tikai retajam atklādama savu īsto seju. Dzejniece nepazina mērenības: viņas dusmas bija vulkāniskas, bet smiekli – homēriski. Pēc būtības – spontāna, ekstravaganta, sparīga, ekstrēma, vīzīga, skaudra, uzņēmīga, eksplozīva, vitāla, dzirkstoša, skaļa kvēla, nesavaldīga, neaprēķināma, skarba un maiga, iedomīga, bet cilvēcīga; cēla un biedējoša; emocionāla un mainīga; trauksmaina un omulīga; impulsīva un vienaldzīga; paštaisna un naiva; tieša un atklāta; pārdroša un gļēva; spēcīga un trausla, nosodoša, bet jau pēc brīža draudzīga; te viltīga, te neloģiska; te ekscentriska, te vienkārša, te priecīga, te izmisusi – ikdienā gan Dzejniece biežāk bija drūma, apcerīga,  rezignējoša vai melanholiska.

Mirdza Ķempes dzīve gan būt ne tikai pētnieku, bet arī romānu rakstnieku iedvesmas cienīga. Viņa ir dzimusi 1907.gada 9.februārī Liepājā, agri zaudējusi tēvu. Tomēr vīriešu atbalsta vēlākā dzīve viņai nav trūcis – skolas gados viņas literatūras skolotājs ir Haralds Eldgasts (viņā iemīlējies), Rīgā viņa satiek Edvardu Virzu, pēc tam viņas slavenais tandēms ar dzejnieku Eriku Ādamsonu, uz īsāku brīdi vēl daži, kuriem viņa atļauj sevi aprūpēt, bet mūža nogalē – dīvainas laulības ar stipri jaunāko Linardu Naikovski. Un kur tad vēl visi jaunie censoņi, kurus viņa iedrošina kā Rakstnieku savienības dzejas konsultante. Uzdrošinos teikt, ka viņi Ķempei bija vajadzīgi tikpat lielā mērā, kā viņa viņiem.

Ķempe ir vienaudze ar manu marta “meiteni” Austru Skujiņu (dzimušu 1909.gada 10.februārī), bet viņu likteņi ir tik dažādi. Austrai Rīgas dzīve nāk smagi un nabadzīgi, savukārt Mirdza 1928.gadā sāk strādāt par pirmo radio diktori, viņa dzejo un tulko, viņu ievēro un novērtē.  Ja Austras dzīve uzzibsnīja kā krītoša zvaigzne, tad Mirdza, lai arī visu mūžu kāvās ar slimībām, bija daudz sīkstāka un spēja palīdzēt arī citiem radošajiem cilvēkiem. Abas gan viņas bija īstas Ūdensvīra dvēseles, kuras vairāk par visu mīlēja brīvību un mīlestībā drīzāk gribēja degt, nekā rāmi un ikdienišķi kurt mājas pavardu. Mirdza Ķempe: “Mana dvēsele arvienu dzīvo gaidās, Pie tā, ko mīlu, viņa palikt baidās.”

Mirdza Ķempe (1931.g.) Fotogrāfs: E. Finks

Mana otra grāmata par Ķempi ir 1998.gadā izdotā Mirdzas Ķempes un Erika Ādamsona sarakste “Mīlestības tuvskati”. Grāmatai ir galīgi neizteiksmīgs vāks, bet interesanta iekšpuse ar Vilipsōna ilustrācijām Vidberga stilā un vēstuļu faksimiliem. Vēstules labi ataino abu attiecības, kuras no Mirdzas puses 1930.gadā sākas: “Erik, Tava vēstule ir sapņu sniegputenis! Viņā bija tik daudz maigas un uzvarošas kaislības, jo vārdiem pār mani vienmēr ir vara.” un beidzas 1945.gadā: “Mans slimais balodīti, aizsūtu Tev tikai 10 apelsīnus, jo vairāk ekonomiskajā veikalā nebija.” Viņi jau ir paspējuši pirms kara izšķirties, abiem ir citi dzīves partneri, bet Mirdza joprojām rūpējas par savu Ēriku kā par bērnu. Un turpina to darīt vēl pēc viņa nāves, kopjot viņa literāro mantojumu. Interesantas vēstules, tiešām daudz atklāj par abiem dzejniekiem. Mirdza ir mierinoša un uzmundrinoša, praktiska un reāla, Eriks – aušīgs, vārdos bagātīgs, sapņotājs. Ko tikai viņš tur Mirdzai nesaraksta! Ar laiku gan Mirdzai apnīk būt vienai vezuma vilcējam, viņa cīnās pati ar savām kaitēm, un ir laimīga atrodot citu vīrieti un 1939.gadā rakstot: “Ar savām neirozēm mocīdamās, es sen meklēju cilvēku, kas man varētu un, galvenais, gribētu palīdzēt, jo Tu gan mani saproti, bet Tev nav impulsa būt aktīvam dzīvē un man palīdzēt, tādēļ ka attiecība ir otrāda – es gribu Tev palīdzēt, kas arī ir ļoti svarīga vēlēšanās.” Mirdza šķiras no Erika, un romantiskās vēstules ir beigušās, bet seko rūpesti gan par slimo Eriku, gan par viņa jauno ģimeni. Tomēr mīlestība ir bijusi skaista un varbūt par viņas un Erika attiecībām ir šis pants:

Ej liesmās atpakaļ tu, puķe gaistošā,

Un vairāk necelies, un pelnos dusi.

Viņš mani izdzēra. Es esmu norimusi.”  (Puķe, 1950.)

***

Vēstuļu apkopojumam ir ļoti labs Zigmunda Skujiņa ievads, Skujiņam vēl ir interesanta eseja par Ķempi viņa Rakstu 1. sējumā. Ja kāds grib uzzināt par Ķempi vēl kaut ko vairāk, tad Kļaviņu grāmatas beigās ir literatūras saraksts ar grāmatām, kurās viņa ir pieminēta. Es laikam palasīšu, man Ķempe patīk.

Par Mirdzu Ķempi un viņas dzīvi varētu vēl stāstīt daudz ko, Kļaviņš raksta: “Lai ko uzsākdama, Ķempe visu darīja kaislīgi. Neatceros, cik daudz viņa gulēja, bet varēju apbrīnot, kā Dzejniecei pietiek laika gan visiem, gan cilvēkiem.” Gribu tikai piebilst, ka Ķempe bija izcila tulkotāja un viņas tulkoto (Robinsons Krūzo, Kapteiņa Blada odiseja, Dons Kihots, Bagātību sala, Gulivers, Haklberijs Fins, Toms Sojers) mēs lasām joprojām.

Divas grāmatas par Austru Skujiņu

1 komentārs

Austra Skujiņa vēstulēs, atmiņās, veltījuma dzejā / sast., priekšv., koment. aut. Jānis Zālītis. – Rīga : Enigma, 1997. – Uz vāka nosaukums: Tik skumjas un sapņi mans ieguvums.

Krizantēmu sniegs : Austra Skujiņa atcerēs, apcerēs, versijās / sast., priekšv., koment. aut. Jānis Zālītis. – Rīga : Mansards, 2007.

Sākotnēji es biju domājusi lasīt tikai grāmatu “Krizantēmu sniegs”, bet papētot izrādījās, ka tā ir sava veida turpinājums desmit gadus agrāk izdotajai “Tik skumjas un sapņi mans ieguvums…”. Labi, tātad lasām abas.

Austra Skujiņa ir labi zināma personība latviešu literatūrā, bet bieži viņu atceras ar: „…ā, tā ir tā, kura ielēca Daugavā.” Nedaudz netaisnīgi ar to iesākt, bet tomēr patiesi – Austra tiešām ielēca Daugavā naktī uz 1932.gada 5.septembri, upes krastā atstājot savas mantas. Viņa bija tik ļoti jauna, tikai 23 gadi, pēc mūsu laika domāšanas tīrais bērns. Tai pašā laikā viņas atstātais dzejas mantojums uzrunā joprojām un liek domāt par daudz nobriedušāku, vecāku personību. Tā tas arī ir, man, lasot Austras vēstules, bija ik pa laikam jāsameklē to uzrakstīšanas datums un pie sevis jāizrēķina, cik tad īsti cilvēciņam tobrīd ir gadu. Jau piecpadsmitgadīga viņa kā naivs bērns, kurš grib labot pasauli, raksta: “Kamdēļ visi nav vienādi, kamdēļ cits citu nīst?”

Austra ir februāra bērns, dzimusi 1909.gada 10.februārī. Lasīju, ka viņa nebija gribēta, astotais bērns ģimenē vecākiem nebija vajadzīgs un tikai vētra vecākiem patraucēja turpināt ceļu pie ārsta. Austras tēvs Gustavs ir mežsargs, pats septītais bērns ģimenē, kurš savus vecākus neatceras, brāļa uzaudzināts. Māte – Emma Kristīne, zemnieku meitene. Austras vecākā māsa Milda Loža atmiņās sīki apraksta gan vecākus, gan abas dzimtas, ar nožēlu atzīmējot, ka viņu vecāki, lai arī talantīgi cilvēki, tomēr nebija praktiski un pēc tēva nāves naudas lietās noiet pavisam greizi. Bet citādi – tēvs ir zīmētājs un dzejotājs, māte – dziedātāja un rokdarbniece, abi smagi strādā visu mūžu. Atmiņu stāstos vienmēr tiek minēti pieci bērni, bet Emmai piedzimst astoņi, no kuriem viens 1903.gadā nomirst uzreiz pēc dzimšanas, 1905.gadā trīsgadīgs nomirst Jānītis, savukārt otrais bērns – 1899.gadā dzimusī Marta – praktiski netiek pieminēta (“nebija vesela”), bet viņa mirst tikai 1933.gadā. Un vēl divi pašnāvnieki – Austra un viņas brālis Arvīds, kurš trīs gadus pirms Austras nāves 24 gadu vecumā, būdams jauns Latvijas armijas virsnieks, iedzer indi. Tāda sajūta, ka šajā ģimenē ir kaut kas fatāls, un Austras dzeja ir tam kā spogulis.

No pirmavotu viedokļa man vērtīgāka šķita pirmā, 1997.gadā izdotā grāmata, jo tur ir divu vecāko māsu atmiņas, daudz pašas Austras vēstuļu gan abām māsām, gan draugiem. Arī citas atmiņas liekas tuvāku cilvēku rakstītas, salīdzinoši “Krizantēmu sniegs” ir tāds attālāku paziņu  stāstu apkopojums, kas varbūt ne tik daudz stāsta par pašu Austru, bet vairāk par viņas tēlu sabiedrībā, ļauj saprast, kāpēc viņa mēdza rakstīt, ka cilvēki ir ļauni. Piemēram, Pāvila Gruznas rakstītais ir pavisam neglīts, un arī Kārlis Fimbers Austru ir tikai vienreiz redzējis, bet nekautrējas paust baumas, ka Austra ir bijusi “narkotiķe”. Vai Austra tiešām lietoja narkotikas, to vairs visticamāk nepateiks neviens. Es viņu saredzēju kā ļoti jūtīgu bērnu, kurš jau no agrām dienām asi uztver pasauli. Pēc savas būtības emocionāla vienpate, mūsdienās teiktu – emo meitene, kurai agri jāsatiek dzīves īstenība – bez naudas, bez darba, cīņa par izglītību. Tai pašā laikā viņa ir gana aktīva – to var redzēt pēc piepildītajiem vakariem, viņas nekad nav mājās, viņai ir rosīga sarakste gan ar māsām, gan draugiem.

Austras Skujiņas liktenīgā mīlestība Valts Grēviņš uzrodas 1930.gada augustā pēc Ziemeļniekam veltītā piemiņas vakara, kurā Austra lasa savu veltījumu. Vallija Brutāne raksta, ka Austra saņem ziedus katru dienu. Sarkanās neļķes un baltās mārtiņrozes piemin arī pati Austra. Attiecības ar precēto Grēviņu ilgst kādu pusotru gadu un nenes Austrai neko labu. Tomēr nedomāju, ka viņas nāvē būtu vainojams kāds konkrēts cilvēks, mūsdienās viņai noteiktu diagnozi un liktu ārstēties, jo visas viņas ārējās pazīmes pēdējā pusgada laikā liecina par dziļu depresiju, uz kuru pēc būtības viņa bija tendēta visu savu dzīvi. Daudzi savās atmiņās pauž nožēlu par Austras nāvi, bet, kā raksta Austras otrā māsa Herta: “Diez kur gan visi šie cilvēki bija toreiz, kad Austra nosalusi un aizmaldījusies skraidīja pa Rīgu, dzīves jēgu, draudzību un mīlestību meklēdama? Toreiz nevienam nebija laika atskatīties atpakaļ.” Gan jau, ka bija kāds pēdējais piliens, kurš meitenei lika nostāties Daugavas malā, bet viņas dzejā ir kāda nolemtība, kurā jaušams pēdējais lēmums. Leons Briedis raksta:

Nepaģērēsim arī mēs no Austras Skujiņas brīnumbērnu, it sevišķi šobrīd, kad brīnums jau sen ir miris un palicis vien tas bērns – vienkāršā, tumši mēļā kleitā, zēniski apgrieztiem matiem, lielām izbiedēta putna acīm, ar ironiski smeldzīgu smaidu uz lūpām, kādu nu mēs viņu uz visiem laikiem paturēsim prātā. Taču poētiskā pārdzīvojuma tiešuma, īstuma un intensitātes spēks, kā arī virknē dzejoļu apliecinātā mākslinieciskā varēšana šobrīd Austras Skujiņas negarajā mūžā paveikto ļauj uzskatīt jau par pilntiesīgu mūsu dzejas klasikas daļu.

Man Austra Skujiņa izlasīto grāmatu iespaidā nostājās priekšā kā dziļdomīga sapņotāja, kuras “dzeja vienmēr būs meitenes dzeja” (A.Grigulis). Skumjš, bet ļoti piepildīts mūžs.

Inguna Bauere “Lizete, dzejniekam lemtā”

6 komentāri

Inguna Bauere. Lizete, dzejniekam lemtā: Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvesstāsts. – Rīga: Lauku Avīzes izdevniecība, 2009.

Šodien – Kārļu diena, un tā nu ir sakritis, ka mana grāmata stāsta par latviešu dzejnieku Kārli Skalbi un viņa sievu Lizeti Skalbi. Atzīšos – es nezinu, ko rakstīt par šo grāmatu. Es ļoti priecājos, ka kāds vispār ir pievērsies Skalbes biogrāfijai, jo es nekādi nespēju atrast citu, mūsdienīgu Skalbem veltītu darbu. Tas izbrīna, jo Skalbi izdod joprojām (nupat iznāca klausāmgrāmata “Ziemas pasakas”), skolās māca joprojām un pat dāvina deputātiem. Tai pašā laikā es nevaru tā sirsnīgi atzīties, ka grāmata man ļoti patika. Runa pat nav par literāro vērtību, bet vairāk par grāmatas mērķtiecīgumu.

Viena lieta ir tā, ka es īsti neizpratu žanru, kurā tā rakstīta – nebūtu korekti to saukt par romānu, jo tajā ir pārāk daudz citātu un vēsturisku paskaidrojumu, bet arī literatūrzinātnisks pētījums tas nav – neeksistē atsauces un bibliogrāfija, labi ja iekavās pieminēts konkrētā atmiņu fragmenta autors. Man traucēja tas, ka ik pa brīdim jūk kopā rakstnieces izdomātais ar reālām atmiņām, pie kam grāmatas sākumā slīprakstā ir izcelti citāti, bet uz beigām arī rakstnieces sacerētais. Otrkārt, man nepatika grāmatas poētiski piepaceltais stils. Varbūt rakstniece ir centusies tādā veidā atdarināt Skalbi? Bet Skalbes valoda ir dzejoļiem, pasakām un esejām… ne romāniem. Un darbs ir par Lizeti – sievieti, kura bija reāliste nevis “mākoņu grābeklis”. Tad, kad es lasu: “Negribot atkal un atkal pieķeru sevi domājam par salā sastingušiem, bāliem nejūtīgiem kokiem, kuru kailie zari drīz grabināsies pie mūsu viesistabas loga, mirušiem putniem, kuri, neizturējuši spelgoņu, kritīs no debesīm… (..)”  jūtos kā Cīrulīšu saimnieces dēls, kurš savai sievai, pārspīlētu salīdzinājumu mīlētājai, jau kuro reizi saka: “Gundega, nu kur gan tu esi redzējusi…ka Latvijā nosalst lidojoši putni?”  Tie teikumi jau ir skaisti, tikai aiz šī jūsmīguma pazūd tās daudzās lietas, kurās tiešām gribējās uzzināt. Bet varbūt aiz tā tiek slēpta nezināšana? Jo tā ir vēl viena problēma – tik daudz kas paliek miglā tīts. Kā tas tā var būt, ka godīga mātes meita gadsimtu mijā vismaz piecus gadus dzīvo kopā ar kādu neprecējusies un pat aizdodas viņam līdzi uz Norvēģiju? Rakstniece Māra Svīre domā, ka Skalbe bijis parasts vīrietis, kurš ar tām laulībām nav steidzies (uz pirmām laulībām ar Lizeti viņš “aizmirst” ierasties), viņi apprecas Lizetei jau stāvoklī esot. Varbūt tomēr tam ir saistība ar Skalbes bēguļošanu pēc 1905.gada notikumiem? Vislabāk grāmatā ir aprakstītas Skalbju ģimenes bēgļu gaitas un dzīves sākums Zviedrijā, tiešām drūmi un iespaidīgi, bet šeit palīgā ir nākušas gan Skalbes meitas, gan znota atmiņas. Tomēr es nesapratu, kas tieši Skalbēm liek  emigrēt, kas neapšaubāmi bija ļoti grūts lēmums. Vispārējais inteliģences noskaņojums, bailes no krieviem?

Man nav tādas sajūtas, ka es būtu iepazinusi Lizeti Skalbi, kas tomēr bija šī darba pamatmērķis. Bieži viņas teiktajā ir tāds kā sērīgums, rezignācija, pat jaunības dienās, bet tas nesaskan ar viņas darbiem – izskatās, ka viņai ir bijis liels dzīves spars, tai ģimenē Skalbe bija liriķis. Starp citu, 1965.gadā par zviedru literatūras tulkošanu viņai piešķīra Zviedrijas Karaliskās akadēmijas prēmiju, romānā tas nav pieminēts. Autore arī citē Lizetes atmiņas, izdotas tās gan nav, bet varētu būt interesantākas par gariem un liriskiem aprakstiem.

Jā, nu, kā redzams, visu šo penteri es sarakstīju, lai pateiktu, ka nezinu, ko teikt 🙂 Bet vismaz esmu izlasījusi pirmo grāmatu no sava izaicinājuma BLN-2011 un guvusi zināmu ieskatu Skalbes gaitās. Pensionētas literatūras skolotājas var lasīt droši, par pārējiem gan pārliecības nav.

Par izaicinājumiem, tulkošanu un vēl šo to…

8 komentāri

Sveicināti svētdienā!

Manas pēdējās nedēļas emuāra statistika liecina, ka diezgan daudziem ir licies interesants manis izveidotais, latviešu literātiem veltītais izaicinājums. Ceru, ka nesmējāties par nabaga naivo dvēseli 🙂 , un dažiem varbūt sagribējās sevi līdzīgi izaicināt. Kā jau minēju, ar challenge ir pilni angļu grāmatu emuāri, katrs kaut cik sevi cienošs angļu grāmatu tārps tam agri vai vēlu pievēršas. Tādēļ biju priecīga, kad ieraudzīju izaicinājumu, kurš sākās šī gada janvārī: The 2011 Eastern European Reading Challenge. Dalībnieki tiek uzaicināti izvēlēties lasīt grāmatas, kuru autori vai nu paši ir attiecīgās Austrumeiropas valsts pārstāvji, vai raksta par to. Grāmatas žanrs nav ierobežots. Izaicinājumu ir izveidojusi amerikāniete, arī liela daļa dalībnieku ir no Amerikas kontinenta. Protams, ka man bija ļoti interesanti uzzināt, ko gan dalībnieki grasās lasīt par Latviju. Atbilde – NEKO. Arī Lietuvas un Igaunijas sarakstā nav. Nu kāpēc gan tā? Gribas izriezt krūtis un kaut ko ieteikt. Pirmais, kas nāk prātā – Sandra Kalniete “With Dance Shoes in Siberian Snows” , nākamais – Agate Nesaule “A Woman in Amber”. Bet tas ir par karu, par trimdu… zinu vēl vairākas grāmatas, kuras sarakstījuši trimdas latvieši par savu dzīves ceļu. Nu bet daiļliteratūra? Es iedomājos Regīnu Ezeru (“Aka”), Albertu Belu (“Būris”), Zigmundu Skujiņu (“Gulta ar zelta kāju”), varbūt Kolbergu, no jaunākiem – Muktupāvelas stāstus. Apzināti domāju tādus darbus, kuri varētu ieinteresēt, bet esmu pārliecināta, ka katram no mums būtu savi priekšlikumi.  Bela trīs darbus es uzgāju tulkotus (sen) angliski, bet pārējie – nekā. Portālā  www.literature.lv es atradu sludinājumu, ka Latvijas Literatūras centrs sadarbībā  ar Valsts kultūrkapitāla fondu kultūras programmas „Latvijas literatūra pasaulē” ietvaros izsludina konkursu “Atbalsts ārvalstu izdevējiem Latvijas literatūras tulkojumu izdošanai”, kurš notiek no 2007.gada, turpat ir arī atbalstīto un jau izdoto darbu saraksts. Man jau nav nekas pret to, ka latviešu darbus izdod bulgāru un gruzīnu valodā, bet angliski tur ir tikai 2010.gada dzejoļi…

Otrs izaicinājums, kuru es atradu  Lizzy emuārā, bet esmu satikusi arī pie citiem – Around The World In 80 Countries. Latviju tur pārstāv The Dogs of Riga – Henning Mankell, cik noprotu, kaut kāds zviedru detektīvs (nu, johaidi!). Nezinu, cik Lietuvu prezentējošā grāmata The Last Girl – Stephan Collishaw ir laba, bet tur vismaz stāsts ir par Viļņu dažādos laikos. Igaunijai pat rakstnieki ir igauņi  – Jaan Kross un Mati Unt, trešā Sofi Oksanen gan ir somiete (tā gadās).

No vienas puses – nu kāda gan man starpība, ko tie angliski runājošie lasa, bet no otras puses – šādā situācijā nav ko brīnīties, ka Amazonē uz vārdu latvian vispirms izlec šāda grāmata. 29.decembra “Neatkarīgajā” Matiass Knolls intervijā saka: ” Latvijā ir institūcijas,  kuru uzdevums ir nest latviešu kultūru pasaulē, taču to rokas ir par īsām. Šajā ziņā ir skaudība, piemēram, par norvēģu iespējām. Viņi pa visu pasauli universitātēs meklē talantus, kas varētu kļūt par norvēģu literatūras tulkotājiem, viņi tos lutina un lolo, jo viņiem tam ir nauda. Starp citu, tā ir naftas nauda…” (interesanta intervija “Mums katram ir četri vergi”, es tikai nevaru atrast tās pilnu tekstu internetā). Kā mēs redzam, nav jau tā, ka naudas nav vispār, vajag tikai atrast ieinteresētu otru pusi – tulkotāju un izdevēju. Patiesībā, varētu sākt ar tulkotāju, jo ar e-grāmatu strauju izplatību, varētu vienkārši internetā pārdot grāmatas e-versiju. Vismaz būtu kaut kas, ko piedāvāt ieinteresētiem grāmatu tārpiem.

Labi tulkotāji gan zemē nemētājas. Decembrī es aiznesu atpakaļ uz bibliotēku nelasītu Pulmana “Ziemeļbāzmu”, tagad kārta pienākusi Mičela “Mākoņu atlantam”. Bet tas ir cits, lai arī tikpat sāpīgs stāsts. Citreiz. Iešu, ka es uz kino.

Lasīšanas izaicinājums 2011

6 komentāri

Artist : Andre Martins de Barros

Domāju, ka visi, kas staigā pa angliskajiem lasītāju emuāriem,  ir pamanījuši vārdu Challenge. Katra gada sākumā lasītāji sarosās, lai noorganizētu sev lasīšanas rotaļu, kurā apņemas gada laikā izlasīt noteiktu skaitu grāmatu par noteiktu tēmu vai kāda rakstnieka grāmatas vai ir pat pilnīgi konkrēts 12 grāmatu saraksts. Varbūt būsiet pamanījuši, ka man saraksti patīk :), un man arī gribējās sev tādu rotaļu. Diemžēl lasošo cilvēku latviešu Internetā ir pamaz, tāpēc rotaļu organizēšu sev pati :). Ja kāds vēlas pievienoties, laipni lūdzu.

Domāju par to, lai man tas tiešām būtu izaicinājums. Manas mazās šī gada apņemšanās ir izlasīt visas latviešu valodā tulkotās grāmatas no manas millions.com listes, kā arī izlasīt vismaz sešas pēdējos 10 gados latviešu valodā sarakstītās grāmatas. Bet mans lielais izaicinājums šogad ir:

BRĪNIŠĶIE LATVJU NELAIĶIBLN2011 (ceru, ka nevienam neliksies šis nosaukums zaimojošs, jo akcents tiek likts uz vārdu brīnišķie (bet diemžēl mirušie)). Mērķis – izlasīt 12 darbus, kuros ir rakstīts PAR kādu latviešu rakstnieku, kurš jau ir aizsaulē.  Grāmatai jābūt izdotai šajā gadsimtā.

Saraksts

KĀRLIS SKALBE

Bauere, Inguna. Lizete, dzejniekam lemtā : Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvesstāsts. – Rīga : Lauku Avīze, 2009. – 287 lpp.

REGĪNA EZERA

Ikstena, Nora. Esamība ar Regīnu. – Rīga : Laikraksts Diena, 2007. – 163, [2] lpp., [28] lp. il., ģīm., faks.

VIZMA BELŠEVICA

Dvīņu zīmē: Vizmas Belševicas nozīme latviešu literatūrā un vēsturē : konferences materiāli: 2006.g. 27.okt., Rīga / [sast. M. Gūtmane]. – Rīga : Karogs, 2007. – 167 lpp.

MIRDZA ĶEMPE

Kļaviņa, Aina. Mirdza Ķempe. Atmiņu skices. – Rīga : Nordik, 2008. – 151, [1] lpp., [4] lp. il.

VILIS LĀCIS

Sokolova, Ingrīda. Par un ap Vili Lāci / Ingrīda Sokolova. – Rīga : Antēra, 2008. – 206, [1] lpp.

MARĢERS ZARIŅŠ

Silova, Lita. …Rakstnieks Marģeris Zariņš / Lita Silova ; [red. Ligita Bībere] ; LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. – Rīga : Zinātne, 2004. – 179 lpp., [8] lp. il.

ANDREJS UPĪTS

Līvzemnieks, Viktors. Vērpetēm Daugava puto… : Andrejs Upīts, pazītais un nepazītais (1877-1908) : biogrāfisks romāns. – Rīga : Sol Vita, 2004. – 215 lpp.

Paliekošais un zūdošais Andreja Upīša darbos : rakstu krājums / [sast. Ieva Kalniņa]. – Rīga : Pētergailis, c2004. – 130 lpp.

ALEKSANDRS ČAKS

Rūmnieks, Valdis. Čaks: [biogrāfisks romāns]. – Rīga : Zvaigzne ABC, c2010. – 787 lpp.

KONSTANTĪNS RAUDIVE

Zeile, Pēteris. Konstantīns Raudive : monogrāfija. – Rīga : Jumava, 2009 (Rēzekne : Latgales druka). – 223, [1] lpp., [8] lp. il. : fotogr

RŪDOLFS BLAUMANIS

Volkova, Līvija. Blaumaņa zelts : rakstnieks savā laikā, darbos un cilvēkos. – Rīga : Karogs, 2008. – 655 lpp. : il., ģīm.

OJĀRS VĀCIETIS

Repše, Gundega. Brālis. Ojārs Vācietis. – Rīga : Pētergailis, 2005. – 362 lpp.

AUSTRA SKUJIŅA

Krizantēmu sniegs : Austra Skujiņa atcerēs, apcerēs, versijās / [sast, priekšv., koment.: Jānis Zālītis]. – Rīga : Mansards, 2007. – 244 lpp.

NAV aizliegts lasīt vairāk. Tā kā esmu izvēlējusies tikai sev tīkamus vai interesējošus literātus, tad ceru papildus apcerei izlasīt arī kādu attiecīgā autora darbu. Tomēr rezervēju sev iespēju grāmatu nomainīt (ja nu tiek izdots kaut kas ļoooti interesants).

Juhū!!! Mans jaunais izaicinājums ir sācies!

Newer Entries