Гузель Яхина “Зулейха открывает глаза” (2016)

Гузель Яхина. Зулейха открывает глаза. – Москва: АСТ, 2016.

Tatāru izcelsmes krievu rakstnieces Jahinas romāns “Zuleiha atver acis” pirms pāris gadiem izraisīja sensāciju un ieguva virkni Krievijas literāro prēmiju. Jahinas pirmā izglītība ir vācu valodas skolotāja, bet otrā − kinoscenāriste, tādēļ vispirms tika sarakstīts scenārijs, kurš vēlāk pārtapa romānā. Autorei izdevās atrast virkni īsto cilvēku, kas “Zuleihu” iznesa saulītē (krievu rakstnieci Ludmilu Uļicku ieskaitot), un tas īsā laikā ieguva lielu popularitāti ne tikai Krievijā, bet ir jau tulkots 20 valodās.

Romāna darbība sākas 1930. gadā, kad Krievijā strauji tiek īstenotas represijas pret t.s. kulakiem, t.i. bagātākajiem zemniekiem atņem īpašumu un aizsūta uz Sibīriju. Pasākuma mērogs ir milzīgs, un tas skar arī Tatarstānas zemniekus. Galvenā varone Zuleiha ir sieva kādam turīgam un bargam zemniekam, un, protams, viņu ģimene arī ir iekļauta izsūtāmo sarakstā. Dažādu peripētiju rezultātā Zuleiha lopu vagonā uz Sibīriju brauc bez vīra, tikai neticamu nejaušību rezultātā nonāk dzīva līdz Angāras krastiem, un vēl lielākas veiksmes rezultātā jau Sibīrijā dzemdē bērnu un viņi abi kā nebūt pūlas izdzīvot. Romāna darbība norisinās līdz pat 40.gadu otrai pusei.

Es romānu sāku lasīt jau pirms diviem gadiem, pavasarī, kā pavadoni grāmatām “Veļupes krastā” un “Pieci pirksti”, kas arī skar izsūtīšanas tēmu. Taču pēc pirmās nodaļas (tās ir 80 pašpietiekamas lappuses, gandrīz kā pabeigts stāsts) man šķita, ka nu jau būs gana par šo tēmu lasīts. Tā nu grāmata man labi nostāvējās, līdz pagājušovasar pieķēros pie tās vēlreiz, lai pabeigtu tikai februārī. Parasti tik ilgi es grāmatas nelasu, tādēļ var teikt, ka tā bija izmocīšana, kas ir galīgā pretrunā ar sākotnējām gaidām par izcilu literatūru. Nevar teikt, ka man nepatika Jahinas valodas vai sižeta raitums, bet laikam vienreiz pa ilgiem laikiem man ir ir ideoloģiskas pretenzijas pret romānu.

Pirmā nodaļa ir uzrakstīta aizraujoši − no tā viedokļa, ka rietumnieciskai sievietei pat elpa aizraujas no tā, kā izturas pret tatāru sievieti ģimenē. Zuleiha ir parādīta kā sava vīra un viņa despotiskās mātes verdzene, kas baidās pacelt acis un īsteno abu kaprīzes. Un varētu jau kratīt pirkstu un teikt: ai, ai, kā tie islāmticīgie izturas pret sievieti. Taču mani ieinteresēja, ko par romānu saka tatāru kritiķi − un viņi saka, ka vispār jau krāsas ir stipri sabiezinātas. Jahinai tiek diezgan skarbi (un izskatās, ka pamatoti) pārmestas tatāru islāmiskās kultūras nezināšana, vēl jo vairāk − maldinoši negatīva iespaida popularizēšana par tatāru zemnieku tradicionālo dzīvesveidu. Kā pareizi tiek atzīmēts, padomju literatūrā bija izplatīts mīts, ka padomju vara atbrīvoja apspiesto austrumu sievieti, un Jahinas romāna sākums tiešām liek izdarīt tieši šādu secinājumu − Zuleiha aizbrauc atbrīvota… lopu vagonā.

Otrs mans nepatikas iemesls ir deportāciju atainošana. Jahina visu apraksta dramatiski un neaizmirst paspiest no lasītāja asaru, tomēr kaut kas viņas tonī man šķiet nepieņemams. Konkrētā deportējamo ešelona liktenis ir traģisks − no 800 cilvēkiem dzīvi apmetnes vietā Angāras krastā nonāk tikai 40. Tā ir padomju varas ņirgāšanās par cilvēku, vienkārši sadisms, un, lasot par tādām norisēm, lasītājam vajadzētu izjust dusmas un naidu pret režīmu un tā kalpiem. Šeit mums ir tāda viegla attieksme − ak, pieturas vietās pat nepaspējām aizbērt kapu bedres, un ešelona komandieris jau arī tāds izskatīgs vīrietis… Es nezinu, kā šads romāns iekļaujas krievu kopējā stāstā par deportācijām, taču ar latviešu ierasto naratīvu tas pamatīgi disonē un izsauc neizpratni.

Nav mazsvarīgi, ka autore nolēmusi parādīt ne tikai Zuleihas “atbrīvošanos”, bet arī kulaku nīdētāja, sarkanarmieša Ignatova dzīves ceļu, kurš nebūt netiek traktēts kā sarkano ideju kalps, bet gan kā seksīgs vīrietis, kurš iekaro Zuleihas sirdi. Romāna otrā puse lielā mērā tiek būvēta kā abu attiecību stāsts, tikai Zuleiha šeit ir deportētā, butībā ieslodzītā, bet viņš ir cietuma galvenais uzraugs. Jahinai gan tā vairāk ir melodrāma uz taigas fona, no pirksta izzīsta, lai stāstiņš nebūtu tik drūms, bet lasītājas varētu jūsmot par “mīlu, kas izplaukst pat dzīves skarbākajos apstākļos”. Sibīrijas nometne vispār parādās kā tāda rehabilitācijas nometne, kurā cilvēki atmet savus neveselīgos paradumus un realizē talantus − tiek izveidots mednieku artelis, tiek zīmēti un pārdoti aģitācijas plakāti, tiek iekopti eksperimentāli labības lauciņi… Jā, cilvēki nedrīkst aizbraukt, bet citur jau tā dzīve nav labāka un kur tad kara laikā brauksi. Krievijas apstākļu zinātāji atzīmē daudzas neprecizitātes, tāpat kā tatāru kritiķi, un man vēsturiskos romānos parasti pietiek ar vienu lielu kļūdu, lai es pret visu sāktu izturēties ar aizdomām.

Redzat, Jahinas grāmata ir gana laba, lai tā zināmos brīžos aizrautu un pat liktu aizdomāties, tomēr kopējais iespaids ir kā kādas recenzijas virsraksts − “skaists romāns par izsūtīšanu”. Ja kādā cilvēkā tiek radīts iespaids, ka deportācijas bija ekstrēms piedzīvojums vilcienā un Sibīrijas nometne ir kāds zaļā tūrisma paveids, tad tas ir galīgi garām. Un romantiski šai stāstā var būt tikai Angāras putu viļņi un stalto egļu šalkoņa, pārējais viss ir plika cīņa par izdzīvošanu.

Narinē Abgarjana “No debesīm nokrita trīs āboli” (2018)

Narinē Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli / no krievu val. tulk. I.Paegle-Mkrtčjana. – Rīga: Jānis Roze, 2018. (Наринэ Абгарян. С неба упала три яблока. 2015)

Narinē Abgarjana latviešu lasītājam ir pazīstama kā romāna “Maņuņa” (2010) autore, kuru 2017. gadā latviski izdeva apgāds “Jumava”. No Abgarjanas es esmu lasījusi visu Maņuņas triloģiju, par ko atskaitījos blogā, un saglabāju vēlmi izlasīt arī kaut ko nopietnāku, vairāk pieaugušo auditorijai domātu.

Abgarjana zināmā mērā ir literārs fenomens, jo, būdama armēniete un kā tādu sevi arī identificējot, viņa raksta tikai krieviski. Viņa pati saka, ka ir mēģinājusi rakstīt armēniski, bet viņai nav sanācis. Protams, jāņem vērā, ka 90.gadu sākumā Abgarjana pārcēlās uz dzīvi Maskavā un būtībā savu pieauguša cilvēka dzīvi ir veidojusi ārpus dzimtenes. Tomēr man vienalga ir grūti saprast, kā par dzimteni un tai sāpīgām tēmām (un tādas ir visas Abgarjanas grāmatas) ir iespējams rakstīt svešvalodā, turklāt ļoti labā, literārā krievu valodā. Varbūt ar svešvalodas palīdzību Abgarjana distancējas un aizsargā sevi no pārāk emocionāla līdzpārdzīvojuma? Klausījos vairākas Abgarjanas intervijas un visās viņa uzsver, cik ļoti viņas dzimtais reģions ir cietis un cieš no kara (Kalnu Karabahas konflikts), piemēram, uz Maņuņas pilsētu Berdu joprojām nav iespējams aizbraukt, jo tā atrodas militārā zonā. Abgarjana saka, ka kara postošākās sekas nav tiešie zaudējumi karalaukā, bet tā ietekme uz civiliedzīvotājiem – nedrošība, nabadzība un dažādas slimības, kuras radījis posttraumatiskais stress.

2015. gadā sarakstītais romāns “No debesīm nokrita trīs āboli” stāsta par kādu ciematu Armēnijas kalnos. Reiz šeit dzīvoja daudzas ģimenes, tirgus laukums ņudzēja no cilvēkiem, bet pēdējā laikā Maranas ciematā palikuši vien vecīši. Abgarjana saka, ka gribējusi rakstīt par dzīvespriecīgiem notikumiem par veciem cilvēkiem, bet stāsts viņu aizvedis citā virzienā − poētiskā un smeldzīgā. Viņa raksta, ka tēma, kuru viņa nespēj apiet, ir vecie cilvēki; viņas vecmāmiņa ir teikusi, ka sirmgalvji un bērni atrodas vistuvāk debesīm – bērni vēl atceras, kā smaržo debesis, jo tikko ir no turienes atnākuši, bet veci cilvēki jūt šo smaržu, jo drīz aizies. Kā pateicību saviem vecvecākiem Abagrjana rakstīja stāstu par lauku ciemu un sirmgalvjiem ar laimīgām beigām.

Maranas ciems piedzīvojis gan bada laikus, gan karus, gan postošu kalnu nogruvumu, kas aizrāvis bezdibenī trešdaļu ciema māju ar visiem iedzīvotājiem. Maranas jaunieši ir devušies dzīvot uz ieleju un tālāk pasaulē, bet vēl jau palikusi vecā gvarde, kas turpina dzīvot, kā gadsimtiem ierasts un negrib aizbraukt no senču kapiem. Šeit ir smiekli caur asarām un dzidras skumjas, postošas bēdas un spītīga nepakļaušanās. Maranieši rūpējas viens par otru, kašķējas un līgst mieru, pārdzīvojuši daudzu tuvinieku aiziešanu, viņi tic zīmīgiem sapņiem un spoku klātbūtnei. Viena no galvenajām varonēm ir Anatolija, kuras dzīvi par vieglu nenosauksi − viņas ģimene gāja bojā bada laika, pati viņa uzauga pie radiem, apprecējās, lai nepaliktu meitās, bet vīrs izrādījās vardarbīgs, un laimīga viņa jutās tikai savā darbā bibliotēkā, bet arī tā kara laikā gāja bojā. Romāna sākumā Anatolija gatavojas mirt, taču romāna beigās par visu vairāk vēlas dzīvot. Maraniešiem piemīt nezāles cienīga vitalitāte, un, neskatoties uz daudzajiem bēdīgajiem notikumiem, romāns ir gaišs un dzīvi apliecinošs.

Bez Dieva ziņas un palīdzības cilvēciskās laimes mirklis nevar ilgt dienas un nedēļas. Tas būs un paliks tikai mirklis − īss un gaistošs. Ja tev dāvāta laime, pieņem to ar pateicību. Neaizvaino Providences labo gribu ar savu neuzticību, pierādi, ka esi tik dāsnas dāvanas cienīgs, ja reiz debesis tevi tā aplaimojušas.

Armēņu tautas lielākā traģēdija ir 1915. gada genocīds, kad tika iznīcināts vismaz miljons armēņu, taču tagad varbūt vēl lielāka sāpe ir tautas izkliedētība pa visu pasauli (no aptuveni 12 miljoniem armēņu Armēnijā dzīvo tikai trīs miljoni). Šobrīd Armēnija pieņēmusi vairāk nekā 17 000 armēņu tautības Sīrijas bēgļu (no 80 000 Sīrijas armēņu), un ironiskā kārtā tie ir pēcteči tiem armēņiem, kas aizbēga no Osmaņu impērijas genocīda Pirmā pasaules kara laikā. Katrā ziņā armēņiem ir gana daudz iemeslu sērot par pagātni, taču Abgarjana savās intervijās uzsver nepieciešamību skatīties nākotnē, par spīti visam dzīvot tālāk. Tas ir aktuāli arī latviešiem − atcerēties, bet nepalikt pagātnē, pārvērst rūgtus zaudējumus pieredzē un skatīties dzīvē ar gaišu skatu.

Константин Образцов “Культ” (2016)

Константин Образцов. Культ. – Москва: Э, 2016.

Manā lasīšanas sarakstā Konstantīna Obrazcova trilleris “Kults” ienāca ar krievu vlogeres (atkal jau!) palīdzību. Kāpēc es sev atzīmēju kā kandidātu uz lasīšanu tieši šo grāmatu, racionāli izskaidrot nespēju, jo parasti uz nepazīstamiem krievu autoriem, kas raksta izklaidējošā žanrā, raugos ar ļoti lielām aizdomām. Pat romāna nosaukums un noformējums man nepatika, bet vienalga − ieraudzīju veikalā, uzreiz nopirku un sāku lasīt. Vlogere ar vieglu ironiju reklamēja, ka Obrazcovs ir “mūsu atbilde Stīvenam Kingam”, un jāatzīst, ka šai teicienā ir sava daļa taisnības. “Kults” nav pielīdzināms Kinga labākajiem darbiem, tomēr atmosfēra ir atbilstoša, turklāt Obrazcovam ir ļoti laba, bagāta valoda, kādu nemaz negaidi no ierindas trillerīša.

Romāna darbība norisinās kādā izdomātā Krievijas mazpilsētā Severosumskā, kas atrodas, visticamāk, Somu līča krastā. Kādreiz Severosumska bija rosīga, plaukstoša ostas pilsētiņa, taču pēdējos gadu desmitos tā strauji degradējusi un līdzinās daudzām citām Krievijas mazpilsētām, kur vara un nauda pieder pieder pāris izredzētajiem. Vasaras izskaņā pilsētā ierodas pārītis − vīrietis ap piecdesmit, kas uzreiz atrod skolotāja darbu Severosumskas labākajā skolā, un jauna sieviete, kas sāk strādāt psihoneiroloģiskajā pansionātā par medmāsu. Tai pašā laikā vecās ostas noliktavu rajonā, ko paredzēts kapitāli renovēt, celtnieki atrok zemē senu pagānu templi, un tas uzreiz aptur visu būvniecību, jo templis kļūst par kultūrvēsturisku objektu. Septembrī, kad piekrasti apciemo pirmās rudens vētras, četri pusaudži slepus ielavās templī un ākstoties veic rituālu − izsaka savas vēlmes iedomātai dievietei Mamočkai. Cik liels ir pusaudžu pārsteigums, kad Mamočka izrādās uzdevumu augstumos un izpilda viņu vēlēšanās, tikai cena… ir augsta. Un Mamočka spēli grib turpināt.

Obrazcova romānā savijušās mūsdienu Krievijas reālijas ar mistisku ļauno spēku personifikāciju, kas manipulē ar cilvēkiem, liekot tiem parādīt savas sliktākās rakstura īpašības un palēnām degradējot par ļaunuma kalpiem. Iespējams, ka mistisks trilleris ir laba maska, aiz kuras rakstnieks (varbūt pat neplānojot) var atklāt šodienas Krievijas realitāti. Romānā viena pusaudža vectēvs ir izteikti agresīvs tips, kura dzīve ir sadalīta starp rūpnīcas darbu, iedzeršanu vietējā zabegalovkā un kliedzošo TV šovu skatīšanos. Kādā nejaukā dienā vectēvs paņem ieroci un dodas ielās… un tālako var nojaust. Lai arī Obrazcovs situāciju izveidojis tā, ka par kūdītāju uz ļauniem darbiem tiek pataisīta Mamočka, tomēr skaidri liek arī noprast, ka ļaunuma sēkla veido asnus tikai atbilstošā vidē un aug neticamā ātrumā: sēsi vēju, pļausi vētru! Tālākā romāna gaitā vectēva-noziedznieka meita un mazdēls mazpilsētas sabiedrības acīs kļūst par izraidītajiem, neiederīgiem un faktiski viņus spiež pamest pilsētu. Nebrīnos, ka mazdēls šādā situācijā − reaģējot uz pret sevi vērsto negatīvisma vilni − kļūst par galveno Mamočkas apoloģētu. Romāna kontekstā domāju vispār par cilvēku attieksmi pret noziedznieku pēctečiem − vai šodienas Latvijas sabiedrība spēj nenosodīt par tēva grēkiem?

Pēc “Kulta” izlasīšanas es atklāju, ka vispār tas ir sērijas trešais romāns un tā priekšteči ir “Красные цепи” un “Молот ведьм”, kuru darbība notiek Sanktpēterburgā. Jā, otrajā romānā esot daudz par raganām mūsdienu pilsētā, un tās vajā Inkvizitors. Romāns gan esot diezgan vardarbīgs, kas mani nedaudz atbaidīja, tomēr ziņkārība par raganām varētu uzvarēt. Vienlaikus jāatzīst, ka “Kultā” vājākā sižeta līnija man tieši šķita tā, kas atnākusi no iepriekšējās − par Inkvizitoru un raganu (nu smieklīgs tas Inkvizitors ar savu āmurīti un baznīcas svecēm).

Kādā intervijā Obrazcovs saka, ka viņam ir svarīgi lasītājam pavēstīt aizraujošu un gana gudru stāstu labā, tēlainā valodā, lai lasītājam nebūtu jānožēlo lasīšanai veltītais laiks. Vispār jau gandrīz universāla definīcija lielākai daļai daiļliteratūras un labs mērķis ikvienam rakstniekam. Šķiet, ka Obrazcovs lasītāju cenšas arī mazliet izglītot un izklaidējošas mistikas aizsegā māca padomāt par cēloņsakarības principiem, kas gan notiek virspusēji un diezgan uzbāzīgi, taču atbilstoši žanra nosacījumiem. Romānā ir patīkams tēls − ļoti veca kundze, iespējams, eņģeļa personifikācija, kura pauž atziņu, ka cilvēki bieži vēršas pie Ļaunuma pēc palīdzības, jo nemaz neievēro, cik daudz labu lietu ir viņu dzīvē un pieņem tās kā pašsaprotamas. Nezinu, kāpēc man par romānu ir palicis labs iespaids − varbūt es gaidīju, ka tas būs krietni sliktāks, varbūt autoram izdevās trāpīt manā mistikas gaumē, varbūt mani uzpirka autora spēja radīt atbilstošu atmosfēru un galu galā − varbūt es noticēju sižetam. Kas gan var pierādīt, ka kaut kur − mūsu zemapziņas dzīlēs − nesēž neliela, bet ļoti ēdelīga dievība, kuru mēs barojam ar savu naidu, dusmām, skaudību un citiem nelāgiem grēkiem un kaislībām?

Елена Чижова “Время женщин”(2010)

Елена Чижова. Время женщин. – Москва: АСТ, Астрель, 2010.

Jeļenas Čižovas grāmata manā plauktā gulēja jau krietnu laiku, līdz noskatījos par to vienu vlogu un atcerējos, ka vispār martā derētu lasīt grāmatas, ko sievietes uzrakstījušas par sievietēm. Visticamākais, ka grāmatu es nopirku, jo 2009. gadā tā saņēma krievu Bukeru kā labākais romāns krievu valodā, ka arī tēma – pēckara dzīve Ļeņingradā – šķita saistoša. Un kavējos lasīt arī tēmas dēļ, jo neko priecīgu tā nesolīja. Iespējams, tā ir kopēja postpadomju telpas tradīcija – pagātni attēlot padrūmās krāsās, lai gan (aizsteidzoties priekšā izklāstam) jāatzīmē, ka Čižova ir izmantojusi ļoti tumšu paleti.

Romāna darbība sākas 50-to gadu otrā pusē. Jauna sieviete Antoņina ir atbraukusi no laukiem uz Ļeņingradu strādāt kādā uzņēmumā, par to viņai piešķir vietu strādnieku kopmītnē (šadu darbaspēku nievīgi dēvē par “лимитá”). Saskaņā ar Pelnrušķītes shēmu viņa iepazīstas ar princi, tomēr princis drīz nozūd, atstājot viņu grūtu. Pēc bērna piedzimšanas Antoņinai piešķir istabu komunālā dzīvoklī, kur dzīvo vēl trīs pilsones, kas jaunību pieredzējušas pirms revolūcijas. Kā trīs moiras Ariadne, Glikērija un Jevdokija apstāj mazo meiteni un turmāk aktīvi piedalās tās audzināšanā. Māte meiteni nosaukusi padomju laikam dīvainā vārdā par Suzannu, bet “moiras” apspriežas un nolemj meiteni slepus nokristīt par Sofiju un tādā vārdā to dēvēt mājās. Mazā Sofija ļoti ilgi nerunā, taču tas netraucē viņai ierādīt pat franču valodu un iegūt visādi citādi smalku cara laika audzināšanu. Ar līdzekļiem gan ir ļoti trūcīgi, pensijas “moirām” ir ļoti mazas, un Antoņina  raujas vairākās maiņās, lai savilktu galus kopā.

Romānu caurstrāvo bažas un nemiers, autore dod vārdu gan mātei, gan meitai, gan “moirām”. Antoņina uztraucas par iztiku, pārtikas un drēbju iegūšanu, viņa ļoti nervozē, lai par meitas mēmumu neuzzina darbā, jo citādi – “atnāks, atņems, ieliks iestādē”. Romānā labi parādīts, kā vietējās varas – nosacītās “dāmu komitejas” neredzamā roka ir sastingusi brīdinošā žestā virs visiem uzņēmuma darbiniekiem un uzmana, lai viss būtu “kā pienākas”. Cilvēku personiskā dzīve ir visa kolektīva uzraudzībā. “Moiras” nespēj sadzīvot ar jauno iekārtu, viņas visas ir kara laikā vai Staļina represijās pazaudējušas savus tuviniekus, praktiski vientuļas un Sofija viņu dzīvē ir kā mazs saulstariņš.

J.Antipova “Meitene no Pereslavļas”(1964)

“Sieviešu laiks” nav garš romāns, taču es biju laimīga, kad tas beidzās, jo tas bija drūmi. Antoņina nopietni saslimst, tur ir daudz murgainu sapņu, kam pa vidu jaucas reliģijas atliekas, zemnieku māņticība, padomju represijas. Ne viņas, ne citu romāna varoņu dzīvi nav par ko apskaust – cilvēki staigā kā pa virvi virs bezdibeņa, cenšoties nepaklupt padomju sistēmas ierobežojumos. Visi ir iebaidīti, tramīgi, un pat labie varoņi var izpausties tikai slepus, pa kluso. Man patika, kā romānā ir parādīta ikdiena – komunālā virtuve, pārtikas ieguve rindās, darbs rūpnīcā, pieticīgā izklaide, pastaigas pa Ļeņingradu. Tai pašā laikā tas viss tomēr bija ļoti pietuvināti, subjektīvi vairāku sieviešu skatījumi uz dzīvi, gribējās, lai autore ik pa laikam paņem plašāk un ieliek varoņus lielākā ainā. Lai gan – arī tādam skatījumam ir vieta zem saules.

Romāna izskaņā Sofija ir pieaugusi, kļuvusi par mākslinieci un 80-to gadu beigās atskatās uz savu bērnību. Viņa jūt lielu nostaļģiju pēc savām “babuškām” un bērnības laiku, kad mēmums viņu vienlaikus norobežoja un pasargāja no lielās pasaules. Autore gan nav izvērsti parādījusi Sofijas dzīvi pusaudžu gados un jaunībā, tikai pametusi vispārēju informāciju, bet būtu bijis interesanti uzzināt, kā un kāpēc Sofija beidzot sāka runāt, kā iekļāvās padomju “kolektīvā”. Iespējams, ka romānu bija vērts lasīt, lai iegūtu ne tik daudz faktu, cik izbaudīt padomju Ļeņingradas atmosfēru (kurā atgriezties gan negribas).

Jana Vagnere “Vongezers”(2017)

Jana Vagnere. Vongezers / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaizgne ABC, 2017. (Яна Вагнер. Вонгозеро. 2011)

Ja termometra stabiņš noslīd krietni zem nulles, tad laiks meklēt grāmatu, ar kuru kopā var labi pasalt. Krievu rakstniece Jana Vagnere savā debijas romānā lasītāju iesēdina automašīnā un sniegotā decembrī kopā ar galveno varoni liek bēgt no gripas apsēstās Maskavas uz Karēliju. Varoņi sākumā netic, ka slimību nav iespējams apstādināt, tomēr drīz top skaidrs, ka tā ir pandēmija un bojā iet visa televizora ekrānā redzamā pasaule. Dažādi apstākļi lielā steigā piespiež sapirkt vēl dabūjamo pārtiku un izejvielas un laisties, ko riepas nes. Galamērķis ir Vongezers Karēlijā, kur bēgļi cer izvairīties no citiem gripas baciļu pārnēsātājiem.

Romāna galvenā stāstniece ir Anna, kas laimīgi precējusies ar Sergeju un audzina dēlu−pusaudzi no iepriekšējās laulības. Annas nodarbošanās grāmatas garumā netika nosaukta, varbūt viņa tiešām dzīvoja laimīgu mājsaimnieces dzīvi Piemaskavas jaunajā ciematā, līdz to pārtrauca satriecoši notikumi lielpilsētā. Īstā brīdī uzrodas Sergeja tēvs – izbijis zinātnieks, kas uzzīmē pareizo nākotnes ainu un liek krāmēt koferus. Viņiem pievienojas kaimiņu ģimene, Sergeja bijusī sieva ar bērnu un ceļā arī Sergeja draugi. Anna reflektē par situāciju, klusi ienīst Sergeja bijušo, besās par kaimiņiem un draugiem. Lieki teikt, ka visi cilvēki šajā grāmatā tiek attēloti galēja šoka stāvoklī, kas ar laiku kļūst hronisks – bailes, nervozitāte un panikas uzplūdi divu nedēļu garumā. Varoņi nav nekādi foršie, neviens neizraisa īpašas simpātijas, taču galvenais jautājums šajā stāstā, protams − kā es rīkotos šādā situācijā? Vai man arī sāktos kaut kādas histērijas vai dīvainas palēninātas reakcijas?

Šķiet, ka sajūsminātākās atsauksmes nāk no tiem lasītājiem, kas grāmatu lasījuši pēc iespējas ātri, jo sižets it kā nav tas asākais, diezgan daudz laika tiek pavadīts vienkārši braucot un baidoties, tomēr ik pa laikam varoņiem jārisina samezglotas situācijas, kas mudina šķirt lapas, lai uzzinātu iznākumu. Man grāmatu vairāk sanāca lasīt ceļā – patīkami iekrist uz minūtēm divdesmit – taču tas vienalga ir par lēnu, lai es nesāktu domāt par varoņu raksturiem un notikumu iespējamo atbilstību realitātei. Es pat īsti neatceros citu romānu, kur man tik ļoti kristu uz nerviem galvenā varone – un ar katru lappusi aizvien vairāk. Kaut kāds vīteņaugs tā Anna – iekārusies savā Sergejā kā mantiņa eglē un galvenais stress ir uzmanīt, lai tas uz bijušo sievu neskatās un vispār ir rokas stiepiena attālumā. Bērns viņai ir otrā plānā, bet visi citi – dziļā ceturtā. Līdz ar to arī pārējie varoņi caur Annas prizmu ir iznākuši stereotipiski – nodzēries zinātnieks, trekns biezais ar smuku, bet pastulbu sievu, apnicīgs draugs ar stervozu sievu; vienīgi Sergejs ir eņģelis, tikai tas viņu nepadara interesantāku.

Iespējams, tas ir autores pieredzes trūkums, bet es bieži aizdomājos, kā tiek risināta problēma. Teiksim, varone smagi saslimst, bet par ceļam gatavoto zāļu krājumu visi veiksmīgi aizmirst un viņa dzer tikai karstu tēju. Kā var nepaņemt līdzi antibiotikas iekaisumam? Domāju arī par vispārējo situāciju − manuprāt, pilsētas mirst par ātru un pārtikas krājumi arī beidzas par ātru (potenciālie ēdēji taču nomirst), kā arī visa sabiedrība aizdomīgi ātri zaudē cilvēcisko seju. Var jau būt. Nezin, vai Karēlijā tiešām ir iespējams izbraukt pa pāris mēnešus netīrītiem ceļiem? Un vispār ceļi taču netiek tīrīti − kā viņi tika līdz tai Karēlijai? Ceļā ir diezgan daudz laimīgu sagadīšanos, varoņiem veicas, bet tam laikam es nepiesiešos, jo jātic taču, ka dzīvē tā gadās.

Ņemot vērā iepriekšminēto, iesaku grāmatu lasīt ātri un labāk neiedziļināties visādos smalkumos, tas ir vienkāršs trilleris par izdzīvošanu. Labi noder padomāšanai par pasaules trauslumu un personisko sagatavotību kataklizmām. Ja jūs gribat īstu ceļa stāstu − melno distopiju, pēc kuras dzīvot negribas, lasiet Kormaka Makārtija “Ceļu”.

Наринэ Абгарян “Всё о Манюне” (2016)

Наринэ Абгарян. Всё о Манюне: трилогия. – Москва: АСТ, 2016.

(Triloģijā iekļauti trīs romāni: Манюня (2010), Манюня пишет фантастичЫскЫй роман (2011), Манюня, юбилей Ба и прочие треволнения (2012))

Kā jau ierasts, gada nogalē man sagribējās lasīt bērnu literatūru, un savā plauktā atradu rudenī nopirktu, biezu grāmatu par Maņuņas piedzīvojumiem. Autore − pārkrievojusies armēņu rakstniece Narinē Abgarjana pēdējo gadu laikā ir sarakstījusi vairākus romānus pieaugušajiem, kas izpelnījušies lasītāju un kritiķu atzinību, un man arī gribējās tos izlasīt. Taču vispirms − autores debija literatūrā, kurā viņa apraksta savu delverīgo bērnību Armēnijas mazpilsētā. Abgarjana stāsta, ka rakstīt viņa sākusi smagā dzīves periodā, kad viss apkārt licies slikti, un mazu stāstiņu veidā publicējusi savā blogā. Rakstīšana viņu izvilkusi no bezizejas, savukārt viņas blogu un tā popularitāti ievērojuši izdevēji.

Romānu centrā ir divas ģimenes – Abgarjani un Šaci; Abgarjani ir armēņi, tēvs – zobārsts, mamma – krievu valodas skolotāja, un uz to brīdi viņiem ir četras meitas  – Narinē, Karīna, Gajanē un Sona, savukārt Šaci, kā var noprast, ir ebreju izcelsmes, un viņu ģimenes rota ir Ba jeb Roza Šaca – kareivīga un valdonīga vecmāmiņa, kas diriģē savu mazo armiju – dēlu Mihailu, talantīgu inženieri, un mazmeitu Mariju jeb Maņuņu (vedeklu Ba no ģimenes ir sekmīgi izdiriģējusi). Narinē un Maņuņa ir vienaudzes, draudzenes, un caur viņu draudzību satuvinās arī abas ģimenes.  Nav īsti atklāts kāpēc, bet stāstījuma sākumā Ba ļoti uzmanīgi iepazīstas ar Abgarjanu ģimeni (parasti bērnu draugus mēs uzņemam kā pašsaprotamu lietu (līdz kaut kas nesāk iet greizi)). Varbūt tas ir saistīts ar nacionālo jautājumu, jo pilsēta Bērda, kurā dzīvo romāna varoņi, atrodas netālu no robežas ar Azerbaidžānu, varbūt vecmāmiņa izbaudījusi nepatiku pret savu tautību. Man īsti arī nekļuva skaidrs, kādā valodā varoņi sazinās − loģiski jau būtu, ka armēņu, bet pilnas pārliecības par to nav.

Romāna darbība notiek padomju laikā, 20. gs. 80-to gadu sākumā, un jāatzīst, ka tā ir laba iespēja jaunākas paaudzes lasītājiem neuzbāzīgā veidā ieraudzīt tā laika vidi – kas ir deficīts, kā darbojās blata sistēma, ko tolaik nozīmēja ārzemju košļene un krāsains iepirkumu maisiņš, kā cilvēki stāvēja rindās, kā “medīja” vienkāršas, ikdienišķas lietas, kas šobrīd veikalos atrodamas bez piepūles. Piemēram, trešā grāmatā stāsts par to, kā Bā gatavojas svinēt savu jubileju un vāc pārtiku svētku galdam – šai procesā ir iesaistīti divu ģimeņu draugi un radi pat no Gruzijas un Maskavas. Cilvēks jau pierod pie visa, tomēr šobrīd atmiņas par padomju laika ikdienu liek noskurināties, it īpaši es jutu līdzi Abgarjanu mammai, kam jāpabaro un jāapkopj četru bērnu ģimene. Otrā grāmatā ir izjusti aprakstīta dzīve pionieru vasaras nometnē, kas no šībrīža skatu punkta šķiet kā jauno SUV-iešu izturības treniņš – kas izgājis tādu nometni, tam dzīvē vairs nekas neliksies grūts vai neērts.

Pilnīgi pieļauju, ka padomju fons uz āru izpeldēs vairāk tiem, kam pašiem ir tādas atmiņas, bet citi akcentu liks uz meiteņu piedzīvojumiem. Teikšu godīgi, ka es biju gaidījusi kaut ko maigāku, vai arī manī ir par daudz pieaugušā. Kā es iedomājos, ka mans bērns ar nevainīgām acīm izvilktu no adīkļa adāmadatu un iebāztu to rozetē… es viņu nosistu, godavārds, ja vien viņu pirms tam nebūtu jau nositusi elektrība. Šo gājienu gan izpilda visdullākā māsa Karīna, kas vispār ir apkārtnes bosiks un puiku bieds, bet Maņuņa ar Narku arī cenšas neatpalikt. Nolēkt no otrā stāva ar atvērtu lietussargu? Dauzīt ar galvu pret sienu, lai degunam būtu smuks kuprītis? Abgarjana raksta, ka viņas mīļākā rakstniece ir Astrida Lindgrēne, tomēr Lindgrēnes varoņiem bija drusku vairāk veselā saprāta un trakākos gājienus līdzsvaroja labdabīgas, sirsnīgas izpausmes. Abgarjanas varoņi – gan lielie, gan mazie – brīžiem visi šķiet kā no ķēdes norāvušies (varbūt vaina temperamenta atšķirībās?). Es, piemēram, nezinu, vai būtu laimīga pār tādu kaimiņieni kā slavenā Ba: Кто бы посмел отказать Ба в помощи? Никто! Жить хотелось всем. Varbūt Ba arī ir valdonīga līdz smieklīgumam, tomēr savam dēlam personisko dzīvi viņa ir sačakarējusi pamatīgi.

No trim grāmatām man vislabāk patika trešā, jo laikam jau visi trakākie notikumi bija izstāstīti, autore nomierinājusies un te bija vairāk lirisma un vienkārša humora bez histērijas pieskaņas. Mani tomēr nomāca meiteņu infantilisms un vecāku stulbās audzināšanas metodes, kas faktiski nedeva nekādu rezultātu, ja jau par bērnības nedarbiem iespējams uzrakstīt tik biezu grāmatu (ja kādu sit un apsaukā par deģenerātu, tad viņš agri vai vēlu arī sāk uzvesties kā tāds). Bet vispār – bija par ko pasmaidīt un pat pasmieties, kā arī dzīvi un liriski attēlota Armēnijas mazpilsētas padomju ikdiena.

Vispār jau tikai pēc smaržas, kas lidinājās pār Bērdu, bija iespējams viegli noteikt gadalaiku. Pavasaris smaržoja pēc Lieldienu gardumiem – jaunie zaļumi, vārīta zivs un krāsotas olas, vasara – pēc zemeņu, aprikožu un riekstu  ievārījuma, bet rudens… mmm… rudens smaržoja pēc Gargantijas laimīgā sapņa. Šķiņķa aromātu nomainīja kanēlis un vaniļa – saimnieces pildīja žāvētus augļus ar dažādu apceptu riekstu maisījumu, pārkaisīja ar kanēli un vaniļu un noslēpa tālāk no bērnu acīm. Citādi šie saldumi varēja nenodzīvot līdz Jaungada svētku galdam. Nervus kutināja uz lielām paplātēm saliktu bumbieru un persiku aromāts, tie tika karamelizēti vīna sīrupā. Vēsās, labi vēdināmās telpās “nonāca kondīcijā” garas čurčelas strēmeles.

Sibillas atsauksmi var lasīt šeit.

Маргарита Хемлин “Дознаватель” (2012)

Маргарита Хемлин. Дознаватель: роман. – Моска: Астрель, 2012.

Es zinu, ka krievu mūsdienu literatūru oriģinālvalodā latviešu lasītājs lasa maz, jo lasīšana krieviski vispār ir gājusi mazumā, kā arī interese par procesiem šī brīža krievu literatūrā nav liela. Man savukārt ir gana daudz citu lasīšanas plānu un projektu, taču pāris grāmatu gadā pie manis nonāk. Par Margaritas Hemlinas romānu es dzirdēju tik sajūsminātu attieksmi, ka man vienkārši nekas cits neatlika, kā meklēt to bibliotēkā un − brīnumainā kārtā − arī atrast un izlasīt. Saprotu, ka augšminēto apstākļu dēļ šis nebūs mans populārākais ieraksts, bet man grāmata ārkārtīgi patika, pat drusciņ “nonesa jumtu”, un mani mocītu slikta sirdsapziņa, ja es neuzrakstītu nevienu vārdu.

Par rakstnieci Margaritu Hemlinu (1960-2015) es pirms tam nebiju dzirdējusi neko, lai gan viņas romāni un stāstu krājumi (to gan nav daudz) tikuši iekļauti dažādu krievu literāro balvu listēs. Viņa ir Ukrainā dzimusi ebrejiete, kas absolvējusi Maskavas Literatūras institūtu, taču sākusi publicēties diezgan vēlu (viņas pirmais stāstu krājums tika izdots 2008. gadā). Pēc tam jau grāmatas nāca viena pēc otras, bet diemžēl pirms gada rakstniece pāragri aizgāja aizsaulē un nu jau var sagaidīt tikai kādu radinieku pabeigtu melnrakstu (Hemlinas vīrs un māsa arī ir literāti).

Romāns “Дознаватель” teorētiski būtu ierindojams pie detektīviem, varētu pat teikt − retrodetektīviem, taču kaut kādā dīvainā veidā diezgan ilgu laiku nav pat saprotams, ka lasītājs tiek vests noziedzniekam pa pēdām. Romāna darbība notiek Čerņigovā − provinciālā pilsētiņā Ukrainas ziemeļos 1952. gadā. Galvenais varonis ir milicis Mihails Cupkojs, kurš strādā ar lieciniekiem (дознаватель − nezinu, kā to sauc latviski), taču reiz viņš tiek nosūtīts uz nozieguma vietu kā izmeklētājs. Savas mājas pagalmā ir nogalināta sieviete vidējos gados, ātri tiek apcietināts viņas mīļākais, kurš cietumā atzīstas un izdara pašnāvību − lieta tiek slēgta. Tomēr pilsētā klīst nelāgas baumas, un kādu dienu Mihails, ejot garām nogalinātās mājai, ierauga viņu iznākam pa vārtiņiem − kas notiek?! Tas ir tikai sākums apjomīgam, daudzslāņainam stāstam, kurā ir daudz neviennozīmīgu, pat noslēpumainu tēlu, kas sākumā šķiet vienkārši, bet pēc tam atklāj vienu slāni pēc otra.

Ja kaut kas šai romānā trāpa uzreiz, tad tā ir valoda − apbrīnojami krāšņa, īpatnēja un romāna laikam un vietai atbilstoša. Es sāku lasīt un iemīlējos valodā. Ja man vajadzētu pārtulkot šo romānu, tad es raudātu asiņainas asaras, jo tas ir gandrīz neiespējami. Čerņigovā runā suržikā − krievu un ukraiņu valodas mikslī, ko papildina ebrejismi, un adekvāti atainot to latviski, neatņemot romānam daļu šarma, nav nekādu iespēju. Nākamais ir vide − 20. gs. 50. gadi, karš ir beidzies, cilvēki cenšas dzīvot tālāk, bet neviens nav bez sāpēm, bez grēka, bez vainas apziņas. Čerņigovā bija ienākuši vācieši, šāva ebrejus, pēc tam padomju vara “tīrīja” pilsētu − visi to atceras, bet labāk par to nerunāt. Protams, ka cilvēki grib aizmirsties un vienkārši dzīvot − strādāt, mīlēties, dzemdēt bērnus, iet ciemos un izbaudīt parastus, sadzīviskus notikumus. Romānā sanāk kopā vēsturiskā atmiņa, padomju varas diktētā ikdiena un mīlas intriga, un notikumu gaita rāda, ka nekas nav mazsvarīgs.

Es nesen izlasīju Ikstenas “Mātes pienu” un ilgi domāju, kāpēc man tajā nav padomju sajūtas − es atpazinu viņas aprakstītās vietas un lietas, taču kaut kā pietrūka. Hemlinai tas viss ir ar uzviju, turklāt pilnīgi neuzbāzīgā veidā − romānu aizverot, lasītājs būs ne tikai uzzinājis slepkavu, bet arī uz brīdi izjutis to nervozo, nomācošo gaisotni, kad cilvēki baidījās paši no sevis, skrēja pa priekšu pavēlēm un vienmēr rēķinājās ar visļaunāko.Un var tikai apbrīnot cilvēka sīksto dabu − to romāna gaitā cenšas izprast arī galvenais varonis − pēc visiem likteņa sitieniem un režīma demoralizējošā iespaida kopumā sabiedrība nav zaudējusi ticību dzīvei un izdzīvošanas instinkts ir stiprāks par visu.

Hemlinas romāns “Дознаватель” ir vairāk nekā padomju izmeklētāja atskaite par vecu noziegumu, tajā lasītājs ierauga laikmeta spoguli, kurā labais un ļaunais ne tikai eksistē blakus, bet atrodams vienā cilvēkā.

Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

Vladimirs Sorokins “Putenis” (2014)

Vladimirs Sorokins. Putenis / no krievu val. tulk. Maija Kudapa. – Rīga: J.L.V., 2014. (Владимир Сорокин. Метель. 2007.)

Kamēr vēl ēnas pusē aizķēries kāds sniega strēķis, jāpaspēj uzrakstīt par daiļdarbu, kuru droši varētu likt sarakstā “Ziemas grāmatas”. Pa piesnigušu lauku ceļu, kamanām čīkstot un zirdziņiem sprauslājot, steidzas lauku dakteris, kuram somā vakcīnas nelaimīgiem, epidēmijas skartiem ļautiņiem. Vai nav cēla rīcība? Vai nav īsta krievu klasikas noskaņa? Taču Sorokins šai stāstā kā manīgs iluzionists no burvju cepures izceļ vienu balto zaķīti pēc otra, uzbur rozes un izšauj krāsainas lentas. Reāli nereāls stāsts − vienlaikus pagātne un nākotne, 19. gadsimts un izdomāta fantāzijas pasaule.

“Putenis” ir garstāsts, par kuru grūti rakstīt, jo jāatklāj daudzas patīkamas detaļas; tās varbūt nenodod sižetu, bet katram lasītājam taču gribas sajust pirmieraudzīšanas prieku − par piramīdiņām un zirdziņiem, par milžiem un punduriem, par pretīgo slimību un dzīvrades tūbu. Garstāstā ir divi galvenie varoņi, kurus liktenis savedis kopā: provinces dakteris Garins un skrituļnieka vadītājs Krekšķis (krievu oriģināls Перхуша šķiet atbilstošāks lempīgajam un vienmēr smaidīgajam kučiera tēlam), abi brauc cauri putenim, daktera skubināti − jo viņš taču ved vakcīnu! Pieņemu, ka autors ir apzināti veidojis noskaņu 19. gadsimta garā, un tikai tehnoloģiskie jauninājumi norāda uz citu, iespējams, paralēlo realitāti.

Nepiekritīšu tiem vērtētājiem, kas norāda uz idejas trūkumu, jo garstāstā galvenā šķiet noskaņa, tik raksturīga labākajai krievu prozai. Čehova lugās arī brīžiem nevar sagaidīt, kad tad viss beidzot sāksies, visi tikai gatavojas kaut kam, paši nezina kam − bet tā gatavošanās jau arī izrādās pati dzīve. Lūk, cilvēkiem mērķi taču vienmēr ir labi un nodomi viscēlākie, bet ko darīt, ja kumeļi noguruši, putenis sacēlies un sliece sabojājas. Atkal braucam uz dullo, kaut kur putenī taustāmies pa ceļu − un tā izrādās dzīve, tiec nu galā pats kā māki. Dakteris kā īstens krievu klasikas varonis mētājas starp pienākumu un pašsaglabāšanās instinktu, starp melanholiju un patosu.

Nekad nevajag atkāpties no principiem. Un nevajag zaudēt pašcieņu, veikt piespiedu gājienus kā šahā. Nevajag dzīvot piespiedu kārtā, pietiek jau ar dienesta spaidiem. Dzīve piedāvā izvēles iespējas. Un izvēlies to, kas tev dabisks, kas neliek pēc tam mocīties kaunā par paša gļēvumu. Tikai epidēmija nepieļauj izvēli.

Līdztekus ceļa noskaņām un negaidītajiem fantāzijas objektiem, aizķeras varoņu sapņi (vai drīzāk murgi) − no zemapziņas izrautās vīzijas, kas saliekas dīvainās mozaīkās, un pastāsta par varoņu galvenajām bailēm, grēkiem, varbūt iepriekšējām dzīvēm. Nu kur vispār var iedomāties sevi ieguldīt vārošā eļļas katlā?

Attiecībā uz tulkojumu ir nedaudz dīvaini, ka pie mums, kur vajadzētu būt gana krievu valodas profesionāļu, nemaz nav tik labi šīs valodas tulkojumi. No pēdējā laikā lasītajiem man nav paticis neviens; pieciešami, ja tās ir manas personīgās iedomas par neatbilstošas noskaņas radīšanu, bet faktiski runa ir par paviršību − kaut ko izmet, kaut ko pievieno, pārprot vārda nozīmi utt. Piemēram, Sorokins ir viens no tiem autoriem, kuriem ir ļoti izteikta personīgā valodas mūzika, turklāt šajā garstāstā viņš ir īpaši stilizējis valodu 19. gadsimta garā − latviešu tulkojumā visi senvārdi ir vienkārši pazuduši.

Ja nepiesienas tulkojuma niansēm, tad “Putenis” ir neliela, jauka grāmatiņa, kurā uzburts auksts un sirreāls ceļojums pa sniegotiem laukiem − skrituļnieka slieces švīkst, zirdziņu muguras kūp − ar cerībām un izmisumu brauc dakteris pie bolīviešu vīrusa apsēstajiem pacientiem.

 

Дина Рубина “Белая голубка Кордовы” (2009)

Дина Рубина. Белая голубка Кордовы. – Москва: Эксмо, 2009.

Pirms gandrīz četriem gadiem lasīju Dinas Rubinas grāmatu “Почерк Леонардо” un toreiz nosolījos, ka vajadzētu turpināt iepazīt šo rakstnieci. “Почерк Леонардо” ir pirmā grāmata triloģijā, kas nav saistīta sižetā, bet drīzāk garā − visas trīs grāmatas vēsta par neordināriem, talantīgiem galvenajiem varoņiem, kuri dzīvo savdabīgā, it kā divējādā realitātē. Pirmajā grāmatā tā dubultojas spoguļos, otrajā “Белая голубка Кордовы” − svārstās starp īstu un viltotu mākslu, trešajā “Синдром Петрушки” − starp lelli un cilvēku. Tā kā jau pats otrās grāmatas nosaukums vēsta par Spāniju, tad šķita, ka nupat ir īstais brīdis atkal pievērsties Rubinas daiļradei.

Dina Rubina ir krieviski rakstoša ebreju rakstniece, kas jau gadiem dzīvo Jeruzalemē. Taču, kā mēs zinam, ebreju tautas līkloči pasaules ceļos ir gari un līkumoti, un romānā “Белая голубка Кордовы” uzsvērti redzams, cik tālu gadsimtu gaitā tiek izmētāti viens no otra vienas dzimtas locekļi, un vienlaikus − cik stipra ir dzimto asiņu balss un neticama tās pievilkšanās pāri telpai un laikam. Kādā intervijā Rubina stāsta, ka viņai ar Spāniju ir savdabīgas attiecības − lai arī vismājīgāk un mierīgāk viņa jūtas Vidusjūras tautu pūlī, taču Spānijā līdztekus iederībai vidē to pavadījis dīvains sasprindzinājums un pastiprināta interese par visu ieraudzīto. Rubina to izskaidro ar senu ģimenes leģendu, ka viņi ir cēlušies no Spānijas ebrejiem − sefardiem, kurus 16. gadsimtā izraidīja no Spānijas un tie izbira pa visu pasauli, bet spēja saglabāt zināmu daļu savas identitātes. Pēc ceļojuma pa senču vietām 1999.gadā Rubina uzrakstīja ceļotājas piezīmes «Воскресная месса в Толедо» un domāja, ka Spānija viņu atlaidīs, taču tā sauca joprojām un radās iecere romānam “Белая голубка Кордовы”.

Romāna galvenais varonis ir Zahars Kordovins, un stāstījuma sākumā viņš ir nobriedis, izskatīgs vīrietis pēc četrdesmit, kurš izveidojis veiksmīgu starptautiska mākslas eskperta karjeru un pasniedz mākslas vēsturi Jeruzalemes universitātē. Vienlaikus viņam ir otra, publikas acīm slēpta profesija − izcilu gleznu izcils viltotājs, turklāt viņš ir nepārspējams savu viltojumu menedžeris − katrai gleznai tiek pacietīgi radīta leģenda, kas apliecina tās autentiskumu un attiecīgā brīdī nodrošina labu cenu prestižā izsolē. Taču sekmīgā rūpala īpašnieka saknes meklējamas Ukrainas mazpilsētā Vinnicā, kur agri atklājās viņa mākslinieka talants, kas tika turpināts izkopt Ļeņingradas akadēmijā, kam sekoja emigrācija uz Izraēlu. Rakstniece jau romāna sākumā liek nojaust, ka Kordovina nogriešanās no taisnā mākslinieka ceļa uz viltotāja takas ir saistīta ar kādu pagātnes traģēdiju un uztur intrigu visa romāna garumā.

Julio Romero de Torres (Cordoba, 1874-1930). La Chiquita Piconera (1930) (fragments)

Romāna sākumā lasītājs tiek vazāts līdzi galvenajam varonim − Kordovins dodas uz kādu konferenci Toledo, bet pēc tam met cilpas pa Eiropas dienvidiem, un tas nav interesantākais stāstījums. T.i., autore ļoti cenšas to padarīt interesantu, aprakstot gan ainavas, gan mājas, gan cilvēkus, taču tas notiek tik sīkumaini, ka vienā brīdī prāts pagurst visu to iegaumējot. Izklāstu krietni atsvaidzina iespraudumi, kas apraksta Kordovina dzimtas gaitas Krievijā un Ukrainā, tādēļ ļoti iepriecināja, ka romāna gaitā to kļuva aizvien vairāk, līdz autore pilnībā pievērsās galvenā varoņa bērnībai un jaunībai. 20. gadsimta 60-to gadu Vinnica lasītāja acīs uzpeld kā neglīta, taču ļoti raiba mazpilsēta ar izciliem, ārkārtīgi savdabīgiem personāžiem, savukārt studiju gadu Ļeņingrada caur nemīlīgu un drēgnu ziemu atver brīnumainu, pēc gleznošanas krāsām smaržojošu, krāsainu pasauli. Jāsaka, ka romāns vispār manās acīs “spēlēja” tikai šajās lappusēs, savukārt pārējais − pat sižetiski nepašaubāmi labi izdomātā dzimtas sefardu pagātne − izklāsta ziņā krietni nobalēja. Lai palielinātu spriedzi, romānā ir ievīta detektīvlīnija, kam izskaņā būtu jāpārtop alegoriskā, svinīguma un traģisma apdvestā nobeigumā, taču man tas atstāja diezgan samākslotu iespaidu. Kaut vai visas šīs, romāna gaitā pieaugošās, neticamās sakritības šķita kā ar pirkstu acīs iebakstītas − dzīvē tā var notikt, bet literatūrā tas liekas sadomāti.

Dinai Rubinai ir izcils stils, spēle ar vārdu (varbūt pat brīžiem pārāk aizrautīga), tādēļ vien viņu ir vērts lasīt. Taču − visu lasīšanas laiku mocījos ar domu − vai krāsainā pagātne ar dzirkstošiem personāžiem un nedaudz nūģīgais Kordovina šodienas apraksts ir apzināti veidoti tik kontrastējoši? Varbūt, velkot paralēles ar Kordovina nodarbošanos, autore vēlējusies pateikt, ka īstā galvenā varoņa dzīve ir palikusi pagātnē un šobrīd viņš dzīvo tikai atblāzmu, viltojumu? Katrā ziņā romāns neatstāj vienaldzīgu, un arī garāmejot sniedz daudz informācijas par gleznu viltošanu un viltojumu pārdošanu, kā arī izgaismo dažas interesantas Spānijas ebreju likteņu epizodes.

Ak, aizbraukt vēlreiz uz Toledo, bet šoreiz apsēsties blakus Zaharam Kordovinam uz viesnīcas balkoniņa… viņš jau laikus būtu aizgājis uz tirgu un nopircis zilganas, valgas olīves, dažādus mančego sierus − pavisam svaigu un izturēto, nedaudz asāko versiju, klāt piemestu tomātu ķekaru un kartīgu gabalu pan de pueblo − irdenu maizi ar kraukšķīgu garoziņu. Mēs dzertu viņa mīļāko sarkanvīnu “Faustino VII” un baudītu rietošo sauli, kas glāstītu baznīcu smailes, līdz pilsēta iegrimtu smaržīgā un biezā Spānijas naktī…

Марина и Сергей Дяченко “Vita Nostra” (2008)

Марина и Сергей Дяченко. Vita Nostra. – Москва: Эксмо, 2008. – (Метаморфозы; №1)

Anna Dittmann (1993)

Ceļš uz Djačenko pāra sarakstīto “Vita Nostra” man ir bijis garš un līkumots: vispirms centos to nopirkt veikalā − neizdevās, sameklēju un novilku internetā − vienīgā grāmata, kuru nav izdevies atkodēt, uz brīdi likos mierā, bet tad vienlaikus ieraudzīju Spīganas atsauksmi un atradu grāmatu audioformātā, krieviski ierunātu. Acīmredzot grāmata man visžēlīgi bija nolēmusi atvērties. Šī man bija pirmā audiogrāmatas klausīšanās, ko patiešām izbaudīju, un domāju klausīšanos turpināt − latviski gan klausāmgrāmatu ir ļoti maz, angliski baidos, ka ātri zaudēšu uzmanību, taču krieviski tā lieta varētu iet.

“Vita Nostra” ir dīvaina grāmata. Lasīju to vēl septembrī, tādēļ tagad emocijas ir noplakušas un pārsvaru ņem racionālais, tomēr sajūta, ka ārkārtīgi gribas uzzināt, kas ar to visu ir domāts un kā tas viss beigsies, joprojām ir spilgta. Galvenā varone ir skolniece Saša Samohina, kura vasaras brīvlaikā kopā ar mammu ir atbraukusi atpūsties uz kūrortu. Viņa iepazīstas ar savādu onkulīti, kurš viņai uzdod četros no rīta iet uz pludmali, kailai aizpeldēt līdz bojai, tai pieskarties… un viss. Pēc dumpošanās mēģinājuma Sašai uzskatāmi tiek parādīts, ka nepaklausības gadījumā cietīs viņas mamma. Onkulītis Farits uzrodas ar jauniem uzdevumiem arī pēc Sašas atgriešanās pilsētā, bet pēc vidusskolas izlaiduma pavēl doties uz tālu pilsētiņu mācīties it kā parastā augstskolā. Precīzāk − Torpas pilsētas Speciālo tehnoloģiju augstskolā. Un tur sākas Sašas īstie piedzīvojumi.

Ja es nezinātu, ka tā ir fantāzija, tad Sašu pieskaitītu pie šizofrēnijas slimniekiem, jo balsis galvā, halucinācijas, apkārtējiem neizprotama uzvedība ir diezgan zīmīgi simptomi. Galu galā grāmatas līdzautors Sergejs Djačenko esot psihiatrs. (Katrā ziņā es nopietni apsvēru domu, ka Sašas augstskola ir vienkārša psihene.) Protams, ka grāmatas iecere nav tik primitīva, taču autoriem izdodas krietnu laiku lasītāju turēt saspringtā ziņkārē par augstskolā notiekošo − vecāko kursu studenti uzvedas biedējoši, neviens neko īsti nepaskaidro, jāapgūst kaut kāds murgains speciālais priekšmets ar nīgru pasniedzēju; ik pa laikam studentiem tiek atgādināts, ka nemācīšanās gadījumā nopietni cietīs viņu tuvinieki. Djačenko ir izvirzījuši tēzi, ka vislabākais veids, kā piespiest kādu uz darbību, ir bailes. Var jau būt, nezinu. Dzīve vairāk pārliecina, ka bailes ir bezdarbības galvenais iemesls, un grūti iedomāties, ka cilvēks varētu iemīlēt savu specialitāti, ja tā jāapgūst baiļu varā. Man personīgi riebtos tāda manipulācija, bet tas jau laikam noskaidrotos pašā pirmajā audzēkņu atlases fāzē un es joprojām peldētu jūrā četros no rīta, lai pieskartos bojai.

Pasniedzēju uzdevums ir mainīt audzēkņu apziņu, salauzt un pārveidot viņu uztveres mehānismu. Saša izrādās īpaši talantīga skolniece, kura nevis jāskubina, bet jābremzē, lai ar jauniegūtajām spējām viņa pati sevi nenogalinātu. Ar lokomotīves nolemtību viņa tuvojas izlaiduma eksāmenam, pēc kura nokārtošanas studenti augstskolā vairs neatgriežas. Kur gan viņi pazūd?

Tikai romāna izskaņā lasītājs tiek apbalvots ar konceptu, uz kura balstās romānā notiekošais.  Saknes apgalvojumam “pasaule ir teksts” un “teksts − vienīgais iespējamais realitātes modelis” meklējamas valodas filozofijā. Ja es visu esmu pareizi sapratusi, tad runa ir par postmoderniskām idejām, ka valoda ir instruments, ar kura palīdzību cilvēks sev definē pasauli, t.i. cilvēks pasauli iepazīst tikai stāstā par to. Djačenko pāris gan nav gājis filozofiskā dziļumā, bet vienkārši secinājis, ka cilvēki ir teksta personificējums un kaut kāda iemesla pēc daļai, izredzētajiem, ir jākonvertējas atpakaļ par tekstu, turklāt katram tajā ir sava loma: lietvārds, darbības vārds, īpašības vards utt. Savā ziņā doma nav slikta, un raisa pārdomas par savu iespējamo funkciju pasaules tekstā.

No otras puses, visu romānu varētu uztver arī kā metaforu pusaudža pieaugšanai un ieiešanai pieaugušo pasaulē, kas gluži loģiski saistās ar nepieciešamību mainīties, apgūt jaunus saskarsmes modeļus, gūt pieredzi ar puniem un sasitumiem; pat pusaudžu pašnāvības iederas šajā teorijā kā nespēja saprast un akceptēt jaunās prasības. Man gan šķiet, ka tik racionāls izskaidrojums nepatiktu pat pašiem autoriem, tik ļoti viņi šķita aizrāvušies ar mistiskajiem Sašas metamorfožu aprakstiem.

“Vita Nostra” ir padrūma fantāzijas grāmata, kurā lasītāju vada ziņkāre un pieaugoša iespēja pašausmināties. Tai paša laikā es neteiktu, ka tā ir pilnvērtīga, jauna fantāzijas pasaule ar smalki izstrādātiem tēliem un detaļām − it kā vienmēr kaut kā pietrūkst, gribētos pilnīgāku, dzīvāku sajūtu. Lasīt man bija ļoti interesanti, minēt atrisinājumu − vēl vairāk, taču nedomāju, ka lasīšu sērijas turpinājumu (kas, turklāt, stāsta jau par citiem varoņiem). Visticamāk, ka kādreiz izklaidei sameklēšu kādu Djačenko raganu sērijas romānu.

Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural