Sākumlapa

Дебора Кэмерон “Миф о Марсе и Венере” (2008)

Komentēt

Дебора Кэмерон. Миф о Марсе и Венере: Правда ли, что мужчины и женщины говорят на разных языках? / перевод с английского. – Санкт-Петербург: Питер, 2008.  (Deborah Cameron. The Myth of Mars and Venus. 2007)

kamerona_Marss un VeneraIespējams, man vajag sākt ar atzīšanos, ka agrā jaunībā mani drausmīgi satrauca jautājums: kāpēc Viņš mani nesaprot? Nē, tiešām, saruna ar vīrieti brīžiem šķita neiespējama. 90-to gadu beigās manās rokās nonāca Džona Greja grāmata “Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Venēras”, es to izlasīju un nedaudz nomierinājos, jo izrādījās, ka dzimumu nesaprašanās esot normāla parādība. Laiks gāja, manas kritiskās analīzes spējas pieauga, un no tā laika es esmu lasījusi dažādus pētījumus par dzimumu psiholoģiju, un manas domas ir stipri mainījušās.

Debora Kamerone ir sociolingviste, kura pēta valodas un dzimtes sakarības. Viņas grāmata struktūrāli veidota kā atbilde uz vairākām populārās psiholoģijas grāmatās paustām tēzēm. 20. gs. 90-to gadu sākumā ASV iznāca divas grāmatas, kuras attīstīja teoriju, ka dzimumu nesaprašanos nosaka bioloģiskās atšķirības un būtībā tā ir dabiska (D. Tannen. You Just Don’t Understand: Men and Women in Conversation (1990); John Gray. Men Are from Mars, Women Are from Venus (1992)). Minēto teoriju autore nodēvējusi par mītu un savā grāmatā konsekventi pierāda tās neatbilstību zinātniskiem pētījumiem.

Tanenas grāmata nav tulkota latviski, bet Greja spārnotais sauklis gan jau gadus divdesmit ir noturīgi ienācis Latvijas medijos un sarunās. Bieži pilnīgi kā aksioma tiek pavēstīta ideja, ka “mēs runājam dažādās valodās”, kā rezultātā speciāli tiek meklētas atšķirības, bet acīmredzami kopīgais netiek ievērots. Cilvēki ir pieradināti pie stereotipiem, kuros sievietes un vīrieši tiek pretstatīti, un masu mediji spekulē ar skaļiem virsrakstiem, kuri šos stereotipus popularizē. Piemēram, plaši izplatītais stereotips, ka sievietes runā vairāk par vīriešiem, kurš parādās grāmatā “The Female Brain” (2006). Kamerone stāsta par fonētikas profesoru Libermanu, kurš ir ieinteresējies par šo apgalvojumu, bet, pētot atsauces, izrādījies, ka neviens nekad nav veicis zinātnisku pētījumu, kas liecinātu, ka sievietes runā vairāk par vīriešiem. Nav iespējams principā salīdzināt dzimumu runas apjomu, jo ir pārāk daudz papildu faktoru, kas to ietekmē, savukārt pētījums, kas salīdzinājis vienas profesijas pārstāvjus – žurnālistus – apliecina, ka izrunāto vārdu daudzums ir aptuveni vienāds. Runas apjomam ir sakars ar citu faktoru – personas sociālo statusu grupā, kas nozīmē, ka persona ar augstāku sociālo statusu runā vairāk; uzreiz jāatzīmē, ka statuss var mainīties atkarībā no sarunas apstākļiem, apspriežamā objekta un mērķa.

Manu uzticību autore iekaroja ar 3.nodaļā aprakstīto metanalīzi (daudzu pētījumu salīdzinošā analīze) (J.S.Hyde „The Gender Similarities Hypothesis” (2005)), kurā tiek secināts, ka vīriešu un sieviešu spējas būtiski neatšķiras ne valodas prasmē un lietošanā, ne saskarsmē. Kāpēc cilvēki turpina ticēt dzimumu atšķirībai šajās jomās, ja tas nav zinātniski pamatoti? Saskaņā ar Džona Greju apgalvojumu vīrieši, kuri vada auto, savu ceļa nezināšanu vai apmaldīšanos pacentīsies noslēpt, bet es esmu pārliecinājusies, ka neviens manis novērotais vīrietis to nav uzskatījis par kaunpilnu faktu. Vai man vajadzētu ticēt arī citiem Greja apgalvojumiem, ka vīrietis ir tik neaptēsts, ka klausa tikai tiešām komandām: „Iznes miskasti! Iedzen naglu! Panes somu!”

sexbehaviourPatiesā problēma slēpjas faktā, ka ticība stereotipiem apgalvojumiem veicina rīcību, kas it kā apstiprina to patiesumu. Piemēram, vīriešiem tiek piedēvēts, ka viņiem ir mazākas saskarsmes spējas, ar ko attaisno netaktiskumu, nevēlēšanos sarunāties, neprasmi paust savas jūtas un emocijas utt., līdz ar to daļa sieviešu nemaz nemēģina izrunāt situāciju vai pastāstīt par savām problēmām, jo „viņš jau ir vīrietis – tāpat nesapratīs.” Sociālajā jomā tas var izveidot situāciju, kad vīrietim atsaka darbu, kurā nepieciešamas labas komunikatīvās iemaņas, priekšroku dodot sievietei, vai – bēdīgāka situācija – pret vīrieti attiecas pielaidīgāk izvarošanas gadījumā, ja sieviete nav kliegusi „nē” tik skaļi, lai dzird liecinieki, jo „vīrietis nemāk tik labi iztulkot signālus”. Savukārt sievietēm, kuras vēlas iegūt augstāku amatu ar tradicionālu autoritatīvo stilu vai darbu ar prasmi publiski uzstāties, to var atteikt, jo viņas tiek pozicionētas kā miermīlīgas un draudzīgas saskarsmē. Kamerone stāsta par vairākiem pētījumiem, kuros tiek analizētas atšifrētas viena dzimuma grupu sarunas, un secinājumi liecina, ka praktiski nav iespējams noteikt, kuram dzimumam pieder grupa, jo abos ir iespējams gan autoritatīvs, gan draudzīgs sarunu stils.

Mīts par sievietēm un vīriešiem vēlas iestāstīt, ka dzimumu sadalīšana divās antagoniskās grupās ir normāla, tomēr nekādi neņem vērā faktu, ka īstenībā grupu starpā var būt mazāka atšķirība, nekā starp indivīdiem grupas iekšienē. Piemēram, dažādu kultūru, sociālo slāņu, reliģiju vai etnisko grupu saskarsme – tas viss cilvēkus var šķirt daudz vairāk nekā piederībā vienam vai otram dzimumam. 20. gadsimtā zināmā pasaules daļā iegūtā nosacītā dzimumu vienlīdzība ir ievērojami mainījusi vīriešu un sieviešu attiecības, bet kultūras pārmaiņas nenotiek viegli, kas ir iemesls Marsa un Venēras mīta popularitātei. Es pieturēšos pie autores atgādinātā Džordža Kerlina teiciena: „Men are from Earth, women are from Earth. Deal with it.”

Lai arī salīdzinoši neliela, Kamerones grāmata ir ļoti saturīga, diemžēl daudzus interesantus pētījumus un faktus man neiznāca pieminēt. Kamerone nepostulē, ka vīrietis un sieviete ir pilnīgi vienādi, tomēr pierāda, ka mēs esam daudz līdzīgāki, nekā to pūlas parādīt masu mediji un populārās psiholoģijas grāmatiņas. Iesaku ikvienam, kas interesējas par  dzimumu psiholoģiju.

Анне Б. Рагде “Раки-отшельники” (2012)

Komentēt

Анне Биркефельдт Рагде.  Раки-отшельники / пер. Вера Дьяконова. – Москва: Лайвбук/Гаятри, 2012. (Anne B. Ragde. Eremittkrepesene. 2007)

Anne_B._Ragde__RakiotshelnikiTieši pirms gada es rakstīju par Ragdes triloģijas pirmo grāmatu “Berlīnes papeles”, kura man ļoti patika, tādēļ, protams, vēlējos lasīt arī turpinājumu. Latviski otrā grāmata “Vientuļniekvēži” nav tulkoti, bet 2012. gadā tā iznākusi krievu valodā. Kopējais iepaids man nav tik stiprs kā par pirmo grāmatu, šeit ir mazāk drāmas un vairāk ikdienas dzīves, tomēr interesanti ir satikt jau iemīļotus varoņus un tādēļ autorei piedot dažu labu maldīšanos trijās priedēs.

Pirmās grāmatas izskaņā varoņi ir nobērējuši māti un savas aktuālākās problēmas atrisinājuši pie Ziemassvētku galda. Otrajā grāmatā dzīve ir jāturpina – visi atgriežas savās dzīves vietās, nokārto mantojuma dokumentus un vecākais dēls Tūrs kļūst par Neshovu mājas un fermas mantinieku. Tomēr kopīgais pārdzīvojums ģimeni ir satuvinājis, kaut kādā mērā visi izjūt atbildību par dzimtas mājām un pat zināmu vainas apziņu viens otra priekšā. Tuvinieki, kuri gadiem nebija uzturējuši sakarus, tagad ir piesardzīgi izbāzuši galvas laukā no savām sargājošām gliemežnīcām – gluži kā vientuļniekvēži, kad tie meklē jaunu dzīvesvietu.

Vecākajam brālim Tūram, kurš nu kļuvis par pilntiesīgu mājas un cūku fermas saimnieku, neiet labi  – pēc mātes nāves viņš jūtas kā izsviests no laivas, nekas vairs nesagādā mieru un prieku, pat ēdelīgie rukši. Viņa dvēseles stāvoklis man ilgi bija neizprotams, līdz man pieleca, ka Tūrs taču sēro – viņš kopā ar māti bija nodzīvojis visu mūžu un, iespējams, vienīgais no bērniem viņu mīlējis tik atdevīgi. Interesanti, ka apkārtējie iekš viena skandināvu miera par to, visticamāk, neiedomājās, un man pat palika iepaids, ka arī pati autore to neizvirza par galveno iemeslu Tūra ārējai neapmierinātībai. Bet ar sērām ir izskaidrojams daudz kas, arī fināls.

Ja no cūkkopja Tūra tiek gaidīts, lai viņš turpinātu iesākot, bet viņš tam spirinās pretī, tad pārējie varoņi tiek nolikti situācijās, kurās viņiem ir jāizdara izvēle – Tūra meitai Tūrunai tas ir kompromiss starp tēvu laukos un darbu Oslo, vidējam dēlam, apbedītājam Margido  – kristīga vientuļnieka dzīve vai karsti atraitnes skāvieni, jaunākajam dēlam, dizaineram Erlendam, kurš ir gejs, jādomā par iespējamo bērna ienākšanu viņa dzīvē. Jāatzīmē, ka šī grāmata galīgi nav domāta homofobiem, jo Erlendam ir veltīta diezgan liela grāmatas daļa un tā lielākoties ir tik pozitīva, ka jāsāk tie geji gandrīz apskaust. Visi pārējie varoņi ir diezgan melnbalti, bet Erlends gan ir sanācis varen balts un pūkains. Man galīgi nav nekas pret gejiem, tomēr pieņemu,ka viņu dzīve arī Kopenhāgenā nebūt nav tik saulaina, nerunājot nemaz par to, ka katram cilvēkam gluži dabiski ir kādas ēnas puses. OK, man jau arī tas Erlends patika, un viņa čubināšanās ar dzīvesbiedru Krummi ir dikti mīļa.

Es lasīju citu atsauksmes par grāmatu, un dīvainā kārtā tās ir ārkārtīgi dažādas, t.i. ne jau vērtējuma ziņā, bet cilvēki izsaka visdažādākos apgalvojumus par grāmatā izlasīto, stāsta piemērus no savas dzīves, meklē paralēles. Varbūt tas liecina par to, ka “Vientuļniekvēži”, pat nebūdama ideāla grāmata, cilvēkos ir iekustinājusi kādu stīgu – jo visiem ir ģimenes un radi, ar kuriem bieži ir saspringtas, neviennozīmīgas attiecības. Neshovu ģimenē, kurā katrs ir personība, tomēr jūtama vēlme palīdzēt, saprast, salabt mieru, bet līdztekus tam – bailes par to, vai sapratīs un pieņems. Varbūt labāk palikt tai pašā vecajā vēža čaulā un nemeklēt jaunu?… bet vecā jau ir saplīsusi.

Ceru, ka kādreiz varēšu izlasīt arī triloģijas noslēdzošo grāmatu, kura pagaidām ir tikai norvēģiski, jo “Vientuļniekvēži” beidzās ar vienu riktīgu spriedzes āķi. Negaidu gan neko satriecošu, bet nu ziņkāre, protams, moka.

Grāmatas noskaņa man šķita ļoti atbilstoša kādai norvēģu dziesmai, kuras galvenā domā varētu būt: ej cauri dienai un tver katru tās mirkli, jo, iespējams, šī diena var kļūt par tavu labāko dzīves dienu.

Ю Несбё “Спаситель” (2012)

5 komentāri

Ю Несбё. Спаситель / пер. с норв. Н.Федоровой. – Москва: Иностранка, Азбука-Аттикус, 2012. (Jo Nesbø. Frelseren. 2005)

Nesbe__SpasitelJa kādam patīk detektīvi un viņš ir sācis lasīt norvēģu rakstnieka Jū Nesbē sēriju par izmeklētāju Hariju Holi, tad viņš ir nolemts atgriezties pie šī autora atkal un atkal. Rudenī izlasīju sērijas piekto grāmatu “Sātana zvaigzne”, tad nu tagad kārta pienākusi sestajai – Frelseren jeb The Redeemer jeb Спаситель. Latviskota šī grāmata vēl nav (UPD – latviski izdota 2013. gada vasarā ar nosaukumu “Glābējs”), lai arī nupat, pārlecot šai pāri, tika izdota sērijas septītā grāmata “Sniegavīrs”.

Harijs Hole šajā grāmatā ir daudz sakarīgāks nekā iepriekšējā, jo dzeršana ir palikusi pagātnē. “Sātana zvaigznē” mani tracināja mūžīgie viņa dzēruma vai paģiru apraksti, kas grāmatas garumā lika apšaubīt Holes spēju loģiski domāt, un īstenībā arī sižets nešķita priekš detektīva pārāk izstrādāts. Bet Jū Nesbē acīmredzot pieder pie tiem autoriem, kuri spēj rakstīt ar katru grāmatu aizvien labāk, jo Спаситель mani aizrāva un pilnībā iegremdēja asiņaina un auksta Oslo decembra notikumos.

Detektīvā Спаситель Harijs Hole ir pamests viens – Rakele no viņa ir aizgājusi, vecais, labvēlīgais priekšnieks pārceļas darbā uz citurieni, lielākā daļa kolēģu joprojām ir noskaņoti nedraudzīgi. Kā par brīnumu, Hole ir atradis spēkus nedzert un pilnībā iegrimis darbā. Romāna sākumā viņš skaidro kāda narkomāna nāves apstākļus, kas lasītāju iepazīstina ar vispārējo situāciju Oslo – šķietamajā labklājības valstī gan narkomānu, gan nabagu ir negaidīti daudz. Visiem dzīves apdalītajiem gadu desmitiem ilgi ir palīdzējusi norvēģu Pestīšanas armija, un narkomāna nāve neizbēgami noved pie Pestīšanas armijas darbinieku iztaujāšanas. Notikumi pa īstam savērpjas 16. decembra vakarā, kad Pestīšanas armijas organizētā ielas koncertā tiek nošauts viens no tās darbiniekiem. Ātri tiek noskaidrots, ka šāvis ir profesionālis, bet atstāto pēdu un liecību nav pietiekami, lai notvertu noziedznieku uz karstām pēdām. Tikmēr sniegputenis noziedznieku iesprosto Oslo, un meklētājiem ir iespēja sākt pakaļdzīšanos.

Nesbē ir sekojis citu skandināvu detektīvu tradīcijai un šoreiz plaši apraksta gan vidi, gan darbojošās personas. Zinu, ka dažiem šķiet, ka tas ir lieki un jākoncentrējas tieši uz noziegumu, bet man tomēr patīk iepazīties ne tikai ar slepkavības veidiem un izmeklēšanas procesu, bet arī ar tiem notikumiem un cilvēkiem, kam beigās izrādās tikai pastarpināts sakars ar visu notiekošo. Man tas rada sajūtu, ka es tiešām piedalos detektīvā, palīdz iztēloties detaļas un sajust cilvēkus. Nesbē rāda notiekošo gan no izmeklētāja, gan no noziedznieka skatu punkta, un lasītājs kopā ar abiem staigā un skrien pa Oslo. Šāvējs ir horvāts ar nesenā kara pieredzi, bet nošautais ir armijas darbinieks, ietekmīga Pestīšanas armijas virsnieka brālis – ko gan var būt izdarījis tik cienījamas organizācijas loceklis? vai nošauts ir īstais?

Pamazām atklājot visas nejaukās lietas, kas slēpjas aiz izdarītā nozieguma – melus, krāpšanos, nodevību, kukuļdošanu, cietsirdību un brutāli apspiestas cilvēka pamatvajadzības – Harijs Hole secina, ka noziegumu izraisa noziegums un kādreiz Glābējam nevajag traucēt. Ja atskaita pāris dīvainus, jautājumus izraisošus noziedznieka ieradumus, man patika nozieguma atrisinājums, detektīva temps un pieaugošā spriedze – lieliska izklaide pāris dienām.

Хмелевская, Иоанна “Дом с привидениями” (2011)

Komentēt

Хмелевская, Иоанна. Дом с привидениями / перевелa B.Cеливанова. – Mockвa: фантом пресс, 2011. – (Яночка и Павлик; № 1). (Joanna Chmielewska. Nawiedzony dom. 1979.)

Hmelevskay_DomPoļu rakstniece Joanna Hmeļevska kādreiz bija ļoti populāra Padomju Savienībā un joprojām tāda ir palikusi krieviski lasošās publikas vidū. Gandrīz katrā lūgumā pēc izklaidējošas, bet ne stulbas literatūras tiek ieteikti viņas ironiskie detektīvi. Arī es savulaik izmēģināju divus viņas romānus, kas bija apvienoti vienā biezā sējumā. Diemžēl mana lasīšana iegadījās vienā nežēlīga karstā vasarā, kad es aukstuma meklējumos nonācu pat līdz pagrabam un, iespējams, manas prāta spējas smalka humora uztverei bija diezgan ierobežotas. Nekas, visu ir iespējams atkārtot.

Šoreiz ķēros pie neliela detektīva, sarakstīta tālajā 1979. gadā. Galvenie varoņi ir māsa un brālis – Janočka un Pavļiks, kuru tēvam ir kritis lielais loms – mantojumā no ārzemēs mirušā onkuļa tiek saņemta māja Varšavā. Māju gan var mantot ar nosacījumu, ka zem viena jumta tiek apvienota visa ģimene, kas nozīmē līdzšinējo īrnieku izmitināšanu citur, kā arī, protams, vecajai celtnei vajadzīgs remonts. Kā jau nākas, šis process ir mokošs un stresains, īpašus kreņķus sagādā viena veca grimza, kura atsakās jebkur pārvākties. Tomēr sevišķu mantinieku uzmanību izpelnās noslēpumainie bēniņi, jo viena to puse ir aizslēgta ciet ar septiņām nozaudētām atslēgām un nav attaisīta vismaz trīsdesmit gadus.

Romāna sākums mani neiepriecināja, jo autore krietnu brīdi velta stāstam par to, kā mantinieki Habroviči savā ģimenē uzņem pazaudējušos suni, kuram gan sižeta attīstībā būs liela nozīme. Kad ar suņa lietām tiek galā, romāns uz priekšu sāk ripot labāk – ap un par māju sāk risināties daudzi dīvaini un jautri notikumi, kuru epicentrā ir skolēni Janočka un Pavļiks. Simpātiskie brālis un māsa, un viņu draugs suns Habrs ievēro tādas lietas, kas aizņemtajiem pieaugušajiem paslīd garām, un tā viņi kļūst par īstiem detektīviem un palīdz poļu miličiem ķert noziedzniekus.

Grāmatas noskaņa krietni vien atgādina vecos, labos pusaudžu detektīvus. Kaut gan – kāpēc atgādina – tāda tā ir. Zinātkāri, enerģiski bērni, kuri aug saprātīgā, lai arī nedaudz dullā ģimenē, uziet uz pēdām ļaunprātīgiem valsts mantas izlaupītājiem un palīdz tos atrast godprātīgai milicijai. Retro šarmu romānam piešķir atgādinājumi par sociālisma realitāti, kad dolāriem bija īpaša vērtība, bet pēc darba bija fiksi jāskrien uz veikalu, jo var beigties maize. Kaut kas neticams, vai ne?

Kopumā man patika – romāna jaukā atmosfēra un vieglais humors izklaidēja. Lai arī sižets nav diez ko sarežģīts, tomēr patīkamā ņemšanās ap noslēpumainajiem bēniņiem un spītīgo grimzu bija saistoša un intriģējoša. Labprāt kādreiz palasīšu vēl kaut ko no panes Joannas sarakstītā.

Иван Бунин “Тёмные аллеи” (2002)

2 komentāri

Иван Бунин. Тёмные аллеи: сборник рассказов. – Азбука, 2002. (Pirmpublicējums 1943. gadā)

Krievu klasiķi Ivanu Buņinu es gribēju lasīt jau sen. Sākumā bija doma to darīt pavasarī, romantikai veltītajā lasīšanā, tomēr šobrīd nenožēloju, ka Buņina laiks pienāca tieši lapkritī – stāstos ir tik daudz rudenīgas nostaļģijas un smeldzes, ka gribētos to nodēvēt par īstenu rudens grāmatu.

Vairākas dienas domāju, ko rakstīt, jo – kā īsti aprakstīt smaržu, kā pateikt kaut ko sakarīgu par gaistošu miglu un vieglu vēja pūsmu. Buņins ir vissievišķīgākais no līdz šim iepazītajiem rakstniekiem, jo viņa stāsti, kuru struktūras elegantā precizitāte ir nepārprotami vīrišķīga, ir piepildīti ar izjustām attiecību niansēm, smalku dabas uztveri un sajūtām, kuras ir grūti noformulēt – nostaļģija, gaišas skumjas, fatālisms, aizejošs skaistums, netverama sajūtu virma. Buņina sievietes visas ir skaistas, skatītas ar iekārojoša vīrieša acīm, tādēļ daiļa var būt gan vienkārša kalponīte, gan kupla bārdāma, gan muižnieka meita. Skaista ir kaislība, kura uzsit augstu vilnu, lai mīlniekus vēlāk  norautu iztukšojošā, tumšā dzelmē, bet atmiņas par to paliek saldas un rūgtas…

— Все проходит, мой друг, — забормотал он. — Любовь, молодость — все, все. История пошлая, обыкновенная. С годами все проходит. Как это сказано в книге Иова? «Как о воде протекшей будешь вспоминать».
— Что кому бог дает, Николай Алексеевич. Молодость у всякого проходит, а любовь — другое дело. (Тёмные аллеи)

Būdams jau gana pazīstams rakstnieks, Ivans Buņins (1870-1953) pēc revolūcijas emigrēja no Krievijas uz Franciju, turpināja rakstīt un 1933. gadā pirmais no krievu rakstniekiem saņēma Nobela prēmiju. Stāstu krājums “Tumšās alejas” ir sarakstīts vēlāk, laikā no 1938. līdz 1945. gadam (daži stāsti krājumam pievienoti vēl pēc pirmizdevuma iznākšanas), un pats rakstnieks uzskatījis to par savu labāko veikumu. Buņinam rakstīšanas laikā jau bija pie septiņdesmit, viņš atradās emigrācijā, Otrā pasaules kara viducī, bet lielākajā daļā stāstu viņš atgriežas savā jaunībā, vecajā Krievijā un to nav iespējams izdarīt bez zināmas nostaļģijas devas. Pirmsrevolūcijas laika paradumi, karsta jaunība, neprātīgi, kaislīgi gājieni, pārdrošas cerības, jā, arī tam laikam ļoti atklāta juteklība – Buņina varoņi atšķiras no ierastās, stīvās klasikas. Krājuma gala variantā ir 40 stāsti, pārsvarā gana īsi, dažs tikai lappuses garumā. Tomēr teksts ir tik piesātināts, ka man vienai lasīšanas reizei pietika ar trim četriem stāstiem, lai pēc tam varētu ilgāku laika sprīdi prātot: kāpēc viņš tā? un viņa? varbūt varēja citādi? Manas sajūtas varētu raksturot lejup redzamā glezna – lepna, it kā uz brīdi sastingusi māja, kura ietverta krāšņā, bet ar katru mirkli zūdošākā lapu klājumā; nav iespējams pateikt, vai tajā kāds dzīvo, varbūt pamesta pēc vasaras brīvlaika, bet varbūt tās dziļumos kāds tīksminās mīkstos pēļos…

Stanisław Wilk. Старопольский особняк (2009)

“Tumšās alejas” ar nosaukumu “Krēslainās gatves” 1958. gadā ir izdotas arī latviski, bet tas jau bija sen un, visticamāk, grāmata jau vairs nav plaši pieejama. Buņinu varētu būt grūti tulkot, jo viņa valoda ir blīva un senatnīga, iespējams, emigrācijā saglabājusi pirmrevolūcijas laika nedaudz arhaisko skaistumu. Šī gada rudenī Jaunais Rīgas teātris iestudēja izrādi pēc Buņina stāstu motīviem, un aktieris Vilis Daudziņš saka: “Mēs paši tulkojam Buņina stāstus un viņi ir ļoti vizionāri stāsti; nu viņi ir tādi stāsti… tad, kad tu to lasi, tu ne tikai to redzi, tu arī kaut kā jūti, tu ļoti viegli iedzīvojies situācijā un pilnīgi ar garšu, ar ādu sajūti to situāciju, to aukstumu vai vēsumu vai mitrumu vai neērtību vai kaunu, šausmas, visu, kas ir aprakstīts kaut kā ļoti, ļoti izjūti, patiešām. Tā ir ģeniāla literatūra, un mēs ar savu nīkulīgo tulkošanu mēģinām kaut kā to nesabojāt. ”

Так и пережила я его смерть, опрометчиво сказав когда-то,
что я не переживу ее. Но, вспоминая все то, что я пережила с
тех пор, всегда спрашиваю себя: да, а что же все-таки было в
моей жизни? И отвечаю себе: только тот холодный осенний вечер. Ужели он был когда-то? Все-таки был. И это все, что было в моей жизни, — остальное ненужный сон.  (Холодная осень)

Katrs stāsts ir kā maza dzīve, kura līst pāri lasītājam kā rūgtas un nepārvaramas skumjas… tomēr tajās ir kaut kas hipnotizējošs un apbrīnojams.

Ю Несбё “Пентаграмма” (2011)

3 komentāri

Ю Несбё. Пентаграмма / переводчик А. Штрыков. – Москва: Иностранка, 2011. (Jo Nesbø. Marekors (2003.))

Nesbē ir tāds jauks norvēģu autors, kurš raksta detektīvus par Hariju Holi. Nu jau uzrakstījis deviņus, “Pentagramma” (jeb “Sātana zvaigzne”) ir piektais pēc kārtas. Latviski ir iznākuši: trešais – “Sarkankrūtītis” (2007), ceturtais – “Atriebes dieviete” (2011) un nupat arī piektais – “Sātana zvaigzne” (2012). Nav man šoreiz nekāda naida pret latviešu izdevumu, es vienkārši jau pirms kāda laika biju iepirkusi kaudzīti Nesbē mīkstā, pocketbook formātā.

Harijs Hole ir spilgts eksemplārs gana plašajā melanholisko detektīvu – alkoholiķu saimē.  Pēc pāris skaļām lietām viņš ir pazīstams Oslo policists, slepkavību nodaļas detektīvs, bet šīs grāmatas sākumā jau praktiski izsējis savu iepriekš uzkrāto handikapu un atrodas bezalgas atvaļinājumā ar atlūgumu šefam uz galda – dzer, sivēns, dzer. Nodzer pārdzīvojumus par kolēģes nāvi, mīļoto Rakeli ir pametis, bet ar šefu sanīdies, jo nevar pierādīt savas aizdomas par kolēģa korumpētību. Tikai atvaļinājumu laiks karstajā Oslo policijas šefu piespiež zvanīt Holem un izsaukt uz nozieguma vietu – mīklainos apstākļos ir atrasta nogalināta sieviete, pie kuras atrod dimantu piecstaru zvaigznes formā. Pēc tam ir vēl viena slepkavība un vēl viena, līdz kļūst skaidrs, ka tām ir noteikta shēma.

Detektīvs būtu diezgan plakans, ja te tiktu risināta tikai maniaka lieta. Par laimi, Holem ir nenokārtoti rēķini ar kolēģi Tomu Voleru, kas izmanīgi tiek iesaistīti pamatsižetā, savijoties kopā aizvien ciešāk un romāna otrā pusē pārvēršoties divkaujā. Par veiksmīgu fonu romāna notikumiem ir izvēlēts tveicīgais Oslo, autors mums pastāsta dažu labu senu notikumu, kas saistīts ar vecām mājām un to celšanas tradīcijām (lai iegūtu labu apmetumu, pie kaļķiem un ūdens jāpiejauc arī zirga astri un cūkas asinis). Ne mazums laika romānā tiek veltīts Harija Holes dvēseles stāvoklim, un lasītājs neviļus tiek emocionāli iesaistīts  šī lielā, plikgalvainā un sarkanģīmjainā policista pārdzīvojumos.

Spriedze romānā tiek audzēta profesionāli, palielinoties līķu skaitam, pieaug arī intriga. Nesbē nav izticis bez detektīvžanra klišejām, tomēr tās ir apspēlētas gana radoši, lai būtu interesantas – vismaz līķus viņš prot noslēpt ļoti negaidītās vietās.

Labs skandināvu detektīvs, kuru var lasīt arī bez iepriekšējām priekšzināšanām par Holes piedzīvojumiem.

Камилла Лэкберг “Ледяная принцесса” (2010)

4 komentāri

Камилла Лэкберг. Ледяная принцесса / переводчик А. Степанов. – Эксмо; Домино, 2010. – (Misterium).

Nemaz nezinu, vai būšu spējīga šo grāmatu kaut cik objektīvi novērtēt – jo man negaidot uzbruka tāds detektīvu bads, ka tas bija steidzami jāremdē. Lekberga mani gaidīja jau no pavasara, bet satikāmies jūnijā, lai turpmākās diennakts gaitā vairs nešķirtos.

Uzreiz atrunāšu, ka Lekbergas “Ledus princese” ir izdota arī latviski (2011. gadā), tomēr šis tulkojums ir veikts no angļu valodas, un es netaisos lasīt kaut kādu tulkojuma tulkojumu. Zviedru valoda nav nekāds tumbu-jumbu cilts dialekts, lai nebūtu iespējams Latvijā atrast normālu tulku, un varat uzskatīt šo par maigu protestu akciju no manas puses.

Lai arī “Ledus princese” aizsāk romānu sēriju par izmeklētāju Patriku Hedstrēmu, tomēr tā galvenā varone ir rakstniece Ērika Falka. Pēc savu vecāku negaidītas un traģiskas nāves viņa uz laiku ir atgriezusies savā dzimtajā piejūras pilsētiņā Fjellbakā. Te viņa kārto vecāku māju un skumst, ka to, visticamāk, nāksies pārdot, jo viņas rakstnieces karjera Stokholmā nav tik ienesīga, lai varētu izpirkt māsas mantojuma daļu, uz kuru uzstāj māsasvīrs. Pilsēta viņā raisa daudzas nostaļģiskas atmiņas, arī par bērnības draugiem. Vienu no tiem – kādreizējo labāko draudzeni Aleksandru viņa atrod apsarmojušu un iesalušu vannā ar pārgrieztām vēnām. Sākotnēji tā tiek uzskatīta par pašnāvību, bet tālākā izmeklēšana rada par to pamatotas šaubas.

Fjelbaka ir kūrortpilsētiņa, kura ziemās aizmieg, bet Ērika jūt, ka aiz tās ārējā rāmuma slēpjas visas tās pašas nelaimes, kas lielā pilsētā. “Naids, skaudība, alkatība, atriebība – tas viss vārījās vienā katlā, cieši piespiests ar vāciņu, kuru rotāja uzraksts “Ko teiks ļaudis?” Viss slimīgais, sīkais un ļaunais tika paveikts klusumā, neredzami, slēpjoties aiz piedienības plīvura.” Lekberga stāsta ļoti plaši, te ir daudzi personāži, par kuru dzīvēm un paradumiem tiek izstāstīts un var tikai minēt, vai tas tiešām ir jāzina, vai arī tas ir tikai rakstnieces māņu gājiens. Lai atrisinātu noziegumu, ir jāatkāpjas vismaz 20 gadu pagātnē, bet daudzi par to runāt nevēlas vai atmiņas nav pārāk skaidras.

Izmeklētājs Hedstrēms un rakstniece Ērika ir bērnības paziņas, pie kam Patriks pret viņu joprojām lolo siltas jūtas (kas romānā nodrošina mīlas līniju). Ērikai palūgts uzrakstīt par Aleksandru piemiņas rakstu vietējai avīzei, un viņa sāk runāties ar draudzenes tuviniekiem, jo pati viņa Aleksandru nav satikusi gadus piecpadsmit. Draudzenes portrets atklājas dīvains, neviendabīgs, neizprotams: vai Aleksa kaut ko slēpa? vai Aleksas tuvinieki stāsta visu? Gadu gaitā te ir uzslāņojušās viena nepateikta, slēpta lieta virs otrās un trešās un sakusušas kopā, lai Aleksandras dzīvi nāktos šķetināt pa diedziņam.

Lekbergas detektīvs ir ļoti līdzsvarots – tajā ir izsvērta sadzīviskā, pilsētu un vietējo ļaužu aprakstošā daļa, Ērikas ģimenes peripētijas un vēlākā mīlas līnija, bet, protams, dominante ir nozieguma risināšana. Bieži ir tā, ka pārāk plaši sazarots personāžu loks ir traucējošs, tomēr šajā gadījumā man tas likās iederīgi un interesi raisoši. Lekberga arī nebaidās būt sievišķīga un apraksta, piemēram, galvenās varonēs raizes par izskatu pirms randiņa, kas dažiem lasītājiem ir licies neiederīgi. Dīvaini ir tas, ka vīriešu rakstīti detektīvi tradicionāli apcer, piemēram, izmeklētāja paģirainos rītus vai sporta treniņus vai ķibeles ar sievietēm, bet es nekad neesmu lasījusi pārmetumus, ka tie ir pārāk vīrišķīgi. Tas nu tā, vispārīgas pārdomas.

Kopumā detektīvs man patika, drausmīgi gribējās zināt, kas ir slepkava, bet rakstniecei izdevās noturēt intrigu līdz galam. Pavisam izmeklētāja Hedstrēma sērijā ir iznākušas jau astoņas grāmatas, kas nozīmē, ka man priekšā vēl septiņas iespējas izbaudīt klasisku skandināvu detektīvu.

Мюриель Барбери. Элегантность ежика (2011)

4 komentāri

Мюриель Барбери. Элегантность ежика / Пер.: Наталия Мавлевич, Марианна Кожевникова. – 2-е изд. – Иностранка, 2009. (Muriel Barbery. L’élégance du hérisson. 2006)

Konkrētā grāmata bija domāta kā elegants grand jeté jeb lielais palēciens uz Francijas pusi, jo kādēļ gan to nepaveikt ar ezīša eleganci, ja ezīši vispār ir simpātiski dzīvnieciņi un vēl vajag pierādīt, ka viņi nav eleganti.

“Ezīša elegance” ir pasaules bestsellers un jau kādu laiku internetā satieku dažādas sajūsminātas atsauksmes. Tomēr pēc grāmatas izlasīšanas man bija ieilgušas pārdomas:  tā bija literatūra vai tomēr lasāmviela? Spriežot pēc tā, ka grāmata 2010.gadā bija nominēta prestižajai Dublinas prēmijai, tai vajadzētu būt literatūrai, lai gan tagad jau daudz kas tiek nominēts… un pat iegūst balvas.

Grāmatas darbība norisinās bagātā Parīzes daudzdzīvokļu namā,  un galvenās stāstnieces ir divas: piecdesmitgadīgā durvju sardze Renē Mišela un bagātnieku meita – pusaudze Paloma Žosē. Nesaistītas ikdienā, viņas abas ir dīvaines, savādnieces, autsaideres, kuras spiestas slēpt savu patieso dabu un apkārtējiem rādīt iestudētas lomas. Durvju sardze Renē nav ne smuka, ne akadēmiski izglītota, tomēr īstenībā – intelektuāle, kas lasa Tolstoju, skatās Viskonti un klausās klasisko mūziku. Palomai Žosē ir neparasti augsts intelekts, viņa aizraujas ar japāņu komiksiem un plāno izdarīt pašnāvību savā 13-tajā dzimšanas dienā. Abas stāstnieces nedraudzējas, un būtībā viņu ceļi arī daudz nekrustojas. Līdz grāmatas vidum nekāda aktīva darbība nenotiek, vienas vienīgas refleksijas, līdz parādās trešais varonis – padzīvojis japānis Kakuro Ozu, kurš strauji iekaro abu dāmu sirdis.

Galvenā doma, kas caurvij romānu, ir autores koķetēšana ar to, ka apkārtējie līdzcilvēki, lielākoties snobiski bagātnieki, nav spējīgi novērtēt īstas vērtības un viņu neievērotie cilvēki var izrādīties daudz dziļāki un dvēseliskāki par viņiem pašiem.  Darbības vide – grezns daudzdzīvokļu nams būtībā parādīta kā snobiska Francijas sabiedrība, kurā joprojām (saskaņā ar autores parādīto) ir ārkārtīgi liela nozīme gan šķiriskam dalījumam, gan bagātībai. Durvju sardzes galvenās raizes ir par to, lai kāds neierauga viņas gudrību, jo tad bagātnieki sajutīsies neērti, tomēr tas netraucē viņai pašai slepus tīksmināties par savu garīgo pārākumu. Kurš šeit ir īstais snobs? Manā uztverē cilvēka zināšanas vai skaistums vai bagātība nekādā veidā nepadara viņu labāku par citiem, un īsteni gudrs ir tas cilvēks, kurš spēj mācīties no ikviena, arī tāda, kas viņam liekas nepieņemams. Madame Mišela, savukārt, bagātību ir viennozīmīgi novienādojusi ar inteliģenci un bagātnieku netīšās gramatiskās kļūdas uzskata par kulturālas bojāejas sākumu.

Reti gadās, ka nepatīk galvenie varoņi. Tā nu tas ir, ka abas varones man neizraisīja nekādas simpātijas. Pusaudzes gadījumā viņas paustie uzskati gan ir piedodami, jo te rakstniece labi parāda tam vecumam raksturīgo melnbalto dzīves uzskatu, netīksmi pret vecākiem un ģimenes vērtību nosodīšanu. Tai pašā laikā Renē, kas tīksminās par spēju uztvert fenomenoloģijas idejas, garīgi nav kļuvusi par pieaugušu cilvēku, izvēlējusies slēpties un dzīvē piedalīties ar skatu no malas. Es tiešām nesaprotu, kā ir iespējams nopietni postulēt, ka durvju sardzei nepienākas lasīt “Annu Kareņinu”. Renē pārliecība: “Ja klasiskās literatūras skaistums ir saprotams ar mazļautiņu uztveri, kas ar to nav pazīstami, tas pazemina tās prestižu izglītotu cilvēku acīs.” Cik kropla iedoma!

Grāmatas autore ir filozofijas profesore, kas diemžēl aiziet pa tradicionālu ceļu, ideālo pasauli rādot caur svešas kultūras – Japānas – prizmu, bet savējo dažādi noniecinot. Man daudz vairāk patīk man mīļā skota Makkola-Smita, arī filozofijas profesora, samiernieciskā un dzīves skaistumu meklējošā attieksme, kas harmonisku dzīvi atklāj gan Botsvānas mazļautiņos, gan Edinburgas intelektuāļos.

Bārberijas grāmata varētu būt viena no tām, kas mūsu lasīšanas vidē aizpildītu nišu ar nosaukumu “pa ceļam uz nopietno literatūru”. Tai ir pietiekami interesants sižets, oriģināli galvenie varoņi, neordināras un šķietami filozofiskas domas, kas lasītājam rada intelektuālu iespaidu. Plašām lasītāju masām varētu patikt, izdevējam tā būtu komerciāla veiksme, savukārt prasīgs lasītājs atrastu arī kādu graudu starp pelavām.

Наталия Соколовская. Литературная рабыня (2011)

1 komentārs

Наталия Соколовская. Литературная рабыня: будни и праздники. – Санкт-Петербург: Азбука, 2011. (Pirmizdevums 2007.gadā ar pseidonīmu Наталья Сорбатская.)

Ja kāds sev izveido lasīšanas plānu tuvākajiem diviem mēnešiem, pie kura nolemj stingri pieturēties, tad vienmēr (saskaņā ar Mērfiju) kaut kas nobrūk. Šajā gadījumā es sāku lasīt grāmatu, no kuras nespēju atrauties. Nopirku to pilnīgi nejauši, nezināju neko par autori vai viņas daiļradi, tomēr grāmatveikalā acis aizķērās pie nosaukuma un, nedaudz palasot, aizrāvos. Grāmata ir tik specifiska, ka es dziļi šaubos, vai vēl kādu tā ieinteresēs, tomēr mani tā uzrunāja tik ļoti, ka vēlos padalīties kaut vai pati ar sevi.

Natālija Sokolovska ir krievu rakstniece, kura Krievijā nav milzu populāra, lai arī literārās aprindās pazīstama – dzejniece un gruzīnu poēzijas atdzejotāja, ilggadīga literārā redaktore, vairāku prozas grāmatu autore. Viņas līdz šim vienīgais romāns “Литературная рабыня” 2008. gadā ieguva Gogoļa prēmiju un tika iekļauts Nacionālās prēmijas “Большая книга” garajā sarakstā.

Es gaidīju, ka romāns vēstīs par izdevniecības un literārās darbības aizkulisēm, un būtībā manas cerības attaisnojās – tikai mazākā apjomā. Romāns ir veidots kā atmiņu plūsma par autores dzīvi, sākot no studiju gadiem, bet tā struktūrā ir iekļauti arī trīs pilnīgi patstāvīgi vēstījumi, kurus varētu nosaukt par īsstāstiem. Sākotnēji man pat likās, ka stāstījums ir autobiogrāfisks, jo tas atstāja ārkārtīgi patiesu iespaidu, tomēr drīzāk tas ir veidots pēc rakstnieces dzīves motīviem. Pirmā lielā atkāpe ir par varones dzīvi Gruzijā (kurā Sokolovska tiešām ir pavadījusi 10 gadus) un jāatzīstas, ka es pirmo reizi daiļliteratūrā lasīju par 1989.gada aprīļa un 1991./1992.gada ziemas notikumiem Gruzijā. Gruzija ir rakstnieces mīlestības zeme, un viņa par to raksta ar lielu sirsnību. Izjūkot PSRS, viņa ir spiesta braukt mājās uz Pēteburgu un sāk strādāt izdevniecībā. Te nu lasītājs uzzina par visādām grāmatu izdošanas biznesa peripētijām, ar kurām saskaras galvenā varone – naiva un labticīga būtne. Darba attiecības ar izdevniecības direktoru tiek raksturotas ar anekdotes palīdzību: “Reiz gruzīnam jautāja, vai viņš mīl tomātus. Gruzīns padomāja un atbildēja: “Ēst mīlu, bet vispār – nē.” Lūk, tā arī direktors – ne jau Dašu viņš mīl, bet gan ēst viņu mīl: viņas smadzenes, dvēseli, radošās spējas.

Viens pēc otra tiek izstāstīti arī stāsti par divām autorēm, ar kurām viņa strādā: fantastisks, uz sentimenta robežas balansējošs vēstījums par Aidanu, dzīves ceļos krietni papluinītu azerbaidžānieti, kuras patiesais stāsts kļūst par bestselleru, savukārt otrs – par nu jau nodrošinātu Spānijas krievieti, kura izdomājusi kļūt par rakstnieci un tādam nolūkam meklē “literāro nēģeri”.

Ja uz sižetu paskatās no malas, tas varētu šķist diezgan nevienmērīgs, bet autorei izdodas stāstījumu noturēt vienā līmenī, veiksmīgi sasaistot kopā personīgo un darba dzīvi. Te ir arī daudz jaukas pašironijas, kalambūri, daža atkāpe par vispārīgām tēmām. No krievu autoriem Sokolovska man visvairāk atgādina I.Grekovu, kura arī spēja par skumjām un grūtībām rakstīt viegli, bez nomācoša, spiedīga smaguma. Tas ir par dzīvi – vienkārši un gudri.

Pirmkārt, man grāmata patika, jo kaut kas tajā priekš manis bija ļoti personisks. Tā kādreiz gadās, ka autora uzrakstītais dziļi un sāpīgi atsaucas lasītāja dvēselē. Otrkārt, grāmatai ir ārkārtīgi laba, izteiksmīga un interesanta krievu valoda; tādas grāmatas ir kā leksikas paraugs. Treškārt, tā ir grāmata, kuru var viennozīmīgi definēt kā “sieviešu prozu” tās vislabākajā izpausmē – tās ir sajūtas un emocijas, kuras nespēs aprakstīt neviens vīrietis, tomēr tajā nav plikas jūtināšanās un asaru spiešanas. Kā saka viens no Gruzijā satiktajiem personāžiem: “Nevajag tik daudz domāt. Vajag vienkārši mīlēt. Kā būs, tā būs.”

Domāju, ka grāmata varētu patikt tiem, kam ir interese par pēdējo gadu krievu daiļliteratūru, grāmatu izdošanas biznesa aizkulisēm un labu, saistošu stāstu. Vairāk jau sievietes uzrunājošu, tomēr tā noteikti nav masu literatūra ar iepriekš paredzamu sižetu un struktūru.

Косюн Таками “Королевская битва”

1 komentārs

Косюн Таками. Королевская битва / Пер. М. Кондратьевa. – Санкт-Петербург: Амфора, 2005. (Takami KōshunBatoru Rowaiaru (1999); Koushun Takami. Battle Royale (2003))

Lielākā daļa lasītāju atzīstas, ka “Karalisko cīņu” ir paņēmuši lasīt, lai salīdzinātu ar “Bada spēlēm”. Neesmu izņēmums, jo līdz šim par to neko nezināju. Pēc grāmatas izlasīšanas varu teikt, ka man ir grūti iedomāties, ka Kolinsa, kura sarakstīja “Bada spēlēs” piecus gadus pēc “Karaliskās kaujas” pārtulkošanas angliski, nebūtu zinājusi vismaz tās sižetu. Idejas sakritība ir uzkrītoša, lai gan, protams, pieeja sižetam ir atšķirīga.

“Karaliskā cīņa” ir ļoti melna, asiņaina un depresīva grāmata. Tās darbība notiek izdomātā, totalitārā valstī Tālo Austrumu Āzijas Tautas Republika, kuras vadītājs ir mītisks Lielais diktators. Valdība ir ieviesusi eksperimentālu militāru programmu, kuras nolūks ir iedzīvotāju pilnīga pakļaušana ar terora un iebiedēšanas palīdzību. Programma paredz, ka katru gadu izlozes kārtībā tiek noteiktas 50(!) klases, kuru piecpadsmitgadīgie skolēni tiek aizvesti uz vientuļu salu un palaisti tur cīnīties savā starpā uz dzīvību un nāvi. Pēdējais dzīvais saņem mūža pensiju un Diktatora foto ar autogrāfu. Spēles noteikumi ir gana izsmalcināti, to galvenais mērķis – veicināt nogalināšanu. Tā kā skolēniem pēc nejaušības principa tiek piešķirti arī dažādi ieroči, tad nogalināt var ļoti dažādi – nošaut, nodurt, nožņaugt, pārcirst galvu ar mačeti, nogrūst no ēkas vai klints, noindēt utt. Šajā grāmatā spēlē aprakstīto 48 stundu laikā ir 40 līķi – es esmu jūs brīdinājusi!

Godīgi sakot, sākotnējais uzstādījums man šķiet baltiem diegiem šūts, jo grūti ir iedomāties valsti, kura katru gadu kāda mistiska eksperimenta vārdā nogalina 2050 pusaudžus (lai arī populācija ir liela, un iespēja nokļūt programmā pusaudzim ir 1/80). Pie kam vecāku lojalitāte režīmam neko nenozīmē – visu nosaka izloze, kas manā izpratnē varētu novest arī pie paklausīgo pilsoņu dumpošanās. Ja runā par darbības norisi un personāžiem – viss ir daudz ticamāk un loģiskāk. Lasītājs tiek vairāk vai mazāk iepazīstināts ar visiem 42 skolēniem (21 puisis, 21 meitene), tiek analizēta to personība un iespējamie darbības motīvi; līdz ar to pat spēles lielākie kretīni lasītāja acīs nav monstri vai vienkārša lielgabalu gaļa. Autors gan varēja lasītāju nedaudz pažēlot un par kādi trešdaļu samazināt skolēnu skaitu, grāmatai tas varētu nākt par labu, jo apjoms (600+ lpp.) tomēr ir paliels.

Asiņainais sižets man neļauj par grāmatu jūsmot, kā arī nevaru teikt, ka es būtu pilnībā pieņēmusi autora izdomāto pasauli, tomēr personāžu psiholoģiskie portreti, viņu izvēles analīze un tik dažādā uzvedība krīzes situācijā grāmatu padara aizraujošu. Tiek ņemtas vērā arī pusaudžu vecuma īpatnības, līdzšinējās savstarpējās attiecības, atklāti dažādi noslēpumi, kuru glabāšana nāves draudos nav vairs būtiska. Grāmatas lielākā vērtība varētu būt tās morālās dilemmas, kuru priekšā nonāk skolēni. Nogalināt savus klasesbiedrus negrib neviens, tomēr ļoti ātri atrodas daži, kuri pieņem spēles noteikumus, bet ir arī tādi, kuri labāk mirst paši. Lielais dalībnieku skaits autoram atļauj izspēlēt visdažādākās situācijas, kuras neatkārtojas – daļa no slepkavībām tiek veiktas, jo daudzi ir nobijušies līdz nāvei un neatšķir vairs draugus no ienaidniekiem, daļa izvēlas cīnītie vieni, citi – meklē grupu, savukārt divi dalībnieki ir truli slepkavas. Pilnīgi droši var apgalvot, ka salā tiek iepazīta katra dalībnieka patiesā seja.

Uz “Karaliskās cīņas” fona Kolinsas “Bada spēles” izskatās pēc meiteņu grāmatas, kurā dominējošā tomēr ir mīlestības līnija. Takami pasaulē mīlestība ir otrā plāna parādība (lai arī klātesoša), un sajūtas vairāk līdzinās Goldinga “Mušu valdniekam” – notiekošā  iracionalitāte cilvēkus atsviež pirmatnējo instinktu varā, un nav nekādas pārliecības, ka stāstam ir laimīgas beigas.

“Karaliskā cīņa” bija asiņaina un gana aizraujoša lasāmviela, bet man laikam šobrīd būs gana tāda veida literatūras. Ja man atkal sagribēsies vājprātīgu slaktiņu, atcerēšos par Stīvena Kinga “Long Walk“, līdzīga esot arī Sergeja Lukjaņenko “Рыцари сорока островов” un James DashnerThe Maze Runner“.

 

Older Entries Newer Entries