Sākums

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2019-marts-aprīlis)

3 komentāri

Sveicināti karstajā vasarā!

Kāpēc gan mums nesākt šo gadalaiku, gremdējoties senspāņu varoņeposā “Dziesma par manu Sidu” (“Neputns”) − senākajā spāņu literatūras piemineklī, kas saglabājies līdz mūsdienām. Atdzejotājs Uldis Bērziņš eposa tulkojumam veltījis ilgus gadus, grāmatu papildina zinātniskā redaktora Dena Dimiņa ievads, komentāri, personvārdu, vietvārdu un reāliju glosārijs un bibliogrāfija. Eposs vēsta par 11. gadsimta kastīliešu bruņinieka Sida Kampeadora dzīvi un varoņdarbiem. Sids cīnās pret mauriem un atbrīvo dzimto zemi no iekarotājiem.

Kārļa Skalbes 140. jubilejas gaidās iznācis viņa pasaku krājums (“Dienas Grāmata”), kurā apkopotas visas pasakas no Kārļa Skalbes dzīves laikā publicētām grāmatām un kopotu rakstu izdevumiem, respektējot un saglabājot autora izteiksmes savdabību. Literatūrzinātnieces Litas Silovas priekšvārdā teikts: “Literārā pasaka izrādās īstā iespēja pārkāpt pāri parasta stāsta tiešumam un vienlaikus neiegrimt dzejas specifiskajā poētiskumā.” Lai arī grāmatā nav attēlu, teksts izveidots vizuāli pievilcīgs.

LU Akadēmiskais apgāds turpina izdot Aspazijas “Kopotos rakstus”. 2.sējums veltīts dzejnieces agrīnajai dzejai un liroepikai, cita starpā šeit atrodami dzejoļu krājumi “Sarkanas puķes” un “Dvēseles krēsla”, kā arī pievienota Aspazijas laikabiedru − Jāņa Asara un Pētera Birkerta – literartūrkritika un pirmpublicējumi par Aspaziju mūsdienu skatījumā.

Lai arī iznācis jau 2018. gadā, tomēr ieraudzīts tikai tagad, ir dzejnieka un tulkotāja Guntara Godiņa sastādīts sarunu krājums “Miera ķēķis. Kas stāv aiz teksta?” (Latviešu valodas aģentūra).  2017. gadā norisinājās Latviešu valodas aģentūras organizēti Valodas vakari, kuros dzejnieki un rakstnieki meklēja atbildes uz jautājumu „Kas stāv aiz teksta?”. Sarunas notika ar virkni autoru (Ventu Zvaigzni un Paulu Bankovski, Jāni Rokpelni un Arvi Vigulu, Sergeju Timofejevu un Artūru Punti, Inesi Zanderi un Kārli Vērdiņu, Māru Zālīti un Andri Breži, Contru (Margusu Konnulu) un Juri Kronbergu, Gunti Bereli). Intelektuāli un emocionāli piesātināto sarunu teksti atklāj rakstnieku un dzejnieku darba aizkulises, attiecības ar valodu un mazāk zināmas biogrāfiskās lappuses.

Folkloras pētnieks Aldis Pūtelis  laidis klajā pētījumu “Domas par latviešu mitoloģiju” (“Zinātne”), kurā vērtē ziņas par latviešu mitoloģiju un kultu, kas atrodamas dažādos rakstītajos avotos, latviski atstāstot šo darbu saturu un sastatot šo avotu veidotās versijas, meklējot ziņu pirmavotus, kā arī analizējot iespējamo izplatīto motīvu izcelsmi agrāk izveidotā rakstītajā tradīcijā. Autors noraida uzskatu, ka ar fantāziju un dievību jaunradi nodarbojušies jaunlatvieši vai arī 17. gadsimta vēsturnieki. Izdevumu veido 4 nodaļas, kurās aplūkots mīts un mitoloģija, tam pievienots plašs kopsavilkums angļu valodā.

Citam tautas daiļrades laikaposmam pievērsies Latviešu folkloras krātuves pētnieks Toms Ķencis, kurš pētījumā “Vācot padomju folkloru” (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts) aizved aizraujošā ceļojumā uz pēckara pirmo desmitgadi un izseko folkloristu gaitas Tukuma, Siguldas, Cēsu, Ventspils citos Latvijas rajonos, kur no 1947. līdz 1954. gadam tika rīkotas zinātniskās folkloras vākšanas ekspedīcijas. Viena daļa pētījuma atspoguļo Folkloras institūta akadēmiskās aizkulises vēlīnā staļinisma laikā, bet cita − apkopo tipiskākos un interesantākos padomju folkloras materiālus.

Izdevniecība “Zvaigzne ABC” pievērsusies psiholoģiskās pašaktualizācijas problēmai un laidusi klajā divas amerikāņu psihologu grāmatas. Džons Bredšovs pazīstams ar termina “ievainots iekšējais bērns” popularizēšanu un savu profesionālo darbību saistījis ar dažādu atkarību ārstēšanu. Viņa grāmata  “Atgriešanās pie sevis: sava iekšējā bērna atgūšana un dziedēšana” (no angļu val. tulk. Sanita Brauža) vēsta, kā soli pa solim  var tikt vaļā no postošo ģimenes modeļu uzliktajiem ierobežojumiem un lomām un sākt brīvi dzīvot tagadnē. Otra autors ir dzīļu psiholoģijas pārstāvis Bils Plotkins, kurš savā darbā “Dvēseles mākslas: dabas un cilvēka psihes noslēpumi” (no angļu val. tulk. Ieva Zālīte) stāsta par nokāpšanu dvēseles dziļumos, kas viņa vadībā notiek ne tikai alegoriski, bet arī praktiski − autors jau gandrīz 40 gadus vada ceļojumus uz neskartām vietām dabā, jo šeit visvieglāk piekļūt ikviena cilvēka dvēseles pirmatnējiem dziļumiem. Dzīļu psiholoģijas mēŗkis ir atsegt un analizēt tos procesus, struktūras un mehānismus, kas pastāv aiz apzinātības fasādes.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rakstu krājums “Desmit epizodes 20. gadsimta otrās puses mākslā Latvijā” (sast. Elita Ansone) pievēršas Latvijas mākslai pēc Otrā pasaules kara un parāda tās stilistisko daudzveidību. Septiņi mākslas zinātnieki desmit nodaļās pievēršas laikmetam un tā kontekstā radītajiem mākslas darbiem, kas izdevumā parādīti gandrīz 500 attēlos. Aplūkotās mākslas parādības, notikumi un mākslinieki ved cauri pusgadsimtam, kas, par spīti ideoloģiskiem nosacījumiem, Latvijas mākslā bijis ļoti ražīgs.

No jaunākās latviešu daiļliteratūras jāatzīmē Gundegas Repšes jaunā eseju grāmata “Skiču burtnīca. Simts” (“Dienas Grāmata”), kas sniedz personisku ieskatu aizvadītajā Latvijas simtgades gadā no 2017. gada 18.novembrim līdz 2018. gada 18.novembrim.

Rakstnieces Gunas Rozes trešā prozas grāmata “Sadursme” (“Dienas Grāmata”) manu uzmanību piesaistīja ar anotāciju, ka darbība notiek vienas dienas laikā, bet dažādi personāži to izstāsta deviņos stāstos. Centrā ir viens notikums – autoavārija, kurā tā vai citādi visi ir iesaistīti. Autore saka, ka savas izvēles mēs labprāt norakstām uz apstākļiem, taču visbiežāk nekas nav tā, kā izskatās − nejaušību nav un mēs viens otru ietekmējam vairāk nekā domājam.

Latviešu autori reti pievēršas humoram un satīrai, un tādēļ vien jāatzīmē amizantā Baibas Zīles grāmata “Rausītis un karma: manas divpadsmit dienu tievēšanas stāsts” (Zvaigzne ABC). Šeit aprakstīti reāli divpadsmit dienu vērojumi svara korekcijas centrā, ko papildina atkāpes par pašu tievēšanas metodi un ar dažām “garšīgām” tievēšanas receptēm.

Šo aprakstu es sāku ar grāmatu, kas vēsta par spāņu tautas varoni Sidu, bet arī flāmiem ir savs varoņtēls − Tils Pūcespieģelis, kurš radis attēlojumu jau daudzos daiļdarbos. Šoreiz vācu rakstnieks Daniels Kēlmans romānā “Tils” (“Dienas Grāmata”, no vācu val. tulk. Zigurds Skābardis) aizved lasītāju uz 17.gadsimtu, kad notiek Trīsdesmitgadu karš, riņķī − haoss, valdnieku spēles, reliģiju cīniņi un mēris. Dzirnavnieka dēls Tils kopā ar uzticamo draudzeni Neli bēg no dzimtā ciemata un klejo pa valsti, pelnot iztiku aiz jokdara maskas, un satiek dažādus cilvēkus.

Romāns “Četru ceļu krustojums” (“Zvaigzne ABC”, no somu val. tulk. Maima Grīnberga) ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pārliecinoša debija rakstniecībā. Romāna vēstījumu veido četri stāsti, katru vēsta viens centrālais personāžs − sabiedrības normām spītējoša akušiere Marija, viņas meita fotogrāfe Lahja, kas gribētu pareizu dzīvi, Lahjas vīrs, sava laika izpratnē pilnīgi nepareizais galdnieks Onni un Lahjas vedekla Kārina. Darbība norisinās laikā no XIX gadsimta pēdējiem gadiem līdz XX gadsimta nogalei, personāži ir daudzslāņaini, katrs ar saviem noslēpumiem un identitātes mokām, stāstījumi vijas un krustojas, lai izskaņā lasītājam atklātu patieso ainu.

Izdevniecība “Zvaigzne ABC” turpina islandiešu detetektīvrakstnieces Irsas Sigurdardotiras detektīvromānu sēriju, kurā noziegumus izmeklē psiholoģe Freija un detektīvs Huldars. 2018. gadā izdotajam krimiķim “DNS” seko “Sāga” (no islandiešu val. tulk. Inga Bērziņa) par laika kapsulā atrastu parēgojumu par gaidāmu slepkavību. Savukārt pirmo reizi ticis tulkots kāds no Francijā populārā trilleru rakstnieka Franka Tiljē romāniem − “Sapņot” (no franču val. tulk. Maija Indraša). Trillera galvenā varone ir psiholoģe Abigeila, kuras dzīvi apgrūtina narkolepsijas lēkmes, t.i. viņa var dienā pēkšņi uz brīdi aizmigt, tomēr tas viņai netraucē palīdzēt policijai meklēt bērnu nolaupītāju.

Gan bērnu, gan pieaugušo auditoriju iepriecinās latviešu auditorijai jau zināmā norvēģu rakstniece Marija Parra, kuras jaunākajā grāmatā “Vārtsargs un jūra” (“liels un mazs”) lasītāji var sekot jau “Vafeļu sirdīs” iepazītajiem varoņiem. Nelielā norvēģu ciemā nedaudz paaugušies galvenie varoņi Lēna un Trille turpina savus pārgalvīgos piedzīvojumus.

Vēl viena interesanta izdevniecības “liels un mazs” grāmata ir igauņu rakstnieces Ketlinas Kaldmā stāsts “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” (no igauņu val. tulk. Maima Grīnberga), kas atgriež mūs 1980. gada padomju Igaunijā, kurā ir kolhoza ciemats un galvenā varone − vienpadsmitgadniece Lī. Būtu interesanti salīdzināt mūsdienu Norvēģijas un padomju Igaunijas reālijas no pusaudžu skatu punkta.

Visiem priecīgu, grāmatām bagātu vasaru!

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2019-janvāris/februāris)

Komentēt

Šī gada pirmais subjektīvais grāmatu apskats būs par janvāri un februāri, jo sapratu, ka ar marta grāmatām sanāktu pārāk gari vai arī man nāktos domāt, ko no saraksta izmest ārā.

Visu ziemu Nacionālajā mākslas muzejā bija skatāma plaša izstāde “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme”, kas piedāvāja tikšanos ar spilgtāko portretu izlasi vesela gadsimta griezumā. Līdztekus izstādei tapis apjomīgs, bagātīgi ilustrēts izdevums ar tādu pašu nosaukumu (LNMM; “Neputns”; sast. Ginta Gerharde-Upeniece), kuram pievienota speciāli izstādei veltīta rakstnieka Māra Bērziņa eseja “Sejas izteiksme”. Portrets tiešā vai netiešā veidā dokumentē Latvijas vēstures, sabiedrības, sociālās un kolektīvās atmiņas veidošanos, nacionālās identitātes izpausmes, valstiskuma tapšanu, politiskos kontekstus un nodevas ideoloģijām.

Vēl viens liels un nozīmīgs izdevums ir kultūras pieminekļu pētnieka Vitolda Mašnovska veidotā enciklopēdija “Muižas Latvijā: vēsture, arhitektūra, māksla” (“DUE”).  Kopumā veikta ap 1200 Latvijas muižu kompleksu dokumentālā fotofiksācija un izpēte, bet konkrētais − pirmais − enciklopēdijas sējums aptver 179 muižas alfabētiskā secībā no A līdz H. Vispirms tiek dota muižas atrašanās vieta un ekonomiskais raksturojums, tad īsa īpašnieku vēsture, akcentējot muižas pirmsākumus un beigas. Seko kungu mājas vai pils būvvēsture un saimnieciskās apbūves ansambļa un parka raksturojums. Uzziņu izdevums visiem, kam interesē Latvijas muižas un to vēsture līdz 1940. gadam un šodien.

Iespējams, ar iepriekšminēto enciklopēdiju sasauksies barona Herberta fon Blankehagena atmiņas “Pasaules vēstures malā: atmiņas no vecās Vidzemes, 1913-1923” (“Madris”, no vācu val. tulk. Indra Čekstere).  Blankenhagena dzimtās mājas bija Akenstaka – muižiņa Rīgas apriņķī, Krievijas impērijas Vidzemes guberņā, un viņš raksta par sarežģīto Pirmā pasaules kara laiku, tā radītajām radikālajām parmaiņām sabiedrībā no vācbaltieša skatu punkta. Autors velta uzmanību detaļām – labi pazīst gan vecās Vidzemes dabu, gan raksta par Latvijas muižu sadzīvi.

Vēsturnieks Uldis Neiburgs turpina stāstīt par Latviju Otrā pasaules kara laikā − iznākusi nākamā grāmata  „Grēka un ienaida liesmās!” (Latvijas Mediji) (pirmā − “Dievs, Tava zeme deg! (2014)), kurā apkopoti 33 stāsti. Savulaik “Latvijas Avīzē” publicētie raksti pārstrādāti un aktualizēti  atbilstoši jaunākajiem pētījumiem.

Ar vieglu skandālu, es pat teiktu − tēmai atbilstošu teatralitāti − klajā nācis Silvijas Radzobes sastādītais rakstu krājums “100 izcili Latvijas aktieri” (LU Akadēmiskais apgāds). Divos sējumos 22 latviešu teātra zinātnieki/kritiķi lasītājam atklāj 100 Latvijas aktieru portretus, izsekojot aktiermākslas attīstībai visā latviešu teātra pastāvēšanas laikā. Pirmo reizi Latvijā tik principiāli raksturota aktiermāksla kā padomju, tā nacistu okupācijas apstākļos, līdz ar to pētījums iegūst kultūrvēsturisku nozīmi. Ja jūs interesē Latvijas teātra vēsture un tā attīstība, tā neapšaubāmi ir obligātā literatūra, tomēr atzīšu, ka mani nedaudz mulsina salīdzinoši jaunu aktieru − kuru panākumi pieder pēdējai desmitgadei − iekļaušana kultūras kanonā; viņiem varēja veltīt nākamo sējumu.

Citu teātra mākslas šķautni mums paver Inga Jēruma grāmatā “Teātra bērni” (“Zvaigzne ABC”), kas portretē 27 personības, kuru bērnība pagājusi teātra aizkulisēs, bet viņi paši nav izvēlējušies aktiera profesiju. Tās ir visai drosmīgas atklāsmes par to, kāda nozīme teātrim bijusi bērnībā un joprojām ir vai arī, tieši pretēji, vairs nav pieaugušā cilvēka patstāvīgajās gaitās.

Nacionālais kino centrs ar ES finansiālu atbalstu izdevis apjomīgu, pasaulē pazīstamāko “kinomākslas ābeci” − Deivids Bordvels, Kristīne Tompsone, Džefs Smits “Kinomāksla. Ievads” (no angļu val. tulk. Jana Bērziņa, Dace Andžāne, Tabita Rudzāte). Šeit apkopots viss nepieciešamākais, kas jāzina kinoskatītājiem un kinomākslas interesentiem kā pamats kino izpratnes un kino izglītības veicināšanā. Grāmatas nodaļās apskatīti gan vispārīgi kinomākslas aspekti, gan konkrēti filmu veidošanas elementi. Latviski tulkots jaunākais, grāmatas 11.izdevums, pievienota arī apjomīga kino terminu un jēdzienu vārdnīca (kas atrodama arī Nacionālā Kino centra mājaslapā). Diemžēl šo izdevumu nevarēs nopirkt grāmatnīcās, bet tas būs pieejams bibliotēkās un izglītības iestādēs.

Foto: Agnese Zeltiņa

 

Psiholoģiskās pašpalīdzības grāmatas “Raizējies mazāk, dzīvo viegli” (no angļu val. tulk. Normunds Pukjans, “Jumava”) reklāmas sauklis vēsta, ka tā ir noderīga grāmata tiem, kas vēlas sevi pilnveidot un uzlabot savas dzīves kvalitāti. Grāmatas autores Sjūzena M.Orsillo un Lizabete Rēmere piedāvā veidus, kā samazināt hronisku stresu, uztraukumu, trauksmi, bailes dažādās dzīves situācijās.

Par lēmumu pieņemšanas psiholoģiskajiem aspektiem vēsta vēl viena “Jumavas izdota grāmata − Johens Maijs “Kāpēc es aizgāju nopirkt pienu, bet atgriezos ar divriteni” (no vācu val. tulk. Brigita Kabuce). Autors savā darbā nosauc tipiskākās domāšanas kļūdas, kuras mēs pieļaujam, slazdus, kuros aizvien iesprūstam. Grāmatā aprakstītas dažādas izlemšanas tehnikas, kuras praktiski lietojot, iespējams mazināt izvēles mokas.

Latvijas un Lietuvas dārzkopjiem sadarbībā ar ES risinās projekts, kura mērķis ir saglabāt vēsturiskos/tradicionālos dārzaugus, šķirnes, lai veicinātu to izplatību un uzturētu dārzkopības tradīcijas. Projekts paredzēts ne tikai vēsturisko šķirņu popularizēšanai, bet arī jaunu garšu veidošanai, tādēļ izdota neliela grāmata “Senas latviešu un lietuviešu ēdienu receptes mūsdienīgā izpildījumā” (Dobele, Dārzkopības institūts). Grāmata PDF formātā pieejama internetā.

Ja pievēršamies latviešu daiļliteratūrai, tad interesanta man šķiet vecmeistara Zigmunda Skujiņa jaunākā autobiogrāfiskā grāmata “Aplikācija par rakstnieku un laikmetu” (“las.ām”), kas radīta kopā ar meitu Ingu Skujiņu. Kā saka autors: “Raibo aplikāciju papildināšu ar dokumentiem, vēstulēm, citātiem, fragmentiem no saviem romāniem un laikabiedru domām par tiem. Šo grāmatu varētu saukt par ceļvedi pa rakstnieka vēl neizdzisušām pēdām.”

Vēl man ieinteresēja vēsturisks romāns par notikumiem Liepājā laikā no 1918.gada aprīļa līdz 1919.gada martam − Andrejs Migla “Dzintara stars” (“LiePA”). Šis laikaposms Latvijas vēsturē ir tik piepildīts un sarežģīts, ka šķiet apsveicama ikviena autora vēlme burties cauri neviennozīmīajai Latvijas vēsturei.

Senai Baltijas vēsturei 15. gadsimta otrā pusē ir pievērsusies lietuviešu rakstniece Undine Radzevičūte. Viņas vēsturiskais romāns “Asinis zilas, debesis pelēkas” (“Jānis Roze”, no lietuviešu val. tulk. Dace Meiere) sākas ar autores dzimtas sakņu meklējumiem, bet noprotams, ka paralēli lasītājam tiek piedāvātas Livonijas sabiedrības intrigas un piedzīvojumi.

No igauņu valodas tulkoti vairāki interesanti romāni. Pirmkārt, Pašas Matsinova (aka Pāvs Matsins) romāns “Gogoļa disko” (“Jānis Roze”, no igauņu val. tulk. Maima Grīnberga), kas tiek prezentēts kā pilnīgi traks sacerējums, kurā pa Igaunijas pilsētiņu Vīlandi klīst no miroņiem augšāmcēlies krievu literatūras klasiķis Nikolajs Gogolis un saceļ pamatīgu haosu vietējā sabiedrībā. Otrs romāns ir Ilmara Taska “Pobeda 1946” (“Jumava”, no igauņu val. tulk. Lelde Rozīte), kas stāsta par 1946. gada pavasari Igaunijā. Kāds zēns sadraudzējas ar noslēgtu vīrieti, kam pieder jauna automašīna “Pobeda” un netīšam izpauž ģimenes noslēpumu.

Neticami, ka tikai tagad latviski iznāk grāmata, kas ir iekļaujama PSRS 20. gadsimta represijām veltīto literāro darbu zelta fondā − Varlams Šalamovs savus “Kolimas stāstus” (“Latvijas Mediji”, no krievu val. tulk. Lāse Vilka) rakstīja pēc atgriešanās no Kolimas 50.gadu vidū, bet publicēja 60.gadu otrā pusē. Stāsti iepazīstina lasītāju ar ieslodzīto dzīvi un parādā autora redzēto un pārdzīvoto nometnēs četrpadsmit gadu laikā.

ES Literatūras balvas laureāta Benedikta Velsa romāns “Vientulības gals” (“Jānis Roze”, no vācu val. tulk. Inga Karlsberga) stāsta par  kādu zēnu, kurš kopā ar vecāko brāli un māsu izbauda bezrūpīgu bērnību, bet tad viņu vecāki iet bojā autoavārijā. Bērni nonāk internātā, atsvešinās, viņiem jātiek galā ar sērām un pašiem ar sevi.

Nākamie daiļdarbi ne tikai šķiet interesanti saturiski, bet zīmīgas ir to izcelsmes valstis − Izraēla un Ķīna, kas dažādo mūsu grāmatu tirgu.

Izraēlas rakstnieka Dāvida Grosmana romāns “Bārā ienāk zirgs” (“Jānis Roze”, no ivrita tulkojusi Māra Poļakova) ir kāda komiķa vēstījums par savu dzīvi, kas nolēmis šovakar nejokot, bet priekšnesumā ļauties atmiņu virpuļiem. Komiķis apšaubāmas gaumes joku cauraustā monologā atšķetina satriecošu stāstu par eksistenciālo trauslumu.

Nobela prēmijas laureāta Mo Jeņa krājumā “Meistar, jo tālāk, jo trakāk!” (“Dienas Grāmata”, no ķīniešu valodas tulkojis Raimonds Jaks) apkopotie stāsti ir niecīga daļa no viņa daiļrades, bet ar kaut ko jau latviešu lasītājam ir jāsāk. Tiek teikts, ka visvairāk šajā grāmatā lasītājs novērtēs Mo Jeņa tiešo un patieso ķīniskumu un gūs nepastarpinātu, autentisku iespaidu par ķīniešu dzīvi un pasaules uzskatiem bez romantizācijas. Lai nu tā būtu!

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2018-oktobris/decembris)

3 komentāri

Sen neesmu neko rakstījusi par grāmatu jaunumiem, bet nu laiks pie tiem atgriezties. Domāju, ka iekavēto nemeklēšu, jo gadu veci jaunumi jau vairs nav nekādi jaunumi.

Foto: Kristians Luhaers

Viens no ievērojamākiem notikumiem grāmatniecībā rudenī bija Nacionālās enciklopēdijas drukātā sējuma “Latvija” izdošana (Latvijas Nacionālā bibliotēka, galv.red. V.Ščerbinskis). Rudenī iespiesto grāmatu, protams, pietrūka, jo izdevējs bija pieņēmis, ka cilvēkiem enciklopēdija uz papīra vairs nav vajadzīga, bet cilvēki, izrādās, domā citādāk. Man arī nav nekas iebilstams pret tādu uzziņu izdevumu mājas plauktā. 18. decembrī tika atvērta enciklopēdijas elektroniskā versija − https://enciklopedija.lv

Pagājušogad daudzas no gada pēdējā ceturksnī izdotajām grāmatām bija saistītas ar Latvijas simtgadi. Piemēram, “Latvijas Mediju” izdotā “100 notikumi Latvijas vēsturē: cilvēki un procesi, 1918-2018″ (atb.red. Jūlija Dibovska). Vai “Jāņa Sētas” “100 gadi 100 kartēs” (sast. Jānis Barbans), kura iepazīstina ar interesantākajām, neparastākajām un nozīmīgākajām ar Latviju saistītajām kartēm no 1918. gada līdz mūsdienām.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs klajā laidis biogrāfisko grāmatu “Latvijas valsts dibinātāji”, kas ir biogrāfisku eseju krājums par 39 personībām – Latvijas Tautas padomes locekļiem, kuri 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarīgu Latvijas Republiku. Grāmatas biogrāfisko eseju autori ir vēsturnieki Tālis Vigo Pumpuriņš, Imants Cīrulis un Toms Ķikuts.

Senākā vēsturē ieskatās Ieva Pīgozne grāmatā “Latviešu apģērbs” (Zvaigzne ABC), kurā izseko apģērba attīstības gaitai vairāk nekā 1000 gadu garumā. Tā sniedz ieskatu Latvijas pamatiedzīvotāju apģērba vēstures galvenajos posmos līdz brīdim, kad no valkāšanas izzuda tradicionālais apģērbs, un ieskicē tautastērpa izveides norisi. Iespējams, palīgs tautastērpa izgatavotājiem un valkātājiem.

Vienai no skaistākajām latviešu valstiskajām tradīcijām veltīta kolektīvā monogrāfija “Dziesmu un deju svētki. Tradīcijas anatomija” (“Jānis Roze”), kurā detalizēti aprakstīts trīs gadu garumā īstenots pētījums par Dziesmu un deju svētkiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Grāmatā iekļauti 13 raksti, un tiek apskatīta ne tikai Dziesmu svētku vēsture, bet arī svētki kā tradīcija, izglītības loma tradīcijas saglabāšanā, svētku finansiālie un ekonomiskie apstākļi.

Ja jums patika pirms diviem gadiem iznākusi grāmata “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” (“Rundas”, 2016), tad, iespējams, ieinteresēs arī “Latgales pēdējie mohikāņi” (“Rundas”, 2018), ko veido Rūtas Šmites stāsti un Elīnas Kursītes fotogrāfijas par Latgales mazciemu iedzīvotājiem. Grāmatu veido 52 stāsti, kurus papildina vizuāli bagātīgas fotogrāfijas.

Pēdējā no mākslas vēsturnieka Andra Rubeņa izdotajām grāmatām ir veltīta mīta un mitoloģijas jēdzienu lietojumam, kā arī šo jēdzienu pārskatījumam, salīdzinājumam un zināmai sistematizācijai −  “Mīts – senais un modernais: senais mīts mūsos un mēs mītiskajā pasaulē”  (“Al secco”).

Divas grāmatas, kas vedina lūkoties vēsturē caur personības skatupunktu. Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā Otomāra Kalpiņa grāmatu “Sāļumā. Ragaciema jūras karaļa stāsts” − vērtīga liecība par dzīvi piekrastes zvejnieku ciemos 20.–21. gadsimtā – Bigauņciemā, Lapmežciemā un Ragaciemā. Atmiņas sakārtojusi Rudīte Kalpiņa, tai ir komentāri un vizuālā daļa. Otra atmiņu grāmata ir žurnālistes Māras Vildes sastādītā un izdotā Ulda Pūcīša “Dienasgrāmatas, 1948-2000”. Grāmata sniedzot pārsteidzošu, skarbu un atklātu skatu uz aktiera personību un latviešu teātra vēsturi.

Atmiņā liek gremdēties Lienes Lasmanes izveidotā grāmata “Pagalma mantojums: 32 jautras spēles un rotaļas” (Zvaigzne ABC), kas stāsta par vecajām, labajām āra rotaļām: Paslēpes, Sālsstabi, Cietumiņi, Kazaki pret laupītājiem, Nazīši…  Līdztekus katras rotaļas noteikumu, norises un inventāra aprakstam autore ir norādījusi, kādus fiziskās un intelektuālās attīstības aspektus katra rotaļa veicina.

No latviešu daiļliteratūras pieminēšu trimdas rakstnieces Agates Nesaules romānu “Zudušie saulgrieži”, kas ir stāsts par trimdu un sieviešu draudzību (“Vesta-LK”). Otrs romāns pieder Franciskas Ermleres spalvai − “Bliks: Rīgas sapnis par kino” (“Latvijas Mediji”), kas nu jau ir sestais ciklā “Rīgas detektīvs”.

Pievēršoties tulkojumiem vispirms jāmin jaunais igauņu nacionālā eposa tulkojums “Kalevdēls” (“Neputns”, tulk. Gundars Godiņš). Grāmatas priekšvārdā teikts: ““Kalevdēls” ir gan tradīcija, gan simbols, igauņu tautas “lielais stāsts”, uz kuru ir balstījušies cauri laikiem un no kura pārtapšanas ir radušās neskaitāmas jaunas takas igauņu 21. gadsimta dzīvajā kultūrā.” Jauno tulkojumu papildina detalizēti tekstā sastopamo igauņu valodas senvārdu un eposā pieminēto reāliju skaidrojumi un izsmeļoši tulkotāja komentāri.

Kā eksotiku un reti sastopamu parādību mūsu grāmatniecībā gribētu atzīmēt Latvijas Universitātes Baltijas Austrumāzijas pētniecības centra (“AsiaRes”) izdoto krājumu “Mūsdienu ķīniešu stāsti un esejas”. Latvijas Universitātē studējošie jaunie pētnieki Agitas Baltgalves vadībā un redakcijā ir apkopojuši plašu īsprozas tekstu klāstu − 35 mūsdienu ķīniešu autoru darbus latviskojuši 13 tulkotāji.

Tikpat eksotisks šķiet Lidijas Dimkovskas romāns “Slēptā kamera” (“Mansards”, no maķedoniešu valodas tulk. Ingmāra Balode), jo pēdējais tulkojums no maķedoniešu valodas latviski ir iznācis nekad. “Slēptā kamera” (2004) ir autores debijas romāns, un to sarakstījusi sīksīka kamera rakstnieces kājas īkšķī.

Beidzot ir latviski iztulkots 2010. gadā Bukera balvu ieguvušais Hilarijas Mantelas lielromāns “Vilku nams”, kas vēsta par Tomasu Kromvelu − vēsturisku personību un valstsvīru Henrija VIII galmā 16. gadsimta sākumā (“Zvaigzne ABC”, no angļu val. tulk. Karīna Tillberga). Cerams, ka pēc kāda laika latviski sagaidīsim romāna otru daļu (kas arī ieguvusi Bukeru).

Savukārt esam sagaidījuši lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabuļauskaites romānu sērijas “Silva Rerum” ceturto, noslēdzošo daļu (“Zvaigzne ABC”, no lietuviešus valodas tulkojusi Dace Meiere). “Silva rerum IV” turpina Norvaišu ģimenes stāstu un pabeidz lielo Viļņas sāgu. Romāns vēsta par XVIII gs. otro pusi – par laiku, kad notiek straujas pārmaiņas politikā, ekonomikā un kultūrā.

Interesanti, kāpēc izdevniecība “Dienas Grāmata” ir nolēmusi noņemt nemainīgo “Lolitas lāstu” no amerikāņu krievu rakstnieka Vladimira Nabokova un beidzot izdot latviski arī kādu citu viņa romānu − “Camera obscura” (no krievu val. tulk. Jānis Hvoinskis). Lai gan šeit arī ir nobriedis vīrietis, ko valdzina pavedinoša jauniete.

No detektīviem/trilleriem gribētu minēt “Zvaigznes ABC” izdoto argentīniešu rakstnieka Federiko Aksata krimiķi “Vienīgā izeja” (no spāņu val. tulk. Edvīns Raups), kas piesaista tieši ar Argentīnu. Savukārt somu rakstniecei Kati Hiekapelto latviski iznācis jau otrais detektīvs sērijā par policijas izmeklētāju Annu Feketi − “Gājputni” (“Latvijas Mediji”, no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse). Kā noprotu, savos romānos Hiekapelto skar Eiropai aktuālo imigrācijas tēmu. Izdevniecība “Omnia Mea” ļoti skopi reklamē savas grāmatas un nemaz nepasaka, ka Leīlas Slimani romāns “Klusa dziesma” (no franču val. tulk. Agnese Kasparova) 2016.gadā ir ieguvis Gonkūru prēmiju un stāsta par sirdi plosošu notikumu ģimenē mūsdienu Parīzē.

Fantāzijas literatūras plauktiņā latviešu lasītājs beidzot būs sagaidījis kādu Čainas Mjēvila tulkojumu. Kā pirmais ir izdots romāns “Pilsēta un pilsēta” (“Prometejs”,no angļu val. tulk. Vilis Kasims). Savukārt es esmu sagaidījusi nākamo romānu Somijas zviedru rakstnieces Marijas Turtšaninovas Sarkanā klostera hroniku sērijā “Kuģis “Naondel”” ( “Pētergailis”, no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane), kas ir patīkami feministiska un sieviešu draudzību slavējoša literatūra. Vēl mēs visi kopīgi tomēr būsim sagaidījuši Andžeja Sapkovska Ragaņa sāgas nākamo sējumu “Likteņa zobens” (“Zvaizgne ABC”, no poļu val. tulk. Māris Salējs). Šajā gadījumā laikam jau jāsaka − labāk vēlu nekā nekad.

Izskatās, ka manā apskatā dominē vārdi ‘beidzot’ un ‘sagaidījuši’, kas grāmatu izdošanas kontekstā nav nemaz tie sliktākie vārdi. Lai to ir vairāk jaunajā − 2019. − gadā!

Ilustrācija: Emilia Dziubak

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2017-oktobris/decembris)

Komentēt

Turpinām apgūt iekavēto, šoreiz par 2017. gada pēdējā ceturkšņa jaunajām grāmatām.

Sāksim ar autori, kurai šogad piešķirta LaLiGaBa speciālbalva par izcilu ieguldījumu literatūrpētniecībā. Gundega Grīnuma turpinājusi Raiņa un Aspazijas dzīves un darba izzināšanu pētījumā “Viņpus Alpiem: Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni” (Mansards).  Literatūrzinātniece pievērsusies dzejnieku Kastaņolas posmam (1906 -1920), kura laikā Rainis sarakstīja savus literāri augstvērtīgākos darbus, savukārt Aspazija mocījās ar slimībām un grūtsirdību.

LaLiGaBa mūža balva Latvijas literatūrā piešķirta literatūrvēsturniecei Līvijai Volkovai, Eduarda Veidenbauma un Rūdolfa Baumaņa pētniecei. Man šķita, ka pēc apjomīgās grāmatas “Blaumaņa zelts” (2008) neko vairāk par Blaumani pateikt nav iespējams, tomēr Līvijas Volkovas redakcijā iznācis visaptverošs Blaumaņa vēstuļu apkopojums “Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme. Rakstnieks un viņa adresāti vēstules un komentāros” (Zinātne).

“Latvijas mediji” izdevuši vēsturnieces Anitas Bormanes grāmatu “Skaists bij’ tas laiks… Latvijas dzīves ainas 20.gs. 20.-30.gados”, kas stāsta par dzīvi Latvijā šai rosīgajā un cerībām pilnajā laikā. Skaists izdevums raitā valodā ar daudzām ilustrācijām.

Nākamās grāmatas pievēršas Latvijas kultūras dzīvē nozīmīgu cilvēku biogrāfijām. Mākslinieks Uldis Zemzaris atceras savus laikabiedrus  atmiņu grāmatā “Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie: vērojumi un atklāsmes latvju gleznotāju atcerei , kas padomju varas gadus pārlaida dzimtenē” (Vesta-LK). Diemžēl nevaru pateikt, tieši kurus māksliniekus Zemzaris atceras, jo bibliotēku katalogi to neatklāj, bet grāmatveikalā es biju slikta meklētāja.

Vēl viena izdevniecības Vesta-LK izdota grāmata ir latviešu adītājas Jettes Užānes dienasgrāmata “Jettes dienu grāmata”. Slimības ielikta ratiņkrēslā, Jette jau no bērnības ierobežotos apstākļos mācās dzīvot jēgpilni un skaisti. Dienasgrāmatu sastādījusi un komentārus rakstījusi adītājas un domātājas mantojuma glabātāja Elīna Apsīte. Atzīmēšu, ka “Vesta-LK” pēdējos gados paplašinājusi izdodamo grāmatu klāstu no privātpersonu atmiņām līdz kultūrvēsturiski nozīmīgiem izdevumiem.

Bērnu grāmatu autorei Margaritai Stārastei veltīta viņas meitas Lilitas Maijas Klinkertes sastādīta grāmata “Margarita Stāraste. Post Scriptum” (Latvijas Grāmata), šeit apkopotas Stārastes vēstules, kā arī meitas un citu tuvinieku atmiņas, kurās Stāraste attēlota kā pretrunīga, neviendabīga personība.

LU Filozofijas un socioloģijas institūta dzīvesstāstu pētnieku grupas kolektīvā monogrāfijā “Piederēt un atšķirties: romu, krievu un latviešu dzīvesstāsti Latvijā”  (Viedas Skultānes redakcijā) apkopotas atziņas, kas atklātas, analizējot vairāk nekā 100 biogrāfisko interviju. Astoņās nodaļās katrs pētnieks piedāvā savu skatījumu uz dažādām etniskām pieredzēm, rosinot  etniski atšķirīgo uztvert kā nozīmīgu resursu un pašvērtību Latvijas sabiedrībā.

Savukārt ASV dzīvojošā žurnāliste Tatjana Žagare-Vītiņa portretē deviņus latviešus, kas dzimuši ASV vai tur nonākuši dzīves laikā, taču nav zaudējuši saikni ar Latviju. Interviju apkopojumā “Neesam aizbēguši” (Cits medijs) par sevi stāsta Dagnija Lācis, Dainis Rudzītis, Jānis Kukainis, Dace Aperāne, Kārlis Lenšs, Kristīne Rizga, Pauls Raudseps, Uģis Gruntmanis un Sandra Kalve.

Interesantu saikni koku un cilvēku starpā ir atradis dabas pētnieks Guntis Eniņš. Viņa grāmata “Koki mājas nepamet” (Latvijas mediji) stāsta gan par Latvijas dižkokiem, gan par tiem cilvēkiem, kuru māju pagalmos šie koki aug. Cilvēki mājas var pamest, bet koki paliek kā mēmi liecinieki vēstures griežiem.

No tulkotās nozaru literatūras izcelšu somu zinātnieka Jāko Hemēna-Antilas pētījumu “Mare nostrum. Rietumu kultūras pirmssākumu meklējumi” (Neputns, no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse), kuram latviski jau izdota “Islāma rokasgrāmata”. Šoreiz autors pēta Tuvo Austrumu dažādo kultūru iespaidu uz Eiropu, akcentējot tās ietekmi Senajā Grieķijā un viduslaikos.

Britu makslinieka Deivida Hoknija un mākslas kritiķa Mārtina Geiforda grāmata “Attēlu vēsture” (Jānis Roze, no angļu val.tulk. Ieva Lešinska) pēta, kā un kāpēc jau tūkstošiem gadu tiek radīti attēli. Erudītas un aizrautīgas sarunas par mākslu un vizuālo kultūru papildinātas ar daudzām ilustrācijām.

No latviešu daiļliteratūras šoreiz minēšu vien apgāda “Zvaigzne ABC” izdoto kinorežisora Aivara Freimaņa pirmo romānu “Katls”, kura darbība notiek Otrā pasaules kara izskaņā un stāsta par kādu Kurzemes saimniekdēlu Ņurņiku, kas no dabas nekrietns un greizsirdīgs.

Tulkotās daiļliteratūras plauktiņā mūs iepriecina vācu klasiķa Gintera Grasa pēdējais darbs “Par beidzamību” (Zvaigzne ABC, no vācu val. tulk. Silvija Brice), kas saturiski negaidītā kārtā atbilst virsrakstam un ir autora stāsts par tuvošanos savai nāvei − pašironiskas un gaišas atvadas no dzīves.

“Somu savādības” žanrā sarakstīts Johannas Sinisalo romāns “Saules kodols” (Pētergailis, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga), kura darbība norisinās dīvainā, pārvērstā Somijā, kurā viss tiek stingri kontrolēts un šis tas pat aizliegts. Autore izmanto satīru un ironiju, lai norādītu uz dažādām sabiedrības problēmām.

Dāņu rakstnieks Kims Leine mūs aizvedīs uz Kopenhāgenu un Grenlandi 18. gadsimta beigās. Viņa vēsturiskās sāgas “Mūžības fjorda pravieši” (Zvaigzne ABC, no dāņu val. tulk. Dace Deniņa) galvenais varonis − mācītājs Mortens pamet drošu vietu un līgavu Kopenhāgenā, lai dotos sludināt nepakļāvīgiem inuītiem Grenlandes kolonijā.

Divu izcilu skandināvu meita un veiksmīga rakstniece Linna Ullmanna  sarakstījusi romānu “Trauksmainie” (Zvaigzne ABC, no norvēģu val. tulk. Raita Kozlovska), kas radies dialogā ar tēvu − režisoru Ingmaru Bergmanu, bet tekstā ievijušās arī sarunas ar mammu Līvu Ulmani un atmiņas par bērnību Fores salā.

Ungāru populārākās autores Magdas Sabo romāns “Mirklis” (Jumava, no ungāru val. tulk. Elga Sakse)  ir Senās Romas klasiķa Vergīlija eposa “Eneīda” mūsdienu traktējums. Trojas krišana un Romas dibināšana tiek vērota ar galvenās varones Kreūsas starpniecību.

Atkal viens zviedru detektīvs un šoreiz jauna autore − Susanne Jānsone, kuras debijas romāna “Upurpurvs” (Jānis Roze, no zviedru val.tulk. Ineta Balode) darbība notiek nomaļā tīrelī, kura slīkšņās senlaikos glabāti ziedokļi dieviem, taču arī mūsdienās tajās kādam gadās nozust bez galiem. Aizdomīgs negadījums purvā saved kopā bioloģi Natāliju un  policijas fotogrāfi Maju Lindi, kas kopīgi cenšas atklāt ilgi slēptu patiesību.

Par spīti ļaunām baumām tomēr turpina izdot vācu autores Ritas Falkas smieklīgo sēriju par policistu Franci Eberhoferu, šoreiz jau piektā grāmatiņa “Skābo kāpostu koma” (Zvaigzne ABC, no vācu val. tulk. Renāte Siliņa).

Noslēgumā viena vieglā padomu grāmata “10 padomi: jūties labāk un dzīvo 10 gadus ilgāk” (Zvaigzne ABC, no zviedru val. tulk. Inga Grezmane) par veselīgu dzīvesveidu, ko sarakstījis zviedru ārsts Bertils Marklunds. Viņš noformulējis 10 zinātniski pamatotus padomus, kuriem sekojot var attālināt bioloģisko novecošanos. Padomi tiešām ir labi, tikai Dievs dod mums visiem saņemties un tos tiešām ievērot.

***

Krievu literatūras interesentiem gribētu pievērst uzmanību jaunam izglītojošam projektam “Polka” par krievu literatūras svarīgākajiem daiļdarbiem (https://polka.academy). Ekspertu komisija centusies noformulēt, kas joprojām ir nozīmīgs 2018. gadā un izvēlējusies 108 svarīgākās grāmatas. Ļoti profesionāla attieksme, par katru autoru un grāmatu, grāmatas radīšanas kontekstu var izzināt iespējami daudz. Vērts apskatīties, lai novērtētu kaut vai tikai dizainu un ērto pieeju informācijai.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2017-jūlijs/septembris)

5 komentāri

Sāku apkopot gada pēdējo mēnešu jaunumus un gribēju sev atgādināt, ko esmu ierakstījusi iepriekšējā apskatā − ak, vai iepriekšējais apskats tā arī palicis nepabeigts melnrakstos. Lai neizveidotu nejauku caurumu un nejauktu hronoloģiju, sekos stipri iekavēts apskats par grāmatu jaunumiem no jūlija līdz septembrim.

Vašingtonas universitātes pasniedzējs Guntis Šmidchens savā pētījumā “Dziesmu vara: nevardarbīga nacionālā kultūra Baltijas dziesmotajā revolūcijā” (Mansards, no angļu val. tulk. I.Beķere) pievēršas ne tikai salīdzinoši nesenajam Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas procesam, bet arī senākai Baltijas vēsturei, visu skatot mūzikas vēstures kontekstā, turklāt apskata gan tautas mūziku, gan rokmūziku. Varētu būt interesanti salīdzināt, kā tad viss notika kaimiņu valstīs − cik līdzīgi vai atšķirīgi.

Latvijas Universitātes pasniedzēju pētījums “15.maija Latvija” (Latvijas Mediji, zin. red. Inesis Feldmanis) veltīts Latvijas pirmās brīvvalsts pēdējiem sešiem gadiem un adresēts visiem, kurus interesē Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības vispusīga analīze.

Izdevniecība “Dienas Grāmata” turpina latviski tulkot krievu autoru grāmatas, kuras palīdzētu izskaidrot šodienas Krievijas politisko situāciju − krievu izcelsmes ASV vēsturnieka Jurija Feļštinska un krievu politologa Vladimira Pribilovska grāmata “Korporācija: Krievija un VDK gadsimtu vidū” (Dienas Grāmata, no krievu val. tulk. Atis Klimovičs) veltīta kādreizējā VDK virsnieka Putina nonākšanai Krievijas varas virsotnē un viņa izveidotajam režīmam.

Pavisam seniem notikumiem pievērsies  zinātnieks Jānis Klētnieks, kas grāmatā “Seno laikmetu lokos” (Zvaigzne ABC) populārzinātniskā valodā stāsta par megalītiem un ar tiem saistītajiem reliģiskajiem priekšstatiem, laika skaitīšanas vēsturei, seniem astronomiskiem priekšstatiem un citiem saistošiem tematiem.

Kā pēdējos gados esmu ievērojusi, profesors Valdis Segliņš raksta grāmatas arī par tēmām, kas iziet ārpus viņa specialitātes − ģeoloģijas. Šoreiz izdota monogrāfija “Hors. Valdnieku dievs”  (LU Akadēmiskais apgāds), kas iepazīstina ar vienu no nozīmīgākajiem Senās Ēģiptes dieviem un turpina grāmatu “Senās Ēģiptes rakstu noslēpumi” (2011). Monogrāfija ir diezgan specifiska, bet, iespējams, tai atradīsies savs lasītāju loks.

Latvijas medicīnas vēstures pēdējo trīs gadsimtu notikumi apkopoti Arņa Vīksnas krājumā “Hercoga kurpes sudraba sprādze” (Medicīnas apgāds). Krājums tapis, apkopojot autora rakstus medicīnas žurnālos, un stāsta gan par dramatiskām, gan komiskām epizodēm ārstu praksē.

Kultūrvēsturniece un dzejniece Gina Viegliņa-Valliete sarakstījusi biogrāfisku romānu “Rainis un viņa mātes” (Jumava), kas mudina novērtēt Raiņa mātes Dārtas Grikovskas un abu māsu − Līzes un Doras ietekmi uz dzejnieka personības tapšanu. Rakstnieks Roalds Dobrovenskis atzīmē, ka romāna stiprā puse ir atrastie, izpētītie fakti, sejas, stāsti, dziesmas, sen pagājušās dzīves apstākļi, paražas, detaļas, kurām gribas ticēt.

Grāmatu sēriju “Mēs. Latvija. XX gadsimts” papildinājis Arno Jundzes  romāns “Sarkanais dzīvsudrabs”, kas spraigā formā stāsta par 90. gadu Latviju. Hronoloģiski Jundzes romāns ir sēriju noslēdzošais, bet faktiski vēl tiek gaidīts Andra Akmentiņa romāns “Skolotāji” par padomju laikiem un tad jau sērija būs noslēgta.

No daiļliteratūras tulkojumiem jāatzīmē vairāki tulkojumi no krievu valodas. Jevgeņijam Vodolazkinam latviski iznācis jau otrs romāns − “Aviators” (Jānis Roze, no krievu val. tulk. Māra Poļakova) stāsta par vīrieti, kurš 1999. gadā atmostas slimnīcas palātā un saprot, ka nezina par sevi itin neko – ne savu vārdu, ne to, kas viņš tāds ir un kur atrodas, galvā tikai atmiņu vēsmas par pārāk seniem notikumiem. Otrs krievu autors, kas sen jau iemantojis popularitāti, ir Pāvels Sanajevs, kura skaudrais, autobiogrāfiskais romāns “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes” (Jānis Roze, no krievu val. tulk. Ilmārs Zvirgzds) izgaismo sarežģītas ģimenes attiecības bērna skatījumā.

Ukraiņu žurnālista Sergeja Loiko romāna “Reiss” (Dienas Grāmata, no krievu val. tulk. Dace Sparāne) pamatā likta reāla izmeklēšana — avioreisa MH-17 katastrofa 2014.gada jūlijā virs Austrumukrainas − kas parādīta politiskā trillera žanrā.

Franču literāras godalgas saņēmis Kristofa Onodibio romāns “Ienirt”  (Zvaigzne ABC; no franču val. tulk. Vineta Berga). Lasītājiem tiek solīts sirdi plosošs stāsts par sievas pamestu vīru, kurš dēlam atklāj viņu mīlas stāstu un cenšas izprast, “kas nogāja greizi”.

Varam apmierināti ievilkt ķeksīti, ka iznācis Elenas Ferrantes Neapoles tetraloģijas ceturtais romāns “Pazudušais bērns” (Zvaigzne ABC, no itāļu val. tulk. Dace Meiere). Ja nu kāds ir gaidījis, tad tagad varēs izlasīt vienu pēc otra romānus sērijā par divu draudzeņu dzīvesstāstiem uz Itālijas vēstures fona.

“Zvaigzne” aizpilda caurumus latviski tulkotajā šausmu literatūrā un divās daļās izdevusi Stīvena Kinga šausmu trilleri “Tas” (no angļu val. tulk. Santa Brauča). Romāns tiek dēvēts par vienu no virsotnēm Kinga daiļradē. Jau ierasts, ka autors lasītāju aizved uz mazu pilsētiņu, kurā septiņi bērni apvienojas, lai cīnītos pret sensenu, šķietami neiznīcināmu ļaunumu, kas katram no viņiem parādījies visslēptāko baiļu veidolā.

Salīdzinoši nesen (labi, pirms trīs gadiem) gremdējos bērnības atmiņās un pārlasīju Kiplingu, vienlaikus sūkstoties, ka viņa “Blēņu stāsti” padomju izdevumā nav pārtulkoti pilnībā. Šoreiz jāsaka, ka kaķa vēlmes kādreiz tiek uzklausītas un jaunā, aktualizētā izdevumā izdots Radjarda Kiplinga stāstu krājums “Blēņu stāsti” (Zvaigzne ABC, no angļu val.tulk. Vizma Belševica un Daina Grūbe). Turklāt stāsti ir izdoti skaistajā sērijā ar Roberta Ingpena ilustrācijām.

Izrādās, ka katrai tautai tagad ir sava dzīves mākslas recepte, ko, atbilstoši noformējot, iespējams labi pārdot. Kad būsim tikuši galā ar skandināvu hygge, var ieskatīties japāņu dzīves gudrībās, ko smalki dēvē par “ikigai”.  Tātad − jauns dzīvestila trends Ektora Garsijas un Franseska Miraljesa grāmatā “Ikigai: ilgas un laimīgas dzīves noslēpumi no Japānas” (Zvaigzne ABC, no spāņu val. tulk. Marta Kaukalāne). Man gan nav īsti skaidrs, kāpēc par japāņu dzīves stilu raksta spāņi, bet, iespējams, ka tie ir dziļi nomaskējušies japāņi.

 

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2017-aprīlis/jūnijs)

2 komentāri

Sveicināti vasarā! Paskatīsimies, kas jauns un interesants ienācies pēdējos trīs mēnešos latviešu grāmatplauktos.

Sāksim ar fundamentālu pētījumu latviešu literatūras vēsturē − Māra Grudule “Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos”, ko izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Ar latviešu agrīnās dzejas palīdzību autore skatās uz laikmetu un vērtē tās radītājus. Monogrāfijā iekļauta 16. un 17. gs. latviešu dzejas paraugu antoloģija un galveno notikumu hronika.

Turpinot Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā iesākto, Daugavpils Universitāte kopā ar apgādu “Zinātne” laidusi klajā kolektīvo monogrāfiju “Aspazija— Rainis. Dzīvā dzīve”. 23 publikācijas pievēršas abu autoru literārā mantojuma interpretācijai valodniecībā, literatūrzinātnē, filozofijā, teātrī, mūzikā un reģionālajās studijās.

Vēl viens apjomīgs veikums ir Vidzemes Augstskolas rektora, vēsturnieka Gata Krūmiņa sastādītā “Latvijas tautsaimniecības vēsture” (Jumava). Pētījuma mērķis bija parādīt pēdējo 150 gadu Latvijas ekonomikas attīstību. Interesanti, ka dažs labs autors, kurš raksta par pēdējā laika procesiem, pats ir bijis to neatņemama sastāvdaļa vai pat iniciators, kas gan mazina kritisku pieeju, tomēr vērtīgi kā laikmeta liecība. Pati grāmata − dārga un lieliem burtiem.

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons grāmatā “Neatkarības kara stāsti, 1918-1920” (Lauku Avīze) vēsta par sarežģītu, notikumiem bagātu laiku Latvijas vēsturē. Autors atklāj līdz šim mazāk zināmus vēstures aspektus, apstrīd mītus par spilgtākajām Latvijas armijas personībām, apkopo aculiecinieku liecības un dienasgrāmatu ierakstus.

Par senākiem laikiem vēsta arheoloģes Baibas Vaskas monogrāfija “Rotas un ornaments Latvijā no 13. gs. līdz 18. gs. vidum” (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). Balstoties arheoloģiskajā materiālā, autore rotas un ornamentus apskata kā daļu no Latvijas kultūras, skatot to Eiropas vēstures kontekstā.

Pievēršoties praktiskākām tēmā, jāatzīmē divas apgāda “Zvaigzne ABC” izdotas grāmatas. Bioloģe Gundega Kampe-Pērsone aprakstījusi visas līdz šim Latvijas faunas sarakstā iekļautās sugas grāmatā “Latvijas zīdītāji: pilnīgs sugu apskats”, ko papildina ļoti skaistas autores ilustrācijas (es grāmatu nopirktu pat tikai dēļ tām). Otra grāmata ir farmācijas doktores Vijas Eniņas “Veselība pie mājas sliekšņa: 100 populārākie ārstniecības augi Latvijā”, kas īsi un izsmeļoši pastāsta gan par augu vākšanu un uzglabāšanu, gan par to ārstnieciskajām īpašībām un praktisko pielietojumu.

Apgāds “Mansards turpina izdot Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas Jāņa Elsberga redakcijā, klajā nākusi pēc skaita otrā − “Bille, Anss un citi”.

Turpinās arī “Dienas Grāmatas” sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts” − vienpadsmitā sērijā ir Kristīnes Ulbergas “Tur”. Man gan galīgi negribas solīt, ka es šo sēriju lasīšu visu un pēc kārtas.

No latviešu literatūras pēdējais − Dainas Avotiņas ieguldījums atmiņās par pazīstamiem 20.gs. latviešu literātiem “Paliekoši uzzibsnījumi: laikabiedru vēstules un atmiņu kripatas” (Zvaigzne ABC). Šoreiz par Auziņu, Čaklo, Sudrabkalnu, Ķempi, Elksni, Ezeru, Lisovsku.

Pāriesim pie tulkotās nozaru literatūras. Acīmredzot, ka starptautiskā situācija ietekmē arī izdevēju tulkojumu izvēli, jo gandrīz vienlaikus iznākušas divas grāmatas par islāmu no izdevējiem, kas ar reliģiju teoriju līdz šim neaizrāvās − Jāko Hemēns-Antila “Islāma rokasgrāmata” (“Neputns”, no somu valodas tulkojusi I. Peldekse) un Nabīls Kureši  “Pretrunīgais islāms: Korāna un Bībeles patiesības mūsdienu pasaulē” (“Lietusdārzs”, no angļu val. tulk. I. Jansone).

Pieņemu, ka savs izskaidrojums ir arī četriem tulkojumiem par cilvēka apziņu, zemapziņu, prāta darbību utt. Apgāds “Lietusdārzs” izdevis Leonarda Mlodinova  “Zemapziņas spēks: kā subliminālie stimuli ietekmē mūsu uzvedību” (no angļu val. tulk. D.Vanaga) Autors grāmatā izklāstot, kā izprast prāta darbību, pieņemt izsvērtus un pamatotus lēmumus un šķietami nemanāmiem ārējās vides faktoriem neļaut ietekmēt domu procesu. Vēl viena “Lietusdārza” grāmata − Margrētas Sitskornas “Prāta kaislības” skaidro, ka cilvēku lielākie netikumi – mantkārība, skaudība, lepnums, slinkums, dusmas, iekāre un negausība – rodas tieši smadzenēs, un autore piedāvā dažādas psiholoģiskas metodes, kā ietekmēt smadzeņu darbību un mainīt pašiem savus nevēlamos domāšanas ceļus. Savukārt Daniels Sīgels grāmatā “Prāts” (“Jumava”, no angļu val. tulk. I.Vilks) mēģina atbildēt uz jautājumiem — kas ir cilvēka prāts, kur tas atrodas un kā tieši tas strādā. Apgāds “Jānis Roze” pievienojas diviem augšminētajiem izdevējiem ar psihiatra Normena Doidža grāmatu “Smadzenes nenoveco, tās mainās”, kas dod ieskatu cilvēka smadzeņu šūnu spējā atjaunoties un pārveidoties. Izdevējs gan pieteicis to kā revolucionāru atklājumu, taču tāds tas vairs nav gadus divdesmit (un vārdkopa “revolucionārs atklājums” man personīgi vairāk saistās ar Topshop reklāmām par olu vārītājiem un sulu spiedēm).

No tulkotās daiļliteratūras sāksim ar zviedru rakstnieka Jūnass Hasens Khemiri romānu “Viss, ko es neatceros”, kas ieguvis Zviedrijas literāro godalgu un stāsta par rakstnieku, kurš pēta kāda jauna vīrieša bojāejas apstākļus, līdztekus izzinot savu patību (“Jānis Roze”, no zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone)

Izdevniecība “Omnia Mea” turpina franču rakstnieka Daniela Penaka romānu sēriju komiskā detektīva žanrā par Malosēnu ģimeni. Izdots otrais sērijas romāns “Feja ar karabīni” (no franču val. tulk. A.Kasparova).

Interesanta un nedaudz negaidīta ir apgāda “Zvaigzne ABC” izvēle izdot poļu žurnālista un ceļotāja Antonija Ferdinands Osendovska grāmatu “Cilvēku, zvēru un dievu zemē: jāšus cauri Centrālajai Āzijai” (no poļu val. tulk. R.Labanovskis), kas pirmoreiz iznākusi 1921. gadā un tajā attēloti autora piedzīvojumi politisko kaislību piesātinātajā un Krievijas pilsoņu kara plosītajā Sibīrijā 1919.-1920. gadā, kā arī Mongolijā un Tibetā.

Par ģimeni ar stingriem reliģiskiem uzskatiem stāsta somu rakstnieces Paulīnas Rauhalas debijas romāns “Debesu dziesma” (“Jumava”, no somu val. tulk. A.Kona). Ieinteresēja tēma – kā modernā pasaulē cilvēkam sadzīvot ar konservatīviem baznīcas likumiem.

Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā tiek rakstīti romāni par neseno vēsturi. Rakstnieces Kai Ārelaidas grāmata “Pilsētu dedzināšana” (“Lauku Avīze”)  stāsta par 20. gadsimta 50. un 60. gadu Tartu, par atmiņām, no kurām nav iespējams izbēgt, un par to, ka ikvienam noslēpumam vismaz reizi vajadzīgs kāds, kas to uzklausa. Savukārt Reins Rauds romānā “Perfekta teikuma nāve” vēsta par Atmodas laiku, atklājot arī tā neglīto, oderes pusi. Abus romānus no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Tiem, kam interesē turpinājums Jū Nesbē krimiķim “Asinis sniegā”, izdevniecība “Zvaigzne ABC” piedāvā diloģijas turpinājumu “Pusnakts saule” (no norvēģu val. tulk. I.Briška), kā arī iznākusi Elenas Ferrantes Neapoles tetraloģijas trešā grāmata “Aizbēgt vai palikt” (no itāļu val. tulk. D.Meiere).

Tas arī šoreiz viss.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2017-janvāris/marts)

6 komentāri

Sveicināti pavasarī! Mājas kārtošanas process ir nonācis pie ielūkošanās pavisam mazās kastītēs, un te nu es atradu visādu laiku nozīmīšu krātuvi, kurā glabājas dažas diezgan eksotiskas. Nezinu, no kurienes man mājās ir nozīmīte “Общество книголюбов” (“Grāmatmīļu biedrība), taču šī PSRS organizācija ir radusies 1974. gadā un pastāv joprojām, no 2001. gada pārtapusi par “Международный союз книголюбов”. Smiekla pēc atcerējos, ka  Fledis pie Sibillas ieraksta par Grāmatu izstādi bija paudis ierosinājumu par blogeru atpazīšanas zīmēm − piespraudēm, uzlīmēm. Varbūt tālajos padomju laikos šādas piespraudes ar “Grāmatmīļu biedrības” logo cilvēkiem arī kaut ko nozīmēja.

Bet nu – pie šī gada jauniznākušajām grāmatām. Laikam jau mans lielākais līdzšinējais prieks ir par jauniem Aspazijas Kopotiem rakstiem (Latvijas akadēmiskais apgāds). 1.sējumā atrodams sastādītājas Ausmas Cimdiņas priekšvārds ar Aspazijas jaunības biogrāfiju un Aspazijas agrīnās lugas, kurām pievienota to iestudējumu hronika. Aspazija man ir sirdij tuva personība, un ceru, ka piepildīsies iecere izdot visus desmit Kopoto rakstu sējumus, šī gada beigās vajadzētu jau iznākt nākamajam.

Latvijas Grāmatu izstādes laikā tika prezentētas divas jaunas grāmatas no sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts”. Ingas Ābeles romāns “Duna” (Dienas Grāmata) stāsta par 1949. gadu Rīgā, Sēlijā un Latgalē, kopā savijot cilvēka un zirga likteņus. Savukārt Andra Manfelde romānā “Virsnieku sievas” (Dienas Grāmata) stāsta par Liepājas pilsētas daļu Karostu 70. gados. Vēl viens apgāda “Dienas grāmata” nesens izdevums ir Andra Kolberga “Bise un kapakmens”, kas pēc apjomā drīzāk būtu dēvējams par garstāstu un šoreiz tas ir medību stāsts. Patiess prieks, ka Kolbergs atgriezies jaunāko izdevumu plauktā.

Jana Veinberga ir apņēmības pilna attīstīt romantiskā detektīva žanru latviešu literatūrā – varētu viņai palīdzēt, lasot jauno detektīvromānu “Klavierkoncerts” (Zvaigzne ABC) par kāda slavena pianista noslēpumaino nāvi.

Dramaturģe Lelde Stumbre sarakstījusi beletrizētu biogrāfiju “Maija, Cher Ami!” (Lauku Avīze) par Maiju Silmali − izcilu tulkotāju, dzejnieci, filozofi, bohēmisti, brīvmākslinieci, kuru izsūtīja 1951. gadā par iesaistīšanos “franču grupā”. Biogrāfija vēsta par laiku no 1956. līdz 1973. gadam, kad Silmale bija atgriezusies Latvijā pēc izsūtījuma.

Vēl vienai izcilai latviešu personībai – māksliniekam, grāmatu ilustratoram un autoram Albertam Kronbergam (1887 – 1958) – veltīta somu autora Jukas Rislaki grāmata “Vilki, velni un vīri: Alberta Kronenberga dzīve un daiļrade” (Neputns, no somu val. tulk. A. Žīgure).  Juka Rislaki: “Intuitīvi jutu, ka Kronenbergs ir kaut kas tikpat latvisks kā speķa pīrāgi, Jāņu siers, Skalbes dzeja un Blaumaņa lugas, dziesmu un deju svētki un arī dainas.”

Apgāds “Neputns” izdevis māksliniekam Janim Rozentālam veltītu monogrāfisku albumu “Janis Rozentāls” (sast. A.Brasliņa, L.Slava). Albumā iekļauta plaša mākslas darbu izlase, ko papildina unikāls fotogrāfiju klāsts. Albumam ir arī rakstu daļa ar pētījumiem un laikabiedru atmiņām.

Ņujorkas universitātes profesors, vizuālās kultūras eksperts Nikolass Mirzojevs pēta attēla lomu kultūras vēsturē, mūsdienu mākslā un medijos un tā ietekmi uz plašākiem procesiem sabiedrībā. Viņa grāmatas “Kā raudzīties uz pasauli” (Jānis Roze, no angļu valodas tulkojusi I. Paegle-Mkrtčjanna) nolūks ir ar piemēriem no mākslas, kultūras teorijas un mūsu ikdienas sniegt zinātkāriem nespeciālistiem pārskatu par to, kā vizuālie materiāli veido un iespaido mūsu dzīvi.

Lai arī domāta kā uzziņu literatūra bērniem, varbūt arī pieaugušajam noderēs “Zvaigznes ABC” izdotā “Pasaules vēstures hronika” − liela formāta grāmatā ar krāsainām ilustrācijām parādīti nozīmīgākie pagrieziena punkti cilvēces vēsturē.

Bija diezgan negaidīti latviski ieraudzīt grāmatu, kas pēdējā laikā kļūst aizvien populārāka gan angliski gan krieviski − Florians Iljess “1913. Gads pirms kara” (“J.L.V.”, no vācu val. tulk. I.Miska). Nosaukums gan ir nedaudz maldinošs, jo tā nav plaša vēstures monogrāfija, bet drīzāk lirisks, kultūrvēsturisks ieskats pārsvarā Eiropas mākslas un kultūras dzīvē īsi pirms lielajām pārmaiņām.

Par citu karu − Otro pasaules − stāsta krievu mākslinieka un prozaiķa Leonīda Rabičeva atmiņas “Karš visu norakstīs” (Lauku Avīze, tulkotājs laikam ir tik mazsvarīgs, ka nekur netiek uzrādīts). 1941. gada decembrī Rabičevs 18 gadu vecumā tika mobilizēts padomju armijā, ieguva sakarnieka specialitāti un virsnieka statusā armijā pabija līdz 1946. gadam. Viņa atmiņas stāsta par neizskaistināto kara ikdienu, tie ir “godīga cilvēka memuāri”.

Slavenā kādreizējā padomju izlūka Viktora Suvorova grāmata “Spiegošanas pamati” (Dienas Grāmata, no krievu val. tulk. J.Kalve) tomēr nav spiegošanas rokasgrāmata, autors stāsta, kā strādāja PSRS Ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde (GRU), kā izvēlējās un sagatavoja informācijas ieguves virsniekus, tas ir, spiegus. Iespējams, grāmatā solītie padomi spiegošanas iesācējiem jau ir nodrošinājuši tai bestsellera statusu.

No tulkotās daiļliteratūras jāatzīmē austriešu rakstnieka Roberta Zētālera īsromāns “Viss mūžs” (Zvaigzne ABC, no vācu val. tulk. S.Brice), kas pēc anotācijas atgādina Viljamsa “Stouneru” – kāds padzīvojis vīrs atskatās uz savu dzīvi, šoreiz no Austrijas kalnu ielejas, kur pavadījis visu dzīvi. Varētu būt kaut kas klusināts un tēlains.

Izdots turpinājums Elenas Ferrantes “Brīnišķīgai draudzenei” – “Jaunais uzvārds” (Zvaigzne ABC, no itāļu valodas tulkojusi D.Meiere). Es gaidīšu, kad būs iznākušas visas četras daļas, jo no pirmās daļas lasītājiem esmu sapratusi, ka gaidīt turpinājumu bija grūti.

Viena no pagājuša gada lasītākajām grāmatām Zviedrijā bija Karolīnes Ēriksones trilleris “Pazudušie” (Lauku Avīze, no zviedru val. tulk. I.Balode), kurā galvenā varone vairākas reizes mīklainos apstākļos zaudējusi tuviniekus un vēlas noskaidrot, kas notika patiesībā.

Latviski izdots nu jau ceturtais somu rakstnieces Sofi Oksanenas romāns –  “Norma” (Zvaigzne ABC, no somu valodas tulkojusi G. Pāvola), šoreiz ģimenes drāma, kurā neiztrūkst arī kriminālromānam raksturīgu notikumu.

Nobeigumā liecība, ka izdevniecība “Madris” nolēmusi atbalstīt garīgi slimu cilvēku daiļradi – izdota Mišela Demarkē grāmata  “Tiobas pareģojums” (Michael Desmarquet “Thiaoouba Prophecy”, 1995), kuras autors reiz ticis no citplanētiešiem nolaupīts un guvis unikālas atziņas. Vai jūs spējat pretoties reklāmas sauklim – “Precīzs aculiecinieka pārskats par Visuma esību”? (Goda vārds, ir tik daudz interesantu, netulkotu grāmatu par populārzinātniskām tēmām, kam mums šis “izstrādājums” ir vajadzīgs latviski?)

Tas arī šoreiz viss, priecīgu lasīšanu!

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-oktobris/decembris)

1 komentārs

Jaunais gads jau krietni iešūpojies − pirmais mēnesis iet uz beigām, tādēļ naski vajag pabeigt pagājušā gada astes. Slinkuma vilināta, nedaudz šaubījos, vai man turpināt rakstīt jaunumu apkopojumus, taču man tie pašai šad tad labi noder, tādēļ turpināšu vien iesākto. Rakstīšu šoreiz par jaunumiem gada pēdējos trīs mēnešos, lai neizjauktu kārtību, taču visoptimālākais tomēr ir divu mēnešu apkopojums − tādā laikaposmā es atrodu kādas 10-15 Latvijā izdotas grāmatas, ko gribu atzīmēt kā interesantas izlasīšanai.

Sākšu ar apgāda “Neputns” izdevumiem. 1896. gadā Rīgā notika Viskrievijas X arheoloģijas kongress, un tā ietvaros tika organizēta Latviešu etnogrāfiskā izstāde, kas bija pirmais un lielākais latviešu tautas un tās vēstures, kultūras un sasniegumu reprezentācijas pasākums – tāds savdabīgs pakāpiens ceļā uz nācijas pašapziņas veidošanos. Grāmatā “1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde” ir raksti par izstādes mērķiem, tās sagatavošanu un norisi, kā arī reproducēts izstādes katalogs.

latv_makslas-vesture_vPirms diviem gadiem izdotajam “Latvijas mākslas vēstures” 4. sējumam seko piektais: “Klasiskā modernisma un tradicionālisma periods, 1915-1940”. Mākslas zinātnieki iepazīstina ne tikai ar glezniecību, grafiku, tēlniecību, bet raksti veltīti arī grāmatu mākslai, scenogrāfijai, fotomākslai un lietišķai mākslai. Lai arī šī ir dārga grāmata, tomēr inteliģentā mājā varētu izrādīties par vērtīgu uzziņu avotu. Glezniecības interesentiem savukārt vērtīgs būtu mākslas zinātnieces Daces Lambergas pētījuma “Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gs. sākumā” papildināts pārizdevums, kurā pētītas modernisma tendences Latvijā.

Bērnu izglītošanu mākslas jomā turpina rakstniece Luīze Pastore − iznākušas ceturtā un piektā grāmata sērijā “Mākslas detektīvi”. Grāmatā “Operācija MASKA” mazie detektīvi Poga, Teo un taksis Komats turpina izmeklēt ievērojamāko Latvijas mākslinieku mākslas darbu noslēpumus, šoreiz viņu redzeslokā ir Miervaldis Polis un viņa radītais Bronzas cilvēks. Grāmatā “Pēdējais ķēniņš” detektīvpiedzīvojumi norisinās sniegotas ziemas un pirmssvētku noskaņās, par stāsta galveno varoni kļuvis savādais mākslinieks Voldemārs Irbe jeb Irbīte.

Mākslas kritiķe un feministe Jana Kukaine raksta par to, kā mātišķības un sievietes jēdzienu saprot mūsdienu sabiedrība − pētījumā “Daiļās mātes: sieviete, ķermenis, subjektivitāte” autore atklāj reālo mātišķības pieredzi, lai cik daudzpusīga un pretrunīga tā būtu.

Par dažādiem latviešu dzīves aspektiem, varētu teikt − latvisko dzīvesziņu stāsta vairākas interesi piesaistošas grāmatas. Pirmkārt, tas ir literatūrzinātnieces Janīnas Kursītes pētījums par latviešu neverbālo valodu: “Zīmju valoda: latviešu žesti” (LU Akadēmiskais apgāds). Tajā, balstoties uz folkloras, daiļliteratūras, memuāru un mūsdienu interviju avotiem, detalizēti aplūkota latviešu žestu valoda.

Otrkārt, mākslinieks Valdis Celms turpina iedziļināties baltu tautu dzīvesziņā, un izdevniecība “Lauku Avīze” izdevusi ilustrētu izdevumu “Baltu dievestības pamati” (paralēli latviešu un lietuviešu valodā), kurā autors raksta par dievturības izpratni. Tekstu ilustrē īpaši izvēlētas dainas, ornamentāli elementi un autora zīmētas zīmju gleznas.

kolate_latvijas-pierobezas

Divu jaunu sieviešu tandēms  – Elīna Kolāte un Elīna Kursīte – apvienojies, lai kopīgi izbraukātu vairāk nekā sešdesmit Latvijas ciemus, kuri atrodas pierobežā un tajos dzīvo pavisam neliels skaits cilvēku. Dokumentālais vēstījums “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” (Rundas) ir vizuāla un tekstuāla liecība par savdabīgiem cilvēkiem un vietām. Teksts paralēli angļu valodā.

Ja jau pieminēti vairāki bilingvāli izdevumi, tad nosaukšu vēl vienu − Knuta Skujenieka dzejas izlase “Basās zvaigznes= Босые звёзды”. Olgas Pētersones atdzejojumā un sakārtojumā pirmoreiz krieviski tiek izdota Skujenieka dzeja. Izlasē iekļautie dzejoļi atklāj koncentrētu un secīgu ieskatu dažādos dzejnieka daiļrades posmos.

Par vecmeistara, 2016. gada jubilāra Jāņa Streiča daiļradi raksta kinokritiķe Daira Āboliņa pētījumā “Jāņa Streiča maģiskais reālisms” (Dienas Grāmata). Autore vienu pēc otras analizējusi Streiča filmas, tās papildinot gan ar režisora stāstījumu par katras filmas tapšanas procesu un laikmeta fonu, gan ar izsmeļošu faktoloģisko informāciju. Grāmata bagātīgi ilustrēta.

No latviešu daiļliteratūras papildinājumiem gribētu atzīmēt Laimas Kotas (Muktupāvelas) pienesumu grāmatu sērijai “Mēs. Latvija, XX gadsimts” − romāns “Istaba” hronoloģiski būs ierindojams kā divpadsmitais pēc kārtas un vēsta par  trauksmaino un juceklīgo perestroikas laiku, kuram piestāv autores iecienītais absurdā reālisma un farsa žanrs.

Atzīmējot rakstnieka Zigmunda Skujiņa 90 gadu jubileju, apgāds “Neputns” izdevis viņa garstāstu “Ēnu aleja”, kurā attēlota Rīga 20. gadsimta 20.–50. gados. Stāstā darbojas iespiedēji, cinkogrāfi, mākslinieki, dzejnieki.

flanagans_saurais_celsPievērsīsimies tulkotajai daiļliteratūrai. Apgāds “Zvaigzne ABC” laidis klajā Austrālijas rakstnieka Ričarda Flanagana romānu “Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem” (no angļu val. tulk. Z.Rozenberga), kas vienlaikus ir mīlas stāsts un vēstījums par austrāliešu karagūstekņiem, kuriem izdevies izdzīvot pēc Birmas Nāves dzelzceļa būves. Flanagana romāns 2014. gadā ieguva prestižo Bukera balvu. Vēl viena nesen tulkota godalgotā autore ir Mārgareta Atvuda − viņas romāns “Sirds mirst pēdējā” (no angļu val. tulk. Silvija Brice) ir prikvels e-grāmatu sērijai “Positrons”, un tiek raksturots kā distopija, kas pārtop sireālā piedzīvojumā. Iespējams, tikpat dīvainā vidē lasītāju aizved arī krievu rakstnieces Janas Vagneres postapokaliptiskais romāns “Vongezers” (no krievu valodas tulk. Māra Poļakova) – par vienpadsmit maskaviešiem, kas bēg no gripas pandēmijas pārņemtās pilsētas, lai patvertos Karēlijā.

Izdevniecība “Pētergailis” lasītājam piedāvā rotaļu ar žanru un valodu  – čehu rakstnieks Patriks Ouržednīks ir sarakstījis “gandrīz” daiļliteratūru, jo romāns “Lieta ir slēgta” (no čehu val. tulk. Halina Lapiņa) uzjautrinās par literāro žanru un stilu robežām. Tikpat negaidīts romāns no konkrētās izdevniecības ir somietes Marijas Turtšaninovas fantāzijas žanra pārstāvis “Marēsi: Sarkanā klostera hronikas” (no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane), kas stāsta par iedomātu salu iedomātā laikā un vietā, uz kuras atrodas sieviešu klosteris, kas par savu misiju uzskata meiteņu audzināšanu un skološanu. (nespēju vien sagaidīt, kad varēšu izlasīt turpinājumu.) Varbūt tradicionālāka izdevniecībai “Pētergailis” ir lietuviešu bērnu rakstnieka Ķēstuta Kasparaviča skaisti ilustrētā grāmatiņa “Īsi stāsti par lietām” (no lietuviešu val. tulk. Indra Brūvere), kurā autors sadzīves priekšmetiem – matu fēnam, sienas pulkstenim, televizoram un citiem piešķīris cilvēciskas aprises un rakstura īpašības.

Izdevniecība “Prometejs” ir izdevusi amerikānietes Lezlijas Voltones debijas romānu “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” (no angļu val. tulk. Evita Bekmane), kas tiešām ir reizē savāds un skaists maģiskā reālisma paraugs. Vairāk piestāvēs romantiskām būtnēm un vieglu skumju apdvestiem brīžiem.

Izklaidei jāpaskatās kāds drūmāks skandināvu romāns -“Mansarda” izdots un Dena Dimiņa no īslandiešu valodas tulkots Arnalda Indridasona kriminālromans “Purvs” par slepkavību Reikjavīkā, kas aizved tālā pagātnē, ģimenes noslēpumos. (Nu viss, kā pienākas.) Pretstatam – Spānijas saules pieliets turpinājums Krisa Stjuarta stāstam par dzīvi Andalūzijā − “Papagailis piparu kokā” (BaibaBooks, no angļu val. tulk. Ilze Burnovska).

Neticami, bet esmu tikusi cauri visam savam sarakstam.

 

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-jūlijs/septembris)

4 komentāri

lapas-ar-gramatuOktobra migla noglauž krāsainās koku lapas, kas vēl pēdējiem spēkiem turas pie zariem. Iespējams, šobrīd ir īstais brīdis atvērt kādu pavisam jaunu grāmatu un paslēpties tajā no apkārtējās pasaules. Vasaras otrajā pusē neatradu daudz sev interesantu grāmatu, taču rudens pirmajā mēnesī gan bija daudz patīkamu jaunumu.

Sāksim ar oktobra mēneša jubilāri Māru Svīri − apgāds “Zvaigzne ABC”  šogad ir pārizdevis vairākas viņas grāmatas − detektīvu “…un neuzzinās neviens”, eseju krājumu “Ja pulkstenis nenodos” un dažādu gadu stāstu izlasi “Stāsti pilnmēness vakariem”. Varbūt kaut kas no rakstnieces daiļrades būs pa prātam izvēlīgam lasītājam.

Alvja Hermaņa viedoklis Latvijas sabiedrībai dažreiz ir kā karsts kartupelis, ko nevar ne norīt, ne izspļaut, taču tas nekad nav stulbs vai paviršs. Tāda cilvēka sarakstītai grāmatai noteikti jābūt saistošai: apgāds “Neputns” izdevis režisora pierakstus “Dienasgrāmata: 2015/2016”.

Tikpat erudīts kā Hermanis režijas jomā ir Ēvalds Grabovskis, ja runā par hokeju. Ilggadējais hokeja treneris apgādam “Lauku Avīze” ir uzticējis izdot savu grāmatu “Hokeja elpas skartie”, kurā apkopojis gan savu pieredzi, gan daļiņu Latvijas hokeja vēstures. Varbūt šāda grāmata noderēs šī brīža hokeja kaislību skartajiem entuziastiem, lai atcerētos, ka viss jau reiz ir bijis…

No sporta atkal pie mākslas − Mākslas akadēmijas profesors Andris Rubenis nelielā izdevniecībā “Al secco” ir laidis klajā apcerējumu “Mākslinieka cerību un domu pasaule renesanses laikmetā”, kas veltīts XV-XVI gadsimta mākslinieku un mākslas teorētiķu domu izklāstam, kas skar mākslas būtību un mērķus.

berds_stasti-par-makslasDaudz plašāku laikaposmu atspoguļo apgāda “Jānis Roze” izdotā grāmata “Stāsti par mākslas vēsturi”, kurā Maikla Bērda stāsti par māksliniekiem ietverti krāsainā Keitas Evansas noformējumā. Izdevums tiešām ir skaisti noformēts un patīkami to pāršķirstīt, taču man vēl jāpapēta Bērda teksts − tā varētu būt drīzāk daiļliteratūra, ne mākslas vēsture vieglā formā.

Sekos divas vēstures grāmatas. Pirmā vēsta par Austrumeiropu pēc Otrā pasaules kara − Anne Aplbauma “Dzelzs priekškars” (no angļu val. tulk. Dainis Poziņš, “Zvaigzne ABC”). Pētījumā vispusīgi analizēti sociāli politiskie, ekonomiskie un kultūras procesi pēckara Polijā, Ungārijā un Austrumvācijā.

Otrā grāmata stāsta par daudz jaunāku vēsturi − Ukraina pirms pāris gadiem. Sergejs Loiko 2014. gada oktobrī Doņeckas lidostā pavadīja četras dienas un tur pieredzētais apvienojumā ar aculiecinieku intervijām kļuva par pamatu kara romānam “Lidosta” (tulk. Dace Sparāne-Freimane, “Dienas Grāmata”).

Tālāk es gribētu uzskaitīt vairākas grāmatas, par kuru parādīšanos latviešu valodā es priecājos, taču diez vai es tās pati lasīšu: Havjers Mariass “Iemīlēšanās” (no spāņu val. tulk. Dace Meiere, “Zvaigzne ABC”), Mišels Velbeks “Pakļaušanās” (no franču val. tulk. Dens Dimiņš, “Jānis Roze”), Alesandro Bariko “Misters Gvins” (no itāļu valodas tulk. Dace Meiere, “Zvaigzne ABC”). Varbūt Mariass kādreiz spēs piesaistīt manu uzmanību tuvāk, taču pārējie divi lai paliek citiem lasītājiem.

dors_mums_neredzama_gaismaApgāds “Zvaigzne ABC” kā īstens Latvijas grāmatu tirgus flagmanis rudeni ir uzsācis bagātīgi: bez iepriekšminētiem un šeit neminētiem  izdevumiem ir iznākuši vairāki interesanti romāni. Amerikāņu rakstnieks Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma” (no angļu val. tulk. Māra Poļakova) stāsta par Franciju Otrā pasaules kara laikā un aklu pusaugu meiteni. Godīgi sakot, es neesmu pārliecināta, vai šī tēma − karš, bērni, aizkustinoši − nav jau kļuvusi pārāk novazāta. Otra tikpat novazāta (lai cik nepieklājīgi tā būtu teikt par sievieti) ir Frensisa Skota Ficdžeralda laulātā draudzene Zelda, par kuru sarakstīts jau nezin kurš romāns − Terēze Anna Faulere “Romāns par Zeldu Ficdžeraldu”. Gandrīz vai kļūst interesanti, kas tur bijis tik neparasts.

Savukārt pilnīgi jauna autore Latvijas grāmatu tirgum ir itāliete Elena Ferrante, par kuru es uzzināju šovasar, skatoties kādu krievu vlogeri − nekādi to negaidīju tik drīz latviski. Es ceru kā viņas grāmata “Brīnišķīgā draudzene” (no itāļu val. tulk. Dace Meiere) nav sentimentālais romāns, bet kaut kas par dzīvi un Neapoli.

Vēl apgāds “Zvaigzne ABC” ir nodrošinājis tikšanos ar diviem veciem draugiem: pirmkārt, ar norvēģu rakstnieku Jū Nesbē, kam iznācis trilleris “Dēls” (no norvēģu val. tulk. Ilmars Briška). Es stipri domāšu, pirms lasīt Nesbē, vai vismaz izvēlēšos tam asinskāru noskaņojumu, jo pēdējās grāmatās no cikla par Hariju Holi viņš priekš manis bija kļuvis pārāk vardarbīgs. Nekas asiņains gan nedraud vācu rakstnieces Ritas Falkas romānā “Mannāklimpu afēra” (no vācu val. tulk. Renāte Siliņa), tas ir ceturtais romāns sērijā par Bavārijas policistu Franci Eberhoferi − un jāatzīst, ka man pašai ir neliels pārsteigums, ka esmu pēc Franča un viņa dullās ģimenītes tā kā drusku pat sailgojusies.

Nobeigumā pastāstīšu par notikumu, kas mani patiesi ielīksmoja − latviski ir izdota Marijas Parras “Vafeļu sirdis” (no norvēģu val. tulk Jolanta Pētersone, “Liels un mazs”)! Pirms trīs gadiem es šo grāmatu izlasīju krieviski un izteicu cerību, ka reiz tā nonāks arī pie latviešu bērniem. Man ir liels prieks, ka tā tiešām ir noticis! Patiesībā tieši nesen domāju, ka varbūt būtu vērts izveidot blogā ierakstu, kurā izteiktu visas savas vēlmes, ko man gribētos ieraudzīt latviski, un tur noteikti būtu arī Marijas Parras grāmatas.

Kopumā man nesanāca daudz grāmatu, bet daudzums jau laikam nav svarīgs.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-maijs/jūnijs)

1 komentārs

89912_600Vai jums nešķiet, ka šogad Jāņi galīgi nebija izdevušies? Nebija nekādas iespējas īgņoties par aukstumu un stulbo lietu, izdomāt atrunas un nekurt ugunskuru, bet tā vietā iekurt krāsni. Un nebija ne salijušu pļavu, ne pretīgu odu mākoņu… kaut kas šai pasaulē tiešām iet uz galu. Tā nu Jāņus varēja svinēt šogad silti un ilgi, un apvienojumā ar mazu atvaļinājumu man šogad iznāca daudz laika lasīšanai, kā rezultātā es pabeidzu vienu biezu grāmatu, par ko man liels prieks.

Laiks būtu apskatīties jaunizdotās grāmatas, taču pēdējie divi mēneši man šķiet švakāki par iepriekšējiem: bija diezgan viegli atsijāt man interesanto.

Sākšu ar senāku laiku vēsturi, un pirmā grāmata − “Dionīsija Fabrīcija Livonijas vēsture” (Latvijas vēstures institūta apgāds, no latīņu valodas tulkojis  un komentārus sarakstījis Ēvalds Mugurevičs). Nepamatoti šo grāmatu piemirsu iepriekšējā apskatā, bet tas tomēr ir viens no senākajiem rakstītajiem Latvijas vēstures avotiem, katoļu prāvesta Dionīsija Fabrīcija latīņu valodā sarakstītā hronika “Īsa Livonijas vēstures norise”.

Otrā grāmata būs vēsturnieka Agra Dzeņa sarakstītā  “Prūši karā ar likteni” (“Domas spēks”), kas veltīta rietumbaltu sentautai − prūšiem, viņu vēsturei un kultūrai no vissenākajiem laikiem līdz 18. gs. sākumam. Autors uzskata, ka par prūšiem nav pietiekoši daudz informācijas, kas rada pārpratumus un neskaidrības, tādēļ kaut vai mēģinājums ieskatīties prūšu tautas vēsturē rosinās plašāku interesi un auglīgākas diskusijas.

Ancāne_Rīgas arhitekturaTrešā vēstures grāmata − mākslas vēsturnieces Annas Ancānes “Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība 17. gs. otrajā pusē” (Mākslas vēstures pētniecības atbalsta fonds). Šī grāmata jauki iederas manā šī gada interesē par Rīgas vēsturi, un ir autores doktores disertācijas pārvedums monogrāfijas formātā. Šis periods ir zviedru laiks Rīgā, kad Rīgas arhitektūra piedzīvo īpaši dinamiskas pārmaiņas – viduslaiku pilsēta piedzīvo baroka pārvērtības.

Par daudz jaunāku vēsturi stāsta žurnālista Lato Lapsas jaunākā ceļojumu aprakstu grāmata “Zem Muhameda bārdas” (Dienas Grāmata), kurā viņš stāsta par Tuvo un Vidējo Austrumu valstīm: Izraēlu, Palestīnu, Turciju, Irānu, Ēģipti, Jordāniju un Sīriju. Autors mēģinājis izprast, kā īsti dzīvo un ko dara pēc tik dažādām nacionālajām un reliģiskajām pazīmēm sadalītie austrumnieki. Ik pa brīdim autors ir spiests uzdot jautājumu: nu kāpēc tieši šie bezgala jaukie cilvēki mums nu jau labu laiku saistās ar kariem paši savās zemēs un terorismu citur pasaulē?

Latviešu literatūrā, iespējams, lielākais jaunums ir Vizmas Belševicas arhīva pirmās burtnīcas iznākšana − “Nepazītā mīlestība un citi stāsti” (Mansards, sakārtojis Jānis Elsbergs). Pirmajā burtnīcā iekļauta 50. un 60. gados sarakstītā proza, un tā apkopo dažādus stāstus, kuros daudz autobiogrāfisku motīvu.

“Zvaigzne ABC” izdevusi Aivara Kļavja vēsturisko romānu “Likvidētie autobusi”, kurš stāsta par paaudzi, kas dzimusi 20. gadsimta četrdesmito gadu beigās − pēckara bērni, kurus padomju režīms vairs necentās iznīcināt fiziski, bet pakļaut garīgi un morāli, viņi atjaunoja neatkarīgo Latviju un uz savas ādas vissāpīgāk izbaudīja 90. gadu smagās sociālekonomiskās pārmaiņas. Autora iztēle radījusi kādu izmirstošu Latvijas ciemu un tā iedzīvotāju likteņus.

Kuzmins_PilsetasNo jaunāko latviešu autoru grāmatām manu uzmanību piesaistīja Svena Kuzmina stāstu krājums “Pilsētas šamaņi” (Dienas Grāmata). Neko nezinu par šo autoru, tā varētu būt instinktīvi izvēlēta grāmata, kas vai nu ļoti patīk vai atstāj vienaldzīgu.

Vēl viena grāmata, kura piesaistīja neizprotamu iemeslu dēļ, ir igauņu rakstnieka Pāva Matsina romāns “Rīgas zilā gvarde” (Mansards, no igauņu val. tulk. Maima Grīnberga). Anotācijā teikts, ka tā ir fantasmagorija, kuras galvenais varonis spēj dzīvot dažādos, vismaz trijos, Rīgas gadsimtos un ar viņu notiek neticamas lietas. Izklausās pēc Minhauzena stāstiem Marģera Zariņa stilā.

Vēl viens igauņu romāns (kuru negaidīti nav tulkojusi Grīnberga un izdevis Mansards) ir izdevniecības “Lauku Avīze” klajā laistais Lembita Ūstulnda “Antverpenes šūpuļzirdziņš”. Tas ir spiegu romāns, kura  darbība norisinās 1983. gadā, kad, saduroties divu lielvaru – ASV un PSRS – interesēm, uz eksotisku Āfrikas valsti Lemāniju tiek nosūtīti augstas raudzes izlūki Leonīds Tamovs un Tōmass Tameriks. Šis romāns pārstāv pseidodokumentālo vēsturiskā romāna žanru.

Pieredzējusī ungāru valodas tulkotāja Elga Sakse un izdeviecība “Jumava”ir laidusi klajā ungāru rakstnieces Žužas Rakovskas vēsturisko romānu “Čūskas ēna”, kurā darbība notiek 17. gadsimta Viduseiropā. Pavisam nesen tulkota grāmata, atsauču pagaidām nav, bet pēc apraksta atgādina “Silva Rerum” un Ungārijā esot ļoti populāra.

Izklaidei esmu noskatījusi vairākus burlakromānus. “Zvaigzne ABC” izdevusi piekto grāmatu sērijā par Q nodaļu un Karla Merka izmeklētajām lietām − Jusi Adlera Olsena “Marko efekts” (no dāņu val. tulk. Dace Deniņa). Esmu lasījusi pirmās divas sērijas grāmatas, un gan jau kādā brīdī, kad alkšu asiņainu noziegumu nonākšu līdz pārējām. Vēl viens krimiķis ir skotu autora Džeimsa Osvalda sērijā par inspektoru Maklīnu, šobrīd izdots otrais romāns “Dvēseļu grāmata” (Zvaigzne ABC, no angļu val. tulk.Aija Čerņevska), kurš droši vien jālasa jaukajā Ziemassvētku laikā, jo tieši tad desmit gadus pēc kārtas Edinburgā tiek atrastas nogalinātas jaunas sievietes – kailas, tīri nomazgātas, ar pārgrieztu rīkli… Desmit gadi, desmit sievietes.   Un vēl viena sērija, šoreiz par 19. gs Angliju – Anna Perija “Augšāmcelšanās iela” (J.L.V.); šī ir trešā tulkotā grāmata ļoti garā seriālā par inspektoru Pitu un viņa gudro sievu Šarloti. Pirmās divas esmu izlasījusi − tie ir krietni, piezemēti detektīvi bez īpašas izsmalcinātības un sarežģītas valodas.

Benets_Kapnu pilsetaRegulāri pārskatot jauniznākušo literatūru, pats par sevi saprotams, ka uzmanību pievēršu arī grāmatu vākiem, un mani vienmēr ir pārsteidzis, ka daudzas izdevniecības (arī tās, kas tam varētu atlicināt līdzekļus) pievērš maz uzmanības grāmatas ārējam noformējumam vai, precīzāk sakot, lieki nepiepūlas. Nezin kādēļ pie mums ir ierasts, ka skaisti noformē kultūrvēsturiski nozīmīgas grāmatas, bet ikdienas romāniem pietiek taču ar fotomontāžu vai vienkāršiem, pat primitīviem risinājumiem. Vai tad tiešām šai zemē, kurā lietišķā māksla skaitās augstā līmenī un mākslinieku vesela jūra, tiem pašiem romantiskajiem romāniem nevar palūgt izpausties kādam jaunam māksliniekam (tas taču nevar maksāt miljonus). Kā pozitīvu piemēru es gribētu minēt divus fantāzijas grāmatu vākus Roberts Džeksons Benets “Kāpņu pilsēta” (“Prometejs”) un Roberts Džordans “Pasaules acs” (Zvaigzne ABC) − pirmais gan man patīk labāk, bet virzība abiem ir pareizā.

 

Older Entries