Sākumlapa

Nikolajs Ņikuļins “Atmiņas par karu” (2012)

1 komentārs

Nikolajs Ņikuļins. Atmiņas par karu / no krievu val. tulk. Juris Ciganovs. – Rīga: Jumava, 2012. (Николай Никулин. Воспоминания о войне. 2008)

Nikulins_AtminasKatru gadu Uzvaras dienas kontekstā grāmatmīļu forumos parādās tematiskie saraksti, kas veltīti Otram pasaules karam un karam vispār. Vienmēr atceras par tādiem krievu rakstniekiem kā Viktors Astafjevs, Viktors Ņekrasovs, Jurijs Bondarevs, Vasilijs Grosmans, Vasils Bikovs, Boriss Vasiļjevs, Konstantins Simonovs un daudziem citiem, savukārt memuāru klāsts nu jau gandrīz 70 gadu laikā ir tapis bagātīgs. Kādēļ tad Nikolaja Ņikuļina nelielā atmiņu grāmata, kura izdota salīdzinoši nesen, jau pēc autora nāves, tiek dēvēta par labāko, kas ir uzrakstīts par Lielo Tēvijas karu, par patiesāko no karam veltītajām grāmatām?

Nikolajs Ņikuļins (1923-2009) bija Otrā pasaules kara veterāns, 1941. gadā kā 18-gadīgs jauneklis brīvprātīgi pieteicās armijā, izgāja karu no Ļeņingradas līdz Berlīnei. Pēc kara viņš pabeidza Ļeņingradas universitāti, kļuva par mākslas vēsturnieku un visu mūžu strādāja Ermitāžā, rakstīja monogrāfijas par Rietumeiropas glezniecību. Neapšaubāmi inteliģents cilvēks, kuram paveicās iziet cauri karam bez nopietniem fiziskiem ievainojumiem, tomēr garīgi viņš bija tādā pašā situācijā kā visi Otrā pasaules kara veterāni, kas cīnījās ar tolaik nezināmo posttraumatiskā stresa sindromu. Iespējams, ka memuāru rakstīšana Ņikuļinam bija izdzīvošanas jautājums, sava veida pašpalīdzība; tieši tāpat viņš darīja kara laikā, kad jebkurā brīvajā brīdī glābās no skarbās realitātes kaut uz mirkli aizverot acis un atceroties mājas, saulainu vasaru, ziedus, Ermitāžu, pazīstamās grāmatas, zināmās melodijas – tas bija cerību stars cietsirdības, bada un nāves drūmajā, ledainajā pasaulē.

Kara sākumā Ņikuļins sevi raksturo kā nonīkušu, utainu distrofiķi, kuram vispirms palaimējās ar to, ka viņš tika apmācīts par radio speciālistu, bet pēc tam tika piekomandēts smagās artilērijas pulkam. Kājniekos viņš būtu kritis jau pirmajos mēnešos, jo tur zaudējumi bija katastrofāli. Ņikuļins dienēja 54.armijas sastāvā, kura divus gadus cīnījās Ļeņingradas frontē. 1942. gada janvārī tā sauktā “Ļubļanas operācija” izgāzās, kā raksta autors – kara sākumā vācu armija iegāja mūsu teritorijā kā nazis sviestā, bet krievu puses vienīgais risinājums bija aizliet šo nazi ar asinīm. Grāmatā ļoti daudz rūgtu vārdu ir veltīts ir krievu kaujas prasmei un komandieru profesionalitātei, jo karavīri gūlās tūkstošiem, bet to vietā dzina aizvien jaunus. Daudzi padevās gūstā, daudzi dezertēja, bija pašsakropļošanās gadījumi. (Slavenā Staļina pavēle nr.270 (1941. gada 16. augusts) jau kara sākumā postulēja, ka visus komandierus un politdarbiniekus, kuri iedomājas dezertēt vai padoties gūstā, ir jānošauj, bet to ģimenes jāarestē.) Kad 70-to gadu vidū Ņikuļins pirmoreiz ķērās pie savu atmiņu pierakstīšanas, viņš skaudri konstatēja, ka notiek koķetēšana un pat lepošanās ar milzīgo karā kritušo skaitu, bet tikko runa ir par kādiem konkrētiem notikumiem frontē, reālie fakti apstulbina un visi klusē, nemin toreiz vēl dzīvos, konkrētos vainīgos.

Vēlāk, pavasarī, kad sniegs nokusa, skatam atklājās viss, kas bija zemāk. Pie pašas zemes gulēja nogalinātie, ietērpti vasaras uniformā, − tie bija 1941. gada rudens kauju upuri. Virs viņiem klājās jūras kājnieku līķi melnos kamzoļos un melnās, platās jūrnieku biksēs. Virs viņiem gulēja sibīrieši puskažokos un velteņos vai tie, kas bija tur palikuši pēc 1942. gada janvāra−februāra uzbrukumiem. Vēl virs viņiem − politiskie darbinieki vateņos un lupatu cepurēs. Virs tiem − ķermeņi šineļos, maskēšanās halātos, ar bruņucepurēm galvās vai bez tām. Šeit sajaukušies daudzu divīziju karavīru ķermeņi, to, kas gāja uzbrukumā dzelzceļa līnijai 1942. gada pirmajos mēnešos. Mūsu “panākumu” šausmu diagramma!

Kara otrajā pusē Ņikuļina kara daļa virzās cauri Pleskavas apgabalam, Igaunijai un Latvijai, kamēr nokļūst Vācijā. Te nu autors nokļūst līdz tai stāsta daļai, kurā Sarkanā armija lielu daļu savas enerģijas velta marodierismam un izvarošanām. Tie ir ārkārtīgi nepatīkami fakti, kurus padomju pusei atzīt nekad nav gribējies, jo “atbrīvotāji” nāca ar kara gados sakropļotu psihi un vēlmi propagandas demoralizēti sagraut “fašistisko midzeni” un visus tā iedzīvotājus. Ņikuļins sevi norobežo no apkārtējā haosa, nosodot notiekošo, tomēr pats vienlaikus izstāsta gan sirdi plosošu stāstu par savas iemīļotās vācietes pašnāvību pēc grupveida izvarošanas, gan lepojas ar kādas meitene paglābšanu, un turpat blakus ir teikums: “Vispār jau vācietes ļoti labprāt stājās sakaros ar mūsu karavīriem, un no šī fakta neviens netaisīja lielas problēmas.” Iespējams, to var izskaidrot ar faktu, ka memuāri ir rakstīti divos piegājienos un pirmajā, kā atzīmējis autors, viņš ir pakļāvies pašcenzūrai.

Ņikuļina aprakstītais karš ir tikai un vienīgi no vienkāršā karavīra skatu punkta, te nav nekādas militāro operāciju analīzes vai taktikas iztirzājums. Tomēr šī ir ārkārtīgi iedarbīga grāmata tiem, kuriem karš šķiet jautrs piedzīvojums – te viss ir neglīti, asiņaini un ļoti traģiski. Arī tad, ja kādam šķiet nepieņemams autora viedoklis, to nevar atstāt bez ievērības. Iespējams, ka šiem nelielajiem memuāriem būs lielāka ietekme uz cilvēku prātiem nekā biezām vēstures grāmatām. Domāju, ka grāmatu būtu vērts izlasīt ne tikai vēstures interesentiem, bet jebkuram saprātīgi domājošam cilvēkam.

Karā cilvēks zaudē visu, ar ko līdz tam ir dzīvojis, − vecākus, sievu, bērnus, īpašumu, grāmatas, draugus, pierasto sabiedrību un pazīstamo apkārtni. Cilvēkam tiek iedota uniforma − tāda pati kā visiem citiem, lai visi būtu vienādi, − un ierocis, lai ar to varētu darīt ļaunu. Cilvēks ir beztiesīgs priekšniecības priekšā, kas gandrīz vienmēr ir netaisna un piedzērusies, kas spiež viņu nedomāt, darīt ļaunu, slepkavot, pastrādāt dažādus varasdarbus. Citiem vārdiem − cilvēki karā zaudē savu cilvēcisko seju un pārvēršas par mežonīgiem dzīvniekiem: viņi ēd, guļ un nogalina sev līdzīgos. Bet tai pašā laikā Dieva dotā cilvēka dvēsele visādi pretojas šādām pārvērtībām. Tomēr bija ļoti maz, kas uzvarēja šajā briesmīgajā mazā cilvēka cīņā ar nežēlīgo karu!

 

Anna Poļitkovska “Krievijas dienasgrāmata” (2007)

2 komentāri

Anna Poļitkovska. Krievijas dienasgrāmata / no angļu val. tulk. Sandra Rutmane. – Rīga: Dienas Grāmata, 2007. (Anna Politkovskaya. A Russian Diary. 2007)

Politkovskaya_Krievijas_DienasgramataAnna Poļitkovska bija talantīga un drosmīga krievu žurnāliste, kura nepiedzīvoja šīs grāmatas izdošanu, jo viņu nogalināja 2006. gada oktobrī dzīvojamās mājas kāpņu telpā. Poļitkovska kādā intervijā ir teikusi, ka viņa sapņo uzrakstīt grāmatu ar skaistām beigām, tikai diemžēl viņa savām grāmatām izvēlējās nepareizo tēmu – Krievijas iekšpolitika.

“Krievijas dienasgrāmata” atspoguļo laiku no 2003. gada decembra līdz 2005. gada augustam, sākoties ar Krievijas Domes vēlēšanām, kurās pārliecinoši uzvarēja tikai pirms diviem gadiem nodibinātā partija “Vienotā Krievija”, kas pa sevi pulcinājusi visa līmeņa funkcionārus, lai atbalstītu Putinu. Krievijas labējie – partija “Jabloko” un Labējo spēku savienība – piedzīvoja pilnīgu sagrāvi, kas izgaisināja cerības Krievijā nodibināt patiesu daudzpartiju sistēmu. (Arī pēc desmit gadiem Krievijas Domē labējie nav pārstāvēti.) Poļitkovska uzskata, ka 2003. gada vēlēšanas bija krāpniecība, kas tika rūpīgi plānota un īstenota. 2003. gada decembrī Putins sāka savas otrās prezidentūras kampaņu un 2004. martā pārliecinoši uzvarēja ar 70% balsu vairākumu. Poļitkovska par Putina Krieviju vēl 2004. gadā ir uzrakstījusi grāmatu (Putin’s Russia), bet nogalināja viņu Putina dzimšanas dienā.

Poļitkovskas grāmata ir pilna ar sāpēm un bezspēcīgām dusmām par aizvien pieaugošo varas patvaļu, neslēpto ierēdņu kāri iedzīvoties, bezatbildību visos varas līmeņos. Šķiet, ka vēl vairāk viņai sāp tas, ka liela daļa cilvēki notiekošo pieņem klusējot: Mūsu cilvēki ir paguruši no politiskajiem un ekonomiskajiem eksperimentiem, kas ar viņiem veikti. Viņi ļoti grib dzīvot labāk, bet negrib par to cīnīties. Viņi gaida, ka viss nāks no augšas, un, ja tas, kas nāk no augšas, ir represijas, viņi ar to samierinās.

2004.-2005. gads Krievijā ir ļoti nemierīgs laiks: lai arī Otrā Čečenijas kara aktīvā fāze jau kādu laiku ir noslēgusies, gan Čečenija, gan tai pieguļošā Ingušija joprojām raustās konvulsijās un dažādām drošības struktūrām šajās teritorijās būtībā likums nav jāievēro; aizvien ir aktuāls 2002. gada oktobra Maskavas “Nord-Ost” terora akts ar daudziem neskaidriem jautājumiem par ķīlnieku atbrīvošanu; 2003. gadā tiek apcietināts un 2005. gadā notiesāts Hodorkovskis; 2004. gads – 6.februārī terora akts Maskavas metro un 1.septembrī – Beslanas ķīlnieku krīze. Tie ir tikai spilgtākie notikumi, kuriem pievēršas Poļitkovska, bet pamatnoskaņa vēstījumā ir tāda, ka cilvēktiesības un elementāra tiesību normu ievērošana kļūst arvien atkarīgāka no katra indivīda pietuvinātības varai – ja gribi dzīvot labi, mierīgi un turīgi, tad esi kopā “pareiziem” cilvēkiem. Protams, ka īpaši Poļitkovsku uztrauc viņas amata brāļu nodevībā, jo tieši šajā laikā daudzi žurnālisti pāriet varas pusē, var runāt par pašcenzūras pieaugumu. Krievijā pat nauda nav galvenais – dumpīgie norimst, kad tos pietuvina varai.

Mūsu sabiedrība jau vairs nav sabiedrība. Drīzāk izolētu betona kameru sakopojums bez logiem. (..) Tūkstošiem cilvēku, kas kopīgi varētu veidot Krievijas tautu, bet mūsu kameras sienas ir necaurlaidīgas. (..) Vara dara visu, lai kameras kļūtu vēl necaurlaidīgākas, sēj nesaskaņas, uzrīda citu citam, šķeļ un valda. Un cilvēki padodas. Tā ir patiesā problēma. Tāpēc, ja Krievijā notiek revolūcija, tā ir tik galēja. Barjera starp kamerām sabrūk tikai tad. kad negatīvās emocijas tajā kļūst nevaldāmas.

Lasot par mūsdienu Krievijas notikumiem vai arī tās vēsturi, agri vai vēlu vienmēr rodas jautājums – kāpēc? Kā tas nākas, ka šī milzīgā, resursiem bagātā valsts mūžīgi krīt no viena galējības otrā un savā attīstībā vienmēr nonāk pie cara vai diktatora? Profesors Leons Taivāns intervijā “Neatkarīgai” (2014. gada 10. aprīlis) atgādina vēsturnieka Toinbija viedokli, ka Krievija pieder Austrumu civilizācijai, kuras ideoloģiskā platforma ir atšķirīga no Rietumiem. Rietumu civilizācijai galvenā ir ideju pasaule un tā vispirms tiecas panākt savu ideju izplatību un atzīšanu, piemēram, likuma virsvarenību vai cilvēka tiesības. Krievijai, savukārt, joprojām ir raksturīgs impēriskais sindroms, kurš piedevām ir atjaukts ar iracionālu ideju par valsts mesiānisko lomu. Būtībā Krievijā jau no Pētera I laikiem šad un tad mēģina iedarbināt rietumnieciskas idejas un pārvaldi, tomēr arī pēdējā laika notikumi liecina, ka Krievijā demokrātija un liberālisms ir sveši jēdzieni. Vēl jo vairāk – Putina politika ir tendēta asi nostāties pret Rietumu vērtībām un popularizē ļoti konservatīvu ideoloģiju, kuru ārpasaulei prezentē Krievijai tik mīļais vientuļa, novecojoša mačo tēls. Diemžēl spēka pozīcija ir tā, ko Krievija gan pati vislabāk prot ieņemt, gan arī citos atpazīst visātrāk.

Jāsaka, ka Poļitkovskas grāmatā ir daudz šokējošu lietu, tomēr visneizprotamākās man šķiet tās, kurās notiek varas vēršanās ne jau pret kādiem teroristiem vai pat opozīciju, bet gan tās, kurās iesaistīti pavisam vienkārši krievu cilvēki, nosacīti “savējie” – , milicijas veiktās masu tīrīšanas krievu apdzīvotās pilsētās, masveida pārkāpumi armijā, vienaldzība pret neseno karu invalīdu un veterānu likteņiem, cilvēku izdzīvošana no mājām, lai uzceltu peļņu nesošu biznesa centru. Un tāda nenormāla sabiedrības pacietība un samierināšanās – tiešām, kad vienreiz mērs būs pilns, tad sekas var būt neprognozējamas.

Kāda perestroikas laika krievu filma – Marka Zaharova “Убить дракона” – vēsta par bruņinieka Lanselota pēcteci, kurš nokļuvis pilsētiņā, kurā gadiem ilgi valda Drakons. Kā nogalināt Drakonu, ja skaidri zināms, ka viņš nav nogalināms? Atbilde ir vienkārša – Drakonu var nogalināt tikai pats Drakons, neviens cits to nevar izdarīt. Līdzība ar mūsdienu Krieviju ir acīmredzama – tikai cilvēki paši, Drakonu veidojošā substance, var kaut ko mainīt pašreizējā situācijā.

 

Майя Кучерская “Тётя Мотя” (2013)

Komentēt

Майя Кучерская. Тётя Мотя. – Москва: Астрель, 2013 (2012.).

Kucherskya-TetjaRakstnieci Maiju Kučersku es pirmo reizi ieraudzīju raidījumā “Школа злословия”, kurā viņa uzrunāja ar savu inteliģento un mierīgo attieksmi, tādēļ jau kādu brīdi plauktā gaidīja romāns “Тётя Мотя”, kurš ir bijis izvirzīts visādām prēmijām un 2013. gadā ieguvis krievu nacionālās prēmijas «Большая книга» lasītāju simpātiju balvu. Varētu būt labs iemesls, lai lasītu, vai ne?

Romāna centrā ir jauna sieviete – 32-gadīgā maskaviete Marina, kurai, no malas raugoties, viss ir kā pienākas – vīrs, bērns, korektores darbs laikrakstā, tomēr iekšienē valda disharmonija. Dzīve iezaigojas, kad viņai uzmanību pievērš viens no laikraksta redaktoriem – 50-gadnieks Mihails, stabili precēts dzīves baudītājs. Un tad nu aiziet diezgan banāls pastāstiņš par laulības pārkāpšanu, kurā naiva filoloģiskā mušiņa iekrīt novecojoša, paresna zirnekļa gadiem spodrinātos tīklos, kas, protams, tiek pasniegts tādā cēlā mērcē kā beidzot atrasta īstā mīla, kas stāv uz garīgās saskaņas fundamenta.

Romāna pirmā trešdaļa atritinās gana raiti – rakstnieces valoda ir tēlaina, jaušama zināma ironija, kas ļauj cerēt, ka sižets a la Anna Kareņina tiks pasniegts kādā jaunā, mūsdienīgā rakursā. Diemžēl jau romāna vidū top skaidrs, ka Kučerska ir sapinusies pašas aizspriedumos par to, kādai jābūt sievietes lomai sabiedrībā, un viņas priekšstati ir ņemti no mājsaimnieču žurnāliem un reliģiskām brošūrām. Iespējams, ka romāna popularitāte meklējama Marinas tēlā, jo ar viņu var identificēties liela daļa Krievijas mūsdienu literatūras lasītāju – inteliģenta, bez tēva augusi meitene, kura izvēlas apprecēt “drošu un noderīgu” zēnu no ģimenes, kurā no galvas skaita nevis Cvetajevas dzeju, bet gurķu marinēšanas receptes. Savukārt zēns ir sasapņojies, ka atradis princesi, un baidās tai pieskarties līdz pat kāzu naktij. Reālā dzīvē atklājas, ka Marina nemāk normālu kotleti izcept, bet minetu no princeses jau neviens neuzdrošinās prasīt; Marinasprāt savukārt vīrs ir nelga un neko nesaprot no smalkām jūtām. Vienvārdsakot, mezalianse. Vienīgais mierinājums ir bērns, kurš ir klišejiski talantīgs un mīļš.

Pirmējā Kučerskas iecere esot bijis vēsturisks romāns par garīdznieku ģimeni 19.-20. gadsimta mijā, bet nezin kādēļ viņai šķitis, ka tas nebūs saistoši, tādēļ sākotnējā iecere romānā iekļauta daļēji kā lauku skolotāja vēstules – atmiņas par dzimtas vēsturi, kuras iedotas Marinai rediģēšanai.  Kā es saprotu, tad autores iecere bijusi konfrontēt divas pasaules un parādīt, ka mūsdienu ģimenes institūts ir galīgi izkurtējis, bet vecajos laikos – kad sievieši savas personības attīstīja mājas un bērnu virzienā – viss bija daudz harmoniskāk. Pavecais skolotājs izvirza teoriju, ka cilvēkiem dzīve ir saprotamāka un vieglāk dzīvojama, ja tā notiek noteiktas struktūras un tradīciju ietvaros, šajā gadījumā pareizticībā balstīta. Iespējams, tajā ir liela daļa patiesības, tomēr vienkārši pārcelt šo ideju uz mūsdienām vairs nav iespējams; pasaule mainās, un mainās arī ģimenes uzbūve.

Anna Siļivončika_1

Анна Силивончик (1980) “когда ты спишь, ты похож на ангела”

Par Marinas tēlu man ir ļoti daudz pārdomu. Savā ziņā šis  ir Bildungsroman jeb coming-of-age-story, jo skaidri redzams, ka stāsta laikā sieviete tiek virzīta uz jaunu attīstības līmeni; līdz šim eksistējusi autoritāšu (māte, vīrs) ēnā, Marina caur savu mīlas dēku iegūst gan ģimenē trūkstošo uzmanību un maigumu, gan apjausmu, ka sekss nav mājas spaidu darbi. Pašapziņas pieaugums mudina mainīt dzīvi, un viss virzās uz kādu loģisku, kvalitatīvu  izaugsmi. Diemžēl Kučerska savus varoņus pēkšņi apstādina, jo saprot, ka viņu rīcība nupat nekādi neiekļaujas idilliskā pareizticīgās pasaules telpā, gluži otrādi, sieviete kļūst pārāk domājoša un patstāvīga. Būtībā viņa nokļūst pretrunā ar pašas sākotnējo pozīciju: parādīt, kā no Motjas tantes ar mūžīgiem iepirkumu maisiņiem rokās izlobās mūsdienīga un pašpietiekama sieviete. Marinai uzrodas draudzene – mēreni pareizticīga daudzbērnu māte, kura savu acu pievēršanu uz vīra regulārajiem sānsoļiem attaisno ar svētulībām par laulības institūtu. Ar draudzenes muti autore iekrīt diezgan klajā moralizēšanā, kas Marinu noved pie dīvaina secinājuma, ka viņa mīlas dēkā tikusi izmantota kā lelle, kas galīgi neatbilst pašas autores parādītajai situācijai.

Romāna beigās varoņi būtībā ir ieguvusi tikai vienu atziņu – ar visu vajag samierināties, kas mani kā lasītāju galīgi neapmierina, jo ar tikpat lieliem panākumiem es būtu varējusi palasīt kādu žēlabainu sieviešu žurnālu. Tad jau daudz vērtīgāka man šķita tā romāna daļa, kas bija veltīta vecajam provinces skolotājam un viņa stāstam par ģimenes vēsturi – šeit pat bija vairākas intrigas ar atrisinājumu, nelielas vēsturiskās drāmas un izzūdošas dzimtas traģika.

Vadoties pēc atsauksmēm un romāna popularitātes, es no romāna biju gaidījusi krietni vairāk – katrā ziņā ne tik daudz bābisku noskaņu. Diez vai es ieteiktu šo romānu tulkot latviski – tajā nav tik krāšņu tēlu kā “Lāzara sievietēs” vai “Mēdejā”, kas spētu attaisnot noskaņas, kas žonglē uz dāmu romāna robežas.

Ludmila Uļicka “Mēdeja un viņas bērni” (2013)

Komentēt

Ludmila Uļicka. Mēdeja un viņas bērni / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Jānis Roze, 2013. (Людмила Улицкая. Медея и ее дети. 1996.)

Medeja_vāki_tipografijai_apskateiLudmila Uļicka (1943) šobrīd ir viena no pazīstamākajām krievu rakstniecēm, tulkota daudzās valodās un prēmēta dažādās valstīs. Latviski līdz šim ir izdoti divi viņas darbi – garstāsts “Soņečka” (2005) un romāns “Patiesi jūsu Šuriks” (2006), abi Talrida Ruļļa tulkojumā. “Mēdeja un viņas bērni” (1996) ir pirmais Uļickas romāns, un atliek tikai cerēt, ka tas pietiekami ieinteresēs latviešu lasītāju, lai izdevējs turpinātu tulkot un izdot arī tos Uļickas darbus, kuri dzimtenē ir ievēroti visvairāk – Казус Кукоцкого un Даниэль Штайн, переводчик.

Patiesībā par Uļickas Mēdeju es taisījos rakstīt jau nedēļu, bet paliku pie tā, ka lasīju un skatījos intervijas ar rakstnieci, kura ir inteliģenta un gudra personība, kas nevairās paust neērtas domas un būt pilsoniski aktīva. 2007. gadā Uļicka nodibināja savu fondu, kura viena no inciatīvām ir projekts «Хорошие книги», kas palīdz vērtīgām grāmatām nonākt līdz bibliotēkām. Kā arī jāpiemin viņas iniciēta bērnu grāmatu sērija “Другой, другие, о других”, kura bērniem stāsta par dažādām kultūrām ar mērķi veicināt savstarpējo iecietību. Šobrīd Uļicka ir enerģiski nostājusies tajā Krievijas inteliģences pusē, kas nosoda Krimas aneksiju un varas manipulāciju ar cilvēkiem.

Bet nu pie Mēdejas. Mēdeja Mendesa, dzimusi Sinopli, visu mūžu dzīvo Krimā, Feodosijas tuvumā. Mēdeja ir stalta, cienījama vecuma grieķiete, sen jau atraitnēs, tērpusies melnās drānās ar  ar melnu, sarežģīti savītu šalli ap galvu. Mēdeja dzimusi 1900. gadā, lielā ģimenē – viņa ir vidējā starp trīspadsmit bērniem. Kuplās ģimenes vecāki viens pēc otra nomirst 1916. gadā, un vecākie bērni un radinieki uzaudzina jaunākos. Uļicka konstanti uzsver, ka dzimta zaro un kuplo, tādēļ Mēdejas tagadējās vasaras ir radinieku piepildītas, tomēr, izpētot dzimtas koku, tā aina nav nemaz tik saulaina – divi vecākie brāļi iet bojā Pirmajā pasaules karā, vecākā māsa Aneļa uzaudzina jaunāko Natāliju, Afanasijs kļūst par mūku, Platons dzīvo Francijā, Mirons mirst maziņš, pati Mēdeja savu jaunību velta trīs jaunāko bērnu uzaudzināšanai. Tuvu trīsdesmit viņa apprecas ar ebreju zobārstu Samuīlu, ar kuru nodzīvo laimīgus 25 gadus. Mēdeja galīgi nav Samuīla gaumē, pārāk karaliska, tomēr viņš viņas klātbūtnē nejūt bailes – un tas ir sākums mīlestībai. Pēc vīra nāves Mēdeja turpina strādāt vietējā slimnīcā, regulāri iet uz baznīcu un vasaras sezonā laipni uzņemt ciemos nebeidzamas radinieku virknes no dažādām Padomju Savienības malām. Viņas dzīve no malas šķiet rimta un pacietīga, un tā vien šķiet, ka baznīcā viņa meklē mierinājumu. Tomēr Mēdeja drīzāk ir tāds starpnieks starp Dievu un pārējo ģimeni: viņa paņem divas papīra lapiņas un uz vienas uzraksta “Par piemiņu”, uz otras “Par veselību” un aizpilda tās ar savu mīļo vārdiem, lai Dievs zinātu, par ko skanēs viņas lūgšanas. Ikvienai ģimenei ir vajadzīgs kāds, kurš par to aizlūdz.

Mēdeja līdz šim brīdim visu mūžu bija dzīvojusi vienā un tajā pašā apkaimē, un šī pastāvīgā dzīve, kura pati no sevis strauji un vētraini mainījās – revolūcijas, valdību maiņas, sarkanie, baltie, vācieši, rumāņi, vienus izsūtīja, citus, svešus, bezdzimtas, iemitināja – galu galā Mēdeju bija padarījuši līdzīgu stipram kokam, kas, ieaudis saknes akmeņainā zemē, nemainīgi saulē, veic savu ikdienas un ikgada gaitu, un to appūš nemainīgs vējš ar tā gadskārtējām smaržām, vienubrīd no krastā žūstošām ūdenszālēm, citbrīd no saulē vīstošiem augļiem, vēl pēc tam no rūgtām vērmelēm.

Uz Mēdejas dzīves fona Uļicka veido kontrastainu 70-to gadu beigu stāstu, kas ir raibs un kaislībām bagāts. Krimas dāsnajā vasarā bieži uzplaukst mīlas dēkas, kuras dažkārt ir iemesls pārmaiņām ģimenē vai vismaz nopietnam kolīzijām laulāto starpā. Šoreiz tiek attīstīts mīlas trīsstūris starp divām tuvām Mēdejas radiniecēm un kādu interesantu atpūtnieku, kas turpinās arī pēc Krimas vasaras, un paralēli tiek arī izstāstīti iesaistīto personu dzīvesstāsti. Uļicka neapšaubāmi raksta ļoti saistoši – dzīvi, izteiksmīgi, ar skaistām metaforām un jaukiem sānceliņiem no galvenā stāsta. Tomēr grāmatu droši var sadalīt divās daļās – Mēdeja un jauno cilvēku mīlas trīsstūris, turklāt pēdējais aizņem krietni daudz teksta (un brīžiem arī kļūst pārāk… bābisks). Bet man gribējās Mēdeju! Viņa taču nepiedzima tāda vieda, mierīga un piedodoša, līdz tam cilvēks izaug… un Krima 20. gadsimta sākumā – tā ir vesela notikumu aka, spēj tikai smelt. Tikai garāmejot romānā parādās Krimas tatāru deportācijas, skumji aizskarot pamestās mājas, nekā nav par Otro pasaules karu. Pat Mēdejas vientuļās, novecojošās ziemas būtu pelnījušas lielāku vērību.

Mēdeja ir cilvēks, kurš reiz bērnībā iemācītās vērtības ir iznesusi cauri dzīvei un tradicionālais kristīgais uzstādījums viņu pilnībā apmierina: “Nedrīkst zagt, nedrīkst nogalināt – un nav apstākļu, kuri ļaunu padarītu par labu. Un tas, ka maldi kļūst vispārēji, mūs it nemaz neskar.” Iespējams, šī uzticība saviem principiem, iekšējā stabilitāte viņu netverami padara tik pievilcīgu apkārtējiem cilvēkiem, īpaši padomju melu un patosa piesātinātajā atmosfērā.

Tā klusā stūrgalvība, ar kādu Mēdeja audzināja bērnus, strādāja, pielūdza Dievu, ievēroja savus gavēņus, izrādās bija nevis viņas ērmotā rakstura īpatnība, bet saistības, kuras viņa bija labprātīgi uzņēmusies, viņa tā pildīja bauslību, kuru visi un visur sen bija atcēluši.

Grāmata, pie kuras es labprāt kādreiz atgrieztos.

P.S. Jāuzteic grāmatas tulkojums un skaistais noformējums, tomēr dzimtas koku gan nevajadzēja noskaust (krievu izdevumā tas pastāv), jo to radu ir varen daudz.

Макс Фрай “Ключ из жёлтого металла” (2009)

2 komentāri

Макс Фрай. Ключ из жёлтого металла. – Санкт Петербург: Амфора, 2009.

Fraj__Klyuch_iz_zheltogo_metallaMakss Frajs ir tas autors, ko esmu vēlējusies nomēģināt gadiem, un jau pasen izpētīju, ko tādu labu varētu palasīt no viņa sarakstītā. Fraja rakstāmspalvai pieder ļoti liels grāmatu cikls «Лабиринты Ехо» un tā turpinājums «Хроники Ехо», kurus vieno galvenais varonis sers Makss. Par laimi, ir arī romāni bez piesaistes kādam ciklam, kuri labāk noder rakstnieka iepazīšanai.

Makss Frajs jau ar pirmajām grāmatām krieviski lasošo vidū kļuva ļoti populārs, Krievijā pat sasniedzot kulta rakstnieka statusu fantasy žanrā, tomēr ilgi laiku nebija zināma viņa īstā personība. Bija skaidrs, ka tas ir pseidonīms, tādēļ versijas izvirzījās visdažādākās. 2001. gadā beidzot tika pateikts, ka aiz šī pseidonīma slēpjas krieviski rakstošā ukrainiete Svetlana Martinčika, kurai sākotnēji sera Maksa pasaules radīšanā ar idejām palīdzēja Igors Stjopins. Nu jau gandrīz desmit gadus Martinčika dzīvo Viļņā, un pēdējos gados ir iznākuši vairāki viņas pasaku krājumi, kas veltīti Viļņai (veicas gan tai Viļņai ar apdziedātājām, tīri vai skaudība metas). Burtiski nupat, martā, Martiničika viesojās Rīgā, kur viņai bija tikšanās ar lasītājiem un gara radio intervija – sākumā viņa atstāj tādu labdabīgas dīvaines iespaidu, bet sarunas gaitā atklājas ļoti interesanta personība, kas domā tēlaini un oriģināli, ir gatava gan dažādām ekstravagancēm, gan nopietnai atbildei uz jautājumu. Piemēram, vairākus satrauktus Latvijas krievvalodīgos viņa apbēdināja ar viedokli, ka krievu bērnam nedraud kļūšana par latvieti, ja viņš mācīsies bilingvālā skolā; kāda klausītāja pat piedraudēja vairs tādēļ nelasīt viņas grāmatas. Pieņemu, ka Martinčukai kā Maksam Frajam daudz patīkamāk bija dzirdēt no vairākiem lasītājiem, ka viņas grāmatas ir palīdzējušas depresīvā brīdī vai pat devušas impulsu nopietni mainīt dzīvi.

Romāna “Ключ из жёлтого металла” galvenais varonis ir Filips, 33 gadus vecs garā brīvs pasaules pilsonis. Tēva mājas viņam ir Viļņā, pats viņš vairāk uzturas  Piemaskavas vasarnīcā, kur dzīvo par rentes naudu no vairākiem Maskavas dzīvokļiem, bet vispār viņam patīk būt brīvam un neatkarīgam. Tomēr Filipam ir uzmācies dzīves apnikums: viņaprāt, cilvēki to vien dara, kā cīnās līdz pēdējam par savām svētajām tiesībām maitāt dzīvi sev un apkārtējiem, ciest līdz sirds dziļumiem, izjusti sevi žēlot, novecot un nosprāgt – un nekas viņus nespēs novirzīt no mērķa. Īstenībā Filips baidās, ka kļūs tieši tāds pats, un apbrīno savu tēvu Karlu, talantīgu ērgeļnieku, kurš vienmēr, jebkuros apstākļos spēj saglabāt iekšējo patību. Vispār šī doma par nepieciešamību sevī glabāt īpašu, ekskluzīvu telpu, kurā netiek ielaisti svešinieki, man ir ārkārtīgi tuva, dzīves laikā izlolota – īpaši vērtīga tā ir brīžos, kad šķiet, ka pār taviem rūpīgi krātajiem kristāliem viens nupat ir pārgājies ar smagiem zābakiem.

Filipu no Maskavas izsauc tēva zvans, kurš viņam grib uzticēt uzdevumu – aizbraukt uz Prāgu un apmainīt antikvāru grāmatu pret senu atslēgu. Pirms daudziem gadiem Filips Viļņas mājas pagrabā ir atradis durvis, kas vecākas par pašu māju un uz tām rotājas trīs dievietes Hekates attēlojumi; durvju atslēga nebija atrodama, bet tagad Filipa tēvam šķiet, ka viņš to ir uzgājis. Tā nu Filips dodas uz Prāgu, lai tiktos ar savādu kolekcionāru, un sākas viņa ceļojums pa Eiropas pilsētām, kurā tiek satikti visādi dīvaiņi, noris neticami notikumi, līdz kamēr Filipam top skaidrs, ka viņš, pašam nezinot, ir iepīts kādā spēlē. Jēgu šai spēlei viņš neredz, bet dzīvot pēkšņi ir kļuvis daudz jaukāk – kamēr process ir interesants, mierīgi var iztikt bez papildjēgas, un tieši to viņam vajadzēja – ne pierādīt, bet sajust.

Viss romāns ir parafrāze par bērnu grāmatu “Zelta atslēdziņa”. Filips, protams, ir Buratino, viņa tēvs (īstenībā adoptētājs, bet mammas nav) – papa Karlo , savādais kolekcionārs Černoguks – Karabass Barabass un ar laiku uzrodas arī visi pārējie Buratino draugi un nedraugi, lapsu Alisi, runci Bazilio un zilmati Malvīni ieskaitot. Tai pašā laikā parafrāze nav uzmācīga, drīzāk uztverama kā fona rotaļa un netraucē rakstnieci radīt savu unikālo romāna noskaņu.

Romānam tiešām piemīt sava neatkārtojamā atmosfēra, tā pievilcīgākā daļa noteikti ir vieglā ironija un jaukā attieksme – dzīve ir aizraujošs ceļojums. Tas man patika, tomēr nedaudz nepatika tā sadzīves filozofija, kas spraucās caur Filipa pārdomām par dzīvi, jo vispār nepatīk jebkas moralizējošs. (Pēdējoreiz es tādu attieksmi satiku Mariņinas romānos – viņai mūžīgi vajadzēja visu salikt pa plauktiņiem. Frajam gan tas nav tik traucējoši.) Un kafijas dzeršanai arī briesmīgi daudz laika tiek veltīts. Kopumā man par grāmatu ir labs iespaids, galvenā ideja ir simpātiska, tomēr par lielās sērijas lasīšanu vēl neesmu pārliecināta. Varbūt pagaidīšu brīdi, kad man viss būs apnicis.

Lai gan – ar aprīļa gaisu tā ir vienmēr. Tas ir piesātināts ar dievsvienzinkā neizteiktiem solījumiem. Parasti jau maija beigās kļūst skaidrs, ka tas ir bijis parastais sezonālais organisma hormonu nojukums. Tomēr līdz maija beigām es laikam gan pabūšu par naivu muļķi. Aplami būtu atteikties no tādas izpriecas.

P.S. Tagad ir liela kāre atkal aizbraukt uz Viļņu, Prāgu un beidzot uz Krakovu; pilsētas Frajs apraksta lieliski.

Марина Степнова “Женщины Лазаря” (2011)

4 komentāri

Марина Степнова. Женщины Лазаря. – Мосва: АСТ, Астрель, 2011. (Latviski: Marija Stepnova. Lāzara sievietes. Jānis Roze, 2013.)

Æåíùèíû Ëàçàðÿ 97185.cdrGrāmatu “Lāzara sievietes” man Ziemassvētkos uzšķiņķoja Sibilla, bet es jau pati pagājušā gada nogalē grāmatnīcā lūkojos uz nesen izdoto latviešu valodas tulkojumu. Romānu lasīju gan krieviski, kāpēc – par to vēlāk.

2012. gadā Stepnovas romāns ieguva trešo vietu prestižajā krievu nacionālās literārās prēmijas «Большая книга» konkursā, kā arī tika iekļauts citu literāro prēmiju īsajos sarakstos. Būtiskākais gan, protams, ir tas, ka “Lāzara sievietes” ir guvušas arī daudz pozitīvu lasītāju atsauksmju. Stepnovai šis ir otrais romāns, 2005. gadā iznāca «Хирург», bet pirms tam rakstniece bija niekojusies ar stāstiem dažādos literāros žurnālos.

Romāna centrālais tēls ir Lāzars Linds, ievērojams un ekscentrisks padomju atomfiziķis, kurš dzimis ļoti ērtā gadā – 1900. Kādā saltā 1918. gada novembra rītā viņš materializējas Maskavas centrā uz universitātes sliekšņa. Viņu negribīgi pieņem Čaldonovs, universitātes dekāns, lai pēc neilga brīža konstatētu – pārsteigts un apjucis, ka viņa priekšā ir ģēnijs, prāta gigants, neapstrādāts dimants. Lāzara mazajā, subtilajā un dzīslainajā ķermenī dzīvoja īsta zinātnes jaunatklājēja dzirksts, mistiskā kārtā radusies ebreju senču, vienkāršu ļaužu, gēnu rotaļās. Lāzara ģēnijs (un PSRS kodolprogramma) visā viņa dzīves garumā nodrošināja drošu un turīgu dzīvi gan viņam pašam, gan viņa tuviniekiem, tomēr romāna saturiskais āķis aizķeras pie domas, ka izcili zinātnieki gudri un asredzīgi ir tikai savā darbā, kamēr privātā dzīve ir tikai pakārtots jēdziens. Lāzaram ir daudz sieviešu. Tehniski. Bet mīl viņš sava skolotāja Čaldonova sievu Marusju, kura ir par viņu 30 gadus vecāka. Platoniski un visu mūžu. Marusja ir ideāla sieva – reizē maiga un reālistiska būtne, kuras laulība nav svētīta ar pēcnācējiem, bet, ieraugot uz savas mājas sliekšņa nošņurkušo Ļesiku, viņa saprot, ka Dievs viņai beidzot ir atsūtījis bērnu. Varētu jau teikt, ka Lāzars Marusjā ierauga mātes tēlu, tomēr viņa ilgas ir cita rakstura. Ar laiku viņš samierinās, ka Čaldonovu pāris ir nešķirami un laimīgi un vienkārši mīl.

Да, ему двадцать девять и он влюблен в женщину, которой шестьдесят. Нет, не влюблен — он любит женщину, которой шестьдесят, и любил ее, когда ей было сорок девять. И пятьдесят пять. И будет любить ее и в ее восемьдесят лет, и, это уже совершенно ясно, что и в свои. Пусть бросит в него камень тот, кто считает это чувство ненормальным, — Линдт взамен с наслаждением вырвет мерзавцу кадык. Потому что не было на свете ничего нормальнее, яснее и проще его любви, и вся эта любовь была свет, и верность, и желание оберегать и заботиться. Просто быть рядом. Любоваться. Слушать. Следить восхищенными глазами. Злиться. Ссориться. Обожать. Засыпать, изо всех сил прижав к себе. Просыпаться вместе. Никому и никогда не отдавать.

Алексей Какало «Галя» (1979)

Алексей Какало «Галя» (1979)

Pēc Marusjas nāves un neskaitāmām sievietēm jau cienījamā 60 gadu vecumā pār Lāzaru nolīst karsta mīla astoņpadsmitgadīgas Galočkas iemiesojumā. Galočka tiek izprecināta Lāzaram, dzemdē dēlu un drīz kļūst par staltu un uzpūtīgu Gaļinu Petrovnu, kas gan netrauce Lāzaram viņu dievināt līdz pēdējam elpas vilcienam. Gaļinai ir savs, ļoti sāpīgs stāsts, tomēr sabuļādas kažoki, briljanti un viss pārējais, ko var nopirkt par naudu, kā arī pieaugošā varas apziņa, sāpes dara aizvien trulākas, līdz ārējais sasalums sasniedz viņas dvēseli.

Trešā Lāzara sieviete ir Ļidočka, Lāzara mazmeita, kuru viņš nekad nav saticis. Liktenis lēmis, ka Ļidočku uzaudzina Gaļina Petrovna, kura pret bērnu izturās kā pret labu šķirnes kucīti: paēdināt, izstaidzināt, izguldīt. Ļidočka vīst kā ēnā iestumts sauli mīlošs istabas augs, bet atveldzi rod nejauši atrastā grāmatā, kuru Lāzars paņēmis no Marusjas pēc viņas nāves – Елена Молоховец «Подарок молодым хозяйкам или средство к уменьшению расходов в домашнем хозяйстве». Tā ir reāla grāmata, pirmoreiz izdota 1861. gadā, 1000 lappušu biezs bestsellers, pārizdots daudzas reizes. Ļidočkai grāmata nozīmē Mājas – tādas, kurās taisa saldējumu un dzīvo Mamma, bet tās arī ir vienīgās meitenes mājas nākamos desmit gadus.

Romāna lielais pluss ir valoda – tik ļoti skaista un krāšņa valoda, ka nedaudz apskatījusi latviešu izdevumu, es nopirku grāmatu krievu valodā. “Lāzara sievietes” pieder pie tām grāmatām, kuras jātulko ar sviedriem, dusmām un notirpušu dibenu, tikai tad iespējams panākt valodas vieglo rotaļīgumu un maldīgo vieglumu. Tas ir grūti, bet citādi tulkot nav vērts.

Pirmkārt, man patika valoda, otrkārt, autores prasme izveidot tēlus, kas iespiežas atmiņā. Vai jūs domājat, ka es uz ielas paiešu garām splīnīgajai Gaļinai Petrovnai? Nekā, es viņu uzreiz atpazinu, kad ieraudzīju gleznā! Lāzars Linds, šis rosīgais ebreju ģēnijs, kuru nemulsina atomzinātnes ļaunais gars, Marusja – gādīga un pazemīga Dieva priekšā, bet vienlaikus ļoti vitāla un rosīga cilvēkos, Ļidočka – maldīgi trausla balerīna, kuras sapnis par Mājām izrādās arī sapnis par Dzīvi.

Iepriekšminēto iemeslu dēļ es esmu gatava autorei piedot to, ko es nepieņēmu – nepatīk man tāda sieviešu pazemība apstākļiem, lelles tēls, kuru vīrietis ieliek paša izvēlētā plauktā. Autores intervijā lasīju domas, ka sievietei ir jāspēj piedot viss, jo tāpēc jau viņa ir sieviete; sievietei liels trūkums ir pārāk daudz domāt; atriebīga un nikna sieviete nav dabiska utt. Tam visam es nepiekrītu, bet paradoksālā kārtā Stepnovas romānā ļoti labi var redzēt, kur noved nespēja pretoties, pārprasta padevība un pakļaušanās: Galočkai izravēja pašas vēlmes kā nezāles, un izauga zombijs Gaļina Petrovna, kura savai mazmeitai nespēja dot nekā no ģimenes sajūtas, pat ne vienkāršu apskāvienu. Otra lieta, kas mani nedaudz sarūgtināja, ir mūsdienu krievu literatūrā tik bieži sastopamā tīksme sabiezināt krāsas un visu dramatizēt līdz melniem toņiem: bērnības ir drūmas, tuvinieki – nodevēji; ja kādam iet labi, tad drīz ies slikti vai arī viņš ir tik truls, ka nemaz nesaprot, ka viņam ir labi; ja kādreiz ir noticis kaut kas slikts, tas noteikti izbojās VISU dzīvi kā plēve virs silta piena, utt. Interesanti, vai šī konstantā, fatāliskā attieksme ir kāda slāviska īpatnība vai arī rakstniekiem šķiet, ka literatūra citādi nebūs “vērtīga”?

Bet vispār man patika, es lasīju ilgi un kārīgi. Labprāt lasīšu Stepnovu vēl.

Lilianna Lungina “Parindenis” (2012)

2 komentāri

Lilianna Lungina. Parindenis: Lilianna Lungina stāsta par savu dzīvi Oļega Dormana dokumentālajā filmā “Parindenis” / no krievu val. tulk. M. Poļakova. – Rīga: Jānis Roze, 2012. (Подстрочник. Жизнь Лилианны Лунгиной, рассказанная ею в фильме Олега Дормана. 2009)

parindenis-cover.inddMeditējot uz savu lasāmo grāmatu kaudzi, es ieraudzīju izdevumu, kura apraksts ļoti līdzinājās nupat lasītajai Freimanes “Ardievu, Atlantīda”. Valentīna Freimane un Lilianna Lungina ir vienaudzes, ebrejietes, un abas jau cienījamā vecumā stāsta (tieši — stāsta) savas atmiņas. Dīvainā kārtā, lasot grāmatu, sakritību atklājās aizvien vairāk, tādēļ bija vēl jo interesantāk lasīt un salīdzināt ebreju meiteņu dzīvesstāstus Latvijā un Padomju Krievijā.

Lilianna Lungina (1920-1998) bija pazīstama tulkotāja, inteliģents un gudrs cilvēks, visu mūžu nodzīvojusi kopā ar Semjonu Lunginu, pazīstamu kinoscenāristu, izaudzinājusi divus dēlus, viens no tiem — kinorežisors Pāvels Lungins. No Lunginas tulkojumiem vispopulārākie bija Lindgrēnes darbu krieviskojumi — vispirms Karlsons, tad Pepija un Emīls. Lungina pati gan bija franču valodas speciāliste, tulkoja arī no vācu valodas, tomēr, kā viņa pati saka, šajās valodās pietika arī krievu tautības tulkotāju, ebrejiem vajadzēja tulkot no retākām valodām.

Ja Lunginas stāstījumā turpina vilkt paralēles ar Freimanes dzīvi — abas meitenes piedzima ebreju ģimenē, kurā tēvs bija nopietnais, atbildīgais balsts, bet māte — šarmanta dzīves māksliniece. Gan Valentīnai, gan Liliannai bija netradicionāla bērnība, kurā vienīgajam bērnam tika veltīta liela mīlestība, bet vienlaikus arī liela uzticēšanās, uztraucoties par meitas izglītības kvalitāti, bet neierobežojot radošo garu.  Liliannas tēvs strādāja padomju ārlietu resorā, un 1925. gadā Markoviču ģimene pārcēlās uz Berlīni. 1930. gadā tēvs izdomāja aizbraukt uz Maskavu, bet atpakaļ vairs netika palaists — ģimene būtībā izjuka, mamma ar Ļiļu aizbrauca dzīvot uz Parīzi. Tomēr 1934. gada maijā, par spīti visiem brīdinājumiem, viņas atgriezās dzimtenē pie tēva, un pirmais iespaids Liliannai bija graujošs: “Es tur [stacijā] stāvēju zilā mētelī ar teju sudraba vai zelta pogām un karakula apkakli, un man priekšā — viss melns, skrandas.” Ļiļa nonāca brīnišķīgā eksperimentālā skolā, un ar laiku dzīve sakārtojās (vairāk pārtikas, labāka apgāde, brīvāks gars), tomēr 1937. gadā jau palēnām sākās Staļina “tīrīšanas”. Visi tika turēti aizdomās par pretvalstisku darbību, arī Ļiļas tēvs.

Bailes ir sajūta, ko grūti iztēloties, ja pats neko tādu neesi izjutis; tās nekad tevi nepametīs, ja reiz esi tās pieredzējis, tomēr iztēloties ir grūti. (..) Iespējams, tas ir viens no visspēcīgākajiem stresa stāvokļiem: kad tu nezini, kas ar tevi notiks — pēc minūtes, pēc stundas nākamajā dienā.

Stāstījuma gaitā Lungina piemin daudzus cilvēkus, dažādus faktus (kā noskaidroju recenzijās, ne visi ir precīzi, daži pat klaji sagrozīti), tomēr grāmatas lielākā vērtība varētu būt tā laika emocionālā noskaņojuma portretējums. Pagātnes notikumi iegūst pavisam citu nokrāsu, kad uzzina, kā cilvēki mēnešiem sēdēja un katru nakti (jo parasti nāca naktīs) klausījās piebraucošas mašīnas skaņās, trepju telpas trokšņos, lifta čīkstoņā: pie kurām durvīm klauvēs šoreiz? Pa Maskavu klīda čuksti par prāvām, nošautajiem. Ļiļas tēvam palaimējās nomirt savā nāvē, tīrīšanas norima, tomēr cilvēkos iesētā baiļu sēkla auglīgi zēla visus padomju gadus.

Valentīna Freimane Rīgā savas tautības dēļ trīs gadus slēpās no fašistiem, savukārt paradoksālā kārtā arī pretējā puse kara laikā attīstīja antisemītismu – padomju armijā ebreji reti tika paaugstināti vai apbalvoti. Pēc kara tas kļuva par vispārēju parādību, krievu patriotismu būvēja ar iekšēja ienaidnieka tēla palīdzību. Tā kā 1948. gadā izveidotā Izraēla nekļuva par PSRS satelītvalsti, tad ebreju inteliģenci bija visvienkāršāk pasludināt par pašlabuma meklētājiem un ārzemju aģentiem. Bija vairākas akcijas: cīņa ar bezdzimtenes kosmopolītismu (1948-1953), ebreju ārstu lieta (1952-1953), kas gan pēc Staļina nāves pieklusa, tomēr antisemītisms visu padomju laiku būtiski ierobežoja ebreju iespējas.

Liliannai Lunginai dzīvot padomju vidē palīdzēja vīrs un draugi; viņa stāsta, ka vispār dzīvojuši tādā īpatnējā, teatrālā noskaņā, vienmēr kādi joki un āzēšanas. Rakstnieks Voinovičs atceras, ka Lunginu māja bija vienmēr atvērta visiem, tajā visu dienu nāca ciemos: ēda, dzēra, biedrojās, ar katru aprunājās; šajā mājā varēja satikt visus tā laika literātus, teatrāļus un kino cilvēkus. Inteliģence turējās kopā un centās uzturēt cilvēciskumu, lai arī ik brīdi atkal nācās vilties kādā režīma pakļautā līdzbiedrā.

Psihes deformācija, personības iznīcināšana ir kaut kas nelabojams. Pilsoņu kara, kolektivizācijas, masu slepkavību un pēc tam baismīga kara rezultātā mainījās nācijas ģenētiskais fonds. Bojā gāja labākie, godīgākie, drosmīgākie, lepnākie. Lai izdzīvotu, vajadzēja pielāgoties, melot un pakļauties.

Tradicionālā vēsture bieži runā ar sausiem faktiem un cipariem, bet atstāj novārtā cilvēku motivāciju, rīcības pamatojumu, kas bieži nav izskaidrojams bez sabiedrības un konkrētu indivīdu emocijām, sajūtām. Lunginas grāmatā var atrast plašu emociju gammu: traģiski zaudējumi, brīnumainas tikšanās, nežēlīga nodevība, laimīga mīlestība. Kā saka Lilianna Lungina: “Dzīve ir traka, un tomēr skaista. Tā ir traka, baiga, briesmīga, bet reizē arī skaista, un es tomēr domāju, ka dzīvē labā ir vairāk nekā ļaunā. Vairāk nekā briesmīgā. Es par to esmu pārliecināta. Vismaz mana pieredze tā māca.”

Андрей Жвалевский, Евгения Пастернак “Правдивая история Деда Мороза”

1 komentārs

Андрей Жвалевский, Евгения Пастернак.  Правдивая история Деда Мороза. – Москва: Время, 2008.

Zhvalevskis_dedmorozKad es biju maziņa, tad tāda Ziemassvētku vecīša nemaz nebija, jo uz bērnu eglītēm un kādreiz arī uz mājām nāca Salavecis. Ziemassvētkus ģimenē gan mēs svinējām, bet toreiz man nebija īsti saprašanas, kādēļ svētku galds tiek klāts tikai tuvāko lokam. Pirms kāda laika jau rakstīju par padomju Jaungada tradīcijām Kā piedzima Дед Мороз, kas būtībā pierādīja, ka cilvēkiem tādā vai citādā veidā ir nepieciešamas svinības gada tumšakajā laikā, un nav svarīgi ar kādu ideoloģiju tās tiek saistītas. Tā nu vēsturiski izveidojies, ka Krievijā Jaunais gads ir gandrīz populārākie svētki,  kuriem veltītas daudzas bērnu grāmatas, filmas un multfilmas, un tiek rakstīti aizvien jauni stāsti.

Autori savu izvēli uzrakstīt jaunu stāstu par Salaveci pamato ar to, ka tagadējam svētku centrālajam tēlam nav nemaz tik sena vēsture — grāmatas uzrakstīšanas brīdī nepilni simts gadi — bet tā joprojām ir neskaidra. Amerikāņu Santa Klauss no 19. gadsimta vidus kļuva aizvien populārāks, savukārt Krievijā figurēja tādi tēli kā Moroz-vojevoda un Morozko, kas palēnām ieauga Ziemassvētku tradīcijā, ar savu klātbūtni personificējot ziemu un salu, kā arī atgādinot par pagāniskajam tradīcijām, kas senču gariem izlūdzās laimi un labklājību.

Stāsta galvenais varonis ir Sergejs Ivanovičs Morozovs, darbīgs un krietns transporta inženieris, kura atbildībā ir Sanktpēterburgas tramvaji. Viņam ir daudz māsasbērnu, tomēr pašam ar sievu Mašu bērnu nav, kas abiem ir skumju iemesls. Dienu pirms Ziemassvētkiem Morozovi dodas pastaigā pa pilsētas ielām un neviļus nokļūst Šķērsielā, kurā negaidītā klusumā lēni, lēni sāk snigt pasakaini skaistas sniegpārslas. Pārslu deja skan kā mūzika, un putenis vērpjas aizvien biezāks, negaidīti kļūstot daudzkrāsains. Nav šaubu, ka tas ir maģisks putenis, tomēr pats Morozovs uzreiz nesaprot, ka uz nākamajiem 50 gadiem viņš ir noburts par Salaveci. Morozova pienākumus viņam izstāsta oriģināli Salaveči palīgi — ne rūķi, bet ohļas un ptjorki, kuru galvenais uzdevums ir pārliecināties, ka Ziemassvētku dāvanas tiek saņemtas un tad par to atskaitīties Salavecim. Ohļas un ptjorki kopā ar Salaveci strādā divas nedēļas gadā, pārējā laikā palīgi nozūd un Morozovs ir vienkāršs cilvēks.

ptjorki“Patiess stāsts par Salaveci” apvieno sevī gan pasaku, gan savdabīgu vēstures grāmatu bērniem par pēdējiem simts gadiem. Katra nodaļa ir datēta ar konkrētu gadu, un autori īsi pastāsta, kas tobrīd notiek Krievijā, lai varētu saprast Salaveča rīcību. Pirmie Ziemassvētki ir brīnumu pilni, kad Morozovs tikai vēl apjauš savu burvja spēku, bet jau nākamajā gadā Krievija iesaistās Pirmajā pasaules karā, kam seko revolūcija un lielais juku laiks. Lasīju, ka kādai mammai grāmatu lasīt iedeva meitiņa, tikai pieteica nebimbāt. Grūti ir neraudāt, kad Salavecim jāskaidro bērnam, ka viņa spēkos nav atgriezt kaujā kritušo tēti un skaidrošanā jāiesaistas pat citādi neredzamajam ptjorkam, kurš izstāsta, ka Salavecis taču nav Dievs. Pēc kara Morozovam jāpierod, ka Ziemassvētku svinēšana tiek apkarota, līdz 1926. gadā tos aizliedz pavisam. Tikai pēc desmit gadiem, 1936. gada 28. decembrī, kāds partijas darbinieks ierosina atkal svinēt, tikai šoreiz Jauno gadu padomju stilā. Pasakā, protams, ir skaidrs, ka te nav iztikts bez ptjorku un ohļu dalības, lai arī viņiem nācies būt nedaudz nekrietniem. Tā nu Salavecim ar palīgiem atsākas darbīgas un brīnumu pilnas gada nogales, līdz pienāk Otrais pasaules karš. Sergejs Morozovs vecumā dēļ netiek mobilizēts, viņš paliek Ļeņingradā un šausmīgajā blokādes laikā galīgi sašļūk, kad bērna vienīgā vēlēšanās Jaunajā gadā ir viens cukura grauds. Bet jādzīvo tālāk…

Zhvalevskij_dedmoroz_Bilde1

Krievu autoru stāsts par Salaveci ir sirsnīgs un labsirdīgs, kurš mudina ticēt Jaungada nakts brīnumam. Ticēt tam, ka arī pieaugušais var klusi izteikt savu vēlmi un kāds brīnumains spēks nāks palīgā. Tikai nevajag skumt un nokārt galvu, jo katra spēkos ir sevī uzturēt mazu laimes liesmiņu. Lai nu es to neaizmirstu nākamajā gadā!

Visticamāk, ka pie mums grāmatas adresāts ir visi kādreizējie padomju bērni, kuriem labā atmiņā ir lielie pasākumi ar Salaveci un Sniegbaltīti, kuros dalīja toreiz grūti iegūstamo saldumu maisiņus. Mamma man iesēja matos milzīgas kaprona lentes, es tiku iestūķēta baltās kokvilnas zeķubiksēs un importa svētku kleitiņā un – aidā! – joņot pa kultūras nama gaiteņiem. Lai vai kāds toreiz bija politiskais režīms, tā tomēr bija mana bērnība, kad ziemas bija sniegotas un saltas, egles milzīgas un dāvanu maisā bija Salaveča sarūpēta dāvana.

Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita” (2005)

3 komentāri

Mihails Bulgakovs. Meistars un Margarita / no krievu val. tulk. Ojārs Vācietis. – Rīga: Jumava, 2005. (Михаил Булгаков. Мастер и Маргарита. Sarakstīts 1929.-1940.)

Viktora Jefimenko ilustrācija

Viktora Jefimenko ilustrācija

Pirmo reizi “‘Meistaru un Margaritu” es lasīju krieviski vēl vidusskolā. Neteiksim, ka toreiz romāns atstāja kādu paliekošu iespaidu, daudz spilgtāk atmiņa palicis Bulgakova satīriskais garstāsts “Suņa sirds”, kuru izlasīju pirmo, publicētu turpinājumos žurnālā “Avots” (šķiet, ka latviski grāmatas veidolā tas tā arī nav iznācis). Jau kādu laiku likās, ka vajadzētu izlasīt romānu vēlreiz kā pieaugušam cilvēkam, un raganu tēma tam bija labs iemesls – jo Margarita neapšaubāmi ir spilgts raganas tēls 20. gs. literatūrā, nerunājot nemaz par to, ka iespējams izsekot viņas tapšanai par raganu. Ja godīgi – iespaids par grāmatu pēc izlasīšanas man nav mainījies. Acīmredzot nav no svara ne mans vecums, ne lasīšanas valoda, es šo grāmatu spēju vērtēt tikai ar prātu, bet emocionāli tā mani nekādi neskar.

Mihails Bulgakovs (1891-1940) ir rakstnieks ar smagu likteni, bet paradoksālā kārtā ir pētnieki, kuri saka, ka viss viņa dzīvē ir virzīts uz to, lai sekmētu Bulgakova galvenā darba “Meistars un Margarita” uzrakstīšanu, jo laimīgs cilvēks tādu grāmatu neuzrakstītu. Jāatzīst, ka, grāmatu lasot, es sevi pieķēru pie domas, ka tekstu rakstījis cilvēks, kurš dzīvē ir it kā iedzīts stūrī, jo man viņa satīra nešķiet smieklīga, bet drīzāk atgādina tāda cilvēka jokus, kuram vairs nav, ko zaudēt. Jau 1930. gadā Bulgakovs nokļūst nevēlamo rakstnieku skaitā, viņu nepublicē un iestudētās lugas noņem no repertuāra, un tikai pēc vēstules Staļinam Bulgakovs var strādāt Maskavas teātrī, bet viņam neklājas viegli. 1936. gadā, līdzīgi kā Meistars par savu romānu, Bulgakovs par lugu «Кабала святош» saņem iznīcinošu recenziju “Pravdā” un aiziet no teātra. Bulgakovam bija daudz ienaidnieku, jo viņš bija  smaga rakstura cilvēks ar asu mēli, ar padomju varu viņš nevarēja sadzīvot, to nepieņēma, bet emigrēt viņam neļāva, un tāds apstākļu kopums viņu pamazām salauza – ne velti kādā Bulgakova dienasgrāmatā ir rakstīts: “es esmu kā līķis, kurš guļ krastā, bet pāri tam veļas viļņi”. Uz visu šo notikumu fona 1929. gadā Bulgakovs sāk rakstīt “Meistaru un Margaritu”, kura pirmo manuskriptu sadedzina, bet ļoti drīz atsāk rakstīt un turpina to rediģēt līdz pat savai nāvei 1940. gadā.

Bulgakova romānā apvienojušies vairāki žanri – dēku romāns ar Ilfam un Petrovam līdzīgu satīru, Bībeles teksta parafrāze un pilsētas fantāzija, kas kopā veido dīvainu sajaukumu, kuru iespējams kaut cik adekvāti var saprast tikai tad, ja zināma tā laika Krievijas vēsture (domāju, ka tie angļu lasītāji, kuri pametuši grāmatu puslasītu, visticamāk, nespēja saprast padomju farsu, kurš tikai daļēji ir izdomāts). Kāds krievu lasītāju viedoklis pauž, ka tieši šis žanru mikslis palīdz uzrunāt visdažādākos lasītājus, t.i. katrs atradīs kaut ko priekš sevis. Man tāda eklektika pie sirds neiet, un domāju, ka grāmatas panākumi slēpjas, pirmkārt, viegli uztveramajā farsa slānī un, otrkārt, virspusējos reliģiski morālajos pārspriedumos, kas lasītājam ļauj sajusties uz brīdi kā filozofam; treškārt, grāmata, protams, ir romantiska un vispār jau nevienu nevar atstāt vienaldzīgu kailas, uz slotas lidojošas sievietes. Nevajag aizmirst, ka ilgu laiku grāmata bija aizliegto statusā, kas tai piedeva papildu šarmu. Nemaz nebrīnītos, ja Bulgakovs, kurš vispār dzīvē alka pēc atzinības un negribēja rakstīt atvilktnei, savu pēdējo grāmatu būtu rakstījis ar domu “es jums visiem parādīšu, kas es par velnišķīgu rakstnieku”, un viņam bija taisnība – viņš rāda joprojām.

Viktora Jefimenko ilustrācija

Viktora Jefimenko ilustrācija

Kas attiecas uz Margaritu, godīgu bagāta inženiera sievu – kādēļ viņa kļuva par raganu? Savā atvadu zīmītē vīram viņa raksta: “Aiz bēdām un posta, kas mani piemeklējis, esmu kļuvusi ragana.” Margaritas nabaga vīrs, kuram nebija nekādas nojausmas par sievas mīļāko un sirdēstiem – iespējams, viņš joprojām domā, kas tas īsti bija par postu! Lai kā kritiķi un lasītāji Margaritu romantizētu, Bulgakovs viņu nekādi nav parādījis kā cēlu būtni – viņa krāpj savu vīru un pēc Meistara aiziešanas drīzāk skumst par savu vienmuļo dzīvi, nevēlas “būt izslēgtai no dzīves”. Ko tad šī sieviete īsti gribēja? Kas bija vajadzīgs šai sievietei, kuras acīs vienmēr dega kaut kāda neizprotama uguntiņa, kas bija vajadzīgs šai ar vienu aci mazliet šķielējošai raganai, kura topavasar bija izgreznojusies ar mimozām? Kad Margarita iesmērējas ar burvju krēmu, viņa ir stāvā sajūsmā par iespēju neredzami atriebties visiem un no sirds priecājas Volanda ballē. Un to viņa ir gribējusi jau sen…

Bulgakova romāns neapšaubāmi ir pelnījis, lai to vismaz reizi izlasa katrs, jo attieksme pret to, iespējams, var pārsteigt pašu lasītāju. Es domāju, ka “Meistars un Margarita”, neskatoties uz absurdi jautro anturāžu, ir ļoti skumjš romāns, kurā pasaule ir zaudējusi morālos orientierus un tiek attaisnots liels ļaunums, jo tas iznīcina mazāku ļaunumu.

Николай Гоголь “Вий” (1835)

Komentēt

Николай Гоголь. Вий: повесть // Миргород: сборник (1835)

Наталья Варлей в фильме «Вий» (СССР, 1967)

Наталья Варлей в фильме «Вий» (СССР, 1967)

Šķiet, ka raganu tēlu galerija nebūtu pilnīga, ja tajā izpaliktu slavenā Gogoļa pannočka no klasiskā šausmu stāsta “Vijs”. Stāsta galvenie varoņi ir seminārists Homa un ragana, un parasti aprakstos koncentrējas uz viņu abu slaveno pretstāvi baznīcā trīs nakšu garumā, tomēr nevajadzētu piemirst, ka Gogolis ir paspējis attēlot (un izsmiet) gan garīgā semināra audzēkņus, gan kazaku ciema iemītniekus. Stāsta garumā lēnām audzētā šausmu un baiļu atmosfēra, beigās kulminē baznīcā ar lidojošu zārku, augšāmcēlušos mironi un ļauno garu parādīšanos.

Nikolajs Gogolis, dzimis un uzaudzis Ukrainā, ierosmi saviem pirmajiem stāstiem smēlās ukraiņu folklorā – gan viņa pirmais krājums «Вечера́ на ху́торе близ Дика́ньки» (1831-1832), gan nākamais – «Миргород» (1835) skaistā un krāsainā valodā stāsta par kolorītiem un ļoti dzīvelīgiem Ukrainas ciemu iemītniekiem. Gogoļa interese par folkloru un uz tās pamata balstīti stāsti ir raksturīga 19. gadsimta pirmās puses rakstnieku daiļrades iezīme, jo tieši šajā laikā tiek sākts aktīvi vākt folkloru un apzināt tās vērtību.

“Vijs” pirmoreiz ir publicēts četru garstāstu krājumā “Mirgoroda”, un tā titulvaronis ir mītisks šausmonis, kura acis ir tik ļoti aizaugušas ar skropstām un uzacīm, ka nepieciešams kāds palīgs, kurš tam paceļ plakstus. Vija skatiens ir visuredzošs un nogalinošs. Lai arī pats autors stāsta beigās raksta, ka tā ir tautā pierakstīta leģenda, tomēr folkloras pētnieki norāda, ka Vijs visticamāk ir Gogoļa fantāzijas auglis, kas radies apkopojot dažādus mitoloģiskos tēlus. Ļoti tuvs Vijam ukraiņu folklorā ir svētais Kasjāns (Касьян), kura dēmoniskais raksturs ir atjaukts ar pareizticīgo mitoloģiju, tomēr saglabājis raksturīgo īpašību – visuredzošo, ļaunu nesošo skatienu.

…раздались тяжелые шаги… какого-то приземистого, дюжего, косолапого человека. Весь он был в черной земле. Как жилистые, крепкие корни, выдавались его, засыпанные землею, ноги и руки. Тяжело ступал он, поминутно оступаясь. Длинные веки опущены были до самой земли. …лицо было на нем железное…

— Подымите мне веки: не вижу! — сказал подземным голосом Вий.

Otrs mitoloģiskais tēls – ragana sākotnēji parādās vecenes veidolā, kura ar burvestību palīdzību uzlec semināristam Homam kamiešos un jāj ar to pār laukiem. Vēlāk viņa pārmainās par skaistuli, kas atbilst tradicionālajam raganas “skaistajam” vai “atbaidošajam” tēlam un spējai to mainīt pēc vajadzības. Šādas raganas slāvu folklorā sauca par “стрига”  vai “мора” un to izpausmes būtībā ir analogas Sanda Laimes aprakstītajām latviešu “nakts raganām”. Gogoļa radītā панночка ir skaists, bet baismīgs sievietes tēls, kurā skaistums apvienots ar nešķīsta gara viltību un niknumu.

Krieviski stāstu var izlasīt šeit. Gribēju norādīt arī, kur to var izdarīt latviski, bet tas ir atrodams tikai senizdotās Gogoļa izlasēs (1946., 1948., 1952. gadā), visticamāk, A. Čaka tulkojumā. Būtu interesanti palasīt, kā Čaks to ir pārtulkojis, jo Gogolim ir ļoti skaista, protams, senatnīga krievu valoda. Žēl, ka Gogolim 200 gadu jubilejā būs tikai 2021. gadā, jo labprāt ieraudzītu pārizdotus tieši viņa pirmos, folkloras iedvesmotos stāstus.

Stāsts “Vijs”ir vairākas reizes ekranizēts, pagaidām slavenākā ir 1967. gada ekranizācija ar Leonīdu Kuravļovu un Natāliju Varleju galvenajās lomās. 2014. gada janvārī beidzot notiks ilgi gaidītā jauno laiku ekranizācija 3D formātā, kuras treileris gan izskatās diezgan murgains. Vēl viena ekranizācija datējama ar 2006. gadu – šausmene “Ведьма, kura gan pārsvarā izpelnījusies sliktas atsauksmes no krievu skatītājiem, tomēr man šķiet simpātisks kāda filmas cienītāja veidotais klips.

Older Entries Newer Entries