Sākums

Alvis Hermanis “Dienasgrāmata 2015/2016” (2016)

10 komentāri

Alvis Hermanis. Dienasgrāmata 2015/2016. – Rīga: Neputns, 2016.

hermanis_dienasgr2016Teātra un operas režisora Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata” nav viegli aprakstāms daiļdarbs. Es to izlasīju, pēc tam meklēju citātus un netīšam izlasīju otrreiz. Varbūt tas nemaz nebija netīšām, jo Hermanis ir diezgan pretrunīgs cilvēks un es pūlējos saprast, kā tas viss apvienojas vienā cilvēkā. Var just, ka viņam patīk kontrolēt situāciju – pat grāmatu par sevi viņš neuztic rakstīt nevienam citam, tikai sev. Protams, arī autobiogrāfiska grāmata ir vajadzīga, taču − vai aiz tādas pozīcijas neslēpjas bailes no tā, ka kāds varētu paust savu viedokli un laist tautās režisora nekontrolētu Alvja Hermaņa tēlu? Vai vispār cilvēkam ir iespējams izkāpt no sevis un nolūkoties situācijā no malas, vēsi izvērtējot savu rīcību? Es domāju, ka ne jau dienasgrāmatā un ne jau pašam.

Hermaņa dienasgrāmatā paustie viedokļi varētu būt interesanti pat tiem, kas varbūt redzējuši tikai pāris izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, jo režisors ir gana aktīvs sabiedriskajā dzīvē, dažreiz paužot pat apzināti provokatīvu viedokli. Man patika arī dienasgrāmatas valoda, jo tā ir skaidra, tieša, varbūt vietumis apzināti vienkāršota. Pirmais ieraksts ir veikts 2015. gada 27. jūlijā, pēdējais − 2016. gada 27.jūnijā. Iespējams, ka režisora vēlmi izpausties rakstiski ir veicinājusi LTV filma “Režisors Alvis Hermanis. Eiropas pēdējais romantiķis” (pieejama šeit), kas tika rādīta 2016. gada aprīlī, bet sākta filmēt jau 2015. gada vasarā. Filmu varētu uztvert kā grāmatas pirmās puses vizuālo pielikumu – skatītājs redz Hermani ar ģimeni un iestudējot izrādes Rīgā, Vīnē, Parīzē, Zalcburgā. Nav nozīmes uzskaitīt Hermaņa pārvietošanās ģeogrāfiju, tā ir nerimstošā kustībā − varbūt pat nedaudz izbrīna, ka viņš tikai tagad raksta dienasgrāmatu, jo būtu saprotama vēlme fiziski fiksēt laiku un telpu, kas apkārt tik strauji mainās.

Ja uz grāmatu paskatās no neliela laika atstatuma, tad paliek iespaids par rūpīgi iestudētu izrādi − te ir labi, trāpīgi citāti par dzīvi un teātri, samērīgās devās personīgā dzīve un darba process, ik pa laikam dienasgrāmatā parādās kāda pasaules slavenība. To visu kopumā ir interesanti un raiti lasīt, tomēr šobrīd man šķiet, ka es esmu izlasījusi tādu “parādes” dienasgrāmatu, bet īstā joprojām ir noslēpta zem Hermaņa spilvena un pa to plosās dēmoni un lidinās sapņu fejas. Lai gan − par to sūdzēties nevar, jau sākumā Hermanis paziņo, ka “šī nebūs gluži īsta dienasgrāmata”. Tai pašā laikā ir viena ir viena iezīme, kas skaidri parādās visā grāmatā un, šķiet, ar šo vārdu varētu raksturot pašu Hermani − tā ir ‘pretruna’. TV filmā vācu aktrise saka, ka Hermanis uz mēģinājumiem vienmēr nāk ļoti sagatavojies, savukārt grāmatā Hermanis raksta, ka “nekādā gadījumā nedrīkst gatavoties mēģinājumiem un ierasties ar gatavu plānu, ko piedāvāt aktieriem.” Virspusēji skatoties, tas neiet kopā, tomēr lieliski parāda iepriekš Hermaņa izklāstīto teātra organizācijas koncepciju, ko viņš tika ieviesis, kad 1997. gadā kļuva par Jaunā teātra direktoru − savienot disciplīnu un spontānu improvizāciju. Režijas kontekstā es to saprotu kā režisora noteiktu rāmi, definētu telpu, kurā aktierim tiek ļauts radīt, vienlaikus delikāti kontrolējot, lai process neaiziet neceļos (tā ir mana versija par tēmu). Kā zināmu pretrunu es uztveru arī Hermaņa paziņojumu, ka mēģinājumiem nav jābūt gariem (“es neticu gariem mēģinājumiem”). Un kā tad ar izrādēm? Kad skatītājs nosēž sev stīvas ķermeņa daļas neērtajos JRT krēslos? Es balsoju arī par normāla garuma izrādēm.

Režisors Alvis Hermanis (foto: LETA)

Režisors Alvis Hermanis (foto: LETA)

Ja kas man nepatīk izlasītajā, tad tā ir lieta, kas man nepatīk principā un es to cenšos nīdēt arī savos uzskatos − deklaratīvi, vispārinoši paziņojumi − un tādu tekstā ir gana daudz. (Tie ir jau iepriekš pieminētie “trāpīgie citāti”, kas labi izklausās, bet jēdzieniski ir patukši.) Piemēram: “Aktieri dažreiz ir kā sievietes. Viņiem ir svarīgi izrunāties ar kādu, kas viņus uzklausa.” (Vai tiešām vīriešiem tas nekad nav vajadzīgs?) Vai arī − “Visi mūsu saziņas kodi ir kļuvuši standartizēti, un cilvēciskās reakcijas, sejas izteiksmes, intonācijas un pat emocijas vairs nenāk spontāni, bet tiek it kā apzīmēti ar noteiktu zīmi.” (Zināt, arī pirms 100 un 500 gadiem cilvēku starpā eksistēja ‘saziņas kods’ vai, teiksim, etiķete, un cilvēku savstarpējās attiecības bija vēl formālākas un sasaistītākas.)

Protams, ka iedomātais disputs ar Hermani ir patīkams, jo vienmēr ir jauki strīdēties ar domājošu cilvēku. Tai pašā laikā man tomēr gribētos, lai Hermaņa kungs būtu izlasījis un apdomājis kādu biezu pasaules vēstures grāmatu, kā arī politikas filozofijas vispārīgais kurss nenāktu par ļaunu. Citādi man tā galēji konservatīvo uzskatu klāstīšana izskatās jau pēc intelektuālas tuvredzības. Vismaz jēdziena ‘feminisms’ konsekventa lietošana negatīvā nozīmē noteikti neliecina par sapratni, ko īsti šis termins nozīmē (tā gan ir ierasta lieta Hermaņa vecuma vīriešiem). Tā bija jauka sakritība, ka šogad Alvis Hermanis tika uzaicināts pasniegt gada balvu labākajai sportistei − domāju, ka viņš ir gana gudrs, lai saprastu, ka bez feminisma kustības sievietēm nekādas sporta balvas nebūtu un labākajā gadījumā viņas sēdētu tribīnēs ka rātnas aitas.

Ja es pareizi esmu sapratusi, tad šobrīd grāmata ir izpirkta, un tas tiešām priecē, ka cilvēkiem šķiet saistošs mūsdienu intelektuāļa viedoklis. Mani grāmata patiesi ieinteresēja un ceru, ka godātais režisors turpinās pierakstīt savas dzīves gaitas un labākās domas.

Alfrēds Dziļums “Saplēstā krūze” (1990)

1 komentārs

Alfrēds Dziļums. Saplēstā krūze: romāns. – Rīga: Liesma, 1990.

Grāmatu gadsimts – 1942

Dzilums_SaplestaProjekta “Grāmatu gadsimts” ietvaros ir tādas grāmatas, kuras man gribētos pārlasīt: varbūt aiz nedaudz nostalģiskiem iemesliem, varbūt, lai noskaidrotu savu tagadējo uztveri. Alfrēda Dziļuma “Saplēsto krūzi” es lasīju vidusskolā, tolaik aktīvi pārizdeva trimdas literatūru un visi aizgūtnēm atguva iekavēto. 90-to gadu sākumā daudzām lietām, kas nāca no Rietumiem, piegāja nekritiski, bet trimdas daiļliteratūrai, kas stāstīja par ļaužu gaitām neatkarīgajā Latvijā, vispār bija nedaudz slavinoša pieskaņa. Tolaik jau daudzi domāja, ka atliks tikai nedaudz piespiesties un labklājības valsts nokratīs senos putekļus; varbūt labi, ka cilvēki nenojauta, cik tas būs garš un smags ceļš. Tā nu arī vidusskolēniem ieteicamajā literatūras sarakstā parādījās trimdas literāti, taču “Saplēstā krūze” spēja iekarot krietni plašāku auditoriju un bija viena no tā laika populārākajām grāmatām.

Alfrēds Dziļums (1907-1976) bija zemnieku puika, tādēļ saprotams, ka viņa prozas apjomīgākā daļa veltīta lauku tēmai. Rakstnieks pats ir bijis jaunsaimnieks, zināja visus lauku darbus, tādēļ vismaz zemnieka ikdienu attēlo reālistiski un nekuļ labību pavasarī. Spriest par viņa daiļradi kopumā nevarēšu, jo esmu lasījusi vēl tikai pāris romānus, no kuriem neko daudz neatceros. Arī no romāna par kalpones Nates un saimniekdēla Ērika mīlestību un kopīgo dzīvi man bija atmiņā palicis ieplīsušas, ar sabriedušu auklu notītas krūzes tēls un romāna neviennozīmīgā izskaņa. Neteiksim, ka pašam romānam bijis laimīgs liktenis, jo to sāk publicēt turpinājumos žurnālā “Atpūta” 1939. gada decembrī, taču žurnāla variantā tas paliek nepabeigts, jo 1940. gada jūnijā tas pārtrauc iznākt. Grāmatā “Saplēstā krūze” pirmoreiz iznāk 1942. gadā (“Latvju grāmata”), vēlāk tiek pārizdota trimdā (1949; 1967) un, kā jau minēju, piedzīvo vairākus metienus 1990. un 1991. gadā (“Liesma”) un pēdējo pārizdevumu 2008. gadā (“Jumava”).

Grāmatas sižets atgādina stāstu par Pelnrušķīti − kalpone Nate ir ieskatījusies smukajā kaimiņmāju “Noriešu” mantiniekā Ērikā, kas gan tādam skuķim uzmanību nepievērš. Pēc tēva nāves viņš izūtrupē kustāmo īpašumu, ielaiž mājā rentnieku, bet pats dodas pasaulē, kura neizrādās diez ko laipna – drīz viņš ir atpakaļ. Nu jau gan nav vairs nekāds bagātais un skaistums paburzīts, bet Natei gana labs, un viņa to pārliecina atteikt tēva māju rentniekam un iet pašiem saimniekot. Tā bārene tiek par māju saimnieci, tikai tas saimnieces gods vēl jānotur ar smagu darbu, kam Ēriks galīgi nav noskaņots.

Grāmatas pirmā puse ir brīžiem neizturami salda, Nate tiek apjūsmota kā čakla bārenīte, kuru noteikti liktenis apbalvos, meitenei tikai jābūt saprātīgai un tiklai. Godīgi sakot, Dziļumam ir laba valoda un raits sižets, taču tēlu apjoms liek vēlēties vairāk − lasītājs tā arī neuzzina neko vairāk par Nates dzīvi, kā vien to, ka viņa ir gatava ziedot visu saimnieces godam, savukārt Ēriks negrib būt vergs nevienam − ne savai zemei, ne Nates iegribām. Kaut kādā brīdī Dziļums arī beidz apjūsmot Nates nebeidzamo čaklumu, kas robežojas ar apsēstību, un rāda, kā tas negatīvi ietekmē viņas attiecības ar tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas vēl parādās romāna lappusēs. Dīvaini ir tas, ka romānā gandrīz divdesmit gadu laikā apkārtējā pasaule tiek parādīta kā tāla blāzma, “Noriešu” pagalmā labi ja ienāk kāda tenka no kaimiņiem. Sākumā man šķita, ka jaunām meitenēm “Saplēsto krūzi” varētu būt pat kaitīgi lasīt, jo Nates nesavtīgā darbošanās un nekritiskā Ērika mīlestība tika cildināta diezgan salkanā veidā, bet romāna gaitā ienāk saprātīgākas vēsmas un lasītājs neviļus tiek uzmudināts uz domām, ka visā ir nepieciešams meklēt zelta vidusceļu. Pēc savas būtības Nate ir ideāls vagars, kā viņas vīrs saka: “Viņa rok visu mūžu kā cūka vienu vienīgu dobi, uz augšu nepaceldama acu. Viņai nav pat vēlēšanās to darīt.” Savukārt Ēriks mūsdienās būtu ideāls dīvāna varonis un ofisa planktona daļa − vai tad cilvēks vainīgs, ka piedzimis par agru? Vienam grēks ir godkārība, otram − slinkums, tādēļ neviens nebūs pelnījis līdzjūtību.

Te visapkārt ir tikai zaļgani pelēka zeme, virs galvas zila debess un pa vidu darbs, darbs un mazliet mīlestības. Tiesa, dažreiz mīlestības dēļ ir notikušas visai raibas un neikdienišķas lietas, bet tās dēļ neviens par varoni vēl nav kļuvis.

Grāmatā man patika mazie, tēlainie dabas apraksti, kas pārmeta tiltu no viena notikumu uz otru, arī visi darbu apraksti autoram padevušies, savukārt runa gan brīžiem tāda patizla. Nates un Ērika pretstāvi patīkami atsvaidzināja viedais kalps Mārtiņš un viņa nevīžīgā sieva, taču Nates pielūdzējs Jēcis tāds diezgan nenoteikts, pārāk manāms, ka viņu izmanto sižeta paskubināšanai. Būtībā “Saplēstā krūze” ir klasiska lubene laucinieciskās noskaņās, kas nepretendē uz īpašu dziļumu vai kādām izsmalcinātām darbībām, taču – ja vispār ir vēlme pēc šāda žanra daiļliteratūras, kādēļ gan to nelasīt labā latviešu valodā pašmāju autora izpildījumā?

Rainis “Uguns un nakts”

1 komentārs

Rainis. Uguns un nakts: sena dziesma – jaunās skaņās. – Rīga: Liesma, 1979.

Grāmatu gadsimts–1907

Raiņa lasīšana par ļaunu nav nākusi nevienā vecumā, lai gan, pūloties apcerēt izlasīto, nedaudz sajutos kā vidusskolniece. Iespējams, ka toreiz es to pat izdarītu kvalitatīvāk, lietotu vairāk svešvārdu un spriestu par pārpasaulīgām lietām. Taču vecums piezemē, tādēļ pamanīju, ka domas vairāk velk uz ikdienišķo līmeni, sakarībām ar Raiņa dzīvi un toreizējo politisko stāvokli.

1903. gads ir  Rainim un Aspazijai labvēlīgs − Pliekšāns ir atgriezies no izsūtījuma un atbrīvots no atklātās policijas uzraudzības, iznācis viņa pirmais dzejoļu krājums “Tālas noskaņas zilā vakarā”, savukārt Aspazija beidzot sacer jaunu lugu. Rainis ir mundrā noskaņojumā un nolemj piedalīties Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas izsludinātajā libretu konkursā, par kuru izlasījis sludinājumu vēl Slobodskā. Konkursa rīkotāji bija ieteikuši tēmas − starp tām arī teiku par Lāčplēsi. Pirmais cēliens top Daugavpilī, viesnīcas istabiņā, bet pēc tam Rainis apstājas, ideju pārpilnības nomākts. Aspazijas mudināts, Jelgavā uzraksta otro cēlienu, un tādu – nepabeigtu – libretu iesniedz konkursam. Jūtas apvainots, ka librets nav uzvarējis (uzvarēja Artūra Krūmiņa librets “Baņuta”). Kā daudzas viņa vēlākās lugas, “Uguns un nakts” varēja palikt nepabeigta, taču Rainis pie tās atgriežas pēc gada un pabeidz vairākos piegājienos. Iespējams, pozitīvi ietekmēja sievas veiksme − 1905. gada janvārī ar lieliem panākumiem sāk izrādīt Aspazijas lugu “Sidraba šķidrauts”. Rudenī  “Uguns un nakts” ir pabeigta, bet politiskā situācija valstī ir mainījusies − dzejnieku pāris aktīvi piedalās 1905. gada revolūcijā un gada nogalē abi ir spiesti emigrēt uz Šveici. Plānoto lugas iestudējumu nākas atlikt, grāmatā luga iznāk 1907. gadā  (izdevniecība “Domas”), bet uz skatuves pirmizrādi piedzīvo 1911. gadā Jaunajā Rīgas teātrī Alekša Mierlauka režijā.

Ģirts Vilks. Mets J.Raiņa lugai „Uguns un Nakts” (1957)

Ģirts Vilks. Mets J.Raiņa lugai „Uguns un Nakts” (1957)

Lugas “Uguns un nakts” pamatā ir tautas teikas, ko plašāk izvērsis Andrejs Pumpurs eposā “Lāčplēsis”. Galvenais varonis, protams, ir Lāčplēsis, taču lugas gaitā deķi uz savu pusi stingri velk Spīdola (un bez viņas jau nekas tam Lāčplēsim nebūtu sanācis). Sākumā Spīdola ir tāda vidēja līmeņa iedomīga ragana, kura izklaidējas ar citām meitām raganīgās darbībās; viņa iekāro Lāčplēsi: “Jauns kā zaļojošs ozols, ā, tas būs prieks, tam zarus lauzt!” Bet tad nāk arī Melnais bruņinieks no tumsas valsts un liek Spīdolai aizvilināt Lāčplēsi no tam pareģotā cēlā mērķa – tumsas pamatu graušanas. Spīdola gan ir pārāk stūrgalvīga, lai pakļautos Melnajam bruņiniekam, tomēr par Lāčplēsi viņai ir sava interese. Lāčplēsis mīl Laimdotu, un Spīdolas provokācijām “es skaistākā, kas zemes virsū un zem zemes ellē” nepadodas. Laimdota ir tāda sirsnīga, mātišķa būtne, kura ik pa laikam izsaka kādu Lāčplēsim veltītu pareģojumu un pati no tā šausmās lauza rokas un cenšas atturēt pēdējo no varoņdarbiem. Lāčplēsis, protams, cīnās ar pūķi, uzceļ pili no ezera, iztīra zemi no mošķiem un visādi citādi atbrīvo Latviju. Spīdola cīnās pret Lāčplēsi, cenšas viņu pārvilināt savā pusē un novākt Laimdotu, bet Nāvessalā Kangars izjauc viņas plānus. Spīdola var aiziet “mūžībā/debesīs”, taču izvēlas zaudēt daļu no sava spēka un palikt kopā ar Lāčplēsi, jo citādi – “bez manis tu zemē izsīksi, tu aprimsi savā pilnībā”. Finālā Lāčplēsis ir paveicis primāro uzdevumu – fiziski atbrīvojis zemi no ienaidnieka, taču Spīdolas aicinājumam “mainīties uz augšu”, kļūt par tautas garīgo vadoni viņš neatsaucas. Viņš uzķeras uz Melnā bruņinieka provokācijas, kurš nocērt viņam ausis, un abi saķērušies iekrīt Daugavā.

Tas bija tāds primitīvs pārstāsts, bet Rainis, protams, visu ir samudžinājis daudz dziļāk. Ja godīgi − man brīžiem nebija lielas pārliecības, vai viņš pats nav apmaldījies savā meistarībā, bet es ļoti centos apjēgt. Lāčplēsis kā romantisma varonis, cīnītāja tēls, kas nespēj pāraugt, ir saprotams, taču attiecībā uz Spīdolas būtību man gribētos skaidrāku filozofiju; viņas tumšais pirmssākums, ļaundares tēls un vēlākais garīgais cēlums tomēr nedaudz mulsina. Vai Spīdola lugas gaitā arī “mainās uz augšu”? Viņas ceļš no ārišķīgas raganas līdz nācijas garīgam simbolam tomēr šķiet drusku par krasu priekš drāmas, tik spējas un nepaskaidrotas varoņa izmaiņas parasti notiek mītos. Tradicionāli bērniem stāsta par labā un ļaunā, gaismas un tumsas spēku cīņu, kur uguns – gaisma, bet nakts – tumsa; ja tas būtu tik vienkārši, tad tas nebūtu Rainis, jo uguns nav viennozīmīgi labu nesoša, bet nakts kādreiz ir vienkārši diennakts daļa, pat Lāčplēsis ir daudz sarežģītāks tēls, kā atklājas lugas gaitā.

Protams, ka Raiņa lugas ir jāanalizē profesionāļiem un nemaz nepalīdz tas, ka lugu es izlasīju divreiz. Godīgi sakot, noderētu kāds akadēmisks izdevums ar parindēm vai vismaz pēcvārdu, kurā tiktu izskaidrots, kā “Uguns un nakts” skaidrojama no modernisma un simbolisma viedokļa, kādi filozofi ietekmējuši Raiņa uzskatus. Šķiet, ka mūsdienās mēs tomēr esam atraduši no šādas izteiksmes. Noklausījos arī Latvijas Radio arhīvā pieejamo pēckara Dailes teātra iestudējumu Smiļģa režijā ar Lilitu Bērziņu un Arturu Filipsonu galvenajās lomās. Vispār Smiļģis lugu ir krietni ķidājis, gana daudz izmests, kaut kas pamainīts − nu man ir neliels prieciņš, ka vēl kādam licies, ka Spīdola atkārtojas.

Bet vispār − nesarežģīsim situāciju. Katram cilvēkam ir nepieciešama Spīdola, kura kūda un urda viņa iekšējo Lāčplēsi, lai ceļas no maigajām Laimdotas skavām un iet kaut ko darīt dzimtenes labā.

Es, daile, arī esmu spēks;

Tu spēks, es daile, mēs saderam kopā,

Mums mērķis viens ir: pilnība.

Kārlis Skalbe “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”

Atstāt komentāru

Kārlis Skalbe. Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties: pasaka / Ģirta Vilka ilustrācijas. – Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1958.

Grāmatu gadsimts – 1904

Skalbe_Ka es braucuKad Vecais gads jau jātin kamolā, bet Jaunam gadam jāsāk uzmest pirmo rindu, cilvēka vienmēr iegulst neliels apcerīgums. Tādēļ man sagribējās pārlasīt nelielu latviešu rakstnieka pasaku, kas gan nozīmīguma ziņā neatpaliek no daža romāna.

Pasakas sižets ir visiem zināms – par jaunieti, kuram ir “jauna sirds, gluži jauna, neievainota un stipra”, kas netīšam izdzird milža stāstu par Ziemeļmeitu, kas dzīvo aiz jūras dimanta pilī, un no šī stāsta jaunieša “sirds pielija pilna ilgu kā ozola muciņa jauna, rūgstoša vīna”. Cik gan daudz latviešu literatūrā ir šādu jauniešu, kuros mostas pavasaru palu nemiers un viņiem par visām varēm vajag doties tālumā, uz apvārsni, uz svešām zemēm laimi meklēt…

Kārlis Skalbe par savas pasakas tapšanu literārajā žurnāla “Ritums” (1923. g. Nr.2) rakstījis tā:

Manas Ziemeļmeitas ideja dzima man Ērgļos. Tur strādāju kā skolotājs. Kad biju tur nostrādājis divus gadus, es jutos tā, ka ilgāk vairs tur negribas palikt. Istabiņa bija šaura un nabadzīga. (..) Tikpat skola un garīgi nabagi likās arī mana apkārtne. Es redzēju un jutu šo seklību un šaurību. Tā mani nospieda. Arī plašākā sabiedriskā dzīve bij tāds pats aprobežots apvārksnis. Veinberģis sludināja “Rīgas Avīzēs” savas idejas un centienus. Manī modās nemiers un protests pret visu šo šaurību un ikdienību, tiklab tuvākajā apkārtnē, kā visā Latvijā. Šī protesta noskaņa manī arī ierosināja Ziemeļmeitas ideju.

Citēts pēc Daces Lūses grāmatas  “Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas”(2008).

Atcerēsimies, ka Kārlis Skalbe savas pirmās pasakas uzrakstīšanas brīdī bija jauns, 24 gadus vecs tautskolotājs, kurš līdzīgi pasakas galvenajam varonim juta neskaidras ilgas un nemieru. Krievijas impērijā tobrīd brieda 1905. gada revolūcijas notikumi, tādēļ nav nejauša šāda jauna pilsoņa idejiskā pārliecība vērsties pret veco, izkurtējušo sabiedrības daļu.

Skalbe_Ka es braucu_bilde

Ģirta Vilka ilustrācija

Skalbes varonis dodas jūrā, nezināmas tāles meklējumos, un viņa mazo laiviņu svaida bangas un vēji. Pie Ziemeļzemes vārtiem viņš nobīstas no ledus milžiem un nolemj braukt ar līkumu, no otras puses, taču tā vietā caur biezu miglu nokļūst kuģu kapsētā; viņš pamet savu kuģi un izglābjas Miera un Pieticības malā. Nu ļoti jau atbilstoši lielai daļai cilvēku – bangu un neziņas vietā izvēlēties Trekno cūku zemi, kur debesis tik zemu, ka aiz tām var karoti pakārt. Protams, ka tas ir tāds jaunības maksimālista skatījums uz dzīvi, kad pretīgi šķiet – uz visām lūpām spīd tauki, uz visiem vaigiem pilnīgs prieks un laimība. Tā laika sabiedrība pravieša Ruņģa un Labsirdīgā tēlos pat saskatīja prototipus.

Andrievs Niedra kritikā atzinīgi novērtē Skalbes fantāziju un emocionalitāti, taču nostājas pret ideju, ka tikai ārpus dzimtenes var iegūt plašāku telpu savam gara lidojumam. Savukārt padomju laika kritiķi – Sudrabkalns un Osmanis – pasaku krājumu ievados uzsver Skalbes nostāšanos pret latviešu buržuāziju, tās ideālu seklumu un liekulību, Skalbes kvēlo aicinājumu pēc cīņas par tautas brīvību un laimi, kas apņemts ar revolucionāru jūsmu. Kā redzams, tad katram laikmetam ir savi akcenti, taču Skalbes pasakas vērtību norāda tās ideju ilglaicīgums.

Varbūt katram no mums dzīvē uz brīdi ir vajadzīga sava Treknā mala, lai tomēr saprastu, ka tāda zeme, kurā koki nestiepjas pret sauli un putniem ir slinkums dziedāt, nav tā vieta, kur gribētos palikt vienmēr. Tādā ikdienišķā līmenī tā ir cilvēciska vajadzība pēc jauniem mērķiem un iecerēm, izraušanās no ikdienības purva. Bet varbūt tomēr – būt par kāviem debesīs, katru dienu no jauna kalt Sauli vai pīt vainagus no asiem priežu zariem un veidot starojošu varavīksnes loku?

Pasaulei nav gala, un debesīm nav malas. Īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis.

Gribētos piebilst, ka katrs cilvēks pats nosaka savu debesu augstumu.

 

Egons Līvs “Velnakaula dvīņi”(1966)

2 komentāri

Egons Līvs. Velnakaula dvīņi. – Rīga: Liesma, 1966.

Grāmatu gadsimts – 1966

Livs_VelnakaulaGrāmatas nosaukums tomēr ir ļoti svarīgs, jo spēj tai gan pievilināt, gan atbaidīt. Tieši šī iemesla dēļ īsromāns “Velnakaula dvīņi” man vienmēr ir šķitis intriģējošs – nu kas tas galu galā par velnakaulu?! Otrs piesaistošais moments bija atmiņā aizķērusies Gunāra Cilinska fotogrāfija, kurā viņš ir sasodīti seksīgs, ģērbies raupja adījuma svīterī (likās, ka tam jābūt kadram no filmas, taču fotogrāfēts romāna dramatizējums toreizējā Drāmas teātrī). Tātad, pie romāna lasīšanas ķēros ar vislabākajām cerībām.

Īsromāna darbība norisinās Kurzemes jūrmalā Otrā pasaules kara izskaņā. Vienā zvejniekciemā vēl saimnieko vērmahts, citu jau ieņēmuši padomju karavīri, bet vietējie iedzīvotāji tiek pluinīti no abām pusēm. Kaspars Velnakauls ir pajauns atraitnis, kuram jāuzaudzina dvīnīši, kas pavisam vēl zīdaiņi, bet labvēlis pačukst, ka vācieši plāno liellopu konfiskāciju. Tas nozīmē, ka bērni paliks bez piena, tādēļ Kaspars ar visu govi un bērniem mūk laivā uz citu ciemu, kur saimnieko sarkanie. Šai ciemā dzīvo arī Kaspara dvīņubrālis Andrejs, kurš apprecējis kādreizējo brāļa brūti Zandu, bet Kasparam vēl jāpierāda vietējam poļitrukam, ka viņu interesē tikai paša bērnu izdzīvošana un ar mežabrāļiem viņam nav nekāda sakara. Tā nu ideoloģiska cīņa šeit savijas ar Santabarbaras motīviem.

Guntis Berelis “Latviešu literatūras vēsturē” ir atzīmējis, ka “Velnakaula dvīņi” ir viens no nedaudzajiem tā laika (domāts − pēckara) tekstiem, kas arī patlaban vēl nav pārtapis literārā piemineklī. Vēl vairāk − ar šo romānu ir aizsākusies latviešu prozas atdzimšana. Pēckara romānos ideoloģija pieprasīja orientāciju uz kolektīvām vērtībām, “cīņu par gaišo nākotni”, konsekventu fašisma nosodījumu un komunistu varonības slavinājumu. Līva romānā pirmoreiz galvenais varonis ir absolūts individuālists, kurš cīnās pret visiem, par galveno liekot savu bērnu izdzīvošanu.

Romāns, protams, ir pietiekami īss, lai nebūtu to nekādas problēmas izlasīt. Teksta uztveri tomēr apgrūtina tas, ka ik pa laikam sev jāatgādina laikmets, kurā romāns uzrakstīts, un tad jau pret to var izturēties iecietīgāk. Un dīvainā kārtā laikmetu ievēro tieši tādēļ, ka brīžiem to ir iespējams pilnīgi aizmirst. Piemēram, Kaspara pārbrauciens laivā no viena ciema uz otru vētras un artilērijas apšaudes laikā, turpat govs, zīdaiņi un sabijies vācietis ar notēmētu ieroci − diezgan kinematogrāfiska aina; nav brīnums, ka vēlāk Līvs pievērsās kinoscenāriju rakstīšanai. Brīžiem gan es nodevos prātuļojumiem par to, cik gan rātni zīdaiņi tam Kasparam padevušies, nemaz ne salīdzināt ar parastiem bērniem, kas romāna darbībai traucētu krietni vien vairāk. Un pa mīnu laukiem arī Kaspars cilpo kā zaķis… bet nebūsim sīkumaini.

Jāatzīmē, ka Egonam Līvam ir izteiksmīga, krāsaina valoda, kas darbojošās personas un apkārtējo vidi zīmē drošiem triepieniem. Un, protams, sižets (ar visiem pozitīvajiem sarkanarmiešiem) aizķer un ir vēlme ilgāk pie tā pakavēties. Romāna izskaņa ir aprauta, bet tiek skaidrots, ka autoram bijusi iecere rakstīt turpinājumu, kas netika īstenota. Aprautums brīžiem jaušams arī tekstā, tā vien šķiet, ka Līvs ir sevi cenzējis un ideoloģiski bīstamākās vietas laikus piebremzējis. Neapšaubāmi, ka “Velnakaula dvīņi” ir klasificējams kā padomju romāns, tomēr Egons Līvs ir spējis caur “pareiziem” tekstiem parādīt stipru zvejnieka tēlu − Kasparu Velnakaulu.

 

Dagnija Zigmonte “Adieņi-2” un “Rudens” (1994)

2 komentāri

Dagnija Zigmonte. Adieņi: 2.grāmata. – Rīga: Lauku apgāds, 1994.

Dagnija Zigmonte. Rudens: Adieņi: 3.grām. – Rīga: Karogs, 1994. – (Karoga bibliotēka).

Grāmatu gadsimts − 1994

logs_lietusDagnijas Zigmontes (1931-1997) ģimenes sāgas “Adieņi” pirmo daļu izlasīju pirms pāris gadiem, un no tā laika plānos ir bijis uzzināt, kas tad tur tālāk notiek. Atgādināšu, ka Adieņi ir vidēji turīga latviešu ģimene, kura dzīvo pirmskara Latvijā, Pārdaugavā. Ģimenes galva ir Jānis Adienis − galdniekdarbnīcas īpašnieks, savukārt mājas dzīvi regulē viņa sieva Minna (Vilhelmīne) jeb Mamma. Adieņiem ir divi bērni – Konstance un Edvīns, kuri sāgas sākumā ir agrīnos divdesmit un pret dzīvi izturas diezgan bezbēdīgi.

Kopumā sāga aptver gandrīz divdesmit gadus, pēdējās lappuses vēsta par notikumiem pirms padomju karaspēka atgriešanās Rīgā 1944.gada rudenī. Pirmā grāmata man atstāja labu iespaidu, lasot to man tiešām šķita, ka spēju sajust tā laika Rīgas atmosfēru, nedaudz ielūkoties 30-to gadu ikdienas dzīvē. Lai arī Zigmonte ir rakstījusi, ka viņai nebija domas rakstīt triloģiju, tomēr pirmajam romānam sižetiski acīmredzami ir likts daudzpunkts. Otrā un trešā grāmata bez pārrāvumiem laikā turpina stāstījumu. Es nevaru teikt, ka šajās grāmatās piedzīvoju vilšanos, taču jāatzīst, ka pirmajā ir lielāka teksta piepildītība, varētu pat teikt − spriedze, asumiņš; otrā un trešā − lai arī stāsta par krasiem notikumiem gan ģimenes dzīvē, gan valstī − it kā ir tīta nogludinošā, samiernieciskā dūmakā, grāmatās ir parādījies īpatnējs tonis, kuru es nevarēju izprast.

Varbūt atrisinājums slēpjas tajā, ka “Adieņi” būtībā ir ļoti personiska grāmata − Zigmonte stāsta par savas ģimenes vēsturi. Pirmoreiz es par to iedomājos, kad tīri stilistiski man teksts sāka atgādināt latviešu rakstnieku tik iemīļotās bērnības atmiņas − jo bērnība (īpaši no lielāka vecuma skatoties) taču vienmēr ir jauka, visi grūtumi un kreņķi aizmirsušies, turklāt to bēdīgo nemaz negribas atcerēties. Kad Konstances meita Ingrīda bija izaugusi jau saprātīgā vecumā, romānā parādījās jau pilnīgi konkrētas epizodes no Zigmontes autobiogrāfiskās grāmatiņas “Reminiscences” (1986), kuru es gana labi atceros (jo tā pirms “Adieņiem” varētu būt vienīgā manis lasītā Zigmontes grāmata). Pēdējās divas daļas ir labas ar to, ka parāda tā laika vienkāršo, no politikas tālu stāvošo cilvēku dzīvi (Zigmonte pašai gan apzīmējums “vienkāršie”netīk, jo kur tad esot tie “divkāršie” ļaudis). Protams, romānos parādās gan 30-to gadu krīze, gan Ulmaņa apvērsums, gan padomju tanki un karš, taču kopējais to iespaids ir kā pērkona dārdi dziļā pamalē − tieši tā to varētu uztvert mazs, ģimenes mīlēts un sargāts bērns, kāda tolaik bija pati Zigmonte. Līdz ar to izpaliek kāda lielāka, visaptveroša laikmeta sajūta, viss ir sadalīts pa maziem, lai arī brīžiem trauksmainiem fragmentiem.

Rīga. Arkādijas dārzs

Rīga. Arkādijas dārzs

Zigmontes “Adieņi”, iespējams, ir īpašs gadījums, jo es neatceros citu romānu turpinājumos, kur katrai daļai būtu savs izdevējs − 90-to gadu sākums tomēr bija īpatnējs laiks. Tikpat īpašs tas bija jaunradīto romānu satura ziņā, jo ļoti daudzi vēsturiskie momenti, kuri līdz tam latviešu padomju literatūrā tika apieti un noklusēti, uzvilnīja ar negaidītu spēku. Zigmonte izmanto šo brīdi, lai parādītu savai “miera laikus” pieredzējušai paaudzei raksturīgo intonāciju, kas nievīgi attiecas pret naidīgiem ienācējiem. Romānā diezgan skaidri var saprast, kas tieši ir skāris viņas ģimeni – baltvācu aizbraukšana, ģimenes uzņēmuma nacionalizācija, izvešanas draudi − taču, piemēram, ebreju tēma praktiski paliek neskarta. Lasot romānus par šo Latvijas vēstures laikaposmu, bieži domāju, ka Dievs tomēr nav mazais bērns, liedzot cilvēkam zināšanas par nākotni − vai gan cilvēks varētu laimīgi priecāties 1939. gadā, ja zinātu to ellīti, kas viņu sagaida?

Kad vēlāk Edvīns domāja par notikušo, viņu visvairāk izbrīnīja tās bailes, kas toreiz pārņēmušas visus, bez mazākās domas pretoties. Kas taču tā bija par velnišķīgu varu, kas normālus domājošus cilvēkus tā pārvērtis? Es vēl ne… mani vēl ne… vai tā nebija vienīgā doma visas tās dienas laikā? Kad nāca vakars, viņi domāja: ja nu šonakt?

Guntis Berelis “Latviešu literatūras vēsturē” (1999) Zigmonti ir nodēvējis par fona rakstnieci, jo, neskatoties uz viņas gana ražīgo grāmatu devumu, nekāda būtiska pienesuma no viņas puses latviešu literatūrai neesot bijis. Kā nozīmīgākā tiek izcelta šeit apskatītā Adieņu sāga. Iespējams, Zigmontei ir izdevies izcelties pēc nāves, jo ar viņas vārdu ir saistīts skandāls, kas izcēlās pēc viņas jaunības dienasgrāmatu publicēšanas (“Dagnija”, divas daļas, 1998-1999) un tam sekojošām atsauksmēm presē. Īsumā − Zigmontes meita uzskatīja, ka ir pienācis īstais brīdis atklāt neglītu patiesību par savu nekam nederīgo māti, kas mīlēja vīriešus un alkoholu, bet par bērnu nelikās ne zinis un pat ienīda. Es izlasīju vienu rakstu par šo tēmu (“Ievas Stāsti”, 2012.g. 6.janv.), un sajūta ir šķebinoša − lai kas nu tur būtu bijis, ir lietas, kas jārisina pie psihoterapeita, nevis publiski. Es pilnīgi pieņemu, ka Zigmontei bijis smags, egocentrisks raksturs, tomēr… stāsts nekad nav tikai balts vai melns. Ja nav vēlmes uzklausīt abas puses, tad rakstnieka dzīve ir jāliek pie malas un jālasa viņa sarakstītais.

Literatūras gada balva 2014

18 komentāri

2015. gada 24. aprīlī paziņoja Latvijas Literatūras gada balvas 2014 ieguvējus.

.

berzins_biblioteka_ostmalaNominācija LABĀKAIS DZEJAS KRĀJUMS

UZVARĒTĀJS – Uldis Bērziņš Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā (Neputns)

NOMINANTI:

Dmitrijs Sumarokovs Café Europe (Orbīta);

Inese Zandere Putna miegā (Neputns);

Ieva Rupenheite nepāriet (Neputns).

.

.

Abele_klūgu mūksNominācija LABĀKAIS PROZAS DARBS

UZVARĒTĀJS – Inga Ābele Klūgu mūks (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Arno Jundze Putekļi smilšu pulkstenī (Zvaigzne ABC);

Osvalds Zebris Gaiļu kalna ēnā (Dienas Grāmata);

Pauls Bankovskis 18 (Dienas Grāmata).

.

malaparte noladetieNominācija LABĀKAIS TULKOJUMS LATVIEŠU VALODĀ

UZVARĒTĀJS – Dace Meiere no itāliešu valodas tulkotā Kurcio Malapartes eseju grāmata “Nolādētie toskānieši” (Neputns)

NOMINANTI:

Maira Asare − no krievu valodas tulkotā Ļenas Eltangas “Akmens kļavas” (Jāņa Rozes apgāds);

Dace Deniņa − no norvēģu valodas tulkotā Gunsteina Bakes “Moda un Oda. Romāns par satiksmi” (Mansards);

Jānis Krastiņš − no čehu valodas tulkotā Josefa Škvorecka “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” (Mansards)

.

VaiOtraGrupaManiDzird_vaks_print.inddNominācija LABĀKAIS LATVIJAS AUTORA DARBS BĒRNIEM

UZVARĒTĀJS – Inga Gaile Vai otrā grupa mani dzird? (Liels un mazs)

NOMINANTI:

Ieva Melgalve Bulta, Zvaigzne un Laī (Zvaigzne ABC);

Māris Rungulis Lapsu kalniņa mīklas (Liels un mazs);

Ieva Samauska Oliņš Boliņš sēž uz soliņa (Zvaigzne ABC).

.

katrina_rudzite_-_saulesizpludumsNominācija SPILGTĀKĀ DEBIJA

UZVARĒTĀJS – Katrīna Rudzīte Saulesizplūdums (Literatūras kombains)

NOMINANTI:

Ilze Sperga Dzeiveiba (Cymuss);

Daina Tabūna Pirmā reize (Mansards).

.

.

.

SPECIĀLĀS BALVAS kā īpaši notikumi Latvijas rakstniecībā 2014. gadā:

Par ieguldījumu literatūrzinātnē speciālbalvu pasniedza literatūrzinātniecei Evai Eglājai-Kristsonei par pētījumu “Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti”, ko izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts un kas veltīts latviešu literātu kontaktiem abpus dzelzs priekškara 20. gadsimta politisko kolīziju kontekstā.

Latvijas Literatūras centrs pasniedza speciālbalvu tulkotājai Kaijai Straumanis (Ročestera, ASV) par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūras tulkošanā un popularizēšanā angliski runājošajās valstīs.
.
leons-briedisBALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU PIEŠĶIRTA LEONAM BRIEDIM. 
.
.

Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu komisijā strādāja literatūrkritiķis un rakstnieks Guntis Berelis, dzejnieks, Latvijas Rakstnieku savienības literārais konsultants Aivars Eipurs, dzejnieks, tulkotājs un žurnāla “Latvju Teksti” redaktors Guntars Godiņš, publicists, portāla”Satori” redaktors Ilmārs Šlāpins, dzejniece, literatūrzinātniece un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka, rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska, grāmatu dizainere Rūta Briede, dzejnieks Artis Ostups, literatūrzinātniece un literatūras skolotāja Lita Silova.

Ilga Liepiņa “Nāve stiprāka par mīlu” (2014)

Atstāt komentāru

Ilga Liepiņa. Nāve stiprāka par mīlu. – Rīga: Zvaigzne, 2014.

Liepiņa_Nāve stiprākaLatviešu autores romāns tika paņemts bibliotēkas plauktā spontāni, taču apzināti – vajadzēja kādu ātri izlasāmu grāmatu, kas izsistu no ieilgušas, pārāk domīgas lasīšanas manieres. Šajā jomā grāmata nelika vilties, un arī, vērtējot kopumā, tas bija diezgan interesants lasījums.

Romāna galvenā varone ir Selēne, kura krīzes rezultātā spiesta atteikties no fizioterapeites privātprakses un sameklē darbu kādā provinces pansionātā. Līdz ar to darbība pārsvarā norisinās latviešu romāniem diezgan neierastā vidē, un es teiktu, ka arī vispārējā noskaņa ir diezgan neparasta. Galvena stāstniece romānā ir Selēne, un visus notikumus lasītājs uztver caur viņas skatījumu; kaut kā pierasts tādā gadījumā šo varoni uztvert pozitīvi un pat nedaudz iejusties viņa ādā − tas arī tiek panākts, taču tikai romāna otrā pusē es sapratu, ka man nemaz tā Selēne nepatīk (vai vismaz nepatiktu, ja es viņu pazītu realā dzīvē). Sākotnēji Selēne tiek pozicionēta pozitīvi kā darbīga, raita būtne, kas dzīves kūleņos vienmēr krīt uz kājām, tomēr vēlāk es domāju, ka viņa ir vienkārši normāls, domājošs cilvēks, kas apguvis labu profesiju un māk to izmantot, bet vispār − liela egoiste.

Kopumā romāns pāsteidz ar tādu ironiski attieksmi, kas brīžiem robežojas ar cinismu. Un parasti taču ierasts lasīt par slimo un vecļaužu pansionātiem tādā laipnā, aizbildnieciskā tonī, kas ietver pārākuma izjūtu! Šeit viss ir daudz reālāk un pārliecina labāk − jo cilvēks vecumā un slimībā nav tikai rāms un skaists, viņš var kļūt diezgan nejauks un pat nepanesams. Katrā ziņā pansionāta darbinieku melnais humors viņiem ir kā izdzīvošanas stratēģija brīžiem pat diezgan traģiskos apstākļos, tādēļ šķiet saprotams un akceptējams. Selēne pati šai pansionātā nejūtas pārāk labi, it kā pazemināta no privātprakses augstumiem, un sākotnēji attieksme ir pat vīzdegunīga, taču romāna izskaņā − es gan nezinu, vai tas bija autores apzināts nodoms − viņa tieši pansionāta notikumu kontekstā pārvērtē savu attieksmi pret dzīvi.

Domāju, ka grāmatai būtu noderējis labāks redaktora darbs, jo jau pašā sākumā viena no Selēnes paziņām tiek pozicionēta kā sena draudzene, bet tālāk izrādās, ka Selēne viņu nemaz tik labi nepazīst un ierodas pie tās mājās tikai otro reizi mūžā, turklāt ar pilnām somām ēdamā. Viens liels romāna gabals ir veltīts tam, ka Selēne sakūda dažus pansionārus uz precībām, kas vadībai un radiniekiem nemaz nav izdevīgi; tas bija interesanti, bet es nesapratu, kādā bija Selēnes motivācija tādai intrigai − vienīgi atriebes prieks pret pansionāta direktori? Romānā ir ietverts stāsts par vienu ļoti traģisku, iespējams, pat reālu gadījumu, kas satriec ar šaušalīgumu, bet vienlaikus ļoti disonē ar kopējo noskaņu; neesmu pārliecināta, ka tas bija jāpasniedz tādā rakursā (un attaisnot slepkavību nevar, jo nav tādu “pareizo” cilvēku, kurus drīkstētu nogalināt).

Jāsaka godīgi, ka es biju gaidījusi krietni maigāku un sentimentālāku gabaliņu, tādēļ atspridzinošā ironija mani patīkami pārsteidza. Man pat patika, ka galvenā varone nav viennozīmīgs pozitīvais tēls, kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tādus par galvenajiem varoņiem izvēlas reti. Selēne − kundzīte labākajos gados, kas grib dzīvot labi, gan materiāli, gan seksuāli un nebaidās par to atzīties pati sev un darīt visu mērķu sasniegšanai. Man laikam kārtējo reizi ir pretenzijas pret romāna noformējumu un šoreiz arī pret romāna nosaukumu− nu kādas vēl rozes, kāda tur parafrāze par Raini? Romāns ne tuvu nav tumši pelēkās nokrāsās vai melodramatisks, tas ir pat ļoti reāls gabaliņš − jestrs un raiti izlasāms.

 

Aspazija “Sidraba šķidrauts”

1 komentārs

Aspazija. Sidraba šķidrauts. − Rīga: Liesma, 1966.

Grāmatu gadsimts − 1905

Aspazija (1905. gads, Jūrmala. Fotogrāfs: Jānis Rieksts)

Aspazija (1905. gads, Jūrmala. Fotogrāfs: Jānis Rieksts)

Šī gada marts neapšaubāmi ir Aspazijas mēnesis, jo galu galā ne katru gadu var svinēt 150 gadu jubileju. Man Aspazija vienmēr ir šķitusi simpātiska, nebūt ne hrestomātiska, obligātajā literatūrā iežņaugta dzejniece. Bērnībā man bija smuks dzejoļu krājumiņš ar mākslinieces Ceipes ilustrācijām “Sēd uz sliekšņa pasaciņa”, savukārt vidusskolas laikā man plauktā gadījās Aspazijas “Kopoti raksti” sešos sējumos. Sāku es laikam ar Aspazijas un Raiņa saraksti, kas ir vienkārši pusaudža cinisko dvēseli atbruņojoša ar mīļvārdiņu daudzumu teikumā, pēc tam sekoja gan dzejas, gan lugas, kas pēc padomju socreālisma literatūras šķita izteiksmē ekstravagantas, bet tik piemēroti eksaltētas jaunības laikam, kad visu skata melnbaltā gammā. Laikam jau lugas man patika visvairāk, tādēļ nolēmu atgriezties pie vienas no tām.

Vispirms izvēlējos lugu “Sidraba šķidrauts” lasīt, bet pēc tam saklausīju, ka LR1 gatavojas raidīt  1986. gada radioiestudējumu, un tā nu man tagad ir īpaša pieredze − ar acīm lasīt un ausīm klausīties. Jāsaka, ka ar lugām, kas rakstītas saistītā valodā, tā ir laba iespēja pilnībā saprast un izjust tekstu. Kā arī papildus iespējams analizēt radio režisora ieceres (jo teksts, protams, tiek īsināts un papildināts ar dramatiskiem efektiem).

“Sidraba šķidrauta” galvenā varone ir Guna, kurai dievi piedzimstot devuši īpašas spējas, kas alegoriski tiek pasniegtas kā šķidrauts. Vienvārdsakot, Guna ir ekstrasense, kura kādā meža nostūrī palīdz cietējiem savā īpašā veidā, līdz kādu dienu viņas spējas savajagās karalim Targalam, kurš atrodas karastāvoklī ar kaimiņu Dzelzs jaunavu un vēlas Gunu izmantot par infokara ruporu. Guna sākotnēji atsakās, jo viņas sidrabšķidrauts atsver karaļtroni, taču tad domas maina. Pirmkārt, viņa uzzina, ka Karga, Gunas audžumāte, ir ņēmusi naudu par Gunas darbu un viņa nu jūtas kā aptraipīta; otrkārt, Guna satiek princi Normundu, ar kuru krīt kaislību grēkā, un domāju, ka Gunas saplēstais šķidrauts ir skaidra alegorija par zaudētu nevainību. Kā jau tas lugās ierasts, tikai tad Guna no Kargas uzzina, ka reizē ar šķidrautu ticis likts lāsts (kas reizē ir slavenākais lugas citāts):  “Mūža gaisma tam tik mirdz, kam no dzīves šķirta sirds; dievu uguni tam kvēlot, dzīvi nedzīvot, bet tēlot.” Guna cer, ka grēku nožēla viņai palīdzēs atgūt zaudētās spējas un dodas uz pili − dot patiesību, kur tikai brīnums viņu izglābj no sadedzināšanas uz sārta kā raganu.

Otīlija Muceniece Gunas lomā Jaunajā Latviešu teātrī. Pirmizrāde 1905.gada 27.janvārī. (Fotogrāfs Ansis Skariņš)

Otīlija Muceniece Gunas lomā Jaunajā Latviešu teātrī. Pirmizrāde 1905.gada 27.janvārī. (Fotogrāfs Ansis Skariņš)

Tālākais Gunas ceļš ir diezgan paredzams, jo Normunds “ziediņu ir noplūcis”, paspēlējies un saprot, ka vajadzēja palikt pie vienkāršākām meitenēm. Savukārt Guna ir zaudējusi savu identitāti, mokās pārdomās (Es savu gaismu pārdevu par skūpstiem, par vīra skūpstiem!) līdz dievi viņai piešķir “sarkanu šķidrautu” jeb atriebējas spējas, kuras viņa kā patiesa džihādiste izmanto, lai uzlaistu gaisā Normunda un Dzelzs jaunavas kāzu mielastu (Man gaismas nav, bet man ir liesmas!)

Ja tā padoma, tad “Sidraba šķidrautā” ir skartas vairākas tēmas, kuras iespējams diezgan interesanti izvērst. Vispirms tā ir cilvēka ziedošanās garīgam ceļam, savdabīga atteikšanās no pasaules labumiem. Šādu cilvēku tradicionāli sabiedrība grib “pielāgot”, pieradināt “normālai” dzīvei, taču lugā redzams, ka “pielāgots” cilvēks, zaudējis dzīves vadmotīvu, moka sevi un citus. Otra nozīmīgā tēma ir skatāma kontekstā ar lugas uzrakstīšanas un pirmā iestudējuma gadu − 1905., kad Latviju pāršalca revolucionāri notikumi. Grūti pateikt, vai sarkanais šķidrauts ir tieša analoģija ar sarkano karogu, taču Guna savā darbībā ir kā uguns, kas izdedzina veco kārtību, kā iznīcības gars, taču tai pašā laikā viņa ir paspējusi savu spēku zaudējušo sidraba šķidrauta fragmentu uzdāvināt Dzirkstītei, kurai uzticēts to atjaunot: “Ikkatrā stiepjas sīka stīdziņa no sidrabšķidrauta un, kad tās reiz tika kopā austas lielā šķidrautā, tad tas kā jauna debess visu pārklās.” Būtībā Guna sanāk tāda kā pasaules pārradītāja − kritušais eņģelis, kas iznīcina pasauli, cerībā uz labākas atdzimšanu no pelniem.

Aspazija vispār ir ārkārtīgi interesanta personība, un, lai cik tas dīvaini nebūtu, joprojām nedaudz mistikas vīta; faktiski ikviens cilvēks ar laiku rediģē savu dzīvi un prezentē to atbilstoši tā brīža vajadzībām, taču Aspazija to, protams, ir darījusi ar īstas mākslinieces vērienu, līdz ar to literatūrzinātniekiem joprojām nākas sijāt patiesus notikumus no fantāzijām. Bet varbūt tas nemaz nav būtiski − galvenais, lai skanētu Aspazijas domas un idejas.

Anšlavs Eglītis “Līgavu mednieki” (1993)

2 komentāri

Anšlavs Eglītis. Līgavu mednieki. − Rīga: Zinātne, 1993. − (Romāns − pagātnes liecinieks).

Grāmatu gadsimts−1939

Eglitis_Ligavu medniekiJāsaka godīgi, ka Anšlavam Eglītim (1906-1993) es jūtos it kā nedaudz parādā, jo šo rakstnieku, kurš pat ir iemanījies trāpīt jaunāko laiku obligātās literatūras sarakstā, esmu lasījusi ļoti maz. Populārā trimdas rakstnieka romāni Latvijas grāmatveikalos parādījās 90. gadu sākumā, kad viņu sāka pārizdot dzimtenē, bet dažā bibliotēkā bija atrodami arī ziedojumos atsūtītie Bruklinas “Grāmatu Drauga” izdevumi − pabiezas, cēla izskata grāmatas. Toreiz es godīgi mēģināju iepazīt Eglīti, kuri daudzi slavēja un pat steidzās nosaukt par mīļāko rakstnieku, taču nevienu romānu man līdz galam izlasīt neizdevās.

“Līgavu mednieki” ir Anšlava Eglīša pirmais romāns, vispirms 1939. gadā publicēts žurnālā “Atpūta” un tai pašā gadā izdots grāmatā (pirmajam izdevumam uz vāka ir norādīts 1940. gads, tādēļ dažviet romānu datē kļūdaini). Romāna rakstīšanas brīdi Eglītis jau bija diplomēts mākslinieks, taču gleznošanas tieksmi drīz nomāca rakstīšana un pirmskara gados jaunais rakstnieks strādājis “Jaunākajās Ziņās” un “Atpūtā”. Savā pirmajā romānā (pirms tam iznācis stāstu krājums “Maestro” (1936)) Eglītis attēlo to Rīgas vidi, kurā, iespējams, pats tai laikā bija grozījies: gan studentu korporāciju, gan greznas mājas viesības, gan vietējās dažāda līmeņa dzerstiņu vietas.

Vispār man gadās tā, ka esmu izlasījusi daiļdarbu un tad pārsteidzīgi to novērtējusi pārāk zemu, jo šķitis, ka ir bijis jālasa pārāk ilgi un grūti; taču pēc kāda laika ir atnākusi sapratne, ka tas bija tā vērts un uzrakstītais turpina manī dzīvot savu dzīvi. Klusībā cerēju, ka arī par Eglīša romānu, kuru izlasīju jau pirms pāris nedēļām, manī parādīsies atskārsme, ka nupat man ir jauns mīļākais autors. Nē, tā diemžēl nenotika, neskatoties uz daudzām pozitīvām romāna īpašībām.

Romāna “Līgavu mednieki” centrā ir trīs draugi − vienkārši puiši no laukiem, kuri alkst iekļūt Rīgas bagātākajos namos. Ķurzēns ir ducīgs bārenis, kurš ar sīksta zemnieka sīkstumu un pacietību cīnas par labāku vietu zem saules, Dušelis ir uzņēmis tiešu, taču šķietami bezcerīgu ceļu uz baņķiera meitas sirdi, trešais puisis − Epalts ir neglābjams romantiķis, kurš aiz ārēja cinisma un samezglotām vārdu rotaļām slēpj ilgas pēc īstām jūtām.Visi trīs puiši bikli iefiltrējas baņķiera Surģenieka bērnu izmeklēto draugu lokā un pūlas izdzīvot lecīgo jauniešu vidē. Ap grezno Rīgas dzīvokli spieto Rīgas zelta jaunatnes krējums, kurā pa vidu gluži kā atēdušās peles peldas iznesīgais mantinieks Visvaldis un kaprīzā princese Grizelda.

Anšlava Eglīša stiprā puse nenoliedzami ir tēlu raksturojumi − kad viņš paņem kādu varoni priekšā, tad lasītājs uzzina gan par pumpu uz deguna, gan nelāgu paradumu urbināt degunu, gan slēptākajām alkām, kas tirda un urda konkrētā personāža dvēseli. Varbūt Eglīša pirmā profesija − gleznotājs − izskaidro, kādēļ autoram ir tik svarīgs varoņa ārējā tēla portretējums. Taču romāna garumā šie apraksti nedaudz nogurdina, jo cilvēka izskata nianses nevar būt svarīgākas par notikumiem. Turklāt lielākā daļa tēlu tā arī paliek par bildēm pie romāna sienas, un autoru īpaši neinteresē, kas ar tiem notiek ārpus gleznas rāmjiem.

Droši vien, ka romāna stiprā puse ir zobgalīgais stils, un tieši tādēļ Eglītis daudziem iet pie sirds. Man it kā arī patika jaukie, asprātīgie epiteti, ko autors bagātīgi bārsta, un komiskās situācijas, kurās bieži vien tiek nostādīti varoņi, taču pietrūka tā dzinējspēka, kas lasītājam liek aizrautīgi šķirt lapu pēc lapas un alkt izzināt varoņu noslēpumus. Diezgan vienaldzīgas man bija līgavu mednieku dēkas, un tajā es nevainoju Eglīti, bet gan mūsu abu raksturu nesaderību.

Viens tēls gan man paliks spilgtā atmiņā − precētais Dušelis, kurš pēc laulībām top par izsmalcinātu gardēdi; viņa ēšanas un dzeršanas ieradumi, kā arī bagatīgais cienastu apraksts ir apbrīnojami krāšņi un apetīti rosinoši.

Older Entries