Sākums

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2017-aprīlis/jūnijs)

2 komentāri

Sveicināti vasarā! Paskatīsimies, kas jauns un interesants ienācies pēdējos trīs mēnešos latviešu grāmatplauktos.

Sāksim ar fundamentālu pētījumu latviešu literatūras vēsturē − Māra Grudule “Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos”, ko izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Ar latviešu agrīnās dzejas palīdzību autore skatās uz laikmetu un vērtē tās radītājus. Monogrāfijā iekļauta 16. un 17. gs. latviešu dzejas paraugu antoloģija un galveno notikumu hronika.

Turpinot Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā iesākto, Daugavpils Universitāte kopā ar apgādu “Zinātne” laidusi klajā kolektīvo monogrāfiju “Aspazija— Rainis. Dzīvā dzīve”. 23 publikācijas pievēršas abu autoru literārā mantojuma interpretācijai valodniecībā, literatūrzinātnē, filozofijā, teātrī, mūzikā un reģionālajās studijās.

Vēl viens apjomīgs veikums ir Vidzemes Augstskolas rektora, vēsturnieka Gata Krūmiņa sastādītā “Latvijas tautsaimniecības vēsture” (Jumava). Pētījuma mērķis bija parādīt pēdējo 150 gadu Latvijas ekonomikas attīstību. Interesanti, ka dažs labs autors, kurš raksta par pēdējā laika procesiem, pats ir bijis to neatņemama sastāvdaļa vai pat iniciators, kas gan mazina kritisku pieeju, tomēr vērtīgi kā laikmeta liecība. Pati grāmata − dārga un lieliem burtiem.

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons grāmatā “Neatkarības kara stāsti, 1918-1920” (Lauku Avīze) vēsta par sarežģītu, notikumiem bagātu laiku Latvijas vēsturē. Autors atklāj līdz šim mazāk zināmus vēstures aspektus, apstrīd mītus par spilgtākajām Latvijas armijas personībām, apkopo aculiecinieku liecības un dienasgrāmatu ierakstus.

Par senākiem laikiem vēsta arheoloģes Baibas Vaskas monogrāfija “Rotas un ornaments Latvijā no 13. gs. līdz 18. gs. vidum” (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). Balstoties arheoloģiskajā materiālā, autore rotas un ornamentus apskata kā daļu no Latvijas kultūras, skatot to Eiropas vēstures kontekstā.

Pievēršoties praktiskākām tēmā, jāatzīmē divas apgāda “Zvaigzne ABC” izdotas grāmatas. Bioloģe Gundega Kampe-Pērsone aprakstījusi visas līdz šim Latvijas faunas sarakstā iekļautās sugas grāmatā “Latvijas zīdītāji: pilnīgs sugu apskats”, ko papildina ļoti skaistas autores ilustrācijas (es grāmatu nopirktu pat tikai dēļ tām). Otra grāmata ir farmācijas doktores Vijas Eniņas “Veselība pie mājas sliekšņa: 100 populārākie ārstniecības augi Latvijā”, kas īsi un izsmeļoši pastāsta gan par augu vākšanu un uzglabāšanu, gan par to ārstnieciskajām īpašībām un praktisko pielietojumu.

Apgāds “Mansards turpina izdot Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas Jāņa Elsberga redakcijā, klajā nākusi pēc skaita otrā − “Bille, Anss un citi”.

Turpinās arī “Dienas Grāmatas” sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts” − vienpadsmitā sērijā ir Kristīnes Ulbergas “Tur”. Man gan galīgi negribas solīt, ka es šo sēriju lasīšu visu un pēc kārtas.

No latviešu literatūras pēdējais − Dainas Avotiņas ieguldījums atmiņās par pazīstamiem 20.gs. latviešu literātiem “Paliekoši uzzibsnījumi: laikabiedru vēstules un atmiņu kripatas” (Zvaigzne ABC). Šoreiz par Auziņu, Čaklo, Sudrabkalnu, Ķempi, Elksni, Ezeru, Lisovsku.

Pāriesim pie tulkotās nozaru literatūras. Acīmredzot, ka starptautiskā situācija ietekmē arī izdevēju tulkojumu izvēli, jo gandrīz vienlaikus iznākušas divas grāmatas par islāmu no izdevējiem, kas ar reliģiju teoriju līdz šim neaizrāvās − Jāko Hemēns-Antila “Islāma rokasgrāmata” (“Neputns”, no somu valodas tulkojusi I. Peldekse) un Nabīls Kureši  “Pretrunīgais islāms: Korāna un Bībeles patiesības mūsdienu pasaulē” (“Lietusdārzs”, no angļu val. tulk. I. Jansone).

Pieņemu, ka savs izskaidrojums ir arī četriem tulkojumiem par cilvēka apziņu, zemapziņu, prāta darbību utt. Apgāds “Lietusdārzs” izdevis Leonarda Mlodinova  “Zemapziņas spēks: kā subliminālie stimuli ietekmē mūsu uzvedību” (no angļu val. tulk. D.Vanaga) Autors grāmatā izklāstot, kā izprast prāta darbību, pieņemt izsvērtus un pamatotus lēmumus un šķietami nemanāmiem ārējās vides faktoriem neļaut ietekmēt domu procesu. Vēl viena “Lietusdārza” grāmata − Margrētas Sitskornas “Prāta kaislības” skaidro, ka cilvēku lielākie netikumi – mantkārība, skaudība, lepnums, slinkums, dusmas, iekāre un negausība – rodas tieši smadzenēs, un autore piedāvā dažādas psiholoģiskas metodes, kā ietekmēt smadzeņu darbību un mainīt pašiem savus nevēlamos domāšanas ceļus. Savukārt Daniels Sīgels grāmatā “Prāts” (“Jumava”, no angļu val. tulk. I.Vilks) mēģina atbildēt uz jautājumiem — kas ir cilvēka prāts, kur tas atrodas un kā tieši tas strādā. Apgāds “Jānis Roze” pievienojas diviem augšminētajiem izdevējiem ar psihiatra Normena Doidža grāmatu “Smadzenes nenoveco, tās mainās”, kas dod ieskatu cilvēka smadzeņu šūnu spējā atjaunoties un pārveidoties. Izdevējs gan pieteicis to kā revolucionāru atklājumu, taču tāds tas vairs nav gadus divdesmit (un vārdkopa “revolucionārs atklājums” man personīgi vairāk saistās ar Topshop reklāmām par olu vārītājiem un sulu spiedēm).

No tulkotās daiļliteratūras sāksim ar zviedru rakstnieka Jūnass Hasens Khemiri romānu “Viss, ko es neatceros”, kas ieguvis Zviedrijas literāro godalgu un stāsta par rakstnieku, kurš pēta kāda jauna vīrieša bojāejas apstākļus, līdztekus izzinot savu patību (“Jānis Roze”, no zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone)

Izdevniecība “Omnia Mea” turpina franču rakstnieka Daniela Penaka romānu sēriju komiskā detektīva žanrā par Malosēnu ģimeni. Izdots otrais sērijas romāns “Feja ar karabīni” (no franču val. tulk. A.Kasparova).

Interesanta un nedaudz negaidīta ir apgāda “Zvaigzne ABC” izvēle izdot poļu žurnālista un ceļotāja Antonija Ferdinands Osendovska grāmatu “Cilvēku, zvēru un dievu zemē: jāšus cauri Centrālajai Āzijai” (no poļu val. tulk. R.Labanovskis), kas pirmoreiz iznākusi 1921. gadā un tajā attēloti autora piedzīvojumi politisko kaislību piesātinātajā un Krievijas pilsoņu kara plosītajā Sibīrijā 1919.-1920. gadā, kā arī Mongolijā un Tibetā.

Par ģimeni ar stingriem reliģiskiem uzskatiem stāsta somu rakstnieces Paulīnas Rauhalas debijas romāns “Debesu dziesma” (“Jumava”, no somu val. tulk. A.Kona). Ieinteresēja tēma – kā modernā pasaulē cilvēkam sadzīvot ar konservatīviem baznīcas likumiem.

Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā tiek rakstīti romāni par neseno vēsturi. Rakstnieces Kai Ārelaidas grāmata “Pilsētu dedzināšana” (“Lauku Avīze”)  stāsta par 20. gadsimta 50. un 60. gadu Tartu, par atmiņām, no kurām nav iespējams izbēgt, un par to, ka ikvienam noslēpumam vismaz reizi vajadzīgs kāds, kas to uzklausa. Savukārt Reins Rauds romānā “Perfekta teikuma nāve” vēsta par Atmodas laiku, atklājot arī tā neglīto, oderes pusi. Abus romānus no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Tiem, kam interesē turpinājums Jū Nesbē krimiķim “Asinis sniegā”, izdevniecība “Zvaigzne ABC” piedāvā diloģijas turpinājumu “Pusnakts saule” (no norvēģu val. tulk. I.Briška), kā arī iznākusi Elenas Ferrantes Neapoles tetraloģijas trešā grāmata “Aizbēgt vai palikt” (no itāļu val. tulk. D.Meiere).

Tas arī šoreiz viss.

Advertisements

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2017-janvāris/marts)

6 komentāri

Sveicināti pavasarī! Mājas kārtošanas process ir nonācis pie ielūkošanās pavisam mazās kastītēs, un te nu es atradu visādu laiku nozīmīšu krātuvi, kurā glabājas dažas diezgan eksotiskas. Nezinu, no kurienes man mājās ir nozīmīte “Общество книголюбов” (“Grāmatmīļu biedrība), taču šī PSRS organizācija ir radusies 1974. gadā un pastāv joprojām, no 2001. gada pārtapusi par “Международный союз книголюбов”. Smiekla pēc atcerējos, ka  Fledis pie Sibillas ieraksta par Grāmatu izstādi bija paudis ierosinājumu par blogeru atpazīšanas zīmēm − piespraudēm, uzlīmēm. Varbūt tālajos padomju laikos šādas piespraudes ar “Grāmatmīļu biedrības” logo cilvēkiem arī kaut ko nozīmēja.

Bet nu – pie šī gada jauniznākušajām grāmatām. Laikam jau mans lielākais līdzšinējais prieks ir par jauniem Aspazijas Kopotiem rakstiem (Latvijas akadēmiskais apgāds). 1.sējumā atrodams sastādītājas Ausmas Cimdiņas priekšvārds ar Aspazijas jaunības biogrāfiju un Aspazijas agrīnās lugas, kurām pievienota to iestudējumu hronika. Aspazija man ir sirdij tuva personība, un ceru, ka piepildīsies iecere izdot visus desmit Kopoto rakstu sējumus, šī gada beigās vajadzētu jau iznākt nākamajam.

Latvijas Grāmatu izstādes laikā tika prezentētas divas jaunas grāmatas no sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts”. Ingas Ābeles romāns “Duna” (Dienas Grāmata) stāsta par 1949. gadu Rīgā, Sēlijā un Latgalē, kopā savijot cilvēka un zirga likteņus. Savukārt Andra Manfelde romānā “Virsnieku sievas” (Dienas Grāmata) stāsta par Liepājas pilsētas daļu Karostu 70. gados. Vēl viens apgāda “Dienas grāmata” nesens izdevums ir Andra Kolberga “Bise un kapakmens”, kas pēc apjomā drīzāk būtu dēvējams par garstāstu un šoreiz tas ir medību stāsts. Patiess prieks, ka Kolbergs atgriezies jaunāko izdevumu plauktā.

Jana Veinberga ir apņēmības pilna attīstīt romantiskā detektīva žanru latviešu literatūrā – varētu viņai palīdzēt, lasot jauno detektīvromānu “Klavierkoncerts” (Zvaigzne ABC) par kāda slavena pianista noslēpumaino nāvi.

Dramaturģe Lelde Stumbre sarakstījusi beletrizētu biogrāfiju “Maija, Cher Ami!” (Lauku Avīze) par Maiju Silmali − izcilu tulkotāju, dzejnieci, filozofi, bohēmisti, brīvmākslinieci, kuru izsūtīja 1951. gadā par iesaistīšanos “franču grupā”. Biogrāfija vēsta par laiku no 1956. līdz 1973. gadam, kad Silmale bija atgriezusies Latvijā pēc izsūtījuma.

Vēl vienai izcilai latviešu personībai – māksliniekam, grāmatu ilustratoram un autoram Albertam Kronbergam (1887 – 1958) – veltīta somu autora Jukas Rislaki grāmata “Vilki, velni un vīri: Alberta Kronenberga dzīve un daiļrade” (Neputns, no somu val. tulk. A. Žīgure).  Juka Rislaki: “Intuitīvi jutu, ka Kronenbergs ir kaut kas tikpat latvisks kā speķa pīrāgi, Jāņu siers, Skalbes dzeja un Blaumaņa lugas, dziesmu un deju svētki un arī dainas.”

Apgāds “Neputns” izdevis māksliniekam Janim Rozentālam veltītu monogrāfisku albumu “Janis Rozentāls” (sast. A.Brasliņa, L.Slava). Albumā iekļauta plaša mākslas darbu izlase, ko papildina unikāls fotogrāfiju klāsts. Albumam ir arī rakstu daļa ar pētījumiem un laikabiedru atmiņām.

Ņujorkas universitātes profesors, vizuālās kultūras eksperts Nikolass Mirzojevs pēta attēla lomu kultūras vēsturē, mūsdienu mākslā un medijos un tā ietekmi uz plašākiem procesiem sabiedrībā. Viņa grāmatas “Kā raudzīties uz pasauli” (Jānis Roze, no angļu valodas tulkojusi I. Paegle-Mkrtčjanna) nolūks ir ar piemēriem no mākslas, kultūras teorijas un mūsu ikdienas sniegt zinātkāriem nespeciālistiem pārskatu par to, kā vizuālie materiāli veido un iespaido mūsu dzīvi.

Lai arī domāta kā uzziņu literatūra bērniem, varbūt arī pieaugušajam noderēs “Zvaigznes ABC” izdotā “Pasaules vēstures hronika” − liela formāta grāmatā ar krāsainām ilustrācijām parādīti nozīmīgākie pagrieziena punkti cilvēces vēsturē.

Bija diezgan negaidīti latviski ieraudzīt grāmatu, kas pēdējā laikā kļūst aizvien populārāka gan angliski gan krieviski − Florians Iljess “1913. Gads pirms kara” (“J.L.V.”, no vācu val. tulk. I.Miska). Nosaukums gan ir nedaudz maldinošs, jo tā nav plaša vēstures monogrāfija, bet drīzāk lirisks, kultūrvēsturisks ieskats pārsvarā Eiropas mākslas un kultūras dzīvē īsi pirms lielajām pārmaiņām.

Par citu karu − Otro pasaules − stāsta krievu mākslinieka un prozaiķa Leonīda Rabičeva atmiņas “Karš visu norakstīs” (Lauku Avīze, tulkotājs laikam ir tik mazsvarīgs, ka nekur netiek uzrādīts). 1941. gada decembrī Rabičevs 18 gadu vecumā tika mobilizēts padomju armijā, ieguva sakarnieka specialitāti un virsnieka statusā armijā pabija līdz 1946. gadam. Viņa atmiņas stāsta par neizskaistināto kara ikdienu, tie ir “godīga cilvēka memuāri”.

Slavenā kādreizējā padomju izlūka Viktora Suvorova grāmata “Spiegošanas pamati” (Dienas Grāmata, no krievu val. tulk. J.Kalve) tomēr nav spiegošanas rokasgrāmata, autors stāsta, kā strādāja PSRS Ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde (GRU), kā izvēlējās un sagatavoja informācijas ieguves virsniekus, tas ir, spiegus. Iespējams, grāmatā solītie padomi spiegošanas iesācējiem jau ir nodrošinājuši tai bestsellera statusu.

No tulkotās daiļliteratūras jāatzīmē austriešu rakstnieka Roberta Zētālera īsromāns “Viss mūžs” (Zvaigzne ABC, no vācu val. tulk. S.Brice), kas pēc anotācijas atgādina Viljamsa “Stouneru” – kāds padzīvojis vīrs atskatās uz savu dzīvi, šoreiz no Austrijas kalnu ielejas, kur pavadījis visu dzīvi. Varētu būt kaut kas klusināts un tēlains.

Izdots turpinājums Elenas Ferrantes “Brīnišķīgai draudzenei” – “Jaunais uzvārds” (Zvaigzne ABC, no itāļu valodas tulkojusi D.Meiere). Es gaidīšu, kad būs iznākušas visas četras daļas, jo no pirmās daļas lasītājiem esmu sapratusi, ka gaidīt turpinājumu bija grūti.

Viena no pagājuša gada lasītākajām grāmatām Zviedrijā bija Karolīnes Ēriksones trilleris “Pazudušie” (Lauku Avīze, no zviedru val. tulk. I.Balode), kurā galvenā varone vairākas reizes mīklainos apstākļos zaudējusi tuviniekus un vēlas noskaidrot, kas notika patiesībā.

Latviski izdots nu jau ceturtais somu rakstnieces Sofi Oksanenas romāns –  “Norma” (Zvaigzne ABC, no somu valodas tulkojusi G. Pāvola), šoreiz ģimenes drāma, kurā neiztrūkst arī kriminālromānam raksturīgu notikumu.

Nobeigumā liecība, ka izdevniecība “Madris” nolēmusi atbalstīt garīgi slimu cilvēku daiļradi – izdota Mišela Demarkē grāmata  “Tiobas pareģojums” (Michael Desmarquet “Thiaoouba Prophecy”, 1995), kuras autors reiz ticis no citplanētiešiem nolaupīts un guvis unikālas atziņas. Vai jūs spējat pretoties reklāmas sauklim – “Precīzs aculiecinieka pārskats par Visuma esību”? (Goda vārds, ir tik daudz interesantu, netulkotu grāmatu par populārzinātniskām tēmām, kam mums šis “izstrādājums” ir vajadzīgs latviski?)

Tas arī šoreiz viss, priecīgu lasīšanu!

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-oktobris/decembris)

1 komentārs

Jaunais gads jau krietni iešūpojies − pirmais mēnesis iet uz beigām, tādēļ naski vajag pabeigt pagājušā gada astes. Slinkuma vilināta, nedaudz šaubījos, vai man turpināt rakstīt jaunumu apkopojumus, taču man tie pašai šad tad labi noder, tādēļ turpināšu vien iesākto. Rakstīšu šoreiz par jaunumiem gada pēdējos trīs mēnešos, lai neizjauktu kārtību, taču visoptimālākais tomēr ir divu mēnešu apkopojums − tādā laikaposmā es atrodu kādas 10-15 Latvijā izdotas grāmatas, ko gribu atzīmēt kā interesantas izlasīšanai.

Sākšu ar apgāda “Neputns” izdevumiem. 1896. gadā Rīgā notika Viskrievijas X arheoloģijas kongress, un tā ietvaros tika organizēta Latviešu etnogrāfiskā izstāde, kas bija pirmais un lielākais latviešu tautas un tās vēstures, kultūras un sasniegumu reprezentācijas pasākums – tāds savdabīgs pakāpiens ceļā uz nācijas pašapziņas veidošanos. Grāmatā “1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde” ir raksti par izstādes mērķiem, tās sagatavošanu un norisi, kā arī reproducēts izstādes katalogs.

latv_makslas-vesture_vPirms diviem gadiem izdotajam “Latvijas mākslas vēstures” 4. sējumam seko piektais: “Klasiskā modernisma un tradicionālisma periods, 1915-1940”. Mākslas zinātnieki iepazīstina ne tikai ar glezniecību, grafiku, tēlniecību, bet raksti veltīti arī grāmatu mākslai, scenogrāfijai, fotomākslai un lietišķai mākslai. Lai arī šī ir dārga grāmata, tomēr inteliģentā mājā varētu izrādīties par vērtīgu uzziņu avotu. Glezniecības interesentiem savukārt vērtīgs būtu mākslas zinātnieces Daces Lambergas pētījuma “Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gs. sākumā” papildināts pārizdevums, kurā pētītas modernisma tendences Latvijā.

Bērnu izglītošanu mākslas jomā turpina rakstniece Luīze Pastore − iznākušas ceturtā un piektā grāmata sērijā “Mākslas detektīvi”. Grāmatā “Operācija MASKA” mazie detektīvi Poga, Teo un taksis Komats turpina izmeklēt ievērojamāko Latvijas mākslinieku mākslas darbu noslēpumus, šoreiz viņu redzeslokā ir Miervaldis Polis un viņa radītais Bronzas cilvēks. Grāmatā “Pēdējais ķēniņš” detektīvpiedzīvojumi norisinās sniegotas ziemas un pirmssvētku noskaņās, par stāsta galveno varoni kļuvis savādais mākslinieks Voldemārs Irbe jeb Irbīte.

Mākslas kritiķe un feministe Jana Kukaine raksta par to, kā mātišķības un sievietes jēdzienu saprot mūsdienu sabiedrība − pētījumā “Daiļās mātes: sieviete, ķermenis, subjektivitāte” autore atklāj reālo mātišķības pieredzi, lai cik daudzpusīga un pretrunīga tā būtu.

Par dažādiem latviešu dzīves aspektiem, varētu teikt − latvisko dzīvesziņu stāsta vairākas interesi piesaistošas grāmatas. Pirmkārt, tas ir literatūrzinātnieces Janīnas Kursītes pētījums par latviešu neverbālo valodu: “Zīmju valoda: latviešu žesti” (LU Akadēmiskais apgāds). Tajā, balstoties uz folkloras, daiļliteratūras, memuāru un mūsdienu interviju avotiem, detalizēti aplūkota latviešu žestu valoda.

Otrkārt, mākslinieks Valdis Celms turpina iedziļināties baltu tautu dzīvesziņā, un izdevniecība “Lauku Avīze” izdevusi ilustrētu izdevumu “Baltu dievestības pamati” (paralēli latviešu un lietuviešu valodā), kurā autors raksta par dievturības izpratni. Tekstu ilustrē īpaši izvēlētas dainas, ornamentāli elementi un autora zīmētas zīmju gleznas.

kolate_latvijas-pierobezas

Divu jaunu sieviešu tandēms  – Elīna Kolāte un Elīna Kursīte – apvienojies, lai kopīgi izbraukātu vairāk nekā sešdesmit Latvijas ciemus, kuri atrodas pierobežā un tajos dzīvo pavisam neliels skaits cilvēku. Dokumentālais vēstījums “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” (Rundas) ir vizuāla un tekstuāla liecība par savdabīgiem cilvēkiem un vietām. Teksts paralēli angļu valodā.

Ja jau pieminēti vairāki bilingvāli izdevumi, tad nosaukšu vēl vienu − Knuta Skujenieka dzejas izlase “Basās zvaigznes= Босые звёзды”. Olgas Pētersones atdzejojumā un sakārtojumā pirmoreiz krieviski tiek izdota Skujenieka dzeja. Izlasē iekļautie dzejoļi atklāj koncentrētu un secīgu ieskatu dažādos dzejnieka daiļrades posmos.

Par vecmeistara, 2016. gada jubilāra Jāņa Streiča daiļradi raksta kinokritiķe Daira Āboliņa pētījumā “Jāņa Streiča maģiskais reālisms” (Dienas Grāmata). Autore vienu pēc otras analizējusi Streiča filmas, tās papildinot gan ar režisora stāstījumu par katras filmas tapšanas procesu un laikmeta fonu, gan ar izsmeļošu faktoloģisko informāciju. Grāmata bagātīgi ilustrēta.

No latviešu daiļliteratūras papildinājumiem gribētu atzīmēt Laimas Kotas (Muktupāvelas) pienesumu grāmatu sērijai “Mēs. Latvija, XX gadsimts” − romāns “Istaba” hronoloģiski būs ierindojams kā divpadsmitais pēc kārtas un vēsta par  trauksmaino un juceklīgo perestroikas laiku, kuram piestāv autores iecienītais absurdā reālisma un farsa žanrs.

Atzīmējot rakstnieka Zigmunda Skujiņa 90 gadu jubileju, apgāds “Neputns” izdevis viņa garstāstu “Ēnu aleja”, kurā attēlota Rīga 20. gadsimta 20.–50. gados. Stāstā darbojas iespiedēji, cinkogrāfi, mākslinieki, dzejnieki.

flanagans_saurais_celsPievērsīsimies tulkotajai daiļliteratūrai. Apgāds “Zvaigzne ABC” laidis klajā Austrālijas rakstnieka Ričarda Flanagana romānu “Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem” (no angļu val. tulk. Z.Rozenberga), kas vienlaikus ir mīlas stāsts un vēstījums par austrāliešu karagūstekņiem, kuriem izdevies izdzīvot pēc Birmas Nāves dzelzceļa būves. Flanagana romāns 2014. gadā ieguva prestižo Bukera balvu. Vēl viena nesen tulkota godalgotā autore ir Mārgareta Atvuda − viņas romāns “Sirds mirst pēdējā” (no angļu val. tulk. Silvija Brice) ir prikvels e-grāmatu sērijai “Positrons”, un tiek raksturots kā distopija, kas pārtop sireālā piedzīvojumā. Iespējams, tikpat dīvainā vidē lasītāju aizved arī krievu rakstnieces Janas Vagneres postapokaliptiskais romāns “Vongezers” (no krievu valodas tulk. Māra Poļakova) – par vienpadsmit maskaviešiem, kas bēg no gripas pandēmijas pārņemtās pilsētas, lai patvertos Karēlijā.

Izdevniecība “Pētergailis” lasītājam piedāvā rotaļu ar žanru un valodu  – čehu rakstnieks Patriks Ouržednīks ir sarakstījis “gandrīz” daiļliteratūru, jo romāns “Lieta ir slēgta” (no čehu val. tulk. Halina Lapiņa) uzjautrinās par literāro žanru un stilu robežām. Tikpat negaidīts romāns no konkrētās izdevniecības ir somietes Marijas Turtšaninovas fantāzijas žanra pārstāvis “Marēsi: Sarkanā klostera hronikas” (no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane), kas stāsta par iedomātu salu iedomātā laikā un vietā, uz kuras atrodas sieviešu klosteris, kas par savu misiju uzskata meiteņu audzināšanu un skološanu. (nespēju vien sagaidīt, kad varēšu izlasīt turpinājumu.) Varbūt tradicionālāka izdevniecībai “Pētergailis” ir lietuviešu bērnu rakstnieka Ķēstuta Kasparaviča skaisti ilustrētā grāmatiņa “Īsi stāsti par lietām” (no lietuviešu val. tulk. Indra Brūvere), kurā autors sadzīves priekšmetiem – matu fēnam, sienas pulkstenim, televizoram un citiem piešķīris cilvēciskas aprises un rakstura īpašības.

Izdevniecība “Prometejs” ir izdevusi amerikānietes Lezlijas Voltones debijas romānu “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” (no angļu val. tulk. Evita Bekmane), kas tiešām ir reizē savāds un skaists maģiskā reālisma paraugs. Vairāk piestāvēs romantiskām būtnēm un vieglu skumju apdvestiem brīžiem.

Izklaidei jāpaskatās kāds drūmāks skandināvu romāns -“Mansarda” izdots un Dena Dimiņa no īslandiešu valodas tulkots Arnalda Indridasona kriminālromans “Purvs” par slepkavību Reikjavīkā, kas aizved tālā pagātnē, ģimenes noslēpumos. (Nu viss, kā pienākas.) Pretstatam – Spānijas saules pieliets turpinājums Krisa Stjuarta stāstam par dzīvi Andalūzijā − “Papagailis piparu kokā” (BaibaBooks, no angļu val. tulk. Ilze Burnovska).

Neticami, bet esmu tikusi cauri visam savam sarakstam.

 

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-jūlijs/septembris)

4 komentāri

lapas-ar-gramatuOktobra migla noglauž krāsainās koku lapas, kas vēl pēdējiem spēkiem turas pie zariem. Iespējams, šobrīd ir īstais brīdis atvērt kādu pavisam jaunu grāmatu un paslēpties tajā no apkārtējās pasaules. Vasaras otrajā pusē neatradu daudz sev interesantu grāmatu, taču rudens pirmajā mēnesī gan bija daudz patīkamu jaunumu.

Sāksim ar oktobra mēneša jubilāri Māru Svīri − apgāds “Zvaigzne ABC”  šogad ir pārizdevis vairākas viņas grāmatas − detektīvu “…un neuzzinās neviens”, eseju krājumu “Ja pulkstenis nenodos” un dažādu gadu stāstu izlasi “Stāsti pilnmēness vakariem”. Varbūt kaut kas no rakstnieces daiļrades būs pa prātam izvēlīgam lasītājam.

Alvja Hermaņa viedoklis Latvijas sabiedrībai dažreiz ir kā karsts kartupelis, ko nevar ne norīt, ne izspļaut, taču tas nekad nav stulbs vai paviršs. Tāda cilvēka sarakstītai grāmatai noteikti jābūt saistošai: apgāds “Neputns” izdevis režisora pierakstus “Dienasgrāmata: 2015/2016”.

Tikpat erudīts kā Hermanis režijas jomā ir Ēvalds Grabovskis, ja runā par hokeju. Ilggadējais hokeja treneris apgādam “Lauku Avīze” ir uzticējis izdot savu grāmatu “Hokeja elpas skartie”, kurā apkopojis gan savu pieredzi, gan daļiņu Latvijas hokeja vēstures. Varbūt šāda grāmata noderēs šī brīža hokeja kaislību skartajiem entuziastiem, lai atcerētos, ka viss jau reiz ir bijis…

No sporta atkal pie mākslas − Mākslas akadēmijas profesors Andris Rubenis nelielā izdevniecībā “Al secco” ir laidis klajā apcerējumu “Mākslinieka cerību un domu pasaule renesanses laikmetā”, kas veltīts XV-XVI gadsimta mākslinieku un mākslas teorētiķu domu izklāstam, kas skar mākslas būtību un mērķus.

berds_stasti-par-makslasDaudz plašāku laikaposmu atspoguļo apgāda “Jānis Roze” izdotā grāmata “Stāsti par mākslas vēsturi”, kurā Maikla Bērda stāsti par māksliniekiem ietverti krāsainā Keitas Evansas noformējumā. Izdevums tiešām ir skaisti noformēts un patīkami to pāršķirstīt, taču man vēl jāpapēta Bērda teksts − tā varētu būt drīzāk daiļliteratūra, ne mākslas vēsture vieglā formā.

Sekos divas vēstures grāmatas. Pirmā vēsta par Austrumeiropu pēc Otrā pasaules kara − Anne Aplbauma “Dzelzs priekškars” (no angļu val. tulk. Dainis Poziņš, “Zvaigzne ABC”). Pētījumā vispusīgi analizēti sociāli politiskie, ekonomiskie un kultūras procesi pēckara Polijā, Ungārijā un Austrumvācijā.

Otrā grāmata stāsta par daudz jaunāku vēsturi − Ukraina pirms pāris gadiem. Sergejs Loiko 2014. gada oktobrī Doņeckas lidostā pavadīja četras dienas un tur pieredzētais apvienojumā ar aculiecinieku intervijām kļuva par pamatu kara romānam “Lidosta” (tulk. Dace Sparāne-Freimane, “Dienas Grāmata”).

Tālāk es gribētu uzskaitīt vairākas grāmatas, par kuru parādīšanos latviešu valodā es priecājos, taču diez vai es tās pati lasīšu: Havjers Mariass “Iemīlēšanās” (no spāņu val. tulk. Dace Meiere, “Zvaigzne ABC”), Mišels Velbeks “Pakļaušanās” (no franču val. tulk. Dens Dimiņš, “Jānis Roze”), Alesandro Bariko “Misters Gvins” (no itāļu valodas tulk. Dace Meiere, “Zvaigzne ABC”). Varbūt Mariass kādreiz spēs piesaistīt manu uzmanību tuvāk, taču pārējie divi lai paliek citiem lasītājiem.

dors_mums_neredzama_gaismaApgāds “Zvaigzne ABC” kā īstens Latvijas grāmatu tirgus flagmanis rudeni ir uzsācis bagātīgi: bez iepriekšminētiem un šeit neminētiem  izdevumiem ir iznākuši vairāki interesanti romāni. Amerikāņu rakstnieks Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma” (no angļu val. tulk. Māra Poļakova) stāsta par Franciju Otrā pasaules kara laikā un aklu pusaugu meiteni. Godīgi sakot, es neesmu pārliecināta, vai šī tēma − karš, bērni, aizkustinoši − nav jau kļuvusi pārāk novazāta. Otra tikpat novazāta (lai cik nepieklājīgi tā būtu teikt par sievieti) ir Frensisa Skota Ficdžeralda laulātā draudzene Zelda, par kuru sarakstīts jau nezin kurš romāns − Terēze Anna Faulere “Romāns par Zeldu Ficdžeraldu”. Gandrīz vai kļūst interesanti, kas tur bijis tik neparasts.

Savukārt pilnīgi jauna autore Latvijas grāmatu tirgum ir itāliete Elena Ferrante, par kuru es uzzināju šovasar, skatoties kādu krievu vlogeri − nekādi to negaidīju tik drīz latviski. Es ceru kā viņas grāmata “Brīnišķīgā draudzene” (no itāļu val. tulk. Dace Meiere) nav sentimentālais romāns, bet kaut kas par dzīvi un Neapoli.

Vēl apgāds “Zvaigzne ABC” ir nodrošinājis tikšanos ar diviem veciem draugiem: pirmkārt, ar norvēģu rakstnieku Jū Nesbē, kam iznācis trilleris “Dēls” (no norvēģu val. tulk. Ilmars Briška). Es stipri domāšu, pirms lasīt Nesbē, vai vismaz izvēlēšos tam asinskāru noskaņojumu, jo pēdējās grāmatās no cikla par Hariju Holi viņš priekš manis bija kļuvis pārāk vardarbīgs. Nekas asiņains gan nedraud vācu rakstnieces Ritas Falkas romānā “Mannāklimpu afēra” (no vācu val. tulk. Renāte Siliņa), tas ir ceturtais romāns sērijā par Bavārijas policistu Franci Eberhoferi − un jāatzīst, ka man pašai ir neliels pārsteigums, ka esmu pēc Franča un viņa dullās ģimenītes tā kā drusku pat sailgojusies.

Nobeigumā pastāstīšu par notikumu, kas mani patiesi ielīksmoja − latviski ir izdota Marijas Parras “Vafeļu sirdis” (no norvēģu val. tulk Jolanta Pētersone, “Liels un mazs”)! Pirms trīs gadiem es šo grāmatu izlasīju krieviski un izteicu cerību, ka reiz tā nonāks arī pie latviešu bērniem. Man ir liels prieks, ka tā tiešām ir noticis! Patiesībā tieši nesen domāju, ka varbūt būtu vērts izveidot blogā ierakstu, kurā izteiktu visas savas vēlmes, ko man gribētos ieraudzīt latviski, un tur noteikti būtu arī Marijas Parras grāmatas.

Kopumā man nesanāca daudz grāmatu, bet daudzums jau laikam nav svarīgs.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-maijs/jūnijs)

1 komentārs

89912_600Vai jums nešķiet, ka šogad Jāņi galīgi nebija izdevušies? Nebija nekādas iespējas īgņoties par aukstumu un stulbo lietu, izdomāt atrunas un nekurt ugunskuru, bet tā vietā iekurt krāsni. Un nebija ne salijušu pļavu, ne pretīgu odu mākoņu… kaut kas šai pasaulē tiešām iet uz galu. Tā nu Jāņus varēja svinēt šogad silti un ilgi, un apvienojumā ar mazu atvaļinājumu man šogad iznāca daudz laika lasīšanai, kā rezultātā es pabeidzu vienu biezu grāmatu, par ko man liels prieks.

Laiks būtu apskatīties jaunizdotās grāmatas, taču pēdējie divi mēneši man šķiet švakāki par iepriekšējiem: bija diezgan viegli atsijāt man interesanto.

Sākšu ar senāku laiku vēsturi, un pirmā grāmata − “Dionīsija Fabrīcija Livonijas vēsture” (Latvijas vēstures institūta apgāds, no latīņu valodas tulkojis  un komentārus sarakstījis Ēvalds Mugurevičs). Nepamatoti šo grāmatu piemirsu iepriekšējā apskatā, bet tas tomēr ir viens no senākajiem rakstītajiem Latvijas vēstures avotiem, katoļu prāvesta Dionīsija Fabrīcija latīņu valodā sarakstītā hronika “Īsa Livonijas vēstures norise”.

Otrā grāmata būs vēsturnieka Agra Dzeņa sarakstītā  “Prūši karā ar likteni” (“Domas spēks”), kas veltīta rietumbaltu sentautai − prūšiem, viņu vēsturei un kultūrai no vissenākajiem laikiem līdz 18. gs. sākumam. Autors uzskata, ka par prūšiem nav pietiekoši daudz informācijas, kas rada pārpratumus un neskaidrības, tādēļ kaut vai mēģinājums ieskatīties prūšu tautas vēsturē rosinās plašāku interesi un auglīgākas diskusijas.

Ancāne_Rīgas arhitekturaTrešā vēstures grāmata − mākslas vēsturnieces Annas Ancānes “Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība 17. gs. otrajā pusē” (Mākslas vēstures pētniecības atbalsta fonds). Šī grāmata jauki iederas manā šī gada interesē par Rīgas vēsturi, un ir autores doktores disertācijas pārvedums monogrāfijas formātā. Šis periods ir zviedru laiks Rīgā, kad Rīgas arhitektūra piedzīvo īpaši dinamiskas pārmaiņas – viduslaiku pilsēta piedzīvo baroka pārvērtības.

Par daudz jaunāku vēsturi stāsta žurnālista Lato Lapsas jaunākā ceļojumu aprakstu grāmata “Zem Muhameda bārdas” (Dienas Grāmata), kurā viņš stāsta par Tuvo un Vidējo Austrumu valstīm: Izraēlu, Palestīnu, Turciju, Irānu, Ēģipti, Jordāniju un Sīriju. Autors mēģinājis izprast, kā īsti dzīvo un ko dara pēc tik dažādām nacionālajām un reliģiskajām pazīmēm sadalītie austrumnieki. Ik pa brīdim autors ir spiests uzdot jautājumu: nu kāpēc tieši šie bezgala jaukie cilvēki mums nu jau labu laiku saistās ar kariem paši savās zemēs un terorismu citur pasaulē?

Latviešu literatūrā, iespējams, lielākais jaunums ir Vizmas Belševicas arhīva pirmās burtnīcas iznākšana − “Nepazītā mīlestība un citi stāsti” (Mansards, sakārtojis Jānis Elsbergs). Pirmajā burtnīcā iekļauta 50. un 60. gados sarakstītā proza, un tā apkopo dažādus stāstus, kuros daudz autobiogrāfisku motīvu.

“Zvaigzne ABC” izdevusi Aivara Kļavja vēsturisko romānu “Likvidētie autobusi”, kurš stāsta par paaudzi, kas dzimusi 20. gadsimta četrdesmito gadu beigās − pēckara bērni, kurus padomju režīms vairs necentās iznīcināt fiziski, bet pakļaut garīgi un morāli, viņi atjaunoja neatkarīgo Latviju un uz savas ādas vissāpīgāk izbaudīja 90. gadu smagās sociālekonomiskās pārmaiņas. Autora iztēle radījusi kādu izmirstošu Latvijas ciemu un tā iedzīvotāju likteņus.

Kuzmins_PilsetasNo jaunāko latviešu autoru grāmatām manu uzmanību piesaistīja Svena Kuzmina stāstu krājums “Pilsētas šamaņi” (Dienas Grāmata). Neko nezinu par šo autoru, tā varētu būt instinktīvi izvēlēta grāmata, kas vai nu ļoti patīk vai atstāj vienaldzīgu.

Vēl viena grāmata, kura piesaistīja neizprotamu iemeslu dēļ, ir igauņu rakstnieka Pāva Matsina romāns “Rīgas zilā gvarde” (Mansards, no igauņu val. tulk. Maima Grīnberga). Anotācijā teikts, ka tā ir fantasmagorija, kuras galvenais varonis spēj dzīvot dažādos, vismaz trijos, Rīgas gadsimtos un ar viņu notiek neticamas lietas. Izklausās pēc Minhauzena stāstiem Marģera Zariņa stilā.

Vēl viens igauņu romāns (kuru negaidīti nav tulkojusi Grīnberga un izdevis Mansards) ir izdevniecības “Lauku Avīze” klajā laistais Lembita Ūstulnda “Antverpenes šūpuļzirdziņš”. Tas ir spiegu romāns, kura  darbība norisinās 1983. gadā, kad, saduroties divu lielvaru – ASV un PSRS – interesēm, uz eksotisku Āfrikas valsti Lemāniju tiek nosūtīti augstas raudzes izlūki Leonīds Tamovs un Tōmass Tameriks. Šis romāns pārstāv pseidodokumentālo vēsturiskā romāna žanru.

Pieredzējusī ungāru valodas tulkotāja Elga Sakse un izdeviecība “Jumava”ir laidusi klajā ungāru rakstnieces Žužas Rakovskas vēsturisko romānu “Čūskas ēna”, kurā darbība notiek 17. gadsimta Viduseiropā. Pavisam nesen tulkota grāmata, atsauču pagaidām nav, bet pēc apraksta atgādina “Silva Rerum” un Ungārijā esot ļoti populāra.

Izklaidei esmu noskatījusi vairākus burlakromānus. “Zvaigzne ABC” izdevusi piekto grāmatu sērijā par Q nodaļu un Karla Merka izmeklētajām lietām − Jusi Adlera Olsena “Marko efekts” (no dāņu val. tulk. Dace Deniņa). Esmu lasījusi pirmās divas sērijas grāmatas, un gan jau kādā brīdī, kad alkšu asiņainu noziegumu nonākšu līdz pārējām. Vēl viens krimiķis ir skotu autora Džeimsa Osvalda sērijā par inspektoru Maklīnu, šobrīd izdots otrais romāns “Dvēseļu grāmata” (Zvaigzne ABC, no angļu val. tulk.Aija Čerņevska), kurš droši vien jālasa jaukajā Ziemassvētku laikā, jo tieši tad desmit gadus pēc kārtas Edinburgā tiek atrastas nogalinātas jaunas sievietes – kailas, tīri nomazgātas, ar pārgrieztu rīkli… Desmit gadi, desmit sievietes.   Un vēl viena sērija, šoreiz par 19. gs Angliju – Anna Perija “Augšāmcelšanās iela” (J.L.V.); šī ir trešā tulkotā grāmata ļoti garā seriālā par inspektoru Pitu un viņa gudro sievu Šarloti. Pirmās divas esmu izlasījusi − tie ir krietni, piezemēti detektīvi bez īpašas izsmalcinātības un sarežģītas valodas.

Benets_Kapnu pilsetaRegulāri pārskatot jauniznākušo literatūru, pats par sevi saprotams, ka uzmanību pievēršu arī grāmatu vākiem, un mani vienmēr ir pārsteidzis, ka daudzas izdevniecības (arī tās, kas tam varētu atlicināt līdzekļus) pievērš maz uzmanības grāmatas ārējam noformējumam vai, precīzāk sakot, lieki nepiepūlas. Nezin kādēļ pie mums ir ierasts, ka skaisti noformē kultūrvēsturiski nozīmīgas grāmatas, bet ikdienas romāniem pietiek taču ar fotomontāžu vai vienkāršiem, pat primitīviem risinājumiem. Vai tad tiešām šai zemē, kurā lietišķā māksla skaitās augstā līmenī un mākslinieku vesela jūra, tiem pašiem romantiskajiem romāniem nevar palūgt izpausties kādam jaunam māksliniekam (tas taču nevar maksāt miljonus). Kā pozitīvu piemēru es gribētu minēt divus fantāzijas grāmatu vākus Roberts Džeksons Benets “Kāpņu pilsēta” (“Prometejs”) un Roberts Džordans “Pasaules acs” (Zvaigzne ABC) − pirmais gan man patīk labāk, bet virzība abiem ir pareizā.

 

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-marts/aprīlis)

Komentēt

Siltums beidzot ir atnācis, un nu jau īstais brīdis lasāmlaikam pie ceriņu krūma. Kas labs ienācis grāmatplauktos pirmajos pavasara mēnešos?
.
Olga Vorobjova. Ceriņi

Olga Vorobjova. Ceriņi

Izdevniecība “Dienas Grāmata” laidusi klajā nākamos divus romānus sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Pirmais − Inga Gaile “Stikli” vēsta par notikumiem Latvijā no 1937. līdz 1939. gadam. Autore Inga Gaile: “Romānā valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauno, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.

Otrs romāns, piektais sērijas numerācijā, ir Gundegas Repšes “Bogene”, kas vēsta par 1940.-1941. gada notikumiem Latvijā, kuri tiek skatīti no Lesteru dzimtas piederīgo skatupunkta.

Latvijas okupācija ir pamattēma arī dr.iur. Veronikas Sajadovas monogrāfijā “PSRS un Latvija” (“Lauku Avīze”), kas pēta Latvijas okupāciju no tiesību zinātnes viedokļa. Autore vispusīgi stāsta par Latvijas okupāciju un aneksiju, masu represijām pret Latvijas iedzīvotājiem, PSRS starptautisko tiesību pārkāpumiem un noziegumiem, padziļināti pēta starptautisko stāvokli, PSRS politiku un tās plānus.

Apgāds “Lauku Avīze”izdevis arī Joahima Hofmana pētījumu “Staļina karš”(no vācu val. tulk Juris Ciganovs). Autora grāmatas ir raisījušas plašu polemiku, jo viņa viedoklis bieži neatbilst politiskajai konjunktūrai, un tiek salīdzinātas ar Viktora Suvorova darbiem.

Seglins_PaganuNo latviskās dzīvesziņas jāmin divas grāmatas. Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds “Saule” ir izdevis LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesora Valda Segliņa monogrāfiju “Pagānu simboli un Lieldienu olas”, kas parāda, kā samērā atšķirīgās tradīcijas un ticība senajiem dieviem un pavasara svētku brīnumam mainās, zūd un iegūst jaunas formas kristīgo Lieldienu svinību atzīmēšanā un ar to saistītajās paražās un ticējumos. Diemžēl grāmata ir izdota mazā metienā un nav nopērkama.

Mazliet negaidīts, bet intriģējošs ir Anitras Rozes pētījums “Caur krāsu logu: par krāsu nosaukumiem latviešu valodā” (LU Latviešu valodas institūts). Īstenībā mums derētu mazliet paplašināt ikdienā lietojamo krāsu skaitu vai vismaz precizēt dažas krāsas īsto nosaukumu.

Jau tradicionāli ierasts, ka daļa no mūsdienu Eiropas literatūras tulkojumiem Latvijas grāmattirgū ienāk ar Eiropas Komisijas finansiālo atbalstu. No 2012. gada iegūtā finansējuma bija aizķēries vēl neizdots franču rakstnieka Selīna  pirmais romāns “Ceļojums līdz nakts galam”. Jau iznākšanas brīdī 1932. gadā tas paspēja izraisīt skandālu, taču spēj šokēt arī mūsdienās. Tulkotājs Dens Dimiņš uzskata, ka Selīns ir viens no tiem, kas ar savu stilu, ar savu rakstības veidu ir pilnīgi mainījis mūsu priekšstatus par to, kas ir literatūra, kas ir literāra valoda, jo viņa pieeja ir tāda, ka jāaiziet prom no šīs tradicionālās, strukturētās, stingrās shēmas, kas bija iepriekšējos gadsimtos, kad literatūrā parādījās tikai izglītoto slāņu valoda, tikai smalkā valoda un ir jāļauj varoņiem runāt pašiem savā valodā.

2014. gadā tikai apgāds “Mansards” ieguva EK līdzfinansējumu desmit grāmatu tulkošanai. Ievērību paspējis izpelnīties igauņu rakstnieka Mēlisa Frīdentāla romāns “Bites”, savukārt nupat iznācis latviešu lasītājam jau pazīstamā čehu rakstnieka Josefa Škvorecka stāstu krājums “Lieliskā sezona” (no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš), kura notikumu centrā ir Danija Smiržicka nesekmīgie centieni iedabūt gultā kādu no visapkārt esošajām skaistajām meitenēm. Trešais izdotais ir igauņu rakstnieka Raimonda Kaugvera romāns “Četrdesmit sveces” (no igauņu val. tulk. Guntars Godiņš), kas igauniski iznācis jau 1966. gadā, taču padomju laikā tā tulkošana rakstnieka biogrāfijas dēļ nebija iespējama.

Vēl paredzēts izdot: Clare Azzopardi “Frejp” (Malta), Jean-Marie Gustave Le Clézi “Histoire du pied et autres fantaisies” (Francija), Joël Dicker “La vérité sur l’Affaire Harry Quebert” (Šveice) (kāds taisās šo romānu tulkot vēlreiz?), Piotr Paziński “Pensjonat” (Polija), Lidija Dimkovska “Skriena Kamera” (Maķedonija), Hans Bemmann “Stein und Flöte und das ist noch nicht alles (Austrija), Milen Ruskov “Bъзвишението” Bulgārija.

Savukārt no latviešu valodas Eiropas Komisijas programmas ietvaros tiek tulkots Ingas Žoludes “Mierinājums Ādama kokam” (itāļu, poļu un ungāru valodā), Andras Manfeldes “Dzimtenīte” (poļu valodā) un Joņeva “Jelgava’94” (slovēņu, norvēģu, franču un poļu valodā).

Buti_apvarsna_viduTaču nav jau tā, kā mūsdienu Eiropas literatūras tulkojumi iznāk tikai ar Eiropas Komisijas atbalstu. Apgāds Zvaigzne ABC izdevis vairākus romānus, kuru autori ir ieguvuši dažādas literārās balvas. Nesenā nobelista Patrika Modiano īsromāns “Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē” (no franču valodas tulkojusi Inese Pētersone) vēsta par rakstnieku, kura savrupo dzīvi izjauc telefona zvans un viņa ikdienā ielaužas sen aizmirstas slepkavības noslēpums.

Šveiciešu rakstnieks Rolāns Butī romānā “Apvāršņa vidū” (no franču valodas tulkojusi Inese Pētersone) stāsta par ļoti karstu 1976. gada Šveices vasaru, kura pārmaina pusaudža Gusta dzīvi.

Vācu rakstnieka Burkharda Špinnena vēsturiskajā romānā “Caharijs Kacs” (no vācu val. tulk. Silvija Brice) galvenais varonis diktē atmiņas par kuģiem un cilvēkiem, kas aizsākas Pirmā pasaules kara laikā.

Tiem Umberto Eko faniem, kam kādu iemeslu dēļ grāmatplauktā nav slavenā romāna “Rozes vārds”, izdevniecība “Jānis Roze” piedāvā iespēju iegādāties jaunu, autora pārstrādātu un papildinātu izdevumu.

Vēl pāris daiļliteratūras izklaidei. Apgāds “Lauku Avīze” pagājušogad jau izdeva zviedru psiholoģisko detektīvu rakstnieces Marijas Ērnestamas romānu “Marionešu meitas”, nupat iznācis vēl viens − “Bustera ausis”, kas atklāj kādas dzīves drāmu. Sākotnēji romānā parādīta vienkārša zviedru idille, taču pakāpeniski tas pāraug negaidītā trillerī. 

Tāhirs Šāhs ir afgāņu izcelsmes londonietis, kurš ar ģimeni pārceļas uz Kasablanku, kur nopērk Kalifa namu − māju ar džiniem. Autobiogrāfiskais darbs “Kalifa nams: gads Kasablankā” (“Zvaigzne ABC”, no angļu val. tulk. Ligita Lukstraupe) līdzinās daudziem citiem, kur ārzemnieks pārceļas uz dzīvi uz siltākām zemēm, taču Maroka un austrumu eksotika ir vēl neapgūts temats, cerams tikpat interesants.

Nobeigumā divas grāmatas, kuru tematika, iespējams, pavasarī ir visaktuālākā. Pirmkārt, pavasaris ir riesta laiks, tādēļ Andrēasa Kīlinga grāmata “Maijvaboles dara to visilgāk. Dzīvnieku mīlas dzīves līkloči” (“Jānis Roze”, no angļu val. tulk. Sigita Kušnere) būs saistoša visiem dabas pētniekiem. Autors mēnešiem vērojis savvaļas dzīvniekus tuvumā, lai mums vēstītu par dzīvo radību mīlas dzīvi. Otrkārt, pavasaris mudina uz lielo tīrīšanu, tādēļ japānietes Marijas Kondo “Kārtības maģija: dzīve mainās pēc sakārtošanas” (“Zvaigzne ABC”, no angļu valodas tulkojusi Dace Vanaga) varētu kalpot par iedvesmas avotu tiem, kas vēl nav atbrīvojušies no ziemas kūtruma, lai ievestu kārtību savos mājokļos.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-janvāris/februāris)

2 komentāri

Kas tad labs un man interesants jau izdots 2016. gadā? Sākšu ar nozaru literatūru.

apple-bookKlajā nācis nu jau kārtējais zinātnisko rakstu krājums “Dzimtes konstruēšana III” (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts; Avens un partneri). Deviņos rakstos jau zināmi autori (un arī jaunpienācēji) turpina attīstīt dzimtes pētniecību latviešu valodā, arvien paplašinot apskatāmo jautājumu loku.

Par attiecīgo tēmu izdots vēl viens rakstu krājums − “Dzimums, literārā konvencija un jaunrade: no baroka līdz postmodernismam” (LU Akadēmiskais apgāds), kura pamatā ir referāti, kas nolasīti 2011.gadā notikušajā zinātniskajā konferencē, veltītā Annas Brigaderes 150. jubilejai un pirmā sievietēm veltītā izdevuma latviešu valodā “Garīgu pērļu rota” 300-gades atcerei. Rakstu krājums rada priekšstatu par sievietes tēla evolūciju ilgākā laika posmā.

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts uzsāk jaunu sēriju “LKF krājums”, kas iepazīstinās plašāku sabiedrību ar LU LFMI Latviešu folkloras krātuvē rodamajām folkloras kolekcijām. Protams, ka pirmajam pēc taisnības ir kārta Dainu skapim, tādēļ grāmata “No Dainu skapja līdz “Latvju dainām”” ļauj izsekot Dainu skapja mūžam no tā izgatavošanas brīža līdz mūsu dienām, skaidro fundamentālā tautasdziesmu krājuma „Latvju dainas” (1894–1915) tapšanas gaitu, kā arī papildus piedāvā „Latvju dainu” līdzstrādnieku rādītāju.

Rancane_Liela dienaTautas tradīcijas uztur dzīvas burtiski nupat atvērtā grāmata “Saules gads. Lielā Diena” (Zvaigzne ABC), kuras autores − Aīda Rancāne, Gunta Siliņa-Jasjukeviča, Ilze Briška − nu jau citā izdevniecībā turpina grāmatu sēriju “Saules gads”. Sērijas otrā grāmata skaidro Lielās dienas tradīcijas un svētku rituālus, arī šajā izdevumā atrodami radoši mācību uzdevumi skolēniem, kas veicami gan skolā, gan ģimenē.

Imants Lancmanis ir sarakstījis grāmatu “Vidzemes muižu arhitektūra” (Rundāles pils muzejs), kuras uzdevums ir rādīt šīs Latvijas daļas kultūras mantojuma bagātību un daudzveidību; pētījums balstās 2015. gada izstādē «Vidzemes bruņniecība un Latvija» Cēsu muzejā, tādēļ tajā apskatītas tikai Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa vasaļu celtnes, toties trūkst lielo ordeņa un arhibīskapa piļu Cēsīs, Siguldā, Raunā, Turaidā, Koknesē.

Vēl viens zinātnisko rakstu krājums “Atmiņu kopienas: atceres un aizmiršanas kultūra Latvijā” (Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, “Zelta grauds”) apkopo septiņus rakstus par sociālo atmiņu Latvijas kontekstā, kas paplašina un padziļina izpratni par Latvijas vēstures daudzbalsīgumu. Autori aicina uz Latvijas vēsturi paskatīties no citas perspektīvas.

Plašu rezonansi jau ir izsaukusi latviešu vēsturnieku Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes monogrāfija “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944” (Lauku Avīze), kas  skaidro ne tikai Salaspils nometnes vēsturi, bet arī lauž padomju režīma radītos mītus un puspatiesības par šo iestādi. Aktuāls, moderns pētījums domāts, lai atspēkotu gadu desmitiem ilgos PSRS propagandas tiražētos melus, bet vienlaikus arī nemazinātu to noziegumu nozīmi, kas patiešām notika aiz nometnes vārtiem.

Margevics_SkersielaEduarda Bērziņa vārdu es jau biju satikusi ārzemju autoru pētījumos par Krieviju, taču šoreiz par viņu raksta latviešu kinodokumentālists, slavenās “Šķērsielas” autors Tālivaldis Margēvičs. Romāna “Šķērsiela 13”  (Zvaigzne ABC) galvenais varonis gribēja kļūt par gleznotāju, bet kļuva par Kolimas koncentrācijas nometņu sistēmas „Sevvostlag” priekšnieku. Romāna galvenā tēma ir lielas, neviennozīmīgi vērtējamas, bet spēcīgas personības traģēdija.

Vēl viena grāmata par interesantu tēmu, ko esmu palaidusi garām rudens apskatā, ir Latviešu valodas aģentūras izdotā Džinas Aičisones “Runātspējīgais zīdītājdzīvnieks: ievads psiholingvistikā”. Pētījums dos iespēju uzzināt daudz jauna par valodas attīstību gan vēsturiskā, gan fizioloģiskā aspektā, par runas veidošanos un traucējumiem, kā arī citiem interesantiem jautājumiem.

Gana daudz populārzinātnisku izdevumu, bet jāpastāsta arī par daiļliteratūru. Sākšu ar latviešu autoru grāmatām, kas raisījušas interesi.

Apgāds J.L.V. ir izdevis 20. gs. sākuma latviešu autoru stāstu krājumu “Latviešu mīlas stāsti”, kuri esot koķetīgi un erotikas caurstrāvoti. Godīgi sakot, man patīk šī tendence − atcerēties jau piemirstus, pasen izdotus latviešu autorus un līdz ar to paplašināt mūsu zināšanas par latviešu literatūru.

Rakstniece Maija Krekle romānā “Ilgu putni ar sasietiem spārniem” (Lauku Avīze) arī pievērsusies senai, taču joprojām nepiemirstai latviešu literatūras personībai − Austrai Skujiņai. Tā kā es esmu lasījusi un rakstījusi par Skujiņai veltītajiem pētījumiem, tad gandrīz pienākums būtu izlasīt arī šo romānu, par kuru teikts: lauzīs priekšstatus par visiem it kā tik labi zināmo stāstu.

Nu jau ārzemēs mītošā rakstniece Laima Kota (Muktupāvela) laidusi klajā maģiskā reālisma garā sarakstītu romānu “Mierielas vilkme” (Dienas Grāmata). Rīgas Miera ielas vēsture savīta ar tramvaja vadītājas Mildas de Kalnas gaitām plūdos pārņemtā Rīgā Ziemassvētkos.

Zander_kuga-zurnalsTikpat pazīstama kā iepriekšējā autore ir Inese Zandere, kuras kontā ir vairākas dzejoļu grāmatas bērniem un pieaugušiem, taču šoreiz grāmata “Kuģa žurnāls” (Neputns) ir literārā dienasgrāmatā, kurā apkopotas piezīmes, raksti, fragmenti, vēstules un sarunas, laikaposmā no 1994. līdz 2007. gadam. Tāda patīkama iegremdēšanās inteliģenta cilvēka domās un sajūtās.

Bez vēstures mums nekur nelikties, tādēļ vēsturisko romānu straumei nebūs apsīkt. Autoru tandēms Valdis Rūmieks & Andrejs Migla ir sarakstījuši romānu “Debess aiztur elpu” (Zvaigzne ABC) par sarežģītu brīdi Latvijas vēsturē − triju valdību laiks no 1918. gada 21. decembra līdz 1919. gada 8. jūlijam. Autori cer, ka saistošā formā, ar galveno varoņu dzīves līkloču palīdzību būs vieglāk saprast vēsturiskos notikumus.

No tulkotās daiļliteratūras jāmin nu jau mūžībā aizgājušā itāliešu rakstnieka Umberto Eko pēdējais romāns “Pilotnumurs” (Jānis Roze), kura darbība notiek 1992. gadā un stāsta par kādu laikraksts, kam uzdots šantažēt, nomelnot un fabricēt ziņas tā vietā, lai lasītājiem godīgi stāstītu par notiekošo Itālijā un citviet pasaulē.

Viena no nominantēm uz LALIGABAS balvu par labāko ārvalstu tulkojumu ir Maima Grīnberga, kura lasītājus turpina priecēt ar kvalitatīvu darbu. Viens no nominētajiem tulkojumiem ir igauņa Mēlisa Frīdentāla “Bites” (Mansards), kas piesaista ar sešām dienām padrūmās noskaņās (lietus, smakas, slimības un trūdi) 17. gadsimta beigās Tērbatas universitātē.

Izdevniecība “Zvaigzne ABC” gada sākumā ir krietni papildinājusi manu lasāmo sarakstu gan nosacīti nopietno, gan izklaidējošo grāmatu plauktā. Nopietnās: Džons Viljamss “Stouners” un  Tomass Glaviničs “Lielākais brīnums” (abas tulkojusi Silvija Brice), pirmā tiek apjūsmota kā brīnišķīgs stāsts par (it kā) nenozīmīgu dzīvi, bet otrā stāsta par pilnīgi pretējo − dzīves piepildījuma meklējumiem piedzīvojumos.

Bertone_miniaturisteIzklaidējošo žanru pārstāv Džesijas Bērtones debijas romāns “Miniatūriste” (tulk. Sandra Rutmane), un manu interesi par miniatūrām un to veidošanu 17. gadsimta Amsterdamā nespēj aizēnot pat bažas, ka tas varētu būt riktīgs dāmu romāns. Otrs sen pieteiktais un ilgi gaidītais ir poļu autora Andžeja Sapkovska fantāzijas romāns “Pēdējā vēlēšanās” (tulk. Māris Salējs); tikai mana pēdējā laika norobežošanās no attiecīgā žanra ir patraucējusi tam, ka neesmu jau izlasījusi šo romānu krieviski.

Nobeigumā viens jautājums: vai jūs jau krāsojat? Tās pretstresa krāsojamās grāmatas pieaugušiem? Es tikai drusciņ, bet manā ģimenē aktīvi piepilda Vazgena Stepanjana mandalu grāmatas, kuras pēc grāmatnīcu piedāvājuma izpētes es atzinu par vislabākajām.

Lai priecīgi svētki!

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2015-novembris/decembris)

4 komentāri

Varbūt maldinošs, taču gada nogalē man radās iespaids, ka izdevniecības savas labākās grāmatas ir pietaupījušas Ziemassvētku vecīša dāvanu maisam. Nemaz jau nav tas sliktākais iemesls grāmatas iegādei 🙂

PrintSāksim ar pavisam nopietnu izdevumu par Latvijas pašu senāko vēsturi − Andrejs Vasks. No medniekiem un zvejniekiem līdz lopkopjiem un zemkopjiem: Latvijas aizvēstures senākais posms (10 500 -1.g. p.m.ē.) (Zinātne). Vēsturnieks Vasks ir līdzautors vairākām grāmatām par Latvijas aizvēsturi, bet acīmredzot cilvēkus joprojām interesē uzzināt, kad un kā mūsu senči ieradās Latvijas teritorijā un ko tad viņi te darīja 10 000 gadu pirms mūsu ēras.

Tikpat nopietna ir Ojāra Spārīša grāmatā “Esejas par Latvijas sakrālo kultūru” (Jumava), kurā stāstīts par Latvijas sakrālās kultūras gaitu pasaules arhitektūras un mākslas attīstības kontekstā. Lietderīgi ir ne tikai aprakstīt Latvijas sakrālās kultūras vērtīgākos paraugus, bet arī iezīmēt to vietu Eiropas kultūrā, lai mēs varētu apzināties, ka Latvija nekad nav bijusi atrauta no Eiropas kultūras procesiem.

Jau rudens sākumā izdevniecība “Madris” laida klajā radiožurnālistes Lias Guļevskas grāmatu „Rīgas Svētā Pētera baznīca cilvēkos un likteņos”, kurā autore apkopojusi to cilvēku stāstījumus, kas gadu gaitā bijuši saistīti ar Pētera baznīcu. Dievnamam rit jau devītais gadu simts, un savā garajā mūža tas ir pieredzējis daudz notikumus.

Vēl viens ilggadējs žurnālists Iļja Dimenšteins ir publicējis savas atmiņas par pēckara Rīgu “Pига нашей молодости, 1945-1991: мемуары о советской Риги” (autora izdevums). Iespējams, tas būs nedaudz cits, atšķirīgs skatījums uz Rīgu, taču tādēļ ne mazāk interesants.

Avotina_Mani speka pilariVarbūt man ir iekodusi kāda pagātnes muša, taču pēdējā laikā aizvien vairāk gribu lasīt dažādus memuārus un atmiņas. Rakstniece Daina Avotiņa atmiņu grāmatā “Mani spēka pīlāri” (Zvaigzne ABC) stāsta par diviem mūsu tautas garīgajiem pīlāriem – Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni. Ilgu laiku Avotiņu ar abiem dzejniekiem ir saistījusi cieša draudzība, tādēļ grāmatā atrodamas gan atmiņu skices, gan vēstuļu fragmenti un arī daži jautrāki atgadījumi.

Prozaiķis Ēriks Hānbergs grāmatā “Atgūšana un iegūšana saprātā un neprātā” (Jumava) pievērsies skarbajiem 20. gadsimta 90. gadiem, kad laukos notika pārēja no sociālisma uz kapitālismu. Stāstījumu papildina ilustrācijas, pieminekļu fotogrāfijas, atmiņu stāsti un aculiecinieku liecības.

Savukārt aktieris Kaspars Pūce dzīvi cenšas tvert vieglāk, un izdevniecība “Vesta-LK” izdevusi viņa otro grāmatu “Ko lai dara, tādi laiki”.  Šeit atrodami smieklīgi piedzīvojumi no aktiera gaitām Dailes un Leļļu teātrī, tāpat Rīgas kinostudijā.

Pirmais pasaules karš ir viena no robežšķirtnēm modernās sabiedrības attīstībā. Tā daudzveidīgos aspektus cenšas atspoguļot autoru kolektīvs konferences materiālu krājumā “Civilizāciju karš? : Pirmais pasaules karš ideoloģijās, mākslās un atmiņās. Latvijas versijas” (Zinātne). Krājums apvieno pētījumus, kas ieskatās kara pieredzes attēlojumā daiļliteratūrā, publicistikā, mākslā un kino, reflektē par Pirmā pasaules kara atšķirīgajām pieminēšanas un atcerēšanās formām un nozīmi kultūrā.

Kā pēdējais no refleksijām par vēsturi jāmin Armanda Pučes jaunākais romāns “Jūs nekad viņu nenogalināsiet”, kas veltīts Herbertam Cukuram (Mediju nams). Cukurs ir neviennozīmīgi vērtēta personība Latvijas vēsturē, un autors, sākotnēji pievērsies latviešu sasniegumiem vēstures kontekstā, ieinteresējies par cilvēku, par kuru ir tik daudz pretrunīgu viedokļu.

Pievēršoties citām mākslām, jāatzīmē, ka krievu izcelsmes modes vēsturniekam Aleksandram Vasiļjevam iznākusi jau ceturtā grāmata latviešu valodā “Etīdes par modi un stilu” (Jumava). Tāpat jāpiemin, ka izdots viņa nesenās izstādes “Ielūgums uz gadsimta balli, 1915-2015: vakartērpi no modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas” katalogs (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs).

Rietuma_500 visu laikuNopietnai izpētei noderīga Ditas Rietumas “500 visu laiku filmu filmas” (Dienas grāmata). Pirms desmit gadiem jau iznāca Rietumas un Normunda Naumaņa kopdarbs “365 Dienas filmas, tagadējais izdevums ir papildināts aptuveni ar astoņdesmit Normunda Naumaņa un tikpat daudz Ditas Rietumas recenzijām un esejām. Filmu recenzijas ir sakārtotas alfabēta secībā pa desmitgadēm, katrai no tām ir veltīta atsevišķa eseja par konkrētā laika nozīmīgākajiem procesiem. 

No latviešu literatūras mani ieinteresēja divi pārizdevumi. Kādreiz pazīstamam latviešu rakstniekam Kārlim Štrālam pagājušogad novembrī svinēja 135 gadu jubileju, un tam par godu atkārtoti tika izdots viņa trīsdaļīgais romāns “Karš”. Izdevumā iekļauta arī rakstnieka autobiogrāfija un viņa mazmeitas Kamenas Kaidakas (kas ir arī romāna izdevēja) rakstīts pēcvārds. Romāns ir kā literārs dokuments par Pirmā pasaules kara 1914. un 1915. gadu, jo tā tēlojumā ir patiesi notikumi un reāli personāži. 

Izdevniecība “Jumava” ir izdevusi stāstu krājumu “Latviešu tumsas stāsti”, kurā apkopoti gan latviešu klasiķu, gan mazāk zināmu autoru daiļdarbi, daži pirmo un vienīgo publikāciju piedzīvojuši pirms vairāk nekā 100 gadiem. Atslēgvārdi: tumsa, nakts, murgs un traki suņi.

Stoks_Viktorijas laikaTikpat pieskaņoti rudens drūmajam laikam izdevniecība “Zvaigzne ABC” ir izdevusi divus nelielus stāstu krājumus, kurus pārstāstījis Maiks Stoks“Viktorijas laika spoku stāsti” un “Viktorijas laika šausmu stāsti“. Varbūt arī pavasarī, vēlā vakarā atgriežoties mājās, iespējams pārbīties no baisām vaimanām un satikt cilvēku ar divām ēnām, kuru pavada suns, kas atgriezies no kapa…

Jāsaka, ka turpmākos tulkojumu man loģiskā secībā izkārtot neizdosies, jo tie ir pārāk dažādi.

Džeimss Mīks “Sirds ielauzās” (Dienas Grāmata, tulk. M. Pomahs, A. Uzulēna) − grāmata, no kuras anotācijas es nespēju saprast, vai tas ir kaut kas lasāms, vai tomēr pārāk dīvaina lasāmviela; autora reputācija gan iespaido.

Roza Liksoma “Sestā kupeja” (Zvaigzne ABC, no somu val. tulk. M. Grīnberga) – nu taču jau atkal somu romāns, bet sižets ir apburošs – kāda dulla somu studente 1986. gadā iekāpj vilcienā Maskavā, lai dotos uz Ulanbatoru; visu ceļojumu viņa ir spiesta klausīties kāda krieva, bijušā zeka, skarbo stāstījumu.

Mihails Bulgakovs “Suņa sirds. Liktenīgās olas” (J.L.V., no krievu val. tulk. Maija Kudapa) – vairāki Bulgakova daiļdarbi ir piedzīvojuši atkārtotus izdevumus, taču “Suņa sirds” (savulaik latviski publicēts žurnāla “Avots” (1988. gadā), bet tulkotāja cita – Andra Neiburga) tā arī grāmatas formātu nav piedzīvojusi vai vismaz tas ir noticis ļoti sen bez informācijas LNB katalogā. Godīgi sakot, man “Suņa sirds”no visa lasītā Bulgakova šķiet viņa vislabākais darbs, turklāt šobrīd bezgala aktuāls.

Nemcova_VecmaminaBožena Ņemcova “Vecmāmiņa” (Pētergailis, no čehu valodas tulk. Halina Lapiņa) − par šo autori es zinu no pāris romāniem, kuros tiek lasītas Ņemcovas pasakas, taču galīgi negaidīju to kādreiz ieraudzīt latviski. Božena Ņemcova tiek uzskatīta par čehu nacionālās mūsdienu prozas pamatlicēju, un šajā romānā viņa attēlo savu bērnību 19. gadsimta pirmajā pusē.

Divi romāni no izklaides literatūras sadaļas − Pītera Svonsona detektīvs “Meitene ar pulksteni sirds vietā” (Kontinents, no angļu val. tulk. G. Mežule) un kārtējais anglis, kurš vēlas dzīvot pie Vidusjūras − Kriss Harisons “Neprātīgi iemīlējies: Dienviditālijas valdzinājums” (BaibaBooks, no angļu val. tulk. Ilze Burnovska).

 

 

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2015-septembris/oktobris)

1 komentārs

Vakar sākās ziema, bet par to liecina tikai kalendārs. Tomēr nebūsim sīkumaini − labie jaunumi ir tādi, ka gaisma sāk atgriezties un par ledainu slapjdraņķi daudz patīkamāka ir silta dūmaka. Bet nu − pie grāmatu jaunumiem, kas šobrīd vairs nav pirmā svaiguma (taču novēlošanās dod jauku iespēju grāmatu sarakstu reducēt, jo čakli lasītāji jau pacentušies uzrakstīt dažai grāmatai negatīvu atsauksmi).

Sākšu ar rudens apcerīgumā izdotajām latviešu grāmatām, kuras visas tādā vai citādā veidā ieskatās pagātnē.

Zanders_Etīdes latviešuBibliotēkā pāršķirstīju izdevniecības “Zinātne” izdoto Ojāra Zandera “Etīdes latviešu grāmatniecības trijos gadsimtos: 18.-20. gadsimts”. Autors norāda, ka grāmata nav nekāds sistemātisks latviešu grāmatniecības kurss, bet tikai personisks skatījums uz atsevišķām norisēm triju gadsimtu gaitā. Iespējams, ka visnoderīgākā šī grāmata būs literatūras skolotājiem, bet kaut kas − vismaz fotogrāfijas − varētu noderēt daudziem apgaismības līmeņa celšanai.

Jaunā, papildinātā izdevumā klajā laists Imanta Ziedoņa eseju krājums “Mūžības temperaments: studijas par Raini” Andras Konstes sakārtojumā (“Mansards”). Cerēsim jau, ka Rainis nebūs bijis aktuāls tikai šogad, bet arī nākamajos gados lasītāji gribēs gūt ieskatu Raiņa idejās, motīvos un tēlos.

“Mansards” izdevis arī Imanta Auziņa atmiņu grāmatu “Mana mūža pasaule: vēstījums par laikiem un cilvēkiem”. Diemžēl autors nepaguva to pabeigt, to viņa vietā paveikušas sieva un meitas. ‟Mana mūža pasaule” ir vēstījums par laikiem un cilvēkiem, kas sniedz priekšstatu par kara un pēc kara apstākļiem Latvijā, kā arī atklāj autora personību un daiļradi.

Vel viens cilvēks, kurš nepaguva pieredzēt sev veltītas grāmatas izdošanu ir Uldis Stabulnieks, kuram oktobrī atzīmēja  70 gadu jubileju. Komponistam par godu Daiga Mazvērsīte ir apkopojusi grāmatā “Tik un tā” (“Latvijas Avīze”) plašo materiālu klāstu, kas viņai uzkrāts par Uldi Stabulnieku – gan raksti presē, gan radio ieraksti un intervijas. Grāmatas 304 lappusēs un neskaitāmos fotomirkļos tiek dzīvots, jokots, radīts un pārdzīvots.

No latviešu romāniem jāpiemin trīs rakstnieču devums.

Guna Roze romānā “101. kilometrs” (“Dienas Grāmata”) stāsta par padomju laikiem, kad varai netīkamos elementus izsūtīja vismaz 100 km tālu no lielām pilsētām. Galvenā varone Zelma ir piedzīvojusi izsūtīšanu no Rīgas uz Limbažu novadu un autore stāsta par notikumiem 30 gadu garumā.

ikstena_mates_piensNoras Ikstenas “Mātes piens” (“Dienas Grāmata”) ir devītais romāns sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Šoreiz darbības laiks ir 20. gadsimta 70. un 80. gadi, būtībā diezgan nesena pagātne, par kuru rakstīt tādēļ varētu būt grūtāk. Kā noprotams, autorei tā ir diezgan personiska grāmatā, kura vēsta par triju paaudžu sieviešu likteņiem.

Vecākās paaudzes rakstnieces Dainas Avotiņas romāns “Divas koka karotes un roze” (“Zvaigzne ABC”) pēc apraksta drusku šauj uz lubenīti (grāmatas vāks noteikti uz to norāda), taču – ja vispār lasīt šo žanru – kāpēc gan pievērsties tulkotajiem romāniņiem, ja iespējams lasīt pašmāju autori, kas raksta daiļā latviešu valodā.

Tulkotās daiļliteratūras plauktu rudenī papildināja Mārgarētas Atvudas “Kalpones stāsts” (tulkojusi Alda Vāczemniece, “Zvaigzne ABC”), kurš beidzot tika iztulkots latviski un piedzīvojis jau daudzas labvēlīgas blogeru atsauksmes. Tā ir grāmata, ar kuru nav kauns uzmākties apkārtējiem un patiesi paust sašutumu par nesapratni.

Es varētu tikpat karsti ieteikt Keitas Atkinsones romānu “Dzīve pēc dzīves” (tulkojusi Silvija Brice, “Zvaigzne ABC”), kurā autore virtuozi rotaļājas ar laiku un telpu, tomēr šis romāns vairāk būs piemērots fantāzijas cienītājiem vai vismaz cilvēkiem, kas spēj novērtēt spēli ar realitāti.

Kadūrs_ValtenbergaNedaudz brīnos, ka tie grāmatu blogeri, kas iecienījuši biezu ķieģeļu lasīšanu, nav vēl apguvuši Hedi Kadūra “Valtenbergu” (no franču val. tulk. Inta Šmite, “Jāņa Rozes apgāds”). Tas esot daudzslāņains spiegu romāns, kurš turklāt apbalvots ar Gonkūru prēmiju, viens no savdabīgākajiem 21. gadsimta franču romāniem.

Tālāk seko rinda ar ironiskiem krimiķīšiem, kas tādā vai citādā veidā ir turpinājumi.

Nezinu, vai tas ir labais stils – rakstīt turpinājumus mirušu autoru grāmatām, īpaši jau tādām, kas būtībā jau tapušas par stila ikonām. Tādēļ pret Sofija Hannas sarakstīto Agatas Kristi pakaļdarinājumu “Monogrammu slepkavības” (tulk. Zane Rozenberga, “Zvaigzne ABC”) es izturos ar lielām aizdomām. Taču Entonija Horovica “Moriartijs” man šķiet cerīgāks (tulk. Zane Rozenberga, “Zvaigzne ABC”), jo viņa kontā jau ir “Zīda nams”, kurā tika veiksmīgi atdzīvināts Šerloks Holmss.

No iesāktajām detektīvu sērijām es turpināšu lasīt Ritas Falkas pastāstiņus par policistu Franci Eberhoferu – “Cūkgalva al dente” (no vācu val. tulk. Renāte Siliņa, “Zvaigzne ABC”) un Annas Perijas vēsturisko detektīvu “Atradums Kalandēra laukumā” (no angļu val. tulk. Ilona Bērziņa “Jumava”). Vienīgais, kas mani neapmierina ir cena, jo maksāt vairāk par 10 eiro par 200-300 lappušu grāmatiņu plānos vākos, kuru es izlasīšu dienas laikā, man nenāk ne prātā. “Zvaigznes” gadījumā vismaz pastāv vēl e-grāmatas opcija, bet visādi citādi – mūsu ceļš lai vijas uz bibliotēku!

 

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2015-jūnijs/augusts)

7 komentāri

Prātoju, vai nav pārāk nekaunīgi oktobra beigās rakstīt par vasaras grāmatu jaunumiem, bet tā kā šie raksti kalpo man pašai kā atgādinājums par potenciālo lasāmvielu, tad nolēmu nelikties ne zinis par piedienību.

Sāksim ar Latvijas vēsturi, senāku un ne tik senu.

BlaufussVēstures izpētes un popularizēšanas biedrība ir pārizdevusi Frīdriha Bernharda Blaufūsa sarakstītos “Vidzemes stāstus”, kas uzrakstīti tālajā 1753. gadā, un ir pirmais latviešu valodā tapušais tautas vēstures apcerējums. Patīkami, ka atšķirībā no tiražētā viedokļa par latviešiem kā mazu un kašķīgu tautiņu (kā gan patīk cilvēkiem negatīvais!), šeit latvieši redzami kā prasmīga un pašapzinīga tauta.

Par vēl vienu latviešiem nozīmīgu vācu tautības personību vēsta Kārļa Dziļlejas biogrāfiskais romāns “Garlībs Merķelis” (Mansards), kas pirmoreiz iznāca 1935. gadā.

Turpat vien 18. gadsimtā grozoties, jāatzīmē vēl maija beigās atvēršanas svētkus piedzīvojusī Imanta Lancmaņa grāmata “Rundāles pils. Vēsture”pirmā daļa no triloģijas, kurā aprakstīta pils vēsture, tās restaurācija un pils kā objekts.  Šāda grāmata, protams, ir dārgs pirkums, taču domāju, ka vismaz bibliotēkā papētīt to būtu vērts ikvienam Latvijas vēstures interesentam: sējums par pils vēsturi iecerēts kā hronoloģisks vēstījums, rādot visu, kas noticis pils ēkā un tai apkārt, grāmatā sniegts plašs vēsturiskais fons, laikmeta ainas, sadzīves detaļas.

Vēl viens specifiska, bet tādēļ ne mazāk interesanta grāmata ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja apgāda izdotā Vitolda Muižnieka monogrāfija “Bēru tradīcijas Latvijā pēc arheoloģiski pētīto 14. – 18. gadsimta apbedīšanas vietu materiāla”. Skan diezgan nomācoši, taču arheoloģiskās liecības var būt ļoti daiļrunīgas, tās ir tikai jāprot lasīt; šoreiz tas darīts visas Latvijas mērogā, analizējot 230 apbedījumu vietas, 8720 apbedījumus un vairāk nekā 13 660 priekšmetus. Apstrādātais materiāls stāsta gan par latviešu salīdzinoši labo turības līmeni, gan par piekoptajām tradīcijām, kas savukārt pastarpināti liecina par tautas garīgo dzīvi.

Pārizdotas ir arī ģenerāļa Jāņa Baloža sarakstītās “Atmiņu burtnīcas, 1918.-1939. gads” (Latvijas vēstures institūts). Autors atceras divus nozīmīgus notikumus mūsu valsts vēsturē – Brīvības cīņas un laiku pirms un pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma.

Groskevica_pastaiga_pa_riguKļūstot vecākai, man ar katru dienu vairāk patīk ieraudzīt dzimtajā Rīgā agrāk nepamanītus vaibstus. Tam noteikti palīdzēs Unas Griškevičas grāmata “Pastaigas pa neparasto Rīgu” (Zvaigzne ABC), autore mūsu pilsētas ievērojamākos objektus izstaigājusi kopā ar cilvēkiem, kuri labi pārzina konkrētas vietas vēsturi un interesantos faktus. Pavisam tapuši četrpadsmit stāsti, kas vispirms bija lasāmi kultūras portālā, bet tagad apkopoti grāmatā.

No latviešu autoriem šoreiz atzīmēšu tikai vienu − Aldis Bukšs “Parādu piedzinēji” (Dienas Grāmata). Varbūt šeit nebūs daiļliteratūras no augstā plaukta, taču tēma par ģimeni, kam banka atņem ieķīlātu dzīvokli, ir gan skaudra, gan ļoti reāla.

Daiļliteratūras tulkojumos ir diezgan liela dažādība.

Francūzis Žils Leruā par biogrāfisko romānuAlabamas dziesma” (Jumava, no franču valodas tulkojusi Dagnija Dreika) 2007. gadā ir apbalvots ar Gonkūru prēmiju un tulkots 30 valodās. Darba galvenā varone ir Zelda Ficdžeralda, kas, manuprāt, ir viena no retajām rakstnieku sievām, par kuru ir sarakstīts vairāk romānu nekā uzrakstījis pašas vīrs.

Jau gana daudzi ir izlasījuši un aprakstījuši nesenās nobelistes kanādietes Alises Monro stāstu krājumu “Dārgā dzīve” (Zvaigzne ABC, no angļu val. tulk. Silvija Brice). Pēc atsauksmēm noprotu, ka vērtējums ir dažāds − kādam “ļoti”, kādam “nav aizgājis”. Bet droši vien vērts vismaz mēģināt.

Govje. Graviru meistaraVēl viena kanādiete Ketrīnas Govjē romānā “Gravīru meistara meita” (Jānis Roze, no angļu valodas tulkojusi Vija Stabulniece) pievēršas leģendārā japāņu gravīru meistara Hokusai meitas dzīvesstāstam − par izcilu mākslinieci, kuras dzīvesstāsts nogrimis aizmirstībā.

Viens no pazīstamākajiem mūsdienu azerbaidžāņu rakstniekiem ir pieredzējis sava romāna tulkojumu latviski: Eķrems Eilisli “Milzu sastrēgums” (Dienas grāmata, no krievu val. tulk Maira Asare). Savulaik iecienītais rakstnieks ir iedrošinājies kritiski izturēties pret Azerbaidžānas oficiālo politiku, tādēļ šobrīd kritis varas nežēlastībā.

Tulkotājai Elgai Saksei nu jau gandrīz 50 gadus mēs varam pateikties par ungāru literatūras iepazīšanu, šoreiz Jumava ir izdevusi vēl vienu latviešu publikai jau sen zināmas ungāru rakstnieces Magdas Sabo romānu “Cūku bēres”. Romāns stāsta par divām dzimtām, kuras vieno nelaimīga laulība.

Bija diezgan negaidīti ieraudzīt grāmatnīcā latviski iztulkotu amerikānietes Debijas Makomberas meiteņu romānu “Sākt šajā brīdī” (Jumava, no angļu valodas tulkojusi Kristīna Blaua). Makombera ir viena no populārākajām ASV chik-lit pārstāvēm, bet līdz šim līdz Latvijas tirgum viņa nebija nonākusi. Vienu viņas romānu esmu lasījusi, un tas bija patīkami mierinošs nervoziem dzīves brīžiem. (Tikai kāpēc gan sērija jāsāk tulkot ar devīto grāmatu?)

Izdevniecības Zvaigzne ABC sērijā “Zvaigznes detektīvu klubs” vasarā iznāca vairāki krimiķi : zviedra Karls Juhans Valgrēna psiholoģiskais detektīvs “Ēnu vīrs” (Zvaigzne ABC), norvēģa Jū Nesbē pagaidām pēdējā, desmitā grāmata sērijā par Hariju Holu − “Policija” un viena no amerikāņa  Lī Čailda grāmatām par Džeka Rīčera piedzīvojumiem “Viens pret visiem”.

Laikam beidzot arī no izdevniecības Prometejs būšu sagaidījusi kaut ko priekš savas gaumes − Makss Berijs “Leksikons”, kas ir vairāk aizraujošs trilleris un mazāk fantāzija nekā ierasts. Vārdi varot nogalināt.

Nu ko, vasaras parāds nokārtots 🙂 Godīgi sakot, gaidīju, ka grāmatu būs vairāk.

Older Entries