Sākums

Deivids Morels “Slepkavība kā smalka māksla”(2013) un “Nāves inspektors”(2015)

Atstāt komentāru

Deivids Morels. Slepkavība kā smalka māksla / no angļu val. tulk. Uldis Šēns. – Rīga: Kontinents, 2013. (David Morrell. Murder as a fine art. 2013. Thomas De Quincey #1)

Deivids Morels. Nāves inspektors / no angļu val. tulk. Uldis Šēns. – Rīga: Kontinents, 2015. (David Morrell. Inspector of the Death. 2015. Thomas De Quincey #2)

Morels_slepkaviba-ka-smalka-makslaKanādietis Deivids Morels ir ražīgs trilleru rakstnieks, kurš jau ar savu debijas romānu First Blood radīja jaunu popkultūras tēlu − Rembo. Vēlāk sekoja citi veiksmīgi daiļdarbi attiecīgajā žanrā, tai skaitā triloģija Mortalis. Latviski lasošajiem arī patīk Morels, jo tulkoti vairāk nekā 15 romāni. Bija gan pierasts, ka rakstnieks papildina mūsu zināšanas par visādām slepkavu brālībām un profesionāliem pasaules glābējiem, tādēļ es pat uzreiz nesapratu, ka jauniznākušo vēsturisko detektīvu autors ir tas pats, jau zināmais Morels.

Pirmā romāna pēcvārdā autors stāsta, ka pievērsties 19. gadsimta Anglijai viņu pamudinājusi netīšam atmiņā uzvilnījusi persona − Tomass de Kvinsijs, kurš bija angļu rakstnieks, slavens ar savu darbu “Angļu opija lietotāja grēksūdze”. Morelu aizrāvuši Kvinsija 1821. gadā rakstītie memuāri, viņš izlasījis arī 1854. gada eseju “Slepkavība kā smalka māksla” un tās iespaidā strauji izdomājis romāna sižeta struktūru, kurā galvenais varonis būtu jau novecojis, opija paverdzināts Tomass de Kvinsijs. Morels lepni apraksta, kā turpmāko gadu veltījis 1854. gada Londonas iepazīšanai, lasījis tikai attiecīgā laika daiļliteratūru, pētījis kartes utt. (varētu padomāt, ka iespējams citādāk).

Kvinsija 1854. gada esejā smalki tikušas aprakstītas 1811. gada Retklifas lielceļa slepkavības, kas izraisīja paniku ne tikai Londonā, bet visā Anglijā. Morels izdomājis, ka 1854. gadā varētu uzrasties kāds, kurš ļoti cītīgi atdarina šīs slepkavības, par iedvesmas un izziņas avotu ņemot Kvinsija eseju. Tādēļ policija pēc pirmās grupveida slepkavības uzmeklē Kvinsiju, kurš uzstājīgi iesaistās izmeklēšanā. Oficiālais izmeklētājs ir detektīvinspektors Šons Raiens, kuram palīgā nāk konstebls Bekers. Sava loma romānā ir atvēlēta Kvinsija meitai Emīlijai, kas 21 gada vecumā uzņēmusies būt par tēva aprūpētāju, un lasītājs tiek iepazīstināts ar viņas dienasgrāmatas ierakstiem.

Morels_naves-inspektorsNeatceros, kā bija Morela trilleros, bet šajos romānos Morels ik pa laikam izglīto lasītāju un pastāsta, piemēram, par Londonas policijas vēsturi vai opija izplatību 19. gadsimtā. Nevar teikt, ka nav interesanti, tomēr romāna vēsturisko noskaņu tas pamaitā. Vispār Morelam raksturīgi pieķerties kādai domai un to uzstājīgi apspēlēt, piemēram, akcentēt detektīvinspektora rudos matus un nepatiku pret īriem, ko tie izraisa apkārtējos, vai izvērst angļu aizraušanos ar opiju par masveida epidēmiju. Protams, ka es esmu ne reizi vien lasījusi par opija tinktūras jeb laudanum lietošanu, bet ņemsim vērā, ka tolaik bija maz efektīvu farmācijas līdzekļu (ja paskaitītu, cik šodien ik dienas lieto bezrecepšu pretsāpju tabletes, tas pats vien sanāktu). Normālā “deva” esot bijusi 25 pilieni.

Otrs, kam gribētos piekasīties, ir Morela nespēja (vai nevēlēšanās) noturēties vēsturiskā detektīva ietvaros, jo tīši vai netīši sākotnējais melanholiskais un drūmais vēstījums romāna vidū iegūst izteiktas trillera iezīmes un galvenie varoņi aizvien ātrāk bizo pa Londonu. Lai nu tā būtu − reti kurš autors spēj atmest iepriekšējās iestrādes.

Pirmā romāna turpinājums “Nāves inspektors” struktūras ziņā ir līdzīgs − tie paši četri varoņi izmeklē noslēpumainu slepkavību virkni Londonā. Slepkavības skar augstākās sabiedrības ģimenes un pēc slepkavas atstātajiem vēstījumiem ir skaidrs, ka tā ir atriebība, un viss norāda uz to, ka pēdējais upuris būs karaliene Viktorija. Protams, arī šajā romānā slepkavību brutalitāte un to apraksti vairāk atbilst trillera žanram, kā arī Morels mums izstāsta, ka arsēnu lieto drēbju krāsošanai, bet ar svinu iekrāso ēdienu. Jāsaka, ka priekš manis abus romānus nedaudz pabojāja fināli, kas dramatisma un oriģinalitātes ziņā atpaliek no vērienīgajiem pieteikumiem.

Kopumā Morelam ir iznākuši labi nostrādāti vēsturiskie trilleri, kuros lasītājs var gan izbaudīt 19. gadsimta dekorācijas, gan interesantus galvenos varoņus, gan arī pietiekami oriģinālu detektīvsižetu. Rudenī iznāks sērijas trešā grāmata, kuru visticamāk (ja pārtulkos) es arī izlasīšu.

Mārgareta Etvuda “Līgava laupītāja” (1996)

Atstāt komentāru

Mārgareta Etvuda. Līgava laupītāja / no angļu val. tulk. Ingūna Beķere. – Rīga: Sprīdītis, 1996. (Margaret Atwood. The Robber Bride. 1993.)

Šobrīd grāmatu blogeri aktīvi pauž viedokli par izdevniecības “Zvaigzne ABC” nesen izdoto Mārgaretas Atvudas “Kalpones stāstu”. Patiesi priecē šīs grāmatas parādīšanās latviešu valodā, jo pirms pāris gadiem, kad uzrakstīju savu atsauksmi par romānu, komentāros spriedām, ka diez vai tas kādreiz tiks tulkots. Un, protams, tagad interesē, vai romāns varētu radīt kādu rezonansi sabiedrībā vai paliks bez lielas ievērības un nonāks nocenoto grāmatu plauktā (kā tas diemžēl notika ar brīnišķīgo Atvudas “Oriksu un Kreiku”).

Diemžēl nevaru lepoties, ka būtu lasījusi visus Atvudas latviski tulkotos darbus, taču tam par iemeslu ir nevis slinkums, bet drīzāk iracionāls pieņēmums, ka vēl nelasīts Atvudas romāns nozīmē, ka man pilnīgi noteikti nav jāuztraucas, ka visa labā literatūra pasaulē ir izlasīta. Diezgan stulbs pieņēmums, jo tā jau es tiešām varu reiz nomirt, neizlasījusi visu Atvudu; to vajadzētu izlabot. Neteikšu gan, ka Atvuda būtu piemērota visām gaumēm, viņa balansē uz robežas starp realitāti un fantāziju/zinātnisko fantastiku, brīžiem piesviežot maģiskā reālisma mirkļus, taču “Kalpones stāsts” gan ir viena no tām grāmatām, ar kuras ieteikšanu es būtu gatava uzmākties daudziem. Tā ir ļoti aktuāla grāmata, lai arī sarakstīta tālajā 1985. gadā.

Bear Kirkpatrick. Leigh: Mockingbird Nest

Bear Kirkpatrick. Leigh: Mockingbird Nest

Tomēr šogad esmu pavirzījusies par vienu soli tālāk Atvudas daiļrades apguvē, jo izlasīju viņas pirmo latviski tulkoto grāmatu “Līgava laupītāja”. Iedvesmojos no Sibillas, kura bija to aprakstījusi, un iedomājos, ka tāda grāmata labi saskan ar manu interesi par pasakām un to ietekmi uz literatūru. Grāmatas pieteikumā teikts, ka sižets izaudzis no brāļu Grimmu pasakas par ļaunu līgavaini, kurš pievilina savas iecerētās un apēd. Atvudas romānā galvenā ļaundare ir sieviete − Zīnija, kas nekrietni izmanto savas draudzenes un atņem tām vīrus, lai ar tiem kādu laiku paspēlētos. No pasakas gan Atvudas romānā ir palicis nosaukums un Zīnijas − ļaunās burves tēls, kurš ir izteikti mistisks, kā līdz galam neizpētīta dabas parādība; pārējie tēli un notikumi ir pat ļoti reāli. Īstenībā es pat kādu brīdi apsvēru iespēju, ka Zīnija ir kāds vispārējs ļaunuma personificējums un izrādīsies ilūzija. Taču viņa ir reāla sterva, “vīriešēdāja”.

Zīnija ir sieviete, kura grib to, kā viņai nav, dabū, ko gribējusi, un tad noniecina, ko dabūjusi.

Kā pretstats Zīnijai ir trīs “normālas” sievietes – Tonija, Karisa un Roza, kuras pazīstamas no koledžas laikiem, taču par draudzenēm viņas pataisījusi tieši Zīnija, jo visām atņēmusi vīrus un viņas apvienojušās kopējā naidā pret kaitnieci. Iespējams, kaut kur pasaulē kāds literatūras students jau ir izpētījis, kādēļ ļaunās Zīnijas īstais dzīves stāsts lasītājam paliek neatklāts, jāiztiek tikai ar varones melīgajām fantāzijām, savukārt trīs draudzenes, nosacīti pozitīvie tēli ir izanalizēti gana smalki. Tonija ir gudra, Karisa − jūtīga un emocionāla, Roza − izveicīga un sirsnīga: iespējams, kopā viņas veido vienu ideālo sievieti, kura tomēr jūtas pagalam nedroša. Atvuda iemeslus tam meklē bērnībā, jo nevienai no draudzenēm nav bijušas pilnvērtīgas attiecības ar māti; viņu mātes bija nelaimīgas sievietes, kuras nespēja bērnam sniegt beznosacījuma mīlestību. Līdz ar to Zīnijai ir viegli izpelnīties viņu uzticību, vienkārši uzklausot, pozitīvi novērtējot, atbalstot; kad iegūta uzticība un iemidzināta uzmanība − haps! − un draudzenes vīrs jau tvērienā. Taču dīvainā kārtā es nekādi neredzu, ka vīru zudums sieviešu dzīvi būtu ietekmējis negatīvi, drīzāk pat otrādi − bez vīriem viņas it kā atmostas no snaudas un parāda savas labākās īpašības, tomēr pašas to neatzīst un turpina naidoties uz Zīniju un skumt pēc zaudētā.

Varbūt šīs grāmatas kontekstā ir svarīgs arī laikmets − varones ir dzimušas pēc kara, romānā brīdī ir piecdesmitgadnieces, un viņu attiecību vēsture man atgādināja kādreiz lasīto par nodalītajām dzimumu pasaulēm pirms feminisma otrā viļņa: vīrieši un sievietes ģimenē satiekas pie galda un gultā, bet problēmas risina atsevišķi. Lai arī draudzenes savus vīriešus neapšaubāmi mīl, taču viņas tos nesaprot un, iespējams, pat neizjūt kā cilvēkus − te ir pārāk daudz dievināšanas un pakļaušanās. Jā, Zīnija ir pilnīgi cita − viņa ir tā, kuru pielūdz, pie kuras aizbēg draudzeņu “dievi”.  Atvuda rāda, ka nākamā paaudze ir daudz cerīgāka: Rozas un Karisas meitas visticamāk attiecībās pieļaus citas kļūdas.

Vai ir taisnīgi sūtīt nepieredzējušas meitenes mežā, lai viņas cīnās pašas? (..) Kas zina, kāds ļaunums mīt vīriešu sirdīs? Vecāka sieviete zina. Bet cik vecai tev jākļūst, lai nonāktu pie tāds gudrības?

Galvenais, kas mani valdzina Atvudā, nav pat viņas rakstnieces meistarība, bet gudrība, kas apvienota ar humora pilnu vitalitāti. Viņas grāmatas var stāstīt par traģēdijām, bet vienmēr tiks atstāta neliela distance, iespēja ar ironijas palīdzību netvert pasauli tik nopietni, lai šķistu, ka zudusi pēdējā cerība. Viņas darbus lasot, viena acs ir ļoti nopietna, bet otra − šķelmīgi piemiedz.

You are a woman with a man inside watching a woman. You are your own voyeur.

Alise Manro “Meiteņu un sieviešu dzīves” (2005)

Atstāt komentāru

Alise Manro. Meiteņu un sieviešu dzīves / no angļu val. tulk. Elfrīda Melbārzde. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2005. (Alice Munro. Lives of Girls and Woman. 1971.)

Christopher Pew. The Bite (2007)

Christopher Pew. The Bite (2007)

Alises Manro vārdu es pirmoreiz ieraudzīju grāmatlistē Best of Millenium, turklāt viņa bija iepatikusies gan kritiķiem, gan lasītājiem, bet, atšķirībā no citiem rakstniekiem, ar dažādām grāmatām. Tādēļ var teikt, ka Manro lasīšanu es biju plānojusi jau sen, bet līdz tai nonācu tādēļ, ka Sibilla uz Ziemassvētkiem man iedāvināja vienīgo latviski tulkoto Manro grāmatu “Meiteņu un sieviešu dzīves”.

Manro grāmata žanriski būtu pieskaitāma pie tā sauktajiem pieaugšanas stāstiem, kuros tiek parādīta galvenā varoņa personības attīstība, parasti no bērnu dienām līdz jaunībai. Šoreiz uzmanības lokā ir Dela Džordana, kura dzīvo nelielā pilsētiņā Ontārio provincē, Kanādā, 20. gadsimta 40-tajos gados. Viņas pieaugšana tiek attēlota saistītu stāstu ciklā, kuru viegli noturēt par romānu. Katrā stāstā līdztekus Delai darbojas vēl kāda sieviešu dzimuma varone, kuras dzīve atbalsojas Delā attiecīgajā laikaposmā: māte, vectantes, draudzene, skolotāja, mātes draudzene, kaimiņienes. Dela vēro un analizē apkārtējo sieviešu dzīves, kaut ko piefiksējot un nesaprotot, kaut ko iegaumējot un izmantojot. Būtībā tā jau tas dzīvē notiek − mēs vērojam apkārtējo cilvēku dzīves un, piemērot tās uz sevis, cenšamies veidot taisnāku savu dzīves ceļu.

Manro rakstības stils ir ļoti simpātisks − nekādas moralizēšanas vai snobisma, apkkārtējie cilvēki un vide tiek pieņemta bez nosodījuma vai kādām milzu ekspektācijām. Pilnīgi pieņemu, ka rakstniece diezgan precīzi attēlojusi pēckara Ontārio provinci un stāsts ir daļēji autobiogrāfisks. Lasīt man bija interesanti, tomēr, nezinu kāpēc, bet stāsti emocionāli mani atstāja diezgan vienaldzīgu. Neviens no personāžiem tā īsti nepiesaistīja, savukārt Dela pat brīžiem nepatika. Īstenībā tādas meitenes skolas laikā mani kaitināja, turklāt bez jebkāda redzama vai saprotama iemesla.

Iespējams, ka tur slēpjas rakstnieces talants, ka viņai ir izdevies radīt diezgan nomācošu kopējo iespaidu − neteiksim, ka gluži depresīvu, tomēr būtu diezgan saprotama vēlme pēc skolas pabeigšanas mēģināt laisties lapās no šīs provinciālās Džulibijas, kurā intelektuālā dzīve pastāv tikai iedīglī. Pat Delas plaukstošā seksualitāte izlaužas uz āru diezgan dīvainos veidos − līdz pat reālai seksuālai dzīvei to drīzāk varētu traktēt kā tādu eksperimentu, vīriešu reakcijas vērošanu, un pat Delas pirmajai mīlestībai piemīt kādas samiernieciskas izjūtas.

Manro ir izdevies noķert to nervozo, brīžiem trauksmaino sajūtu, kas pavada gudra bērna pieaugšanas un nobriešanas procesu; tas īstenībā nemaz nav tik patīkams, brīžiem pat diezgan traumējošs. Draudzība un skolas attiecības var provocēt  diezgan duālas izjūtas, un autore parāda Delu dažādās situācijās. Grūti ir apjaust savu vietu pieaugušo pasaulē, un brīžiem šķiet, ka jāraugās uz to pa atslēgas caurumu kā lūriķei.

Iespējams, manī neatbalsojās grāmatas būtība, jo neesmu mazpilsētas meitene un daudzās situācijās rīkotos pilnīgi atšķirīgi no Delas. Tomēr Manro ir ļoti talantīga rakstniece, ko pierāda viņai piešķirtās daudzās literārās balvas, tai skaitā 2013. gada Nobela prēmija literatūrā. (Beidzot es esmu izlasījusi kādu ieplānotu grāmatu, pirms tās autors nomirst, kā notika ar Lesingu vai Pītersu). Tādēļ es noteikti pacentīšos izlasīt kādu viņas stāstu krājumu, varbūt stāstos viņas talants izpaužas spilgtāk.

 

 

Маргарет Этвуд “Год потопа” (2011)

2 komentāri

Маргарет Этвуд. Год потопа / пер. с англ. Татьяны Боровиковой. – Москва: Эксмо, 2011. (Margaret Atwood. The Year of the Flood. 2009. MaddAddam Trilogy #2)

atvud__god_potopaPar Atvudas Trakādama triloģijas otro grāmatu “The Year of the Flood” es biju pārliecināta, ka tā ir iztulkota latviski. Bet — nekā, tas vēl nav noticis. Grāmatveikalā to atradu nocenotu krieviski un tad nu ilgi taisījos lasīt. Kad uzsāku, nekādi nevarēju grāmatā “ielasīties” un veltīju tai diezgan ilgu laiku, un tagad ilgi cīnos, lai uzrakstītu atsauksmi. Salīdzinot ar pirmo daļu “Oriksa un Kreiks”, grāmata ir piezemētāka, rezignētāka, šķiet, ka autore pati ir pieradusi pie jaunizveidotās pasaules un sižets vairs nešokē.

“Oriksa un Kreiks” (par to es rakstīju pagājušogad) aizveda lasītāju uz 21. gadsimta beigām, kad lielāko daļu cilvēces ir iznīcinājusi apzināti izplatīts laboratorijas vīruss un tās vietā ir nācis neliels mākslīgi izveidotu, cilvēkveidīgu būtņu bariņš. Liela daļa dzīvnieku un augu ir pārcietuši brīnumainas ģenētiskas pārvērtības, un tad nu pa pasauli skraidelē zaļi truši, skunoti, parūkaitas, lauvujēri, aizdomīgi gudras cūkas un dārzos aug fluorescējošas rozes, nemaz nerunājot par to, ka klimats un visa apkārtējā vide ir galīgi sačakarēti. Pirmajā grāmatā notikumi tika skatīti no Sniegavīra skatupunkta, kurš domā, ka ir palicis pēdējais cilvēks uz pasaules, un vienlaikus cenšas izdzīvot ikdienā un saprast notikušo, atgremojot notikumus no pagātnes. Otrajā grāmatā, kurā nepacietīgi tika gaidīts notikumu turpinājums, autore tomēr ir izvēlējusies vēlreiz stāstīt par to pašu laiku, bet nu jau tā ir citu cilvēku interpretācija.

Ja “Oriksu un Kreiku” varētu nosaukt par maskulīnu grāmatu, tad “Plūdu gads” nenoliedzami ir feministiska, jo tās centrā ir trīs sieviešu likteņi. Tā vai citādi viņas visas ir saistītas ar jau zināmajiem Dieva dārzniekiem – veģetāriešu sektu, kuri pielūdz veselu baru dievu un līdz absurdam taupa visus dabas resursus, bet īstenībā aiz nevainīgo jukušo ārienes slēpjas diezgan ietekmīga organizācija. Savukārt otra romāna dimensija pretstata bagāto, korporācijām piederošo bagāto pasauli, kuri dzīvo slēgtās, apsargātās pilsētās, un valsts (kura pastāv formāli) pamestos plēbiju iedzīvotājus. Vienkāršos cilvēkus aizsargā tikai korporāciju drošībnieki, bet arī tas tiek darīts pašu interesēs.

Human understanding is fallible, and we see through a glass, darkly. Any religion is a shadow of God. But the shadows of God are not God.

Romāna galvenās varones — Tobija, Rēna un Amanda ir dažāda vecuma un Dieva dārznieku sektā tās atveduši dažādi iemesli. Tobija glābj savu dzīvību no varmācīga vietējās mafijas darboņa, Rēnu no nodrošinātas dzīves ir izņēmusi māte, kura meklē “īsto garīgumu”, savukārt pusaudze Amanda ir izbēgusi no grūtā ielas bērna likteņa. Par notikumu gaitu lasītājam pamīšus vēsta Tobija un Rēna.

Lai arī romāna virspusē ir ikdienas notikumi, tomēr kopā tos satur Dieva dārznieku ideoloģija — ik pēc pāris nodaļām lasāms kāds Dārznieku vadoņa Ādama Pirmā sprediķis, kam seko psalms, savukārt grāmatas beigās ir garš svēto saraksts, kurā Bībeles tēli mijas ar pagātnes ekologiem un dzīvnieku mīļotājiem. Šķiet, ka Atvuda ir varen labi izklaidējusies, sacerot gan ideoloģiju kā tādu, gan visādas kulta izdarības, gan psalmus (radīt jaunu reliģiju nav joka lieta). Man tie sprediķi bija lasīšanas grūtākā daļa, jo tāda veida sacerējumi izraisa iekšēju pretestību, bet kādu psalmu jautrībai varēja padziedāt 🙂  Ja Ādama Pirmā ideoloģisko nopietnību apvieno ar Atvudai raksturīgo smalko ironiju, tad izveidojas īpatnēja kristīgi ekoloģiskas ievirzes kulta satīra, kura savdabīgi nostrādā ar diezgan augstu ticamību visam notiekošajam.

Nature full strength is more than we can take… It is a potent hallucinogen, a soporific for the untrained Soul. We’re no longer at home in it. We need to dilute it… And God is the same. Too much God and you overdose. God needs to be filtered.

Ja pagātnes ainas un kulta rekonstrukcija man šķita interesanta, tad zināmu vilšanos izraisīja tas, ka pēc epidēmijas dzīvi ir palikuši salīdzinoši daudz cilvēku, turklāt dīvainā kārtā (kā sentimentālā romāna) dzīvi ir tieši tie, kas autorei vajadzīgi. Var jau būt, ka autore triloģijas noslēdzošajā daļā izstāsta Dieva Dārznieku labās imunitātes noslēpumu, bet nu pēc pirmās daļas es biju noskaņota sagaidīt krietni tukšāku pasauli.

Otrās daļās beigās hronoloģiski ir nokļūts tikai nedaudz tālāk par pirmās daļas notikumiem, bet toties nu jau lasītājs ir informēts par abu naidīgo pušu ideoloģiju un vēlmēm. Jāatzīmē, ka abas puses būtībā ir radikāli pretmeti un mierīgai dzīvošanai būs nepieciešams izvēlēties vidusceļu. Redzēsim, vai triloģijas noslēdzošajā daļā MaddAddam (iznāca pirms mēneša) Atvudai būs izdevies veiksmīgi atšķetināt postapokaliptiskās pasaules izaicinājumus.

Par grāmatu ir rakstījuši arī Sibilla un Asmo.

Mārgareta Atvuda “Pēnelopiāde” (2005)

Atstāt komentāru

Mārgarēta Atvuda. Pēnelopiāde / no angļu val. tulk. Ingūna Beķere. – Rīga: Jānis Roze, 2005. (Margaret Atwood. The Penelopiad. 2005)

Atvuda_PenelopiadeVisi zina grieķu mītu par Itakas valdnieku Odiseju – viltnieku un asprāti, sieviešu un dievu mīluli. Tomēr pastāv arī stāsts par Odiseja sievu Pēnelopi, kura vēsturē iegājusi kā uzticīga sieva, kura divdesmit gadus gaidījusi vīru pārnākam mājās no Trojas kara, bet viņam visu laiku gadījās kaut kur aizķerties… Atvuda ir vēlējusies pierakstīt Pēnelopes teikto, lai mums būtu iespēja uzzināt ne tikai his-story, bet arī her-story.

Pēnelope teic savu stāstu no Aīda valstības – kā ēna viņa klejo pa asfodeļu pļavām, kas saaugušas tālu rietumos, Okeāna upes apskalotas. Pēnelopei ir iespēja šad un tad pārdzimt dzīvo pasaulē, tomēr viņa to nekad nav izmantojusi – manā bijušā dzīvē bija daudz grūtību, bet kur ir teikts, ka nākamā nebūs vēl ļaunāka? Odiseju gan nekas neattur, viņš atkal dodas kādā dēkainā dzīvē, tāpat kā Pēnelopes daiļa un iedomīgā māsīca Helēna, kuras dēļ izcēlās Trojas karš. Dzīvē Pēnelope nebija traģiska persona – nevienu nenogalināja un pati nenogalinājās, viņa nebija īpaši skaista, tomēr kā Odiseja potenciālā bagātā atraitne viņa bija gana iekārojama. Tādēļ Odiseja prombūtnē uzrodas tie precinieku pūļi, kuri dzīvojas pa viņas pili un nekādi nav aizdabūjami projām.

… gudrība ir tā īpašība, ko vīrs grib savā sievā redzēt tikai tad, ja viņa ir zināmā attālumā no vīra. Ja nekas vilnošāks nebūtu dabūjams, tad tuvumā viņš labprātāk izvēlēsies laipnību.

Tradicionālais stāsts vēsta par Pēnelopi kā uzticīgu sievu, kura ar viltu māna savus preciniekus, tomēr Atvuda atļaujas par šo nevainojamās sievas tēlu šaubīties – varbūt arī Pēnelope bija tikai cilvēks un savas naktis nepavadīja ārdot ārā pa dienu uzausto, bet dāvāja savus glāstus kādam iekārojamam grieķu varonim. Pēnelope ir uzaudzinājusi divpadsmit uzticīgas kalpones, kuras pilī ir viņas acis un ausis, viņa liek tām atrasties precinieku tuvumā, būt laipnām pret tiem, mēļot par saimniekiem un izspiegot. Šo norunu zina tikai Pēnelope un kalpones, tādēļ Odisejs atgriežoties visas kalpones nogalina kā nodevējas. Atvudu ir ļoti satraucis nelaimīgo kalpoņu liktenis, tādēļ viņa tām piešķirusi balsis, kas atskan grieķu kora veidolā. Tiešām, kapēc Odisejs ar tādu bardzību vērsās pret nabadzītēm, bet svarīgākais – kāpēc Pēnelope par viņām neiestājās?

Nu, aukle – visu tavā ziņā dodu – Glāb mani, glāb arī Odiseja godu!

Nevarētu teikt, ka Atvudai būtu sava, ļoti konkrēta versija par Odiseja mītu, viņas Pēnelope pat mirusi runā pustoņos un mīklās, un autore rotaļājas ar iespējām. Varbūt autori ļoti vilināja iespēja salauzt Pēnelopes labās sievas tēlu un parādīt arī viņas tumšo pusi, to darot līdzīgāku cilvēkam, ne didaktiskam mīta tēlam. Lai gan man patika Atvudas vieglais, asprātīgais stils, kurš piezemē gan dievus, gan varoņus, tomēr vienlaikus arī tas piezemē iespēju izstāstīt grieķu traģēdiju par divpadsmit pakārtajām kalponēm. Tās stāstījuma beigās tā arī paliek pakārtas starp zemi un debesīm. Atvudas stāsts nav slikts, bet pieņemu, ka daudzi no viņas, atzītas novatores, bija gaidījuši vairāk. Viņa pati piemin versiju, kurā Pēnelope ir mēness dievietes Artemīdas iemiesojums, bet divpadsmit kalpones – tās priesterienes, kuras pretojas patrarhālajiem dieviem; lūk, tāda notikumu izspēle būtu bijusi daudz interesantāka, lai arī, protams, daudz riskantāka.

 

Mārgareta Atvuda “Oriksa un Kreiks” (2003)

5 komentāri

Mārgareta Atvuda. Oriksa un Kreiks / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Atēna, 2003. – (Atēnas bibliotēka; III). (Margaret Atwood. Oryx and Crake (2003)).

Viegli ir rakstīt gan par labām, gan sliktām grāmatām, bet par izcilām grāmatām rakstīt ir grūti. Atvudas distopiju es izlasīju vēl vasarā, bet mana sākotnējā atsauksme draudēja izplūst jūsmīgos, bet diezgan nesakarīgos ditirambos. Šķiet, ka ziemas saltumā un pasaules gala draudu ēnā es varētu rezervētāk un izsvērtāk rakstīt par Atvudas grāmatu.

Atvuda_OriksaSniegavīrs ir novecojošs, skumjš vientuļnieks, kurš dzīvo okeāna krastā. Pasaule, kādu mēs to pazinām, ir beigusies – visa apkārtne ir pilna ar atlūzām, izskalām un visādām lietām, kurām vairs nav nekāda nozīme vai jēga. Sniegavīram nav neviena, kas viņu saprastu, tukšajā pludmalē skan tikai bijušās dzīves atbalsis.

Nav pat saprotams, kas ir sliktāks: pagātne, kuru viņš nespēj atgūt, vai tagadne, kas viņu iznīcinās, ja viņš paraudzīsies uz to pārāk skaidri. Un vēl ir nākotne. Pilnīgi galva reibst.

Kādreiz Sniegavīrs bija Džimijs, lāga puisis, kurš nebija stiprs zinātnē, viņš bija “vārdu cilvēks”. No zinātnes un cipariem Džimijam gan būtu daudz lielāks labums, jo 21. gadsimta beigās tas nozīmēja pelnīt vairāk un dzīvot labāk – tehnokrātu pasaulē, kas līdz bezjēgai attīstījusi biotehnoloģijas. Džimijs ir vientuļš, vecāku pamests novārtā pusaudzis, kad iepazīstas ar Kreiku – gudru, bet emocionāli vēsu vienaudzi, un viņus abus turpmāk saista dīvaina draudzība. Pēc skolas abu ceļi šķiras, Kreiks iekļūst prestižā augstskolā, lai apgūtu gēnu transformāciju. Džimijs brauc pie viņa ciemos un uzzina, ka Kreiks katru nakti pa sapņiem kliedz. Šobrīd, lūžņu pilnajā, vientulīgajā pludmalē Sniegavīrs saprot, ka “katru mirkli, ko viņš nodzīvojis pēdējos pāris mēnešos, vispirms ir nosapņojis Kreiks. Kāds tur brīnums, ka Kreiks tik bieži kliedza.” Sniegavīra vienīgie sarunu biedri ir Kreika “bērni”, kuriem ir zaļas acis un ideāls augums,viņi ātri aug, lai arī ēd tikai zāli, smaržo pēc citrusiem, slimības ārstē ar kaķim līdzīgu murrāšanu, savu dzīves teritoriju iezīmē ar čurām, reti, bet ļoti interesanti kopojas. Dabas bērni, kreikeri, nākotnes ideālie cilvēki, Kreika mūža darbs.

“Nevajag neko vairāk,” Kreiks sacīja, “kā vien iznīcināt vienu paaudzi. Vienu paaudzi jebkam. Kukaiņiem, kokiem, mikrobiem, zinātniekiem, franciski runājošiem, jebkam. Jā pārrauj laika saiti starp divām blakusesošām paaudzēm, spēle ir beigusies uz mūžiem.

Kreiks atjaunoja savas attiecības ar Džimiju, lai viņam būtu kāds, ar ko parunāt. Sniegavīrs nespēja teikt patiesību kreikeriem, jo vēlējās, lai viņu uzklausa, lai sadzird. “Nepieciešama vismaz ilūzija par to, ka viņš tiek saprasts.” Ja abi pusaudži reiz tiktu sadzirdēti, uzklausīti, saprasti, vai viņi nonāktu līdz vēlmei nojaukt pasauli līdz pamatiem un uzbūvēt jaunu, perversi ideālu? Ja cilvēki kopumā viens otru sadzirdētu, vai viņi spētu nepārvērst pasauli par karikatūru?

Hieronymus Bosch. The Garden of Earthly Delights (left panel)

Hieronymus Bosch. The Garden of Earthly Delights (left panel)

Sargies no mākslas, mēdz sacīt Kreiks. Līdzko viņi sāks nodarboties ar mākslu, mums būs nepatikšanas. Pēc Kreika domā, jebkura veida iztēles simboli signalizētu par pagrimumu. Pēc tam viņi izgudrotu elkus, bēres, kapa ziedojumus, pēcnāves dzīvi, grēku, rakstību, karaļus, tad verdzību un karu.

Atvudas romāns pārsteidz ar savu izstrādāto pasaules ainu, kura vienlaikus aizrauj un baida.  Lasīju Pētera Kļavas teikto, ka “lai to govi, kas ir cilvēce, varētu kārtīgi slaukt, viņai ir jāiestāsta, ka tā ir govs, tai ir daudz jāēd un nav jādomā, un vēl nepārtraukti izmisīgi jāskrien pēc kaut kā…” Atvudas izveidotajā realitātē cilvēce 21. gadsimta beigās ir sasniegusi galējo slieksni alkatībā, liekulībā un varaskārē; viss, kas kādreiz šķita nevainīga rotaļāšanās, ir vērties drūmā strupceļā, kuru gan neviens par tādu nevēlas atzīt. Ja kādreiz pienāks pasaules gals, tad, visticamāk, jebkurā attīstības variantā tas būs cilvēka prāta un roku radīts, ko izraisījusi nebeidzamā un nepārvarāmā patērētāja instinkta palaišana savvaļā. “Es gribu, man pienākas, man vajag kā visiem…” Nākotne mums tuvojas straujiem soļiem, esam sagaidījuši Bredberija solītos baltos vadus, kas tiepjas no ausīm, un sienas kā TV ekrānus – tas nav nemaz tik briesmīgi. Tomēr Atvudas apsolītā pasaule ir briesmīga un, pilnīgi iespējams, cilvēce  tādu ir pelnījusi.

Iesaku lasīt visiem – gudra, daudzslāņaina un aizraujoša grāmata.

Mārgareta Atvuda “Kalpones stāsts”

13 komentāri

Ма́ргарет Э́твуд. Рассказ Cлужанки / Перевод: Анастасия Грызунова. – Москва : Эксмо, 2010.  (Margaret Atwood. The Handmaid’s Tale (1985))

Anna and Elena Balbusso. Pregnant (2012)

20.gs. 80-tajos gados tu esi precēta sieviete nedaudz pāri trīsdesmit, tev ir maza meita, darbs kādā kantorī, nedaudz dīvaina māte – feministe un labākā draudzene lezbiete. Ikdiena, piepildīta ar rūpēm un maziem prieciņiem. Kā gan tu varēji zināt, ka esi laimīga?

Kādudien tavs priekšnieks pateiks visām sievietēm, ka viņas ir atlaistas no darba, un tu atklāsi, ka tava bankas karte ir bloķēta. Pēc kāda laika tev atņems meitu, pazudīs vīrs. Tevi aizvedīs uz iestādi, kur savāktas tev līdzīgās, ietērps sarkanās mūķenes drānās un pateiks: jaundibinātajai Gileādas republikai ir vajadzīgi jauni pilsoņi, jūs esat izvēlētas, lai turpinātu valsti. Tevi ievietos augsta ierēdņa ģimenē, un tavs uzdevums būs pēc iespējas ātrāk no viņa ieņemt bērnu vērojošas sievas klātbūtnē. Tevi apģērbs, baros, uzmanīs, tu pastaigāsies tikai divatā un centīsies nerunāt neko lieku. Lasīt drīkstēsi tikai Bībeli, par pārējām grāmatām var nocirst roku, klausīties – tikai reliģiskas himnas, nedrīkstēsi krāsoties un citādi izskaistināties. Tu esi Kalpone, tu esi Dzemde.

Mārgaretas Atvudas romāna galvenā stāstniece ir Kalpone, kuras vecais vārds nogrimis pagātnē, bet jaunais Offred nozīmē Fredam piederošā. Viņa nav slepena pagrīdniece vai vientuļa dumpiniece, viņa ir sieviete, kura izmisīgi cenšas pielāgoties, izdzīvot tikai cauri kārtējai dienai. Ar viņas acīm mēs skatām bijušo ASV, kurā noticis apvērsums un valda militārā diktatūra, kuras ideoloģija balstās Vecajā Derībā. Asiņains terors un iebiedēšana ir padarījuši nāciju par nekurnošiem pilsoņiem, kuri pakļaujas absurdajai kārtībai. Tā kā galvenā stāstniece dzīvo informatīvi slēgtā vidē, viņa neko nezina par ārpasauli un alkaini uzlasa jebkuras druskas, kas varētu vēstīt arī par viņas ģimeni. Kā var noprast, dažādu iemeslu dēļ (arī kodolieroču lietošana) ir strauji samazinājusies fertilitāte un dzimstība, bet mākslīgā apaugļošana ir aizliegta reliģisku apsvērumu dēļ. Tādēļ radušās Kalpones – jaunas, medicīniski pārbaudītas, bieži jau dzemdējušas sievietes, kuras ievieto augstu ierēdņu ģimenes. Ja piedzimst bērns, tas pieder ģimenei, bet kalpone dodas uz nākamo darba vietu. Kalpone ir ķermenis: “I  avoid looking  down  at  my  body,  not  so  much  because  it’s  shameful  or immodest but because I don’t want to see it. I don’t want to look at something that determines me so completely.”

Anna and Elena Balbusso. Examination (2012)

Atvudas darbā ir daudz tēmu, kuras varētu apspriest – indivīds totalitārisma sistēmā, varas noteiktas un regulētas dzimumu attiecības, valoda kā varas instruments utt. Tēma, kas mani iespaidoja visvairāk, ir sieviete un viņas ķermenis. Vai sievietei ir tiesības izvēlēties savu izskatu un drēbes? Vai sievietei ir tiesības izvēlēties savu seksa partneri? Vai sievietei ir tiesības izlemt, cik bērnus viņa grib dzemdēt un vai vispār grib dzemdēt? Vai sievieti drīkst nosodīt, ja viņai nav bērnu? Gileādas republikā to visu izlemj valsts. Sievietes valkā aseksuālus, unificētus tērpus, lai izskaustu greznošanās kāri; sekss ir domāts, lai ieņemtu bērnus, bet aborti, protams, aizliegti; jādzemdē viss ieņemtais, lai arī daudzi piedzimst kropli (ultrasonogrāfija un analīzes ir aizliegtas); neauglīgās var deportēt uz kolonijām, kur sliktākajā gadījumā jāvāc kodolatkritumi, lai mirtu pēc pāris gadiem, bet vēl var būt par prostitūtu slepenā maukumājā. Vara uzskata, ka samazinot sievietes izvēles tiesības, tās tiek pietuvinātas to īstajai dabai, kuras būtībā izsakāma vienā vārdā: vairoties. “You must be a worthy vessel.”

Atvudas grāmata “Handmaid’s Tale” nav tulkota latviski, bet varbūt to darīt ir pēdējais laiks. Būsim jau pieraduši pie demogrāfa Meža provocējošajiem izteikumiem, bet uzrodas aizvien jauni sekotāji: lūk, tieša sakarība starp sievietes spēju/vēlmi dzemdēt/audzināt bērnu un valsts vēlēšanos to regulēt: Tas, kurš nav izdaudzinājis nevienu nākotnes nodokļa maksātāju, nav pelnījis lielu pensiju, viņš pelnījis tikai daļu pensijas, jo vecumdienās viņš dzīvos uz kaimiņa rēķina, tā mums vēsta Demogrāfijas centra pētnieks Edvīns Vītoliņš. Man nav nekādu šaubu, ka bērniem ir jādzimst, bet tas nav stimulējams tādā veidā. Neskatoties uz to, ka bezbērnu cilvēki gadu desmitiem būs maksājuši nodokļus un pildījuši pienākumu pret valsti, varbūt pēc kāda laika viņu pēdējais pirkums būs vienvirziena biļete ragutiņās uz mežu? Jums tas liekas neticami?

“Ordinary, said Aunt Lydia, is what you are used to. This may not seem ordinary to you now, but after a time it will. It will become ordinary.”

Lasiet Atvudu. Bija ļoti pamācoši.

Jans Martels “Pī dzīve” (2003)

2 komentāri

Jans Martels. Pī dzīve / no angļu val. tulk. Maija Andersone; Rīga: Atēna, 2003. (Yann Martel. Life of Pi (2001)).

Es jau krietnu laiku nēsājos ar domu, ka šo grāmatu vajadzētu noteikti izlasīt. Galu galā 2002.gada Bukers, intriģējošs sižets, vajadzētu būt labi. Labi man bija, bet ne tik labi, cik gaidīju. Iespējams, mani vispār nesaista stāsti par izdzīvošanu vientulībā, jo Robinsons Krūzo tā arī palicis neapgūts. Varbūt man pietrūka cilvēku un attiecību, jo arī ar dabas aprakstiem es parasti cīnos. Bet, protams, grāmata ir nozīmīga un nenožēloju, ka izlasīju.

Reiz kādā Indijas pilsētiņā dzīvoja vienkārša ģimene ar diviem bērniem – pusaugu puikām. Tēvs ir neliela zoodārza īpašnieks, kas viņiem nodrošina pietiekamu pārticību. Jaunākais dēls Pī (pilnā vārdā Piscine Molitor Patel, nosaukts par godu Francijas peldbaseinam) iet uz skolu, interesējas par reliģijām (savdabīgā, bērnišķīgā veidā praktizējot veselas trīs), interesējas par dzīvniekiem, stāsta par cilvēkiem, kuri ir viņu ietekmējuši. Kādu dienu ģimene nolemj emigrēt uz Kanādu, līdzi ņemot daļu no dzīvniekiem. Kādēļ emigrē? Labs citāts, ļoti piemērots mūsdienu Latvijai:

Cilvēki maina dzīvesvietas, ja ir rūpju un raižu nomocīti. Ja nepamet sajūta, ka – strādā un pūlies, cik gribi, – rezultāta nebūs; to, ko tu veselā gadā būsi uzcēlis, citi vienā dienā nopostīs. Ja ir radies iespaids, ka nākotnes nav, ka paši vēl kaut kā varētu izdzīvot, bet bērnus gaida strupceļš. Ka uz pārmaiņām nav ko gaidīt, ka laime un labklājība iespējama tikai citā vietā.

Diemžēl kuģis cieš avārijā, un sākas grāmatas galvenā daļa – Pī ir vienīgais cilvēks, kurš izglābjas, bet ar viņu uz plosta nonāk vēl pāris dzīvnieki, tai skaitā Bengālijas tīģeris. Un tad seko ceļojums no jūlija līdz februārim, kurā izmisums mijas ar cerībām.

Grāmata varētu patikt daudziem. Tajā ir Piedzīvojums, Izziņa, Sevis pārvarēšana un  Drosme – visas tās lietas, kurām parasti jānotiek ar pusaugu zēnu, lai viņš kļūtu par vīrieti. Tomēr grāmata nav sižetiski vienkāršs dēku romāns, tajā ir daudz filozofijas, kāda druska mistikas, lasītājiem tiek dotas plašas iespējas faktu interpretācijā. Grāmatas otrā daļa lasītājam liek dzīvot līdzi Pī un tīģera cīņai par dzīvību, domās turot īkšķi par to, lai uzvar cilvēciskais saprāts un karstā vēlēšanās izdzīvot. Lieliska mācība nepakļauties šaubām un ticēt sev līdz pēdējam elpas vilcienam: “Doubt is useful for a while…But we must move on. To choose doubt as a philosophy of life is akin to choosing immobility as a means of transportation.” Trešajā daļā lasītājs tiek apbalvots ar labu finālu, pat iespēju izvēlēties vienu no tiem. Otrā fināla iespēja vispār bija labs, trekns punkts, bez tā romāns būtu zaudējis stipro simbolisma spēku.

Vislabāk man grāmatā patika tās daļas, kurās stāstīts par dzīvniekiem un viņu uzvedību gan zoodārzā, gan plašajā okeānā, gan arī Pī saskarsmē ar tīģeri. Pirmkārt, visi dzīvnieki ir skaisti un ļoti saistoši pētniecības objekti; otrkārt, viņu rīcība visbiežāk ir patiesa: nogalina, jo grib ēst; uzbrūk, lai aizstāvētos; bēg, lai paglābtos. Cilvēkiem gan ir dots nedaudz vairāk veselā saprāta, bet pārāk bieži viņi to nelieto un bieži uzvedas kā mērkaķi ar granātu rokās.

Pieņemu, ka viena no grāmatas mērķauditorijām varētu būt inteliģenti vīrieši, savukārt nepatiku tā varētu izraisīt ļoti jūtīgos cilvēkos, jo ir arī diezgan naturālas ainas, kā arī nepatikt izteiktiem reālistiem un aktīvas darbības cienītājiem.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) daudzslāņainība – var lasīt piedzīvojumus un var lasīt filozofisku alegoriju – izvēlies pats!

2) daba un dzīvnieki un zēna vientulība milzīga ūdens klajuma vidū;

3) “Mīlestībai ir grūti noticēt, to jums pateiks katrs, kurš mīl. Dzīvībai ir grūti noticēt, to jums pateiks katrs zinātnieks. Dievam ir grūti noticēt, to jums pateiks katrs ticīgais. Kāpēc tad jūs tā mulsina tas, kam grūti noticēt?”

Zināms, ka Angs Lī ir uzņēmies grāmatas ekranizāciju (pirmizrāde paredzēta 2012.gada decembrī), viens no aktieriem – Tobijs Magvairs. Varētu būt interesanti, īpaši jau tīģeris.

Kerola Šīldsa “Mīlestības republika” (2005)

2 komentāri

Kerola Šīldsa. Mīlestības republika / no angļu val. tulk. Diāna Smilga. – Rīga: AGB, 2005. – (Vēja suņa romāns). (Carol Shields. Republic of Love. 1992.)

Vispirms mani uzrunāja grāmatas nosaukums, kurš ir diezgan banāls un neizteiksmīgs, bet izdomāju, ka Vēja suņa sērija tomēr ir pietiekami daudzsološa, lai pamēģinātu. Teikšu, ka neesmu vīlusies, romāns ir labs: tas nav graujošs, bet sajūtas ir jaukas.

Kanādas pilsētā Vinipegā, kurā ir 600 000 iedzīvotāju un tāda sajūta, ka visi pazīst visus, dzīvo folkloriste Feja un nakts radio diskžokejs Toms. Grāmatas pirmajā pusē viņi dzīvo katrs savu dzīvi, tad satiekas un tas jau ir mīlas stāsts. Kopējā grāmatas noskaņa man kaut kādā veidā atgādina manus priekšstatus par Kanādu – liela, plaša zeme, kur ezeri mijas ar liesmojošiem kļavu kokiem, kuros atbalsojas sen rimuši indiāņu kaujas saucieni; cilvēki dzīvo rāmu, izlīdzinātu dzīvi. Arī grāmatā akcents likts uz varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem, ārēji nav nekādu lielu sociālu satricinājumu. Fejai ir 35, Tomam ir 40, viņi abi grib atrast savu otru pusīti un nebūt vientuļi, bet tai pašā laikā nepazaudēt savas personības.

Sabiedrība gaida no cilvēkiem, lai tie veidotu pārus un vairotos, zemapziņā nosodot tos, kuri izvēlas būt vieni, savā veidā uzskatot tos par nepilnvērtīgiem un parazītiskiem. Lai arī autore cenšas būt korekta un meklē vienatni attaisnojošu iemeslu, es neteiktu, ka viņai tas izdodas. Kerola Šīldsa sava mūža lielāko daļu bija precēta piecu bērnu māte, tādēļ ir tikai loģiski, ka viņai ļoti svarīgi liekas šis cilvēku pārošanas un kopā būšanas aspekts. Savā ziņā viņa uzskata, ka būt ārpus visa tā sociālā tīkla, ko uzauž ģimene un tās tradīcijas ir pašiznīcinoši. Tai pašā laikā viņa parāda šī sociālā tīkla ierobežojošo spēku – jo romantiskas attiecības var uzplaukt, bet mīlētāji nevar būt atrauti no savas pagātnes, audzināšanas, darba un tas viss var attiecībām pielikt punktu. Ko gan mūsdienās cilvēkiem nozīmē mīlestība? Mēs dzīvojam laikmetā, kad abi dzimumi var atļauties greznību precēties mīlestības dēļ, bet vai tā vienmēr notiek?

Bet Feja ir pamanījusi ko tādu, ko nekad agrāk nav ievērojusi. Ka mīlestība nekur netiek uztverta nopietni. Tā netiek cienīta. Tas ir vienīgais pasaulē, ko visi vēlas, – viņa ir par to cieši pārliecināta – ,bet cilvēki nez kādēļ ir spiesti izlikties, ka mīlestība ir neinteresanta un muļķīga.

Darbs ir svarīgs. Dzīves apstākļi ir svarīgi. Kari, labs sekss, attiecības starp rasēm un apkārtējā vide ir svarīga, tāpat kā veselība un slimības. Pat sīkām ticības un politisko nodomu maiņām tiek piešķirts nozīmīgums, ko nesaņem mīlestība. Mēs pagriežam galvu un izliekamies, ka tās šeit nav, – tās personīgās kaislības, kas ienāk dzīvē un maina tās virzienu. Mīlestības vieta ir amatieru operetē, smieklīgas apsveikuma kartītes iekšpusē vai arī vecmodīgas dzejas biedrības hronikā. Mīla, tīra, brīva un dzīva. Dziņas un atmiņas. Lords Bairons, Edna Sentvinsenta Mileja. Tā ir sievišķīga, tā ir apkaunojoša, kaut kas izsmejams, kaut kas stulbeņiem domāts. Tikai mīlasstāsts, cilvēki saka par grāmatu, ko lasa, kuras lasīšanā pieķerti. Viņi vīpsnā vai bola acis, kad tiek pieminēta mīlestība. Viņi piemiedz aci un piebiksta ar elkoni. Mīlas balodīši. Iemīlējies kā traks. Uķi uķi. Viņi to uzskata par kaut ko bērnišķīgu un īslaicīgu, un tās piederumi – tās valoda, skūpsti, satraukums un aizrautība – ir pilnīgas vieglprātības pazīmes. Par mīlestību ir iespējams runāt ironiski, bet neviens pieaugušais, kam ir kaut cik saprāta, nekad nerunās par to, ka tā patiešām rodas, ka tā rodas arī tagad, pēdējos mūsu ilgā, smagā, nabadzīgā, rūgtā un juceklīgā gadsimta gados. Tā rodas pat šeit, šajā neinteresantajā kontinenta vidienes pilsētā, tās pusmiljonā iedzīvotāju, tās satiksmē, laika apstākļos, asfaltētajās autostāvvietās, nīkulīgajās puķu dobēs un kokos ar dzeltenajām lapām – tieši šeit rodas mīlestības brīnums.

Romāna centrālie varoņi ir Feja un Toms, bet ir arī trešais spēlētājs – folkloristes Fejas pētītās nāras. Nāra kā sarežģīts, daudzslāņains simbols, kurš parādās daudzās kultūrās. Man gan patīk visādi mitoloģiski ekskursi, bet sākotnēji liekas, ka autore nāras ir iepinusi lieki, tomēr tas attaisnojas. Nāra ir erotiska, tomēr tās anatomiskā uzbūve norāda uz neiespējamību to iegūt seksuāli; tā vilina, bet to ir grūti noķert, noķerot vēl grūtāk pieradināt un pakļaut, praktiski visas noķertās nāras vai nu iet bojā vai tiek palaistas brīvībā. Manā izpratnē Šīldsas nāra ir kā mīlestības simbols – teiksmains, netverams, iekārojams, neizzināms.

Manas domas par grāmatu ir pozitīvas, savā ziņā tā ir pat reta – jo par mīlestību biežāk raksta kā par sirdi plosošu kaislību, liktenīgu sadursmi. Šīldsai ir izdevies parādīt, kā mīlestība lēnām un nenovēršami ieaužas cilvēku dzīves, izmainot tās uz visiem laikiem un liekot saprast, ka nesāpīgi izārdīt uzausto vairs nebūs iespējams.

Mājās. Toms jūt, ka atrodas mājās. Viņš ļoti ilgi bijis prom, un tagad viņš beidzot ir atgriezies mājās.” Man vienmēr licies, ka par mīlestību liecina māju sajūta – kad tu domā vai esi kopā ar kādu un jūties kā mājās – laimīgi, droši un aizrautīgi. Galvenais ir pareizi noķert šo sajūtu un nesajaukt ar citu.

Trīs iemesli, kāpēc lasīt:

1) rimts, bet ne garlaicīgs vēstījums par divu cilvēku satikšanos;

2) kā norobežot vēlmi izpatikt sabiedrībai un ievietoties pie  “normālajiem” no paša cilvēka vēlēšanās mīlēt un būt mīlētam;

3) aktuāli būs cilvēkiem pēc trīsdesmit, kuri meklē mīlestības vietu savā dzīvē.