Sākums

Aivars Kļavis. Triloģija “Ceļš uz nezināmo zemi” (2018)

1 komentārs

Aivars Kļavis. Melnais akmens. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.

Aivars Kļavis. Bēgšana no čūsku valstības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.

Aivars Kļavis. Asinis uz dzintara. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.

Aivara Kļavja vēsturiskā triloģija pusaudžiem manu uzmanību piesaistīja ar tēmu, jo latviešu daiļliteratūrā gana reti ir romāni, kuru darbība notiek senāk par 19. gadsimtu, nemaz nerunājot par aizvēsturi. Centos atcerēties kaut ko līdzīgu, bet nekas vairāk kā pasen izdotās Alberta Gulbja grāmatas (“Meitene ar akmens cirvi”, “Pirms tūkstoš gadiem” u.c.) man prātā nenāca. Jā, par tik senu vēstures periodu rakstīt romānu ir izaicinājums, jo nekas jau nav precīzi zināms.

Triloģijas struktūra ir divdaļīga – lielākoties tiek vēstīts par senatnes notikumiem, bet ik pa laikam ir iespraudumi no mūsdienām. Iespējams, intrigas uzturēšanai kā caurviju motīvs ir melnā akmens tēls, kuru Kurzemes piekrastē atrod mūsdienu pusaudzis Dāvis. Abi ar draugu vasaras brīvlaikā meklē “dārgumus”, bet atrod akmeni ar dīvainām zīmēm. Viņam talkā nāk arheologi, kuri atklāj senu apmetnes vietu. Arheoloģiskie atradumi vedina uz jaunam atziņām un iespējama pat neliela sensācija.

Triloģija sākas ļoti tālā senatnē − romānā “Melnais akmens” notikumi risinās pirms 3800 gadiem Donas krastos (starp tagadējo Volgogradu un Luhansku). Vienai no aistu ciltīm uzbrūk kareivīgie sarmati, un tā panikā bēg, jo sarmati nevienu nežēlo. Pastāvīgiem klejotāju uzbrukumiem pakļautas visas aistu ciltis, un romānā tās sanāk kopā Lielajā cilts sapulcē, lai nolemtu uz kuru debess pusi doties tālāk. Romāna galvenais varonis − kareotu cilts pēdējā atvase Vardots − domā, ka ciltīm vajag apvienoties un doties vienā virzienā, bet cilšu vadoņi nevēlas pakļauties kāda virsvadībai. Galindi un nerivani dodas uz ziemeļrietumiem, kori, bārti, skalvji un salaji uz rietumiem un neuri, vārmji un jātvingi uz dienvidrietumiem. Vardotam kāds mītisks Melnais Pareģis liek pievienoties koru ciltij un doties “pretī rietošai saulei”. Tas pats pareģis vēsta, ka kori nonāks Boreshenas upes (Dņepras) krastos un tur cels Geleonas pili. Vardots kļūst par vadoni un īsteno pareģojumu, atkarojot zemi vietējiem čiekurēdājiem jeb budīniem. Geleona kļūst bagāta, un aizvien vairāk to iekāro ziemeļnieki, kas atceļojuši pa Dņepru.

Triloģijas otrais romāns “Bēgšana no Čūsku valstības” darbības laikā ir pavirzījies 300 gadus uz priekšu − pirms 3500 gadiem, un koru cilts ir iesprūdusi purvā kaut kur pie Pripetes ietekas Dņeprā. Geleonu nācās pamest, jo to apdraudēja ziemeļnieki un noplicinātā zeme vairs nebija auglīga. Šobrīd atkal vienai ciltij ir pēdējais pēctecis Ardis, kuram nākas visus vienot un vest tālāk uz rietumiem. Romāna izskaņā cilts ar lieliem zaudējumiem nonāk jūras krastā.

Tu esi virsaitis. Bet virsaitis nedrīkst pamest cilti. (..) Virsaitim jāpilda cilts griba, nevis ciltij − virsaiša iegribas. Tāpēc neatkārto jau pieļautās kļūdas un nesašķel cilti vēl vairāk. Ja viņi gatavi iet, tad ejiet, ja ne, − arī tev jāpaliek.

Trešā romāna “Asinis uz dzintara” darbība notiek jau tikai pirms 2000 gadiem. Kurši dzīvo Svēbu jūras (tā romietis Tacits dēvēja Baltijas jūru) krastā un līdztekus citām saimniecības lietām vāc dzintaru. Pie viņiem brauc romieši, kuri uzpērk dzintaru par nožēlojamu samaksu, jo kuršiem nav nojausmas par akmens popularitāti seno laiku Eiropā. Romāna galvenais varonis Ulriķis ir tēva nemīlēts dēls, kurš dodas tālajā pasaulē, tur izmet loku un atgriežas mājās, lai kārtējo reizi apvienotu kuršu ciltis.

Galvenā preambula manam vērtējumam ir tāda, ka triloģija ir domāta pusaudžiem un viņiem arī jābūt romānu galvenajiem vērtētājiem. Man kā pieaugušam cilvēkam ar zināmu izglītības bagāžu ir pavisam citas prasības pret vēsturisko romānu, bet, iespējams, šai gadījumā tās ir nedaudz jāpiebremzē. Uztversim, ka galvenais romānu mērķis bija ieinteresēt pusaudžus par vēsturi un to visvieglāk ir paveikt ar dēku elementiem, pasniedzot vēsturi kā piedzīvojumu.

Triloģijas pirmais romāns “Melnais akmens” man patika vislabāk, šķita vispārdomātākais. Vienīgi stipri mulsināja tie sižeta pavērsieni, ko diktēja ezotēriski pareģojumi. Neapšaubu, ka pastāv noteiktas garīgas vīzijas, kas nosaka sabiedrības attīstību, tomēr primārais vienmēr būs praktiskais − vēlme pēc drošas mītnes un pārtikas. Protams, ka nepieciešams kaut kā izskaidrot, kāpēc ciltis atkal un atkal nolemj virzīties uz ziemeļrietumiem/ziemeļiem, un praktiskos argumentus gribas paspilgtināt ar mistiskiem. Varbūt es vairāk pieņemtu vietējā zintnieka pareģojumus, nevis sapņu tēlu vīzijas, taču zintnieki šajos romānos ir krituši nežēlastībā un parādīti kā savtīgi liekuļi.

Otrais romāns “Bēgšana no Čūsku valstības” kopumā nedaudz nomāca − tik daudz savstarpējo kašķu, intrigu, nenovīdības gan seno cilšu attiecībās, gan mūsdienu sadaļā, kur Dāvis visus cilvēkus gatavs veikli ierakstīt melnajā sarakstā. Interesanti, vai pusaudžiem mūsdienu sadaļa patika, jo man mūsdienu cilvēku uzvedība šķita nedabiska un samocīta. Varbūt jāvaino autora vēlme kaut nedaudz izskaidrot seno laiku notikumus, kad viņš pieaugušajiem liek runāt kā no mācību grāmatas. Varbūt notikumi tika nedaudz sasteigti  un pārāk ātri viņi sasniedza jūru.

Par trešo romānu “Asinis uz dzintara” autors ir rakstījis, ka viņš ir mudināts rakstīt pēc iespējas raitāk, lai visas daļas iznāk gada laikā. Iespējams, ne vienmēr vērts pakļauties labi domātam spiedienam, jo romāns ir sanācis saraustīts. Jau otrajā daļā ir vērojami sižetiski caurumi, bet trešajā pat rodas jautājumi. Kāpēc Ulriķim vispār ir jādodas uz Romu, ja neko sakarīgu viņš tur ne iegūst, ne apgūst? Tikai to, ka mājās ir drošāk. Kāpēc Ulriķi kā iespējamo vadoni ar degsmi uzņem kuršu ciltis, ja iepriekšējos romānos tam vietēji kuningi stingri pretojās? Vajadzēja tomēr labāk parādīt varoņa izaugsmi, ļaut lasītājam novērtēt viņa pieaugošo autoritāti. Mūsdienu sadaļā spriedzes radīšanai parādās pat “melnie arheologi”, kas man šķita galīgi nevietā. Smieklīgi, ka zinātnieki nedēļām rakņājas pa piekrasti un nevar atrast seno apmetni, bet marodieri to sen jau paveikuši. Varbūt tad viņiem vajag iet strādāt Vēstures institūtā?

Gribētu uzteikt grāmatu noformējumu un arī jaunā Emila Mozgas ilustrācijas, kas lieliski piestāvēja grāmatas noskaņai. Mīnuss ir karšu novietojums  grāmatas sākumā un beigās − tām vajadzēja būt blakus, ideāli būtu vienā atvērumā; ja lasītājs tiešām vēlas saprast sižeta ģeogrāfiju, tas būtu daudz ērtāk.

Domāju, ka pusaudži grāmatas lasīs ar interesi un jācer, ka tās viņos raisīs lielāku interesi par vēsturi.

Lilija Maija Klinkerte “Margarita Stāraste. Post Scriptum” (2017)

3 komentāri

Lilija Maija Klinkerte. Margarita Stāraste. Post Scriptum. – Rīga: Latvijas Grāmata, 2017.

Margarita Stāraste (1914−2014) ir unikāla personība latviešu kultūrā, kuru pazīst visi; turklāt ne tikai zina vārda pēc, bet arī atpazīst tikai viņai raksturīgās bērnu grāmatu ilustrācijas. Pirmā Stārastes sarakstītā un ilustrētā bērnu grāmatiņa iznāca 1942. gadā (“Balti tīri sniegavīri”, izdevis “Grāmatu Draugs”). Kopumā Stāraste sarakstījusi un ilustrējusi vairāk nekā 30 grāmatas, bet ilustrējusi citu autoru grāmatas − 37. Mākslinieces bērnu grāmatu ilustrācijas raksturo rotaļīgs vieglums, sirsnība un krāsainība. Gadu desmitiem skatot mīļās bērnu grāmatiņas, mēs neviļus veidojam arī pašas mākslinieces tēlu, pieņemot, ka tam jāatbilst ilustrāciju veidotajam iespaidam. Vai tā tas bija patiesībā? Vai vienmēr starp mākslinieka personību un viņa darbu ir liekama vienlīdzības zīme?

Margaritas vienīgā meita Lilija jau pēc mātes nāves ir laidusi klajā grāmatu, kurā vēlas izskaidrot situāciju. Publiskā telpā Stāraste tiek parādīta kā mīļa māmiņa, kuras mūžs ir “kā pasaka” un “brīnumu aijāts”. Meita zina pavisam citu cilvēku − pretrunīgu, sarežģītu, savtīgu, bez īpašas intereses par saviem tuviniekiem. Pieņemu, ka šādu disonansi Stārastes tuvinieki pēc viņas nāves varētu mierīgi pieciest un negludumus paturēt ģimenes lokā, ja ne Stārastes pašas neglītie izteikumi par meitu iepriekš iznākušajās biogrāfiskajās grāmatās − “Mūžs kā pasaka” (2004) un “Brīnumu aijātā” (1996). Es tīri cilvēciski saprotu meitas vēlmi paskaidrot, kāpēc viņas un mātes attiecības nekad nav bijušas siltas un draudzīgas un saskarsmi diktējis pienākums.

Nedraudzīgas, nesaprotošas mātes un meitas attiecības diemžēl nav nekas unikāls, latviešu kultūrvidē jau zināmas vairākas grāmatas − Dagmāras Ķimeles atmiņas par savu māti režisori Annu Lāci un rakstnieces Dagnijas Zigmontes dienasgrāmatas, kas izraisīja nelielu ažiotāžu. Pēc tādu grāmatu izlasīšanas vienmēr rodas jautājums: vai bija vērts to visu publiski cilāt? Un daļa publikas saka, ka tā darīt nevajag. Es teiktu, ka cilvēks ir pretrunīga būtne, un uzzināt par viņu kaut ko neglītu, netīkamu īstenībā ir dabiski.

Margarita Stāraste (1974.gada janvāris, autors V.Prikulis,
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs)

Pēc konkrētā grāmatā izlasītā es varu secināt, ka Stāraste bija cilvēks, kuram radošā pašizpausme bija mūža galvenais vadmotīvs un viss pārējais varēja palikt otrā plānā. Jā, izskatās, ka mīlestību viņa lielā mērā tērēja savu grāmatu personāžiem, un apkārtējie varēja tikt uztverti kā traucēklis vai no viņiem varēja pieprasīt bezierunu atbalstu mākslinieces darbam. Ja esat lasījuši mākslinieku biogrāfijas, tad tā ir diezgan ierasta parādība. Tuviniekiem tas ir sāpīgi, bet, cenšoties vērtēt objektīvi, egoisms ir mākslinieka personības neatņemama sastāvdaļa, vienkārši daļa to māk harmonizēt ar apkārtējo vidi, bet daļa to neiemācās pat dzīves laikā.

Stārastes meita grāmatā ir pulējusies rast atbildi uz jautājumu − kāds ir cēlonis mātes negatīvai attieksmei pret savu bērnu? Klinkerte uzskata, ka, iespējams, viņa mātei atgādināja neizdevušos laulību ar Kārli Stārastu, kas vēlākos gados bija viņas lielākais ienaidnieks, un savas dusmas uz bijušo vīru viņa pārnesa uz meitu. Iespējams, pie vainas ir nepiepildītā personiskā dzīve, jo Margarita gadiem bija viena un meitas kļūšanu par sievieti uztvēra ar greizsirdību, iztēlojoties to par sāncensi. Šādas izjūtas ir psiholoģiski skaidrojamas un pat daļēji risināmas, bet diemžēl padomju gados ar tādām lietām neviens nenodarbojās.

Uzteicama ir grāmatas autores vēlme precizēt Stārastes biogrāfijas faktus, jo neviens cits jau labāk to neizdarīs. Neatkarīgi no emocionālās attieksmes, gadaskaitļiem ir jābūt precīziem. Autore apgāž publiski gadiem tiražēto stāstu par Margaritas un viņas jaunības mīlas − nīderlandieša Gerrita brīnumaino atkalsatikšanos 1979. gadā, kad Gerrits viņu atrod ar Sarkanā Krusta starpniecību. Patiesībā Margarita ar Gerritu atsāk sarakstīties 50. gadu vidū, ko pierāda regulārā korespondence gadu desmitu garumā. Jāsaka, ka vēstules (saglabājušās tikai Margaritas rakstītās) abus parāda kā diezgan lielus īpatņus, par kādiem saka − tāds tādu atrod.

Grāmata rosina domāt par atšķirību starp jebkura cilvēka publisko tēlu un viņa īsto seju. Tādas atšķirības ir daudziem, ja ne visiem cilvēkiem, un uztveramas kā dabiskas. Vai es pēc grāmatas izlasīšanas kaut kādā veidā mainīju savas domas par Margaritu Stārasti kā mākslinieci, vai man kļuva netīkamāka viņas daiļrade? Nē, noteikti nē. Es vienkārši vēl vienu reizi pārliecinājos, ka sabiedrības izveidotais personības tēls var ievērojami atšķirties no reālā, un man bija interesanti izzināt kādu notikumiem piesātinātu dzīvi. Vienīgi žēl, ka tajā nenotika mātes un meitas garīga satikšanās.

Daces Vīgantes stāsti

Komentēt

Dace Vīgante. Ledus apelsīns. – Rīga: Zvaigzne, 2016.

Dace Vīgante. Tad redzēs. – Rīga: Zvaigzne, 2018.

Vīgantes pirmais pieteikums latviešu literatūrā bija daudzsološs – Laligabas nominācija par debiju. Stāstu krājums patika arī lasītājiem. “Ledus apelsīnam” ir sekojis vēl viens krājums − “Tad redzēs”, tiesa, apjomā mazāks par pirmo. Arī tika atzinīgi uzņemts. Lai cik es būtu inerta pret jaunu latviešu autoru iepazīšanu, vienreiz jau ziņkārībai bija jāuzvar, tādēļ martā (pirmspandēmijas atmosfērā) paņēmu bibliotēkā abas grāmatiņas.

Cik nu man sanācis lasīt par autori, vienmēr tiek pateikts, ka viņai allaž paticis rakstīt, bet vēlu pievērsusies īstai rakstniecībai. Man gribētos teikt: kuru tas uztrauc? Man kā lasītājam ir vajadzīgs labs stāsts, nevis rakstnieka dzimšanas apliecība. Tāpat jau skaidrs, ka savos pirmajos literārajos darbos autors noraksta nost to, kas sakrājies – par sevi, par ģimeni, par dzimtu. Un tikai pēc tam sākas literatūra.

Ja pareizi esmu sapratusi, tad Vīgantei ir līdzīgi, jo pirmā stāstu krājuma “Ledus apelsīns” galvenais stāsts “Ledus okeāns” ir balstīts autores dzimtas vēsturē. Un es teiktu, ka no visa tā, ko es izlasīju, man tas šķiet vislabākais. Fabula vēsta par kādu ģimeni, kurai 1941. gada izsūtīšanā paveicas bērnus atstāt mājās, vectēva apgādībā. Taču nepaveicas tādā ziņā, ka bērni ir tik mazi, ka savus vecākus viņi neatceras un atpakaļ no izsūtījuma pēc Staļina nāves atgriežas mamma, kura ir pilnīga svešiniece. Kā tālāk veidojas bērnu un mātes attiecības? Kā tas ietekmē viņu dzīves?

Ja mēs skatāmies kādu traģēdiju (šajā gadījumā − izsūtīšanu), tad bieži uzmanība tiek koncentrēta uz konkrēto brīdi − kā cilvēkus izveda, cik grūti bija ceļā un izsūtījuma galamērķī. Taču sapostīja jau ne tikai izsūtītā dzīvi, aiz viņa dzimtenē palika tukšums un ēna, kas klājās pāri palicējiem. Vīgantes stāstā Irmas bērni Kaspars un Māra ļoti agri tiek pamesti nevērīgu radu aprūpē un uzaug paši, kā māk un saprot. Kontakts ar mammu ir kropls, tuvināšanās ir slimīga un tiek pārprasta. Nesamīļotie bērni paši nemāk mīlēt ne sevi, ne savus bērnus, un kļūdas jālabo mazmeitai Rasai.

Man patika izteiksmes veids, kāda tika parādītas mātes un meitas attiecības − neuzbāzīgi, bez didaktikas, ļaujot lasītājam pašam nonākt pie secinājumiem. Lai cik tiktu slēpti saldi vārdi un apskāvieni, šai ģimenē mīlestība pastāv, jo rūpes ir mīlestības izpausme. Taču tas ir sarežģīti − mīlēt tā, lai tikai kāds nepadomā, ka tu mīli.

“Ledus apelsīnā” pirmais stāsts ir 90 lappušu garš, un tikpat apjomā ziņā aizņem desmit īsstāsti. Otrā stāstu grāmatā “Tad redzēs” ir deviņi stāsti, no kuriem daži ir pavisam īsi. Sižetiski dominē bērna un vecāku attiecības, tās vienmēr ir pie vainas varoņa dzīves likstām. Raksturīgs paņēmiens ir bērna vērojošs skatiens, kas vērsts uz māti, tiek nolikti līdzās bērna un pieauguša bērna secinājumi, kas no kategoriskiem pārvēršas samiernieciskos un pieņemošos. Iespējams, ka šī bērna un vecāka problemātikas risināšana autorei pašai ir nozīmīga, jo tie nedaudzie stāsti, kas vēsta par sievietes emocionāliem pārdzīvojumiem, ir spilgti pēc formas, bet ne pēc satura.

Mana problēma ir tāda, ka manā atmiņa no izlasītā ir palicis pirmais lielais stāsts. Pārējos lasīt man patika, tie ir saistoši uzrakstīti un galvenais − nav uzmācīgi depresīvi, ar uzsvērtu vēlmi par katru cenu vēstīt par dzīves pabērniem, “par kuriem neviens neraksta”. Varu teikt, ka man tie bija pārāk īsi (īpaši otrajā grāmatā), un es labāk izvēlētos trīs vidēja izmēra stāstus deviņu īsu vietā, jo gribas padzīvot kopā ar autores radītajiem varoņiem un situācijām. Bet tās jau laikam ir manas problēmas.

Interesants ir jautājums – vai pēc tam, kad ir uzrakstīts par dzimtas likteņiem un bērnības pārdzīvojumiem, autorei ir palicis sakāmais? Vai tas, ko es lielā mērā uzskatu par veiksmīgu vingrināšanos stāstniecībā, varētu pāraugt kādā lielāka mēroga darbā? Ceru, ka tā notiks.

Helmārs Rudzītis “Manas dzīves dēkas” (1984)

2 komentāri

Helmārs Rudzītis. Manas dzīves dēkas. – Bruklina: Grāmatu Draugs, 1984. (Pārizdots 1997. gadā.)

Grāmatizdevēja Helmāra Rudzīša (1903–2001) memuāri manās rokās nonāca, jo interesēja viņa ilgstošā sadarbība ar rakstnieku Valdemāru Kārkliņu. Taču negaidīju, ka tie paši par sevi būs aizraujoši, un Rudzīša dzīve tiešām izrādīsies īsta dēka.

Latviešu grāmatniecībā Rudzītis ienāca 1926. gadā apņēmības pilns, jaunības straujumā ar lielām idejām − un viņam viss izdevās. Tika nodibināta izdevniecība “Grāmatu Draugs”, kuras galvenais trumpis bija līdz šim neizmantota izplatīšanas sistēma. Plāns bija izdot mēnesī divus jaunus, modernus romānus (gadā − divdesmit četrus), pirms tam izveidojot abonentu sistēmu. Grāmatnīcās romānus netirgoja, cilvēks vienkārši atsūtīja uz izdevniecību no avīzes izgrieztu kuponu un viņam grāmatu atnesa uz mājām, kur viņš to nopirka par vienu latu. Rudzīša kolēģi un konkurenti pret šo ideju izturējās skeptiski, pareģojot izgāšanos, taču − sekoja triumfs un veiksmīgs bizness līdz pat izdevniecības nacionalizācijai 1940.gadā. Visapburošākā man Rudzīša attieksmē šķiet viņa motivācija: “Manī jau labu laiku brieda vēlēšanās izdot grāmatas, labas, tulkotas grāmatas, kas interesētu plašākas lasītāju masas. (..) Galvenais, grāmatām jābūt tādām, kas piesaistītu tām lasītāju, radītu lasītājā vēlēšanos lasīt vēl un vēl, grāmatu pēc grāmatas, tādām, kas piesaistītu tos cilvēkus, kam līdz šim grāmata bijusi maznozīmīga.” Vai nav jauki, ka cilvēku vada ideja, nevis izkalkulēts aprēķins?

Helmārs Rudzītis ir dzimis šefpavāra ģimenē, vienīgais bērns. Mācījās Rīgas Pētera reālskolā, kuru 1915. gadā evakuēja uz Pēterburgu. Krievijas galvaspilsētā pusaudzis aizrāvās ar grāmatām, teātri un operu, un 16 gadu vecumā kļuva par Marijas teātra statistu jeb mīmistu. Helmārs pat iestājās teātra skolā, taču aktiera karjeru pārtrauca atgriešanās Latvijā. Vecāku spiests − “lai iegūtu praktisku profesiju” − sāka mācības Valsts tehnikumā un vienlaikus pieteicās par statistu Nacionālajā operā. Visticamāk, ka Rudzītis sava mūža laikā ir bijis nerimstošas enerģijas pārņemts, jo tehnikuma laikā viņš jau paspēj iecirst zobus izdevēja maizē, izdodot tehnikuma literāro žurnālu “Saturns”. Lai tiktu vaļā no ienīstā tehnikuma, Rudzītis vienu vasaru zubrās kā traks un eksternā iegūst vidusskolas atestātu. Pēc tam viņš iestājas studēt tieslietas, bet tad gan uz gadiem top par “mūžīgo studentu”, jo viņam ir ideju pilna galva ar visādiem projektiem.

Pamēģinājis izdot “garlaicīgas tehniskas grāmatas”, Rudzītis 1924. gadā pievēršas pirmā latviešu erotiskā nedēļas žurnāla “Sensācija” izdošanai, kuru saturiski lielākoties aizpilda kopā ar savu tehnikuma draugu Valdemāru Kārkliņu. “Sensāciju” gan pēc gada aizliedz, savukārt tā pēctece  − “Elegance” Rudzītim pašam apnīk. Un tad sākas “Grāmatu Drauga” stāsts. 1926. gadā tiek uzsākta izdot grāmatu sērija “Vērtīgu grāmatu virkne”. Pirmais romāns − Bernharda Kellermaņa “Idiots” − piedzīvo 18 000 metienu (standarta − 1500-2000), un Rudzītis uzskata, ka lata romāns beidzot izjauca svēto triumvirātu “dziesmu grāmata, Bībele & kalendārs”.

Rudzītis neizdod tikai romānus − 1929.gadā sadarbībā ar Aleksandru Grīnu 24 burtnīcās tiek izdota “Pasaules vēsture” un “Zeme un tautas”. 1930. gadā Aleksandra Čaka un Pētera Ķikuta redakcijā iznāk “Latvju modernās dzejas antoloģija”. 1934. gadā Vilhelma Purvīša redakcijā tiek izdota “Mākslas vēsture” 18 burtnīcās un Jāzepa Vītola redakcijā “Mūzikas vēsture”. Tie ir tikai redzamākie piemēri Rudzīša kultūrvēsturiskajam ieguldījumam.

Rudzīša nemierīgais gars neapmierinās tikai ar grāmatām. 1931. gadā viņš dibina Baltijā vienīgo skaņuplašu fabriku “Bellacord Electro”. Rudzītis pauž, ka viņam vienmēr gribējies sasniegt kaut ko jaunu, būt pionierim un gūt panākumus. Atšķirībā no izdevniecības “Grāmatu Draugs”, ko 1940. gada faktiski likvidēja, “Bellacord” izdzīvoja arī pēc kara un iekļāvās padomju skaņuplašu fabriku sistēmā.

1944. gada septembrī Helmārs Rudzītis ar ģimeni dodas trimdas gaitās. Un varētu teikt, ka viņam atkal ir uzņēmība un veiksme kā kaķim nokrist uz četrām kājām, jo Eslingenā, Vācijā viņš izdod žurnālu “Laiks” (1946-1949) un daiļliteratūru, savukārt, nokļuvis ASV, 1949. gadā izdevejdarbību atsāk ar laikraksta “Laiks” izveidošanu. 1951. gadā tiek atjaunota arī izdevniecība “Grāmatu Draugs”.

Pieņemu, ka mans Helmāra Rudzīša memuāru atstāsts var šķist pasauss, bet, ticat man, no viņa grāmatas strāvo enerģija un optimisms. Te nav ne miņas no bēdu stāsta par nelaimīgu trimdinieku, kas skumst pēc Dzimtenes bērziem un sūkstās par zaudēto spožumu. Rudzītis ir spējis izveidot veiksmīgu biznesu un to vairākas reizes uzcelt no jauna, tādēļ viņš ir reāls piemērs tam, ka dzīvē nekad nevajag nolaist rokas.

Sirsnīgi iesaku Rudzīša grāmatu visiem, kam interesē kultūrvēsturiski memuāri un ir vēlme bagātināt savas zināšanas par Latvijas grāmatizdošanas vēsturi. Helmārs Rudzītis bija apbrīnojams cilvēks, kas spēja aplipināt ar grāmatu lasīšanas bacili vairākas paaudzes lasītāju.

 

Valdemārs Kārkliņš “Dieva zeme”

Komentēt

Valdemārs Kārkliņš. Dieva zeme. − Bruklina: Grāmatu Draugs, 1953; 1973. (Rīgā pārizdots 1993. gadā, vienlaikus pārizdeva “Zvaigzne” un “Liesma”.)

Grāmatu gadsimts – 1953

Ar Valdemāra Kārkliņa (1906-1964) romāna “Dieva zeme” aprakstu gribētu atjaunot savu veco projektu “Grāmatu gadsimts”. Romānu es izlasīju jau pasen, gandrīz pirms pieciem gadiem (ak, jel!), bet pirmoreiz to lasīju vēl tālajos deviņdesmitajos, kad Latvijas bibliotēkas pārpludināja daiļliteratūras sūtījumi no trimdas latviešiem. Lai uzrakstītu aprakstu, man romānu nācās pārlasīt atkal, un nemaz to nenožēloju − ar katru reizi man tas patīk aizvien vairāk.

Jau iepriekšējā ierakstā minēju, ka Valdemāru Kārkliņu latviešu lasītājs zina pašam sev nezinot, jo lasījis daudzas viņa tulkotās grāmatas, bet pēc Otrā pasaules kara, jau dzīvojot ASV, Kārkliņš pilnībā pievērsās rakstniecībai – no 1953. līdz 1964. gadam viņam izdoti desmit romāni. Četri no romāniem iznāca ciklā “Dieva zeme”, kurā bija iecerētas pat divpadsmit grāmatas. Diemžēl plāns netika īstenots rakstnieka pāragrās nāves dēļ. Lai gan Kārkliņa romāni ir pārizdoti 90.gados, tomēr man šķiet, ka viņa darbi nav tik populāri, cik varētu būt.

Romāns “Dieva zeme” esot bijis iecerēts jau pasen – lasīju, ka Kārkliņš bēgļu gaitās 1944. gadā devies jau ar manuskriptu čemodānā, bet tas nozudis nebeidzamajā mantu pārsūtīšanas epopejā. Varbūt tā tam bija jānotiek, un romāns tika uzrakstīts otrreiz. Romāna “Dieva zeme” darbība notiek Zemgalē, turīgās lauku mājās, 20. gadsimta sākumā. Tas ir plašs stāsts par Midegu dzimtu, kura jau ceturtajā paaudzē dzīvo savā viensētā Saulgožu pagastā − lielās mājās, kas prasa čaklu un nerimstošu darbu. Midegu mīlestība ir zirgi, to ir krietni vairāk nekā parasti zemniekam, un attieksme arī nav patērnieciska, bet gādīgi mīloša. Romāna ieskaņā māju tagadējais saimnieks Jēkabs Midega ir nonācis zināmā strupceļā − mājai vajag saimnieces un arī mantinieka, bet viņam galīgi neiet ar tām precību lietām. Tādēļ Jēkabs raksta vēstuli brālim Mārtiņam uz Rīgu, lai atsūta kādu − “ja būs laba, es viņu precēšu”. Jēkabs ir tiešs, vientiesīgs un strādīgs, bet Mārtiņš − caurkritis lielpilsētas jurists, kas sapinies ar sarkano idejām. No Rīgas pie Mārtiņa atbrauc Krista − Mārtiņa bijusī, un mīlas trijstūris var sākties.

Pagastā par vīriem turēja tikai tos, kas kaut kas bija un kam kas bija; no vīra mūža palika tas, ko katrs varēja redzēt, − dēli, iekopta zeme, mājas, − un dzirdēt − viņa dzīvā teiksma; bet no sievas mūža − meitas, ganāmpulks; un viņu bērni, ja tie palika tai pašā novadā un turpināja vecāku darbu.

Iespējams, Kārkliņa lielākā meistarība izpaužas spējā savērpt kopā neiespējamo. Daļa no romāna ir sarakstīta īsteni straumēniskā garā − skaisti un plaši lauku mājas un dabas tēlojumi, kuri plūst līgani un valodiski bagātīgi; citas lappuses ir zobgalīga provinces proza, kura apraksta anekdotiskus notikumus, par kuriem ķiķina viss pagasts; bet trešais stāsts ir drāma, kurai tu seko ar sažņaugtu sirdi. Liekas neticami, ka to iespējams apvienot, bet Kārkliņam tas ir izdevies bez redzamām teksta vīlēm. Savukārt kā mīnuss būtu jāmin tēlu attīstība − dažbrīd šķiet, ka autors pārāk spilgti izveidojis varoņa portretu un nekādi nevēlas tā pārmaiņas, lai arī apstākļi tās diktē.

Romāna darbības laiks ir pirms un pēc 1905. gada revolūcijas, un Jēkaba brālis Mārtiņš ir tās aktīvs dalībnieks. Taču romānā revolūcija nav parādīta kā varonīga zemnieku cīņa pret apspiedējiem, bet drīzāk kā miera traucētāja, un pats Mārtiņš − nepatīkams, egoistisks musinātājs, kurš vārdos grib labu, bet atnes tikai ļaunu. Līdz ar to var secināt, ka Kārkliņam nav bijis vēlmes analizēt sabiedrības sociālekonomiskos procesus, bet drīzāk idealizēt vecās lauku saimniecības un uzburt krāšņas pastorālas ainas. Jāatzīmē, ka tas viņam ir lieliski izdevies un cilvēkam, kas nav tuvu stāvošs lauku darbam, tiešām var šķist, ka nav nekā skaistāka par zemnieka darbu.

… un nemaz nebija grūti, jo viss darbs, visa dzīve bija kā tāda vaga, vienā galā pavasaris, otrā rudens, vienā sēkla kaisāma, otrā liecās pilnas vārpas, un lēnprātīga pacietība garo vagu darīja īsu.

Kā kontrasts dabas ainavām ir cilvēciskās kaislības, un te nu ir ņemts gan komiskais, gan melodramatiskais aspekts. Te ir ievada aina, kur Jēkabs Midega savalda satrakojušos zirgu pajūgu un nogāž krogus lieveni, vai stāsts par to, kā Pēteris Midega piespieda spītīgo un skaisto ķēvi Bārbalu vilkt vezumu. Tad anekdotiskais gadījums par to, kā Lielais Ķikuts brauca spirta monopolu dedzināt un kas no tā iznāca, un tikpat komiskais stāsts par zaglīgās kalpones Lības atmaskošanu. Un Midegu mantinieka kristības, kas notiek vienlaikus ar revolucionāru mītiņu baznīcā, un Jēkaba brauciens palu laikā pie mirstoša bērna. Romāns kā dzīve − no smiekliem līdz asarām viens solis, no mīlas zvēresta līdz nodevībai − viena diena.

Dievs ir liels arājs, un cilvēku sirdis ir Dieva zeme. Dažkārt tā irdena kā lecekts, pati glaužas pie lemeša, bet citkārt akačos noslīkusi, akmeņu nogulēta, biezokņiem aizaugusi, tad tā ar uguni jāizdedzina un dziļi jāuzplēš līdums, lai varētu iekaisīt sēklu; un tad zeme asiņo un sāp, un kurn pret arāju, nezinādama viņa prātu, jo lēnām dīgst mūža sēkla. Tikai arājs zina, ko sēj un kāda būs raža.

Valdemārs Kārkliņš “Mājupceļš” (2003)

Komentēt

Valdemārs Kārkliņš. Mājupceļš: sarunas ar rakstniekiem trimdā. – Rīga: Daugava, 2003.

Valdemārs Kārkliņš (1906-1964) ir tāda personība latviešu literārajā dzīvē, kuru daudzi pazīst, paši to nezinot. Līdz Otrajam pasaules karam viņš darbojās kā ražīgs tulkotājs un redaktors, latviešu lasītāju iepazīstinot ar veselu rindu joprojām iemīļotu un lasītu ārzemju autoru. Īpaši daudz Kārkliņš tulkoja Helmāra Rudzīša izdevniecībai “Grāmatu Draugs” − un viņu sadarbība turpinājās mūža garumā, arī jau pēc kara, dzīvojot trimdā. Helmāra Rudzīša apbrīnojamā uzņēmība neaprobežojās tikai ar apgāda darbības atjaunošanu, bet viņš izdeva arī laikrakstu “Laiks” (no 1949. gada), kuram 1955. gadā tika pievienots bezmaksas literārais žurnāls “Laika Mēnešraksts” (1955-1963). Viens no žurnāla satura galvenajiem veidotājiem bija Valdemārs Kārkliņš, kurš žurnālam rakstīja pastāvīgu trimdas kultūras un sabiedrisko darbinieku portretu rubriku. Grāmatā “Mājupceļš” ir apkopotas žurnālā publicētās Kārkliņa esejas par trimdas rakstniekiem.

Krājumā kopumā ir apkopotas 26 esejas, tādēļ man nebūs iespējams nosaukt visus pieminētos rakstniekus. Jāatzīmē vien, ka Kārkliņa aptvertā ģeogrāfija ir gana plaša un viņš ciemojies ne tikai pie ASV latviešu rakstniekiem, bet devies arī uz Eiropu. Krājuma pirmā eseja ir par latviešu dzejnieci Zinaidu Lazdu (1902-1957), kura diez vai ir plaši pazīstama šodienas latviešu lasītājam, taču trimdas pēckara sabiedrībā viņai bija liela ietekme. Lazdas dzēlīgo izteikumu dēļ Kārkliņam ar dzejnieci bija atturīgas attiecības, bet tas nav mazinājis viņa cieņu un spēju novērtēt pēdējās labos darbus. Jau pirmajā esejā atklājas Kārkliņa spējas raksturot cilvēku − necenšoties izskaistināt, bet cenšoties atklāt personības dažādās šķautnes. Piemēram, Lazda tiek parādīta arī kā vārdos asa un paštaisna, bet līdzjūtību raisa viņas slimības gaitas un aiziešanas attēlojums.

Jau daudzkārt uzsvērts, ka trimdas grāmatniecības pastāvēšana ir fenomens, kurā grūti izšķirt, ko vairāk apbrīnot − mūsu izdevēju pašaizliedzību vai lasītāju uzticību.

Esejās Kārkliņš atklāj ne tikai attiecīgo personību, bet arī pauž savas sajūtas, kas radušās apciemojuma laikā, pārdomā intervijā dzirdēto un reflektē par iegūtajām atziņām. Lielākā daļa rakstnieku trimdā ir iekārtojušies kādos nebūt maizes darbos un ar rakstniecību nodarbojas brīvajos brīžos. Negribētos gan teikt, ka viņiem tas ir vaļasprieks, jo tas nozīmētu noniecināt literāro darbu kvalitāti. Taču jāatzīmē gan, ka trimdas literatūra lielākoties tapusi par spīti laika un naudas trūkumam.

Kārkliņš izmanto iespēju paust savu viedokli par to, vai iespējams latviešu rakstniekiem iekļauties savu mītņu zemju literārajā dzīve un cik lielā mērā vispār ir jāsekmē vai jāuzmanās no integrēšanās jaunajā dzimtenē. Vai ir ķecerīgi apbrīnot Monblānu, ja Gaiziņš smok nebrīvē? Nē, Kārkliņš saka: “Caur trimdas tuksnesi ejot, latvietim, manuprāt, nav jāiztiek tikai ar ūdeni, kas no mājas paņemts līdzi pudelē, tas var reizēm remdēt slāpes arī pie oāzes akas. Citādi viņš tālu netiks.” Kārkliņš pat brīnās par to, ka trimdas rakstnieku darbos tik maz parādās viņu ikdienas ainavas  − Rietumkanādas meži, Skandināvijas ziemeļblāzma vai Manhetenas torņi, bet dominē gremdēšanās pagātnē un sevī. Varbūt pieprasījums ir noteicis piedāvājumu un trimdas lasītājs negribēja pieņemt laika plūsmu?

Kārkliņs gan ir reālists, un, šķiet, tīri labi saprot, ka daļa no trimdiniekiem ātri iekļausies jaunajā dzīvē un, laikam ejot, aizvien mazāk būs vajadzīga latviešu literatūra. Lasīju aizplīvurotos izteikumus par latviešu trimdas sabiedrības mērīšanos ar iegūtajiem pasaulīgajiem labumiem, kurus līdz galam neizpratu, bet pieļauju, ka lielākā daļa izceļojušo gluži dabiski vispirms domāja par vēdera piepildīšanu un dzīves apstākļu nodrošināšanu, bet garīgās lietas palika otrajā plānā.

Grāmata varētu būt noderīga ne tikai, lai apmierinātu interesi par konkrētu rakstnieku, bet arī kā vispārējs kultūrvēsturisks ieskats trimdas sabiedrībā 20. gs. 50. gados. Kārkliņš raksta saistoši, nebaidās būt dažreiz asāks un izteikt savu vērtējumu. Kopējo noskaņu gan caurauž zināma rezignācija, jo autors pauž savas bažas par to, kas notiks pēc tam, kad liela daļa rakstnieku aizies mūžībā. Taču vienlaikus uztver kā savu misiju dokumentēt un atstāt vēsturei liecību par aizejošo laiku un tās varoņiem.

Zinātnieka, rakstnieka, dzejnieka, mākslinieka vieta, kur tas tautas labā var visvairāk darīt, nav ierakumos ar šauteni rokā; viņu īstais uzdevums [ir] turpināt savu darbu, turpināt to par katru cenu, izmantojot labvēlīgos apstākļus un par spīti nelabvēlīgiem. Pildīt tautas garīgās mantas pūru, vienalga, kur atrastos.

Jana Egle “Gaismā” (2016) un “Svešie” (2018)

1 komentārs

Jana Egle. Gaismā: stāsti. – Rīga: LA izdevniecība, 2016.

Jana Egle. Svešie jeb miļeņkij ti moi: stāsti. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018.

Jana Egle ir sākusi kā dzejniece un turpina tāda būt, bet viņai iznākuši arī divi stāstu krājumi − “Gaismā” (2016) un “Svešie” (2018). Pirmais 2017. gadā ieguva Latvijas Literatūras gada balvu prozā. Jāsaka, ka man ir diezgan grūti rakstīt par mūsdienu latviešu rakstniekiem (un šogad tādus esmu lasījusi diezgan daudz), jo mūsu valsts literārā vide ir tik neliela, ka man pietrūkst distancētības sajūtas. No vienas puses, gribas slavēt cilvēku jau par to vien, ka viņš sadūšojies būt latviešu rakstnieks, taču, no otras puses, nevar tikai šī iemesla dēļ dziedāt ditirambus. Un nākas meklēt zelta vidusceļu, lai nenogalinātu cilvēkā vēlmi rakstīt tālāk, bet arī pateiktu kaut ko kritisku. Attiecība uz Egles stāstiem ir vajadzība pēc vidusceļa, jo kaut kas man ļoti patīk (valoda, stāstu piesātinātība) un kaut kas − kaitina.

Pirmais stāstu krājums “Gaismā” ir apjomā neliels, tajā apvienoti astoņi stāsti. Iespējams, ka iznākšanas brīdī krājums trāpīja lasītājos ar savu skaudrumu, bet vienlaikus cilvēcību. Bija sajūta, ka, lasot šos stāstus, tu stāvi gleznas priekšā, kurai rakstnieks uzlicis savu rāmi, bet glezna turpinās vēl aiz rāmja un tev kā lasītājam ir dota iespēja izdomāt − kāpēc, kas bija pie vainas, ko varēja izdarīt citādāk?

Stāstu varoņus saista asinssaite, bet viņi ir tālu viens no otra − dusmojas, cieš, izmanto vai vienkārši nesaprot. Atrisinājuma šajo stāstos nav, viss ir savilkts ciešā mezglā. Tiek parādīta problēmsituācija, lasītājam (ne stāsta varoņiem) parādīta tās izcelsme un stāsts tiek aprauts, atstājot varoņus turpat, kur viņi bijuši stāsta sākumā. Vai arī atrisinājums ir tāds, kurā no varoņiem netiek prasīta aktīva iejaukšanās − dzīve pati visu saliek pa savam. Šāda autores attieksme nedaudz atgādina dokumentālo prozu, kurai beigās tā vien gribas uzrakstīt psihologa ieteikumus situācijas atrisināšanai. Lai gan stāstu varoņi tos visticamāk neņemtu vērā.

Otrā stāstu grāmata “Svešie” (2018) jau ir biezāka, lai gan te jau atkal ir astoņi stāsti. Pēc trešā stāsta izlasīšanas saproti, ka tie ir savā starpā saistīti un jāvērtē kā cikls. Un atkal mēs satiekamies ar cilvēkiem, kas cenšas dzīvot, cik labi vien māk, un dažam tas ārēji tīri labi izdodas, bet iekšā grauž tārpi, par kuru izcelsmi nav skaidrības. Autores iecere ir bijusi savērpt visus vienā zirnekļtīklā un parādīt, ka reiz šim tīklam ir bijis saimnieks−zirneklis, kas savu ļaunumu ir iedējis kā olu pašā viducī un mēs redzam tā sekas jau pēc vairākām paaudzēm. Nevar noliegt, ka doma tā ir pareiza, un lieliski izmantota daudzās ģimenes sāgās, taču šajā grāmatā man tā šķita pārāk ilustratīva, varbūt pat vienkāršota. Jā, ir bijis viens nekrietns notikums, kas ir izcūkājis cilvēka dzīvi. Jā, šis konkrētais cilvēks nav mācējis to pārstrādāt, ļāvis tam saindēt savu dzīvi, un viņa attieksmi es ļoti labi saprotu. Taču attiecībā uz pārējiem man nav nekāda žēluma − ja cilvēki dzīvo pēc krievu parunas “Не мы такие, жизнь такая”, t.i. neuzņemoties nekādu atbildību par savu dzīvi, bet vienkārši peldot pa straumi, savās problēmās vainojot apstākļu sakritību, likteni vai visus apkārtējos, tad man diez vai gribas izrādīt savu līdzjutību. Jā, es zinu, ka tā ir skarba attieksme, un dzīvē pret šādiem likteņa pabērniem izturos labāk (vismaz iecietīgāk), bet literatūrā es gribu būt nežēlīga. Varbūt tādēļ, ka vēlos lasīt stāstus par nepadošanos, cīņu ar sevi un uzvaru pār savām kaislībām. Protams, es nedomāju, ka literatūrai kā padomju laikos būtu jākalpo kā piemēram par ceļu uz skaistāku nākotni, taču lasīt un redzēt, ka neviens no iesaistītajiem nespēj un negrib neko mainīt ir diezgan nomācoši. Autore gan atstāj lasītāju cerībā, ka notiks laimīga tikšanās, taču es jums teikšu − nekas labs tur nebūs, nevar salāpīt papēdi, ja zeķes vairs nav.

Nezinu kāpēc, varbūt tā ir mana fantāzija, bet mani nepamet doma, ka autorei ir bijusi iecere nevis vienkārši stāstīt stāstu, bet pieškirt tiem kādu virsvērtību, kādu sociālu nozīmi, varbūt atvērt acis līdzcilvēkiem vai izdarīt kaut ko līdzvērtīgi cēlu. Es tik labi par cilvēkiem un pati par sevi nedomāju, man drīzāk stāstu varoņus gribētos uzrunāt dziesmas vārdiem: “Kā lai labu redz, ja tumsa skatu sedz – meklē staru to, kas tavu gaismu dedz.” (Triānas Parks & Jānis Aišpurs “Stars”). Lūk, stāsti manās acīs tikai iegūtu, ja es redzētu, kur varoņi atrod savu “staru”.

Literatūras gada balva 2018

2 komentāri

2018. gada 27. aprīlī paziņoja Latvijas Literatūras gada balvas 2018 ieguvējus.

.

Nominācija LABĀKAIS DZEJAS KRĀJUMS

UZVARĒTĀJS – Daina Sirmā “Dievaines” (Pētergailis)

NOMINANTI:

Anna Auziņa “Annas pūra govs” (Neputns);

Raibīs “Pistacejis” (biedrība “Kukuži”);

Einārs Pelšs/Demon “Condom” (Valters Dakša).

.

Nominācija LABĀKAIS PROZAS DARBS

UZVARĒTĀJS – Inga Ābeles “Duna” (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Rihards Bargais “Plikie rukši” (Zvaigzne ABC);

Andra Manfelde “Virsnieku sievas” (Dienas Grāmata);

Kristīne Ulberga “Tur” (Dienas Grāmata).

.

Nominācija LABĀKAIS TULKOJUMS LATVIEŠU VALODĀ

UZVARĒTĀJS – Kārlis Vērdiņš par Emīlijas Dikinsones dzejas izlases “Āboliņš un bite” tulkojumu no angļu valodas (Neputns).

NOMINANTI:

Dens Dimiņš par Sjouna “Skugabaldrs/Ēnu lapsa” tulkojumu no islandiešu valodas (Mansards)’;

Valda Salmiņa par Narekas Grigora “Žēlabu grāmatas” tulkojumu no armēņu valodas (Jumava);

Dace Meiere par Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas” tulkojumu no itāļu valodas (Neputns).

.

Nominācija LABĀKAIS LATVIJAS AUTORA DARBS BĒRNIEM

UZVARĒTĀJS – Andra Manfelde “Kurš no mums lidos?” (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Zane Zusta “Ucipuci domā ārpus kastes” (NOT Yet);

Pauls Bankovskis “Kur pazuda saimnieks?” (Liels un mazs);

Rūta Briede “Kaiju karalienes noslēpums” (Liels un mazs).

.

LaLiGaBa speciālbalvas par izcilu ieguldījumu literatūrpētniecībā tika pasniegtas:

  • Gundegai Grīnumai par pētījumu “Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni” (“Mansards”);
  • Mārai Grudulei par monogrāfiju “Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos” (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts).

BALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU PIEŠĶIRTA literatūrvēsturniecei LĪVIJAI VOLKOVAI.

Volkovas ieguldījums latviešu literatūras vēstures izpētē vispirms saistās ar Rūdolfa Blaumaņa personību, taču jāmin arī citas literatūras vēsturē nozīmīgas personības – Eduards Veidenbaums, Andrejs Eglītis, Jānis Greste, Jānis Purapuķe, kā arī memoriālo muzeju pilnveidē un pētniecībā ieguldītais darbs.

 

 

 

 

***

LALIGABA ekspertu komisijā šogad strādāja literatūrkritiķe un tulkotāja Ieva Kolmane, kultūras žurnāliste Undīne Adamaite, literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, dzejnieks un tulkotājs Edvīns Raups, LNB Bērnu literatūras centra un lasīšanas veicināšanas programmu vadītāja Silvija Tretjakova, rakstnieks Osvalds Zebris un dzejnieks Henriks Eliass Zēgners.

Karīna Račko “Saplēstās mežģīnes” (2017)

14 komentāri

Karīna Račko. Saplēstās mežģīnes. − Rīga: Zvaigzne, 2017.

Kā jau visos biznesos ierasts, arī grāmatu izdošanas jomā laiku pa laikam uzrodas kāds bestsellers, kurš gūst plašu popularitāti. Viena no pieprasītākajām grāmatām 2017. gada otrajā pusē bija Karīnas Račko “Saplēstās mežģīnes” − erotiskā žanrā sarakstītais romāns trīs mēnešu laikā sasniedza 10 000 tirāžu, kas ir ievērojams sasniegums Latvijas grāmatu tirgum. Parasti es esmu diezgan noturīga pret šādu masveida aizrautību, varētu pat teikt − atpalikusi no modes tendencēm, šoreiz es izrādīju interesi un grāmatu man iedeva izlasīt. Jā, grāmatu es neesmu pirkusi, līdz ar to atsauksmi noteikti būs ietekmējis fakts, ka es par to nesamaksāju izdevniecības noteiktos 15 eiro.

Mani vispār interesē erotiskā tēma daiļliteratūra (to varat pārbaudīt pēc atslēgvārda “erotika”, turpat atrodams “putaino grāmatu” sarakstiņš). Un gribētu uzreiz atrunāt, ka man pret erotiku (un pat pornogrāfiju) ir ļoti liberāla attieksme, un nekāda kautrēšanās par pašu tēmu no manas puses nebūs. Sekss ir cilvēka dzīves sastāvdaļa, vēl jo vairāk − uz tā visos laikos ir balstīta ievērojama industrija, atkarīga no attiecīgā laikmeta tikumiem. Arī erotiskā literatūra, kas sākusies ar nerātnajām dainām un Kamasūtru, tiek un tiks rakstīta. Pieņemu, ka šodienas latviešu lasītājs erotisko literatūru iepazina 90. gadu sākumā, kad mērķtiecīgi tika apgūts viss padomju laikā aizliegtais, tai skaitā erotiskās lubenes − Kolinsa, Maknota, Krenca u.c. jau piemirstas autores savus romānus izpušķoja ar padomju lasītājam neierasti atklātām gultas ainām. Man pat šķiet ka tagad izdotās lubenes (cik nu es tās esmu lasījusi) ir krietni tiklākas. Laikam jau es biju iedomājusies, ka Račko romānā būs kaut kas līdzīgs tām vecajām grāmatām − patstāvīgas meitenes piedzīvojumi ar pikantām epizodēm un varēšu nedaudz nodoties quilty pleasure ar erotisku lubenīti.

Redziet, es laikam kļūstu veca un vairs nesaprotu, kas tiek saprast ar jēdzienu “daiļliteratūra”, jo mana pirmā atziņa ir tāda, ka sacerējuma autorei līdz rakstnieces titulam vēl ir patālu. Jā, ir zināmas iemaņas, spēja veikli savērpt teikumus, bet tas ir tikai ceļa sākums. Otrā atziņa gan ir tāda, ka inteliģenci un iekšējo kultūru nopirkt nav iespējams, tādēļ šim tekstam nav tā skaistuma, kas “nāktu no iekšām”. (Hm, es laikam tagad delikāti centos noformulēt, kas ir grafomānija.) Lai nedaudz atbalstītu jauno autori (cilvēks taču uzrakstījis tik daudz burtu!), teikšu, ka nevienam jau nevar aizliegt rakstīt. Mēs visi varam radoši izpausties, kā vien spējam − ikviens var uzrakstīt romānu un iesniegt to izdevējam. Un te rodas jautājums − kāpēc kaut ko tādu izdod un kāpēc lasītājs par to ir gatavs maksāt naudu? Vai tiešām mūsu lasošā sabiedrība ir tik ilgi turēta puritāniskā tiklībā, ka gatava pēc pirmā mājiena par erotiku mesties uz grāmatveikalu?

Vispār es domāju, ka Račko grāmatai vajadzētu uzlikt kādu vecuma cenzu, iespējams, pat 25+, jo viņas attēlotā pasaule ir klaji melīga. Vārdos tiek postulēts, ka ārējais skaistums un bagātība nav galvenais, bet īstenībā viss romāns ir oda perfektai ārienei un mantu kultam, kurā darbojas plastmasas varoņi ar infantilu iekšējo pasauli. Kā gan jauns, nepieredzējis cilvēks varētu nodalīt Džonatana un Ketlīnas satriecošo kaislību no nevainojamiem interjeriem, greznām mājām, luksus auto un kārtējām kruta zīmola saplēstajām apakšbiksēm? Mani pārņem klusas šausmas, kad es iedomājos, ka kāda pusaudze varētu lasīt un piemērot savu dzīvi šai emocionāli aukstajai pasaulei − vīrieša bezjūtīgā attieksme nenozīmē dziļi slēptu ieinteresētību vai pat mīlestību, narcisu un jākli neviena nepārtaisīs. Par “dzīvesgudrajām” atziņām, ko pārmaiņus pauž Ketlīna vai Džonatans, es pat neizteikšos − es nezinu, kā komentēt stulbumu.

Kas attiecas uz romāna erotisko sastāvdaļu, es esmu vīlusies. Teiksim, samierināsimies ar samāksloto sižetu, pabaudīsim erotiku . Pēc piektās ainas, kur alfa tēviņš ar tēraudcietiem vēdera muskuļiem un tik milzīgu locekli kā zilonim norauj trīsošai meitenei kādu apģērba gabalu, nedaudz viņu pamīca un steidz ietriekties “aizvien dziļāk”, un viņa no tā ir dziļā ekstāzē un kliedz kā sirēna ļaunā naktī, man bija skaidrs, ka nekā cita nebūs. Ak, nē, pašās beigās kā milzu bonusu šī fallocentriskā romāna autore galvenajai varonei uzdāvināja jauku kunilingu − es pat pilnīgi nopriecājos par Ketlīnu, beidzot viņā nekas “netriecās”. Jāsaka, ka satikt vīriešu šovinismu sievietes sarakstītā romānā bija negaidīti.

Atgriežoties pie jautājuma, kāpēc kaut ko tādu izdod, man jāsaka, ka jau kādu laiku vērojams, kā “Zvaigzne” atņem lubeņu izdošanas rūpalu “Kontinentam”, turklāt izvēlas no prastākā gala. Klaja naudas pelnīšana un sliktas gaumes demonstrācija (nevar noliegt, ka apzīmējums “dižpārdoklis par dižlocekli” man šķiet gan smieklīgs, gan trāpīgs). Sevi cienoša izdevniecība vismaz nodalītu brendu un neizdotu erotiskās lubenes kopā ar bērnu literatūru un mācību grāmatām.

Savukārt, atbildot uz jautājumu, kāpēc lasītājs (šai gadījumā drīzāk − lasītāja) vispār aktīvāk lasa erotisko literatūru, varbūt jāskatās globālākā mērogā. Es teiktu, ka 21. gadsimtā ir krietni paplašinājušās sfēras, kurās sieviete vēlas kļūt no objekta par subjektu, tai skaitā pat tik maskulīnā izklaides žanrā, kāda līdz šim bija pornogrāfija (ar jēdzienu “pornogrāfija” šoreiz saprotot dzimumdzīves attēlojumu dažādos mākslas žanros). Piemēram, pornofilmu industrijā jau kādu laiku pastāv “female friendly” filmas (nav runa par lezbiešu kino), kuras pat režisē sievietes, kas parāda, ka šāds kino nav tikai veču bizness un akceptē sievietes veselīgo interesi par seksu. Iespējams, ka tāda pati pāreja notiek literatūrā (atcerēsimies, kā fantāzijas literatūra no pusaudžu žanra pārgāja pieaugušo literatūras plauktos). Tā kā šāda interese visticamāk turpināsies, man būtu ierosinājums izdevniecībām meklēt un izdot kvalitatīvu erotisko literatūru un arī mudināt vietējos rakstniekus nebūt tik tikliem. Jo “Saplēsto mežģīņu” sakarā man nav neērti atzīties, ka es esmu izlasījusi erotisko romānu, man ir kauns, ka es esmu izlasījusi līdz beigām slikti uzrakstītu grāmatu.

Andris Puriņš “Zelta zirneklis smejas” (1981)

5 komentāri

Andris Puriņš. Zelta zirneklis smejas. – Rīga: Liesma, 1981.

GRĀMATU GADSIMTS-1981

Nelielais romāns “Zelta zirneklis smejas” manā Grāmatu gadsimta sarakstā tika iekļauts, jo prātā bija kaut kādas atmiņu druskas par tā popularitāti un polemiku, ko tas izraisījis lasītāju vidū. Man gan bija arī citi varianti šim gadam, taču grāmata burtiski pati pie manis atnāca, un tad jau daudz laika tās izlasīšana neprasīja.

Šo romānu man ir grūti aprakstīt, jo man trūkst informācijas, lai to ievietotu atbilstošā pasaules ainā. 80. gadu sākumā man bija bērnudārznieka intereses, līdz ar to tā laika jauniešu sajūtas nav pazīstamas. Un atšķirībā no daudziem citiem romāniem, ko var vērtēt vispārināti, par šo man gribas veikt aptauju tā laika jauniešu vidū un pajautāt, vai tā tiešām varēja būt. Andris Puriņš (1950) romāna sarakstīšana laikā pats vēl nebija aizgājis ļoti tālu no vidusskolēna vecuma (“Zelta zirneklis” ir viņa otrā izdotā grāmata), tad jau varētu pieņemt, ka materiālu viņš pārzina.

Neslēpšu, ka romānā izcilu literāro vērtību neredzu. Kaut kādas daļas varētu dēvēt par sadzīves romāna ainiņām, diezgan tradicionālām padomju jauniešu romānam, kaut kas ir rakstīts ar pretenzijām uz fantastiku, taču tā izpaužas galvenokārt galvenā varoņa pasaules uzskatu paušanā sarunās ar ķēdītē iekārtu Zelta zirnekli un liek bažīties par viņa psihisko veselību. Kopā tas īsti neskan, turklāt ir sajūta, ka kaut kas no šī romāna ir ņemts laukā un tādēļ ir jūtami dīvaini pārlēcieni varoņu rīcībā. Bet tikpat mierīgi tā varētu būt autora neveiksme raksturu attēlošanā.

(Tālāk romāna aprakstā sekos maitekļi.)

Tatjana Nazarenko (1944) “Pēc eksāmena” (1976) (fragments)

Galvenais varonis ir Filips Jirjens − 11.klases skolnieks, ko varētu raksturot kā zīmuli un izlecēju. Pēc skata simpātisks, trenējas basketbolā, daudz lasījis − īpaši pievērsies filozofijai un psiholoģijai, kas nav viņa smadzenes radījis īpašu kārtību, drīzāk otrādi. Tomēr Filips tiecas uz labo un sava vērtību sistēma viņam pastāv, tādēļ vecāki varētu neuztraukties par viņa draudzību ar bijušo klasesbiedru Juri, kas nesen atgriezies no kolonijas. Autors īpaši uzsver Filipa morālo noturību, jo tādēļ pat ieviests glums tēls Saša, kura dzīves mērķis romāna kontekstā ir novest no ceļa “gaišos zēnus”, kam Filips pretojas pat fiziski iespaidots. Kaut kāda iemesla pēc (garlaicība?) Filips ar Juri izdomā fotogrāfēt plikas meitenes, t.i. kultivēt erotisko mākslu. Nē, teorētisko iemeslu šim procesam Filips, protams, ir izdomājis, taču tas pausts tik sarežģīti, ka drīzāk tā ir vienkārša jauniešu ziņkārība un vēlme pēc kaut kā aizliegta. Jauno fotogrāfu modeles ir viņu vienaudzes, kas tiek ievilinātas un pierunātas, bet pēc tam piespiestas klusēt, draudot ar šantāžu ar kailfoto. Ja es pareizi saprotu, tad parasti fotoseanss tiešām ir bijis tikai foto, bet ne gadījumā ar Margitu − Filipa simpātiju, kura viņam gan neatbild ar pretmīlestību. Pēc fotografēšanās Filips Margitu izvaro un pēc tam pieļauj, ka to pašu izdara Juris. Tālāk sekojošā Margitas uzvedība man šķiet neticama – viņa divas nedēļas skolā ar Filipu nerunā, bet tad iesauc viņu trepju telpā, izrunājas un iesit pļauku, pieprasot atsieties viņam no citas skolasbiedrenes un atdot fotogrāfijas. Filips saplēš fotogrāfijas, bet neatdod filmiņu, un tad Margita veic pašnāvības mēģinājumu, par ko uzzinot abi fotomākslinieki panikā likvidē visus savus šedevrus.

Piekritīsiet, ka 80.gadu sākumam sižets ir diezgan jestrs, un mani tiešām interesē, ko īsti vidusskolēni varēja apspriest literatūras stundās, rīkojot literārās tiesas (par kuru eksistenci mani informēja Sibilla). Vai tiešām bija viedoklis, ka Margita ir pati vainīga un tas ir pašsaprotami, ka pašnāvība ir jātaisa nevis pēc izvarošanas, bet tad, kad draud parādīties viņas kailfoto (autors uzsver − erotiskie, ne pornogrāfija (kurš gan zināja tolaik, kas tas vispār par zvēru?). Es cenšos iedomāties savu uzvedību šādā situācijā (padomju tikumiskie uzvedības modeļi man nav sveši), bet tas ir praktiski neiespējami − pilnīgi iespējams, ka izvēlētos klusēt, lai nedabūtu izvarošanas upura zīmogu, kas faktiski varēja nākt kopā ar palaistuves slavu.

Pašsaprotami, ka Filipa raksturs ir bijis jāparāda attīstībā, tā sacīt − kā samaitājas mūsdienu jaunatne. Tādēļ romānā nav stipru vecāku tēlu, pedagogu autoritātes, radu saime parāda sevi kā merkantili rausēji, lai arī pretstatam figurē treneris, kurš Filipu brīdina par personības izmaiņām, un pozitīvais draugs Ivars. Romānā parādās arī Margitas māte − māksliniece, kura vēl pirms visa notikušā zīmē Filipa portretu, un stipri aizplīvurotā formā tiek likts nojaust, ka zīmēšanas seansi viņiem beidzās ar pārgulēšanu. Teorētiski varētu to uztvert kā lūzuma punktu jaunieša attīstībā, bet sekss ir pausts tik alegoriski, ka to iespējams saprast tikai ar mūsdienu samaitāto prātu. Vispār jau tā laika jaunatne lielākoties bija krietni tikumīgāka kaut vai tādēļ, ka nebija informācijas, kas īsti jādara, tādēļ arī varētu pieņemt, ka Filips tiek mātes samaitāts, iekož aizliegtā auglī, bet grēka bumerangs trāpa netiklās mākslinieces meitai (o, kas par santabarbaru!).

Kad es tā pati ar sevi aprunājos par iespaidiem, man iespaids par romānu pat uzlabojās. Ja šo sižetu izmantotu mūsdienās, piemēram, tagadējā Latvijas vēstures sērijā, tas pat varētu izvērsties diezgan daudzsološi un šo to nozīmīgu pavēstītu par tā laika sabiedrības morāli.

 

Older Entries