Sākumlapa

Marija Kondo “Kārtības maģija” (2016)

10 komentāri

Marija Kondo. Kārtības maģija: dzīve mainās pēc sakārtošanas / no angļu val. tulk. Dace Vanaga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2016. (Marie Kondo. The Life-Changing Magic of Tidying. 2011)

kondo_kartibas-magijaKad janvārī apcerēju Rūbinas grāmatu “Laimes projekts”, no viņas uzskaitītajām mēnešu tēmām gribēju sev paņemt tās, kas attiecas uz fizisko labsajūtu, Rūbinas izpratnē tas nozīmēja arī lieko krāmu izmešanu, kas uzlabotu dzīves telpu. Kaut kā nemanot es tiešām esmu sākusi ar to nodarboties, pa plauktiņam vien. Mājas atkrāmošana man gan ir ierasts process, rudenī pat diezgan sekmīgi atbrīvojos no pāris plauktiem grāmatu – nolēmu, ka diezgan daudz ir tādu, kas jau gadiem stāv rindā un gaida uz lasīšanu − ja gribēšu tās lasīt, dabūšu bibliotēkā.

Izdomāju veikt uzlabojumus ne tikai grāmatplauktos, tādēļ ideju ieguvei paņēmu palasīt slavenās japāņu kārtotājas Konmarī populāro pašpalīdzības grāmatu par kārtības ieviešanu mājās. Savulaik mani labi iedvesmoja Kārenas Kingstonas “Kā atbrīvoties no krāmiem ar fen-šui”, taču Kondo, protams, ir sava metode – ne sarežģīta, bet visas ģeniālās lietas taču esot vienkāršas. Viņai ir tāda savdabīga attieksme pret kārtības ieviešanu –  es to nosauktu par nedaudz ezotērisku. Māju viņa uztver kā vietu, kur cilvēks atpūšas, atgūst enerģiju, un dzīves telpa un lietas tajā tiek personificētas. Nedaudz dīvaini, protams, teikt paldies rokassomiņai par darbu vai sirsnīgi atvadīties no vecas kleitas, tomēr doma par māju kā spēka vietu ir simpātiska. Kondo piemin, ka savulaik vairākus gadus bijusi sintoistu svētnīcas kalpotāja – varbūt tas izskaidro viņas filozofiju.

Kondo kārtības ieviešanai ir vairāki postulāti. Pats galvenais ir tāds, ka visām mantām ir “jāizstaro prieks” − tokimeku. Un tas ir galvenais kritērijs, lai saprastu, vai mantu paturēt savās mājās. Teikšu godīgi − no sākuma tas šķiet pārāk jocīgi, un ir taču lietas, kas tiešām ir vajadzīgas, bez nekāda prieka vai skumjām. Tomēr es nolēmu pamēģināt, kārtojot savu apģērbu, un atklāju, ka ir lietas, ko es skaidri gribu paturēt, ir lietas, ko sen jau vajadzēja izmest vai atdot, bet trešai grupai, par kuru svārstījos, lieti noderēja šis jautājums – vai šī manta izstaro prieku? (lai cik muļķīgi tas neskanētu). Man patīk Kondo doma, ka mantu šķirošana ir savdabīgs cilvēka ceļš uz sevis izpratni.

Jautājums, ko vēlaties paturēt, patiesībā ir jautājums par to, kā vēlaties dzīvot savu dzīvi.

marie-kondo-foldingNākamie Kondo postulāti − pirmkārt, kārtību ievieš nevis pēc telpu principa, bet savāc un sadala lietas pēc veida: vispirms viss apģērbs, tad grāmatas, tad komono (visādi sīkumi) un beidzot – lietas ar sentimentālu vērtību. Otrkārt, kārtības ieviešana ir jāveic vienā lielā piegājienā, nav nekāds “mazumiņš katru dienu”. Pirmajam principam es varētu piekrist, tomēr otrs gan man nederēs. Protams, ja cilvēkam ir gadu desmitiem veidoti krājumi, tad rīkoties krasi un apņēmīgi ir vienkārši nepieciešams, tomēr tiem, kas regulāri kaut nedaudz “atkrāmo”, tas nav vajadzīgs. Man ir nepieciešams nedaudz padomāt, jo es lietas ne tikai šķiroju uz ārā mešanu, bet arī gribu izdomāt,kā tās sakārtot ērtāk un pārskatāmāk. Te lieti noder Konmarī piedāvātās apģērbu locīšanas metodes − viss tiešām izskatās glīti un ir ērtāk sasniedzams.

Par ārā mešanu man ir savas pārdomas – ne vienmēr lietu izmešana ir atrisināma viegli un ātri, dažreiz cilvēki veido ap sevi priekšmetu kalnus nopietnu psiholoģisku problēmu mākti un būtībā lietas viņus savā veidā pasargā un nomierina (kādreiz bija tāds live-show, kur pie cilvēkiem, kas neko nemet ārā, brauca ar psihologu, un tam tiešām bija savs iemesls). Es nesen skatījos interesantu Youtube kanālu, kura saimniece Christine Kobzeff kādreiz bija milzīgas kosmētikas kolekcijas īpašniece (jā, viņa tiešām to sauca par kolekciju). Video pirms pieciem gadiem viņa ar lielu mīlestība stāsta par savām skaistumlietiņām, kuras ir glīti sakārtotas, sašķirotas pa atvilktnēm, katrai acu ēnai un lūpukrāsai viņa no galvas zina nosaukumu. Taču kaut kādā brīdī viņa saprata, ka nupat ir par traku – un ir viens mokošs video, kur viņa no 120(!)  lūpukrāsām cenšas atlasīt atdodamās (manuprāt, viņai izdevās atlasīt nepilnas divdesmit). Tam seko vēl daudzi tāda veida video, paiet pāris gadi, līdz viņa lepni saka: man ir 11 lūpukrāsas. Un visa viņas dekoratīvā kosmētika ietilpst vienā atvilktnē. Bet tas ir bijis ceļš, kura laikā Kristīne pārveido savu dzīvesveidu un iemesls kosmētikas krāšanai izrādās meklējams bērnībā – disfunkcionālā ģimenē, kur mammai bija psihiska slimība un Kristīne bija spiesta slēpt savas lietas.

Marijas Kondo metode ir kļuvusi ļoti populāra visā pasaulē, kas īstenībā ir nedaudz pārsteidzoši, jo nekā kardināli jauna tajā nav. Pat pašā Japānā viņa nav ne pirmā, ne vienīgā kārtības kultūras skolotāja. Es domāju, ka viņas popularitāte varētu būt izskaidrojama ar šo nelielo ezotērikas piedevu − mums nav apnicīgi jātīra māja, mēs “meklējam prieku” un mantu šķirošana pārvēršas rotaļā. Kā arī, iespējams, Kondo ir trāpījusi kārtējā minimālisma vilnī, kas laiku pa laikam pāršalc pasauli un rodas kā pretsvars patērnieciskumam.

Nobeigumā es gribētu atzīmēt, ka Konmarī metode piedāvā veidu, kā saņemties un iztīrīt savu māju − vienreiz un nopietni.  Tai pašā laikā tikai no paša cilvēka ir atkarīgs, vai viņš nemetīsies veco mantu vietā pirkt jaunas un tās pašas vecās, “priekā starojošās” noliks vietā un turēs kārtībā.

Grēthena Rūbina “Laimes projekts”(2014)

8 komentāri

Grēthena Rūbina. Laimes projekts jeb Kāpēc es pavadīju gadu, cenšoties dziedāt no rītiem, iztīrīt sienas skapjus, pareizi strīdēties, lasīt Aristoteli un vispār gūt vairāk prieka dzīvē / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. (Gretchen Rubin. The Happiness Project. 2009)

rubina_laimes-projektsJauna gada sākums cilvēkos parasti rosina vislabākos nodomus − kaut kur sirds dziļumos slēpjas klusa cerība, ka tomēr, neskatoties ne uz ko, par spīti nelabvēļiem, nākamais gads būs labāks par iepriekšējiem un pats kļūsi par sevis labāku versiju. Tāpēc nolēmu rakstīt par pašpalīdzības grāmatu, kuras autore bija nospraudusi sev mērķi gada laikā kļūt laimīgākai. Parasti es šādas grāmatas nopērku, paturu plauktā un atdodu projām (cerēdama, ka tās mani no plaukta ietekmē ar labām vibrācijām). Dažādu iemeslu dēļ Rūbinas grāmatu es tomēr izlasīju, un, neskatoties uz to, ka Goodreads to novērtēju tikai ar divām zvaignītēm, tā tomēr nav bezcerīga, galu galā – 2 zvaigznītes nozīmē it was OK. Man vienkārši daudz kas no šajā grāmatā apstāstītā bija jau izprasts, bet, iespējams, citam tā tiešām nesīs dzīvei nepieciešamus atklājumus.

Vispirms mani piesaistīja grāmatai tas, ka autore atzīst, ka viņa jau ir laimīga un tam ir objektīvi iemesli − viņa un viņas tuvinieki ir veseli, viņai ir laimīga laulība, divas meitas, laba izglītība, sekmīga karjera, finansiāls nodrošinājums. Rūbina vienkārši vēlas dzīvot apzinātāk un neļaut dzīves rutīnai apēst savas laimīgās sajūtas. Man arī patika, ka viņa savā laimes apzināšanās ceļā kā pirmo bausli izvirzīja − “Esi Grēthena.” Atšķirībā no daudzām citām “laimes kustībām”, kas piedāvā ārdīt cilvēka personību, Rūbina pasaka, ka nevajag nojaukt to, kas jau ir labs, vajag vienkārši uzlabot esošo un atklāt traucējošo. Man šāda pozīcija ir ļoti tuva, jo vienmēr ar aizdomām izturos pret visiem, kas uzņemas fundamentāli pārveidot citu cilvēku dzīves.

Man ir priekšstats par to, kas es vēlos būt, un tas aizēno manu izpratni par to, kas es esmu patiesībā.

Iespējams, Rūbina ir ļoti racionāls cilvēks, jo viņa nepieņem kā aksiomu citu cilvēku ieteikumus, bet vispirms tos cenšas maksimāli izpētīt un tad piemērot savai dzīvei. Tas ir ļoti prātīgs lēmums, jo, piemēram, ieteikt cilvēkam-pūcei celties no rīta agrāk un rakstīt iedvesmojošus tekstus ir bezcerīgi. Rūbina katru mēnesi velta konkrētai tēmai, un sāk viņa ar enerģijas vairošanu − janvārī vairāk gulēt, vingrot, izmest liekos krāmus, t.i. uzlabot savu fizisko pašsajūtu, kā arī laicīgi tikt galā ar maziem, apnicīgiem darbiņiem, kas ir ātri izdarāmi, bet atlikti atņem daudz enerģijas. Februāri Rūbina velta laulībai un mākai izrādīt mīlestību,  marts ir domāts darbam, un konkrēti Rūbinai, kura jau ir atradusi sev piemērotu profesiju – kā apgūt efektīvākas darba metodes un izbaudīt darba procesu. Aprīlis ir bērnu mēnesis, kurā Rūbina mācās tvert dzīvi vieglāk un nonāk pie secinājuma, ka bērnu sniegtā laime ir “miglaina” – atsevišķas nodarbes prieku nesagādā, bet viss kopumā dara laimīgu. Maijā viņa pēta izklaidi un tās nozīmi laimīgākā dzīves uztverē, jūnijā nostiprina draudzību un iegūst jaunus draugus, jūlijā prāto par naudas saistību ar laimi un mācās nežēlot naudu lietām, kas dara laimīgāku. Augustā viņa nolemj pievērsties garīgām lietām un  domā par mūžīgām vērtībām, lai labāk novērtētu savas dzīves pamatvērtības un būtu pateicīgāka. Septembris ir vaļasprieka mēnesis un tā laikā Rūbina piepilda savu NaNOWriMO izaicinājumu un uzraksta romānu. Oktobrī Rūbina vēlas pievērst lielāku vērību vērīgumam, t.i. izkopt sevī spēju uztvert katru dzīves mirkli un pārskatīt savus jau izveidojušos dzīves principus, novembrī viņas plānā bija attieksmes maiņa pret dzīvi – vairāk smieklu un laipnības, priecīgāku prātu. Decembrī Rūbina kā treniņnometnē cenšas saskaņot visas iegūtās atziņas un dzīvot laimīgāk.

rubina_sentenceViens no lielākajiem pārsteigumiem, ko Rūbinai sagādāja laimes projekts, bija tāds, ka sevi iepazīt ir ļoti grūti. Viņa ļoti gudri atzīmē, ka laime ir jābūvē uz sava rakstura pamatiem un vispirms ir jāapzina, kas tad ir tas, kas dara tevi patiesi laimīgu. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet daļa no laimes sastāvdaļām viņai bija jāpārskata. Tā ir viena no grāmatas mācībām – kaut ko darot, sev pajautāt − kāpēc es to daru un vai tas mani dara laimīgāku, apmierinātāku ar dzīvi?

Ja pārskata Rūbinas mēnešu tēmas, tad es šajā gadā vairāk gribētu nodarboties ar janvāri, jūniju un jūliju. Man ir vajadzīgs vairāk rūpēties par savu veselību un izklaidēt savu ķermeni ar dažādām nodarbēm, tai skaitā tērēt naudu viņa labā. Man vispār ir jātērē vairāk nauda lietām, kas man patīk un kuras man gribas redzēt sev apkārt (grāmatas šoreiz netiks ieskaitītas), jo man ir pārliecība, ka visām ikdienā lietojamām lietām ir jābūt maksimāli skaistām un priecējošām un uz to es pierunāju visus apkārtējos, bet pati diemžēl to ne vienmēr īstenoju.

Mana dzīves atziņa, ko es gribētu paust pasaulei, Grēthenas Rūbinas iedvesmota, ir doma, ka šajā pasaulē visam ir jābūt līdzsvarā. Kad es biju Grieķijā, kādā suvenīru bodītē enerģiska pārdevēja reklamēja t.s. Pitagora trauku (Pythagorean cup) – tas ir tāds joku trauks, kuru var pieliet tikai līdz noteiktai atzīmei, lejot vairāk, viss šķidrums aiztek, savukārt, ielejot maz, nevar padzerties. Toreiz es padomāju, ka tāds putekļu vācējs plauktā man noteikti nav vajadzīgs, bet tagad šķiet, ka nav nemaz tik slikti sev laiku pa laikam atgādināt, ka viss ir labs ar mēru − ne par daudz, ne par maz − un šo atziņu derētu sev paturēt acu priekšā visās dzīves situācijās. Dot pasaulei un ņemt no tās, dot tuviniekiem un ņemt no tiem, dot savai dvēselei un dot savam ķermenim.

Laimīgu Jauno gadu! Lai šis gads atnes panākumus visās jomās!

Екатерина Коути “Недобрая старая Англия” (2014)

4 komentāri

Екатерина Коути. Недобрая старая Англия. – Санкт-Петербург: “БХВ-Петербург”, 2014.

kouti-nedobraya-staraya-angliyaLaiks noslēgt blogā ieilgušo 19.gadsimta Anglijas periodu − jau kādu brīdi lasu par citām tēmām. Protams, ka man neizdevās izlasīt visu ieplānoto (jo parasti gribas izlasīt divreiz vairāk, un apetīte rodas ēdot), taču šoreiz esmu pārliecināta, ka neizlasītajam no izveidotā saraksta uz mani ilgi nebūs jāgaida. Dīvainā kārtā kā pēdējo aprakstīšu grāmatu, kura mani iedvesmoja visam lasīšanas pasākumam kopumā, taču izvēlējos to lasīt pašu pēdējo − un darīju pareizi, jo daudzos autores aprakstītos notikumus, paražas, ieradumus varēju prātā ilustrēt ar daiļliteratūrā jau iepazītām ainām.

Mazliet par Jekaterinu Kouti pastāstīju, kad augustā rakstīju par citu viņas vēsturisko grāmatu “Джейн Остен и ее современницы” − viņa ir krievu izcelsmes pasniedzēja ASV universitātē, kuras interese par viktoriāņu laiku Angliju pārtapusi no hobija par iedvesmas avotu dažādu žanru grāmatām. Iespējams, kādam ir radies priekšstats (no tiem pašiem Ostinas, Dikensa u.c. romāniem), ka 19. gs. Anglija ir ļoti cēla, džentlmeņu un lēdiju apdzīvota zeme, kur visi dzer tēju, dīki pastaigājas pa parkiem un atvainojas viens otram par zemē nomestiem mutautiņiem. Man tāda priekšstata nebija, taču Kouti to iznīcināja pavisam (un šobrīd man drīzāk vajadzētu lasīt kaut ko, kas apliecinātu Anglijas izcilo nozīmi pasaules vēsturē).

Grāmata sākas ar nodaļu “Anglijas nabagu ikdiena”, kura stāsta par nožēlojamiem nabagu mājokļiem un ēdienu, pieķerot klāt arī apstākļus, kas iespaido visus Londonas iedzīvotājus − smogu un kanalizācijas smaku. Būtu vietā pieminēt grāmatu, kas ietekmējusi visus 19. gs. Anglijas aprakstītājus − Henry Mayhew. London labour and London poor (1840). Tas ir apjomīgs  žurnālista pētījums, kas dokumentējis Londonas strādnieku un ubagu dzīvi, un, iespējams, bez tā daudzas grāmatas par attiecīgo tēmu būtu sarakstītas priecīgākos toņos. Kouti apraksta nabagu mājokļus, drīzāk jau − graustus, taču atzīmē, ka nabagi nesteidzās nokļūt darba namos, kuros apstākļi bija skaudri, tomēr šeit jau no 17. gadsimta varēja strādāt par gultas un vēdera tiesu. 19. gadsimta pirmajā ceturksnī Anglijas iedzīvotāju skaits gandrīz dubultojās un sasniedza 12 miljonus, attiecīgi strauji pieauga arī trūcīgo skaits. Ļautiņi ēda kartupeļus (maizi sadārdzināja augstais labības nodoklis) un dzēra tēju, turklāt interesanti, ka populārs bija ielas ēdiens, jo mazajos dzīvokļos bija kamīns, bet nebija virtuves. Jau toreiz pārtiku gan viltoja, gan “uzlaboja”ar indīgām piedevām, piemēram, visā Anglijā vismaz divas trešdaļas piena tika atšķaidītas ar ūdeni.

londonas-migla_1853

Londonas migla (no žurnāla “Punch”, 1853)

Par Londonas dzelteno smogu, ko radīja angļu mājīgie kamīni, nezina tikai slinkais, taču Londonas smirdoņa vietējos piebeidza tikai izcili karstajā 1858. gada vasarā, kad nolēma beidzot būvēt modernu kanalizāciju, ko palaida 1864. gadā, bet pilnveidoja līdz 80. gadiem. Jāsaka, ka autore tik krāšņi apraksta londoniešu problēmas ar tualetēm, ka šķiet − viņi visi bija sūdos līdz ausīm. Ja tualešu saturs trāpīja dzeramajā ūdenī, tad bija risks saslimt ar holeru, kuras epidēmija vairākas reizes smagi skāra Angliju. Diemžēl tobrīd aktuāla bija “miasmu teorija”, kas par visa veida saslimšanas iemesliem sludināja sliktu smaku, un tikai 19. gs. otrā pusē mikrobiologi apstiprināja, ka slimības izraisītājs bija inficēts ūdens.

Tālāk autore pievēršas dažādām tā laika profesijām – vispirms daudzveidīgajam kalpu klāstam, kurš īstenībā mūsdienās ir gana labi iepazīts. Tad seko sabiedriskā transporta darbinieki − diližansu un pasta kariešu kučieri un konduktori, kā arī pilsētas omnibusu un kebu vadītāji. Pilsētas ielās bija daudz “ielu sanitāru”, kas gan organizēti brauca pakaļ pelniem un tualetes atliekām, gan individuāli staigāja pa mājām un vāca visa veida atkritumus − kaulus, lupatas, pārtikas atliekas. Mūsdienu otrreizējo izejvielu pārstrāde vienkārši nobāl 19. gadsimta cītības priekšā. Viņi vāca pat suņu kakas, kuras pārdeva ādmiņiem. Taču jāsaka, ka Londona  vienalga bija netīra, un pa tās ielām staigāja visa veida pārdevēji, īpaši tiek izcelti avīžnieki, dažādu brošūru un kancelejas preču izplatītāji (laikam jau kiosku tai laikā nebija). Populāras bija tenku lapeles, šausmu stāsti, dziesmu teksti un slepus izplatīja arī pornogrāfiju. Protams, ka ielās bija sastopami profesionāli ubagi, kuri savās radošajās izpausmēs neatpalika no ielu aktieriem − te bija sastopami gan dziedoņi, gan akrobāti, gan leijerkastnieki, izklaides nolūkos piedāvāja pat skatīšanos mikroskopā.

leijerkastnieks_1855

Leijerkastnieks un istabene (no žurnāla “Punch”, 1853)

Trešā nodaļa stāsta par ģimenes lietām, un tā sākas ar aprakstu par bērnu sodīšanu skolās − publiskiem, neadekvāti smagiem pērieniem pat prestižās mācību iestādēs. Tālāk, protams, par sieviešu pilnīgo atkarību no tēviem un vīriem: tikai 19. gadsimta 2. pusē pieņēma vairākus likumus, kas aizsargāja precētas sievietes mantoto un nopelnīto, kā arī beidzot mātes varēja iegūt aizbildņa tiesības. Atsevišķi tiek apskatīts smagais šķiršanās process, kuru panākt bija grūti abiem dzimumiem un tas postoši ietekmēja iesaistīto reputāciju.

Liela nodaļa veltīta noziegumiem un sodiem − vispirms jau par mazgadīgo apmācību un dažādiem veikliem zagļu gājieniem − ielās bija jātur acis vaļā! 1829. gadā beidzot tika dibināta Londonas policija, un “bobiji” izgāja patruļās. Autore plašāk izstāsta vairākus noziegumus: par Edinburgas līķu tirgotājiem, Londonas Džeku Uzšķērdēju un Īrijas “raganas” sadedzināšanu. 19. gadsimtā pūļa izklaidei vairs nepiedāvāja publiskus nāvessodus, taču gadsimta sākumā pilsētu laukumos vēl bija sastopamas siekstas, kurās ieslēdza locekļus un galvu. Interesants soda instruments bija ducking-stool, kurā gan nesēdināja vairs raganas, bet vienkārši nešpetnas kundzītes un “atdzesēja” ūdenī. Atsevišķa sadaļa stāsta par Anglijas cietumiem, kuri 19. gs. tika uzcelti vairāki jauni, taču šeit cilvēku nolēma izolētībai vieninieka kamerā.

Saldajā ēdienā ir atstāta viktoriāņu laikmeta seksualitāte; vispirms tiek aplūkots prostitūtu jautājums, kuru Londonā bija ļoti daudz (gadsimta vidū līdz pat 7 %), lai gan bordeļu bija mazāk nekā kontinentā. Izrādās, 19. gadsimta otrajā pusē daudzas anglietes nokļuva verdzībā Eiropas bordeļos, pret ko tika izvērsta plaša cīņa. Līdztekus cīnījās arī pret bērnu prostitūciju un, pateicoties žurnālistam Viljamam Stedam, 1885. gadā t.s. “piekrišanas vecumu” tika pacelts līdz 16 gadiem. Atsevišķā sadaļa veltīta “angļu netikumam” jeb mazohismam, kas ticis plaši praktizēts, un autore piedāvā versiju par tā popularitāti. Tiek aplūkotas arī citas, tā laika sabiedrībā slēptas nodarbes − Hannas Kalvikas dzīvesstāsts, jauno transvestītu piedzīvojumi, homoseksuālisma uztvere un Oskara Vailda bēdīgā dzīves izskaņa.

Kouti pētījums vieglā, taču ne paviršā, formā lasītājam pavēsta par 19. gadsimta Anglijas ēnas pusēm. Tādu grāmatu ieteicams lasīt ar priekšzināšanām Anglijas vēsturē, tomēr pilnīgi iespējams, ka kādam tā varētu kļūt par impulsu dziļākai Anglijas vēstures apguvei.

Lucy Worsley “If Walls Could Talk” (2011)

Komentēt

Lucy Worsley. If Walls Could Talk: an intimate history of the home (2011)

worsley_if-walls-could-talkLai cik lielu daļu plauktu grāmatveikalos neaizņemtu literatūra par lieliem vēsturiskiem notikumiem un izcilām personībām, mēs visi zinām, ka pagātni galvenokārt veido ikdienība un parasto ļaužu dzīve. Ja neesam noilgojušies pēc kaislībām un drāmām, tad cilvēku ikdienas pētniecība var nest daudz interesantu un pat negaidītu atklājumu. Varbūt interese par šo tematu manā gadījumā būtu saistāma ar prāta nobriešanu, jo pirms divdesmit gadiem man kursa darba tēma par seniem lauksaimniecības darbarīkiem šķita supergarlaicīga. Dieva dēļ, kuru gan var interesēt 17. gadsimta arkls?!  Šobrīd es varētu palasīt arī par ‘arklu’. Protams, ka man gribējās 19. gadsimta Anglijas vēstures kontekstā palasīt kaut ko par tā laika ikdienas dzīvi, un es atradu jauku autori − Judith Flanders, kura sarakstījusi grāmatu The Victorian House (2003). Bet tā nu dzīvē gadās, ka pirmā man ceļā gadījās ne mazāk interesantā Lūsija Vorslija un Flendersai nāksies pagaidīt.

Populārzinātniskais pētījums “If Walls Could Talk” gan neaprobežojas ar 19. gadsimtu, bet stāsta par angļu māju un tās iekārtojumu krietni plašākā periodā − sākot no tiem laikiem, kad visa saime dzīvoja vienā milzīgā telpā ar ugunsvietu centrā, kura vienlaikus pildīja daudzas funkcijas, un beidzot ar mūsdienām, kad būtībā atkal modē nācis atklātais mājokļa plānojums. Savu stāstījumu Vorslija ir sadalījusi četrās nodaļās: guļamistaba, vannasistaba, viesistaba un virtuve, katra nodaļa stāsta par dažādiem cilvēka dzīves aspektiem, kas saistīti ar attiecīgo dzīvojamo telpu. Tāds izklāsts ļauj vienlaikus gan pastāstīt par telpas funkcijām, gan tās iekārtojumu, gan arī pievērsties lietām, kas ir tikai pastarpināti saistītas − piemēram, guļamistabas kontekstā par venēriskām slimībām, bet viesistabā izklāstīt etiķetes smalkumus.

Kad es lasīju Bila Braisona nenoliedzami interesanto pētījumu “Mājas: īsa privātās dzīves vēsture” (Zvaigzne, 2013), man tomēr nepatika, ka viņš stāstījumā tik tālu aizklīst no Norfolkas mācītājmājas, kuru sākumā bija pieteicies izpētīt, līdz ar to iegūtās zināšanas bija diezgan sadrumstalotas. Savukārt Vorslijas grāmatu es aizrautīgi lasīju aptuveni līdz pusei, līdz sapratu, ka atcerēties no tā visa es varēšu tikai pavisam nelielu daļu, un nepieciešams cits piegājiens. Piemēram, lai saprastu, kāds īsti izskatījās un kā darbojās pirmais klozetpods, man nepieciešama ne tikai ilustrācija, bet arī demonstrējums. Šajā gadījumā es bez pūlēm to varēju iegūt, jo īstenībā vispirms bija populārzinātniska raidījumu sērija “If Walls Could Talk” TV kanālā BBC4 un tikai pēc tam tika uzrakstīta grāmata. Četros raidījumos Vorslija izstaigā vēsturiskās angļu mājas, intervē zinošus cilvēkus un pat pati izmēģina pārlaist nakti viduslaiku gultā un mazgāt veļu pēc seno laiku metodes. Manā gadījumā efektīvi bija kombinēt lasāmo ar skatāmo, turklāt Vorslija ir interesanta stāstniece (varbūt pat labāka nekā rakstniece), tādēļ varu ieteikt gan šo raidījumu, gan vēl veselu rindu citu viņas veidotu, kas veltīti dažādiem Anglijas vēstures tematiem.

zombiesretrocanningNenoliedzami, ka Vorslijas grāmatas lasītājiem jābūt pamatzināšanām Anglijas vēsturē, citādi nekāda ieguvuma no izlasītā nebūs − autore gana brīvi lēkā no gadsimta uz gadsimtu, un lasītājām jāspēj izsekot valdnieku un  notikumu hronoloģijai. Esmu pārdomās arī par to, vai sadalīt stāstāmo pa telpām bija efektīvākais ceļš, varbūt lasītājam būtu vieglāk, ja viņu vestu cauri gadsimtiem un secīgi stāstītu par mājokļu iekārtojumu, nedaudz pieminot arī laikmeta lielos notikumus, kas nenoliedzami ietekmē mājas dzīvi. Katrā ziņā man vienmēr ir ļoti patikuši tāda veida muzeji, kuros var it kā ieiet attiecīgā laikmeta istabā ar iespējami autentisku iekārtojumu.

Viens no maniem secinājumiem par angļu ikdienas dzīvi gadsimtu gaitā ir tāds, ka dažos (un varbūt ne dažos) gadījumos tā ir apbrīnojami stūrgalvīga (vai konservatīva) tauta. Protams, var samierināties ar atsevišķiem aukstā un karstā ūdens krāniem, taču angļu gultas klājums − kura daudzslāņaino uzbūvi es nevarēju saprast, līdz Vorslija TV raidījumā to nesadalīja pa sastāvdaļām − nemainīgā veidā pastāvēja līdz 20. gs. 50. gadiem, kad to beidzot nomainīja viegls pēlis (duvet). Bez šādām zināšanām ir pagrūti saprast, kāpēc, piemēram, Hārdija romānā par vecpuiša varoņdarbu tiek uzskatīta tieši gultas taisīšana (viņš pats taisa pat gultu!). Ikdienas dzīve vispār ļoti skaidri parāda, cik ļoti cilvēki ir pakļauti dažādiem iesīkstējušiem priekšstatiem, it īpaši, ja tas saistīts ar statusu vai visas sabiedrības gadsimtiem ilgi pieņemtiem uzskatiem. Anglijas ikdienas dzīves procesu modernizāciju bremzēja arī fakts, ka daudzas lietas paveica kalpi un kungi neuzskatīja par vajadzīgu atvieglot viņu darbu.

Grāmatā ir daudz faktu, kuri paši par sevi, protams, ir vienkārši interesantas, dažreiz negaidītas  ikdienas dzīves detaļas, taču pamazām jau izveidojas arī plašāka aina uz Anglijas ikdienu gadsimtu gaitā. Un pārsteidzoši, ka Lūsija Vorslija nobeigumā raksta par mūsdienu dzīves atgriešanos pie pirmsākumiem − pilnīgi iespējams, ka tuvā nākotnē mainīsies māju arhitektūra un plānojums, jo cilvēkiem vajadzēs taupīt siltumu, savukārt dabas resursu sarukums mudinās taupīt, remontēt un atkārtoti izmantot visa veida atliekas. Kopumā tā bija interesanta grāmata, kuru varētu kalpot arī kā uzziņas līdzeklis par angļu mājsaimniecības un dzīves stila attīstību.

Екатерина Коути, Елена Прокофьева “Джейн Остен и ее современницы” (2015)

Komentēt

Екатерина Коути, Елена Прокофьева. Джейн Остен и ее современницы. – Санкт-Петербург: БХВ-Петербург, 2015. – (Окно в историю).

Kouti_E._Dzhejn_OstenJekaterina Kouti ir autore, kas ir daļēji vainīga pie tā, ka šobrīd lasu par 19. gadsimta Angliju. Jau pirms vairākiem gadiem atklāju viņas blogu, kas veltīts pārsvarā viktoriāņu laikam, un tur bija arī norādes uz viņas sarakstītajām grāmatām − viņa raksta gan viena pati, gan ar līdzautorēm, gan populārzinātnisku literatūru, gan vēsturiskus fantāzijas romānus. Šobrīd Kouti ir pasniedzēja kādā ASV universitātē, nu jau filoloģijas doktore, un viņas kontā ir piecas non-fiction grāmatas, no kurām trīs esmu iegādājusies.

19. gadsimta sākums bija daudz jautrāks par vēlāk sekojošo ārējās klīrības un puritānisma laiku, ko lasītāji iepazinuši Dikensa un māsu Brontē ieturētajos un sentimentālajos romānos. Džeina Ostina (1775-1817) rakstīja brīvāk, ar šķelmīgu humoru, un tādas bija arī viņas laika sievietes. Kouti un Prokofjevas darbā tiek izstāstītas 12 sieviešu biogrāfijas, kuras dažādi ir ietekmējušas Anglijas vēsturi, un daļa no viņām ir slavenas joprojām. Protams, šeit nav pamatīgu un izsmalcinātu biogrāfiju, tie ir tādi vienkārši, taču ievelkoši apraksti, kuru mērķis ir pastāstīt gan par konkrēto personību, gan ieskicēt viņas ietekmi uz tā laika sabiedrību. Padziļinātai interesei ir norādīta bibliogrāfija.

Laiks no 1760. līdz 1837. gadam pieder trīs karaļiem − Džordžam III (1760−1820) un viņa dēliem Džordžam IV (reģents 1811−1820; karalis 1820−1830) un Viljamam IV (1830-1837). Džordža III dēli bija lieli draiskuļi un ar milzu mokām pakļāvās karalisku personu laulību noteikumiem, līdz ar to viņiem bija gana daudz pēcnācēju, taču ne jau oficiālā laulībā dzimušo, tādēļ pēc Viljama IV nāves tronī kāpa abu brāļameita Viktorija.

Divas no grāmatā aprakstītajām sievietēm ir Džordža IV sievas. Pirmā ir Marija Ficherberta (1756–1837) − pašpārliecināta, pakupla atraitne, ar kuru oficiāli atzītas laulības nebija iespējamas gan viņas izcelsmes dēļ, gan ticības − nākamais Anglijas karalis nevar precēt katolieti. Otrā ir Braunšveigas Karolīna (1768– 1821) − Džordža IV nemīlētā, 1795. gadā piespiedu kārtā apņemtā sieva, kuru Džordžs apprecēja tikai naudas dēļ. Karolīna gan nesēdēja klusu un dzīvoja jautri, kas noveda pie vairākiem tiesiskās izskaidrošanās procesiem − izšķirties no viņas Džordžam IV gan nesanāca. Džordža brālis Viljams nebija diez ko saprātīgāks un iemīlējās Karaliskā teātra aktrisē Dorotejā Džordanā (1761–1816), kura bija sieviete ar pagātni un jau četru bērnu māte. Dora visu mūžu turpināja strādāt par aktrisi un dzemdēt Viljama bērnus (no 1794. līdz 1807. gadam viņa dzemdēja desmit bērnus). Protams, atkal par precībām nevarēja būt ne runas un mūža beigas Dorai pagāja kreņķos par naudu un bērnu nākotni.

Thomas Gainsborough. Portrait of Georgiana, Duchess of Devonshire (1787)

Thomas Gainsborough. Portrait of Georgiana, Duchess of Devonshire (1787)

Uz kroņprinču gājieniem sabiedrība skatījās caur pirkstiem, jo aristokrātija kopumā tolaik dzīvoja diezgan vaļīgi. Piemēram, tika akceptēts, ka lorda kundze laulībā dzemdē bērnus no cita aristokrāta, lai gan skaļi, protams,  par to nerunāja. Spilgts piemērs ir hercogienes Džordžiānas (1757–1806) dzīve − viņa bija skaistule ar šokējošu uzvedību, turklāt dzīvoja ménage à trois kopā ar savu vīru Devonšīras hercogu Viljamu Kavendišu un draudzeni Elizabetei Fosteri. Šāda savienība šķiet nepieņemama joprojām, taču abas sievietes esot dzīvojušas ciešā draudzībā, kopā audzinājušas bērnus un lieliski izklaidējušās. Dīvainā kārtā vēsture atkārtojas − Džordžiānas pēctece bija Diāna Spensere un visiem zināma viņas ménage à trois ar Velsas princi un Kamillu, šoreiz nelaimīga.

Vēl viena dulla sieviete (starp citu, Džordžiānas māsasmeita) bija lēdija Karolīna Lemba (1785-1828), kuras salīdzinoši laimīgo laulību iztraucē iemīlēšanās lordā Baironā. Atraidītā mīla viņai galīgi nones jumtu, un viņa pārvērš Bairona dzīvi par murgu (nevar gan teikt, ka Bairons to nebūtu pelnījis). Karolīna, būdama tiem laikiem ļoti izglītota, par to pat saraksta romānu, kurā Baironu attēlo kā romantisku nelieti. Šī ir sieviete, par kuru es labprāt uzzinātu vairāk, jo šķiet, ka šajā grāmatā viņa ir attēlota pārāk melodramatiski.

Tālāk pievērsīšos sievietēm, kuru galvenais dzīves darbs nav bijuši sakari ar aristokrātiem. Par Džeinu Ostinu es pastāstīšu nākamajā ierakstā, taču viņas iedvesmotāja un priekštece, izrādās, bijusi Frēnsisa Bērnija (Frances Burney, 1752-1840). Pirmkārt, Frēnsisa visu mūžu rakstīja dienasgrāmatu, kas vēlāk noderēja vēsturniekiem, otrkārt, viņas romāns “Evelīna” (1778) guva plašu popularitāti. Frēnsisa paguva gan būt par galmadāmu, gan piedalīties Franču revolūcijā, gan apprecēties ar francūzi, gan izdzīvot pēc mastektomijas, ko visu apraksta savās dienasgrāmatās. Vēl viena rakstniece, mūsdienās krietni pazīstamāka par Bērniju, ir Mērija Vollstonkrafta (1759–1797), kas tiek dēvēta par Anglijas pirmo feministi. Viņas eseja “A Vindication of the Rights of Woman” (1792), kurā viņa iestājās par sievietes tiesībām uz izglītību, saviļņoja sabiedrību, taču vienlīdz aizraujošs ir viņas pašas dzīvesstāsts: tikai vēlīnos trīsdesmit viņa uz īsu brīdi dzīvoja laimīgā laulībā ar domubiedru. Mērija nomira no pēcdzemdību komplikācijām, bet viņas meita bija Mērija Šellija (1797−1851) − slavenā “Frankenšteina” autore. Mērijas dzīvesstāstā tiek smalki izstāstīts, kā pusaudze sapinās ar dzejnieku Pērsiju Šelliju un kā liktenīgais sakars ietekmēja viņas dzīvi.

George Romney. Portrait of Emma, Lady Hamilton as a Bacchante

George Romney. Portrait of Emma, Lady Hamilton as a Bacchante

Dīvaino likteņu galeriju ievada lēdijas Hamiltones (1765-1815) portrets: dzimusi kalēja ģimenē, bez izglītības, bijusi kalpone, modele, dejotāja, 15 gadu vecumā kļuvusi par mīļāko kādam baronetam, kam sekoja nākamais. Emma Hārta (kā tobrīd viņu sauca) tomēr bija dzimusi zem laimīgas zvaigznes un kļuva gan par slavenā portretista Viljama Romnija mūzu, gan veiksmīgi apprecējās ar britu vēstnieku Neapolē Viljamu Hamiltonu. Slavenākais viņas dzīves mīļākais bija angļu admirālis Nelsons, taču nomira viņa aizmirstībā un nabadzībā. Vēl viens dīvains liktenis bija Mērijai Lembai (1764-1847) − slepkavai un rakstniecei. Mērija piedzima kalpu ģimenē, viņai bija lemts šuvējas liktenis, taču prāta aptumsuma brīdī viņa nodūra savu māti un pēc tam visu mūžu ik pa laikam pavadīja psihiatriskajā dziednīcā. Pateicoties Mērijas brālim Čārlzam, ap Lembiem izveidojas mazs literātu pulciņš un mūža otrajā pusē Mērija kļuva par bērnu rakstnieci.

Kā pikanta odziņa uz beigām ir atstāts Herietas Vilsones (1786–1845) dzīvesstāsts, kura kopā ar savām trim māsām kļuva par augsta līmeņa prostitūtām, ko tikli dēvē par kurtizānēm. Negaidīti Herietes galvenais talants izrādījās rakstniecība, un viņa ar savām atmiņām šantažēja aristokrātiskos klientus.

Īsumā pastāstīju par gandrīz visām varonēm un man ir pāris secinājumi, kas izveidojušies ne tikai no šīs grāmatas. Pirmkārt, es gaidīju, ka cilvēki būs mazāk izglītoti, taču acīmredzot pat mājās gūta izglītība (un ne tikai aristokrātiem) spēj būt efektīva. Visvairāk pārsteidz prasības pret bērniem, tās ir pat stingrākas nekā 20. gadsimtā. Otrkārt, var just, ka ģenētika vēl nav aktuāla, jo masveidā brālēns prec māsīcu, īpaši augstākajā sabiedrībā (un paskatoties pēc tam ciltskoku nešķiet, ka tas būtu ietekmējis pēcnācēju kvalitāti).

Kopumā grāmata ir gan informatīva, gan izklaidējoša un iezīmē plašu laikmeta panorāmu. Kā mīnuss ir jāatzīmē nedaudz pļāpīgais stils un nevēlēšanās norādīt ilustrācijām ne autorus, ne avotus.

“Rīga ārpus nocietinājumiem” (2009)

2 komentāri

Irēna Bākule, Arnis Siksna. Rīga ārpus nocietinājumiem: pilsētas plānotā izbūve un pārbūve no 17. gadsimta līdz Pirmajam pasaules karam = Riga beyond the walls: the city’s planned growth and transformation from the 17th century to the First World War. − Rīga: Neputns, 2009.

Bakule_Rīga-ārpus-nocietinājumiemPētīdama bibliotēkā arhitektūrai veltīto plauktu, es ieraudzīju lakoniski noformētu, divu arhitektu sarakstītu grāmatu par Rīgas apbūvi ārpus Vecrīgas no 17. gadsimta līdz Pirmajam pasaules karam. Mani ieinteresēja daudzās vēsturiskās kartes, turklāt grāmatas praktiskais iesējums ļāva tās labi izpētīt. Pirmkārt, man gribējās uzzināt, kur precīzi atradās pilsētas nocietinājumi, otrkārt, izsekot pilsētas izaugsmes vēsturei. Grāmatas teksts ir paralēli latviešu un angļu valodā, tomēr tas nav identisks − izskatās, ka autori ir vienojušies par izklāsta punktiem, bet atstājuši katrs sev brīvu telpu improvizācijai. Jāsaka godīgi, rakstīt par šāda veida grāmatām ir grūti, jo tās novērtēt saturiski spēs vienīgi nozares profesionāļi, es līdz šīm neesmu lasījusi grāmatas par arhitektūras vēsturi. Vienlaikus man gribētos atstāt sev dažas piezīmes, taču ne jau atstāstīt grāmatas saturu.

Grāmatā ievietots liels skaits plānu un karšu, kas parāda gan toreizējo pilsētas būvētāju ieceres, gan viņu plānu īstenojumu dzīvē. 17. gadsimtā Rīga jau ir cietoksnis, iekļauta poļu laikā uzbūvētajos nocietinājumos. Rīgas nākamie saimnieki − zviedri Rīgas aizsardzībai arī piegāja nopietni un tika izstrādāts gan fortifikāciju modernizācijas plāns, gan pirmais profesionālais priekšpilsētu apbūves plāns. Nīderlandietis Johans Rodenburgs ir 1652. gada priekšpilsētu plānojuma projekta autors, bet viņa znots − vācu ārsts Francisks Murers jau 1650. gadā uzzīmēja pirmo detalizēto Rīgas un tās priekšpilsētas karti. Rodenburga plāns, protams, atbilda visām tā laika Eiropas tendencēm − cietoksni aptvēra ielas, kas krustojās taisnā leņķī, ignorējot jau esošās ielas un daudzās ūdensteces, taču dzīvē − kā jau tas nereti gadās − tika īstenots vienkāršots variants. 17. gadsimta beigās zviedri vēl paspēja pilsētas ziemeļos uzbūvēt citadeli, un līdz ar to Rīga ieguva citām Rietumeiropas pilsētām līdzīgu nocietinātās pilsētas plānojumu.

18. gadsimta pirmajos 20 gados Rīgai klājās grūti − to postīja Ziemeļu karš un mēris, un pilsētas atjaunošana pēc šiem notikumiem aizņēma aptuveni 50 gadus. Gadsimta vidū modernizēja nocietinājumu sistēmu, atjaunojās būvniecība priekšpilsētās. Tika noteikts, ka saskaņā ar militārajām prasībām nocietinājumu priekšā jābūt no apbūves brīvai platībai, t.s. esplanādei, lai uzbrukuma gadījumā varētu efektīvi aizstāvēties (priekšpilsētai jāsākas 400 m no vaļņiem). Rīgas rāte par šo ideju nebija sajūsmā un vairākus projektus veiksmīgi novilcināja, taču 1771. gadā beidzot tika akceptēts Nikola Burtnova plāns, kas izveidoja esplanādi.  Priekšpilsētu apbūvi iecerētajā esplanādes teritorijā − lauku tipa vienstāva koka ēkas − 1772. gadā vienas dienas laikā nodedzināja.  Savukārt 1812. gadā notika vēl viena priekšpilsētas māju dedzināšana, kad Napoleona karaspēka iebrukuma gaidās iznīcināja 700 mājas.

Pēc Napoleona kariem jaunajam Rīgas ģenerālgubernatoram Pauluči vajadzēja steigšus atjaunot pilsētu, un tika sagatavots jauns ielu tīkla plāns. Pilnībā pārplānoja teritoriju ap tagadējo Vecās Ģertrūdes baznīcu un Jēzus baznīcu, un priekšpilsētās beidzot radās centrālie laukumi, kurus ietver regulāri kvartāli. Pilsētas jaunie būvnoteikumi gan joprojām tika pakārtoti militārām prasībām, un mūra ēku celtniecība bija atļauta tikai 1600 m attālumā no nocietinājumiem (mūsdienu Artilērijas ielas rajonā).

Plan von Riga (1864; Hennings&Weir)

Plan von Riga (1864; Hennings&Weir)

19. gadsimta vidū Rīga bija militārs cietoksnis ar 18. gadsimta nocietinājumu sistēmu, kas sāka traucēt pilsētas attīstībai. Pilsētas rāte jau sen gribēja pārmaiņas, bet tikai 1856. gadā pēc Krimas kara fiasko Aleksandrs II atļāva likvidēt nocietinājumus. Pilsētas galvenais arhitekts Johans Daniels Felsko izstrādāja jauno Rīgas pārplānojumu, taču kā jau iepriekš − tas atkal bija pārāk dārgs, taču šoreiz jāsaka, ka Felsko pamatidejas vienalga izturēja gan pārbaudes, gan vienkāršojumus. Rīgā arī pēc pārbūves − parku un kanālu dēļ − saglabājušās iezīmes, kas ļauj saskatīt viduslaiku daļas un 19. gadsimta dažādo, ar nocietinājumu sistēmu sadalīto plānojumu.

Laikā no 19. gadsimta vidus līdz Pirmā pasaules kara sākumam pilsētas attīstībai ir vairāki labvēlīgi apstākļi: gan ekonomiski, gan sociāli. Varētu pat teikt, ka pilsēta šajā laikā atgādināja lielu būvlaukumu, kur tika pārbūvēti kvartāli un viena pēc otras divstāvu koka mājiņas tika nomainītas ar sešstāvu mūra ēkām. Šajā laikaposmā centra teritorija tika pilnībā izplānota un arī telpiski strukturēta, tādēļ pēc kara apbūves struktūra praktiski vairs nemainījās.

Augšminētie fakti ir maza esence no visa lielā faktu klāsta, kas grāmatā tiek piedāvāts, un šoreiz es apzināti necentos iegaumēt visus specifiski arhitektoniskos smalkumus par ielu plānojumu un māju veidiem, jo vispirms kā ievadu tēmai gribēju gūt vispārēju ieskatu Rīgas pilsētas attīstībā. Lielais plānu un karšu daudzums sniedz labu ilustratīvo materiālu, taču fotogrāfijas gan gribējās labākas kvalitātes, ar precīzu datējumu. Droši vien, ka arhitektūras studentiem tā ir mācību grāmata, bet es ceru nākotnē ne reizi vien atgriezties pie Rīgas arhitektūras vēstures.

 

 

Vija Artmane grāmatās

2 komentāri

Vija Artmane. Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves / redaktore Ina Zaķe. – Rīga: Pētergailis, 2004.

Līga Blaua. Vija Artmane. Sirdī palikušie. – Rīga: Jumava, 2009.

Inga Pērkone. Sieviete − zvaigzne: Vija Artmane // Es varu tikai mīlēt… : sievietes tēls Latvijas filmās. – Rīga: Neputns, 2008.

Grāmatas par Viju Artmani es izlasīju jau decembra beigās, taču stimulu par tām uzrakstīt man deva pēdējā nodaļa Ingas Pērkones grāmatā “Es varu tikai mīlēt…”, kas veltīta Vijas Artmanes fenomenam − faktiski vienīgai latviešu aktrisei, kas padomju laikā sasniedza zvaigznes statusu. Bērnībā man patika šķirstīt rakstu krājumu “Vija Artmane” (1979), kas iznāca par godu aktrises 50 gadu jubilejai. Šī grāmata bija tāds slavinošu tekstu apkopojums ar smukām bildēm, bet savu kritiķa rakstītu monogrāfiju ar visaptverošu daiļrades analīzi Vija Artmane joprojām nav sagaidījusi. Diemžēl man nav savu atmiņu par Artmani uz teātra skatuves, jo aktrises pēdējos gados uz skatuves man nebija tā saprāta, ka vajag aiziet paskatīties, un tolaik viņa jau arī smagi slimoja. Taču pat TV un radio arhīvā, kā arī filmās, ir redzams un dzirdams viņas izcilais talants.

vija artmane_teatris

Vija Artmane filmā “Teātris” (1978)

21. gadsimtā iznākušas divas atmiņu grāmatas: “Ziemcieši” (2004) un “Sirdī palikušie” (2009). Pirmā ir pieteikta kā pašas Artmanes rakstīta, taču visticamāk šeit ir labs redaktora darbs (neapšaubu Artmanes spējas izteikties, taču memuāru rakstīšana nav debitantiem). Artmane šeit atceras savu dzīvi, pievienotas daudzas fotogrāfijas. Būtībā (kā jau lielākā daļa memuāru) tā ir grāmata, kas veido simpātisku galvenā varoņa tēlu − tāds viņš gribētu palikt cilvēku atmiņās. “Sirdī palikušie” ir veidots kopdarbībā ar žurnālisti Līgu Blauu, kurai padodas šādi pietuvināti, dziļi portretējumi; lai arī grāmata pieteikta kā atmiņu pieraksti par aktrisei nozīmīgiem teātra un filmu partneriem, taču, protams, viss ir saistībā ar pašas Artmanes dzīvi un daiļradi. Otrā grāmatā ir daudz vairāk izdevies saglabāt Artmanes izteiksmi un stilu − pilnīgi dzirdamas ir viņas intonācijas, tonis  un raksturīgie smiekli. Dzīves izskaņā Artmane nevairījās no atklātības, un dažas viņas atklāsmes balansē pat uz piedienības robežas. Varbūt attaisnojums varētu būt vēlme dzīves laikā sakrātajās tenkās ieviest zināmu skaidrību.

Vijas Artmanes biogrāfija vispār ir izcila no pieaugšanas stāsta viedokļa − no pusbārenes, kuru uzaudzinājusi mamma ļoti pieticīgos apstākļos, viņa sasniedz padomju kulta zvaigznes statusu, kuru bijušajā PSRS teritorijā dievināja līdz viņas nāves brīdim. Pat atmiņu grāmata viņai vispirms iznāca krieviski («Сердце на ладони», «Молодая гвардия», 1990). Neatstāstīšu Artmanes dzimšanas un bērnības peripētijas, bet viņas naratīvā tas ir laiks ar rūgtuma piegaršu, aizvainojumu, un, iespējams, tas nosaka vēlākās izvēles. Varbūt vienkāršoti būtu teikt, ka tēva neesamība nosaka viņas laulību ar gados vecāko Arturu Dimiteru un pieķeršanos Eduardam Smiļģim kā tēva lomas aizstājējiem. Bet kaut kāda apstākļu sakritība Artmani aizveda līdz Dailes teātra studijai, un viņa ļoti gribēja būt uz skatuves un, manuprāt, viņa gribēja būt labākā. Tādēļ viņa atsaka jaunības mīlestībai un apprec toreizējo Dailes premjeru Dimiteru, tādēļ pacieš Smiļģa dresūru un strādā nopietni, atbildīgi, intensīvi. No mana skatu punkta vēlme būt izcilai savā darbā un tam izmantot visus līdzekļus nav nekas nosodāms − lai gan pilnīgi iespējams, ka apkārtējo acīs tāds cilvēks šķiet egoistisks.

Artmanes pirmā skaļi izskanējusī loma ir Džuljeta saspēlē ar Eduardu Pāvulu kā Romeo (1953. gads) − abi jauni, skaisti, pacilājoši, gūst izcilus panākumus gan Rīgā, gan Maskavā. Un pamazām vien Artmane kļūst par Smiļģa jauno prīmu, aizvietojot Lilitu Bērziņu. 1964. gadā par Dailes teātra galveno režisoru kļūst Pēteris Pētersons, ar kuru Artmanei ir labas personiskās attiecības jau no studiju laikiem, taču viņš ir citas skolas pārstāvis un visi “smiļģieši” tiek nobīdīti otrā plānā. Artmanei gan šis laiks ir nozīmīgs ar iziešanu uz PSRS kino ekrāniem − 1964. gadā iznāk Ļenfilm melodrāma “Dzimtās asinis”, kurā viņa tēlo latvieti evakuācijā. Man šķita interesanti, ka tikai šajā brīdī (aktrisei ir jau 35 gadi) noformējas viņas dīvas izskats: no lokainas, spriganas tumšmates viņa pārtop garmatainā blondīnē ar noslēpumainu skatienu. Turklāt, šķiet, ka šī metamorfoze notiek filmēšanas laikā.

Artmane_Vija

Attēls pa kreisi: Latviešu mākslas un literatūras dekādē, 1955. gada decembrī, Maskavā; attēls pa labi: 1965. gads, Maskavas Kinematogrāfijas darbinieku savienības Propagandas biroja atklātne.

Būtībā tāda Artmane − blonda, klasiskiem vaibstiem − arī ir palikusi kinoskatītāju atmiņā. Pērkone raksta, ka šajā sejā ir kaut kas no pareizticīgo svētbildes un pieņem, ka tieši ar šo līdzību skaidrojama aktrises nepārejošā popularitāte krieviskajā vidē.  20. gs. 60. gadu vidū Artmane top par PSRS filmu zvaigzni − parādību, kas neatkarīgi no aktrises pašas vienlaikus gan reprezentē valdošo vērtību sistēmu, gan atspoguļo sabiedrības vēlmes. Īpatnēji, ka 70. gadu beigās, kad Artmane gadu dēļ jau ir izmainījusies, tikpat izteiktu dievināšanu Krievijā piedzīvo dziedātāja Anna Germane − Artmanei vizuāli līdzīga arī poļu/vācu izcelsmes blondīne. Iespējams, šāda tēla popularitāte Krievijas sabiedrībā tiešām nav vienkārši sakritība.

Varbūt simboliski, ka savus garos, blondos matus Artmane zaudē kādas filmēšanas laikā (tie vienkārši pārmocīti nolūza) pirms savas 50. jubilejas, pirms divām nozīmīgām lomām − Džūliju Lambertu filmā “Teātris” un Elizabeti lugā “Elizabete, Anglijas karaliene”; Džūlija un Elizabete ir  sievietes, kuras dzīve piespiež atteikties no mīlas (jaunākiem mīļākiem), bet viņas to dara ar pašcieņu un godīgumu pret sevi. 80. gados Artmane aizvien biežāk spēlē raksturlomas un ļoti žēl, ka slimības viņai neļauj būt uz skatuves ilgāk.

Droši vien, ka pasaulē kāda bija gan skaistāka, gan talantīgāka, gan čaklāka par Artmani, taču savas kārtis viņa izspēlēja veiksmīgi − lai ko aktrise nebūtu teikusi sava mūža izskaņā, viņa bija kļuvusi par sava laika simbolu. Un simbolam būt nav viegli, jo pret to jau vairs neizturas kā pret vienkāršu mirstīgo, bet pieprasa vienmēr starot − sievišķīgi maigi un karaliski cēli. Simboli neraud un neslimo, bet toties tos var gāzt no pjedestāla.

Grāmatu izlasīšana ļauj uzzināt daudz interesanta, taču grūti pateikt, vai lasītājs kaut nedaudz pietuvinās Vijai Artmanei − viņa ir tik mainīga un daudzveidīga un katru reizi tik ticama. Droši vien, ka patieso bija lemts uzzināt tikai nedaudziem.

Vijas Artmane_1

via krustaskola.lv

Inga Pērkone “Es varu tikai mīlēt…” (2008)

8 komentāri

Inga Pērkone. Es varu tikai mīlēt… : sievietes tēls Latvijas filmās. – Rīga: Neputns, 2008.

Perkone_Es-varu-tikai-mīlētVisiem zināms, ka kinomāksla ir bijis un joprojām ir ļoti svarīgs ietekmes instruments. Cilvēkam varbūt nepatīk lasīt vai nīkt teātra krēslos, arī citas mākslas paiet uztverei garām, taču tādu būtni, kam būtu pilnīgi vienaldzīgas kustīgās bildītes to visdažādākajās izpausmēs, es vēl neesmu satikusi. Varbūt tā ir nejaušība, ka kino rašanās 19. gadsimta beigās sakrita ar feminisma pirmo vilni, bet pilnīgi noteikti šobrīd tas sniedz lielisku iespēju pētīt kinematogrāfa iemūžināto sievietes tēla attīstību vairāk nekā gadsimta garumā. Šoreiz par sievietēm Latvijas filmās.

No sākta gala kino ir veidojuši vīrieši, līdz ar to tikai loģiski, ka sievietes viņu filmās ir bijis vērojuma objekts − avots skatītāja baudai. Kino ļoti ilgu laiku bija vīrieša skatiens, kas producēja viņu priekšstatus par sievieti un lielā mērā ietekmēja arī skatītāju-sieviešu uzskatus par ideālo sievietes tēlu. Pirmais pasaules karš veicināja sieviešu emancipāciju, un ieveda tās algota darba tirgū, strauji pieauga viņu prasības pēc līdztiesības, tomēr visu 20. gadsimtu kino pamatā bija patriarhālais naratīvs, kur darbības virzītājs un centrs bija vīrietis, bet sievietei savu dzīves piepildījumu bija atļauts gūt caur vīrieti − kļūstot par viņa mīļoto, sievu, bērnu māti.

Pirmais pasaules karš Latvijas demogrāfijā radīja kvantitatīvu disproporciju − ilgu laiku sieviešu bija krietni vairāk par vīriešiem, kas nozīmē arī to, ka sievietēm nācās būt sociāli un ekonomiski aktīvām, stiprām visās dzīves jomās. Taču tā laika kino tēls ir cits − pozitīva sieviete ir pasīva un viņas dzīves galvenā vērtība ir mīlestība; tiek tiražēts uzskats, ka sievietes dabai nepieciešams “stiprais plecs”, bet viņas dzīve iegūst jēgu caur ģimeni. Tai pašā laikā Pērkone uzsver, ka starpkaru perioda kino konsekventi trūkst Mātes tēla − pilnīgi pretēji realitātei par ģimeni kļūst tēvs un meita.

Lilita Bērziņa filmā Psihe

Lilita Bērziņa filmā „Psihe” (rež. Pjotrs Čardiņins, 1922) (via kinoskapis.filmas.lv)

Spilgtākie, atpazīstamākie latviešu kino sieviešu tēli ir atceļojuši no literatūras; Pērkone īpaši izceļ Kristīni (“Purva bridējs”), Baibu (“Pūt, vējiņi”) un Lauru (“Ezera sonāte”). Tās visas ir sievietes, kas iemieso labākos tikumus: čaklumu, maigumu, kautrību, uzticību, līdzjūtību. Un īpatnēji, ka tās vieno arī alkohols – gan viņu izvēlētie partneri, gan divām tēvi ir dzērāji; mātes nav vai tās personība ir vāja. Uldis, Edgars un Ričs ir jauki puiši, bet pagļēvi, žēlojami, audzināmi, un galvenās varones tiek uzteiktas par savu izvēli. Savukārt filmu aktīvās sievietes, kuras noraida pasīvo objekta lomu − Matilde, Zane un Vija − tiek noraidītas un netiek akceptētas. Vēl viens spilgts, negatīvi traktēts tēls ir Jaunsudrabiņa Aija, kuras tēla rodamas arhetipiskas femme fatale iezīmes − šeit vājš vīrietis kļūst par savas kaislības upuri, taču arī sievietei tas laimi nenes. Klasiskā variantā sievietes valdzinājums ir postošs, skaistums viņu noved nelaimē.

Padomju laiks Latvijas kino ienesa sociālistiskā reālisma izpausmes. 20. gs. 30. gadu PSRS filmu varones bieži bija neatkarīgas un aktīvas, ar savus stāstu un attīstību, tomēr pēckara demogrāfiskā situācija Staļinam lika pārskatīt attieksmi pret dzimumu līdztiesību un sievietēm tika atgādināts, ka neviens viņas nav atbrīvojis no godpilnās mātes lomas. Sieviešu tēliem ierobežoja attīstības iespējas, tie bija reaģējoši, atspoguļojoši, pasīvi.

Ja kinofilmu skata kā pieaugšanas stāstu, tad kļūšanai par vīrieti vienmēr tiek pieprasīts iziet iniciācijas rituālus − grūtību pārvarēšanu, karadarbību, garīgas atklāsmes, savukārt sievietei iniciācija notiek tikai bioloģiskā veidā – kā deflorācija, ko veic vīrietis. Sociāla reālisma formula vīrietim kā iniciāciju piedāvāja karu, no kura viņš pārnāca citādāks, savukārt sievietēm – frontiniecēm karš nemainīja būtību, pat sakropļotas tās pauda sapni par princi, kas mainīs viņu dzīves.

Pēc Staļina nāves sociālistiskā reālisma traktējuma iespējas paplašinājās, filmās parādījās izglītotas un strādājošas sievietes, kas atspoguļoja reālo tautsaimniecības situāciju. Procentuāli vairāk pievērsās ikdienas dzīvei un indivīda problēmām, tomēr neaizmirsa arī “gaišo nākotni” un “kolektīvu”. Mājsaimnieces, protams, tika vainotas mietpilsonībā, taču padomju kino diezgan konsekventi nostājās pret sievietēm vadošajos amatos − tā laika populārās filmas priekšnieces rādīja kā nelaimīgus sausiņus, kuras atplaukst tikai ar vīrieša ienākšanu viņu dzīvē (“Dienesta romāns”, “Maskava asarām netic”, latviešu − “Trīs minūšus lidojums”). Padomju ekonomika nevarēja atļauties mājsaimnieces, taču arī karjeristes, kas nedomā par padomju pilsoņu reprodukciju, nebija pieņemamas.

EzeraSonate_AleksandrsVeisbardis_RigasKinomuzejs

Kadrs no filmas “Ezera sonāte” (1976) (Aleksandrs Veisbārdis, Rīgas Kinomuzejs)

20. gs. 70. gadu beigās filmās sieviete pārsvarā tika skatīta attiecību un ģimenes kontekstā. Sieviete tiek rādīta ilgās pēc ģimenes, pēc bērna; lai arī strauji palielinājās  “vientuļo māmiņu” skaits, kuras grūtniecības dēļ nebija slīcinājušās kā Zenta “Zvejnieka dēlā”, tomēr termins rāda, ka sieviete ar bērnu, bez vīrieša tiek uzskatīta par vientuļu. Vesela rinda filmu rāda problēmas ar grūtniecību, problēmas ar bērniem− Pērkone uzskata, ka valsts demogrāfiskā krīze lika izcelt mātišķo sūtību, sievietes apliecināšanos caur bērnu. Tas tiek parādīts arī caur negatīviem, pamācošiem sieviešu tēliem, kuras veikušas abortu, nerūpējas par bērnu pietiekami labi (iespēja, ka sieviete varētu nevēlieties bērnu apskatīta netiek). Šādos gadījumos filmās parādās jauna simbioze − vīrietis un bērns, kas būtībā apšauba līdz šīm pieņemto konceptu, ka mātišķums ir dabiski dots tikai sievietei.

Pētījumu lasīt bija ļoti interesanti, tai pašā laikā jāatzīmē, ka apjoms tik lielai tēmai ir 100 lappuses ar bildēm, kas tikai vispārīgi ieskicē situāciju, turklāt autore pilnīgi pamatoti meklē kontekstu gan vēsturē, gan psiholoģijā, gan socioloģijā. Neesmu bijusi cītīga latviešu kino skatītāja, tomēr pat manā atmiņā ir vairākas latviešu filmas ar spilgtu, laikmetīgu galveno varoni, kas šajā grāmatā nav pat pieminētas. Tas norāda, ka tēma ne tuvu vēl nav izsmelta un jācer uz turpinājumu ar plašāku, izvērstāku analīzi.

Andris Caune “Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem” (2014)

Komentēt

Andris Caune. Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem: priekšpilsētas ielas, celtnes un iedzīvotāji 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses atklātnēs. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2014.

Caune_Rīgas VidzemesVecums nenāk viens, tas nāk ar interesi par novadpētniecību 🙂 Lai gan zināmus dzimtās pilsētas pētniecības iedīgļus sevī esmu manījusi jau agrāk, taču līdz šim tie bija palikuši tikai labo nodomu līmenī. Šobrīd dažādi iemesli ir salikušies kopā, lai es ne tikai paņemtu rokās un pāršķirstītu grāmatu par Rīgu, bet arī cītīgi to izlasītu no vāka līdz vākam un atzītu to par bezgala interesantu un ieviešamu mājas bibliotēkā kā uzziņas līdzekli.

Andris Caune (1937) ir ļoti pieredzējis vēsturnieks, kura sākotnējā specializācija ir arheoloģija, konkrēti — arheoloģiskie izrakumi Vecrīgā, kuriem veltītas viņa pirmās grāmatas “Rīga zem Rīgas” (1985) un “Pati Rīga ūdenī” (1992). 1998. gadā tika izdota viņa pirmā grāmata, kuras pamatā ir autora aizraušanās ar senu atklātņu kolekcionēšanu – “Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem”; nākamā grāmata “Rīgas Ziemeļu priekšpilsēta pirms 100 gadiem” iznāk tikai 2007. gadā, kas, iespējams, saistīts ar Caunes aizņemtību LR prezidenta paspārnē izveidotās vēsturnieku komisijas vadītāja darbā. 2012. gadā vēlreiz iznāk papildināts izdevums par Pārdaugavu, 2013. gadā – “Rīgas Latgales priekšpilsēta pirms 100 gadiem”, 2014. gadā – manis izlasītā “Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem” un 2015. gadā – “Rīgas klusais centrs pirms 100 gadiem”. Pilnīgi iespējams, ka es darīju ļoti prātīgi, sēriju sākot lasīt ar to Rīgas rajonu, kuru varu uzskatīt par savu “mazo dzimteni”, un tādējādi lielāko daļu ielu un māju es esmu skatījusi neskaitāmas reizes savā mūžā. Lai gan – kā grāmata pierādīja – esmu skatījusi, bet brīžiem neesmu redzējusi.

Vidzemes priekšpilsētas novietojums Rīgas kartē ir nedaudz dīvains: no Juglas, Teikas un Purvciema puses tā it kā ar lielu kāju iestiepjas Brīvības ielā pāri Gaisa tiltam līdz pat Elizabetes ielai un paņem pa labi sev klāt Miera ielas rajonu līdz pat Brasas tiltam, ieskaitot Lielos kapus. Līdz ar to var teikt, ka Vidzemes priekšpilsēta savdabīgā kārtā ir gan Rīgas centrs, gan Juglas ezera un Ķīšezera krasts.

1774. gadā pie Matīsa ielas beidzās Rīgas priekšpilsēta (toreiz saukta par Pēterburgas), kas bija norobežota ar palisādes sētu. Ieeja pilsētā notika caur Pēterburgas vārtiem (Brīvības un Matīsa ielas krustojumā), pie tiem pienāca trīs ceļi . Lielākais – Smilšu, vēlākā Pēterburgas šoseja – savienoja Rīgu ar Vidzemi, mazākie veda uz nesen atklātajiem Lielajiem kapiem. Jau ļoti drīz – 1786. gadā – priekšpilsētas robežas pārcēla uz tagadējo Gaisa tilta apkaimi. 1812. gadā praktiski visu priekšpilsētu nopostīja ugunsgrēks, un 1813. gadā tika izstrādāts tās atjaunošanas plāns. Interesanti bija uzzināt, ka agrāk galvenā iela bija Cēsu iela un tikai pēc ugunsgrēka toreizējo Aleksandra ielu iztaisnoja un nosprauda no jauna. 19.gadsimta otrajā pusē strauji pieauga rūpniecības uzņēmumu skaits gan Miera ielas rajonā, gan pie tagadējā Gaisa tilta, attiecīgi cēla arī dzīvojamās mājas. Priekšpilsētas tālākie rajoni – Jugla, piemēram –  gan toreiz tika izmantoti kā atpūtas vietas bagātiem pilsētniekiem, kuri uzcēla šeit vasaras muižiņas.

Grāmatas pirmā sadaļa ir veltīta priekšpilsētas vecākās daļas – Miera ielas rajonam, tam seko stāsts par Lielajiem kapiem un sadaļas par rajoniem pirms un pēc Gaisa tilta. Tad autors brauc tālāk pa Brīvības gatvi un seko sadaļas par rajoniem, kas šobrīd ir blīvi apdzīvoti, taču vēl pirms nieka 100 gadiem tā bija pilsētas nomale. Iespējams, ka visinteresantākās bija sākuma daļas, jo šeit vēsture ir visbagātākā, taču pēdējās nodaļas varētu kalpot par pamudinājumu doties mazās ekspedīcijās un paskatīties, piemēram, uz Strazdumuižas kungu namu, kur tagad atrodas Neredzīgo bibliotēka. Es biju gan lietas kursā, ka gadsimta sākumā Rīgā ir notikusi strauja celtniecība, taču notika arī tiešam būtiskas izmaiņas Rīgas sejā. Piemēram, rajons no Matīsa ielas līdz Gaisa tiltam: 1902. gadā sakņu dārzu vietā uzceļ un atklāj Vidzemes (tolaik Aleksandra) tirgu, vienu pēc otras uzceļ lielās mūra ēkas no Matīsa līdz Ģetrūdes ielai, 1906. gadā atklāj jaunuzcelto Jauno Ģertrūdes baznīcu, 1906. gadā uzbūvēja pirmo Rīgas satiksmes pārvadu – Gaisa tiltu, savukārt jau 1901. gadā pārvada tuvumā ir uzbūvēts tramvaju depo (tramvaji tolaik gāja pa Brīvības ielu). Faktiski cilvēks, kurš uz gadiem desmit būtu izbraucis no valsts, atgriežoties ieraudzītu gana lielas pārmaiņas.

Autors daudz laika velta dažādu rūpniecības uzņēmumu un fabriku attēliem, par kuriem lasīt īstenībā ir interesantāk nekā izklausās. Šajā apkaimē ir bijis vesels birums sekmīgu un pat ļoti veiksmīgu uzņēmumu, kuri strādāja ne tikai Baltijas tirgum, bet visai Krievijas impērijai. Vēl jo skumjāks ir fakts, ka lielākās daļas rūpnīcu vēsture beidzas ar vārdiem: “Pirmā pasaules kara laikā rūpnīcu iekārtas tika evakuētas uz Iekškrieviju un pēc tam darbu vairs neatsāka.” Latvijas strauji uzplaukstošajai rūpniecībai Pirmais pasaules karš nodarīja ievērojamus zaudējumus. Otrs sarūgtinošs fakts bija Lielo kapu izlaupīšana, kas notikusi pēc Otrā pasaules kara, kad lielos apjomos no Latvijas izveda gan kapu pieminekļus, gan materiālus, no kā tie veidoti.

Ieskatam grāmatā un nelielai ieintriģēšanai es prezentēšu vienu atklātni, kura uzņemta 20. gs. 30. gados Rīgas centrā, taču, iespējams, bez priekšā teikšanas šo vietu nemaz nav iespējams atpazīt.

Riga_Brivibas un Karlines

Šobrīd tas ir Brīvības un Miera ielas stūris, un abas ēkas vairs nepastāv. Staltais sešstāvu īres nams (uzcelts 1913. gadā) aizgāja bojā Otrā pasaules kara laikā, bet necilā koka ēka, kuru uzcēla vēl 18. gadsimta beigās un tā iemanījās izdzīvot 1812. gada ugunsgrēka laikā, tika nojaukta drīz pēc kara.

Andra Caunes sarakstītā grāmata par vienu no Rīgas priekšpilsētām gan nav pilnīga tās vēsture (jo tam būtu vajadzīgs krietni vairāk atklātņu), taču tas ir brīnišķīgs, izzinošs ieskats Rīgas vēsturē visiem interesentiem.

Orlando Faidžīss “Čukstētāji” (2010)

1 komentārs

Orlando Faidžīss. Čukstētāji: privātā dzīve Staļina Krievijā / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2010. (Orlando Figes. The Whisperers: Private Life in Stalin’s Russia. 2007)

Faidžīss_čukstetajiLasāmā izvēlē ejot pa Otrā pasaules kara taku, es kādā brīdī kārtējo reizi no Latvijas nonācu Krievijā, kura neļāva sevi ierobežot viena kara ietvaros un pēdējās izlasītās grāmatas aptver jau krietni plašāku laika periodu. Droši vien uzrakstīt par vasarā izlasīto man visvieglāk būs sākot ar neseno, palēnām kāpjoties atpakaļ un, iespējams, atkal nonākot pie latviešu autoriem.

Orlando Faidžīss ir britu vēsturnieks, kurš specializējies 20. gs pirmās puses Krievijas vēsturē. Kā autors raksta pēcvārdā, doma rakstīt grāmatu par privāto dzīvi Staļina Krievijā, viņam radusies jau 80. gadu vidū, kad viņš, vācot materiālus disertācijai par Pilsoņu karu, pirmoreiz novērtējis ģimenes atmiņas kā pretsvaru padomju vēstures oficiālajai versijai. Sākumā Faidžīss privātos ģimeņu dokumentus meklējis Krievijas arhīvos, taču vēlāk sapratis, ka visauglīgāk būs intervēt joprojām dzīvos vēstures lieciniekus un sastapies ar negaidīti lielu atsaucību. 2003. gada sākumā pētījumu atbalstam viņš ieguva divus britu institūciju mērķfinansējumus un palīgos iesaistīja biedrību “Memorial” (dibināta 80. gadu beigās, lai saglabātu padomju represiju upuru piemiņu).

Lai arī mutvārdu ceļā iegūtās vēstures liecības neapšaubāmi ir vērtīgas, tām ir savas metodoloģiskās grūtības: cilvēka atmiņas īpatnības, pašcenzūra, spēja un vēlme reflektēt par savas dzīves notikumiem. Vilis man nesenos komentāros norādīja uz neveiklo situāciju, kas radusies 2012. gadā, kad grāmatu plānoja tulkot krieviski − parādījušies negatīvi izteikumi (šeit pat raksts), kas apšauba Faidžīsa vēsturnieka profesionalitāti, norādīts uz sagrozījumiem liecībās un tendenciozitāti vērtējumos. Es personīgi grāmatā neatradu acīmredzamas aplamības, savukārt Faidžīss pēcvārdā ir norādījis, ka atmiņu daļa ir tulkota krieviski un saskaņota ar intervētajām ģimenēm. Domāju, ka šādai attieksmei no krievu puses ir daudz iemeslu, bet pamatā − šobrīd Krievijā disputs par vēsturi ir iespējams tikai varas noteiktos ietvaros, kas lielā mērā attaisno staļinismu. Turklāt šajā grāmatā padomju nācija parādās ne tikai kā cietēji un kara varoņi, bet arī kā otra − vardarbīgā puse, kas apsūdzēja, denuncēja, tiesāja, šāva, ieslodzīja cietumos un nometnēs; būtībā tauta tika sašķelta varas atbalstītajos un “tautas ienaidniekos”. Un šādas atklāsmes vēl jāuzklausa no britu vēsturnieka, kas pētījumus veicis par ārzemju naudu!

Dvorec Strani sovetov

Padomju pils makets – pili plānoja uzcelt 415 m augstumā, ko vainagotu 80 m augsta Ļeņina statuja. 1931. gadā tādēļ uzspridzināja Kristus Glābēja katedrāli, bet pili tā arī neuzcēla, tai vietā ilgus gadus bija atklātais peldbaseins.

Faidžīsa aptvertā tēma ir tik milzīga, ka es jau veselu nedēļu mokos, lai uzrakstītu aprakstu, kas iekļautos kādos nebūt rāmjos. Grāmatā taču īstenībā ir atspoguļoti tikai vienas valsts vēstures nepilni 40 gadi (ar nelielu, rezumējošu skatu pēc 1953. gada), taču pat vienkāršs faktu izklāsts noved pie gara apraksta, nerunājot nemaz par vēlmi pieminēt arī atmiņu stāstus, kas vēsturi padara dzīvu un personisku. Un es saprotu, kādēļ autoram no krievu puses ir pārmesta subjektivitāte, jo nosacīti normālā pasaulē uzaugušam cilvēkam ir ļoti grūti saprast padomju vājprātu − tas viss vairāk līdzinās absurda teātrim; varbūt man kā padomju bērnam ir pat vieglāk, jo es vēl atceros gastronomu, kurā vienīgā pārtika bija dekoratīvā piramīdā izkārtoti zivju konservi, pionieru “svēto” kaklautu un lietas, par kurām ārpus ģimenes nerunāja. Taču Staļina Krievijā viss bija simtreiz sliktāk,  un cilvēki garīgi izdzīvoja tikai tādēļ, ka neko labāku nezināja: Staļina režīms iznīcināja atmiņas par citu dzīvi un tās, kuras nevarēja iznīcināt, nomelnoja un padarīja par noziedzīgām. 20. gados par komunisma sabiedrības ideālu uzskatīja t.s. “kolektīvās personības”, kuru personiskā sfēra bija pakļauta publiskai uzraudzībai, un šādam uzskatam pakārtoja bērnu audzināšanu. Tādēļ jau 30. gadu sākumā varas struktūrās līdztekus vecajiem kadriem parādījās jauna cilvēka tips − karjerists, dedzīgs režīma atbalstītājs; tie bija pirmie padomju ideoloģijas produkti, kuriem mātes vietā bija partija, un akla ticība Staļina nospraustajam kursam, uz tādiem Staļins balstīja režīmu, dāsni atalgojot tos ar iespēju baroties pie labākas siles (tiešā nozīmē).

Varbūt man vajadzētu uzskaitīt dažus no grāmatā nosauktajiem skaitļiem: piespiedu kolektivizācijas kampaņas rezultātā no 1929.−1932. gadam kā kulakus no mājām izdzina 10 miljonus cilvēku; 1934. gadā Gulaga nometnēs atradās 1 miljons cilvēku; Lielā terora laikā strauji pieauga nāvessodu skaits – 1937.-1938. gadā nošāva aptuveni 700 000 cilvēku utt. Taču skaitļi var viegli paslīdēt garām apziņai un, iespējams, tādēļ vēstures izpratnei  ir tik būtiski lasīt memuārliteratūru, tad tā uzreiz top pietuvināta kā caur lupu  un iespējams redzēt, ka to dienu sistās brūces ir sadzijušas neglītās rētās, kas joprojām sakropļo gan personisko dzīvi, gan valsts attieksmi pret cilvēku. Kas bija stiprākie cirtieni sabiedrībai? Kolektivizācija izjauca gadsimtiem ierasto zemnieku vidi, atkulakošana demoralizēja laukus − zemnieki bēga uz pilsētām, masveidā tika pamesti bērni (1934.-1935. gadā kā bezprizorņiki Krievijā tika savākti 842 144 bērni). Sabiedrība tika gan piespiesta, gan pati aktīvi iesaistījās denuncēšanas procesā − cilvēki baidījās skaļi paust savas domas, turklāt propaganda bija tik veiksmīga, ka pat ģimenes locekļi šaubījās viens par otra lojalitāti režīmam. Traģiski, ka bērns bija spiests visu mūžu noliegt savus vecākus, baidīties no izstumšanas no sabiedrības, un tādējādi režīms to visefektīvākajā veidā piespieda kļūt par “vispareizāko” padomju pilsoni, kas pats vēršas pret šaubīgiem elementiem.

Stāsts par Gulaga nometnēm, protams, ir īpašs. Sākotnējā cietumu sistēma diezgan ātri kļuva par plašu darba nometņu tīklu, kurā ieslodzītos izmantoja kā vergus. Pirmajā piecgadē Staļins izvirzīja hipertrofētus industrializācijas mērķus: Maskavas−Volgas un Baltās jūras kanāli, Dņeprostrojs, Magņitogorskas pilsēta u.c., taču visi šie padomju tautas sasniegumi ir ieslodzīto darbs. Cara laikā, piemēram, Baltās jūras kanālu nevarēja uzcelt, jo tas izmaksāja pārāk dārgi, taču staļinisti uzcēla − divos gados 227 km tika izrakti ar primitīviem darbarīkiem.

[Ziemā] darbadienas beigās darba vietā palika līķi. (..) Naktīs atbrauca ragavas un viņi tika savākti. (..) Vasarā no līķiem, kas nebija laikus aizvākti, palika tikai kauli, kuri kopā ar granti nonāca betona maisītājā. Tā viņi iekļuva pēdējo slūžu betonā pie Belomorskas pilsētas un glabāsies tur mūžīgi.

Pēc kara Gulaga nometnēs ieplūda deportētie “nacionālisti” un 1949. gadā ieslodzīto bija 2,4 miljoni; tas varēja būt līdz pat 18% no PSRS industriālā darbaspēka. Turklāt vergi strādāja aukstos un tālos reģionos, kur nevienu cits negribēja strādāt pat par lielu samaksu. Pēc nometnēm cilvēki atgriezās ar fiziskām un garīgām traumām, atsvešinājušies no tuviniekiem un noslēgušies sevī.

Negaidītā kārtā Otrais pasaules karš grāmatā tiek pasniegts nevis kā viennozīmīga nelaime, bet kā iespēja tautai pēc ilgiem gadiem neuzticības gaisotnē beidzot būt vienotai cīņā pret ienaidnieku. Cilvēki pat atļāvās skaļi paust viedokli, par kuru pirms tam garantēti būtu arestēti. Atmiņas vēsta, ka beidzot zuda bailes, sakaru trūkuma apstākļos cilvēki nebaidījās rīkoties patstāvīgi un beidzot sajuta savu piederību valstij.

Faidžīss bija uzņēmies veikt ļoti apjomīgu uzdevumu − analizēt Staļina laika terora ietekmi uz personisko un ģimenes dzīvi. Ko domāja un juta padomju cilvēks? Kāda bija privātā dzīve, ja valsts kontrolēja gandrīz katru tās aspektu? Ja jāatbild ļoti īsi − tā bija sūdīga. Taču īstā māksla bija šo sūdīgo dzīvi ar smadzeņu skalošanas paņēmieniem pamatot kā izcilu, vienreizēju upurmākslas paraugu: īsts padomju cilvēks pacieš jebkuras grūtības, jo tas ir ceļš uz komunismu, uz labāku nākotni; visi upuri un kļūdas ir attaisnojami, jo tas notiek cēla mērķa labā. Cilvēki taču tiešām ticēja, ka viņu kaimiņš, draugs, rads vai pat tēvs ir “tautas ienaidnieks” un pelnījis sodu vai arī noticis kāds “pārpratums”, ko drīz noskaidros. Daudzi izvēlējās dzīvot savdabīgā “iekšējā emigrācijā”, neredzēt acīmredzamo − bet, iespējams, tā bija vienīgā iespēja kā saglabāt veselo saprātu.

Grāmata sniedz ļoti daudz informācijas, turklāt notikumi ir atspoguļoti no dažādiem rakursiem. Iespējams, kāda daļa − piemēram, rakstnieka Simonova dzīvesstāsts − man šķita pārāk izvērsta, taču saprotama ir autora vēlme iekļaut vairāk atmiņu. Ne mirkli nenožēloju lasot patērēto laiku, jo man radās iespēja uz pāris lietām paraudzīties no citas puses.

Older Entries