Merilina Robinsone “Gileāda” (2009)

Merilina Robinsone. Gileāda / no angļu val. tulk. Maija Andersone. – Rīga: Dienas Grāmata, 2009. (Marilynne Robinson. Gilead. 2004)

Džons Eimzs ir 77 gadus vecs mācītājs, kuram ārsts pateicis, ka viņa sirds ilgi vairs nevilks. Tādēļ 1957. gadā viņš raksta piezīmes savam septiņgadīgajam dēlam, lai kādreiz, tālākā nākotnē, viņa dēls varētu iepazīt savu tēvu jau kā pieaudzis cilvēks.

Kad dzīve rit ikdienišķās sliedēs, ir grūti atcerēties būtisko. Ir tik daudz lietu, kuras mums nenāk ne prātā kādam stāstīt. Un domāju, ka tās varētu būt lietas, kas mums pašiem visvairāk nozīmē un kas pat mūsu bērniem būtu jāzina, lai varētu teikt , ka mūs pazīst.

Es neesmu reliģiozs cilvēks, tomēr brīdis pirms Lieldienām bija ļoti piemērots, lai beidzot izlasītu grāmatu, kurā nopietni, bet ne nomācoši, tēvišķi, bet ne didaktiski, tiek runāts par ticību un piedošanu. Lai arī jūtos ļoti tālu no autores aprakstītās grāmatas vides, vecā mācītāja pārdomas lielākoties ir vispārcilvēciskas, arī nereliģiozus cilvēkus uzrunājošas. Eimza atmiņas vienā ķedītē savij viņa vectēvu, tēvu un viņu pašu. Viņi visi ir bijuši mācītāji mazajā pilsētā Gileādā, Aiovas štatā, un mācītāja darbs, kā jau daudzviet, te nav tikai amats, bet pastāvīga rūpē par draudzes locekļiem. Eimza vectēvs mūža beigās to saprata burtiski un atdeva prom no mājas pilnīgi visu, ko varēja izvilt no Eimza vecākiem. Pats Eimzs jaunos gados zaudēja sievu un meitiņu un savu naudu tērēja grāmatām, baznīcai un labdarībai; viņš nebija plānojis mūža beigās satikt savu mīlestību un vēl pieredzēt piedzimstam bērnu. Tagad viņu moka domās par to, kā gan pēc viņa nāves iztiks viņa sieva un dēls.

… jebkuram tēvam, it īpaši vecam, galu galā bērns būs jāatstāj tuksnesī un jāuztic Dieva gādībai. Tā var likties gandrīz kā cietsirdība – viena paaudze rada nākamo, bet vecāki saviem bērniem spēj dot tik maz un pat vislabākajos apstākļos nevar garantēt drošību.

Eimzs visu mūžu ir rakstījis sprediķus, viņa vienatnība pie baltas lapas ir bijusi kā zāles pret vientulību, un tagad viņš ir izrēķinājis, ka kopā ir uzrakstījis 67 500 lappuses. Vai vajadzētu priecāties par Eimzu vai žēlot viņa baznīcēnus? Bet viņš ir dzīvojis dievbijīgus, sakārtotus gadus, lai arī – atskatoties tie varētu likties kā gara, rūgtuma pilna lūgšana, kas beigās tomēr uzklausīta. Nav grūti nojaust,ka savu sievu Lailu un dēlēnu Džons Eimzs dievina un bieži izskan klusa vēlme, lai viņi būtu viņu satikuši kā spēka pilnu, rosīgu vīru. Tai paša laikā viņš nenožēlo, ka ir gaidījis un beidzot dzīves izskaņā ir iepazinis īstu mīlestību.

Varētu domāt, ka es salīdzinu kaut ko lielu un svētu ar kaut ko nenozīmīgu un ikdienišķu, tas ir mīlestību uz Dievu ar laicīgu mīlestību. Bet es tās neredzu kā divas atšķirīgas jūtas. Ja varam tikt dievišķi pabaroti ar kumosiņu un dievišķi svētīti ar pieskārienu, tas ārkārtīgais prieks, kādu mums sagādā viena seja, noteikti var mūs apgaismot, liekot saprast pašas cēlākās mīlestības dabu. Es patiesi ticu, ka tā ir.

Robinsonei ir izdevies radīt ļoti reālu mācītāja tēlu, kurš līdz sirmam vecumam nepārstāj domāt un šaubīties, mācīties pieņemt un saprast līdzcilvēkus. Brīžiem viņš pat ļoti cīnās ar sevi, lai pieņemtu kādu kā draudzes gans, lai gan cilvēciski viņam tādas vēlmes nav. Eimzs raksta par katra cilvēka ienākšanu dzīvē kā uzdotu jautājumu: ko es varu mācīties no šī cilvēka, vienalga, vai tas nāk ar labu vai ļaunu? varbūt saskaršanās ar aizvainojumiem un naidu ir kāds augstāka spēka plāns, kas pārbauda tavu gatavību neatbildēt uz ļaunu ar ļaunu? Robinsones mācītājam ir tuvi vidusceļa meklējumi, jo viņa vectēvs bija ticīgais radikālis, savukārt vecākais brālis pēc teoloģijas studijām kļuva par ateistu, tādējādi ļoti apbēdinot savu tēvu. Eimzs ir palicis kalpot dzimtajā pilsētā, jo – pavisam vienkārši – mīl šo miestu, un, iespējams, sajūt to kā savu īsto vietu uz zemes – nekad to nepametu, jo baidījos, ka varētu arī neatgriezties.

Grāmatā ir sava daļa teoloģisku pārdomu, kuras mani neuzrunāja vai es pat tām nepiekritu, jo nekad nav patikuši teorētiski spriedelējumi. Pieņemu, ka lasītājiem ar filozofiskāku prāta ievirzi un, vēl jo vairāk, ar teoloģisku interesi Robinsones prātojumi šķitīs interesantāki. Tomēr tas viss ir bijis mācītāja dzīves sastāvdaļa, tāds nu viņš ir, un es saprotu autores ieceri rādīt mums viena cilvēka dzīvi viņa paša skatījumā. Eimzs mums stāsta savu versiju par sevi un tas lasītāju skatu sašaurina – mēs varam tikai nojaust, kāds cilvēks viņš ir bijis.

Reizēm esmu no sirds izbaudījis parastas svētdienas mieru. Tas ir tāpat, kā stāvēt tikko iedēstītā dārzā pēc silta lietus. Un sajust kluso un neredzamo dzīvību. Tev nekas nav jādara, tikai jāuzmanās, lai to nesabradātu.

Robinsones “Gileāda” nav vienkārša ikdienas grāmata, kuru iespējams ātri izlasīt un aizmirst, bet domāta rāmai un apcerīgai lasīšanai, lai domās uzklausītu cilvēku, kurš visu mūžu sarunājies ar Dievu. Brīžiem mācītājs šķitīs kā apnicīgs večuks, brīžiem kā vieds pravietis – iedziļināšanās prasa laiku un vēlmi saprast.

Ir tūkstošiem iemeslu, lai šo dzīvi dzīvotu, kaut pietiktu arī ar vienu pašu.

Susanna Klārka “Džonatans Streindžs un misters Norels” (2009)

Uff! Es to izlasīju! Smaga grāmata kā melns akmens ir novēlusies no manas lasītāja sirdsapziņas, jo es ar to nēsājos trakāk nekā kaķene ar jaundzimušu kaķabērnu – daudz burtu, daudz stāstu. Varētu teikt, ka Klārkai ir izdevies uzburt lielisku un reālu fantāzijas pasauli, tomēr – es neesmu pārliecināta, ka šāda tipa grāmata būtu jālasa tik grūti.

“Streindžs un Norels” ir fantāzija par 19. gadsimta sākuma Angliju (1806-1817), kurā burvji un maģija tiek pasniegta kā reāla, bet diemžēl jau zudusi lieta. Tie, kas sevi uzskata par burvjiem, nodarbojas tikai ar maģijas teoriju, bet buršanas prakse ir zaudēta – nav jau vairāk to īsto grāmatu. Un tas ir nopietni, jo – ” par apzinātu maģijas grāmatas iznīcināšanu pienākas tāds pats sods kā par kristīga cilvēka slepkavību“. Līdz uzrodas Gilberts Norels, kurš klusībā gadiem ilgi ir vācis milzīgu maģijas grāmatu bibliotēku, un paziņo, ka viņš ir vienīgais īstais Anglijas burvis un to arī pierāda. Pirmā grāmatas daļa pavēsta par Norela brīnumdarbiem Londonā un viņa centieniem pierādīt augstākai sabiedrībai, ka pret burvju mākslu ir jāizturas nopietni. Otrā daļa mūs iepazīstina ar Džonatanu Streindžu – talantīgu iesācēju, kurš kļūst par Norela vienīgo skolnieku, bet vēlāk arī konkurentu. Burvju dzīves piedzīvojumus un viņu paveikto darbu aprakstus papildina ieskats angļu maģijas vēsturē, kas lielākoties rotē ap visu laiku izcilāko Anglijas burvi karali Kraukli jeb Džonu Askglāsu, kā arī grāmatas teksts tiek nemitīgi papildināts ar parindēm, kuras imitē atsauces uz reālām grāmatām un nostāstiem. Grāmatas otrā plānā ir norises elfu pasaulē, kuru cilvēki neredz, tomēr elfi cilvēku pasaulē darbojas un viņiem arī ir savi nodomi.

Susanna Clarke. Childermas at desk (2004)

Grāmatas pasaule ir apjomīga, izstrādāta katra detaļa, bet, godīgi sakot, es pirmo reizi sāku domāt, ka dažreiz perfekti var būt pārāk perfekti. Tās nemitīgās smalkās detaļas mani nogurdināja, es zaudēju stāsta pavedienu, vienlaikus cenšoties saprast, ko man būtu vērts no tā visa atcerēties. Pārsvarā man bija sajūta, ka es mazā laiviņā peldu milzīgā okeānā, kuram nav ne gala, ne malas, un brīžiem izmisīgi vēlējos saskatīt krastu. Jo – man nav nekā pret lielām grāmatām ar milzu aprakstiem, tomēr “Streindžam un Norelam” es brīžiem palaidu garām stāsta jēgu. Piemēram, “Gredzenu pavēlniekā” uzmanību notur galvenā varoņa mītiskais ceļojums, savukārt romānā “Karš un miers” episkas kauju ainas nomaina varoņu individuālie pārdzīvojumi. Raksturojot Streindžu, Klārka raksta: “Viņš nebija naudaskārs, nebija uzpūtīgs, nebija ķildīgs un īgns. Tomēr, lai gan viņam nebija uzkrītošu trūkumu, arī viņa labās īpašības, iespējams, būtu tikpat grūti raksturot.” Iespējams, ka man līdzīgi ir ar Klārkas romāna raksturošanu – tam ir ļoti daudz labu īpašību, tomēr man nācās cīnīties cauri tekstam un brīžiem stingri piedomāt par rakstnieces grafomānisko apsēstību izstāstīt VISU. Tur ir pilnīgi ūdens gabali par Norela dzīvi Londonā, par Streindža vazāšanos pa Anglijas kariem ar Napoleonu, neizprotamas pseidovēsturiskas atkāpes un tam visam vienīgais attaisnojums ir rakstnieces labas stāstījums. Protams, es saprotu, ka Klārka apzināti ir rakstījusi pastiche stilā, kas imitē 19. gs. romānus, bet lasītājam jau nekas neliedz sameklēt un lasīt pašu Dikensu un Ostinu (tiesa, viņi par elfiem nerakstīja). Priekš manis tomēr liels mīnuss ir arī romantiskās līnijas trūkums (kas, savukārt, atbilst Tolkīnam, bet ne Dikensam vai Ostinai) – var jau būt, ka angļu džentlmeņi ir remdeni, bet romānam lieka kaislības dzirksts nebūtu kaitējusi.

Koncentrējoties uz pozitīvo, jāatzīmē rakstnieces lieliskā valoda, raksturotājspējas, bagātīgā izdomā. Grāmatas tulkojums ir brīnišķīgs, un ir pavisam skaidrs, ka Klārka ir dzimusi latviete, kurai piedevām ir bijusi stingra latviešu valodas skolotāja ar noslieci uz senvārdiem.

Visiem, kuri uzsāks lasīt biezo grāmatu, es ieteiktu to censties izlasīt līdz galam, jo trešā daļa ir visinteresantākā un tajā norisinās galvenie notikumi. Liekas, ka tieši kaktu zīlnieka Vinkula izteiktie pareģojumi manī uzturēja intrigu un cerību, ka būs gaidāms kaut kas ļoti interesants:

Lietus rakstīs debesīs burvju vārdus, bet viņi nespēs to izlasīt,

Uz akmens kalnu sienām būs rakstīti burvju vārdi, bet viņu prāti to neaptvers,

Kailie koki ziemā būs melni burti, bet viņi tos nesapratīs…

Garš ceļš ir noejams vienam no grāmatas varoņiem, lai viņam atvērtos visas maņas un viņš pirmo reizi mūža atskārstu, ka “pasaule nepavisam nav mēma – tā tikai gaida, kad to kāds uzrunās valodā, kas tai ir saprotama. Elfa dziesmā zeme dzirdēja vārdus, kuros tā pati dēvēja sevi.”

Par Klārkas grāmatu var uzrakstīt daudz, bet man ir jāveic dīvains secinājums – grāmata bija laba, bet nezinu, vai tai patērētais laiks bija tā vērts. Nākotne rādīs, cik daudz es būšu ieguvusi.

Ians Makjuans “Piedošana” (2004)

Ians Makjuans. Piedošana / no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. – Rīga: Atēna, 2004. – (Atēnas bibliotēka; IV). (Ian McEwan. Atonement (2001))

Makjuana romāns ir pārlasījums, manuprāt, lasīju to pat iznākšanas gadā. Daudz neko no tā neatcerējos, bet bija sajūta, ka tas nav taisnīgi, tādēļ nolēmu dot tam otru iespēju. Un labi – tas ir brīnišķīgs. Pieņemu, ka pirmoreiz es to lasīju pārāk ātri un varbūt pat pavirši. Bet šis ir izteikts lēnais, izbaudāmais gabals, kas tempu uzņem gausi, vairākas reizes notiek stila maiņa, bet pašās beigās – negaidīts fināla akords.

1935.gadā karsta vasaras diena pārvēršas nemierīgā naktī, no rīta nesot šokējošu atklāsmi. Bagātās Tallisu ģimenes lauku mājās trīs ģimenes sievietes – māte, vecākā māsa Sesīlija un jaunākā Brionija – gaida ierodamies ciemos no Londonas brāli Leonu. Tēvs, ministrijas ierēdnis, aizvien biežāk paliek Londonā. Noskaņa ir viegla, gaidu sakarsēta – Brionija raksta ludziņu, lai spēlētu brālim, savukārt Sesīliju moka neziņa par pašas dzīvi – ko darīt koledžas beidzējai? Leons atved līdzi bagātu draugu, pa dienu ierodas meiteņu māsīca un brālēni, kuru vecāki šķiras. Mājās regulārs viesis ir arī bijušā dārznieka dēls Roberts, kuram Tallisi ir apmaksājuši koledžu un piekrituši sponsorēt arī ārsta studijas.

Romāna pamatā ir attiecību trijstūris, bet šoreiz to nesaista mīlestība, bet gan kļūdīšanās, kuras sekas ir liktenīgas – kādam ir jādodas cietumā ar sagrautu reputāciju un pārsvītrotu nākotni. Grāmatas nosaukums angliski “Atonement” – grēku nožēla, izpirkšana – vislabāk atspoguļo romāna galveno varoņu tālāko dzīves ceļu, jo Roberts, Sesīlija un Brionija katrs savā veidā cīnās ar notikušā sekām. Roberts, reiz tveicīgajā vasaras dienā soļojis uz ģimenes vakariņām, – vēl nekad viņš nebija apzinājies sevi tik jaunu, tik kāru, tik nepacietīgu, gaidot, kad sāksies stāsts – atceras savu tīksmināšanos par to, ka drīkst veidot pats savu dzīvi. Tā bija vīzdegunīga ilūzija, nu viņš ir angļu armijas ierindnieks, kurš ievainots kopā ar biedriem bēg no vāciešiem – Kad kliedz ievainotie, tu sapņo par mazu, kopīgu mājiņu kaut kur, par ikdienišķu dzīvi, dzimtas koku, saiknēm. Robertu pie dzīves uztur domas par Sesīliju, viņas vēstules ar gaidu pilniem vārdiem. Sesīlijas rūpes savukārt kādreiz bija par to, kā izskatīties tā, it kā viņa ne mirkli nebūtu zaudējusi galvu par to, ko vilkt mugurā, un tam nu vajadzēja laiku. Tagad viņa ir pilnībā sarāvusi sakarus ar ģimeni, kļuvusi par diplomētu slimnieku kopēju un dzīvo no cerībām. Brionija reiz bija paštaisns meitēns, kura pati ieskrēja slazdā, iegāja savu izdomājumu labirintā un bija pārāk jauna, pārāk sabijusies, pārāk kāra pielabināties, lai uzstātu, ka tagad ies atpakaļ pati pa savu ceļu. Pašlaik viņai šķiet, ka viņas dzīve aizritēs vienā istabā – bez durvīm, un viņa ir gatava visu vērst par labu. Vai nav par vēlu?

Romāna pirmās daļas temps ir lēns, tajā gana daudz galveno varoņu refleksiju un pārdomu, mūs lēnām iepazīstina ar māju, dārzu, ģimenes attiecībām. Pieņemu, ka daļai lasītāju tas var šķist pārāk nogurdinoši, lai arī būtībā tas iezīmē varoņu raksturus, un mēs noprotam, ko no katra var gaidīt.

Man vislabāk patika otrā daļa, tajā stāsta par Roberta atkāpšanos angļu armijas sastāvā uz Denkerku (Francijā) pēc Mažino līnijas saraušanas, cerībā sagaidīt glābjošās evakuācijas laivas. Kā arī apraksta Brionijas darbu kara hospitāli Londonā – apmācības un reālos ievainotos. Te nav kara varoņdarbu aprakstu, bet izmisums un ciešanas, cīņa ar savām bailēm par izdzīvošanu.

Trešā daļa mūs iepazīstina ar 77 gadus veco Brioniju, kurai rakstnieks licis mums atklāt negaidītu, bet Makjuanam tik raksturīgu sižeta pavērsienu – kā tad bija īstenībā?

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) cilvēku dvēseļu pārdzīvojumi – kā piedot nejaušu ļaunprātību, kā nožēlot izdarīto un izlūgties piedošanu;

2) karš ir kā varens siets, kas atsijā nesvarīgo;

3) Viņa čukstus izrunāja Robija vārdu tik rūpīgi kā bērns, kurš izmēģina atsevišķas skaņas. Kad viņš atbildēja, nočukstēdams Sesīlijas vārdu, tas skanēja kā pilnīgi jauns: zilbes tās pašas, bet nozīme cita. Visbeidzot viņš pateica tos trīs vienkāršos vārdus, kuru vērtību joprojām nav gluži spējusi nodeldēt nedz slikta māksla, nedz meli un nodevība.

Pērs Petersons “Prom ārā zirgus zagt” (2010)

Pērs Petersons. Prom ārā zirgus zagt / no norvēģu val. tulk. Solveiga Elsberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. (Per Petterson. Ut og stjæle hester (2003))

Ar savu tagadējo lasījumu pilnīgi nejauši esmu iekļāvusies Ziemeļvalstu bibliotēku nedēļā, kura šogad notiek jau 15-to reizi, šoreiz no 14. līdz 20. novembrim. Šī gada tēma gan esot “Humors Ziemeļos”, tas nu gan man nekādi nesader. Pēra Petersona grāmata ir skandināviski ieturēta, tomēr dziļa un emocionāli spilgta. Es to atradu savā millions.com listē kā vienu no 21. gs labākajiem romāniem, kā arī 2007. gadā tā saņēma ļoti prestižo International IMPAC Dublin Literary Award (un ir saņēmusi vēl daudzas citas prēmijas).

Romānā ir viens galvenais varonis – Trunds Sanders, bet divi darbības laiki – 1999. gada nogale un 1948. gada vasara. 67 gadus vecais norvēģu uzņēmējs ir pensionējies un pārcēlies uz vientuļu lauku nostūri, lai vienkārši dzīvotu. “Es gribu izdzīvot to laiku, ko katrs darbiņš prasa.” Viņš lēnā garā remontē māju, iet garās pastaigās ar suni, gatavo sev ziemai malku, tai pašā laikā neaizmirstot vakarā uzklāt galdu un pavakariņot ar svaigu kreklu mugurā. Vai Trunds bēg no savas līdzšinējās dzīves vai, tieši otrādi, ir nolēmis klusumā sadzirdēt līdz šim dvēselē noslāpēto? Viņam nav nekādas īpašas vēlēšanās iepazīties ar apkārtnes ļaudīm, tie ir pelnījuši tikai nelielu stāstu, lai “viņiem liekas, ka šo cilvēku pazīst, tomēr tā nav: tu esi viņiem zināms, jo viņu rīcībā ir fakti, bet izjūtu nav, viņi itin neko nezina par to, ko tu domā un kā tas viss, kas ar tevi noticis un par ko tu esi izšķīries, ir padarījis tevi par to, kas tu esi.” Kaut kādā mērā šis autora domu grauds var raksturot visu grāmatu – viņa varoņi ir daudz dziļāki, sarežģītāki, nekā tas liekas pirmajā brīdī, un daudzus no viņu pārdzīvojumiem mums nākas iztēloties pašiem.

Trunds ir ilgojies pēc rimtas, darbīgi piepildītas ikdienas, bet pārpasaulīgais klusums viņā prātā izceļ atmiņas, kuras tur gulējušas gadiem ilgi. Atmiņas par tālu vasaru 1948.gadā, kad viņam bija piecpadsmit gadu un kopā ar tēvu viņi dzīvoja Norvēģijas austrumos mazā mājiņa upes krastā (māte un māsa bija palikušas Oslo). Šajā vasarā Trunds uzzina sava tēva īsto dzīves stāstu, ne tikai to, kas redzams visiem. Tas mulsina un nedaudz šokē, bet nemazina viņa mīlestību pret tēvu. Tomēr tā ir pēdējā vasara abiem kopā.

Grāmatā apbrīnojamā kārtā ir līgani savīta kopā melanholija ar spītīgu dzīvesprieku, tā ir kā ziemeļu puķe, kura ir izlēmusi ziedēt par spīti nabadzīgai augsnei un blāvai gaismai. Trunds piecpadsmit gados piedzīvo tēva pazušanu no savas dzīves, kas urda varbūt joprojām. Viņam ir daudz neatbildētu jautājumu, bet tēvs ir teicis: “Tu taču pats nosaki, kad tev sāpēs.” Tādēļ Trunds dzīvo tālāk, bet savā dzīves nogalē atskārst, ka “ikkatrs solītis tai novidū toreiz ir iekrāsojis to, kas nācis vēlāk un nav atdalāms nost no tā.” Vecajā Trundā ir pusaudzis Trunds, un pusaudzī Trundā ir vecais Trunds. Vai viņi atpazītu viens otru, nejauši satiekoties? Vai mēs atpazītu savu pusaudzi sirmā vecumā?

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) skandināvu literatūra tās klasiskajā un labākajā izpausmē;

2) (manuprāt) jo cilvēks ir vecāks, jo vairāk viņš spēs izjust grāmatas skaisto

smeldzi;

3) Vai kaut kur briesmīgi sāp?

              – Patiesībā nesāp, – es atbildēju.

              – Mazliet tikai dvēselē?

              – Mazliet, varbūt.

              – Lai tas nogrimst, Trund, – tēvs teica. – Lai tas tur guļ. Tam tev nav  

                pielietojuma.

Viena no retajām grāmatām, kuru es gribētu kādreiz pārlasīt.

V.G.Zēbalds “Austerlics” (2007)

V.G.Zēbalds. Austerlics / no vācu val. tulk. Silvija Ģībiete. – Rīga: Dienas Grāmata, 2007.  (W.G. Sebald. Austerlitz (2001)).

“Austerlicu” es sāku lasīt vasarā un jau no pirmajām lappusēm pārliecinājos, ka tas ir rimts un melanholisks stāsts, kurš vedina uz apcerīgām pārdomām. Vismaz es bieži sevi pieķēru pēc pāris rindkopām iegrimstam kādā domā, kuru pilnīgi neatliekami vajadzēja izrisināt līdz galam, vērojot mākoņus aiz loga. Nākamā stadija bija veselīga snauda, apsedzoties ar grāmatu. Pēc vairākām pārgulēšanām ar “Austerlicu” man uzradās citi plāni, un grāmata tika atlikta līdz rudenim.

Tikai nepadomājiet, ka tā ir slikta grāmata. Tieši otrādi – tā noteikti ir viena no pēdējā laika tekstuāli izsmalcinātākajām grāmatām, kuru esmu lasījusi. Vienkārši šai grāmatai nepiestāv vasaras kņada un karstums, tās melanholiskais ritms drīzāk ir rudens vai agras ziemas tuvinieks. Arī grāmatas noformējums – teksts bez dialogiem un gandrīz bez pārtraukumiem, kā arī melnbaltās  fotogrāfijas tekstā – to padara īpašu. Atstātā iespaida ziņā grāmata man stipri atgādināja vienu Norvēģijas filmu , kuru es pilnīgi netīšām (bija kādreiz Arsenālā tāds paradums veidot filmu blokus) noskatījos – kāds tālsatiksmes vilciena vadītājs gatavojas pensionēties un savā pēdējā darba dienā iekuļas visādos notikumos. Vispirms man stipri gribējās filmu patīt uz priekšu, pēc tam man ilgi nepieleca, ko tas cilvēks pa ekrānu maisās. Bet tagad ir tā, ka es šo filmu šad un tad atceros un par to padomāju. Kā tas vilciens traucās pa sniegoto Norvēģiju un ielīda vienā no nebeidzamajiem, tumšajiem klints tuneļiem…

Antverpenes Centrālā stacija

Grāmatas “Austerlics” galvenais varonis ir arhitektūras vēsturnieks Žaks Austerlics, kurš 20. gs. 60-tajos gados Antverpenē satiek vārdā nenosauktu šīs grāmatas stāstnieku. Viņi satiekas Antverpenes stacijā, par kuru Austerlicam ir vēsturnieka interese, savukārt stāstniekam liekas interesanta paša Austerlica personība – viņš izrādās ārkārtīgi erudīts cilvēks, kurš ar interesi vēro apkārtējo pasauli. Viņš stāsta par ēku arhitektūru, pamazām atklājot arī pats sevi.

No vienas puses, par šo grāmatu varētu būt viegli rakstīt, jo ir divas diezgan skaidras tēmas: cilvēka identitātes meklējumi un holokausta radītās sekas. Tomēr, no otras puses, grāmatas plūstošais stils un daudzās it kā nejauši skartās tēmas rada iespaidu, ka vēlies aprakstīt kādu gaismas plūsmu, kura nepārtraukti mainās. Bet – vai ir viegli pastāstīt par kāda cilvēka dvēseles dzīvi, kurš meklē sevi mūža garumā?

Žaks Austerlics līdz 15 gadu vecumam nezināja savu īsto vārdu, jo viņš pavisam maziņš ieradās Anglijā ar Kindertransport palīdzību, un viņa adoptētāji neuzskatīja par vajadzīgu viņam pastāstīt par viņa izcelsmi. Čehijas ebreju bērns visas savas agrīnās atmiņas ir izstūmis no apziņas, viņa adoptētāji nav sirsnīgi cilvēki, un kaut kāda migla ietin Austerlica dzīvi: “Cik vien es spēju sevi atcerēties, man vienmēr ir šķitis, it kā man realitātē nebūtu vietas, it kā manis nebūtu vispār.” 15 gados uzzinātais vārds neko daudz nemaina, jo būtībā Austerlics izvairās kaut ko uzzināt par savu pagātni, “[es] izveidoju sava veida karantīnu un imūnsistēmu, kas mani pasargāja no visa, kas kaut kādā, pat vispastarpinātākajā veidā būtu saistīts ar priekšvēsturi attiecībā uz manu izglābto personu un uz aizvien šaurāko telpu ap to.” Kā pieaudzis cilvēks viņš izvēlas nemitīgi būt aizņemts ar zināšanu uzkrāšanu, kas noder kā aizvietojošā, kompensējošā atmiņa, līdz vienā brīdī tas noved pie nervu sabrukuma. Izveseļojies, Austerlics, ne bez pūlēm, Čehijā atrod savu pirmo aukli, kura viņam pastāsta par vecākiem un viņu likteņiem. Tēvs ir pirmais aizdevies uz Parīzi, savukārt māte tiek nosūtīta uz Terezinu, geto pilsētiņu. Jāatzīst, ka it kā mierīgais stāstījums par mātes gatavošanos ceļam un pārējo, ielās satikto ebreju nolemtību ir emocionāli iespaidīgs – mēs taču zinām, kas ar šiem cilvēkiem notika un kurp viņi devās.

Es domāju, ka sākotnēji miegainais “Austerlics” uz mani atstās ilgstošu pēciespaidu: autors interesanti raksta gan par daudzām ēkām un to vēsturi, gan arī viņa radītā poētiskā noskaņa ir grūti aizmirstama.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Melodisks stāstījums minora toņos;

2) Nav vajadzīgas uzspēlētas šausmas, lai iespaidīgi vēstītu par kādas fanātiskas un kroplas iegribas vārdā zaudētām un izpostītām dzīvēm;

3) “Neviens nespēj skaidri pateikt, kas ar mums notiek, kad sparīgi tiek atrautas vaļā durvis, aiz kurām ir paslēpušās mūsu bērnu dienu bailes.“

Hāleds Hoseinī “Pūķa ķērājs” (2008)

Hāleds Hoseinī. Pūķa ķērājs / no angļu val. tulk. Uldis Sīlis. – Rīga: Zvaigzne, 2008. (Khaled Hosseini. Kite Runner (2003)).

“Pūķa ķērājs” ir viena no 21.gadsimta sākuma visskaļāk izskanējušām grāmatām. Grāmata vēsta par notikumiem Afganistānā 20.gadsimta otrajā puse, diviem zēniem un viņu likteņiem. Pēc lasītāju atsauksmēm es biju gatava ļoti labai un smagai grāmatai, zināmā mērā tā arī bija. Zināmā tāpēc, ka es izbaudīju grāmatas pirmās 110 lappuses – aizraujošs un ideāls stāsts par diviem zēniem bagātā mājā Kabulā, pirmais saimnieka dēls Amīrs, puštuns (Afganistānas pamatnācija), sunīts, otrs – kalpa dēls Hasans, hazarejs, šiīts. Lai arī abi ir vienaudži, uzaug un daudz laika pavada kopā, tomēr viņu draudzību nosaka iepriekšminētais. Hazareji ir kalpu tauta, otrās šķiras cilvēki, kurus puštuni ir mēģinājuši iznīcināt vārda vistiešākā nozīmē jau no 19.gs.beigām. Pēc tālibu nākšanas pie varas 1996.gadā pat tika īstenota etniskā tīrīšana. Grāmatas priekšplānā, protams, ir abu zēnu un arī viņu tēvu attiecības – arī bagātais Bābā ir uzaudzis kopā ar kalpu Alī. Otra nozīmīgā grāmatas līnija ir par tēva Bābā un dēla Amīra attiecībām – dēls visiem spēkiem cenšas iekarot tēva mīlestību.

Lasot pēdējās 150 lappuses, man gribējās jautāt: „Kurš ir samainījis grāmatu?” Izjustais stāstījums pārvērtās kaut kādā amerikāņu bojevika atdarinājumā, klišejas sekoja viena otrai. Un dīvaini – atradu, ka sākotnēji „Pūķa ķērājs” bija stāsts, kuru izdevēji atraidīja, bet tad kāds labvēlis autoram ieteicis to izvērst  romānā, un pārstrādāta tika tieši romāna pēdējā trešdaļā. Pēc šajā daļā aprakstītajām Tālebān valdības izdarībām, iespējams, jebkuram lasītājam ASV pieņemtais lēmums 2001.gada oktobrī iebrukt Afganistānā varētu šķist attaisnojams. Vai tiešām ASV iedzīvotājiem ir vajadzīgas naturālas vardarbības ainas, lai viņi saprastu, kādu postu vienkāršiem cilvēkiem nodara nebeidzams karš, un nekādi liriski stāsti par izpostītu dzīvi te nepalīdzēs. ASV grāmatā attēlota kā Apsolītā zeme, vieta, kur bēgļus uzņem ar atplēstām rokām.

Mani nepārliecināja negatīvā nozīmē fantastiskās, bet sižetam (izrādās) tik vajadzīgās sakritības – tā var notikt tikai dzīvē, romānā tomēr jābūt gana augstam iespējamības procentam. Daža tēlu rīcība izraisīja pārdomas: vai tiešām Amīra tēvs – biznesmenis, lietišķs cilvēks – stādītu kopā ar dēlu pagalmā tulpes, kam tad ir domāti kalpi? Vai tiešām puštunu sliktais puika Āsefs (protams, blondīns, pilnīgi klišejisks tēls, sk. Malfojs Harijā Poterā) ķēpātos ar hazarejiem savā perversā veidā, ja puštuni pret pēdējiem izturas kā pret spitālīgajiem? Arī pats Amīrs – tēls, kurš mums vēsta stāstu pirmajā peronā – ir diezgan liels sivēns, un, kā tekstā atzīmēts, lielā mērā kā bagātais memmes dēliņš ir tūrists pats savā valstī, vai viņš var patiesi par to stāstīt?

Tagad es atkal drusku piesiešos tulkojumam, bet grāmatā ir teikts:

„[Islamabādā] ielas bija platākas nekā Pešavārā, tīrākas, un to malās

karalisko poinciānu aleja - skaisti!

auga hibiskrozes un liesmu koki.” Liesmu koki (flame tree) visticamāk ir Delonix regia, latviski saukti par karaliskajām poinciānām, savukārt hibiskrozes nebūtu īsti korekti tā saukt, jo tie ir hibiski – krūmi, izmēros līdzīgi mūsu ceriņiem, ar krāšņiem ziediem. Vēl mani izbrīnīja, ka grāmatā puštunu valoda puštu konsekventi tulkota kā pušto, interesanti, vai tam ir kāds pamats. Es tiešām esmu gatavā nūģe šajā ziņā, bet man vienmēr gribas, lai visādi citādi labs tulkojums tuvotos ideālam, un kļūdu nebūtu tur, kur iespējams no tām izvairīties. Kā arī man ir ļoti būtiska uzticēšanās tulkotājam – ne jau visu ir iespējams pārbaudīt. Tulkotājs gan ir ieviesis arī vienu ļoti derīgu jaunvārdu – „hazareji”, angliski tos sauc par „hazara people” un latviski līdz šim tulkoja kā hazārus un tos bija viegli sajaukt ar vēsturiskajiem, nu jau izzudušajiem khazars. Neiedziļināšos, bet abas šīs tautas atšķiras diezgan būtiski, tādēļ ir labi, ka tām ir atrasti dažādi nosaukumi.

Nenožēloju, ka izlasīju grāmatu, tomēr gaidīju, ka tā būs labāka, tiešām grāmata – notikums, ne tikai politiski – sociāls, bet arī literārs.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      ieskats Afganistānas vēsturē un kultūrā;

2)      versija par draudzības-nodevības-grēku izpirkšanas tēmu;

3)      iemesls uzzināt vairāk par Afganistānas sarežģīto vēsturi.

Noskatījos arī filmu „Kite Runner” (2007), manuprāt, tā ir labāka par grāmatu – daudzi sižeta negludumi ir nolīdzināti, tēli saprotamāki. Tai pašā laikā grāmatas sižetam ir sekots, milzīgu izmaiņu nav. Būtisks ir arī vizuālais iespaids, jo Dienvidāzijas ainavas un cilvēku dzīve tomēr ir stipri atšķirīga no Rietumu pasaules.

Dziesma no Amīra un Soraijas laulību ceremonijas, izpilda britu musulmanis Sami Ysuf, “Islam’s biggest rock star”

Džonatans Franzens “Korekcijas” (2006)

Franzens Džonatans. Korekcijas / no angļu val. tulk. R.Ābeltiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. (Jonathan Franzen “The Corrections” (2001))

Grāmatu izvēlējos lasīt, vadoties pēc savas grāmatlistes, kurā Franzena darbs ir minēts kā viens no spožākajiem pēdējās desmitgades romāniem. Tā ir amerikāņu ģimenes sāga, kura ataino ASV sabiedrību 20.gs. otrajā pusē.  Romāna galvenie varoņi ir Alfrēds un Enīda Lamberti un viņu trīs bērni – Gērijs, Čips un Denīze. Alfrēds ir pensionēts dzelzceļu inženieris, ar kura veselību kļūst aizvien sliktāk, Enīda visu mūžu bijusi mājsaimniece. Viņu bērni sen jau ir pametuši savu bērnības pilsētiņu Sentdžūdu un aizlaidušies uz lielākām metropolēm. Romāna centrālais tēls ir Alfrēds, kura raksturs ir ietekmējis pārējo ģimeni – noslēgts darbaholiķis, principiāls un konservatīvs. Diemžēl romāna nav pastāstīts par viņa pagātni un vecākiem, tikai pieminēts, ka „viņa tēvam bija verdzene, ar ko viņš bija precējies”. Tādēļ grūti saprast, kāpēc jaunais Alfrēds lasa Šopenhaueru un stāsta topošajai sievai, ka „cilvēki ir dzimuši, lai ciestu.” Vēlāk savam dēlam viņš saka: „Dzīvē ir lietas, kas ir vienkārši jāpacieš.” Viņš lepojas ar savu disciplinētību, ar spēju atteikties, bet tas moka gan viņu, gan ģimeni.

Enīda pirms satikšanās ar Alfrēdu strādā mātes pansijā, iegūst grāmatvedības grādu, kuru cer nekad neizmantot. Viņai nav godkārīgu plānu, viņa vienkārši grib dzīvē iekārtoties ērti un būt laimīga. Viņa iemīl Alfrēdu, bet pieļauj kļūdu, nebeidzami gaidot uz Alfrēda personības izmaiņām. Lai gan ar Alfēdu viņu vieno nebeidzama vēlēšanās izskatīties labi apkārtējo acīs, atbilst apkārtējo standartiem, no vīra viņa nesaņem tādu sirsnību, kā gaida: „Ja viņa tomēr centās pieprasīt atzinību par savām pūlēm, Als vienkārši pajautāja viņai, kā pūles apmaksā izdevumus par māju un ēdienu un veļu. Tas nekas, ka darbs deva viņam tādu gandarījumu, ka viņam nebija nepieciešama viņas mīlestība, bet viņai mājas solis bija tā apnicis, ka bija nepieciešama dubultdeva viņa mīlestības.”

Pretrunās starp vecāku izmisīgo vēlēšanos atbilst un iederēties un viņu īstajām alkām izaug trīs bērni. Romāns pievēršas viņiem, kad tie savās dzīvēs nonākuši krīzes brīdī. Gērijs ir veiksmīgs biznesmenis ar bagātu sievu un trīs dēliem, kura līdzšinējā dzīve „bija veltīta tēva dzīves labošanai” un lielākais kompliments no sievas viņam bija  – „tu nepavisam nelīdzinies savam tēvam”. Šobrīd viņu aizvien vairāk pārņem depresija un īsto dzīves sajūtu meklēšana. Čips ir literatūrzinātnieks, kurš ir salaidis dēlī savu pasniedzēja karjeru, mētājas meklējot naudu un sievietes. Denīze ir kļuvusi par šefpavāri, pārdzīvojusi neveiksmīgu laulību, no daudzām lietām glābjas darbā. Enīdas un Alfrēda bērni ir pieauguši cilvēki, kuri dzīvo kļūdoties, paklūpot, bet pieceļoties un ejot tālāk, tomēr, kā jau liela daļa vecāku, viņi ir izdomājusi savu bērnu ideālās dzīves un negrib redzēt patiesību. Gērijs kādā brīdī saka, ka viņš zina, cik smaga nasta ir būt atbildīgam par savas mātes laimi.

Grāmata ir bieza (gandrīz 600 lappuses), teksts saturiski blīvs, piesātināts, tādēļ lasīt to gribējās ar pārtraukumiem. Grāmatas pluss ir ironija, daudzie zobgalīgie teikumiņi, kuri atsvaidzina brīžiem nomācošos notikumus. Piemēram, Enīdas teiktais: „Tas, ko cilvēks uzzina par sevi, audzinot bērnus, ne vienmēr ir patīkams vai pievilcīgs.” Vai daktera viedoklis „antidepresants – personības optimizētājs.”

Smagākais šajā grāmatā bija lasīt par Alfrēda pārdzīvojumiem, kas saistīti ar progresējošo slimību, un Enīdas nevēlēšanos to pieņemt. Negribas to piedzīvot ne kā bērnam, kura vecāki noveco, ne pašai uz savas ādas.

Grāmatas mīnuss man bija autora aizraušanās ar otršķirīgo. Piemēram, Čipu romāna darbība aizved uz Lietuvu, kura aprakstīta pārāk plaši un nepatiesi – varbūt autors domājis, ka tā ir tāda mumba-jumba valsts, par kuru tāpat neviens neinteresējas un tāpēc var rakstīt visu, kas ienāk prātā. Saprotu autora ieceri, ka viņš ir gribējis pretstatīt Čipa sajūtas svešumā un pēc atgriešanās mājās Ziemassvētkos, tomēr neliela romāna saīsināšana nebūtu nākusi par ļaunu.

Trīs iemesli, kāpēc lasīt:

1)     psiholoģijas cienītājiem – kādas ģimenes anatomija;

2)     spilgts ASV 20.gadsimta beigu sabiedrības attēlojums;

3)     piesātināts, ironisks teksts; spilgti un ticami raksturi.

Es nevaru teikt, ka grāmata man patika tādā klasiskā nozīmē, tas vienkārši ir kaut kas tāds, no kā nevar atrauties un vēlāk – nevar aizmirst. Pieņemu, ka ASV lasītājiem tas bija ļoti iespaidīgs skatījums uz viņu dzīvi. Ja kāds uzrakstītu kaut ko līdzīgu par Latvijas sabiedrību, tas būtu šoks un atklāsme uz ilgu laiku.

Džonatans Franzens 2001.gadā par romānu “Korekcijas” ieguva prestižo National Book Award

Kadzuo Išiguro „ Neļauj man aiziet”

Kadzuo Išiguro „ Neļauj man aiziet” / no angļu val. tulk. K.Tillberga. – Rīga: AGB, 2006. – (Vēja suņa klasika)  (Kazuo Ishiguro, Never Let Me Go, 2005)

Nav iespējams apspriest grāmatu, neatklājot tās sižetu, bet to darīt man galīgi negribētos. Izdevniecība ir izdarījusi lāča pakalpojumu, nomainot oriģinālo grāmatas vāku ar diezgan trāpīgi saturu raksturojošu foto. Nezinu, kā tas iespējams, bet es šo vāku iemanījos nepamanīt, jo grāmatu izvēlējos pēc nosaukuma, vadoties pēc Time’s kritiķu saraksta. Es nezinu, vai būtu sākusi lasīt grāmatu, vadoties  pēc bildes uz vāka. Pirmkārt, kā jau es teicu, tā atklāj saturu, otrkārt, neatbilst grāmatas noskaņai.

Šī ir viena no labākajām grāmatām, kuru es esmu lasījusi pēdējā laikā. Tai ir sava īpašā noskaņa, oriģināls sižets, aktuāla tēma, tā ir ļoti labi uzrakstīta un patur savā varā līdz pēdējai lappusei. Grāmatā valda nolemtība, smeldze un neziņa, kam pāri klājas samierināšanās kā bieza Anglijas migla, notrulinot sajūtas un visu padarot blāvāku.

„Likās – tā tam jābūt. Galu galā, mēs taču tam esam paredzēti, vai ne?”

 

Tai pašā laikā tā nav drūma grāmata, tās varoņiem – trīs draugiem – nav svešas mīlestības un draudzības jūtas – viņi dzīvo nemājīgā pasaulē, bet silda viens otru, kā vien māk. Grāmatas galvenais spēks ir tās varoņu tēli, viņu pārdzīvojumi, attieksme pret pasauli un savu likteni. Galvenā stāstniece ir Katija, caur viņas pateikto mēs iepazīstam gan viņas draugus, gan vidi, kurā viņiem jādzīvo.

Pēc būtības grāmata ir no zinātniskās fantastikas plauka, tomēr tajā nav nekas samākslots, viss ir tik ļoti ticami attēlots, ka īstenībā kļūst nedaudz neomulīgi. Ja nu tiešām kaut kur tas jau notiek? – izvirzītā tēma cilvēcei kļūst aizvien aktuālāka. Išiguro man ir devis iemeslu padomāt par lietām, kurām ikdienā nepievēršamies, jo tā liekas neticama nākotne. Grāmata ar ilgstošu pēcgaršu. Nemaz nerakstīšu 3 iemeslus, kāpēc tā jālasa, jo tā IR jālasa

Pēc grāmatas ir uzņemta filma, bet neesmu vēl to ieguvusi noskatīties, tomēr ļoti ceru, ka tā būs līdzvērtīga grāmatai.

Man kādu laiku bija sajūta, ka šī grāmata man kaut ko atgādina, līdz atcerējos veco labo filmu Blade Runner (1982) ar brīnišķīgo Vangeļa mūziku un Rutgeru Haueru… tā pati nolemtība un smeldze…

“...all those moments will be lost in time… like tears in rain… time to die...”