Sākumlapa

Alvis Hermanis “Dienasgrāmata 2015/2016” (2016)

11 komentāri

Alvis Hermanis. Dienasgrāmata 2015/2016. – Rīga: Neputns, 2016.

hermanis_dienasgr2016Teātra un operas režisora Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata” nav viegli aprakstāms daiļdarbs. Es to izlasīju, pēc tam meklēju citātus un netīšam izlasīju otrreiz. Varbūt tas nemaz nebija netīšām, jo Hermanis ir diezgan pretrunīgs cilvēks un es pūlējos saprast, kā tas viss apvienojas vienā cilvēkā. Var just, ka viņam patīk kontrolēt situāciju – pat grāmatu par sevi viņš neuztic rakstīt nevienam citam, tikai sev. Protams, arī autobiogrāfiska grāmata ir vajadzīga, taču − vai aiz tādas pozīcijas neslēpjas bailes no tā, ka kāds varētu paust savu viedokli un laist tautās režisora nekontrolētu Alvja Hermaņa tēlu? Vai vispār cilvēkam ir iespējams izkāpt no sevis un nolūkoties situācijā no malas, vēsi izvērtējot savu rīcību? Es domāju, ka ne jau dienasgrāmatā un ne jau pašam.

Hermaņa dienasgrāmatā paustie viedokļi varētu būt interesanti pat tiem, kas varbūt redzējuši tikai pāris izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, jo režisors ir gana aktīvs sabiedriskajā dzīvē, dažreiz paužot pat apzināti provokatīvu viedokli. Man patika arī dienasgrāmatas valoda, jo tā ir skaidra, tieša, varbūt vietumis apzināti vienkāršota. Pirmais ieraksts ir veikts 2015. gada 27. jūlijā, pēdējais − 2016. gada 27.jūnijā. Iespējams, ka režisora vēlmi izpausties rakstiski ir veicinājusi LTV filma “Režisors Alvis Hermanis. Eiropas pēdējais romantiķis” (pieejama šeit), kas tika rādīta 2016. gada aprīlī, bet sākta filmēt jau 2015. gada vasarā. Filmu varētu uztvert kā grāmatas pirmās puses vizuālo pielikumu – skatītājs redz Hermani ar ģimeni un iestudējot izrādes Rīgā, Vīnē, Parīzē, Zalcburgā. Nav nozīmes uzskaitīt Hermaņa pārvietošanās ģeogrāfiju, tā ir nerimstošā kustībā − varbūt pat nedaudz izbrīna, ka viņš tikai tagad raksta dienasgrāmatu, jo būtu saprotama vēlme fiziski fiksēt laiku un telpu, kas apkārt tik strauji mainās.

Ja uz grāmatu paskatās no neliela laika atstatuma, tad paliek iespaids par rūpīgi iestudētu izrādi − te ir labi, trāpīgi citāti par dzīvi un teātri, samērīgās devās personīgā dzīve un darba process, ik pa laikam dienasgrāmatā parādās kāda pasaules slavenība. To visu kopumā ir interesanti un raiti lasīt, tomēr šobrīd man šķiet, ka es esmu izlasījusi tādu “parādes” dienasgrāmatu, bet īstā joprojām ir noslēpta zem Hermaņa spilvena un pa to plosās dēmoni un lidinās sapņu fejas. Lai gan − par to sūdzēties nevar, jau sākumā Hermanis paziņo, ka “šī nebūs gluži īsta dienasgrāmata”. Tai pašā laikā ir viena ir viena iezīme, kas skaidri parādās visā grāmatā un, šķiet, ar šo vārdu varētu raksturot pašu Hermani − tā ir ‘pretruna’. TV filmā vācu aktrise saka, ka Hermanis uz mēģinājumiem vienmēr nāk ļoti sagatavojies, savukārt grāmatā Hermanis raksta, ka “nekādā gadījumā nedrīkst gatavoties mēģinājumiem un ierasties ar gatavu plānu, ko piedāvāt aktieriem.” Virspusēji skatoties, tas neiet kopā, tomēr lieliski parāda iepriekš Hermaņa izklāstīto teātra organizācijas koncepciju, ko viņš tika ieviesis, kad 1997. gadā kļuva par Jaunā teātra direktoru − savienot disciplīnu un spontānu improvizāciju. Režijas kontekstā es to saprotu kā režisora noteiktu rāmi, definētu telpu, kurā aktierim tiek ļauts radīt, vienlaikus delikāti kontrolējot, lai process neaiziet neceļos (tā ir mana versija par tēmu). Kā zināmu pretrunu es uztveru arī Hermaņa paziņojumu, ka mēģinājumiem nav jābūt gariem (“es neticu gariem mēģinājumiem”). Un kā tad ar izrādēm? Kad skatītājs nosēž sev stīvas ķermeņa daļas neērtajos JRT krēslos? Es balsoju arī par normāla garuma izrādēm.

Režisors Alvis Hermanis (foto: LETA)

Režisors Alvis Hermanis (foto: LETA)

Ja kas man nepatīk izlasītajā, tad tā ir lieta, kas man nepatīk principā un es to cenšos nīdēt arī savos uzskatos − deklaratīvi, vispārinoši paziņojumi − un tādu tekstā ir gana daudz. (Tie ir jau iepriekš pieminētie “trāpīgie citāti”, kas labi izklausās, bet jēdzieniski ir patukši.) Piemēram: “Aktieri dažreiz ir kā sievietes. Viņiem ir svarīgi izrunāties ar kādu, kas viņus uzklausa.” (Vai tiešām vīriešiem tas nekad nav vajadzīgs?) Vai arī − “Visi mūsu saziņas kodi ir kļuvuši standartizēti, un cilvēciskās reakcijas, sejas izteiksmes, intonācijas un pat emocijas vairs nenāk spontāni, bet tiek it kā apzīmēti ar noteiktu zīmi.” (Zināt, arī pirms 100 un 500 gadiem cilvēku starpā eksistēja ‘saziņas kods’ vai, teiksim, etiķete, un cilvēku savstarpējās attiecības bija vēl formālākas un sasaistītākas.)

Protams, ka iedomātais disputs ar Hermani ir patīkams, jo vienmēr ir jauki strīdēties ar domājošu cilvēku. Tai pašā laikā man tomēr gribētos, lai Hermaņa kungs būtu izlasījis un apdomājis kādu biezu pasaules vēstures grāmatu, kā arī politikas filozofijas vispārīgais kurss nenāktu par ļaunu. Citādi man tā galēji konservatīvo uzskatu klāstīšana izskatās jau pēc intelektuālas tuvredzības. Vismaz jēdziena ‘feminisms’ konsekventa lietošana negatīvā nozīmē noteikti neliecina par sapratni, ko īsti šis termins nozīmē (tā gan ir ierasta lieta Hermaņa vecuma vīriešiem). Tā bija jauka sakritība, ka šogad Alvis Hermanis tika uzaicināts pasniegt gada balvu labākajai sportistei − domāju, ka viņš ir gana gudrs, lai saprastu, ka bez feminisma kustības sievietēm nekādas sporta balvas nebūtu un labākajā gadījumā viņas sēdētu tribīnēs ka rātnas aitas.

Ja es pareizi esmu sapratusi, tad šobrīd grāmata ir izpirkta, un tas tiešām priecē, ka cilvēkiem šķiet saistošs mūsdienu intelektuāļa viedoklis. Mani grāmata patiesi ieinteresēja un ceru, ka godātais režisors turpinās pierakstīt savas dzīves gaitas un labākās domas.

Lilianna Lungina “Parindenis” (2012)

2 komentāri

Lilianna Lungina. Parindenis: Lilianna Lungina stāsta par savu dzīvi Oļega Dormana dokumentālajā filmā “Parindenis” / no krievu val. tulk. M. Poļakova. – Rīga: Jānis Roze, 2012. (Подстрочник. Жизнь Лилианны Лунгиной, рассказанная ею в фильме Олега Дормана. 2009)

parindenis-cover.inddMeditējot uz savu lasāmo grāmatu kaudzi, es ieraudzīju izdevumu, kura apraksts ļoti līdzinājās nupat lasītajai Freimanes “Ardievu, Atlantīda”. Valentīna Freimane un Lilianna Lungina ir vienaudzes, ebrejietes, un abas jau cienījamā vecumā stāsta (tieši — stāsta) savas atmiņas. Dīvainā kārtā, lasot grāmatu, sakritību atklājās aizvien vairāk, tādēļ bija vēl jo interesantāk lasīt un salīdzināt ebreju meiteņu dzīvesstāstus Latvijā un Padomju Krievijā.

Lilianna Lungina (1920-1998) bija pazīstama tulkotāja, inteliģents un gudrs cilvēks, visu mūžu nodzīvojusi kopā ar Semjonu Lunginu, pazīstamu kinoscenāristu, izaudzinājusi divus dēlus, viens no tiem — kinorežisors Pāvels Lungins. No Lunginas tulkojumiem vispopulārākie bija Lindgrēnes darbu krieviskojumi — vispirms Karlsons, tad Pepija un Emīls. Lungina pati gan bija franču valodas speciāliste, tulkoja arī no vācu valodas, tomēr, kā viņa pati saka, šajās valodās pietika arī krievu tautības tulkotāju, ebrejiem vajadzēja tulkot no retākām valodām.

Ja Lunginas stāstījumā turpina vilkt paralēles ar Freimanes dzīvi — abas meitenes piedzima ebreju ģimenē, kurā tēvs bija nopietnais, atbildīgais balsts, bet māte — šarmanta dzīves māksliniece. Gan Valentīnai, gan Liliannai bija netradicionāla bērnība, kurā vienīgajam bērnam tika veltīta liela mīlestība, bet vienlaikus arī liela uzticēšanās, uztraucoties par meitas izglītības kvalitāti, bet neierobežojot radošo garu.  Liliannas tēvs strādāja padomju ārlietu resorā, un 1925. gadā Markoviču ģimene pārcēlās uz Berlīni. 1930. gadā tēvs izdomāja aizbraukt uz Maskavu, bet atpakaļ vairs netika palaists — ģimene būtībā izjuka, mamma ar Ļiļu aizbrauca dzīvot uz Parīzi. Tomēr 1934. gada maijā, par spīti visiem brīdinājumiem, viņas atgriezās dzimtenē pie tēva, un pirmais iespaids Liliannai bija graujošs: “Es tur [stacijā] stāvēju zilā mētelī ar teju sudraba vai zelta pogām un karakula apkakli, un man priekšā — viss melns, skrandas.” Ļiļa nonāca brīnišķīgā eksperimentālā skolā, un ar laiku dzīve sakārtojās (vairāk pārtikas, labāka apgāde, brīvāks gars), tomēr 1937. gadā jau palēnām sākās Staļina “tīrīšanas”. Visi tika turēti aizdomās par pretvalstisku darbību, arī Ļiļas tēvs.

Bailes ir sajūta, ko grūti iztēloties, ja pats neko tādu neesi izjutis; tās nekad tevi nepametīs, ja reiz esi tās pieredzējis, tomēr iztēloties ir grūti. (..) Iespējams, tas ir viens no visspēcīgākajiem stresa stāvokļiem: kad tu nezini, kas ar tevi notiks — pēc minūtes, pēc stundas nākamajā dienā.

Stāstījuma gaitā Lungina piemin daudzus cilvēkus, dažādus faktus (kā noskaidroju recenzijās, ne visi ir precīzi, daži pat klaji sagrozīti), tomēr grāmatas lielākā vērtība varētu būt tā laika emocionālā noskaņojuma portretējums. Pagātnes notikumi iegūst pavisam citu nokrāsu, kad uzzina, kā cilvēki mēnešiem sēdēja un katru nakti (jo parasti nāca naktīs) klausījās piebraucošas mašīnas skaņās, trepju telpas trokšņos, lifta čīkstoņā: pie kurām durvīm klauvēs šoreiz? Pa Maskavu klīda čuksti par prāvām, nošautajiem. Ļiļas tēvam palaimējās nomirt savā nāvē, tīrīšanas norima, tomēr cilvēkos iesētā baiļu sēkla auglīgi zēla visus padomju gadus.

Valentīna Freimane Rīgā savas tautības dēļ trīs gadus slēpās no fašistiem, savukārt paradoksālā kārtā arī pretējā puse kara laikā attīstīja antisemītismu – padomju armijā ebreji reti tika paaugstināti vai apbalvoti. Pēc kara tas kļuva par vispārēju parādību, krievu patriotismu būvēja ar iekšēja ienaidnieka tēla palīdzību. Tā kā 1948. gadā izveidotā Izraēla nekļuva par PSRS satelītvalsti, tad ebreju inteliģenci bija visvienkāršāk pasludināt par pašlabuma meklētājiem un ārzemju aģentiem. Bija vairākas akcijas: cīņa ar bezdzimtenes kosmopolītismu (1948-1953), ebreju ārstu lieta (1952-1953), kas gan pēc Staļina nāves pieklusa, tomēr antisemītisms visu padomju laiku būtiski ierobežoja ebreju iespējas.

Liliannai Lunginai dzīvot padomju vidē palīdzēja vīrs un draugi; viņa stāsta, ka vispār dzīvojuši tādā īpatnējā, teatrālā noskaņā, vienmēr kādi joki un āzēšanas. Rakstnieks Voinovičs atceras, ka Lunginu māja bija vienmēr atvērta visiem, tajā visu dienu nāca ciemos: ēda, dzēra, biedrojās, ar katru aprunājās; šajā mājā varēja satikt visus tā laika literātus, teatrāļus un kino cilvēkus. Inteliģence turējās kopā un centās uzturēt cilvēciskumu, lai arī ik brīdi atkal nācās vilties kādā režīma pakļautā līdzbiedrā.

Psihes deformācija, personības iznīcināšana ir kaut kas nelabojams. Pilsoņu kara, kolektivizācijas, masu slepkavību un pēc tam baismīga kara rezultātā mainījās nācijas ģenētiskais fonds. Bojā gāja labākie, godīgākie, drosmīgākie, lepnākie. Lai izdzīvotu, vajadzēja pielāgoties, melot un pakļauties.

Tradicionālā vēsture bieži runā ar sausiem faktiem un cipariem, bet atstāj novārtā cilvēku motivāciju, rīcības pamatojumu, kas bieži nav izskaidrojams bez sabiedrības un konkrētu indivīdu emocijām, sajūtām. Lunginas grāmatā var atrast plašu emociju gammu: traģiski zaudējumi, brīnumainas tikšanās, nežēlīga nodevība, laimīga mīlestība. Kā saka Lilianna Lungina: “Dzīve ir traka, un tomēr skaista. Tā ir traka, baiga, briesmīga, bet reizē arī skaista, un es tomēr domāju, ka dzīvē labā ir vairāk nekā ļaunā. Vairāk nekā briesmīgā. Es par to esmu pārliecināta. Vismaz mana pieredze tā māca.”

Valentīna Freimane “Ardievu, Atlantīda!” (2010)

5 komentāri

Valentīna Freimane. Ardievu, Atlantīda! / sadarbībā ar Guntu Strautmani. – Rīga: Atēna, 2010.

Freimane_ArdievuMan piemīt tāda neliela māņticība, kas klusībā vēlas jaunā gada pirmo grāmatu īpaši labu. Tādēļ nopriecājos, ka zirdziņš, kas nosacīti tika iegriezts virs manas mājaskaudzes nelasītajām grāmatām, apstājās pie “Ardievu, Atlantīda!”. Kinozinātnieci Valentīnu Freimani es atceros no TV raidījumiem kā ļoti simpātisku un erudītu kundzi, par kuras atmiņu grāmatu nu jau vairākus gadus lasu tikai tās labākās atsauksmes.

Valentīna Freimane ir dzimusi 1922.gadā Rīgā. Viņas tēvs bija veiksmīgs jurists, specializējies starptautiskajās tiesībās, bet māte — šarmanta dzīves māksliniece, ģimene dzīvoja brīžiem Rīgā, brīžiem Berlīnē, pa vidam arī Parīzē. Valentīnai bija laimīga, lai arī neordināra bērnība un pusaudžu gadi, bet jaunību pāragri pārcirta Otrais pasaules karš. Visa Valentīnas ģimene un tuvinieki tika nogalināti Rīgas geto 1941. gada nogalē, bet viņai pašai izdevās izglābties un turpmākos trīs gadus pavadīt slēpjoties pie dažādiem cilvēkiem. Valentīna Freimane uzskata, ka savu mūžu var sadalīt septiņās atšķirīgās dzīvēs, kuras vieno tikai viņa pati. “Ardievu, Atlantīda!” stāsta par viņas pirmo un otro dzīvi — bērnību un agro jaunību.

Memuāru pirmā daļa veltīta autores bērnībai, kura šķiet ar tādu kā zelta maliņu apvilkta – laikmetam neraksturīga liberāla audzināšana, dažādu tautību auklītes, dzīve dažādās valstīs, tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, labāko skolu izvēle utt. Vecāku mīlestība nav ierobežojoša, dogmatiska, kas Valentīnas gadījumā ļauj augt kā puķei rūpīga dārznieka koptā dārzā. Kad Valentīnas mātei kāda tenku vācele cenšas iedzelt, ka meita redzēta sliktā sabiedrībā, māte lepni atteic: “Kur ir mana meita, tur vienmēr ir laba sabiedrība!” Savukārt tēvs jau no desmit gadu vecuma meitai ir atvēris kontu Brīvības bulvāra grāmatnīcā, kur drīkstēts pirkt visu, ko sirds kāro.

Autore uzskata, ka daudz vērtīgāk ir audzināt jauno cilvēku brīvi attīstot visas bērna augošās personības spējas, daudz neprātojot par to noderību praktiskajā dzīvē, pavērt bērnam pēc iespējas plašu garīgo apvārsni, lai viņš nākotnē pats izlemj savu dominanti. Man ir simpātisks autores skatījums, kas cilvēku nevērtē pēc konkrētiem sasniegumiem, bet priekšplānā ir viņa patības kvalitātes, kas, protams, vēlāk izpaužas arī darbībā. Naudai un mantai ir tikai otršķirīga vērtība, kas palīdz vieglāk pārlaist trūcīgus laikus. Iespējams, ka Freimanes bērnības atmiņas var šķist pārāk saulainas, tomēr, pirmkārt, laimīgā ģimenē tās nevar būt citādas, otrkārt, arī man pašai, pētot vecvecāku fotogrāfijas no starpkaru perioda, ir radies iespaids, ka viņiem ļoti patika svētki, pikniki un viesības — un cilvēki bildēs ir tādi priecīgi un laimīgi, it kā beidzot atguvušies pēc Pirmā pasaules kara, labākas nākotnes gaidās.

valentina freimane

Valentīna Freimane

Lai arī pastarpināti, bērna acīm, tomēr lasītājam tiek sniegts ieskats gan Latvijas laika sabiedrībā, gan Vācijas noteiktu aprindu sadzīvē. Rīgas mājas allaž dūca kā bišu strops. Ģimenes ir liela, klāt nāk vēl vesels pulks dažādu tautību draugu un paziņu, tiek runāts gan vācu, gan krievu, gan latviešu valodā. Autore savu bērnību nosauc par pasargātu un tikai teorētiski nojauš par pasaulē pastāvošo judofobiju un antisemītismu. Pieaugušie, protams, atzīmē, ka vācbalti, Baltijas ebreji, krievi un latvieši dzīvo relatīvi nošķirtās kopienās, tomēr asi konflikti nepastāv.

Pirms 1941. gada vasarā Rīgu okupē hitlerieši, veselais saprāts teic: ebrejiem jābrauc prom! Tomēr Valentīnas ģimene vilcinās kopā ar Sarkano Armiju atkāpties uz valsti, kura drīzāk saistās ar kādu antipasauli. Par masveida ebreju slepkavošanu vēl nekas nav zināms — neviens nevarēja iedomāties, ka jau gada beigās Rīgas geto tiks nošauti gandrīz 30 000 ebreju. Valentīnu Freimani liktenis pasaudzēs, bet ne viņas tēvu, māti, vecvecākus un tantes ar mazajiem brālēniem. Pēc kāda laika tiks apcietināts viņas pirmais vīrs, kurš vēlāk cietumā mirs, bet Valentīnai atliks paļauties uz svešu ļaužu žēlastību vairāku gadu garumā. Viņas slēpšanā piedalījās vairāki desmiti cilvēku un galvenais — perfer et obdura, izturēt un noturēties.

Iespējams, ka grāmatas pirmo daļu interesantāk būs lasīt tiem, kam ir interese par starpkaru periodu Latvijā, kā arī kaut ko izteiks visi tie kultūras darbinieku uzvārdi, kurus nosauc Freimane. Savukārt, otrā daļa uzskatāmi parāda Otrā pasaules kara vēstures dzirnu nežēlīgo malumu. Skumji ir domāt, kāda varētu būt Latvija šodien, ja nebūtu iznīcināta unikālā, daudzkulturālā Latvijas vide. Baltvācu, krievu inteliģences, iznīcināto ebreju un izvesto latviešu vietā atnāca mazizglītoti pašlabuma meklētāji, kuri ar spēku lika sekot uzspiestām vērtībām un svešiem elkiem.

Valentīna Freimane savas atmiņas ir rakstījusi ilgi, jo atcerēties ir smagi. Pirmos desmit gadus pēc kara viņa neatļāva sev domāt par pagātni, centās dzīvot citā vidē un sabiedrībā. Es biju jauns cilvēks ar lielu potenciālu – daudz enerģijas, ar prieku metos jaunās zināšanās, visu ātri apguvu. Ar laiku paguru. Bet goda lieta bija – nedrīkst ļaut sevi iznīcināt. Es dzīvoju daudzu bojā gājušo vērtīgo cilvēku vietā. Tas ir pienākums. Ar mierīgu sirdsapziņu varu dzīvot tikai tad, ja dzīvoju godam (“Diena”, 2011. g. 14. janv.). Bez rūgtuma un sevis žēlošanas Valentīna Freimane ir izstāstījusi skaistu un stipru stāstu, lasītājam atliek tikai mācīties no pagātnes un izdarīt secinājumus, lai neatkārtotu iepriekšējo paaudžu kļūdas.