Sākums

Dženifere Vorsa “Izsauciet vecmāti!”(2013) un “Darba nama ēnas”(2015)

3 komentāri

Dženifere Vorsa. Izsauciet vecmāti! / Dženifere Vorsa; no angļu val. tulk. Sintija Zariņa. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Jennifer Worth. Call the Midwife. 2002)

Dženifere Vorsa. Darba nama ēnas / Dženifere Vorsa; no angļu val. tulk. Sintija Zariņa. – Rīga: Zvaigzne, 2015. (Jennifer Worth. Shadows of the Workhouse. 2005)

(Nu ko, palaidīsim tautā vēl vienu lingvistisko spazmu, kā teiktu Gundega un iespļautu aciņā, no kuras pati dzer.)

Turpinot tēmu par sievietēm 20.gs. 50.gados, sanāca izlasīt divas grāmatas par angļu vecmātes gaitām Londonā. Nevar tās īsti nosaukt par memuāriem, taču autore tiešām ir strādājusi par medmāsu un vecmāti Londonas tā laika nabadzīgākajā rajonā Īstendā, tādēļ tās būtu dēvējamas par atmiņām daiļliteratūras formā. Biju iedomājusies, ka vienkārši paņemšu palasīt kaut ko izklaidējošu “par dzīvi”, bet diezgan negaidīti pirmā grāmata man iepatikās tik ļoti, ka nopirku to sev mājas grāmatplauktam.  Autores valoda nav izsmalcināta, pārbagāta ar epitetiem, tomēr viņa spēj precīzi un gana tēlaini pastāstīt par varoņiem un notikumiem.  Kā jau mediķei, Vorsai nepiemīt lieka jūtināšanās par smagiem gadījumiem un lasītāja asaras spiešana, tomēr viņas dažbrīd vienkāršie apraksti, gandrīz kā fakta konstatācija, izsauc daudz lielāku līdzpārdzīvojumu par citiem – drāmas cienīgiem opusiem.

Nedomāju, ka es esmu vienīgā, kam par Anglijas medicīnisko aprūpi 20.gs. pirmajā pusē un agrāk bija krietni labāks iespaids. Vorsa raksta (diemžēl viņa nemin avotu), ka 19.gadsimta vidū nabadzīgā slāņu dzemdētāju mirstības rādītāji bija no 35-40%, bet jaundzimušo – apmēram 60%. Bērnu pieņēmējas bija neizglītotas, bet ārstam naudas, protams, nebija. 19.gs. 60. gados tikai 10% dzemdību (gadā to bija 1 250 000) piedalījās ārsts, un ārsti nebija ieinteresēti apmācītu vecmāšu ieviešanā. Pirmās par sieviešu veselību sāka rūpēties mūķenes, kas atvēra aprūpes namus nabadzīgajos rajonos, taču vēl ilgi pirmsdzemdību aprūpi uzskatīja par nelietderīgu. Tikai 1902. gadā pieņēma likumu par vecmātēm, un 1903.gadā sertificēja pirmo vecmāti. Dženifera Vorsa 20.gs. 50. gados arī sāka strādāt šādā klostera aprūpes namā, lai arī pati nebija mūķene. Viņas darba vieta bija Īstenda – Londonas nabadzīgais gals, kurā 19. gs. vidū tika uzslieti daudzdzīvokļu nami Londonas doku strādniekiem un viņu ģimenēm, bet 50.gados tie jau bija grausti, kurus bija smagi skārusi Otrā pasaules kara vācu bombardēšana. Cilvēki dzīvoja lielā saspiestībā, diezgan nehigiēniskos apstākļos, taču bērnu dzima daudz, jo kontracepcija netika izmantota. Vorsa apraksta kvartālus, kuriem teorētiski vajadzētu būt pamestiem, taču tur joprojām dzīvo cilvēki (lielā cūcībā) un zeļ dzertuves un bordeļi. Tai pašā laikā viņai kā vecmātei nekad nav bijis bail iet vienai tur, kur pat policisti iet divatā, jo Īstendas iedzīvotāji ļoti respektēja mūķenes un vecmātes un nekad tās neaiztika.

Autores medicīnas izglītība skaidri nojaušama ārstniecisko manipulāciju aprakstā – viņa neraksta vienkārši, ka varonim tika injicētas zāles, viņa precizē, kādas zāles, cik liela deva, kurā vietā un kāda būs gaidāmā reakcija. Vienā no pirmajām nodaļām autore lietišķi un prātīgi, ņemot par piemēru konkrētas sievietes dzemdības, izklāsta to norisi diennakts garumā, citā nodaļā viņa lasītāju informē, kā pareizi pieņemt tūpļa guļas dzemdības. Turklāt viņai to izdodas izdarīt korekti un informatīvi, šajā grāmatā nav nekādu šausmu stāstu, kurus nevajadzētu lasīt grūtniecēm. Vorsas stāstījumam kopumā ir tāds jauks, pozitīvs noskaņojums – īpaši tas attiecas uz dzemdību jautājumiem, un man pat šķiet, ka tas ir veidots speciāli, lai nevienu nesabiedētu, jo pat mūsdienās ārstniecības iestādēs dzemdības vienmēr nenorit gludi, kur nu vēl pirms 70 gadiem dzemdējot mājās.

Otrai grāmatai “Darba nama ēnas” saskaņā ar nosaukumu vajadzētu vēstīt par tādu kādreizējo nožēlojamo Anglijas institūciju kā darba nami, taču tās īsti neatbilst patiesībai. Grāmatu veido trīs daļas un tikai pirmā daļa stāsta par trim kādreizējiem darba nama bērniem un viņu likteņiem. Otrā daļa veltīta mūķenes Monikas Džoanas dzīvesstāstam, bet trešā – par autores satikšanos ar kādreizējo karavīru Džozefu Koletu, kurš mūža beigās palicis viens un priecīgs satikt kādu atsaucīgu dvēseli jaunās medmāsas personā. Jāatzīst, ka otrā grāmata zaudē pirmajai un vairāk šķiet, ka tie ir atsevišķi stāsti, kurus autore kādreiz dzirdējusi un vienkārši grib pierakstīt, lai par šiem cilvēkiem paliktu rakstīta liecība. Lasīt gan bija vērts un priecājos, ka iepazinu šo cilvēku dzīvesstāstus.

Mums izsniedza 3 atbilstoša izmēra kleitas, 12 priekšautus, 5 cepures un apmetni. Tika sniegti arī precīzi norādījumi, kā tas viss vienmēr jāvalkā. Medmāsu kleitas apakšmalai bija jābūt 38 cm no grīdas – ne vairāk un ne mazāk. Cepures, kas bija plakans, stērķelēts auduma gabals, bija jāsaloka un jāpiesprauž precīzā formā un lielumā. Priekšauti bija jāpiesprauž noteiktā vietā virs krūtīm un jāpielāgo kleitas garumam. Kurpēm bija jābūt īpaša modeļa apaviem ar auklām un gumijas zolēm, lai staigājot neradītu troksni. Zeķes bija melnas ar vīlēm. Jostas un uzpleči bija dažādās krāsās un norādīja, kurā kursā medmāsas studē. Dežūras laikā vienmēr bija jāvalkā pilns formas tērps.

Ja salīdzina padomju, amerikāņu un angļu grāmatas par sievietēm 20. gs. 50.gados, tad visbagātākā dzīve, protams, ir ASV un tur pat neparādās jautājums par bērna aprūpi – skaidrs, ka dzemdības notiek slimnīcā un galvenā problēma ir mātes distancētā attieksme pret bērnu, kas tiek pretstatīta “siltajai” melnādainajai auklei. ASV grāmatā netiek apskatīts jautājums par sievietes tikumību – kas notiek, ja neprecēta sieviete dzemdē bērnu, savukārt angļu un padomju grāmatās skaidri redzama atšķirība – Vorsa stingri uzsver neprecētas māmiņas skaudro likteni, bet Čižovas grāmatā vientuļā māte tiek pieņemta samiernieciski, lai arī sabiedrība vērīgi seko viņas gaitām. Un – tas man bija negaidīti priekš sevis – padomju fabrikas sievietes dzīve dažos aspektos bija labāka nekā Īstendas strādnieku ģimenes mātei (sociālo garantiju ziņā noteikti) un izvēles brīvības ziņā viņa bija priekšā pat amerikānietēm.

Grāmatu sērijā par vecmāti un Īstendu ir vēl trešā grāmata – Farewell to the East End. Ceru, ka latviešu izdevējs mūs iepriecinās arī ar to.

Advertisements

Džons Ērvings “Sidra nama likumi” (2004)

17 komentāri

Džons Ērvings. Sidra nama likumi / no angļu val. tulk. Ieva Lešinska. – Rīga: Jumava, 2004. (John Irving. The Cider House Rules (1985)).

Kad meklēju sev rudenīgo noskaņu grāmatu, “Sidra nama likumi” man šķita ļoti atbilstoša izvēle: kaut kas par aromātiskiem āboliem un lielu ābeļdārzu, uz kuru fona norisinās dramatiski notikumi tradicionālā amerikāņu ģimenē. Pa ausu galam biju dzirdējusi par bāreņu namu, bet tā likās tāda blakustēma. Tas, ka es smagi ieberzīšos abortu tēmā, man galīgi nebija padomā. Un arī tie ābolu audzētaji bija tālu no idilliskas pilnības.

Ja romānu vajadzētu raksturot ar diviem vārdiem – tas ir par atbildību un izvēli. Galvenais varonis Homērs Velss ir piedzimis Menas štata Svētā Mākoņa bāreņu patversmes slimnīcā. Viņu vairākas reizes neizdodas nodot adopcijā, līdz ar to viņš kļūst par bāreņu nama sastāvdaļu un galvenā ārsta Vilbera Lārča labo roku. Svētais Mākonis ir cilvēku pamests miests, reiz neliels kokrūpniecības centrs. Šeit notiekošo gan tikai ar lielu piespiešanos var nosaukt par svētu – netālu esošajā dzelzceļa stacijā katru dienu izkāpj vairākas sievietes ar pilnām dzemdēm, kuras grūši dodas kalnup, lai dzemdētu un pamestu kārtējo bērnu vai taisītu abortu, kas ASV tobrīd (starpkaru periodā) vēl ir aizliegts. (Un tāds būs vēl ilgi – abortus legalizē 1973. gadā.) Slimnīcas ārsts Lārčs dažādu savas dzīves notikumu rezultātā (kuri tiek smalki izstāstīti) ir izvēlējies palīdzēt sievietēm, lai kāds nebūtu viņu lēmums – viņš palīdz dzemdēt bāreņus vai taisa abortu un nevienai dvēselē nelien, nenosoda, tikai sniedz kvalificētu medicīnisku palīdzību, jo redz, ka kādam tas jādara. Lārčs ir iemācījis savu amatu arī jaunajam Homēram, tomēr tas abortus taisīt nevēlas; Lārčs neiebilst: „Nosodi, cik uziet. Taču tu nedrīksti nezināt, skatīties uz citu pusi, nespēt to izdarīt – ja nu tu savas domas mainītu.” Ērvings atklāj toreizējā sabiedrībā valdošo liekulību abortu jautājumā – visi zina, ka masveidā tiek taisīti kaktu aborti un sievietes pēc tiem mirst, tomēr morāle stāv pāri visam. Dakteris Lārčs raksta vēstules prezidentiem un viņu sievām, kuras nekad nenosūta, un argumentē savu nostāju: „Ja tiek gaidīts, lai cilvēki pret saviem bērniem izturas ar atbildības sajūtu, viņiem jādod tiesības izvēlēties, vai viņiem bērnus radīt vai ne.” Slimnīcas medmāsa īsi un precīzi ir noformulējusi arī manu viedokli šajā sensitīvajā jautājumā: “Sabiedrība, kas atbalsta aborta aizliegšanu ar likumu, ir sabiedrība, kas atbalsta vardarbību pret sievietēm.” (Un tas ir arī viss, ko es par to vēlos teikt.)

H.H. La Thangue. Cider Apples (1899)

H.H. La Thangue. Cider Apples (1899)

Kad Homērs iepazīstas ar jaunu pāri (arī ar to pašu abortu starpniecību) un aizbrauc tiem līdzi stradāt ābeļdārzā, viņš nonāk pilnīgi citā pasaulē. Tā arī ir viņa vēlēšanās – aiziet no bāreņu nama ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Ilgus gadus Homērs paliek pie ābelēm, augļkopības, sidra gatavošanas, par spīti daktera Lārča uzstājīgiem aicinājumiem viņš negrib būt ārsts, bet iedomājas apmānīt likteni. Viņš izvēlas dzīvot īpatnējā mīlas trijstūrī, kurā trīs cilvēki ir varbūt pat pārāk atbildīgi – viņi labāk ir trīs pa pusei laimīgi mīļākie, bet ne divi laimīgi un viens nelaimīgs.

Ir gluži dabīgi gribēt, lai cilvēks, kuru mīli, darītu to, ko tu gribi vai kas, tavuprāt, viņam nāktu par labu, taču tev jāļauj notikt, kam jānotiek. Tu nedrīksti iejaukties to cilvēku dzīvē, kurus mīli, vairāk nekā to, kurus nepazīsti

Grāmata ir bieza un par visu tiek izstāstīts smalki (es nezināju, ka somaiņu mātītēm ir divas vagīnas un grāvenšteini vislabāk der ābolu pīrāgiem, nemaz nerunājot par ginekoloģiskiem smalkumiem, kurus labāk nemaz nezināt). Te ir daudz smalku un piņķerīgu notikumu, kuri kopā veido unikālo dzīves mozaīku un pamatīgi izskaidro, kāpēc varoņi pieņem tieši tādus lēmumus un dzīvo tieši tādas dzīves. Varbūt tādēļ mīlas trijstūris garu gadu garumā liekas neizbēgama simbioze, bet daktera Lārča ikdienas atslodze ar ētera masku uz sejas – cilvēciska izdzīvošanas sastāvdaļa. Starp citu, šī ir kārtējā grāmata, kurā tiek lasīts priekšā Dikenss – dakteris Lārčs, savdabīga humora iedvesmots, ir izvēlējies zēniem katru vakaru lasīt nodaļu no “Dāvida Koperfīlda”, bet meiteņu guļamistabā tiek lasīta Brontē “Džeina Eira”. Vismaz beigas šīm grāmatām ir laimīgas, dažiem bāreņiem arī.

„Sidra nama likumi”ir romāns ar daudziem jautājumiem, uz kuriem būtībā nav viennozīmīgu atbilžu. Lai arī cilvēki izdod likumu krājumus un izveido tiesas, tomēr dzīves likumi ir jārada katram pašam – nav svarīgi noteikumi, kas tiek piesprausti sidra namā pie sienas, jo īstos noteikumus nosaka tie, kas dzīvo šajā sidra namā. Katram pašam ir sava dzīve, sava izvēle, sava atbildība un sirdsapziņa.

Monika Dikensa “Viens pāris kāju” (2004)

Komentēt

Monika Dikensa. Viens pāris kāju: romāns / no angļu val. tulk. Ligita Azovska. – Rīga: Jumava, 2004. – (Jumavas klasika). (Monica Dickens. One Pair of Feet (1942))

Monikas Dikensas (1915-1992) vārdu es ievēroju, pastaigājoties pa angļu emuāriem. Likās simpātiska un, ieraugot grāmatu latviski, paņēmu lasīt. Divos vārdos – neesmu vīlusies. Grāmata stāsta par angļu aukles piedzīvoto Otrā pasaules kara sākumā, strādājot kādā slimnīcā Londonās tuvumā. Monika Dikensa apraksta savu personīgo pieredzi, jo, karam sākoties, viņa tiešām pieteicās aukles (pēc mūsu saprašanas – sanitāres) darbam.  Kaut gan romāns stāsta par slimnīcas ikdienu, tas ir gaišs un asprātīgs. Autorei piemīt labas spējas zobgalīgi raksturot gan notikumus, gan cilvēkus:

Fanija Adamsa bija nakts maiņas vecākā māsa – kaulaina sieviete, gaišbrūnu ādu, kas klusiem soļiem ložņāja apkārt pa slimnīcu ar tādu kā indes zobu mutē. (..) Adamsa bija ļoti gara un savā formas tērpā izskatījās pēc dzelzs kolonnas, jo viņai nebija nekādu izliekumu un priekšauts neizspiedās uz priekšu kā citām, bet nokarājās kā stīva caurule.

Lai arī romānā ironija valda pāri visam, tomēr Dikensa iemet arī pa kādai nopietnai notij. Par kādu pārāk darbā iegrimušu māsu viņa raksta:

Ir nomācoši redzēt, ja kāds aizmet projām savu jaunību gandrīz nenovalkātu. Tas parasti nozīmē, ka šie cilvēki daudz vēlāk mēģina to uzvilkt atkal, kad tā vairs viņiem galīgi nepiestāv.

Rakstot par Moniku Dikensu, protams, vienmēr min, ka viņa ir Čārlza Dikensa mazmazmeita, un šajā gadījumā mūza nav atpūtusies, bet izveidojusi gana cienījamu pēcteci.  Pirmais viņas romāns – One Pair of Hands (1939) – stāsta par viņas pieredzi pavāres darbā un esot stila ziņā līdzīgs manis lasītam. Tam sekoja daudzi citi. 1951.gadā viņa aizprecējās uz ASV, kur aktīvi darbojās labdarības organizācijās. 70-tajos gados viņa sarakstīja ļoti populāru bērnu romānu sēriju Follyfoot pony series, kuru vēlāk ekranizēja.  Ekranizēts ir arī “Viens pāris kāju” (The Lamp Still Burns, 1943).

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) laba stila angļu humors – ne par saldu, ne par melnu;

2) medicīnas romānu cienītājiem – interesantas ir gan tā laika slimību ārstēšanas metodes, gan angļu slimnīcas iekšējais reglaments (armijas cienīga tīrība un kārtība, piemēram, nedrīkstēja staigāt bez stulbām un absolūti nepraktiskām baltām aprocēm (sk. foto));

3) romānā karš gan ir ļoti dziļā dibenplānā, tomēr var nojaust Anglijā valdošo atmosfēru un cilvēku noskaņojumu.

Nobeigumā vēlreiz gribētu citēt Dikensu:

Sievietes nav radītas, lai dzīvotu barā, ja nu vienīgi harēmos. Viņas tā uzpūš mazo pasaulīti, kurā dzīvo, ka beidzot tā aizēno visu pārējo. Vīrieši savu dzīvi pamanās salikt atvilknītēs: darbs, mājas dzīve, mīlas dēkas, atpūta, bet sievietes dzīve parasti ir tikpat nesakārtota kā viņas rakstāmgalds. Viņa vai nu nespēj koncentrēties kaut kam vienam, vai arī piebāž kādu no atvilktnēm tā, ka tās saturs iespiežas arī apkārtējās.

Es Dikensai pilnīgi piekrītu (man gan ir salīdzinoši ļoti kārtīgs rakstāmgalds), tikai gribētu piebilst, ka vīriešiem dzīvot viendzimuma baros ir tikpat neveselīgi. Daba tomēr zina, ko dara.

Татьяна Cоломатина “Акушер-Ха!”

Komentēt

Татьяна Cоломатина “Акушер-Ха!” Mосква: Яуза-пресс, 2009.

Grāmatu paņēmu lasīt, jo krievu forumos bija par to labas atsauksmes .Tatjana Solomatina (1971) ir ārste, ginekoloģe, kura desmit gadus nostrādājusi lielas slimnīcas ginekoloģijas nodaļā. Par šo laiku arī ir šī grāmata – smieklīgi stāstiņi par ginekoloģiskiem un dzemdību notikumiem lielā slimnīcā. Valoda ir netulkojama, daudz visādu izteicienu, jocīgu citātu, žargona. Kad viņu, jaunu internu nozīmē strādāt uz ginekoloģijas nodaļu, bet viņa šaubās par izvēli, kolēģis viņai saka: “Ты будешь отличным акушером-гинекологом, помяни моё слово. Характер у тебя кровавый, человек ты хороший, хоть и сука редкостная.” Smieklīgs teksts, lai arī pieņemu, ka cilvēkiem, kas pārāk nopietni uztver ārsta profesiju un īpaši ginekoloģiju, viņas melnais humors un vaļīgā runa varētu būt nepieņemama. Tomēr visam cauri jūtas viņas nopietnā attieksme pret savu profesiju (kā nekā zinātņu kandidāte), un viņa paspēj pastāstīt arī daudzas nopietnas lietas, jo – “нигде и никога люди не раскрываются так, как перед лицом рождения и смерти.”

“Акушер-Ха!” ir krājums, kurā apvienoti divi stāstiņu cikli, ludziņa un stāsts (viss, protams, par ārstu tēmu).Vietumis var smieties līdz asarām, vietumis nopietni aizdomāties.

3 iemesli, kāpēc lasīt:

1) uzlabo garastāvokli, lielisks humors (ne smalkām dvēselēm);

2) krāšņa krievu valoda, viegli lasīt;

3) noformulēts ārsta viedoklis par daudzām svarīgām lietām: grūtniecēm stāties uzskaitē, dzemdēt slimnīcā, par sievietes tiesībām izvēlēties dzemdēt vai nē, par siltu drēbju valkāšanu ziemā, par ģimenes dzemdībām utt. Interesanti.

Ir iznācis turpinājums “Акушер-Ха! Вторая (и последняя)”