Sākums

Елена Чижова “Время женщин”(2010)

Komentēt

Елена Чижова. Время женщин. – Москва: АСТ, Астрель, 2010.

Jeļenas Čižovas grāmata manā plauktā gulēja jau krietnu laiku, līdz noskatījos par to vienu vlogu un atcerējos, ka vispār martā derētu lasīt grāmatas, ko sievietes uzrakstījušas par sievietēm. Visticamākais, ka grāmatu es nopirku, jo 2009. gadā tā saņēma krievu Bukeru kā labākais romāns krievu valodā, ka arī tēma – pēckara dzīve Ļeņingradā – šķita saistoša. Un kavējos lasīt arī tēmas dēļ, jo neko priecīgu tā nesolīja. Iespējams, tā ir kopēja postpadomju telpas tradīcija – pagātni attēlot padrūmās krāsās, lai gan (aizsteidzoties priekšā izklāstam) jāatzīmē, ka Čižova ir izmantojusi ļoti tumšu paleti.

Romāna darbība sākas 50-to gadu otrā pusē. Jauna sieviete Antoņina ir atbraukusi no laukiem uz Ļeņingradu strādāt kādā uzņēmumā, par to viņai piešķir vietu strādnieku kopmītnē (šadu darbaspēku nievīgi dēvē par “лимитá”). Saskaņā ar Pelnrušķītes shēmu viņa iepazīstas ar princi, tomēr princis drīz nozūd, atstājot viņu grūtu. Pēc bērna piedzimšanas Antoņinai piešķir istabu komunālā dzīvoklī, kur dzīvo vēl trīs pilsones, kas jaunību pieredzējušas pirms revolūcijas. Kā trīs moiras Ariadne, Glikērija un Jevdokija apstāj mazo meiteni un turmāk aktīvi piedalās tās audzināšanā. Māte meiteni nosaukusi padomju laikam dīvainā vārdā par Suzannu, bet “moiras” apspriežas un nolemj meiteni slepus nokristīt par Sofiju un tādā vārdā to dēvēt mājās. Mazā Sofija ļoti ilgi nerunā, taču tas netraucē viņai ierādīt pat franču valodu un iegūt visādi citādi smalku cara laika audzināšanu. Ar līdzekļiem gan ir ļoti trūcīgi, pensijas “moirām” ir ļoti mazas, un Antoņina  raujas vairākās maiņās, lai savilktu galus kopā.

Romānu caurstrāvo bažas un nemiers, autore dod vārdu gan mātei, gan meitai, gan “moirām”. Antoņina uztraucas par iztiku, pārtikas un drēbju iegūšanu, viņa ļoti nervozē, lai par meitas mēmumu neuzzina darbā, jo citādi – “atnāks, atņems, ieliks iestādē”. Romānā labi parādīts, kā vietējās varas – nosacītās “dāmu komitejas” neredzamā roka ir sastingusi brīdinošā žestā virs visiem uzņēmuma darbiniekiem un uzmana, lai viss būtu “kā pienākas”. Cilvēku personiskā dzīve ir visa kolektīva uzraudzībā. “Moiras” nespēj sadzīvot ar jauno iekārtu, viņas visas ir kara laikā vai Staļina represijās pazaudējušas savus tuviniekus, praktiski vientuļas un Sofija viņu dzīvē ir kā mazs saulstariņš.

J.Antipova “Meitene no Pereslavļas”(1964)

“Sieviešu laiks” nav garš romāns, taču es biju laimīga, kad tas beidzās, jo tas bija drūmi. Antoņina nopietni saslimst, tur ir daudz murgainu sapņu, kam pa vidu jaucas reliģijas atliekas, zemnieku māņticība, padomju represijas. Ne viņas, ne citu romāna varoņu dzīvi nav par ko apskaust – cilvēki staigā kā pa virvi virs bezdibeņa, cenšoties nepaklupt padomju sistēmas ierobežojumos. Visi ir iebaidīti, tramīgi, un pat labie varoņi var izpausties tikai slepus, pa kluso. Man patika, kā romānā ir parādīta ikdiena – komunālā virtuve, pārtikas ieguve rindās, darbs rūpnīcā, pieticīgā izklaide, pastaigas pa Ļeņingradu. Tai pašā laikā tas viss tomēr bija ļoti pietuvināti, subjektīvi vairāku sieviešu skatījumi uz dzīvi, gribējās, lai autore ik pa laikam paņem plašāk un ieliek varoņus lielākā ainā. Lai gan – arī tādam skatījumam ir vieta zem saules.

Romāna izskaņā Sofija ir pieaugusi, kļuvusi par mākslinieci un 80-to gadu beigās atskatās uz savu bērnību. Viņa jūt lielu nostaļģiju pēc savām “babuškām” un bērnības laiku, kad mēmums viņu vienlaikus norobežoja un pasargāja no lielās pasaules. Autore gan nav izvērsti parādījusi Sofijas dzīvi pusaudžu gados un jaunībā, tikai pametusi vispārēju informāciju, bet būtu bijis interesanti uzzināt, kā un kāpēc Sofija beidzot sāka runāt, kā iekļāvās padomju “kolektīvā”. Iespējams, ka romānu bija vērts lasīt, lai iegūtu ne tik daudz faktu, cik izbaudīt padomju Ļeņingradas atmosfēru (kurā atgriezties gan negribas).

Jana Vagnere “Vongezers”(2017)

3 komentāri

Jana Vagnere. Vongezers / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaizgne ABC, 2017. (Яна Вагнер. Вонгозеро. 2011)

vagnere_vongezersJa termometra stabiņš noslīd krietni zem nulles, tad laiks meklēt grāmatu, ar kuru kopā var labi pasalt. Krievu rakstniece Jana Vagnere savā debijas romānā lasītāju iesēdina automašīnā un sniegotā decembrī kopā ar galveno varoni liek bēgt no gripas apsēstās Maskavas uz Karēliju. Varoņi sākumā netic, ka slimību nav iespējams apstādināt, tomēr drīz top skaidrs, ka tā ir pandēmija un bojā iet visa televizora ekrānā redzamā pasaule. Dažādi apstākļi lielā steigā piespiež sapirkt vēl dabūjamo pārtiku un izejvielas un laisties, ko riepas nes. Galamērķis ir Vongezers Karēlijā, kur bēgļi cer izvairīties no citiem gripas baciļu pārnēsātājiem.

Romāna galvenā stāstniece ir Anna, kas laimīgi precējusies ar Sergeju un audzina dēlu−pusaudzi no iepriekšējās laulības. Annas nodarbošanās grāmatas garumā netika nosaukta, varbūt viņa tiešām dzīvoja laimīgu mājsaimnieces dzīvi Piemaskavas jaunajā ciematā, līdz to pārtrauca satriecoši notikumi lielpilsētā. Īstā brīdī uzrodas Sergeja tēvs – izbijis zinātnieks, kas uzzīmē pareizo nākotnes ainu un liek krāmēt koferus. Viņiem pievienojas kaimiņu ģimene, Sergeja bijusī sieva ar bērnu un ceļā arī Sergeja draugi. Anna reflektē par situāciju, klusi ienīst Sergeja bijušo, besās par kaimiņiem un draugiem. Lieki teikt, ka visi cilvēki šajā grāmatā tiek attēloti galēja šoka stāvoklī, kas ar laiku kļūst hronisks – bailes, nervozitāte un panikas uzplūdi divu nedēļu garumā. Varoņi nav nekādi foršie, neviens neizraisa īpašas simpātijas, taču galvenais jautājums šajā stāstā, protams − kā es rīkotos šādā situācijā? Vai man arī sāktos kaut kādas histērijas vai dīvainas palēninātas reakcijas?

Šķiet, ka sajūsminātākās atsauksmes nāk no tiem lasītājiem, kas grāmatu lasījuši pēc iespējas ātri, jo sižets it kā nav tas asākais, diezgan daudz laika tiek pavadīts vienkārši braucot un baidoties, tomēr ik pa laikam varoņiem jārisina samezglotas situācijas, kas mudina šķirt lapas, lai uzzinātu iznākumu. Man grāmatu vairāk sanāca lasīt ceļā – patīkami iekrist uz minūtēm divdesmit – taču tas vienalga ir par lēnu, lai es nesāktu domāt par varoņu raksturiem un notikumu iespējamo atbilstību realitātei. Es pat īsti neatceros citu romānu, kur man tik ļoti kristu uz nerviem galvenā varone – un ar katru lappusi aizvien vairāk. Kaut kāds vīteņaugs tā Anna – iekārusies savā Sergejā kā mantiņa eglē un galvenais stress ir uzmanīt, lai tas uz bijušo sievu neskatās un vispār ir rokas stiepiena attālumā. Bērns viņai ir otrā plānā, bet visi citi – dziļā ceturtā. Līdz ar to arī pārējie varoņi caur Annas prizmu ir iznākuši stereotipiski – nodzēries zinātnieks, trekns biezais ar smuku, bet pastulbu sievu, apnicīgs draugs ar stervozu sievu; vienīgi Sergejs ir eņģelis, tikai tas viņu nepadara interesantāku.

Iespējams, tas ir autores pieredzes trūkums, bet es bieži aizdomājos, kā tiek risināta problēma. Teiksim, varone smagi saslimst, bet par ceļam gatavoto zāļu krājumu visi veiksmīgi aizmirst un viņa dzer tikai karstu tēju. Kā var nepaņemt līdzi antibiotikas iekaisumam? Domāju arī par vispārējo situāciju − manuprāt, pilsētas mirst par ātru un pārtikas krājumi arī beidzas par ātru (potenciālie ēdēji taču nomirst), kā arī visa sabiedrība aizdomīgi ātri zaudē cilvēcisko seju. Var jau būt. Nezin, vai Karēlijā tiešām ir iespējams izbraukt pa pāris mēnešus netīrītiem ceļiem? Un vispār ceļi taču netiek tīrīti − kā viņi tika līdz tai Karēlijai? Ceļā ir diezgan daudz laimīgu sagadīšanos, varoņiem veicas, bet tam laikam es nepiesiešos, jo jātic taču, ka dzīvē tā gadās.

Ņemot vērā iepriekšminēto, iesaku grāmatu lasīt ātri un labāk neiedziļināties visādos smalkumos, tas ir vienkāršs trilleris par izdzīvošanu. Labi noder padomāšanai par pasaules trauslumu un personisko sagatavotību kataklizmām. Ja jūs gribat īstu ceļa stāstu − melno distopiju, pēc kuras dzīvot negribas, lasiet Kormaka Makārtija “Ceļu”.

Наринэ Абгарян “Всё о Манюне” (2016)

Komentēt

Наринэ Абгарян. Всё о Манюне: трилогия. – Москва: АСТ, 2016.

(Triloģijā iekļauti trīs romāni: Манюня (2010), Манюня пишет фантастичЫскЫй роман (2011), Манюня, юбилей Ба и прочие треволнения (2012))

abgarjan_manunaKā jau ierasts, gada nogalē man sagribējās lasīt bērnu literatūru, un savā plauktā atradu rudenī nopirktu, biezu grāmatu par Maņuņas piedzīvojumiem. Autore − pārkrievojusies armēņu rakstniece Narinē Abgarjana pēdējo gadu laikā ir sarakstījusi vairākus romānus pieaugušajiem, kas izpelnījušies lasītāju un kritiķu atzinību, un man arī gribējās tos izlasīt. Taču vispirms − autores debija literatūrā, kurā viņa apraksta savu delverīgo bērnību Armēnijas mazpilsētā. Abgarjana stāsta, ka rakstīt viņa sākusi smagā dzīves periodā, kad viss apkārt licies slikti, un mazu stāstiņu veidā publicējusi savā blogā. Rakstīšana viņu izvilkusi no bezizejas, savukārt viņas blogu un tā popularitāti ievērojuši izdevēji.

Romānu centrā ir divas ģimenes – Abgarjani un Šaci; Abgarjani ir armēņi, tēvs – zobārsts, mamma – krievu valodas skolotāja, un uz to brīdi viņiem ir četras meitas  – Narinē, Karīna, Gajanē un Sona, savukārt Šaci, kā var noprast, ir ebreju izcelsmes, un viņu ģimenes rota ir Ba jeb Roza Šaca – kareivīga un valdonīga vecmāmiņa, kas diriģē savu mazo armiju – dēlu Mihailu, talantīgu inženieri, un mazmeitu Mariju jeb Maņuņu (vedeklu Ba no ģimenes ir sekmīgi izdiriģējusi). Narinē un Maņuņa ir vienaudzes, draudzenes, un caur viņu draudzību satuvinās arī abas ģimenes.  Nav īsti atklāts kāpēc, bet stāstījuma sākumā Ba ļoti uzmanīgi iepazīstas ar Abgarjanu ģimeni (parasti bērnu draugus mēs uzņemam kā pašsaprotamu lietu (līdz kaut kas nesāk iet greizi)). Varbūt tas ir saistīts ar nacionālo jautājumu, jo pilsēta Bērda, kurā dzīvo romāna varoņi, atrodas netālu no robežas ar Azerbaidžānu, varbūt vecmāmiņa izbaudījusi nepatiku pret savu tautību. Man īsti arī nekļuva skaidrs, kādā valodā varoņi sazinās − loģiski jau būtu, ka armēņu, bet pilnas pārliecības par to nav.

Romāna darbība notiek padomju laikā, 20. gs. 80-to gadu sākumā, un jāatzīst, ka tā ir laba iespēja jaunākas paaudzes lasītājiem neuzbāzīgā veidā ieraudzīt tā laika vidi – kas ir deficīts, kā darbojās blata sistēma, ko tolaik nozīmēja ārzemju košļene un krāsains iepirkumu maisiņš, kā cilvēki stāvēja rindās, kā “medīja” vienkāršas, ikdienišķas lietas, kas šobrīd veikalos atrodamas bez piepūles. Piemēram, trešā grāmatā stāsts par to, kā Bā gatavojas svinēt savu jubileju un vāc pārtiku svētku galdam – šai procesā ir iesaistīti divu ģimeņu draugi un radi pat no Gruzijas un Maskavas. Cilvēks jau pierod pie visa, tomēr šobrīd atmiņas par padomju laika ikdienu liek noskurināties, it īpaši es jutu līdzi Abgarjanu mammai, kam jāpabaro un jāapkopj četru bērnu ģimene. Otrā grāmatā ir izjusti aprakstīta dzīve pionieru vasaras nometnē, kas no šībrīža skatu punkta šķiet kā jauno SUV-iešu izturības treniņš – kas izgājis tādu nometni, tam dzīvē vairs nekas neliksies grūts vai neērts.

Pilnīgi pieļauju, ka padomju fons uz āru izpeldēs vairāk tiem, kam pašiem ir tādas atmiņas, bet citi akcentu liks uz meiteņu piedzīvojumiem. Teikšu godīgi, ka es biju gaidījusi kaut ko maigāku, vai arī manī ir par daudz pieaugušā. Kā es iedomājos, ka mans bērns ar nevainīgām acīm izvilktu no adīkļa adāmadatu un iebāztu to rozetē… es viņu nosistu, godavārds, ja vien viņu pirms tam nebūtu jau nositusi elektrība. Šo gājienu gan izpilda visdullākā māsa Karīna, kas vispār ir apkārtnes bosiks un puiku bieds, bet Maņuņa ar Narku arī cenšas neatpalikt. Nolēkt no otrā stāva ar atvērtu lietussargu? Dauzīt ar galvu pret sienu, lai degunam būtu smuks kuprītis? Abgarjana raksta, ka viņas mīļākā rakstniece ir Astrida Lindgrēne, tomēr Lindgrēnes varoņiem bija drusku vairāk veselā saprāta un trakākos gājienus līdzsvaroja labdabīgas, sirsnīgas izpausmes. Abgarjanas varoņi – gan lielie, gan mazie – brīžiem visi šķiet kā no ķēdes norāvušies (varbūt vaina temperamenta atšķirībās?). Es, piemēram, nezinu, vai būtu laimīga pār tādu kaimiņieni kā slavenā Ba: Кто бы посмел отказать Ба в помощи? Никто! Жить хотелось всем. Varbūt Ba arī ir valdonīga līdz smieklīgumam, tomēr savam dēlam personisko dzīvi viņa ir sačakarējusi pamatīgi.

No trim grāmatām man vislabāk patika trešā, jo laikam jau visi trakākie notikumi bija izstāstīti, autore nomierinājusies un te bija vairāk lirisma un vienkārša humora bez histērijas pieskaņas. Mani tomēr nomāca meiteņu infantilisms un vecāku stulbās audzināšanas metodes, kas faktiski nedeva nekādu rezultātu, ja jau par bērnības nedarbiem iespējams uzrakstīt tik biezu grāmatu (ja kādu sit un apsaukā par deģenerātu, tad viņš agri vai vēlu arī sāk uzvesties kā tāds). Bet vispār – bija par ko pasmaidīt un pat pasmieties, kā arī dzīvi un liriski attēlota Armēnijas mazpilsētas padomju ikdiena.

abgarjana_manuna_baVispār jau tikai pēc smaržas, kas lidinājās pār Bērdu, bija iespējams viegli noteikt gadalaiku. Pavasaris smaržoja pēc Lieldienu gardumiem – jaunie zaļumi, vārīta zivs un krāsotas olas, vasara – pēc zemeņu, aprikožu un riekstu  ievārījuma, bet rudens… mmm… rudens smaržoja pēc Gargantijas laimīgā sapņa. Šķiņķa aromātu nomainīja kanēlis un vaniļa – saimnieces pildīja žāvētus augļus ar dažādu apceptu riekstu maisījumu, pārkaisīja ar kanēli un vaniļu un noslēpa tālāk no bērnu acīm. Citādi šie saldumi varēja nenodzīvot līdz Jaungada svētku galdam. Nervus kutināja uz lielām paplātēm saliktu bumbieru un persiku aromāts, tie tika karamelizēti vīna sīrupā. Vēsās, labi vēdināmās telpās “nonāca kondīcijā” garas čurčelas strēmeles.

Sibillas atsauksmi var lasīt šeit.

Маргарита Хемлин “Дознаватель” (2012)

10 komentāri

Маргарита Хемлин. Дознаватель: роман. – Моска: Астрель, 2012.

hemlin_doznavatelEs zinu, ka krievu mūsdienu literatūru oriģinālvalodā latviešu lasītājs lasa maz, jo lasīšana krieviski vispār ir gājusi mazumā, kā arī interese par procesiem šī brīža krievu literatūrā nav liela. Man savukārt ir gana daudz citu lasīšanas plānu un projektu, taču pāris grāmatu gadā pie manis nonāk. Par Margaritas Hemlinas romānu es dzirdēju tik sajūsminātu attieksmi, ka man vienkārši nekas cits neatlika, kā meklēt to bibliotēkā un − brīnumainā kārtā − arī atrast un izlasīt. Saprotu, ka augšminēto apstākļu dēļ šis nebūs mans populārākais ieraksts, bet man grāmata ārkārtīgi patika, pat drusciņ “nonesa jumtu”, un mani mocītu slikta sirdsapziņa, ja es neuzrakstītu nevienu vārdu.

Par rakstnieci Margaritu Hemlinu (1960-2015) es pirms tam nebiju dzirdējusi neko, lai gan viņas romāni un stāstu krājumi (to gan nav daudz) tikuši iekļauti dažādu krievu literāro balvu listēs. Viņa ir Ukrainā dzimusi ebrejiete, kas absolvējusi Maskavas Literatūras institūtu, taču sākusi publicēties diezgan vēlu (viņas pirmais stāstu krājums tika izdots 2008. gadā). Pēc tam jau grāmatas nāca viena pēc otras, bet diemžēl pirms gada rakstniece pāragri aizgāja aizsaulē un nu jau var sagaidīt tikai kādu radinieku pabeigtu melnrakstu (Hemlinas vīrs un māsa arī ir literāti).

Romāns “Дознаватель” teorētiski būtu ierindojams pie detektīviem, varētu pat teikt − retrodetektīviem, taču kaut kādā dīvainā veidā diezgan ilgu laiku nav pat saprotams, ka lasītājs tiek vests noziedzniekam pa pēdām. Romāna darbība notiek Čerņigovā − provinciālā pilsētiņā Ukrainas ziemeļos 1952. gadā. Galvenais varonis ir milicis Mihails Cupkojs, kurš strādā ar lieciniekiem (дознаватель − nezinu, kā to sauc latviski), taču reiz viņš tiek nosūtīts uz nozieguma vietu kā izmeklētājs. Savas mājas pagalmā ir nogalināta sieviete vidējos gados, ātri tiek apcietināts viņas mīļākais, kurš cietumā atzīstas un izdara pašnāvību − lieta tiek slēgta. Tomēr pilsētā klīst nelāgas baumas, un kādu dienu Mihails, ejot garām nogalinātās mājai, ierauga viņu iznākam pa vārtiņiem − kas notiek?! Tas ir tikai sākums apjomīgam, daudzslāņainam stāstam, kurā ir daudz neviennozīmīgu, pat noslēpumainu tēlu, kas sākumā šķiet vienkārši, bet pēc tam atklāj vienu slāni pēc otra.

Ja kaut kas šai romānā trāpa uzreiz, tad tā ir valoda − apbrīnojami krāšņa, īpatnēja un romāna laikam un vietai atbilstoša. Es sāku lasīt un iemīlējos valodā. Ja man vajadzētu pārtulkot šo romānu, tad es raudātu asiņainas asaras, jo tas ir gandrīz neiespējami. Čerņigovā runā suržikā − krievu un ukraiņu valodas mikslī, ko papildina ebrejismi, un adekvāti atainot to latviski, neatņemot romānam daļu šarma, nav nekādu iespēju. Nākamais ir vide − 20. gs. 50. gadi, karš ir beidzies, cilvēki cenšas dzīvot tālāk, bet neviens nav bez sāpēm, bez grēka, bez vainas apziņas. Čerņigovā bija ienākuši vācieši, šāva ebrejus, pēc tam padomju vara “tīrīja” pilsētu − visi to atceras, bet labāk par to nerunāt. Protams, ka cilvēki grib aizmirsties un vienkārši dzīvot − strādāt, mīlēties, dzemdēt bērnus, iet ciemos un izbaudīt parastus, sadzīviskus notikumus. Romānā sanāk kopā vēsturiskā atmiņa, padomju varas diktētā ikdiena un mīlas intriga, un notikumu gaita rāda, ka nekas nav mazsvarīgs.

Es nesen izlasīju Ikstenas “Mātes pienu” un ilgi domāju, kāpēc man tajā nav padomju sajūtas − es atpazinu viņas aprakstītās vietas un lietas, taču kaut kā pietrūka. Hemlinai tas viss ir ar uzviju, turklāt pilnīgi neuzbāzīgā veidā − romānu aizverot, lasītājs būs ne tikai uzzinājis slepkavu, bet arī uz brīdi izjutis to nervozo, nomācošo gaisotni, kad cilvēki baidījās paši no sevis, skrēja pa priekšu pavēlēm un vienmēr rēķinājās ar visļaunāko.Un var tikai apbrīnot cilvēka sīksto dabu − to romāna gaitā cenšas izprast arī galvenais varonis − pēc visiem likteņa sitieniem un režīma demoralizējošā iespaida kopumā sabiedrība nav zaudējusi ticību dzīvei un izdzīvošanas instinkts ir stiprāks par visu.

Hemlinas romāns “Дознаватель” ir vairāk nekā padomju izmeklētāja atskaite par vecu noziegumu, tajā lasītājs ierauga laikmeta spoguli, kurā labais un ļaunais ne tikai eksistē blakus, bet atrodams vienā cilvēkā.

ripeleven250Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

Vladimirs Sorokins “Putenis” (2014)

Komentēt

Vladimirs Sorokins. Putenis / no krievu val. tulk. Maija Kudapa. – Rīga: J.L.V., 2014. (Владимир Сорокин. Метель. 2007.)

Sorokins_PutenisKamēr vēl ēnas pusē aizķēries kāds sniega strēķis, jāpaspēj uzrakstīt par daiļdarbu, kuru droši varētu likt sarakstā “Ziemas grāmatas”. Pa piesnigušu lauku ceļu, kamanām čīkstot un zirdziņiem sprauslājot, steidzas lauku dakteris, kuram somā vakcīnas nelaimīgiem, epidēmijas skartiem ļautiņiem. Vai nav cēla rīcība? Vai nav īsta krievu klasikas noskaņa? Taču Sorokins šai stāstā kā manīgs iluzionists no burvju cepures izceļ vienu balto zaķīti pēc otra, uzbur rozes un izšauj krāsainas lentas. Reāli nereāls stāsts − vienlaikus pagātne un nākotne, 19. gadsimts un izdomāta fantāzijas pasaule.

“Putenis” ir garstāsts, par kuru grūti rakstīt, jo jāatklāj daudzas patīkamas detaļas; tās varbūt nenodod sižetu, bet katram lasītājam taču gribas sajust pirmieraudzīšanas prieku − par piramīdiņām un zirdziņiem, par milžiem un punduriem, par pretīgo slimību un dzīvrades tūbu. Garstāstā ir divi galvenie varoņi, kurus liktenis savedis kopā: provinces dakteris Garins un skrituļnieka vadītājs Krekšķis (krievu oriģināls Перхуша šķiet atbilstošāks lempīgajam un vienmēr smaidīgajam kučiera tēlam), abi brauc cauri putenim, daktera skubināti − jo viņš taču ved vakcīnu! Pieņemu, ka autors ir apzināti veidojis noskaņu 19. gadsimta garā, un tikai tehnoloģiskie jauninājumi norāda uz citu, iespējams, paralēlo realitāti.

Nepiekritīšu tiem vērtētājiem, kas norāda uz idejas trūkumu, jo garstāstā galvenā šķiet noskaņa, tik raksturīga labākajai krievu prozai. Čehova lugās arī brīžiem nevar sagaidīt, kad tad viss beidzot sāksies, visi tikai gatavojas kaut kam, paši nezina kam − bet tā gatavošanās jau arī izrādās pati dzīve. Lūk, cilvēkiem mērķi taču vienmēr ir labi un nodomi viscēlākie, bet ko darīt, ja kumeļi noguruši, putenis sacēlies un sliece sabojājas. Atkal braucam uz dullo, kaut kur putenī taustāmies pa ceļu − un tā izrādās dzīve, tiec nu galā pats kā māki. Dakteris kā īstens krievu klasikas varonis mētājas starp pienākumu un pašsaglabāšanās instinktu, starp melanholiju un patosu.

Nekad nevajag atkāpties no principiem. Un nevajag zaudēt pašcieņu, veikt piespiedu gājienus kā šahā. Nevajag dzīvot piespiedu kārtā, pietiek jau ar dienesta spaidiem. Dzīve piedāvā izvēles iespējas. Un izvēlies to, kas tev dabisks, kas neliek pēc tam mocīties kaunā par paša gļēvumu. Tikai epidēmija nepieļauj izvēli.

Līdztekus ceļa noskaņām un negaidītajiem fantāzijas objektiem, aizķeras varoņu sapņi (vai drīzāk murgi) − no zemapziņas izrautās vīzijas, kas saliekas dīvainās mozaīkās, un pastāsta par varoņu galvenajām bailēm, grēkiem, varbūt iepriekšējām dzīvēm. Nu kur vispār var iedomāties sevi ieguldīt vārošā eļļas katlā?

Attiecībā uz tulkojumu ir nedaudz dīvaini, ka pie mums, kur vajadzētu būt gana krievu valodas profesionāļu, nemaz nav tik labi šīs valodas tulkojumi. No pēdējā laikā lasītajiem man nav paticis neviens; pieciešami, ja tās ir manas personīgās iedomas par neatbilstošas noskaņas radīšanu, bet faktiski runa ir par paviršību − kaut ko izmet, kaut ko pievieno, pārprot vārda nozīmi utt. Piemēram, Sorokins ir viens no tiem autoriem, kuriem ir ļoti izteikta personīgā valodas mūzika, turklāt šajā garstāstā viņš ir īpaši stilizējis valodu 19. gadsimta garā − latviešu tulkojumā visi senvārdi ir vienkārši pazuduši.

Ja nepiesienas tulkojuma niansēm, tad “Putenis” ir neliela, jauka grāmatiņa, kurā uzburts auksts un sirreāls ceļojums pa sniegotiem laukiem − skrituļnieka slieces švīkst, zirdziņu muguras kūp − ar cerībām un izmisumu brauc dakteris pie bolīviešu vīrusa apsēstajiem pacientiem.

 

Дина Рубина “Белая голубка Кордовы” (2009)

4 komentāri

Дина Рубина. Белая голубка Кордовы. – Москва: Эксмо, 2009.

Rubina_Belaya golubkaPirms gandrīz četriem gadiem lasīju Dinas Rubinas grāmatu “Почерк Леонардо” un toreiz nosolījos, ka vajadzētu turpināt iepazīt šo rakstnieci. “Почерк Леонардо” ir pirmā grāmata triloģijā, kas nav saistīta sižetā, bet drīzāk garā − visas trīs grāmatas vēsta par neordināriem, talantīgiem galvenajiem varoņiem, kuri dzīvo savdabīgā, it kā divējādā realitātē. Pirmajā grāmatā tā dubultojas spoguļos, otrajā “Белая голубка Кордовы” − svārstās starp īstu un viltotu mākslu, trešajā “Синдром Петрушки” − starp lelli un cilvēku. Tā kā jau pats otrās grāmatas nosaukums vēsta par Spāniju, tad šķita, ka nupat ir īstais brīdis atkal pievērsties Rubinas daiļradei.

Dina Rubina ir krieviski rakstoša ebreju rakstniece, kas jau gadiem dzīvo Jeruzalemē. Taču, kā mēs zinam, ebreju tautas līkloči pasaules ceļos ir gari un līkumoti, un romānā “Белая голубка Кордовы” uzsvērti redzams, cik tālu gadsimtu gaitā tiek izmētāti viens no otra vienas dzimtas locekļi, un vienlaikus − cik stipra ir dzimto asiņu balss un neticama tās pievilkšanās pāri telpai un laikam. Kādā intervijā Rubina stāsta, ka viņai ar Spāniju ir savdabīgas attiecības − lai arī vismājīgāk un mierīgāk viņa jūtas Vidusjūras tautu pūlī, taču Spānijā līdztekus iederībai vidē to pavadījis dīvains sasprindzinājums un pastiprināta interese par visu ieraudzīto. Rubina to izskaidro ar senu ģimenes leģendu, ka viņi ir cēlušies no Spānijas ebrejiem − sefardiem, kurus 16. gadsimtā izraidīja no Spānijas un tie izbira pa visu pasauli, bet spēja saglabāt zināmu daļu savas identitātes. Pēc ceļojuma pa senču vietām 1999.gadā Rubina uzrakstīja ceļotājas piezīmes «Воскресная месса в Толедо» un domāja, ka Spānija viņu atlaidīs, taču tā sauca joprojām un radās iecere romānam “Белая голубка Кордовы”.

Romāna galvenais varonis ir Zahars Kordovins, un stāstījuma sākumā viņš ir nobriedis, izskatīgs vīrietis pēc četrdesmit, kurš izveidojis veiksmīgu starptautiska mākslas eskperta karjeru un pasniedz mākslas vēsturi Jeruzalemes universitātē. Vienlaikus viņam ir otra, publikas acīm slēpta profesija − izcilu gleznu izcils viltotājs, turklāt viņš ir nepārspējams savu viltojumu menedžeris − katrai gleznai tiek pacietīgi radīta leģenda, kas apliecina tās autentiskumu un attiecīgā brīdī nodrošina labu cenu prestižā izsolē. Taču sekmīgā rūpala īpašnieka saknes meklējamas Ukrainas mazpilsētā Vinnicā, kur agri atklājās viņa mākslinieka talants, kas tika turpināts izkopt Ļeņingradas akadēmijā, kam sekoja emigrācija uz Izraēlu. Rakstniece jau romāna sākumā liek nojaust, ka Kordovina nogriešanās no taisnā mākslinieka ceļa uz viltotāja takas ir saistīta ar kādu pagātnes traģēdiju un uztur intrigu visa romāna garumā.

Julio Romero de Torres (Cordoba, 1874-1930). La Chiquita Piconera (1930) (fragments)

Julio Romero de Torres (Cordoba, 1874-1930). La Chiquita Piconera (1930) (fragments)

Romāna sākumā lasītājs tiek vazāts līdzi galvenajam varonim − Kordovins dodas uz kādu konferenci Toledo, bet pēc tam met cilpas pa Eiropas dienvidiem, un tas nav interesantākais stāstījums. T.i., autore ļoti cenšas to padarīt interesantu, aprakstot gan ainavas, gan mājas, gan cilvēkus, taču tas notiek tik sīkumaini, ka vienā brīdī prāts pagurst visu to iegaumējot. Izklāstu krietni atsvaidzina iespraudumi, kas apraksta Kordovina dzimtas gaitas Krievijā un Ukrainā, tādēļ ļoti iepriecināja, ka romāna gaitā to kļuva aizvien vairāk, līdz autore pilnībā pievērsās galvenā varoņa bērnībai un jaunībai. 20. gadsimta 60-to gadu Vinnica lasītāja acīs uzpeld kā neglīta, taču ļoti raiba mazpilsēta ar izciliem, ārkārtīgi savdabīgiem personāžiem, savukārt studiju gadu Ļeņingrada caur nemīlīgu un drēgnu ziemu atver brīnumainu, pēc gleznošanas krāsām smaržojošu, krāsainu pasauli. Jāsaka, ka romāns vispār manās acīs “spēlēja” tikai šajās lappusēs, savukārt pārējais − pat sižetiski nepašaubāmi labi izdomātā dzimtas sefardu pagātne − izklāsta ziņā krietni nobalēja. Lai palielinātu spriedzi, romānā ir ievīta detektīvlīnija, kam izskaņā būtu jāpārtop alegoriskā, svinīguma un traģisma apdvestā nobeigumā, taču man tas atstāja diezgan samākslotu iespaidu. Kaut vai visas šīs, romāna gaitā pieaugošās, neticamās sakritības šķita kā ar pirkstu acīs iebakstītas − dzīvē tā var notikt, bet literatūrā tas liekas sadomāti.

Dinai Rubinai ir izcils stils, spēle ar vārdu (varbūt pat brīžiem pārāk aizrautīga), tādēļ vien viņu ir vērts lasīt. Taču − visu lasīšanas laiku mocījos ar domu − vai krāsainā pagātne ar dzirkstošiem personāžiem un nedaudz nūģīgais Kordovina šodienas apraksts ir apzināti veidoti tik kontrastējoši? Varbūt, velkot paralēles ar Kordovina nodarbošanos, autore vēlējusies pateikt, ka īstā galvenā varoņa dzīve ir palikusi pagātnē un šobrīd viņš dzīvo tikai atblāzmu, viltojumu? Katrā ziņā romāns neatstāj vienaldzīgu, un arī garāmejot sniedz daudz informācijas par gleznu viltošanu un viltojumu pārdošanu, kā arī izgaismo dažas interesantas Spānijas ebreju likteņu epizodes.

Ak, aizbraukt vēlreiz uz Toledo, bet šoreiz apsēsties blakus Zaharam Kordovinam uz viesnīcas balkoniņa… viņš jau laikus būtu aizgājis uz tirgu un nopircis zilganas, valgas olīves, dažādus mančego sierus − pavisam svaigu un izturēto, nedaudz asāko versiju, klāt piemestu tomātu ķekaru un kartīgu gabalu pan de pueblo − irdenu maizi ar kraukšķīgu garoziņu. Mēs dzertu viņa mīļāko sarkanvīnu “Faustino VII” un baudītu rietošo sauli, kas glāstītu baznīcu smailes, līdz pilsēta iegrimtu smaržīgā un biezā Spānijas naktī…

Марина и Сергей Дяченко “Vita Nostra” (2008)

2 komentāri

Марина и Сергей Дяченко. Vita Nostra. – Москва: Эксмо, 2008. – (Метаморфозы; №1)

Anna Dittmann (1993)

Anna Dittmann (1993)

Ceļš uz Djačenko pāra sarakstīto “Vita Nostra” man ir bijis garš un līkumots: vispirms centos to nopirkt veikalā − neizdevās, sameklēju un novilku internetā − vienīgā grāmata, kuru nav izdevies atkodēt, uz brīdi likos mierā, bet tad vienlaikus ieraudzīju Spīganas atsauksmi un atradu grāmatu audioformātā, krieviski ierunātu. Acīmredzot grāmata man visžēlīgi bija nolēmusi atvērties. Šī man bija pirmā audiogrāmatas klausīšanās, ko patiešām izbaudīju, un domāju klausīšanos turpināt − latviski gan klausāmgrāmatu ir ļoti maz, angliski baidos, ka ātri zaudēšu uzmanību, taču krieviski tā lieta varētu iet.

“Vita Nostra” ir dīvaina grāmata. Lasīju to vēl septembrī, tādēļ tagad emocijas ir noplakušas un pārsvaru ņem racionālais, tomēr sajūta, ka ārkārtīgi gribas uzzināt, kas ar to visu ir domāts un kā tas viss beigsies, joprojām ir spilgta. Galvenā varone ir skolniece Saša Samohina, kura vasaras brīvlaikā kopā ar mammu ir atbraukusi atpūsties uz kūrortu. Viņa iepazīstas ar savādu onkulīti, kurš viņai uzdod četros no rīta iet uz pludmali, kailai aizpeldēt līdz bojai, tai pieskarties… un viss. Pēc dumpošanās mēģinājuma Sašai uzskatāmi tiek parādīts, ka nepaklausības gadījumā cietīs viņas mamma. Onkulītis Farits uzrodas ar jauniem uzdevumiem arī pēc Sašas atgriešanās pilsētā, bet pēc vidusskolas izlaiduma pavēl doties uz tālu pilsētiņu mācīties it kā parastā augstskolā. Precīzāk − Torpas pilsētas Speciālo tehnoloģiju augstskolā. Un tur sākas Sašas īstie piedzīvojumi.

Ja es nezinātu, ka tā ir fantāzija, tad Sašu pieskaitītu pie šizofrēnijas slimniekiem, jo balsis galvā, halucinācijas, apkārtējiem neizprotama uzvedība ir diezgan zīmīgi simptomi. Galu galā grāmatas līdzautors Sergejs Djačenko esot psihiatrs. (Katrā ziņā es nopietni apsvēru domu, ka Sašas augstskola ir vienkārša psihene.) Protams, ka grāmatas iecere nav tik primitīva, taču autoriem izdodas krietnu laiku lasītāju turēt saspringtā ziņkārē par augstskolā notiekošo − vecāko kursu studenti uzvedas biedējoši, neviens neko īsti nepaskaidro, jāapgūst kaut kāds murgains speciālais priekšmets ar nīgru pasniedzēju; ik pa laikam studentiem tiek atgādināts, ka nemācīšanās gadījumā nopietni cietīs viņu tuvinieki. Djačenko ir izvirzījuši tēzi, ka vislabākais veids, kā piespiest kādu uz darbību, ir bailes. Var jau būt, nezinu. Dzīve vairāk pārliecina, ka bailes ir bezdarbības galvenais iemesls, un grūti iedomāties, ka cilvēks varētu iemīlēt savu specialitāti, ja tā jāapgūst baiļu varā. Man personīgi riebtos tāda manipulācija, bet tas jau laikam noskaidrotos pašā pirmajā audzēkņu atlases fāzē un es joprojām peldētu jūrā četros no rīta, lai pieskartos bojai.

Pasniedzēju uzdevums ir mainīt audzēkņu apziņu, salauzt un pārveidot viņu uztveres mehānismu. Saša izrādās īpaši talantīga skolniece, kura nevis jāskubina, bet jābremzē, lai ar jauniegūtajām spējām viņa pati sevi nenogalinātu. Ar lokomotīves nolemtību viņa tuvojas izlaiduma eksāmenam, pēc kura nokārtošanas studenti augstskolā vairs neatgriežas. Kur gan viņi pazūd?

Tikai romāna izskaņā lasītājs tiek apbalvots ar konceptu, uz kura balstās romānā notiekošais.  Saknes apgalvojumam “pasaule ir teksts” un “teksts − vienīgais iespējamais realitātes modelis” meklējamas valodas filozofijā. Ja es visu esmu pareizi sapratusi, tad runa ir par postmoderniskām idejām, ka valoda ir instruments, ar kura palīdzību cilvēks sev definē pasauli, t.i. cilvēks pasauli iepazīst tikai stāstā par to. Djačenko pāris gan nav gājis filozofiskā dziļumā, bet vienkārši secinājis, ka cilvēki ir teksta personificējums un kaut kāda iemesla pēc daļai, izredzētajiem, ir jākonvertējas atpakaļ par tekstu, turklāt katram tajā ir sava loma: lietvārds, darbības vārds, īpašības vards utt. Savā ziņā doma nav slikta, un raisa pārdomas par savu iespējamo funkciju pasaules tekstā.

No otras puses, visu romānu varētu uztver arī kā metaforu pusaudža pieaugšanai un ieiešanai pieaugušo pasaulē, kas gluži loģiski saistās ar nepieciešamību mainīties, apgūt jaunus saskarsmes modeļus, gūt pieredzi ar puniem un sasitumiem; pat pusaudžu pašnāvības iederas šajā teorijā kā nespēja saprast un akceptēt jaunās prasības. Man gan šķiet, ka tik racionāls izskaidrojums nepatiktu pat pašiem autoriem, tik ļoti viņi šķita aizrāvušies ar mistiskajiem Sašas metamorfožu aprakstiem.

“Vita Nostra” ir padrūma fantāzijas grāmata, kurā lasītāju vada ziņkāre un pieaugoša iespēja pašausmināties. Tai paša laikā es neteiktu, ka tā ir pilnvērtīga, jauna fantāzijas pasaule ar smalki izstrādātiem tēliem un detaļām − it kā vienmēr kaut kā pietrūkst, gribētos pilnīgāku, dzīvāku sajūtu. Lasīt man bija ļoti interesanti, minēt atrisinājumu − vēl vairāk, taču nedomāju, ka lasīšu sērijas turpinājumu (kas, turklāt, stāsta jau par citiem varoņiem). Visticamāk, ka kādreiz izklaidei sameklēšu kādu Djačenko raganu sērijas romānu.

RIP9

Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Nikolajs Ņikuļins “Atmiņas par karu” (2012)

1 komentārs

Nikolajs Ņikuļins. Atmiņas par karu / no krievu val. tulk. Juris Ciganovs. – Rīga: Jumava, 2012. (Николай Никулин. Воспоминания о войне. 2008)

Nikulins_AtminasKatru gadu Uzvaras dienas kontekstā grāmatmīļu forumos parādās tematiskie saraksti, kas veltīti Otram pasaules karam un karam vispār. Vienmēr atceras par tādiem krievu rakstniekiem kā Viktors Astafjevs, Viktors Ņekrasovs, Jurijs Bondarevs, Vasilijs Grosmans, Vasils Bikovs, Boriss Vasiļjevs, Konstantins Simonovs un daudziem citiem, savukārt memuāru klāsts nu jau gandrīz 70 gadu laikā ir tapis bagātīgs. Kādēļ tad Nikolaja Ņikuļina nelielā atmiņu grāmata, kura izdota salīdzinoši nesen, jau pēc autora nāves, tiek dēvēta par labāko, kas ir uzrakstīts par Lielo Tēvijas karu, par patiesāko no karam veltītajām grāmatām?

Nikolajs Ņikuļins (1923-2009) bija Otrā pasaules kara veterāns, 1941. gadā kā 18-gadīgs jauneklis brīvprātīgi pieteicās armijā, izgāja karu no Ļeņingradas līdz Berlīnei. Pēc kara viņš pabeidza Ļeņingradas universitāti, kļuva par mākslas vēsturnieku un visu mūžu strādāja Ermitāžā, rakstīja monogrāfijas par Rietumeiropas glezniecību. Neapšaubāmi inteliģents cilvēks, kuram paveicās iziet cauri karam bez nopietniem fiziskiem ievainojumiem, tomēr garīgi viņš bija tādā pašā situācijā kā visi Otrā pasaules kara veterāni, kas cīnījās ar tolaik nezināmo posttraumatiskā stresa sindromu. Iespējams, ka memuāru rakstīšana Ņikuļinam bija izdzīvošanas jautājums, sava veida pašpalīdzība; tieši tāpat viņš darīja kara laikā, kad jebkurā brīvajā brīdī glābās no skarbās realitātes kaut uz mirkli aizverot acis un atceroties mājas, saulainu vasaru, ziedus, Ermitāžu, pazīstamās grāmatas, zināmās melodijas – tas bija cerību stars cietsirdības, bada un nāves drūmajā, ledainajā pasaulē.

Kara sākumā Ņikuļins sevi raksturo kā nonīkušu, utainu distrofiķi, kuram vispirms palaimējās ar to, ka viņš tika apmācīts par radio speciālistu, bet pēc tam tika piekomandēts smagās artilērijas pulkam. Kājniekos viņš būtu kritis jau pirmajos mēnešos, jo tur zaudējumi bija katastrofāli. Ņikuļins dienēja 54.armijas sastāvā, kura divus gadus cīnījās Ļeņingradas frontē. 1942. gada janvārī tā sauktā “Ļubļanas operācija” izgāzās, kā raksta autors – kara sākumā vācu armija iegāja mūsu teritorijā kā nazis sviestā, bet krievu puses vienīgais risinājums bija aizliet šo nazi ar asinīm. Grāmatā ļoti daudz rūgtu vārdu ir veltīts ir krievu kaujas prasmei un komandieru profesionalitātei, jo karavīri gūlās tūkstošiem, bet to vietā dzina aizvien jaunus. Daudzi padevās gūstā, daudzi dezertēja, bija pašsakropļošanās gadījumi. (Slavenā Staļina pavēle nr.270 (1941. gada 16. augusts) jau kara sākumā postulēja, ka visus komandierus un politdarbiniekus, kuri iedomājas dezertēt vai padoties gūstā, ir jānošauj, bet to ģimenes jāarestē.) Kad 70-to gadu vidū Ņikuļins pirmoreiz ķērās pie savu atmiņu pierakstīšanas, viņš skaudri konstatēja, ka notiek koķetēšana un pat lepošanās ar milzīgo karā kritušo skaitu, bet tikko runa ir par kādiem konkrētiem notikumiem frontē, reālie fakti apstulbina un visi klusē, nemin toreiz vēl dzīvos, konkrētos vainīgos.

Vēlāk, pavasarī, kad sniegs nokusa, skatam atklājās viss, kas bija zemāk. Pie pašas zemes gulēja nogalinātie, ietērpti vasaras uniformā, − tie bija 1941. gada rudens kauju upuri. Virs viņiem klājās jūras kājnieku līķi melnos kamzoļos un melnās, platās jūrnieku biksēs. Virs viņiem gulēja sibīrieši puskažokos un velteņos vai tie, kas bija tur palikuši pēc 1942. gada janvāra−februāra uzbrukumiem. Vēl virs viņiem − politiskie darbinieki vateņos un lupatu cepurēs. Virs tiem − ķermeņi šineļos, maskēšanās halātos, ar bruņucepurēm galvās vai bez tām. Šeit sajaukušies daudzu divīziju karavīru ķermeņi, to, kas gāja uzbrukumā dzelzceļa līnijai 1942. gada pirmajos mēnešos. Mūsu “panākumu” šausmu diagramma!

Kara otrajā pusē Ņikuļina kara daļa virzās cauri Pleskavas apgabalam, Igaunijai un Latvijai, kamēr nokļūst Vācijā. Te nu autors nokļūst līdz tai stāsta daļai, kurā Sarkanā armija lielu daļu savas enerģijas velta marodierismam un izvarošanām. Tie ir ārkārtīgi nepatīkami fakti, kurus padomju pusei atzīt nekad nav gribējies, jo “atbrīvotāji” nāca ar kara gados sakropļotu psihi un vēlmi propagandas demoralizēti sagraut “fašistisko midzeni” un visus tā iedzīvotājus. Ņikuļins sevi norobežo no apkārtējā haosa, nosodot notiekošo, tomēr pats vienlaikus izstāsta gan sirdi plosošu stāstu par savas iemīļotās vācietes pašnāvību pēc grupveida izvarošanas, gan lepojas ar kādas meitene paglābšanu, un turpat blakus ir teikums: “Vispār jau vācietes ļoti labprāt stājās sakaros ar mūsu karavīriem, un no šī fakta neviens netaisīja lielas problēmas.” Iespējams, to var izskaidrot ar faktu, ka memuāri ir rakstīti divos piegājienos un pirmajā, kā atzīmējis autors, viņš ir pakļāvies pašcenzūrai.

Ņikuļina aprakstītais karš ir tikai un vienīgi no vienkāršā karavīra skatu punkta, te nav nekādas militāro operāciju analīzes vai taktikas iztirzājums. Tomēr šī ir ārkārtīgi iedarbīga grāmata tiem, kuriem karš šķiet jautrs piedzīvojums – te viss ir neglīti, asiņaini un ļoti traģiski. Arī tad, ja kādam šķiet nepieņemams autora viedoklis, to nevar atstāt bez ievērības. Iespējams, ka šiem nelielajiem memuāriem būs lielāka ietekme uz cilvēku prātiem nekā biezām vēstures grāmatām. Domāju, ka grāmatu būtu vērts izlasīt ne tikai vēstures interesentiem, bet jebkuram saprātīgi domājošam cilvēkam.

Karā cilvēks zaudē visu, ar ko līdz tam ir dzīvojis, − vecākus, sievu, bērnus, īpašumu, grāmatas, draugus, pierasto sabiedrību un pazīstamo apkārtni. Cilvēkam tiek iedota uniforma − tāda pati kā visiem citiem, lai visi būtu vienādi, − un ierocis, lai ar to varētu darīt ļaunu. Cilvēks ir beztiesīgs priekšniecības priekšā, kas gandrīz vienmēr ir netaisna un piedzērusies, kas spiež viņu nedomāt, darīt ļaunu, slepkavot, pastrādāt dažādus varasdarbus. Citiem vārdiem − cilvēki karā zaudē savu cilvēcisko seju un pārvēršas par mežonīgiem dzīvniekiem: viņi ēd, guļ un nogalina sev līdzīgos. Bet tai pašā laikā Dieva dotā cilvēka dvēsele visādi pretojas šādām pārvērtībām. Tomēr bija ļoti maz, kas uzvarēja šajā briesmīgajā mazā cilvēka cīņā ar nežēlīgo karu!

 

Anna Poļitkovska “Krievijas dienasgrāmata” (2007)

2 komentāri

Anna Poļitkovska. Krievijas dienasgrāmata / no angļu val. tulk. Sandra Rutmane. – Rīga: Dienas Grāmata, 2007. (Anna Politkovskaya. A Russian Diary. 2007)

Politkovskaya_Krievijas_DienasgramataAnna Poļitkovska bija talantīga un drosmīga krievu žurnāliste, kura nepiedzīvoja šīs grāmatas izdošanu, jo viņu nogalināja 2006. gada oktobrī dzīvojamās mājas kāpņu telpā. Poļitkovska kādā intervijā ir teikusi, ka viņa sapņo uzrakstīt grāmatu ar skaistām beigām, tikai diemžēl viņa savām grāmatām izvēlējās nepareizo tēmu – Krievijas iekšpolitika.

“Krievijas dienasgrāmata” atspoguļo laiku no 2003. gada decembra līdz 2005. gada augustam, sākoties ar Krievijas Domes vēlēšanām, kurās pārliecinoši uzvarēja tikai pirms diviem gadiem nodibinātā partija “Vienotā Krievija”, kas pa sevi pulcinājusi visa līmeņa funkcionārus, lai atbalstītu Putinu. Krievijas labējie – partija “Jabloko” un Labējo spēku savienība – piedzīvoja pilnīgu sagrāvi, kas izgaisināja cerības Krievijā nodibināt patiesu daudzpartiju sistēmu. (Arī pēc desmit gadiem Krievijas Domē labējie nav pārstāvēti.) Poļitkovska uzskata, ka 2003. gada vēlēšanas bija krāpniecība, kas tika rūpīgi plānota un īstenota. 2003. gada decembrī Putins sāka savas otrās prezidentūras kampaņu un 2004. martā pārliecinoši uzvarēja ar 70% balsu vairākumu. Poļitkovska par Putina Krieviju vēl 2004. gadā ir uzrakstījusi grāmatu (Putin’s Russia), bet nogalināja viņu Putina dzimšanas dienā.

Poļitkovskas grāmata ir pilna ar sāpēm un bezspēcīgām dusmām par aizvien pieaugošo varas patvaļu, neslēpto ierēdņu kāri iedzīvoties, bezatbildību visos varas līmeņos. Šķiet, ka vēl vairāk viņai sāp tas, ka liela daļa cilvēki notiekošo pieņem klusējot: Mūsu cilvēki ir paguruši no politiskajiem un ekonomiskajiem eksperimentiem, kas ar viņiem veikti. Viņi ļoti grib dzīvot labāk, bet negrib par to cīnīties. Viņi gaida, ka viss nāks no augšas, un, ja tas, kas nāk no augšas, ir represijas, viņi ar to samierinās.

2004.-2005. gads Krievijā ir ļoti nemierīgs laiks: lai arī Otrā Čečenijas kara aktīvā fāze jau kādu laiku ir noslēgusies, gan Čečenija, gan tai pieguļošā Ingušija joprojām raustās konvulsijās un dažādām drošības struktūrām šajās teritorijās būtībā likums nav jāievēro; aizvien ir aktuāls 2002. gada oktobra Maskavas “Nord-Ost” terora akts ar daudziem neskaidriem jautājumiem par ķīlnieku atbrīvošanu; 2003. gadā tiek apcietināts un 2005. gadā notiesāts Hodorkovskis; 2004. gads – 6.februārī terora akts Maskavas metro un 1.septembrī – Beslanas ķīlnieku krīze. Tie ir tikai spilgtākie notikumi, kuriem pievēršas Poļitkovska, bet pamatnoskaņa vēstījumā ir tāda, ka cilvēktiesības un elementāra tiesību normu ievērošana kļūst arvien atkarīgāka no katra indivīda pietuvinātības varai – ja gribi dzīvot labi, mierīgi un turīgi, tad esi kopā “pareiziem” cilvēkiem. Protams, ka īpaši Poļitkovsku uztrauc viņas amata brāļu nodevībā, jo tieši šajā laikā daudzi žurnālisti pāriet varas pusē, var runāt par pašcenzūras pieaugumu. Krievijā pat nauda nav galvenais – dumpīgie norimst, kad tos pietuvina varai.

Mūsu sabiedrība jau vairs nav sabiedrība. Drīzāk izolētu betona kameru sakopojums bez logiem. (..) Tūkstošiem cilvēku, kas kopīgi varētu veidot Krievijas tautu, bet mūsu kameras sienas ir necaurlaidīgas. (..) Vara dara visu, lai kameras kļūtu vēl necaurlaidīgākas, sēj nesaskaņas, uzrīda citu citam, šķeļ un valda. Un cilvēki padodas. Tā ir patiesā problēma. Tāpēc, ja Krievijā notiek revolūcija, tā ir tik galēja. Barjera starp kamerām sabrūk tikai tad. kad negatīvās emocijas tajā kļūst nevaldāmas.

Lasot par mūsdienu Krievijas notikumiem vai arī tās vēsturi, agri vai vēlu vienmēr rodas jautājums – kāpēc? Kā tas nākas, ka šī milzīgā, resursiem bagātā valsts mūžīgi krīt no viena galējības otrā un savā attīstībā vienmēr nonāk pie cara vai diktatora? Profesors Leons Taivāns intervijā “Neatkarīgai” (2014. gada 10. aprīlis) atgādina vēsturnieka Toinbija viedokli, ka Krievija pieder Austrumu civilizācijai, kuras ideoloģiskā platforma ir atšķirīga no Rietumiem. Rietumu civilizācijai galvenā ir ideju pasaule un tā vispirms tiecas panākt savu ideju izplatību un atzīšanu, piemēram, likuma virsvarenību vai cilvēka tiesības. Krievijai, savukārt, joprojām ir raksturīgs impēriskais sindroms, kurš piedevām ir atjaukts ar iracionālu ideju par valsts mesiānisko lomu. Būtībā Krievijā jau no Pētera I laikiem šad un tad mēģina iedarbināt rietumnieciskas idejas un pārvaldi, tomēr arī pēdējā laika notikumi liecina, ka Krievijā demokrātija un liberālisms ir sveši jēdzieni. Vēl jo vairāk – Putina politika ir tendēta asi nostāties pret Rietumu vērtībām un popularizē ļoti konservatīvu ideoloģiju, kuru ārpasaulei prezentē Krievijai tik mīļais vientuļa, novecojoša mačo tēls. Diemžēl spēka pozīcija ir tā, ko Krievija gan pati vislabāk prot ieņemt, gan arī citos atpazīst visātrāk.

Jāsaka, ka Poļitkovskas grāmatā ir daudz šokējošu lietu, tomēr visneizprotamākās man šķiet tās, kurās notiek varas vēršanās ne jau pret kādiem teroristiem vai pat opozīciju, bet gan tās, kurās iesaistīti pavisam vienkārši krievu cilvēki, nosacīti “savējie” – , milicijas veiktās masu tīrīšanas krievu apdzīvotās pilsētās, masveida pārkāpumi armijā, vienaldzība pret neseno karu invalīdu un veterānu likteņiem, cilvēku izdzīvošana no mājām, lai uzceltu peļņu nesošu biznesa centru. Un tāda nenormāla sabiedrības pacietība un samierināšanās – tiešām, kad vienreiz mērs būs pilns, tad sekas var būt neprognozējamas.

Kāda perestroikas laika krievu filma – Marka Zaharova “Убить дракона” – vēsta par bruņinieka Lanselota pēcteci, kurš nokļuvis pilsētiņā, kurā gadiem ilgi valda Drakons. Kā nogalināt Drakonu, ja skaidri zināms, ka viņš nav nogalināms? Atbilde ir vienkārša – Drakonu var nogalināt tikai pats Drakons, neviens cits to nevar izdarīt. Līdzība ar mūsdienu Krieviju ir acīmredzama – tikai cilvēki paši, Drakonu veidojošā substance, var kaut ko mainīt pašreizējā situācijā.

 

Майя Кучерская “Тётя Мотя” (2013)

Komentēt

Майя Кучерская. Тётя Мотя. – Москва: Астрель, 2013 (2012.).

Kucherskya-TetjaRakstnieci Maiju Kučersku es pirmo reizi ieraudzīju raidījumā “Школа злословия”, kurā viņa uzrunāja ar savu inteliģento un mierīgo attieksmi, tādēļ jau kādu brīdi plauktā gaidīja romāns “Тётя Мотя”, kurš ir bijis izvirzīts visādām prēmijām un 2013. gadā ieguvis krievu nacionālās prēmijas «Большая книга» lasītāju simpātiju balvu. Varētu būt labs iemesls, lai lasītu, vai ne?

Romāna centrā ir jauna sieviete – 32-gadīgā maskaviete Marina, kurai, no malas raugoties, viss ir kā pienākas – vīrs, bērns, korektores darbs laikrakstā, tomēr iekšienē valda disharmonija. Dzīve iezaigojas, kad viņai uzmanību pievērš viens no laikraksta redaktoriem – 50-gadnieks Mihails, stabili precēts dzīves baudītājs. Un tad nu aiziet diezgan banāls pastāstiņš par laulības pārkāpšanu, kurā naiva filoloģiskā mušiņa iekrīt novecojoša, paresna zirnekļa gadiem spodrinātos tīklos, kas, protams, tiek pasniegts tādā cēlā mērcē kā beidzot atrasta īstā mīla, kas stāv uz garīgās saskaņas fundamenta.

Romāna pirmā trešdaļa atritinās gana raiti – rakstnieces valoda ir tēlaina, jaušama zināma ironija, kas ļauj cerēt, ka sižets a la Anna Kareņina tiks pasniegts kādā jaunā, mūsdienīgā rakursā. Diemžēl jau romāna vidū top skaidrs, ka Kučerska ir sapinusies pašas aizspriedumos par to, kādai jābūt sievietes lomai sabiedrībā, un viņas priekšstati ir ņemti no mājsaimnieču žurnāliem un reliģiskām brošūrām. Iespējams, ka romāna popularitāte meklējama Marinas tēlā, jo ar viņu var identificēties liela daļa Krievijas mūsdienu literatūras lasītāju – inteliģenta, bez tēva augusi meitene, kura izvēlas apprecēt “drošu un noderīgu” zēnu no ģimenes, kurā no galvas skaita nevis Cvetajevas dzeju, bet gurķu marinēšanas receptes. Savukārt zēns ir sasapņojies, ka atradis princesi, un baidās tai pieskarties līdz pat kāzu naktij. Reālā dzīvē atklājas, ka Marina nemāk normālu kotleti izcept, bet minetu no princeses jau neviens neuzdrošinās prasīt; Marinasprāt savukārt vīrs ir nelga un neko nesaprot no smalkām jūtām. Vienvārdsakot, mezalianse. Vienīgais mierinājums ir bērns, kurš ir klišejiski talantīgs un mīļš.

Pirmējā Kučerskas iecere esot bijis vēsturisks romāns par garīdznieku ģimeni 19.-20. gadsimta mijā, bet nezin kādēļ viņai šķitis, ka tas nebūs saistoši, tādēļ sākotnējā iecere romānā iekļauta daļēji kā lauku skolotāja vēstules – atmiņas par dzimtas vēsturi, kuras iedotas Marinai rediģēšanai.  Kā es saprotu, tad autores iecere bijusi konfrontēt divas pasaules un parādīt, ka mūsdienu ģimenes institūts ir galīgi izkurtējis, bet vecajos laikos – kad sievieši savas personības attīstīja mājas un bērnu virzienā – viss bija daudz harmoniskāk. Pavecais skolotājs izvirza teoriju, ka cilvēkiem dzīve ir saprotamāka un vieglāk dzīvojama, ja tā notiek noteiktas struktūras un tradīciju ietvaros, šajā gadījumā pareizticībā balstīta. Iespējams, tajā ir liela daļa patiesības, tomēr vienkārši pārcelt šo ideju uz mūsdienām vairs nav iespējams; pasaule mainās, un mainās arī ģimenes uzbūve.

Anna Siļivončika_1

Анна Силивончик (1980) “когда ты спишь, ты похож на ангела”

Par Marinas tēlu man ir ļoti daudz pārdomu. Savā ziņā šis  ir Bildungsroman jeb coming-of-age-story, jo skaidri redzams, ka stāsta laikā sieviete tiek virzīta uz jaunu attīstības līmeni; līdz šim eksistējusi autoritāšu (māte, vīrs) ēnā, Marina caur savu mīlas dēku iegūst gan ģimenē trūkstošo uzmanību un maigumu, gan apjausmu, ka sekss nav mājas spaidu darbi. Pašapziņas pieaugums mudina mainīt dzīvi, un viss virzās uz kādu loģisku, kvalitatīvu  izaugsmi. Diemžēl Kučerska savus varoņus pēkšņi apstādina, jo saprot, ka viņu rīcība nupat nekādi neiekļaujas idilliskā pareizticīgās pasaules telpā, gluži otrādi, sieviete kļūst pārāk domājoša un patstāvīga. Būtībā viņa nokļūst pretrunā ar pašas sākotnējo pozīciju: parādīt, kā no Motjas tantes ar mūžīgiem iepirkumu maisiņiem rokās izlobās mūsdienīga un pašpietiekama sieviete. Marinai uzrodas draudzene – mēreni pareizticīga daudzbērnu māte, kura savu acu pievēršanu uz vīra regulārajiem sānsoļiem attaisno ar svētulībām par laulības institūtu. Ar draudzenes muti autore iekrīt diezgan klajā moralizēšanā, kas Marinu noved pie dīvaina secinājuma, ka viņa mīlas dēkā tikusi izmantota kā lelle, kas galīgi neatbilst pašas autores parādītajai situācijai.

Romāna beigās varoņi būtībā ir ieguvusi tikai vienu atziņu – ar visu vajag samierināties, kas mani kā lasītāju galīgi neapmierina, jo ar tikpat lieliem panākumiem es būtu varējusi palasīt kādu žēlabainu sieviešu žurnālu. Tad jau daudz vērtīgāka man šķita tā romāna daļa, kas bija veltīta vecajam provinces skolotājam un viņa stāstam par ģimenes vēsturi – šeit pat bija vairākas intrigas ar atrisinājumu, nelielas vēsturiskās drāmas un izzūdošas dzimtas traģika.

Vadoties pēc atsauksmēm un romāna popularitātes, es no romāna biju gaidījusi krietni vairāk – katrā ziņā ne tik daudz bābisku noskaņu. Diez vai es ieteiktu šo romānu tulkot latviski – tajā nav tik krāšņu tēlu kā “Lāzara sievietēs” vai “Mēdejā”, kas spētu attaisnot noskaņas, kas žonglē uz dāmu romāna robežas.

Older Entries