Sākums

Valdemārs Kārkliņš “Mājupceļš” (2003)

Komentēt

Valdemārs Kārkliņš. Mājupceļš: sarunas ar rakstniekiem trimdā. – Rīga: Daugava, 2003.

Valdemārs Kārkliņš (1906-1964) ir tāda personība latviešu literārajā dzīvē, kuru daudzi pazīst, paši to nezinot. Līdz Otrajam pasaules karam viņš darbojās kā ražīgs tulkotājs un redaktors, latviešu lasītāju iepazīstinot ar veselu rindu joprojām iemīļotu un lasītu ārzemju autoru. Īpaši daudz Kārkliņš tulkoja Helmāra Rudzīša izdevniecībai “Grāmatu Draugs” − un viņu sadarbība turpinājās mūža garumā, arī jau pēc kara, dzīvojot trimdā. Helmāra Rudzīša apbrīnojamā uzņēmība neaprobežojās tikai ar apgāda darbības atjaunošanu, bet viņš izdeva arī laikrakstu “Laiks” (no 1949. gada), kuram 1955. gadā tika pievienots bezmaksas literārais žurnāls “Laika Mēnešraksts” (1955-1963). Viens no žurnāla satura galvenajiem veidotājiem bija Valdemārs Kārkliņš, kurš žurnālam rakstīja pastāvīgu trimdas kultūras un sabiedrisko darbinieku portretu rubriku. Grāmatā “Mājupceļš” ir apkopotas žurnālā publicētās Kārkliņa esejas par trimdas rakstniekiem.

Krājumā kopumā ir apkopotas 26 esejas, tādēļ man nebūs iespējams nosaukt visus pieminētos rakstniekus. Jāatzīmē vien, ka Kārkliņa aptvertā ģeogrāfija ir gana plaša un viņš ciemojies ne tikai pie ASV latviešu rakstniekiem, bet devies arī uz Eiropu. Krājuma pirmā eseja ir par latviešu dzejnieci Zinaidu Lazdu (1902-1957), kura diez vai ir plaši pazīstama šodienas latviešu lasītājam, taču trimdas pēckara sabiedrībā viņai bija liela ietekme. Lazdas dzēlīgo izteikumu dēļ Kārkliņam ar dzejnieci bija atturīgas attiecības, bet tas nav mazinājis viņa cieņu un spēju novērtēt pēdējās labos darbus. Jau pirmajā esejā atklājas Kārkliņa spējas raksturot cilvēku − necenšoties izskaistināt, bet cenšoties atklāt personības dažādās šķautnes. Piemēram, Lazda tiek parādīta arī kā vārdos asa un paštaisna, bet līdzjūtību raisa viņas slimības gaitas un aiziešanas attēlojums.

Jau daudzkārt uzsvērts, ka trimdas grāmatniecības pastāvēšana ir fenomens, kurā grūti izšķirt, ko vairāk apbrīnot − mūsu izdevēju pašaizliedzību vai lasītāju uzticību.

Esejās Kārkliņš atklāj ne tikai attiecīgo personību, bet arī pauž savas sajūtas, kas radušās apciemojuma laikā, pārdomā intervijā dzirdēto un reflektē par iegūtajām atziņām. Lielākā daļa rakstnieku trimdā ir iekārtojušies kādos nebūt maizes darbos un ar rakstniecību nodarbojas brīvajos brīžos. Negribētos gan teikt, ka viņiem tas ir vaļasprieks, jo tas nozīmētu noniecināt literāro darbu kvalitāti. Taču jāatzīmē gan, ka trimdas literatūra lielākoties tapusi par spīti laika un naudas trūkumam.

Kārkliņš izmanto iespēju paust savu viedokli par to, vai iespējams latviešu rakstniekiem iekļauties savu mītņu zemju literārajā dzīve un cik lielā mērā vispār ir jāsekmē vai jāuzmanās no integrēšanās jaunajā dzimtenē. Vai ir ķecerīgi apbrīnot Monblānu, ja Gaiziņš smok nebrīvē? Nē, Kārkliņš saka: “Caur trimdas tuksnesi ejot, latvietim, manuprāt, nav jāiztiek tikai ar ūdeni, kas no mājas paņemts līdzi pudelē, tas var reizēm remdēt slāpes arī pie oāzes akas. Citādi viņš tālu netiks.” Kārkliņš pat brīnās par to, ka trimdas rakstnieku darbos tik maz parādās viņu ikdienas ainavas  − Rietumkanādas meži, Skandināvijas ziemeļblāzma vai Manhetenas torņi, bet dominē gremdēšanās pagātnē un sevī. Varbūt pieprasījums ir noteicis piedāvājumu un trimdas lasītājs negribēja pieņemt laika plūsmu?

Kārkliņs gan ir reālists, un, šķiet, tīri labi saprot, ka daļa no trimdiniekiem ātri iekļausies jaunajā dzīvē un, laikam ejot, aizvien mazāk būs vajadzīga latviešu literatūra. Lasīju aizplīvurotos izteikumus par latviešu trimdas sabiedrības mērīšanos ar iegūtajiem pasaulīgajiem labumiem, kurus līdz galam neizpratu, bet pieļauju, ka lielākā daļa izceļojušo gluži dabiski vispirms domāja par vēdera piepildīšanu un dzīves apstākļu nodrošināšanu, bet garīgās lietas palika otrajā plānā.

Grāmata varētu būt noderīga ne tikai, lai apmierinātu interesi par konkrētu rakstnieku, bet arī kā vispārējs kultūrvēsturisks ieskats trimdas sabiedrībā 20. gs. 50. gados. Kārkliņš raksta saistoši, nebaidās būt dažreiz asāks un izteikt savu vērtējumu. Kopējo noskaņu gan caurauž zināma rezignācija, jo autors pauž savas bažas par to, kas notiks pēc tam, kad liela daļa rakstnieku aizies mūžībā. Taču vienlaikus uztver kā savu misiju dokumentēt un atstāt vēsturei liecību par aizejošo laiku un tās varoņiem.

Zinātnieka, rakstnieka, dzejnieka, mākslinieka vieta, kur tas tautas labā var visvairāk darīt, nav ierakumos ar šauteni rokā; viņu īstais uzdevums [ir] turpināt savu darbu, turpināt to par katru cenu, izmantojot labvēlīgos apstākļus un par spīti nelabvēlīgiem. Pildīt tautas garīgās mantas pūru, vienalga, kur atrastos.

Valoda tulkojumā (2015)

4 komentāri

Valoda tulkojumā: intervijas, konference, diskusija / sast. un redaktore Anita Rožkalne. – Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 2015.

Grāmatu “Valoda tulkojumā” man pagājušos Ziemassvētkos uzdāvināja Lasītāja, un labi, ka tā, jo es par tās eksistenci biju paguvusi aizmirst, lai arī biju plānojusi izlasīt. Grāmatā apkopotas sešas sarunas ar tulkotājiem (Valdi Bisenieku, Daci Meieri, Pēteri Jankavu, Guntaru Godiņu, Silviju Brici un Knutu Skujenieku), kas notika 2014.gadā, un otrajā daļā publicēti septiņi referāti, kas tika nolasīti Eiropas Valodu dienas konferencē “Valoda tulkojumā” 2014. gada 26.septembrī. Bonusam pievienota tulkotāju diskusija, kas notika šai pašā konferencē.

Katrs no pieminētajiem tulkotājiem ir sevi parādījis un pierādījis ar spožiem tulkojumiem, un nebaidīšos teikt, ka ar viņu darba starpniecību latviešu valodas kultūrtelpā ienāk pasaules vēsmas. Valdis Bisenieks tulkotāju definē kā vidutāju, kompromisu meklētāju: “lai nebūtu svešas kultūras par daudz iekšā, bet, šo to iepilinot, lai justu tās valodas garu, zināmā mērā to veidu, kā tas oriģinālvalodā ir domāts”. Te nu parādās viena no sarunās apskatītajām tulkošanas problēmām – cik daudz tulkotājs ir tiesīgs mainīt oriģinālā, cik daudz pielāgot savai valodai un lasītāja sapratnei. Vai tulkot pēc burta vai būtības? Dace Meiere tulkotāju uzskata par amatnieku, amata meistaru, kurš ar galarezultu ir apmierināts tikai tad, ja teksts iekšēji šķiet gatavs, pabeigts. Meiere pagarā monologā aizstāv latviešu valodas tiesības attīstīties kā brīvību nesošai upei, kura nekontrolēti pati sev izlauž attīstības ceļu − “Es ļoti ceru, ka beidzot nāks kāda jaunā paaudze, kas rakstīs latviski tajā īstajā latviešu valodā, kurā cilvēki runā, nevis tādā ideālajā, izdomātajā valodas mūmijā, kura guļ stikla žarciņā ļoti skaisti ar krauklīšiem apkārt.” Es vispār sevi pieskaitu “Meieres atbalsta grupai”, bet šai viņas pozīcijai nepiekrītu − es aizstāvu “pirmspensijas latviešu valodas skolotājas”, kas čakli kopj valodiņu. Ilze Rūmniece vēlāk referātā saka: “Valoda ir kā dārzs − tā var pieaugt pilna ar dažādiem augiem, tomēr bez sakoptības/regulējuma aizaugs pamestībā un citu valodu uzbāzībā”. Par to runā arī Pēteris Jankavs, kuru uztrauc, ka, piemēram, Bliksenu pirms 20 gadiem saprata daudz lielāks lasītāju skaits − “Mēs [latviešu valodu] paši esam nonivelējuši un aizmirsuši labskanību un vārdu krājumu”. Jā, protams, latviešu valodā iztrūkst galma leksikas vai nav simtiem nosaukumu sniegam, taču man ir klusas aizdomas, ka arī tulkojot no latviešu valodas var rasties dažādas grūtības. Un katrai valodai ir savs neatkārtojams “smeķis”, par kuru tulkotājam ir sāpe, ka to nav iespējams pilnvērtīgi parādīt.

Varbūt es maldos, bet man palika iespaids, ka atdzejotāju mokas ir atšķirīgas no tulkotāju mokām. No vienas puses, atdzejotājs ir ieslodzīts pantmērā, bet, no otras puses, viņam tomēr tiek dots lielāks radošais lidojums un būtībā neviens neprasa precīzu tulkojumu. Guntars Godiņš saka: “Tev ir jārada, tev ir jārada šī atmosfēra, kas bieži vien ir daudz svarīgāka nekā teksts, kas rastos, tulkojot vārds vārdā.” Godiņa labo darbu sarakstā ir ārkārtīgi interesantais somu dzejnieces Heli Lāksonenas tulkojums, tulkots no somu dialekta lībiskā dialekta Vidzemes izloksnē, un jautājumu par dialektu pārvaldīšanu un izmantošanu darbā Rožkalne jautā visiem tulkotājiem. Silvija Brice teic, ka viņa neizmantotu izloksni tulkojumā, jo katrā valodā katrai izloksnei ir spilgts kultūrvēsturisks konteksts un izloksnes ir viens no “netulkojamo lietu” paraugiem. Brice uzskata, ka tulkotājs “pakaļrada” − atrod autora balsi un mēģina savā valodā salikt visu to pašu, ko viņš.

Tulkotāju plejādi noslēdz saruna ar Knutu Skujenieku, kurš valodās dzīvo kā zivs ūdenī, turklāt vēl paspēj sadzejot pats savus brīnišķīgos dzejoļus. Interesanti, ka gan Skujenieks, gan pārējie tulkotāji saka, ka tulkošanu tā īsti nemaz nevar iemācīties − vismaz ne mācību grāmatas izpratnē. Vienkārši sēdi un tulko, svīsti, mācies no piemēriem (Godiņš saka: “es studēju dzejnieku augstskolās”). Valodas izjūta katram ir dabas dota (vai nav dota), un tad jau sākas žonglēšana ar teksta jēgu, ideju un ārējo formu. Skujenieks interesanti stāsta par eposa “Teika par Igora karagaitu” tulkošanu (kopā ar Uldi Bērziņu). Piemēram, cenšoties rast veidu, kā attēlot arhaisko stilu, viņi lieto vārdu savienojumu “aizskriet vanagā”, “kliegt dzērvē” (nevis “”kliedza kā dzērve”), manuprāt skan skaisti. Skujenieka īpašā tēma ir tautasdziesmu atdzejošana, un viņš teic, ka latviešu tautasdziesmai tuvus radiniekus ilgos meklējumos tā arī nav atradis − leišiem ir lielāka tuvība ar rietumslāviem, drīzāk kopīgus momentus var atrast ar somiem un igauņiem. Tulkojot tautasdziesmas, jāpanāk nevis adekvāts, bet maksimāli līdzīgs efekts, kas nekad nav simtprocentīgi sasniedzams, bet censties vajag.

Otrā daļā sekojošie referāti bija interesanti, bet lielākā daļa diezgan specifiski. Patika, kā Andrejs Veisbergs sprieda par inteferenci (avotvalodas ietekmētas atkāpes no mērķvalodas normām), tikai svešvārdu bija tik daudz, ka bez vārdnīcas neiztikt. Bija vairāki centieni izklāstīt, kā Latvijā notiek tulkotāju sagatavošana, bet man šķiet, ka diskusija konferences izskaņā drīzāk pierādīja, ka teorija atrodas diezgan tālu no prakses un neviens nevar šajā jomā garantēt izcilu tulkotāju rašanos. Viss atkarīgs no topošā tulkotāja − ja tā būs viņa sirdslieta, tad viss notiks, būtu tikai tā mītiskā “valodas izjūta” un čaklums. Varbūt vienīgais būtu nepieciešama kāds organizēts atbalsts, lai tiktu pārmantotas tradīcijas retāku valodu zinātājiem, piemēram, no ungāru valodas latviski tulkojusi gandrīz tikai Elga Sakse, kurai mantinieka neredz. Kā arī vispār atbalsts tiem, kas pievēršas Latvijas tulkotāju vēl neapgūtām valodām.

Izmantojot izdevību, gribētu paust savu negatīvo attieksmi pret starpvalodu izmantošanu, kas īpaši tāda ir pret salīdzinoši populārām valodām. Kāpēc zviedru daiļliteratūra būtu jātulko ar angļu valodas starpniecību? Kāpēc atņemt darbu “zviedristiem”? Varbūt izdevējs domā, ka lasītājs jau neievēros un kāda starpība, ja tas ir tikai detektīvs vai lubenīte? Vispār jau ir starpība, un es diezgan lielu vērību pievēršu tulkojuma kvalitātei, un uzaicinu jūs visus nekautrēties tulkojumus lasīt kritiski, lai tulkotāji un izdevēji zinātu, ka tas mums, lasītājiem, ir svarīgi.