Sākums

Andris Puriņš “Zelta zirneklis smejas” (1981)

4 komentāri

Andris Puriņš. Zelta zirneklis smejas. – Rīga: Liesma, 1981.

GRĀMATU GADSIMTS-1981

Nelielais romāns “Zelta zirneklis smejas” manā Grāmatu gadsimta sarakstā tika iekļauts, jo prātā bija kaut kādas atmiņu druskas par tā popularitāti un polemiku, ko tas izraisījis lasītāju vidū. Man gan bija arī citi varianti šim gadam, taču grāmata burtiski pati pie manis atnāca, un tad jau daudz laika tās izlasīšana neprasīja.

Šo romānu man ir grūti aprakstīt, jo man trūkst informācijas, lai to ievietotu atbilstošā pasaules ainā. 80. gadu sākumā man bija bērnudārznieka intereses, līdz ar to tā laika jauniešu sajūtas nav pazīstamas. Un atšķirībā no daudziem citiem romāniem, ko var vērtēt vispārināti, par šo man gribas veikt aptauju tā laika jauniešu vidū un pajautāt, vai tā tiešām varēja būt. Andris Puriņš (1950) romāna sarakstīšana laikā pats vēl nebija aizgājis ļoti tālu no vidusskolēna vecuma (“Zelta zirneklis” ir viņa otrā izdotā grāmata), tad jau varētu pieņemt, ka materiālu viņš pārzina.

Neslēpšu, ka romānā izcilu literāro vērtību neredzu. Kaut kādas daļas varētu dēvēt par sadzīves romāna ainiņām, diezgan tradicionālām padomju jauniešu romānam, kaut kas ir rakstīts ar pretenzijām uz fantastiku, taču tā izpaužas galvenokārt galvenā varoņa pasaules uzskatu paušanā sarunās ar ķēdītē iekārtu Zelta zirnekli un liek bažīties par viņa psihisko veselību. Kopā tas īsti neskan, turklāt ir sajūta, ka kaut kas no šī romāna ir ņemts laukā un tādēļ ir jūtami dīvaini pārlēcieni varoņu rīcībā. Bet tikpat mierīgi tā varētu būt autora neveiksme raksturu attēlošanā.

(Tālāk romāna aprakstā sekos maitekļi.)

Tatjana Nazarenko (1944) “Pēc eksāmena” (1976) (fragments)

Galvenais varonis ir Filips Jirjens − 11.klases skolnieks, ko varētu raksturot kā zīmuli un izlecēju. Pēc skata simpātisks, trenējas basketbolā, daudz lasījis − īpaši pievērsies filozofijai un psiholoģijai, kas nav viņa smadzenes radījis īpašu kārtību, drīzāk otrādi. Tomēr Filips tiecas uz labo un sava vērtību sistēma viņam pastāv, tādēļ vecāki varētu neuztraukties par viņa draudzību ar bijušo klasesbiedru Juri, kas nesen atgriezies no kolonijas. Autors īpaši uzsver Filipa morālo noturību, jo tādēļ pat ieviests glums tēls Saša, kura dzīves mērķis romāna kontekstā ir novest no ceļa “gaišos zēnus”, kam Filips pretojas pat fiziski iespaidots. Kaut kāda iemesla pēc (garlaicība?) Filips ar Juri izdomā fotogrāfēt plikas meitenes, t.i. kultivēt erotisko mākslu. Nē, teorētisko iemeslu šim procesam Filips, protams, ir izdomājis, taču tas pausts tik sarežģīti, ka drīzāk tā ir vienkārša jauniešu ziņkārība un vēlme pēc kaut kā aizliegta. Jauno fotogrāfu modeles ir viņu vienaudzes, kas tiek ievilinātas un pierunātas, bet pēc tam piespiestas klusēt, draudot ar šantāžu ar kailfoto. Ja es pareizi saprotu, tad parasti fotoseanss tiešām ir bijis tikai foto, bet ne gadījumā ar Margitu − Filipa simpātiju, kura viņam gan neatbild ar pretmīlestību. Pēc fotografēšanās Filips Margitu izvaro un pēc tam pieļauj, ka to pašu izdara Juris. Tālāk sekojošā Margitas uzvedība man šķiet neticama – viņa divas nedēļas skolā ar Filipu nerunā, bet tad iesauc viņu trepju telpā, izrunājas un iesit pļauku, pieprasot atsieties viņam no citas skolasbiedrenes un atdot fotogrāfijas. Filips saplēš fotogrāfijas, bet neatdod filmiņu, un tad Margita veic pašnāvības mēģinājumu, par ko uzzinot abi fotomākslinieki panikā likvidē visus savus šedevrus.

Piekritīsiet, ka 80.gadu sākumam sižets ir diezgan jestrs, un mani tiešām interesē, ko īsti vidusskolēni varēja apspriest literatūras stundās, rīkojot literārās tiesas (par kuru eksistenci mani informēja Sibilla). Vai tiešām bija viedoklis, ka Margita ir pati vainīga un tas ir pašsaprotami, ka pašnāvība ir jātaisa nevis pēc izvarošanas, bet tad, kad draud parādīties viņas kailfoto (autors uzsver − erotiskie, ne pornogrāfija (kurš gan zināja tolaik, kas tas vispār par zvēru?). Es cenšos iedomāties savu uzvedību šādā situācijā (padomju tikumiskie uzvedības modeļi man nav sveši), bet tas ir praktiski neiespējami − pilnīgi iespējams, ka izvēlētos klusēt, lai nedabūtu izvarošanas upura zīmogu, kas faktiski varēja nākt kopā ar palaistuves slavu.

Pašsaprotami, ka Filipa raksturs ir bijis jāparāda attīstībā, tā sacīt − kā samaitājas mūsdienu jaunatne. Tādēļ romānā nav stipru vecāku tēlu, pedagogu autoritātes, radu saime parāda sevi kā merkantili rausēji, lai arī pretstatam figurē treneris, kurš Filipu brīdina par personības izmaiņām, un pozitīvais draugs Ivars. Romānā parādās arī Margitas māte − māksliniece, kura vēl pirms visa notikušā zīmē Filipa portretu, un stipri aizplīvurotā formā tiek likts nojaust, ka zīmēšanas seansi viņiem beidzās ar pārgulēšanu. Teorētiski varētu to uztvert kā lūzuma punktu jaunieša attīstībā, bet sekss ir pausts tik alegoriski, ka to iespējams saprast tikai ar mūsdienu samaitāto prātu. Vispār jau tā laika jaunatne lielākoties bija krietni tikumīgāka kaut vai tādēļ, ka nebija informācijas, kas īsti jādara, tādēļ arī varētu pieņemt, ka Filips tiek mātes samaitāts, iekož aizliegtā auglī, bet grēka bumerangs trāpa netiklās mākslinieces meitai (o, kas par santabarbaru!).

Kad es tā pati ar sevi aprunājos par iespaidiem, man iespaids par romānu pat uzlabojās. Ja šo sižetu izmantotu mūsdienās, piemēram, tagadējā Latvijas vēstures sērijā, tas pat varētu izvērsties diezgan daudzsološi un šo to nozīmīgu pavēstītu par tā laika sabiedrības morāli.

 

Literatūras gada balva 2017

6 komentāri

2017. gada 21. aprīlī paziņoja Latvijas Literatūras gada balvas 2017 ieguvējus.

.

Nominācija LABĀKAIS DZEJAS KRĀJUMS

UZVARĒTĀJS – Juris Kronbergs “Uz balkona / bet ja visu laiku…” (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Edvīns Raups “Ugunsnedrošs pulss” (Jānis Roze);

Māris Salējs “Kā pirms pērkona” (Pētergailis);

Ronalds Briedis “Zāles pret nemirstību” (Neputns);

Ruta Štelmahere “Krekls” (Neputns).

.

.

Nominācija LABĀKAIS PROZAS DARBS

UZVARĒTĀJS – Jana Egle stāstu krājums “Gaismā” (Lauku Avīze)

NOMINANTI:

Pauls Bankovskis “Trakie veči” (Dienas Grāmata);

Gundega Repše “Bogene” (Dienas Grāmata);

Laima Kota “Istaba” (Dienas Grāmata).

.

.

.

Nominācija LABĀKAIS TULKOJUMS LATVIEŠU VALODĀ

UZVARĒTĀJS – Zigurds Skābardis par Ervīna Velša romāna “Porno” tulkojumu no angļu valodas (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Māra Poļakova par Serhija Žadana romāna “Džezs pār Donbasu” tulkojumu no ukraiņu valodas (Jānis Roze);

Dens Dimiņš par Selīna romānu “Ceļojums līdz nakts galam” tulkojumu no franču valodas (Jānis Roze);

Maima Grīnberga par Jāna Unduska eseju krājuma “Boļševisms un kultūra” tulkojumu no igauņu valodas (Neputns).

.

Nominācija LABĀKAIS LATVIJAS AUTORA DARBS BĒRNIEM

UZVARĒTĀJS – Uldis Auseklis “Kaķēns margrietiņās” (Lauku Avīze)

NOMINANTI:

Lelde Stumbre “Pūcīte ar zeltainajām acīm” (Zvaigzne ABC);

Lilija Berzinska “Lamzaks meklē lamzaku” (Dienas Grāmata);

Kārlis Vērdiņš “Tētis” (Liels un Mazs).

 

Nominācija SPILGTĀKĀ DEBIJA

UZVARĒTĀJS – Jānis Tomašs par dzejas krājumu “Melnie darba cimdi” (Pētergailis)

NOMINANTI:

Svens Kuzmins par stāstu krājumu “Pilsētas šamaņi” (Dienas Grāmata);

Dace Vīgante par stāstu krājumu “Ledus apelsīns” (Zvaigzne ABC);

Ilga Raščevska par romānu “Norakstītie”  (Zvaigzne ABC).

.

LaLiGaBa speciālbalva tika pasniegta ANITAI ROŽKALNEI, kas veikusi nozīmīgu ieguldījumu literatūrpētniecībā – radot darbu „Kārļa Zariņa burvju aplis” (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts). Anita Rožkalne (1956) ir literatūrzinātniece, ap 300 rakstu un recenziju autore, uzmanības centrā paturot jaunākās latviešu prozas attīstības tendences un rakstnieku biogrāfiju izpēti.

.

.

.

.

BALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU PIEŠĶIRTA dzejniekam un atdzejotājam ULDIM BĒRZIŅAM

Foto: Ģ.Raģelis

Balva piešķirta par izcilu ieguldījumu Latvijas rakstniecībā un Latvijas kultūrvides un valodas bagātināšanā ar nozīmīgiem pasaules kultūrtekstiem. 

***

Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu komisijā strādāja: priekšsēdētāja Dace Rukšane-Ščipčinska, rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis, literatūrzinātniece Sigita Kušnere, rakstniece un redaktore Rudīte Kalpiņa, rakstnieks Egīls Venters, literatūras skolotāju kuratore Ilze Mazpane, literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, kultūras žurnāliste un literāro projektu vadītāja Liega Piešiņa, literatūrzinātniece Sandra Ratniece.

Regīna Ezera “Zemdegas” (1977)

6 komentāri

Regīna Ezera. Zemdegas: fantasmagorija. – Rīga: Liesma, 1977.

GRĀMATU GADSIMTS – 1977

Manā latviešu rakstnieku iztēlotajā reitingā Regīna Ezera atrodas pašos augstākajos plauktiņos, tomēr krietnu laiku centos pieturēties pie idejas, ka “Latviešu grāmatu gadsimta” projekts ir domāts, lai lasītu vēl neiepazītus latviešu autorus un grāmatas. Taču domas mainās − man pašai gribas dažu labu grāmatu pārlasīt, kā arī redzu, ka diezgan maz lasa kādreiz populārus un objektīvi labus latviešu autorus, viņi pamazām tiek aizmirsti, tādēļ varbūt pat mans nelielais grāmatas apraksts varētu kādu ierosināt palūkoties uz senāk izdotām latviešu autoru grāmatām.  Turklāt Ezeras “Zemdegas” Sibilla man uzdāvināja Ziemassvētkos, un tas bija lielisks iemesls romānu pārlasīt un palūkoties uz to ar svaigu skatu.

Romāns veidots no vairākiem stāstiem, kuri savstarpēji pārklājas, un vienojošais elements ir vieta – Mūrgale – “sīks, tumšs aplītis kartē”, kur saspiedušās vairāk nekā simts māju, ciema padome, aptieka, sakaru nodaļa, frizētava, astoņgadīgā skola, veikals un veterinārais iecirknis. Līdz Daugavai putna lidojumā ir desmit kilometru meža, taču Mūrgalei ir sava mazā upītē – Ūdrīte, kur vasarās ūdens vardei līdz padusēm. Tāda noslēgta, ārēji klusa apdzīvotā vieta kaut kur Latvijā, kas romāna uzrakstīšanas laikā, kad pat telefona nebija gluži katrā mājā un cilvēki vēl rakstīja vēstules, būtu ļoti piemērota skatuve, kur izspēlēt kādu drāmu vai detektīvu. Jā, “Zemdegās” noris gan drāmas, gan tiek piedzīvoti nāves gadījumi, kas pasaules mērogam ir sīka vienība, bet katram atsevišķam indivīdam – dzīvības un nāves jautājums. Ezeras raksturīgais paņēmiens − izplest katra indivīda dzīvi pasaules mērogā, un vienlaikus to ievietot kā mazu gabaliņu lielā mozaīkā. Jo mēs varam izprast pasauli tikai savas apziņas ietvaros, bet vienlaikus skaidri apzināmies, ka mums blakus dzīvo vēl miljoniem citu pasauļu.

Mūrgales iedzīvotāji nav nekādi komunisma cēlāji vai darba trieciennieki, Ezerai vispār nav raksturīgs padomju varoņa kults (taisni brīnums, ka viņa dabūja LPSR Tautas rakstnieces titulu). Sešu stāstu varoņu galerijā mēs sastopam gan pedagogu pāri, kam jātiek galā ar laulības izsīkumu un meitas pusaudžu krīzi, gan ciema pārdevēju, kuras krietni vecākais vīrs reiz ir nošāvis zaķi ar divām sirdīm, gan izcili kolorīto vetārstu, kuram eksotisks ir gan vārds, gan izskats un viņa noslēpumainība kairina tenkotāju iztēli, te ir vietējā bagātniece, kas dabūjusi mantojumu no ārzemēm un viņas vīrs – iedzērājs un trakulīgs motobraucējs, un divas sievietes, kas ar mātes un Solveigas mīlestību gaida mājās vietējo Pēru Gintu. Pēdējais ir “stāsts pašai par sevi”, kurā rakstniece ironiski ķidā savas daiļrades mokas. Stāstu sekstetu kā rāmis apņem rakstnieces ievads un nobeigums, kurā viņa nokļūst mistiskā mežā, ko varētu nodēvēt par Nāves dārzu. Viņas stāstu varoņi šeit ir sastinguši laikā, šeit nav pat paša laika, tikai apjauta, ka līganie stāvi ir miruši, vēl vairāk – daudzi no šiem cilvēkiem bija nogalināti, lai gan slepkavas roka nevienam netika pieskārusies tieši, jo nonāvēšanas veidi ir dažādi. Ar šādu ievadu autore jau laicīgi liek saprast, ka katra stāsta izskaņa būs traģiska, vienu no varoņiem sagaida nāve, tādējādi romānam tiek uzmests pārlaicīguma plīvurs.

Ar tuvu cilvēku nāvi un paša ciešanām apzīmogoto pagātni viņš nesa, kā gliemezis nes savu māju, tikai tā viņu nepasargāja ne no kā: nevilšs pieskāriens − un uzreiz atsedzas dzīvi audi.

Portrets. Regīna Ezera, ar kaķi. 1975. gada novembris. Fotogrāfs: Atis Ieviņš.

Rakstnieces dzīvē romāna rakstīšanas laiks ir saistīts ar traģisku notikumu − 1974. gada janvārī 22 gadu vecumā ir mirusi viņas vecākā meita, un neko tādu nav iespējams aizmirst vai saprast. Varbūt šī spēlēšanās ar nāves tēmu, rotaļīgā iecere visu izskaņā pārvērst par ļaunu sapni ir bijusi savdabīga samierināšanās ar sērām, nāves fakta pieņemšana. Ezeras daiļrade no šī trieciena nesalūzt, tikai iegūst spilgtākas krāsas un tādu kā vienaldzību pret to, kā “vajag” rakstīt, nekautrējoties atkāpties no ierastā reālisma. Jau no 60.gadu otrās puses Ezera ar ģimeni vasaras pavada Ķeguma pusē, savā mājā pie Daugavas, bet pamazām pārcelšanās no Rīgas notiek aizvien agrāk un aizbraukšana aizvien vēlāk, līdz 1977. gada rudenī viņa nolemj “Briežos” dzīvot pastāvīgi. Visticamāk jau, ka romānā “Zemdegas” ( un citos daiļdarbos) attēlots mežs Ķeguma HES tuvumā, kas izstaigāts kopā ar suni krustu šķērsu, baudot un vērojot dabas daudzveidīgās izpausmes. Es teikšu, ka līdztekus Ezeras dzīvelīgajiem varoņiem viņas dabas tēlojumi ir tikpat krāšņi un bagātīgi un nostājas blakus cilvēkiem kā līdztiesīga stāstījuma daļa.

Viņas vēsumā bija kaut kas no zivs, lēnprātībā − no aitas, un, ievērojot viņas un Pētera savstarpējo attieksmju raksturu, dibināti varēja pieļaut, ka viņa nepazina pat greizsirdību − kā vista.

Romāns “Zemdegas” nav domāts jauniešiem un īstenībā es būtu pat izbrīnīta, ja kāds vidusskolēns apgalvotu, ka tas viņam ļoti patīk − tajā vecumā daudz vieglāk uztveramas Ezeras Zooloģiskās noveles. Romānam nav ārējas spozmes, supervaroņu, liela mēroga traģisku notikumu, varoņos jaušama zināma rezignācija, samierināšanās ar apstākļiem, tomēr šajā ārēji mierīgajā dzīvē, zem līgana dienu plūduma ir jaušami milzu atvari, aizmigušas zemdegas, kuras, pienākot noteiktai stundai, uzliesmo ar iznīcinošu spēku. Ja jūs esat literārais gardēdis, tad tā ir grāmata jums.

…Un atkal es esmu Mūrgalē, un māju dūmeņi kā veči kūpina savas miera pīpes pret skaidro debesu velvi, vēsu un tīru kā stikls, un strūklas − baltas un iesirmas, un pavisam pelēkas dūmu strūklas stīdz, plūst un stiepjas augšup un ietiecas tieši debesīs, nez kur pagaistot un izklīstot lielos tālumos un augstumos, itin kā sakūstot ar vizmojošo starojumu, ko saule, virs meža svītras tik tikko paslējusies un pakāpusies, − oranžā un griezīgi spožā rīta saule lej aizgūdamās un neatņemdamās, lej devīgi un izšķērdīgi pāri visiem un visam, darot klajumus rožainus, ēnas zilas un kokus mēļus.

Alvis Hermanis “Dienasgrāmata 2015/2016” (2016)

11 komentāri

Alvis Hermanis. Dienasgrāmata 2015/2016. – Rīga: Neputns, 2016.

hermanis_dienasgr2016Teātra un operas režisora Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata” nav viegli aprakstāms daiļdarbs. Es to izlasīju, pēc tam meklēju citātus un netīšam izlasīju otrreiz. Varbūt tas nemaz nebija netīšām, jo Hermanis ir diezgan pretrunīgs cilvēks un es pūlējos saprast, kā tas viss apvienojas vienā cilvēkā. Var just, ka viņam patīk kontrolēt situāciju – pat grāmatu par sevi viņš neuztic rakstīt nevienam citam, tikai sev. Protams, arī autobiogrāfiska grāmata ir vajadzīga, taču − vai aiz tādas pozīcijas neslēpjas bailes no tā, ka kāds varētu paust savu viedokli un laist tautās režisora nekontrolētu Alvja Hermaņa tēlu? Vai vispār cilvēkam ir iespējams izkāpt no sevis un nolūkoties situācijā no malas, vēsi izvērtējot savu rīcību? Es domāju, ka ne jau dienasgrāmatā un ne jau pašam.

Hermaņa dienasgrāmatā paustie viedokļi varētu būt interesanti pat tiem, kas varbūt redzējuši tikai pāris izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, jo režisors ir gana aktīvs sabiedriskajā dzīvē, dažreiz paužot pat apzināti provokatīvu viedokli. Man patika arī dienasgrāmatas valoda, jo tā ir skaidra, tieša, varbūt vietumis apzināti vienkāršota. Pirmais ieraksts ir veikts 2015. gada 27. jūlijā, pēdējais − 2016. gada 27.jūnijā. Iespējams, ka režisora vēlmi izpausties rakstiski ir veicinājusi LTV filma “Režisors Alvis Hermanis. Eiropas pēdējais romantiķis” (pieejama šeit), kas tika rādīta 2016. gada aprīlī, bet sākta filmēt jau 2015. gada vasarā. Filmu varētu uztvert kā grāmatas pirmās puses vizuālo pielikumu – skatītājs redz Hermani ar ģimeni un iestudējot izrādes Rīgā, Vīnē, Parīzē, Zalcburgā. Nav nozīmes uzskaitīt Hermaņa pārvietošanās ģeogrāfiju, tā ir nerimstošā kustībā − varbūt pat nedaudz izbrīna, ka viņš tikai tagad raksta dienasgrāmatu, jo būtu saprotama vēlme fiziski fiksēt laiku un telpu, kas apkārt tik strauji mainās.

Ja uz grāmatu paskatās no neliela laika atstatuma, tad paliek iespaids par rūpīgi iestudētu izrādi − te ir labi, trāpīgi citāti par dzīvi un teātri, samērīgās devās personīgā dzīve un darba process, ik pa laikam dienasgrāmatā parādās kāda pasaules slavenība. To visu kopumā ir interesanti un raiti lasīt, tomēr šobrīd man šķiet, ka es esmu izlasījusi tādu “parādes” dienasgrāmatu, bet īstā joprojām ir noslēpta zem Hermaņa spilvena un pa to plosās dēmoni un lidinās sapņu fejas. Lai gan − par to sūdzēties nevar, jau sākumā Hermanis paziņo, ka “šī nebūs gluži īsta dienasgrāmata”. Tai pašā laikā ir viena ir viena iezīme, kas skaidri parādās visā grāmatā un, šķiet, ar šo vārdu varētu raksturot pašu Hermani − tā ir ‘pretruna’. TV filmā vācu aktrise saka, ka Hermanis uz mēģinājumiem vienmēr nāk ļoti sagatavojies, savukārt grāmatā Hermanis raksta, ka “nekādā gadījumā nedrīkst gatavoties mēģinājumiem un ierasties ar gatavu plānu, ko piedāvāt aktieriem.” Virspusēji skatoties, tas neiet kopā, tomēr lieliski parāda iepriekš Hermaņa izklāstīto teātra organizācijas koncepciju, ko viņš tika ieviesis, kad 1997. gadā kļuva par Jaunā teātra direktoru − savienot disciplīnu un spontānu improvizāciju. Režijas kontekstā es to saprotu kā režisora noteiktu rāmi, definētu telpu, kurā aktierim tiek ļauts radīt, vienlaikus delikāti kontrolējot, lai process neaiziet neceļos (tā ir mana versija par tēmu). Kā zināmu pretrunu es uztveru arī Hermaņa paziņojumu, ka mēģinājumiem nav jābūt gariem (“es neticu gariem mēģinājumiem”). Un kā tad ar izrādēm? Kad skatītājs nosēž sev stīvas ķermeņa daļas neērtajos JRT krēslos? Es balsoju arī par normāla garuma izrādēm.

Režisors Alvis Hermanis (foto: LETA)

Režisors Alvis Hermanis (foto: LETA)

Ja kas man nepatīk izlasītajā, tad tā ir lieta, kas man nepatīk principā un es to cenšos nīdēt arī savos uzskatos − deklaratīvi, vispārinoši paziņojumi − un tādu tekstā ir gana daudz. (Tie ir jau iepriekš pieminētie “trāpīgie citāti”, kas labi izklausās, bet jēdzieniski ir patukši.) Piemēram: “Aktieri dažreiz ir kā sievietes. Viņiem ir svarīgi izrunāties ar kādu, kas viņus uzklausa.” (Vai tiešām vīriešiem tas nekad nav vajadzīgs?) Vai arī − “Visi mūsu saziņas kodi ir kļuvuši standartizēti, un cilvēciskās reakcijas, sejas izteiksmes, intonācijas un pat emocijas vairs nenāk spontāni, bet tiek it kā apzīmēti ar noteiktu zīmi.” (Zināt, arī pirms 100 un 500 gadiem cilvēku starpā eksistēja ‘saziņas kods’ vai, teiksim, etiķete, un cilvēku savstarpējās attiecības bija vēl formālākas un sasaistītākas.)

Protams, ka iedomātais disputs ar Hermani ir patīkams, jo vienmēr ir jauki strīdēties ar domājošu cilvēku. Tai pašā laikā man tomēr gribētos, lai Hermaņa kungs būtu izlasījis un apdomājis kādu biezu pasaules vēstures grāmatu, kā arī politikas filozofijas vispārīgais kurss nenāktu par ļaunu. Citādi man tā galēji konservatīvo uzskatu klāstīšana izskatās jau pēc intelektuālas tuvredzības. Vismaz jēdziena ‘feminisms’ konsekventa lietošana negatīvā nozīmē noteikti neliecina par sapratni, ko īsti šis termins nozīmē (tā gan ir ierasta lieta Hermaņa vecuma vīriešiem). Tā bija jauka sakritība, ka šogad Alvis Hermanis tika uzaicināts pasniegt gada balvu labākajai sportistei − domāju, ka viņš ir gana gudrs, lai saprastu, ka bez feminisma kustības sievietēm nekādas sporta balvas nebūtu un labākajā gadījumā viņas sēdētu tribīnēs ka rātnas aitas.

Ja es pareizi esmu sapratusi, tad šobrīd grāmata ir izpirkta, un tas tiešām priecē, ka cilvēkiem šķiet saistošs mūsdienu intelektuāļa viedoklis. Mani grāmata patiesi ieinteresēja un ceru, ka godātais režisors turpinās pierakstīt savas dzīves gaitas un labākās domas.

Alfrēds Dziļums “Saplēstā krūze” (1990)

1 komentārs

Alfrēds Dziļums. Saplēstā krūze: romāns. – Rīga: Liesma, 1990.

Grāmatu gadsimts – 1942

Dzilums_SaplestaProjekta “Grāmatu gadsimts” ietvaros ir tādas grāmatas, kuras man gribētos pārlasīt: varbūt aiz nedaudz nostalģiskiem iemesliem, varbūt, lai noskaidrotu savu tagadējo uztveri. Alfrēda Dziļuma “Saplēsto krūzi” es lasīju vidusskolā, tolaik aktīvi pārizdeva trimdas literatūru un visi aizgūtnēm atguva iekavēto. 90-to gadu sākumā daudzām lietām, kas nāca no Rietumiem, piegāja nekritiski, bet trimdas daiļliteratūrai, kas stāstīja par ļaužu gaitām neatkarīgajā Latvijā, vispār bija nedaudz slavinoša pieskaņa. Tolaik jau daudzi domāja, ka atliks tikai nedaudz piespiesties un labklājības valsts nokratīs senos putekļus; varbūt labi, ka cilvēki nenojauta, cik tas būs garš un smags ceļš. Tā nu arī vidusskolēniem ieteicamajā literatūras sarakstā parādījās trimdas literāti, taču “Saplēstā krūze” spēja iekarot krietni plašāku auditoriju un bija viena no tā laika populārākajām grāmatām.

Alfrēds Dziļums (1907-1976) bija zemnieku puika, tādēļ saprotams, ka viņa prozas apjomīgākā daļa veltīta lauku tēmai. Rakstnieks pats ir bijis jaunsaimnieks, zināja visus lauku darbus, tādēļ vismaz zemnieka ikdienu attēlo reālistiski un nekuļ labību pavasarī. Spriest par viņa daiļradi kopumā nevarēšu, jo esmu lasījusi vēl tikai pāris romānus, no kuriem neko daudz neatceros. Arī no romāna par kalpones Nates un saimniekdēla Ērika mīlestību un kopīgo dzīvi man bija atmiņā palicis ieplīsušas, ar sabriedušu auklu notītas krūzes tēls un romāna neviennozīmīgā izskaņa. Neteiksim, ka pašam romānam bijis laimīgs liktenis, jo to sāk publicēt turpinājumos žurnālā “Atpūta” 1939. gada decembrī, taču žurnāla variantā tas paliek nepabeigts, jo 1940. gada jūnijā tas pārtrauc iznākt. Grāmatā “Saplēstā krūze” pirmoreiz iznāk 1942. gadā (“Latvju grāmata”), vēlāk tiek pārizdota trimdā (1949; 1967) un, kā jau minēju, piedzīvo vairākus metienus 1990. un 1991. gadā (“Liesma”) un pēdējo pārizdevumu 2008. gadā (“Jumava”).

Grāmatas sižets atgādina stāstu par Pelnrušķīti − kalpone Nate ir ieskatījusies smukajā kaimiņmāju “Noriešu” mantiniekā Ērikā, kas gan tādam skuķim uzmanību nepievērš. Pēc tēva nāves viņš izūtrupē kustāmo īpašumu, ielaiž mājā rentnieku, bet pats dodas pasaulē, kura neizrādās diez ko laipna – drīz viņš ir atpakaļ. Nu jau gan nav vairs nekāds bagātais un skaistums paburzīts, bet Natei gana labs, un viņa to pārliecina atteikt tēva māju rentniekam un iet pašiem saimniekot. Tā bārene tiek par māju saimnieci, tikai tas saimnieces gods vēl jānotur ar smagu darbu, kam Ēriks galīgi nav noskaņots.

Grāmatas pirmā puse ir brīžiem neizturami salda, Nate tiek apjūsmota kā čakla bārenīte, kuru noteikti liktenis apbalvos, meitenei tikai jābūt saprātīgai un tiklai. Godīgi sakot, Dziļumam ir laba valoda un raits sižets, taču tēlu apjoms liek vēlēties vairāk − lasītājs tā arī neuzzina neko vairāk par Nates dzīvi, kā vien to, ka viņa ir gatava ziedot visu saimnieces godam, savukārt Ēriks negrib būt vergs nevienam − ne savai zemei, ne Nates iegribām. Kaut kādā brīdī Dziļums arī beidz apjūsmot Nates nebeidzamo čaklumu, kas robežojas ar apsēstību, un rāda, kā tas negatīvi ietekmē viņas attiecības ar tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas vēl parādās romāna lappusēs. Dīvaini ir tas, ka romānā gandrīz divdesmit gadu laikā apkārtējā pasaule tiek parādīta kā tāla blāzma, “Noriešu” pagalmā labi ja ienāk kāda tenka no kaimiņiem. Sākumā man šķita, ka jaunām meitenēm “Saplēsto krūzi” varētu būt pat kaitīgi lasīt, jo Nates nesavtīgā darbošanās un nekritiskā Ērika mīlestība tika cildināta diezgan salkanā veidā, bet romāna gaitā ienāk saprātīgākas vēsmas un lasītājs neviļus tiek uzmudināts uz domām, ka visā ir nepieciešams meklēt zelta vidusceļu. Pēc savas būtības Nate ir ideāls vagars, kā viņas vīrs saka: “Viņa rok visu mūžu kā cūka vienu vienīgu dobi, uz augšu nepaceldama acu. Viņai nav pat vēlēšanās to darīt.” Savukārt Ēriks mūsdienās būtu ideāls dīvāna varonis un ofisa planktona daļa − vai tad cilvēks vainīgs, ka piedzimis par agru? Vienam grēks ir godkārība, otram − slinkums, tādēļ neviens nebūs pelnījis līdzjūtību.

Te visapkārt ir tikai zaļgani pelēka zeme, virs galvas zila debess un pa vidu darbs, darbs un mazliet mīlestības. Tiesa, dažreiz mīlestības dēļ ir notikušas visai raibas un neikdienišķas lietas, bet tās dēļ neviens par varoni vēl nav kļuvis.

Grāmatā man patika mazie, tēlainie dabas apraksti, kas pārmeta tiltu no viena notikumu uz otru, arī visi darbu apraksti autoram padevušies, savukārt runa gan brīžiem tāda patizla. Nates un Ērika pretstāvi patīkami atsvaidzināja viedais kalps Mārtiņš un viņa nevīžīgā sieva, taču Nates pielūdzējs Jēcis tāds diezgan nenoteikts, pārāk manāms, ka viņu izmanto sižeta paskubināšanai. Būtībā “Saplēstā krūze” ir klasiska lubene laucinieciskās noskaņās, kas nepretendē uz īpašu dziļumu vai kādām izsmalcinātām darbībām, taču – ja vispār ir vēlme pēc šāda žanra daiļliteratūras, kādēļ gan to nelasīt labā latviešu valodā pašmāju autora izpildījumā?

Rainis “Uguns un nakts”

1 komentārs

Rainis. Uguns un nakts: sena dziesma – jaunās skaņās. – Rīga: Liesma, 1979.

Grāmatu gadsimts–1907

Raiņa lasīšana par ļaunu nav nākusi nevienā vecumā, lai gan, pūloties apcerēt izlasīto, nedaudz sajutos kā vidusskolniece. Iespējams, ka toreiz es to pat izdarītu kvalitatīvāk, lietotu vairāk svešvārdu un spriestu par pārpasaulīgām lietām. Taču vecums piezemē, tādēļ pamanīju, ka domas vairāk velk uz ikdienišķo līmeni, sakarībām ar Raiņa dzīvi un toreizējo politisko stāvokli.

1903. gads ir  Rainim un Aspazijai labvēlīgs − Pliekšāns ir atgriezies no izsūtījuma un atbrīvots no atklātās policijas uzraudzības, iznācis viņa pirmais dzejoļu krājums “Tālas noskaņas zilā vakarā”, savukārt Aspazija beidzot sacer jaunu lugu. Rainis ir mundrā noskaņojumā un nolemj piedalīties Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas izsludinātajā libretu konkursā, par kuru izlasījis sludinājumu vēl Slobodskā. Konkursa rīkotāji bija ieteikuši tēmas − starp tām arī teiku par Lāčplēsi. Pirmais cēliens top Daugavpilī, viesnīcas istabiņā, bet pēc tam Rainis apstājas, ideju pārpilnības nomākts. Aspazijas mudināts, Jelgavā uzraksta otro cēlienu, un tādu – nepabeigtu – libretu iesniedz konkursam. Jūtas apvainots, ka librets nav uzvarējis (uzvarēja Artūra Krūmiņa librets “Baņuta”). Kā daudzas viņa vēlākās lugas, “Uguns un nakts” varēja palikt nepabeigta, taču Rainis pie tās atgriežas pēc gada un pabeidz vairākos piegājienos. Iespējams, pozitīvi ietekmēja sievas veiksme − 1905. gada janvārī ar lieliem panākumiem sāk izrādīt Aspazijas lugu “Sidraba šķidrauts”. Rudenī  “Uguns un nakts” ir pabeigta, bet politiskā situācija valstī ir mainījusies − dzejnieku pāris aktīvi piedalās 1905. gada revolūcijā un gada nogalē abi ir spiesti emigrēt uz Šveici. Plānoto lugas iestudējumu nākas atlikt, grāmatā luga iznāk 1907. gadā  (izdevniecība “Domas”), bet uz skatuves pirmizrādi piedzīvo 1911. gadā Jaunajā Rīgas teātrī Alekša Mierlauka režijā.

Ģirts Vilks. Mets J.Raiņa lugai „Uguns un Nakts” (1957)

Ģirts Vilks. Mets J.Raiņa lugai „Uguns un Nakts” (1957)

Lugas “Uguns un nakts” pamatā ir tautas teikas, ko plašāk izvērsis Andrejs Pumpurs eposā “Lāčplēsis”. Galvenais varonis, protams, ir Lāčplēsis, taču lugas gaitā deķi uz savu pusi stingri velk Spīdola (un bez viņas jau nekas tam Lāčplēsim nebūtu sanācis). Sākumā Spīdola ir tāda vidēja līmeņa iedomīga ragana, kura izklaidējas ar citām meitām raganīgās darbībās; viņa iekāro Lāčplēsi: “Jauns kā zaļojošs ozols, ā, tas būs prieks, tam zarus lauzt!” Bet tad nāk arī Melnais bruņinieks no tumsas valsts un liek Spīdolai aizvilināt Lāčplēsi no tam pareģotā cēlā mērķa – tumsas pamatu graušanas. Spīdola gan ir pārāk stūrgalvīga, lai pakļautos Melnajam bruņiniekam, tomēr par Lāčplēsi viņai ir sava interese. Lāčplēsis mīl Laimdotu, un Spīdolas provokācijām “es skaistākā, kas zemes virsū un zem zemes ellē” nepadodas. Laimdota ir tāda sirsnīga, mātišķa būtne, kura ik pa laikam izsaka kādu Lāčplēsim veltītu pareģojumu un pati no tā šausmās lauza rokas un cenšas atturēt pēdējo no varoņdarbiem. Lāčplēsis, protams, cīnās ar pūķi, uzceļ pili no ezera, iztīra zemi no mošķiem un visādi citādi atbrīvo Latviju. Spīdola cīnās pret Lāčplēsi, cenšas viņu pārvilināt savā pusē un novākt Laimdotu, bet Nāvessalā Kangars izjauc viņas plānus. Spīdola var aiziet “mūžībā/debesīs”, taču izvēlas zaudēt daļu no sava spēka un palikt kopā ar Lāčplēsi, jo citādi – “bez manis tu zemē izsīksi, tu aprimsi savā pilnībā”. Finālā Lāčplēsis ir paveicis primāro uzdevumu – fiziski atbrīvojis zemi no ienaidnieka, taču Spīdolas aicinājumam “mainīties uz augšu”, kļūt par tautas garīgo vadoni viņš neatsaucas. Viņš uzķeras uz Melnā bruņinieka provokācijas, kurš nocērt viņam ausis, un abi saķērušies iekrīt Daugavā.

Tas bija tāds primitīvs pārstāsts, bet Rainis, protams, visu ir samudžinājis daudz dziļāk. Ja godīgi − man brīžiem nebija lielas pārliecības, vai viņš pats nav apmaldījies savā meistarībā, bet es ļoti centos apjēgt. Lāčplēsis kā romantisma varonis, cīnītāja tēls, kas nespēj pāraugt, ir saprotams, taču attiecībā uz Spīdolas būtību man gribētos skaidrāku filozofiju; viņas tumšais pirmssākums, ļaundares tēls un vēlākais garīgais cēlums tomēr nedaudz mulsina. Vai Spīdola lugas gaitā arī “mainās uz augšu”? Viņas ceļš no ārišķīgas raganas līdz nācijas garīgam simbolam tomēr šķiet drusku par krasu priekš drāmas, tik spējas un nepaskaidrotas varoņa izmaiņas parasti notiek mītos. Tradicionāli bērniem stāsta par labā un ļaunā, gaismas un tumsas spēku cīņu, kur uguns – gaisma, bet nakts – tumsa; ja tas būtu tik vienkārši, tad tas nebūtu Rainis, jo uguns nav viennozīmīgi labu nesoša, bet nakts kādreiz ir vienkārši diennakts daļa, pat Lāčplēsis ir daudz sarežģītāks tēls, kā atklājas lugas gaitā.

Protams, ka Raiņa lugas ir jāanalizē profesionāļiem un nemaz nepalīdz tas, ka lugu es izlasīju divreiz. Godīgi sakot, noderētu kāds akadēmisks izdevums ar parindēm vai vismaz pēcvārdu, kurā tiktu izskaidrots, kā “Uguns un nakts” skaidrojama no modernisma un simbolisma viedokļa, kādi filozofi ietekmējuši Raiņa uzskatus. Šķiet, ka mūsdienās mēs tomēr esam atraduši no šādas izteiksmes. Noklausījos arī Latvijas Radio arhīvā pieejamo pēckara Dailes teātra iestudējumu Smiļģa režijā ar Lilitu Bērziņu un Arturu Filipsonu galvenajās lomās. Vispār Smiļģis lugu ir krietni ķidājis, gana daudz izmests, kaut kas pamainīts − nu man ir neliels prieciņš, ka vēl kādam licies, ka Spīdola atkārtojas.

Bet vispār − nesarežģīsim situāciju. Katram cilvēkam ir nepieciešama Spīdola, kura kūda un urda viņa iekšējo Lāčplēsi, lai ceļas no maigajām Laimdotas skavām un iet kaut ko darīt dzimtenes labā.

Es, daile, arī esmu spēks;

Tu spēks, es daile, mēs saderam kopā,

Mums mērķis viens ir: pilnība.

Kārlis Skalbe “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”

Komentēt

Kārlis Skalbe. Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties: pasaka / Ģirta Vilka ilustrācijas. – Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1958.

Grāmatu gadsimts – 1904

Skalbe_Ka es braucuKad Vecais gads jau jātin kamolā, bet Jaunam gadam jāsāk uzmest pirmo rindu, cilvēka vienmēr iegulst neliels apcerīgums. Tādēļ man sagribējās pārlasīt nelielu latviešu rakstnieka pasaku, kas gan nozīmīguma ziņā neatpaliek no daža romāna.

Pasakas sižets ir visiem zināms – par jaunieti, kuram ir “jauna sirds, gluži jauna, neievainota un stipra”, kas netīšam izdzird milža stāstu par Ziemeļmeitu, kas dzīvo aiz jūras dimanta pilī, un no šī stāsta jaunieša “sirds pielija pilna ilgu kā ozola muciņa jauna, rūgstoša vīna”. Cik gan daudz latviešu literatūrā ir šādu jauniešu, kuros mostas pavasaru palu nemiers un viņiem par visām varēm vajag doties tālumā, uz apvārsni, uz svešām zemēm laimi meklēt…

Kārlis Skalbe par savas pasakas tapšanu literārajā žurnāla “Ritums” (1923. g. Nr.2) rakstījis tā:

Manas Ziemeļmeitas ideja dzima man Ērgļos. Tur strādāju kā skolotājs. Kad biju tur nostrādājis divus gadus, es jutos tā, ka ilgāk vairs tur negribas palikt. Istabiņa bija šaura un nabadzīga. (..) Tikpat skola un garīgi nabagi likās arī mana apkārtne. Es redzēju un jutu šo seklību un šaurību. Tā mani nospieda. Arī plašākā sabiedriskā dzīve bij tāds pats aprobežots apvārksnis. Veinberģis sludināja “Rīgas Avīzēs” savas idejas un centienus. Manī modās nemiers un protests pret visu šo šaurību un ikdienību, tiklab tuvākajā apkārtnē, kā visā Latvijā. Šī protesta noskaņa manī arī ierosināja Ziemeļmeitas ideju.

Citēts pēc Daces Lūses grāmatas  “Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas”(2008).

Atcerēsimies, ka Kārlis Skalbe savas pirmās pasakas uzrakstīšanas brīdī bija jauns, 24 gadus vecs tautskolotājs, kurš līdzīgi pasakas galvenajam varonim juta neskaidras ilgas un nemieru. Krievijas impērijā tobrīd brieda 1905. gada revolūcijas notikumi, tādēļ nav nejauša šāda jauna pilsoņa idejiskā pārliecība vērsties pret veco, izkurtējušo sabiedrības daļu.

Skalbe_Ka es braucu_bilde

Ģirta Vilka ilustrācija

Skalbes varonis dodas jūrā, nezināmas tāles meklējumos, un viņa mazo laiviņu svaida bangas un vēji. Pie Ziemeļzemes vārtiem viņš nobīstas no ledus milžiem un nolemj braukt ar līkumu, no otras puses, taču tā vietā caur biezu miglu nokļūst kuģu kapsētā; viņš pamet savu kuģi un izglābjas Miera un Pieticības malā. Nu ļoti jau atbilstoši lielai daļai cilvēku – bangu un neziņas vietā izvēlēties Trekno cūku zemi, kur debesis tik zemu, ka aiz tām var karoti pakārt. Protams, ka tas ir tāds jaunības maksimālista skatījums uz dzīvi, kad pretīgi šķiet – uz visām lūpām spīd tauki, uz visiem vaigiem pilnīgs prieks un laimība. Tā laika sabiedrība pravieša Ruņģa un Labsirdīgā tēlos pat saskatīja prototipus.

Andrievs Niedra kritikā atzinīgi novērtē Skalbes fantāziju un emocionalitāti, taču nostājas pret ideju, ka tikai ārpus dzimtenes var iegūt plašāku telpu savam gara lidojumam. Savukārt padomju laika kritiķi – Sudrabkalns un Osmanis – pasaku krājumu ievados uzsver Skalbes nostāšanos pret latviešu buržuāziju, tās ideālu seklumu un liekulību, Skalbes kvēlo aicinājumu pēc cīņas par tautas brīvību un laimi, kas apņemts ar revolucionāru jūsmu. Kā redzams, tad katram laikmetam ir savi akcenti, taču Skalbes pasakas vērtību norāda tās ideju ilglaicīgums.

Varbūt katram no mums dzīvē uz brīdi ir vajadzīga sava Treknā mala, lai tomēr saprastu, ka tāda zeme, kurā koki nestiepjas pret sauli un putniem ir slinkums dziedāt, nav tā vieta, kur gribētos palikt vienmēr. Tādā ikdienišķā līmenī tā ir cilvēciska vajadzība pēc jauniem mērķiem un iecerēm, izraušanās no ikdienības purva. Bet varbūt tomēr – būt par kāviem debesīs, katru dienu no jauna kalt Sauli vai pīt vainagus no asiem priežu zariem un veidot starojošu varavīksnes loku?

Pasaulei nav gala, un debesīm nav malas. Īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis.

Gribētos piebilst, ka katrs cilvēks pats nosaka savu debesu augstumu.

 

Egons Līvs “Velnakaula dvīņi”(1966)

2 komentāri

Egons Līvs. Velnakaula dvīņi. – Rīga: Liesma, 1966.

Grāmatu gadsimts – 1966

Livs_VelnakaulaGrāmatas nosaukums tomēr ir ļoti svarīgs, jo spēj tai gan pievilināt, gan atbaidīt. Tieši šī iemesla dēļ īsromāns “Velnakaula dvīņi” man vienmēr ir šķitis intriģējošs – nu kas tas galu galā par velnakaulu?! Otrs piesaistošais moments bija atmiņā aizķērusies Gunāra Cilinska fotogrāfija, kurā viņš ir sasodīti seksīgs, ģērbies raupja adījuma svīterī (likās, ka tam jābūt kadram no filmas, taču fotogrāfēts romāna dramatizējums toreizējā Drāmas teātrī). Tātad, pie romāna lasīšanas ķēros ar vislabākajām cerībām.

Īsromāna darbība norisinās Kurzemes jūrmalā Otrā pasaules kara izskaņā. Vienā zvejniekciemā vēl saimnieko vērmahts, citu jau ieņēmuši padomju karavīri, bet vietējie iedzīvotāji tiek pluinīti no abām pusēm. Kaspars Velnakauls ir pajauns atraitnis, kuram jāuzaudzina dvīnīši, kas pavisam vēl zīdaiņi, bet labvēlis pačukst, ka vācieši plāno liellopu konfiskāciju. Tas nozīmē, ka bērni paliks bez piena, tādēļ Kaspars ar visu govi un bērniem mūk laivā uz citu ciemu, kur saimnieko sarkanie. Šai ciemā dzīvo arī Kaspara dvīņubrālis Andrejs, kurš apprecējis kādreizējo brāļa brūti Zandu, bet Kasparam vēl jāpierāda vietējam poļitrukam, ka viņu interesē tikai paša bērnu izdzīvošana un ar mežabrāļiem viņam nav nekāda sakara. Tā nu ideoloģiska cīņa šeit savijas ar Santabarbaras motīviem.

Guntis Berelis “Latviešu literatūras vēsturē” ir atzīmējis, ka “Velnakaula dvīņi” ir viens no nedaudzajiem tā laika (domāts − pēckara) tekstiem, kas arī patlaban vēl nav pārtapis literārā piemineklī. Vēl vairāk − ar šo romānu ir aizsākusies latviešu prozas atdzimšana. Pēckara romānos ideoloģija pieprasīja orientāciju uz kolektīvām vērtībām, “cīņu par gaišo nākotni”, konsekventu fašisma nosodījumu un komunistu varonības slavinājumu. Līva romānā pirmoreiz galvenais varonis ir absolūts individuālists, kurš cīnās pret visiem, par galveno liekot savu bērnu izdzīvošanu.

Romāns, protams, ir pietiekami īss, lai nebūtu to nekādas problēmas izlasīt. Teksta uztveri tomēr apgrūtina tas, ka ik pa laikam sev jāatgādina laikmets, kurā romāns uzrakstīts, un tad jau pret to var izturēties iecietīgāk. Un dīvainā kārtā laikmetu ievēro tieši tādēļ, ka brīžiem to ir iespējams pilnīgi aizmirst. Piemēram, Kaspara pārbrauciens laivā no viena ciema uz otru vētras un artilērijas apšaudes laikā, turpat govs, zīdaiņi un sabijies vācietis ar notēmētu ieroci − diezgan kinematogrāfiska aina; nav brīnums, ka vēlāk Līvs pievērsās kinoscenāriju rakstīšanai. Brīžiem gan es nodevos prātuļojumiem par to, cik gan rātni zīdaiņi tam Kasparam padevušies, nemaz ne salīdzināt ar parastiem bērniem, kas romāna darbībai traucētu krietni vien vairāk. Un pa mīnu laukiem arī Kaspars cilpo kā zaķis… bet nebūsim sīkumaini.

Jāatzīmē, ka Egonam Līvam ir izteiksmīga, krāsaina valoda, kas darbojošās personas un apkārtējo vidi zīmē drošiem triepieniem. Un, protams, sižets (ar visiem pozitīvajiem sarkanarmiešiem) aizķer un ir vēlme ilgāk pie tā pakavēties. Romāna izskaņa ir aprauta, bet tiek skaidrots, ka autoram bijusi iecere rakstīt turpinājumu, kas netika īstenota. Aprautums brīžiem jaušams arī tekstā, tā vien šķiet, ka Līvs ir sevi cenzējis un ideoloģiski bīstamākās vietas laikus piebremzējis. Neapšaubāmi, ka “Velnakaula dvīņi” ir klasificējams kā padomju romāns, tomēr Egons Līvs ir spējis caur “pareiziem” tekstiem parādīt stipru zvejnieka tēlu − Kasparu Velnakaulu.

 

Dagnija Zigmonte “Adieņi-2” un “Rudens” (1994)

2 komentāri

Dagnija Zigmonte. Adieņi: 2.grāmata. – Rīga: Lauku apgāds, 1994.

Dagnija Zigmonte. Rudens: Adieņi: 3.grām. – Rīga: Karogs, 1994. – (Karoga bibliotēka).

Grāmatu gadsimts − 1994

logs_lietusDagnijas Zigmontes (1931-1997) ģimenes sāgas “Adieņi” pirmo daļu izlasīju pirms pāris gadiem, un no tā laika plānos ir bijis uzzināt, kas tad tur tālāk notiek. Atgādināšu, ka Adieņi ir vidēji turīga latviešu ģimene, kura dzīvo pirmskara Latvijā, Pārdaugavā. Ģimenes galva ir Jānis Adienis − galdniekdarbnīcas īpašnieks, savukārt mājas dzīvi regulē viņa sieva Minna (Vilhelmīne) jeb Mamma. Adieņiem ir divi bērni – Konstance un Edvīns, kuri sāgas sākumā ir agrīnos divdesmit un pret dzīvi izturas diezgan bezbēdīgi.

Kopumā sāga aptver gandrīz divdesmit gadus, pēdējās lappuses vēsta par notikumiem pirms padomju karaspēka atgriešanās Rīgā 1944.gada rudenī. Pirmā grāmata man atstāja labu iespaidu, lasot to man tiešām šķita, ka spēju sajust tā laika Rīgas atmosfēru, nedaudz ielūkoties 30-to gadu ikdienas dzīvē. Lai arī Zigmonte ir rakstījusi, ka viņai nebija domas rakstīt triloģiju, tomēr pirmajam romānam sižetiski acīmredzami ir likts daudzpunkts. Otrā un trešā grāmata bez pārrāvumiem laikā turpina stāstījumu. Es nevaru teikt, ka šajās grāmatās piedzīvoju vilšanos, taču jāatzīst, ka pirmajā ir lielāka teksta piepildītība, varētu pat teikt − spriedze, asumiņš; otrā un trešā − lai arī stāsta par krasiem notikumiem gan ģimenes dzīvē, gan valstī − it kā ir tīta nogludinošā, samiernieciskā dūmakā, grāmatās ir parādījies īpatnējs tonis, kuru es nevarēju izprast.

Varbūt atrisinājums slēpjas tajā, ka “Adieņi” būtībā ir ļoti personiska grāmata − Zigmonte stāsta par savas ģimenes vēsturi. Pirmoreiz es par to iedomājos, kad tīri stilistiski man teksts sāka atgādināt latviešu rakstnieku tik iemīļotās bērnības atmiņas − jo bērnība (īpaši no lielāka vecuma skatoties) taču vienmēr ir jauka, visi grūtumi un kreņķi aizmirsušies, turklāt to bēdīgo nemaz negribas atcerēties. Kad Konstances meita Ingrīda bija izaugusi jau saprātīgā vecumā, romānā parādījās jau pilnīgi konkrētas epizodes no Zigmontes autobiogrāfiskās grāmatiņas “Reminiscences” (1986), kuru es gana labi atceros (jo tā pirms “Adieņiem” varētu būt vienīgā manis lasītā Zigmontes grāmata). Pēdējās divas daļas ir labas ar to, ka parāda tā laika vienkāršo, no politikas tālu stāvošo cilvēku dzīvi (Zigmonte pašai gan apzīmējums “vienkāršie”netīk, jo kur tad esot tie “divkāršie” ļaudis). Protams, romānos parādās gan 30-to gadu krīze, gan Ulmaņa apvērsums, gan padomju tanki un karš, taču kopējais to iespaids ir kā pērkona dārdi dziļā pamalē − tieši tā to varētu uztvert mazs, ģimenes mīlēts un sargāts bērns, kāda tolaik bija pati Zigmonte. Līdz ar to izpaliek kāda lielāka, visaptveroša laikmeta sajūta, viss ir sadalīts pa maziem, lai arī brīžiem trauksmainiem fragmentiem.

Rīga. Arkādijas dārzs

Rīga. Arkādijas dārzs

Zigmontes “Adieņi”, iespējams, ir īpašs gadījums, jo es neatceros citu romānu turpinājumos, kur katrai daļai būtu savs izdevējs − 90-to gadu sākums tomēr bija īpatnējs laiks. Tikpat īpašs tas bija jaunradīto romānu satura ziņā, jo ļoti daudzi vēsturiskie momenti, kuri līdz tam latviešu padomju literatūrā tika apieti un noklusēti, uzvilnīja ar negaidītu spēku. Zigmonte izmanto šo brīdi, lai parādītu savai “miera laikus” pieredzējušai paaudzei raksturīgo intonāciju, kas nievīgi attiecas pret naidīgiem ienācējiem. Romānā diezgan skaidri var saprast, kas tieši ir skāris viņas ģimeni – baltvācu aizbraukšana, ģimenes uzņēmuma nacionalizācija, izvešanas draudi − taču, piemēram, ebreju tēma praktiski paliek neskarta. Lasot romānus par šo Latvijas vēstures laikaposmu, bieži domāju, ka Dievs tomēr nav mazais bērns, liedzot cilvēkam zināšanas par nākotni − vai gan cilvēks varētu laimīgi priecāties 1939. gadā, ja zinātu to ellīti, kas viņu sagaida?

Kad vēlāk Edvīns domāja par notikušo, viņu visvairāk izbrīnīja tās bailes, kas toreiz pārņēmušas visus, bez mazākās domas pretoties. Kas taču tā bija par velnišķīgu varu, kas normālus domājošus cilvēkus tā pārvērtis? Es vēl ne… mani vēl ne… vai tā nebija vienīgā doma visas tās dienas laikā? Kad nāca vakars, viņi domāja: ja nu šonakt?

Guntis Berelis “Latviešu literatūras vēsturē” (1999) Zigmonti ir nodēvējis par fona rakstnieci, jo, neskatoties uz viņas gana ražīgo grāmatu devumu, nekāda būtiska pienesuma no viņas puses latviešu literatūrai neesot bijis. Kā nozīmīgākā tiek izcelta šeit apskatītā Adieņu sāga. Iespējams, Zigmontei ir izdevies izcelties pēc nāves, jo ar viņas vārdu ir saistīts skandāls, kas izcēlās pēc viņas jaunības dienasgrāmatu publicēšanas (“Dagnija”, divas daļas, 1998-1999) un tam sekojošām atsauksmēm presē. Īsumā − Zigmontes meita uzskatīja, ka ir pienācis īstais brīdis atklāt neglītu patiesību par savu nekam nederīgo māti, kas mīlēja vīriešus un alkoholu, bet par bērnu nelikās ne zinis un pat ienīda. Es izlasīju vienu rakstu par šo tēmu (“Ievas Stāsti”, 2012.g. 6.janv.), un sajūta ir šķebinoša − lai kas nu tur būtu bijis, ir lietas, kas jārisina pie psihoterapeita, nevis publiski. Es pilnīgi pieņemu, ka Zigmontei bijis smags, egocentrisks raksturs, tomēr… stāsts nekad nav tikai balts vai melns. Ja nav vēlmes uzklausīt abas puses, tad rakstnieka dzīve ir jāliek pie malas un jālasa viņa sarakstītais.

Literatūras gada balva 2014

18 komentāri

2015. gada 24. aprīlī paziņoja Latvijas Literatūras gada balvas 2014 ieguvējus.

.

berzins_biblioteka_ostmalaNominācija LABĀKAIS DZEJAS KRĀJUMS

UZVARĒTĀJS – Uldis Bērziņš Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā (Neputns)

NOMINANTI:

Dmitrijs Sumarokovs Café Europe (Orbīta);

Inese Zandere Putna miegā (Neputns);

Ieva Rupenheite nepāriet (Neputns).

.

.

Abele_klūgu mūksNominācija LABĀKAIS PROZAS DARBS

UZVARĒTĀJS – Inga Ābele Klūgu mūks (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Arno Jundze Putekļi smilšu pulkstenī (Zvaigzne ABC);

Osvalds Zebris Gaiļu kalna ēnā (Dienas Grāmata);

Pauls Bankovskis 18 (Dienas Grāmata).

.

malaparte noladetieNominācija LABĀKAIS TULKOJUMS LATVIEŠU VALODĀ

UZVARĒTĀJS – Dace Meiere no itāliešu valodas tulkotā Kurcio Malapartes eseju grāmata “Nolādētie toskānieši” (Neputns)

NOMINANTI:

Maira Asare − no krievu valodas tulkotā Ļenas Eltangas “Akmens kļavas” (Jāņa Rozes apgāds);

Dace Deniņa − no norvēģu valodas tulkotā Gunsteina Bakes “Moda un Oda. Romāns par satiksmi” (Mansards);

Jānis Krastiņš − no čehu valodas tulkotā Josefa Škvorecka “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” (Mansards)

.

VaiOtraGrupaManiDzird_vaks_print.inddNominācija LABĀKAIS LATVIJAS AUTORA DARBS BĒRNIEM

UZVARĒTĀJS – Inga Gaile Vai otrā grupa mani dzird? (Liels un mazs)

NOMINANTI:

Ieva Melgalve Bulta, Zvaigzne un Laī (Zvaigzne ABC);

Māris Rungulis Lapsu kalniņa mīklas (Liels un mazs);

Ieva Samauska Oliņš Boliņš sēž uz soliņa (Zvaigzne ABC).

.

katrina_rudzite_-_saulesizpludumsNominācija SPILGTĀKĀ DEBIJA

UZVARĒTĀJS – Katrīna Rudzīte Saulesizplūdums (Literatūras kombains)

NOMINANTI:

Ilze Sperga Dzeiveiba (Cymuss);

Daina Tabūna Pirmā reize (Mansards).

.

.

.

SPECIĀLĀS BALVAS kā īpaši notikumi Latvijas rakstniecībā 2014. gadā:

Par ieguldījumu literatūrzinātnē speciālbalvu pasniedza literatūrzinātniecei Evai Eglājai-Kristsonei par pētījumu “Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti”, ko izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts un kas veltīts latviešu literātu kontaktiem abpus dzelzs priekškara 20. gadsimta politisko kolīziju kontekstā.

Latvijas Literatūras centrs pasniedza speciālbalvu tulkotājai Kaijai Straumanis (Ročestera, ASV) par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūras tulkošanā un popularizēšanā angliski runājošajās valstīs.
.
leons-briedisBALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU PIEŠĶIRTA LEONAM BRIEDIM. 
.
.

Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu komisijā strādāja literatūrkritiķis un rakstnieks Guntis Berelis, dzejnieks, Latvijas Rakstnieku savienības literārais konsultants Aivars Eipurs, dzejnieks, tulkotājs un žurnāla “Latvju Teksti” redaktors Guntars Godiņš, publicists, portāla”Satori” redaktors Ilmārs Šlāpins, dzejniece, literatūrzinātniece un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka, rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska, grāmatu dizainere Rūta Briede, dzejnieks Artis Ostups, literatūrzinātniece un literatūras skolotāja Lita Silova.

Older Entries