Sākums

Andrejs Vasks “No medniekiem un zvejniekiem līdz lopkopjiem un zemkopjiem” (2015)

Komentēt

Andrejs Vasks. No medniekiem un zvejniekiem līdz lopkopjiem un zemkopjiem: Latvijas aizvēstures senākais posms (10 500.−1.g. pr.Kr.). − Rīga: Zinātne, 2015.

Aivara Kļavja triloģijas lasīšana mani pamudināja atsvaidzināt savas zināšanas par Latvijas aizvēsturi. Iespējams, ka kādam ir priekšstats par vēsturi kā akmenī iecirstu vēstījumu, taču tā tas galīgi nav – uzskatu, ka šobrīd jauno tehnoloģiju kontekstā tieši senākie laiki ir pārmaiņu priekšā. Kā arī vienmēr ir iespējami jauni arheologu atklājumi − piemēram, 2009. gadā Saldus novadā tika atrasts no ziemeļbrieža raga darinātais t.s. Lingbi cirvis. Ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi tika noteikts, ka rīks ir ticis izmantots ap 12 500 gadus tālā pagātnē, kas nozīmē, ka pirmo cilvēku ienākšana Austrumbaltijā notikusi vismaz 2000 gadu agrāk nekā tika uzskatīts līdz šim. Tas bija ievērojams atradums, jo nācās pārrakstīt mācību grāmatas.

Arheologa Vaska grāmata ir neliela monogrāfija, kas koncentrētā veidā pastāsta par cilvēku ienākšanu Latvijas teritorijā un viņu dzīvi līdz agrā dzelzs laikmeta sākumam. Tiek apskatīti dabas apstākļi, mednieku un zvejnieku saimniecība, dažādas arheoloģiskās kultūras un arheoloģiskie atradumi. Tā kā, arheologi secinājumus izdara pēc materiālās kultūras paliekām, tad iespēju robežās paustas atziņas par sabiedrības struktūru, sociālajām attiecībām un reliģiskajiem priekšstatiem.

Man patika, ka salīdzinoši nelielā tekstā var uzzināt visu svarīgāko, bet tas neatstāj konspekta iespaidu. Ja negribat lasīt garus palagus, tad tā būs īstā grāmata. Man bija interesanti uzzināt par Lubānas ezera apmetnēm kā dzintara apstrādes centru un Ķivutkalna kapulauku/pilskalnu. Klausījos arī vairākus Latvijas Radio raidījumus; vienā no tiem grāmatas autors kā vēl neizpētītu min parādību, ka apbedījumos vīriešu ir krietni vairāk par sievietēm, piemēram, Zvejnieku kapulaukā tas ir 62% pret 38%. Vai tiešām vīriešu dzima krietni vairāk vai arī sievietes “aizgāja tautās”(negribas jau domāt, ka viņas maziņas nomušīja)?

Ilustratīvo materiālu var aplūkot Latvijas Nacionālā vēstures muzeja e-izstādē “Izzini Latvijas senvēsturi”.

Tālāk sekojošais teksts ir domāts man pašai piemiņai par izlasīto.

***

Pirmie cilvēki Latvijas teritorijā ienāca vasarās medīt ziemeļbriežus, pirms 12 500 gadiem te bija auksta un sausa tundra. Iespējams, ka viņi satika pat mamutus. Pirmie mednieki visvairāk dzīvoja Daugavas krastos (no Dvietes līdz Salaspilij), iespējams, viņi ienāca no Lietuvas ziemeļaustrumiem. Mednieku rīki bija izgatavoti no importa krama, un tos pieskaita Svidru arheoloģiskajai kultūrai. Pirms 10 000 gadu klimats strauji pasiltinājās − sāka veidoties meži, taču ziemeļbrieži aizgāja tālāk uz ziemeļiem un viņus nomainīja aļņi. Cilvēki dzīvoja pie upēm un ezeriem, meklēja labākās medību un zvejas vietas. Senākās mezolīta apmetnes vietas ir Sūļagals un Kvāpāni II pie Lubānas ezera un Zvejnieki II pie Burtnieku ezera. Jāatzīmē, ka Zvejnieku apmetne pastāvēja līdz pat vēlam neolītam un tās kapulauks ir lielākais akmens laikmeta kapulauks Ziemeļeiropā (329 apbedījumi). Daudz lietoja kaula un raga rīkus, maz − krama; rīki bija līdzīgi visā Baltijā un tiek pieskaitīti Kundas arheoloģiskajai kultūrai.

Iespējamie ziemelbriežu mednieki, Ārensburgas-Svidru kultūras pārstāvji (via http://www.donsmaps.com)

Pirms 8000 gadiem klimats kļuva vēl siltāks (uz 3300 gadiem) − to var salīdzināt ar mūsdienu Baltrievijas dienvidiem / Ukrainas ziemeļiem. Lekni auga meži, straujāk veidojās purvi. Ezeros bija ezerrieksti. Medī mežacūkas, aļņus un briežus, zivju zvejā dominē līdaka. Ienāk jaunas tradīcijas medību un zvejas rīkos, taču krama rīku mazais skats norāda uz neattīstītiem maiņas sakariem. Ja citur galvenā pazīme, kas nošķir mezolītu no neolīta (t.s. neolīta revolūcija), ir zemkopības ieviešanās, tad Latvijas teritorijā tas notiek samērā ilgā periodā, tādēļ par šķirtni ir izvirzīta māla trauku parādīšanās − 5400 g. p.m.ē. Trauku daudzums jau liecina par vietsēdību, pastāvīgām apmetnēm. Austrumlatvijā vēlā mezolīta un agrā neolīta rīki un keramika tiek pieskaitīti pie Narvas arheoloģiskās kultūras. Latvijas rietumu daļā keramika parādās vēlāk – aptuveni 4365 g. p.m.ē.

Mednieku un zvejnieku sabiedrība dzīvoja 20-30 cilvēku apmetnēs. Kopienas bija savā starpā vienlīdzīgas. Jo vairāk iedzīvotāju, jo komplicētāka sabiedrība. Apbedījumos redzams, ka sociālais statuss varēja atšķirties.

5. gadu tūkstoša beigās pieaug iedzīvotāju skaits un izplatās jauna − ķemmes keramikas kultūra. Agrāk dominēja uzskats, ka kultūras izplatās cilšu migrācijas ceļā, šobrīd  vairāk sliecas uz sakariem starp kopienām − komunikācija, maiņa, laulības. Atbildes varētu dot apbedījumu ģenētiskās analīzes − vai ķemmes keramikas kultūras nesēji bija ienācēji vai vietēji, kas pārņēma kultūru? Paralēli ķemmes keramikai pastāv Austrumbaltijas kultūra – iepriekšējās evolūcija. Vidējā neolītā parādās mājlopi un kultūraugi. Šobrīd ir uzskats, ka domesticēti liellopi un cūkas tika ievesti, noteikti tādas bija aitas un kazas, jo Baltijā nedzīvoja to savvaļas priekšteči. Senākā graudaugu kultūra ir mieži, audzētas arī kaņepes, kuras kopā ar nātrēm izmantoja kā šķiedraugus.

Vēlajā neolītā ap 2900 g. p.m.ē. Austrumbaltijā izplatījās auklas keramikas un laivascirvju kultūra, kurai raksturīgi arī krama rīki. Radniecīgas kultūras bija izplatītas visā Eiropā. 20. gs. bija uzskats, ka tie ir indoeiropieši/pirmbalti − lopkopji un zemkopji, kas ieradās Austrumbaltijā no vienas konkrētas teritorijas, līdzi nesot ražojošo saimniecību. 20.gs. 60. gados radās šaubas par migrāciju kā galveno kultūras izmaiņu izraisītāju. Zināms, ka vietējās ciltis jau nodarbojās ar zemkopību un, iespējams, vietējie bija atvērti pret inovācijām.

Vēlajā neolītā klimats kļuva vēsāks, un sāka būvēt pamatīgākas mītnes. Iespējams, ka ūdeņu tuvumā joprojām dominēja savācējsaimniecības modelis ar medībām, zveju un augu vākšanu, bet lauksaimniecība attīstījās tam piemērotās vietās. Maiņas objekti bija krams, slāneklis un dzintars . Pie Lubānas ezera pastāvēja viens no lielākajiem dzintara apstrādes centriem Austrumbaltijā. Dzintaru ieveda no rietumiem, bet tā izstrādājumus mainīja pret kramu no austrumiem. Lubānas ieplaka bija liels sakaru ceļa krustpunkts Austrumbaltijas iekšzemē.

Bronzas laikmetā (1800.−1100. g. p.m.ē.) notika būtiskas pārmaiņas dažādās sabiedrības struktūrās. Klimats kļūst vēsāks, līdzinās mūsdienām, tādēļ lielāku nozīmi iegūst zemkopība un lopkopība. Sākas jaunu teritoriju apgūšana un veco apmetņu pamešana. Ap 1100 g. p.m.ē. parādās pilskalni. Ēru mijā varēja būt apdzīvoti aptuveni 100 pilskalni. Ļoti interesants ir Ķivutkalns, kas atrodas Daugavas lejtecē Doles salā uz smilšainas zemesmēles. Tā vietā sākotnēji bija kapulauks, uz kura 650. g. p.m.ē. tika uzcelts pilskalns, kurā dzīvoja vidēji 50-60 cilvēku (līdz m.ē. 1. vai 2.gs.). Īpatnēji, ka tā iemītnieki noteikti zināja, ka dzīvo uz kapulauka (251 apbedījums). Ķivutkalna kapulauks parāda, ka apbedījumos nav galvenais pāra ģimenes princips, bet asinsradniecība − bērni pie tēva, bet māte atsevišķi.

Bronzas laikmetā galvenā nozīme bija lopkopībai un zemkopībai, bet medībām un zvejai bija palīgnozaru loma. Pilskalnos piekopa amatniecību, tai skaitā bronzas apstrādi, kuras priekšmeti bija domāti prestižam. Iespējams, pilskalni amatnieku saražoto mainīja pret pārtiku. Krasi samazinās iepriekš novērotā dzintara − krama maiņa. Iespējams, ka plaši sastopamie bronzas riņķi bija naudas ekvivalents.

Ražotājsaimniecība sekmē cilvēka racionālo zināšanu paplašināšanos − par lopiem, kultūraugiem, kalendāru, celtniecību u.c. Tā kā zemkopis ir vairāk pakļauts dabas stihijai, pieaug dažādu kultu nozīme. Interesanta ir atziņa, ka aplūkojamā laikmeta cilvēki apzinājās savu piederību noteiktai ciltij, kopienai, teritorijai, bet etniskā apziņa vēl nebija attīstīta. Protams, ka pētnieki ir centušies izdibināt tagadējās Latvijas kādreizējo iedzīvotāji etnolingvistisko piederību, taču senvēsturē ar to var nodarboties tikai pastarpināti. Arī tad, ja fizisko antropoloģiju papildina ar ģenētiku, nav iespējams pateikt, kāda valoda tika lietota. Tikai mūsu ēras sākumā var runāt par stabilāku etnisko integritāti.

Austrumbaltijai varēja būt raksturīgs variants, kad ražotājsaimniecības iemaņas pārņem kontaktu ceļā, bet tas neizraisa tūlītējas izmaiņas valodā − tas notiek lēnām, pakāpeniski, pastāv kāda pidžina valoda starp ienākošo un vietējo kultūru.  Šādu secinājumu izdara, jo arheoloģiskajā un antropoloģiskajā materiālā izsekojama vietējās materiālās kultūras un ģenētisko elementu pēctecība no mezolīta līdz bronzas laikmetam

Bea Džonsone “Māja bez atkritumiem” (2018)

3 komentāri

Bea Džonsone. Māja bez atkritumiem / no angļu val. tulk. Baiba Petrenko. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Bea Johnson. Zero Waste Home. 2013)

Iespējams, Jaunā gada priekšvakarā ne vienam vien ir ienākusi prātā doma par dzīvesveida maiņu. Pēdējos gados aizvien stilīgāks ir kļuvis bezatkritumu jeb zero waste dzīvesveids, t.i. lepni demonstrēt pasaulei litra burciņu, kurā ietilpināti visa gada atkritumi. Runājot bez ironijas, neapšaubāmi pasaulē tiek saražots pārāk daudz lietu, kuras tiek izsviestas miskastē (bet īstenībā tās vienkārši maina disokāciju un joprojām piesārņo pasauli)

Par zero waste māti, guru un priesterieni tiek dēvēta franču izcelsmes amerikāniete Bea Džonsone, kura popularizē bezatkritumu dzīvesveidu. Viņa sākotnēji rakstīja blogu, bet vēlāk nonāca līdz grāmatai, kura pirmoreiz tika izdota 2013. gadā un pēc pieciem gadiem sasniedza arī latviešu lasītāju. Kad es to pagājušogad pāršķirstīju grāmatnīcā, tad ieraudzīju pāris padomu, kas man šķita absurdi, tādēļ toreiz grāmatu nenopirku un to arī nenožēloju − pēc gada saskaņā ar augstajiem zero waste standartiem paņēmu to izlasīšanai bibliotēkā.

Cilvēkiem, kuri ir kādas kustības celmlauži, raksturīgs radikālisms, jo taciņas iestaigāšanai nepieciešama jauda. Bea Džonsone noteikti ir radikāla savās bezatkritumu izpausmēs, bet nevar noliegt, ka viņai ir spējas iedvesmot apkārtējos un likt tiem vismaz aizdomāties par pasaules aizvien straujāko piesārņošanos. Nevarētu gan teikt, ka savu bezatkritumu dzīvesveidu Džonsone būtu uzsākusi kā zaļās kustībās aktīviste, viņas motivācija bija daudz piezemētāka − piekrāmētā māja ar dārzu paņēma pārāk daudz naudas un laika. Vispirms Džonsone vienkāršoja savu dzīvi − dažu gadu laikā šķirās no 80 procentiem mantu, un tad sāka izglītoties vides jautājumos. Tā kā Džonsones vīrs spēja finansiāli nodrošināt ģimeni, viņa pati ar pilnu krūti metās pētīt atkritumu šķirošanu, iespējas atkārtoti izmantot resursus, kā arī dažādās DIY (“dari pats”) iespējas. Lasīt par viņas izziņas procesu ir interesanti, un viņa pati atzīst, ka brīžiem aizgāja par tālu, jo mēģināja pat aizstāt tualetes papīru ar sūnām un pati siet sieru.

Bea Johnson

Džonsone atkritumu mazināšanai piedāvā piecus principus: atteikties, samazināt, izmantot atkārtoti, šķirot un pārstrādāt, kompostēt (angliski tas ir − 5 R’s of recycling: Refuse, Reduce, Reuse, Recycle, and Rot). Faktiski pirmais princips ir vienkāršākais, bet patērnieciskajam cilvēkam grūti izpildāms − apturēt nevajadzīgu mantu ienākšanu savā mājā un ikdienas lietošanas paradumos. Cilvēkam mantas pielavās pavisam nemanāmi un kā partizāni ieņem slēpņus mājā un dzīvoklī. Tad nākas nodarboties ar mantu šķirošanu un lauzīt galvu, kam tās varētu atdot vai kurā parstrādāšanas konteinerī ievietot. Kompostēšana savukārt ir tas princips, kas pilsētniekiem dzīvokļos ir grūti īstenojams − tam nepieciešams jau organizēts pilsētas atbalsts.

Iepazīstinājusi ar bezatkrituma dzīvesveida pamatprincipiem, Džonsone iziet cauri visām mājas telpām, lai demonstrētu, kā iespējams tos īstenot praksē. Protams, ka te ir daudz ieteikumu un katra paša ziņā ir to pieņemšana vai noraidīšana. Attīrot telpas no nevajadzīgām lietām, Džonsone līdzīgi citām “atkrāmošanas” entuziastēm piedāvā jautājumu sarakstu, kas palīdzētu cilvēkiem saprast, vai attiecīgā manta viņiem tiešām ir vajadzīga. Virtuvē, protams, primārais ir lietderības princips un izmantošanas biežums, kā arī diezgan liela sadaļa ir veltīta produktu iepirkšanai un taupībai (vecais labais maizes pudiņš no sakaltušas maizes). Vannas istabā ir svarīgs higiēnas un mazgāšanas produktu sastāvs, un Džonsone nopietni eksperimentējusi ar pašas veidotiem produktiem. Guļamistabā autore mudina visu vienkāršot un nopietni iziet cauri savai garderobei (šeit ietilpst arī padomi iepirkties lietotu preču veikalos un drēbes labot). Atsevišķas nodaļas ir veltītas mājas uzkopšanai, bezatkritumu dzīvesveidam darba vietā un mācību iestādē, kā arī svētku laikā.

Grāmata noteikti ir interesanta gan tad, ja vispār tiek apdomāts ekoloģiskāks dzīvesveids, gan arī tad, ja tiek meklētas jaunas idejas, kā paplašināt savu bezatkritumu dzīves stilu. Es domāju, ka diezgan veiksmīgi pēdējā laikā man izdodas nepirkt to, ko man nevajag, vai vismaz pirms pirkšanas sev uzdot sakramentālus kontroljautājumus. Tai pašā laikā diez vai es kādreiz nonākšu līdz tam, lai no pieliekamā izņemtās bietes izmantotu gan salātos, gan kā lūpukrāsu, gan kā ūdenskrāsas. Man nepieņemami ir ļaut savam sunītim nolaizīt traukus pirms to likšanas trauku mašīnā vai arī ideja aizstāt pretsāpju tabletes ar kumelīšu tēju. Tādēļ fināla secinājumi ir diezgan divdabīgi.

Nesen nopirku dīvainus biskvītus, kas bija iesaiņoti tik daudzos slāņos, ka atkritumu bija vairāk nekā paša produkta − nav šaubu, tas ir slikti. No otras puses − vai jūs tiešām vienmēr staigāsiet apkārt ar burciņu izlejamam krējumam? Drīzāk jau nē. Iespējams, ka jāmeklē vidusceļš (pie kā galarezultātā nonāca arī Džonsone, lai arī turpina krāsot skropstas ar pašgatavotu tušu (nekrāsot acis laikam nav pieņemams variants)). Lielākās manas pārdomas bija par tēmu − kam gan vispār kaut ko vajag? Novedot līdz galējībai zero waste principus, mēs varam aizmirst visāda veida lietišķo mākslu, dizainu, sentimentālas piemiņas lietas, kolekcionēšanu utt. Man noteikti vajadzētu atteikties no grāmatu pirkšanas (visu taču var atrast internetā) un saviem rokdarbu hobijiem (mums jau tāpat vairāk par diviem džemperiem nav vajadzīgs). Zero waste neapskata tādu iespēju, ka man patīk skats uz pilniem grāmatplauktiem un sagādā taktilu baudu darbs ar dziju. Un dažiem cilvēkiem vitāli svarīgs dvēseles mieram ir piekrauts ledusskapis.

Manas pārdomas varētu reducēt uz kādā blogā lasītu teicienu “Art is the flowers, life is the green leaf” un izbīties, ka zero waste mums lielā mērā draud atņemt “puķes”. Jāsaka gan, ka vēsture ir pierādījusi − cilvēce bez “puķēm” nemāk, mums tikai jāiemācās tās nesajaukt ar nezālēm.

 

Bronija Vēra “Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves” (2013)

2 komentāri

Bronija Vēra. Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves: kā dzīvot, lai aizejot nekas nebūtu jānožēlo / no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Bronnie Ware. The Top Five Regrets of the Dying. 2011)

Reiz es nopirku grāmatu, jo man ļoti patika saulainās pienenes uz tās vāka, taču diezgan ilgi atliku grāmatas lasīšanu, jo saturs nesolījās būt izklaidējošs. Šogad gadījos īstajā garastāvoklī un nolēmu beidzot uzzināt tos piecus noslēpumus, kurus atklājusi autore. Jāsaka, ka grāmatas noskaņojums, neskatoties uz pieteikumu stāstīt par paliatīviem slimniekiem, tomēr atbilst noformējumam, jo pienenes zieda pārvērtība no cieši sakļauta pumpura līdz gaistošai lidpūkai, kas nes sēklu, ir laba metafora ideālam cilvēka mūžam − ziedēt un tad viegli aizlidot, cerībā pārdzimt nākotnē.

Grāmatas autore ir austrāliete, visticamāk − cilvēks ar sarežģītu likteni, kas ilgstoši meklējis dzīves jēgu, drošu pamatu zem kājām. Autore liek noprast, ka jaunībā viņai bijusi traumatiska pieredze, tikai nekādi neatklāj savu frustrāciju iemeslus − it kā tie nav ne vecāki, ne ģimene, ne atkarības. Pilnīgi iespējams, ka viņai vienkārši ir kaut kāda hipertrofēta vēlme atrast dzīvē “īsto vietu”, nemitīgi meklēt “piepildījumu un apmierinājumu”, “būt derīgai” utt. Neapšaubāmi, ka katram cilvēkam ir šādi krīzes periodi, tikai Vēras gadījumā tie ir ļoti ieilguši. Pēc ilgstoša darba bankā Vēra nolēma, ka viņa nav piemērota šādam darba režīmam un strādāja ārpus Austrālijas dažādus darbus, līdz nonāca pie tā, ka varētu būt nepilna laika slimnieku kopēja, paralēli attīstot savas radošās spējas. Drīzumā Vēra saprata, ka darbs ar nedziedināmi slimiem cilvēkiem viņai padodas un nes gandarījumu, lai cik skumjš tas nebūtu.

Aizgājēji Vērai palīdzēja noformulēt piecas atziņas par dzīvi: pirmkārt, dzīvot pašai savu dzīvi, nevis to, ko sagaida citi; otrkārt, nestrādāt tik daudz; treškārt, būt drosmīgai un atklāt jūtas; ceturtkārt, uzturēt sakarus ar draugiem; piektkārt, ļaut sev justies laimīgākai. Padomi ir labi un pareizi, un īstenībā zināmi jau sen un ikvienam, kas kaut nedaudz ir aizdomājies par savas dzīves kvalitāti. Iespējams, kā papildu piesaistes triks nostrādā tas, ka tos snieguši cilvēki pirms nāves − padomi tiek pasniegti kā pēdējais vēstījums pasaulei, vēlējums palicējiem.

Lai arī grāmata mani zināmos mirkļos aizkustināja, nevaru noliegt, ka manī ir nedaudz atturīga attieksme pret autori. Viņa ir privātas kompānijas nolīgta kopēja finansiāli nodrošinātiem cilvēkiem mājas apstākļos, ne hospisā, un dīvaini šķiet, ka strādāt viņa sāk ar divu stundu apmācību. Noprotams, ka lielai daļai slimnieku viņa ir pastāvīgā kopēja, t.i. dzīvo pie slimnieka, līdz tas nomirst. Šāds darbs nav morāli viegli izturams, bet Vēra uzskata, ka ar savu dzīvesveidu − vegānisms, meditācijas, atteikšanās no materiālām vērtībām − viņai izdodas izturēt. Vērai gadiem pat nav pašai savu māju − kad viņa nedzīvo pie slimnieka, viņa pieskata mājas saimnieku prombūtnē vai kritiskā gadījumā pat dzīvo mašīnā. Vēra uzskata, ka vajag atmest bailes un ļauties plūsmai, viņā ir gandrīz patoloģiska netīksme pret jebkādu brīvības ierobežošanu. Piedodiet manu ironiju, bet ar tādu attieksmi cilvēce joprojām dancotu ap ugunskuriem un ceptu banānus uz iesma (gaļu jau nedrīkst).

Kas man šķiet zīmīgi – pēc aiziešanas no kopējas darba, beidzot nopirkusi sev īstas mājas, Vēra piedzīvo milzīgu depresiju, līdz pat pašnāvnieces zīmītes rakstīšanai. Redziet, miroņu padomi un meditācijas jau nepalīdz, ja tev smadzeņu ķīmija saiet grīstē. Es ļoti pozitīvi attiecos pret cilvēkiem, kas atrodas garīgos meklējumos (lai cik dīvaini no malas tie neizskatītos), kuri meklē sev piemērotāko dzīves stilu, kuri neiegrimst pašapmierinātībā, tomēr visam ir savas robežas − ilggadīgai terminālu slimnieku kopējai ir nepieciešamas regulāras psihologa konsultācijas, lai viņa pēc 10 gadiem šāda darba neiebrauktu aizā ar savu auto, kā Vēra taisījās darīt. Ja cilvēkam ir depresija ar suicidālām nosliecēm, tad ir jāiet pie daktera un jādzer medikamenti, nevis jāmeditē uz paklāja.

No otras puses, šobrīd Bronija Vēra ir ļoti populāra, daudz tulkota autore ar sakārtotu dzīvi (vismaz ārēji), viņai ir skaista mājas lapa, kurā var noklausīties arī viņas sacerētās dziesmas (iznākuši vairāki diski), arī privātā dzīve ir sakārtojusies. Līdz ar to var teikt, ka viņa savu dzīvi no nemierīgas šaudīšanās pa pasauli ir pārvērtusi skaistā piedzīvojumā. Šajā sakarā mans dzīves izsāpēts (kā neapšaubāmi jau vecas viedas sievietes) padoms būtu − pirms rīkoties pēc kāda ieteikumiem, izvērtējiet padomdevēja dzīvi! Jūs taču nepasūtīsiet mēbeli galdniekam, kam visiem ķebļiem šķības kājas, un neiesiet tievēt pie resnas dietoloģes. Tieši tāpat būtu jāizturas pret daudzajiem guru un viņu pašpalīdzības grāmatām, kuras Latvijā ir tik populāras − nesekot akli viņu norādījumiem, bet samērot tos ar saviem uzskatiem un ievērot tikai tik daudz, cik tas nes labumu jūsu dzīvē.

 

Marija Kondo “Kārtības maģija” (2016)

10 komentāri

Marija Kondo. Kārtības maģija: dzīve mainās pēc sakārtošanas / no angļu val. tulk. Dace Vanaga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2016. (Marie Kondo. The Life-Changing Magic of Tidying. 2011)

kondo_kartibas-magijaKad janvārī apcerēju Rūbinas grāmatu “Laimes projekts”, no viņas uzskaitītajām mēnešu tēmām gribēju sev paņemt tās, kas attiecas uz fizisko labsajūtu, Rūbinas izpratnē tas nozīmēja arī lieko krāmu izmešanu, kas uzlabotu dzīves telpu. Kaut kā nemanot es tiešām esmu sākusi ar to nodarboties, pa plauktiņam vien. Mājas atkrāmošana man gan ir ierasts process, rudenī pat diezgan sekmīgi atbrīvojos no pāris plauktiem grāmatu – nolēmu, ka diezgan daudz ir tādu, kas jau gadiem stāv rindā un gaida uz lasīšanu − ja gribēšu tās lasīt, dabūšu bibliotēkā.

Izdomāju veikt uzlabojumus ne tikai grāmatplauktos, tādēļ ideju ieguvei paņēmu palasīt slavenās japāņu kārtotājas Konmarī populāro pašpalīdzības grāmatu par kārtības ieviešanu mājās. Savulaik mani labi iedvesmoja Kārenas Kingstonas “Kā atbrīvoties no krāmiem ar fen-šui”, taču Kondo, protams, ir sava metode – ne sarežģīta, bet visas ģeniālās lietas taču esot vienkāršas. Viņai ir tāda savdabīga attieksme pret kārtības ieviešanu –  es to nosauktu par nedaudz ezotērisku. Māju viņa uztver kā vietu, kur cilvēks atpūšas, atgūst enerģiju, un dzīves telpa un lietas tajā tiek personificētas. Nedaudz dīvaini, protams, teikt paldies rokassomiņai par darbu vai sirsnīgi atvadīties no vecas kleitas, tomēr doma par māju kā spēka vietu ir simpātiska. Kondo piemin, ka savulaik vairākus gadus bijusi sintoistu svētnīcas kalpotāja – varbūt tas izskaidro viņas filozofiju.

Kondo kārtības ieviešanai ir vairāki postulāti. Pats galvenais ir tāds, ka visām mantām ir “jāizstaro prieks” − tokimeku. Un tas ir galvenais kritērijs, lai saprastu, vai mantu paturēt savās mājās. Teikšu godīgi − no sākuma tas šķiet pārāk jocīgi, un ir taču lietas, kas tiešām ir vajadzīgas, bez nekāda prieka vai skumjām. Tomēr es nolēmu pamēģināt, kārtojot savu apģērbu, un atklāju, ka ir lietas, ko es skaidri gribu paturēt, ir lietas, ko sen jau vajadzēja izmest vai atdot, bet trešai grupai, par kuru svārstījos, lieti noderēja šis jautājums – vai šī manta izstaro prieku? (lai cik muļķīgi tas neskanētu). Man patīk Kondo doma, ka mantu šķirošana ir savdabīgs cilvēka ceļš uz sevis izpratni.

Jautājums, ko vēlaties paturēt, patiesībā ir jautājums par to, kā vēlaties dzīvot savu dzīvi.

marie-kondo-foldingNākamie Kondo postulāti − pirmkārt, kārtību ievieš nevis pēc telpu principa, bet savāc un sadala lietas pēc veida: vispirms viss apģērbs, tad grāmatas, tad komono (visādi sīkumi) un beidzot – lietas ar sentimentālu vērtību. Otrkārt, kārtības ieviešana ir jāveic vienā lielā piegājienā, nav nekāds “mazumiņš katru dienu”. Pirmajam principam es varētu piekrist, tomēr otrs gan man nederēs. Protams, ja cilvēkam ir gadu desmitiem veidoti krājumi, tad rīkoties krasi un apņēmīgi ir vienkārši nepieciešams, tomēr tiem, kas regulāri kaut nedaudz “atkrāmo”, tas nav vajadzīgs. Man ir nepieciešams nedaudz padomāt, jo es lietas ne tikai šķiroju uz ārā mešanu, bet arī gribu izdomāt,kā tās sakārtot ērtāk un pārskatāmāk. Te lieti noder Konmarī piedāvātās apģērbu locīšanas metodes − viss tiešām izskatās glīti un ir ērtāk sasniedzams.

Par ārā mešanu man ir savas pārdomas – ne vienmēr lietu izmešana ir atrisināma viegli un ātri, dažreiz cilvēki veido ap sevi priekšmetu kalnus nopietnu psiholoģisku problēmu mākti un būtībā lietas viņus savā veidā pasargā un nomierina (kādreiz bija tāds live-show, kur pie cilvēkiem, kas neko nemet ārā, brauca ar psihologu, un tam tiešām bija savs iemesls). Es nesen skatījos interesantu Youtube kanālu, kura saimniece Christine Kobzeff kādreiz bija milzīgas kosmētikas kolekcijas īpašniece (jā, viņa tiešām to sauca par kolekciju). Video pirms pieciem gadiem viņa ar lielu mīlestība stāsta par savām skaistumlietiņām, kuras ir glīti sakārtotas, sašķirotas pa atvilktnēm, katrai acu ēnai un lūpukrāsai viņa no galvas zina nosaukumu. Taču kaut kādā brīdī viņa saprata, ka nupat ir par traku – un ir viens mokošs video, kur viņa no 120(!)  lūpukrāsām cenšas atlasīt atdodamās (manuprāt, viņai izdevās atlasīt nepilnas divdesmit). Tam seko vēl daudzi tāda veida video, paiet pāris gadi, līdz viņa lepni saka: man ir 11 lūpukrāsas. Un visa viņas dekoratīvā kosmētika ietilpst vienā atvilktnē. Bet tas ir bijis ceļš, kura laikā Kristīne pārveido savu dzīvesveidu un iemesls kosmētikas krāšanai izrādās meklējams bērnībā – disfunkcionālā ģimenē, kur mammai bija psihiska slimība un Kristīne bija spiesta slēpt savas lietas.

Marijas Kondo metode ir kļuvusi ļoti populāra visā pasaulē, kas īstenībā ir nedaudz pārsteidzoši, jo nekā kardināli jauna tajā nav. Pat pašā Japānā viņa nav ne pirmā, ne vienīgā kārtības kultūras skolotāja. Es domāju, ka viņas popularitāte varētu būt izskaidrojama ar šo nelielo ezotērikas piedevu − mums nav apnicīgi jātīra māja, mēs “meklējam prieku” un mantu šķirošana pārvēršas rotaļā. Kā arī, iespējams, Kondo ir trāpījusi kārtējā minimālisma vilnī, kas laiku pa laikam pāršalc pasauli un rodas kā pretsvars patērnieciskumam.

Nobeigumā es gribētu atzīmēt, ka Konmarī metode piedāvā veidu, kā saņemties un iztīrīt savu māju − vienreiz un nopietni.  Tai pašā laikā tikai no paša cilvēka ir atkarīgs, vai viņš nemetīsies veco mantu vietā pirkt jaunas un tās pašas vecās, “priekā starojošās” noliks vietā un turēs kārtībā.

Grēthena Rūbina “Laimes projekts”(2014)

8 komentāri

Grēthena Rūbina. Laimes projekts jeb Kāpēc es pavadīju gadu, cenšoties dziedāt no rītiem, iztīrīt sienas skapjus, pareizi strīdēties, lasīt Aristoteli un vispār gūt vairāk prieka dzīvē / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. (Gretchen Rubin. The Happiness Project. 2009)

rubina_laimes-projektsJauna gada sākums cilvēkos parasti rosina vislabākos nodomus − kaut kur sirds dziļumos slēpjas klusa cerība, ka tomēr, neskatoties ne uz ko, par spīti nelabvēļiem, nākamais gads būs labāks par iepriekšējiem un pats kļūsi par sevis labāku versiju. Tāpēc nolēmu rakstīt par pašpalīdzības grāmatu, kuras autore bija nospraudusi sev mērķi gada laikā kļūt laimīgākai. Parasti es šādas grāmatas nopērku, paturu plauktā un atdodu projām (cerēdama, ka tās mani no plaukta ietekmē ar labām vibrācijām). Dažādu iemeslu dēļ Rūbinas grāmatu es tomēr izlasīju, un, neskatoties uz to, ka Goodreads to novērtēju tikai ar divām zvaignītēm, tā tomēr nav bezcerīga, galu galā – 2 zvaigznītes nozīmē it was OK. Man vienkārši daudz kas no šajā grāmatā apstāstītā bija jau izprasts, bet, iespējams, citam tā tiešām nesīs dzīvei nepieciešamus atklājumus.

Vispirms mani piesaistīja grāmatai tas, ka autore atzīst, ka viņa jau ir laimīga un tam ir objektīvi iemesli − viņa un viņas tuvinieki ir veseli, viņai ir laimīga laulība, divas meitas, laba izglītība, sekmīga karjera, finansiāls nodrošinājums. Rūbina vienkārši vēlas dzīvot apzinātāk un neļaut dzīves rutīnai apēst savas laimīgās sajūtas. Man arī patika, ka viņa savā laimes apzināšanās ceļā kā pirmo bausli izvirzīja − “Esi Grēthena.” Atšķirībā no daudzām citām “laimes kustībām”, kas piedāvā ārdīt cilvēka personību, Rūbina pasaka, ka nevajag nojaukt to, kas jau ir labs, vajag vienkārši uzlabot esošo un atklāt traucējošo. Man šāda pozīcija ir ļoti tuva, jo vienmēr ar aizdomām izturos pret visiem, kas uzņemas fundamentāli pārveidot citu cilvēku dzīves.

Man ir priekšstats par to, kas es vēlos būt, un tas aizēno manu izpratni par to, kas es esmu patiesībā.

Iespējams, Rūbina ir ļoti racionāls cilvēks, jo viņa nepieņem kā aksiomu citu cilvēku ieteikumus, bet vispirms tos cenšas maksimāli izpētīt un tad piemērot savai dzīvei. Tas ir ļoti prātīgs lēmums, jo, piemēram, ieteikt cilvēkam-pūcei celties no rīta agrāk un rakstīt iedvesmojošus tekstus ir bezcerīgi. Rūbina katru mēnesi velta konkrētai tēmai, un sāk viņa ar enerģijas vairošanu − janvārī vairāk gulēt, vingrot, izmest liekos krāmus, t.i. uzlabot savu fizisko pašsajūtu, kā arī laicīgi tikt galā ar maziem, apnicīgiem darbiņiem, kas ir ātri izdarāmi, bet atlikti atņem daudz enerģijas. Februāri Rūbina velta laulībai un mākai izrādīt mīlestību,  marts ir domāts darbam, un konkrēti Rūbinai, kura jau ir atradusi sev piemērotu profesiju – kā apgūt efektīvākas darba metodes un izbaudīt darba procesu. Aprīlis ir bērnu mēnesis, kurā Rūbina mācās tvert dzīvi vieglāk un nonāk pie secinājuma, ka bērnu sniegtā laime ir “miglaina” – atsevišķas nodarbes prieku nesagādā, bet viss kopumā dara laimīgu. Maijā viņa pēta izklaidi un tās nozīmi laimīgākā dzīves uztverē, jūnijā nostiprina draudzību un iegūst jaunus draugus, jūlijā prāto par naudas saistību ar laimi un mācās nežēlot naudu lietām, kas dara laimīgāku. Augustā viņa nolemj pievērsties garīgām lietām un  domā par mūžīgām vērtībām, lai labāk novērtētu savas dzīves pamatvērtības un būtu pateicīgāka. Septembris ir vaļasprieka mēnesis un tā laikā Rūbina piepilda savu NaNOWriMO izaicinājumu un uzraksta romānu. Oktobrī Rūbina vēlas pievērst lielāku vērību vērīgumam, t.i. izkopt sevī spēju uztvert katru dzīves mirkli un pārskatīt savus jau izveidojušos dzīves principus, novembrī viņas plānā bija attieksmes maiņa pret dzīvi – vairāk smieklu un laipnības, priecīgāku prātu. Decembrī Rūbina kā treniņnometnē cenšas saskaņot visas iegūtās atziņas un dzīvot laimīgāk.

rubina_sentenceViens no lielākajiem pārsteigumiem, ko Rūbinai sagādāja laimes projekts, bija tāds, ka sevi iepazīt ir ļoti grūti. Viņa ļoti gudri atzīmē, ka laime ir jābūvē uz sava rakstura pamatiem un vispirms ir jāapzina, kas tad ir tas, kas dara tevi patiesi laimīgu. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet daļa no laimes sastāvdaļām viņai bija jāpārskata. Tā ir viena no grāmatas mācībām – kaut ko darot, sev pajautāt − kāpēc es to daru un vai tas mani dara laimīgāku, apmierinātāku ar dzīvi?

Ja pārskata Rūbinas mēnešu tēmas, tad es šajā gadā vairāk gribētu nodarboties ar janvāri, jūniju un jūliju. Man ir vajadzīgs vairāk rūpēties par savu veselību un izklaidēt savu ķermeni ar dažādām nodarbēm, tai skaitā tērēt naudu viņa labā. Man vispār ir jātērē vairāk nauda lietām, kas man patīk un kuras man gribas redzēt sev apkārt (grāmatas šoreiz netiks ieskaitītas), jo man ir pārliecība, ka visām ikdienā lietojamām lietām ir jābūt maksimāli skaistām un priecējošām un uz to es pierunāju visus apkārtējos, bet pati diemžēl to ne vienmēr īstenoju.

Mana dzīves atziņa, ko es gribētu paust pasaulei, Grēthenas Rūbinas iedvesmota, ir doma, ka šajā pasaulē visam ir jābūt līdzsvarā. Kad es biju Grieķijā, kādā suvenīru bodītē enerģiska pārdevēja reklamēja t.s. Pitagora trauku (Pythagorean cup) – tas ir tāds joku trauks, kuru var pieliet tikai līdz noteiktai atzīmei, lejot vairāk, viss šķidrums aiztek, savukārt, ielejot maz, nevar padzerties. Toreiz es padomāju, ka tāds putekļu vācējs plauktā man noteikti nav vajadzīgs, bet tagad šķiet, ka nav nemaz tik slikti sev laiku pa laikam atgādināt, ka viss ir labs ar mēru − ne par daudz, ne par maz − un šo atziņu derētu sev paturēt acu priekšā visās dzīves situācijās. Dot pasaulei un ņemt no tās, dot tuviniekiem un ņemt no tiem, dot savai dvēselei un dot savam ķermenim.

Laimīgu Jauno gadu! Lai šis gads atnes panākumus visās jomās!

Екатерина Коути “Недобрая старая Англия” (2014)

4 komentāri

Екатерина Коути. Недобрая старая Англия. – Санкт-Петербург: “БХВ-Петербург”, 2014.

kouti-nedobraya-staraya-angliyaLaiks noslēgt blogā ieilgušo 19.gadsimta Anglijas periodu − jau kādu brīdi lasu par citām tēmām. Protams, ka man neizdevās izlasīt visu ieplānoto (jo parasti gribas izlasīt divreiz vairāk, un apetīte rodas ēdot), taču šoreiz esmu pārliecināta, ka neizlasītajam no izveidotā saraksta uz mani ilgi nebūs jāgaida. Dīvainā kārtā kā pēdējo aprakstīšu grāmatu, kura mani iedvesmoja visam lasīšanas pasākumam kopumā, taču izvēlējos to lasīt pašu pēdējo − un darīju pareizi, jo daudzos autores aprakstītos notikumus, paražas, ieradumus varēju prātā ilustrēt ar daiļliteratūrā jau iepazītām ainām.

Mazliet par Jekaterinu Kouti pastāstīju, kad augustā rakstīju par citu viņas vēsturisko grāmatu “Джейн Остен и ее современницы” − viņa ir krievu izcelsmes pasniedzēja ASV universitātē, kuras interese par viktoriāņu laiku Angliju pārtapusi no hobija par iedvesmas avotu dažādu žanru grāmatām. Iespējams, kādam ir radies priekšstats (no tiem pašiem Ostinas, Dikensa u.c. romāniem), ka 19. gs. Anglija ir ļoti cēla, džentlmeņu un lēdiju apdzīvota zeme, kur visi dzer tēju, dīki pastaigājas pa parkiem un atvainojas viens otram par zemē nomestiem mutautiņiem. Man tāda priekšstata nebija, taču Kouti to iznīcināja pavisam (un šobrīd man drīzāk vajadzētu lasīt kaut ko, kas apliecinātu Anglijas izcilo nozīmi pasaules vēsturē).

Grāmata sākas ar nodaļu “Anglijas nabagu ikdiena”, kura stāsta par nožēlojamiem nabagu mājokļiem un ēdienu, pieķerot klāt arī apstākļus, kas iespaido visus Londonas iedzīvotājus − smogu un kanalizācijas smaku. Būtu vietā pieminēt grāmatu, kas ietekmējusi visus 19. gs. Anglijas aprakstītājus − Henry Mayhew. London labour and London poor (1840). Tas ir apjomīgs  žurnālista pētījums, kas dokumentējis Londonas strādnieku un ubagu dzīvi, un, iespējams, bez tā daudzas grāmatas par attiecīgo tēmu būtu sarakstītas priecīgākos toņos. Kouti apraksta nabagu mājokļus, drīzāk jau − graustus, taču atzīmē, ka nabagi nesteidzās nokļūt darba namos, kuros apstākļi bija skaudri, tomēr šeit jau no 17. gadsimta varēja strādāt par gultas un vēdera tiesu. 19. gadsimta pirmajā ceturksnī Anglijas iedzīvotāju skaits gandrīz dubultojās un sasniedza 12 miljonus, attiecīgi strauji pieauga arī trūcīgo skaits. Ļautiņi ēda kartupeļus (maizi sadārdzināja augstais labības nodoklis) un dzēra tēju, turklāt interesanti, ka populārs bija ielas ēdiens, jo mazajos dzīvokļos bija kamīns, bet nebija virtuves. Jau toreiz pārtiku gan viltoja, gan “uzlaboja”ar indīgām piedevām, piemēram, visā Anglijā vismaz divas trešdaļas piena tika atšķaidītas ar ūdeni.

londonas-migla_1853

Londonas migla (no žurnāla “Punch”, 1853)

Par Londonas dzelteno smogu, ko radīja angļu mājīgie kamīni, nezina tikai slinkais, taču Londonas smirdoņa vietējos piebeidza tikai izcili karstajā 1858. gada vasarā, kad nolēma beidzot būvēt modernu kanalizāciju, ko palaida 1864. gadā, bet pilnveidoja līdz 80. gadiem. Jāsaka, ka autore tik krāšņi apraksta londoniešu problēmas ar tualetēm, ka šķiet − viņi visi bija sūdos līdz ausīm. Ja tualešu saturs trāpīja dzeramajā ūdenī, tad bija risks saslimt ar holeru, kuras epidēmija vairākas reizes smagi skāra Angliju. Diemžēl tobrīd aktuāla bija “miasmu teorija”, kas par visa veida saslimšanas iemesliem sludināja sliktu smaku, un tikai 19. gs. otrā pusē mikrobiologi apstiprināja, ka slimības izraisītājs bija inficēts ūdens.

Tālāk autore pievēršas dažādām tā laika profesijām – vispirms daudzveidīgajam kalpu klāstam, kurš īstenībā mūsdienās ir gana labi iepazīts. Tad seko sabiedriskā transporta darbinieki − diližansu un pasta kariešu kučieri un konduktori, kā arī pilsētas omnibusu un kebu vadītāji. Pilsētas ielās bija daudz “ielu sanitāru”, kas gan organizēti brauca pakaļ pelniem un tualetes atliekām, gan individuāli staigāja pa mājām un vāca visa veida atkritumus − kaulus, lupatas, pārtikas atliekas. Mūsdienu otrreizējo izejvielu pārstrāde vienkārši nobāl 19. gadsimta cītības priekšā. Viņi vāca pat suņu kakas, kuras pārdeva ādmiņiem. Taču jāsaka, ka Londona  vienalga bija netīra, un pa tās ielām staigāja visa veida pārdevēji, īpaši tiek izcelti avīžnieki, dažādu brošūru un kancelejas preču izplatītāji (laikam jau kiosku tai laikā nebija). Populāras bija tenku lapeles, šausmu stāsti, dziesmu teksti un slepus izplatīja arī pornogrāfiju. Protams, ka ielās bija sastopami profesionāli ubagi, kuri savās radošajās izpausmēs neatpalika no ielu aktieriem − te bija sastopami gan dziedoņi, gan akrobāti, gan leijerkastnieki, izklaides nolūkos piedāvāja pat skatīšanos mikroskopā.

leijerkastnieks_1855

Leijerkastnieks un istabene (no žurnāla “Punch”, 1853)

Trešā nodaļa stāsta par ģimenes lietām, un tā sākas ar aprakstu par bērnu sodīšanu skolās − publiskiem, neadekvāti smagiem pērieniem pat prestižās mācību iestādēs. Tālāk, protams, par sieviešu pilnīgo atkarību no tēviem un vīriem: tikai 19. gadsimta 2. pusē pieņēma vairākus likumus, kas aizsargāja precētas sievietes mantoto un nopelnīto, kā arī beidzot mātes varēja iegūt aizbildņa tiesības. Atsevišķi tiek apskatīts smagais šķiršanās process, kuru panākt bija grūti abiem dzimumiem un tas postoši ietekmēja iesaistīto reputāciju.

Liela nodaļa veltīta noziegumiem un sodiem − vispirms jau par mazgadīgo apmācību un dažādiem veikliem zagļu gājieniem − ielās bija jātur acis vaļā! 1829. gadā beidzot tika dibināta Londonas policija, un “bobiji” izgāja patruļās. Autore plašāk izstāsta vairākus noziegumus: par Edinburgas līķu tirgotājiem, Londonas Džeku Uzšķērdēju un Īrijas “raganas” sadedzināšanu. 19. gadsimtā pūļa izklaidei vairs nepiedāvāja publiskus nāvessodus, taču gadsimta sākumā pilsētu laukumos vēl bija sastopamas siekstas, kurās ieslēdza locekļus un galvu. Interesants soda instruments bija ducking-stool, kurā gan nesēdināja vairs raganas, bet vienkārši nešpetnas kundzītes un “atdzesēja” ūdenī. Atsevišķa sadaļa stāsta par Anglijas cietumiem, kuri 19. gs. tika uzcelti vairāki jauni, taču šeit cilvēku nolēma izolētībai vieninieka kamerā.

Saldajā ēdienā ir atstāta viktoriāņu laikmeta seksualitāte; vispirms tiek aplūkots prostitūtu jautājums, kuru Londonā bija ļoti daudz (gadsimta vidū līdz pat 7 %), lai gan bordeļu bija mazāk nekā kontinentā. Izrādās, 19. gadsimta otrajā pusē daudzas anglietes nokļuva verdzībā Eiropas bordeļos, pret ko tika izvērsta plaša cīņa. Līdztekus cīnījās arī pret bērnu prostitūciju un, pateicoties žurnālistam Viljamam Stedam, 1885. gadā t.s. “piekrišanas vecumu” tika pacelts līdz 16 gadiem. Atsevišķā sadaļa veltīta “angļu netikumam” jeb mazohismam, kas ticis plaši praktizēts, un autore piedāvā versiju par tā popularitāti. Tiek aplūkotas arī citas, tā laika sabiedrībā slēptas nodarbes − Hannas Kalvikas dzīvesstāsts, jauno transvestītu piedzīvojumi, homoseksuālisma uztvere un Oskara Vailda bēdīgā dzīves izskaņa.

Kouti pētījums vieglā, taču ne paviršā, formā lasītājam pavēsta par 19. gadsimta Anglijas ēnas pusēm. Tādu grāmatu ieteicams lasīt ar priekšzināšanām Anglijas vēsturē, tomēr pilnīgi iespējams, ka kādam tā varētu kļūt par impulsu dziļākai Anglijas vēstures apguvei.

Lucy Worsley “If Walls Could Talk” (2011)

Komentēt

Lucy Worsley. If Walls Could Talk: an intimate history of the home (2011)

worsley_if-walls-could-talkLai cik lielu daļu plauktu grāmatveikalos neaizņemtu literatūra par lieliem vēsturiskiem notikumiem un izcilām personībām, mēs visi zinām, ka pagātni galvenokārt veido ikdienība un parasto ļaužu dzīve. Ja neesam noilgojušies pēc kaislībām un drāmām, tad cilvēku ikdienas pētniecība var nest daudz interesantu un pat negaidītu atklājumu. Varbūt interese par šo tematu manā gadījumā būtu saistāma ar prāta nobriešanu, jo pirms divdesmit gadiem man kursa darba tēma par seniem lauksaimniecības darbarīkiem šķita supergarlaicīga. Dieva dēļ, kuru gan var interesēt 17. gadsimta arkls?!  Šobrīd es varētu palasīt arī par ‘arklu’. Protams, ka man gribējās 19. gadsimta Anglijas vēstures kontekstā palasīt kaut ko par tā laika ikdienas dzīvi, un es atradu jauku autori − Judith Flanders, kura sarakstījusi grāmatu The Victorian House (2003). Bet tā nu dzīvē gadās, ka pirmā man ceļā gadījās ne mazāk interesantā Lūsija Vorslija un Flendersai nāksies pagaidīt.

Populārzinātniskais pētījums “If Walls Could Talk” gan neaprobežojas ar 19. gadsimtu, bet stāsta par angļu māju un tās iekārtojumu krietni plašākā periodā − sākot no tiem laikiem, kad visa saime dzīvoja vienā milzīgā telpā ar ugunsvietu centrā, kura vienlaikus pildīja daudzas funkcijas, un beidzot ar mūsdienām, kad būtībā atkal modē nācis atklātais mājokļa plānojums. Savu stāstījumu Vorslija ir sadalījusi četrās nodaļās: guļamistaba, vannasistaba, viesistaba un virtuve, katra nodaļa stāsta par dažādiem cilvēka dzīves aspektiem, kas saistīti ar attiecīgo dzīvojamo telpu. Tāds izklāsts ļauj vienlaikus gan pastāstīt par telpas funkcijām, gan tās iekārtojumu, gan arī pievērsties lietām, kas ir tikai pastarpināti saistītas − piemēram, guļamistabas kontekstā par venēriskām slimībām, bet viesistabā izklāstīt etiķetes smalkumus.

Kad es lasīju Bila Braisona nenoliedzami interesanto pētījumu “Mājas: īsa privātās dzīves vēsture” (Zvaigzne, 2013), man tomēr nepatika, ka viņš stāstījumā tik tālu aizklīst no Norfolkas mācītājmājas, kuru sākumā bija pieteicies izpētīt, līdz ar to iegūtās zināšanas bija diezgan sadrumstalotas. Savukārt Vorslijas grāmatu es aizrautīgi lasīju aptuveni līdz pusei, līdz sapratu, ka atcerēties no tā visa es varēšu tikai pavisam nelielu daļu, un nepieciešams cits piegājiens. Piemēram, lai saprastu, kāds īsti izskatījās un kā darbojās pirmais klozetpods, man nepieciešama ne tikai ilustrācija, bet arī demonstrējums. Šajā gadījumā es bez pūlēm to varēju iegūt, jo īstenībā vispirms bija populārzinātniska raidījumu sērija “If Walls Could Talk” TV kanālā BBC4 un tikai pēc tam tika uzrakstīta grāmata. Četros raidījumos Vorslija izstaigā vēsturiskās angļu mājas, intervē zinošus cilvēkus un pat pati izmēģina pārlaist nakti viduslaiku gultā un mazgāt veļu pēc seno laiku metodes. Manā gadījumā efektīvi bija kombinēt lasāmo ar skatāmo, turklāt Vorslija ir interesanta stāstniece (varbūt pat labāka nekā rakstniece), tādēļ varu ieteikt gan šo raidījumu, gan vēl veselu rindu citu viņas veidotu, kas veltīti dažādiem Anglijas vēstures tematiem.

zombiesretrocanningNenoliedzami, ka Vorslijas grāmatas lasītājiem jābūt pamatzināšanām Anglijas vēsturē, citādi nekāda ieguvuma no izlasītā nebūs − autore gana brīvi lēkā no gadsimta uz gadsimtu, un lasītājām jāspēj izsekot valdnieku un  notikumu hronoloģijai. Esmu pārdomās arī par to, vai sadalīt stāstāmo pa telpām bija efektīvākais ceļš, varbūt lasītājam būtu vieglāk, ja viņu vestu cauri gadsimtiem un secīgi stāstītu par mājokļu iekārtojumu, nedaudz pieminot arī laikmeta lielos notikumus, kas nenoliedzami ietekmē mājas dzīvi. Katrā ziņā man vienmēr ir ļoti patikuši tāda veida muzeji, kuros var it kā ieiet attiecīgā laikmeta istabā ar iespējami autentisku iekārtojumu.

Viens no maniem secinājumiem par angļu ikdienas dzīvi gadsimtu gaitā ir tāds, ka dažos (un varbūt ne dažos) gadījumos tā ir apbrīnojami stūrgalvīga (vai konservatīva) tauta. Protams, var samierināties ar atsevišķiem aukstā un karstā ūdens krāniem, taču angļu gultas klājums − kura daudzslāņaino uzbūvi es nevarēju saprast, līdz Vorslija TV raidījumā to nesadalīja pa sastāvdaļām − nemainīgā veidā pastāvēja līdz 20. gs. 50. gadiem, kad to beidzot nomainīja viegls pēlis (duvet). Bez šādām zināšanām ir pagrūti saprast, kāpēc, piemēram, Hārdija romānā par vecpuiša varoņdarbu tiek uzskatīta tieši gultas taisīšana (viņš pats taisa pat gultu!). Ikdienas dzīve vispār ļoti skaidri parāda, cik ļoti cilvēki ir pakļauti dažādiem iesīkstējušiem priekšstatiem, it īpaši, ja tas saistīts ar statusu vai visas sabiedrības gadsimtiem ilgi pieņemtiem uzskatiem. Anglijas ikdienas dzīves procesu modernizāciju bremzēja arī fakts, ka daudzas lietas paveica kalpi un kungi neuzskatīja par vajadzīgu atvieglot viņu darbu.

Grāmatā ir daudz faktu, kuri paši par sevi, protams, ir vienkārši interesantas, dažreiz negaidītas  ikdienas dzīves detaļas, taču pamazām jau izveidojas arī plašāka aina uz Anglijas ikdienu gadsimtu gaitā. Un pārsteidzoši, ka Lūsija Vorslija nobeigumā raksta par mūsdienu dzīves atgriešanos pie pirmsākumiem − pilnīgi iespējams, ka tuvā nākotnē mainīsies māju arhitektūra un plānojums, jo cilvēkiem vajadzēs taupīt siltumu, savukārt dabas resursu sarukums mudinās taupīt, remontēt un atkārtoti izmantot visa veida atliekas. Kopumā tā bija interesanta grāmata, kuru varētu kalpot arī kā uzziņas līdzeklis par angļu mājsaimniecības un dzīves stila attīstību.

Екатерина Коути, Елена Прокофьева “Джейн Остен и ее современницы” (2015)

Komentēt

Екатерина Коути, Елена Прокофьева. Джейн Остен и ее современницы. – Санкт-Петербург: БХВ-Петербург, 2015. – (Окно в историю).

Kouti_E._Dzhejn_OstenJekaterina Kouti ir autore, kas ir daļēji vainīga pie tā, ka šobrīd lasu par 19. gadsimta Angliju. Jau pirms vairākiem gadiem atklāju viņas blogu, kas veltīts pārsvarā viktoriāņu laikam, un tur bija arī norādes uz viņas sarakstītajām grāmatām − viņa raksta gan viena pati, gan ar līdzautorēm, gan populārzinātnisku literatūru, gan vēsturiskus fantāzijas romānus. Šobrīd Kouti ir pasniedzēja kādā ASV universitātē, nu jau filoloģijas doktore, un viņas kontā ir piecas non-fiction grāmatas, no kurām trīs esmu iegādājusies.

19. gadsimta sākums bija daudz jautrāks par vēlāk sekojošo ārējās klīrības un puritānisma laiku, ko lasītāji iepazinuši Dikensa un māsu Brontē ieturētajos un sentimentālajos romānos. Džeina Ostina (1775-1817) rakstīja brīvāk, ar šķelmīgu humoru, un tādas bija arī viņas laika sievietes. Kouti un Prokofjevas darbā tiek izstāstītas 12 sieviešu biogrāfijas, kuras dažādi ir ietekmējušas Anglijas vēsturi, un daļa no viņām ir slavenas joprojām. Protams, šeit nav pamatīgu un izsmalcinātu biogrāfiju, tie ir tādi vienkārši, taču ievelkoši apraksti, kuru mērķis ir pastāstīt gan par konkrēto personību, gan ieskicēt viņas ietekmi uz tā laika sabiedrību. Padziļinātai interesei ir norādīta bibliogrāfija.

Laiks no 1760. līdz 1837. gadam pieder trīs karaļiem − Džordžam III (1760−1820) un viņa dēliem Džordžam IV (reģents 1811−1820; karalis 1820−1830) un Viljamam IV (1830-1837). Džordža III dēli bija lieli draiskuļi un ar milzu mokām pakļāvās karalisku personu laulību noteikumiem, līdz ar to viņiem bija gana daudz pēcnācēju, taču ne jau oficiālā laulībā dzimušo, tādēļ pēc Viljama IV nāves tronī kāpa abu brāļameita Viktorija.

Divas no grāmatā aprakstītajām sievietēm ir Džordža IV sievas. Pirmā ir Marija Ficherberta (1756–1837) − pašpārliecināta, pakupla atraitne, ar kuru oficiāli atzītas laulības nebija iespējamas gan viņas izcelsmes dēļ, gan ticības − nākamais Anglijas karalis nevar precēt katolieti. Otrā ir Braunšveigas Karolīna (1768– 1821) − Džordža IV nemīlētā, 1795. gadā piespiedu kārtā apņemtā sieva, kuru Džordžs apprecēja tikai naudas dēļ. Karolīna gan nesēdēja klusu un dzīvoja jautri, kas noveda pie vairākiem tiesiskās izskaidrošanās procesiem − izšķirties no viņas Džordžam IV gan nesanāca. Džordža brālis Viljams nebija diez ko saprātīgāks un iemīlējās Karaliskā teātra aktrisē Dorotejā Džordanā (1761–1816), kura bija sieviete ar pagātni un jau četru bērnu māte. Dora visu mūžu turpināja strādāt par aktrisi un dzemdēt Viljama bērnus (no 1794. līdz 1807. gadam viņa dzemdēja desmit bērnus). Protams, atkal par precībām nevarēja būt ne runas un mūža beigas Dorai pagāja kreņķos par naudu un bērnu nākotni.

Thomas Gainsborough. Portrait of Georgiana, Duchess of Devonshire (1787)

Thomas Gainsborough. Portrait of Georgiana, Duchess of Devonshire (1787)

Uz kroņprinču gājieniem sabiedrība skatījās caur pirkstiem, jo aristokrātija kopumā tolaik dzīvoja diezgan vaļīgi. Piemēram, tika akceptēts, ka lorda kundze laulībā dzemdē bērnus no cita aristokrāta, lai gan skaļi, protams,  par to nerunāja. Spilgts piemērs ir hercogienes Džordžiānas (1757–1806) dzīve − viņa bija skaistule ar šokējošu uzvedību, turklāt dzīvoja ménage à trois kopā ar savu vīru Devonšīras hercogu Viljamu Kavendišu un draudzeni Elizabetei Fosteri. Šāda savienība šķiet nepieņemama joprojām, taču abas sievietes esot dzīvojušas ciešā draudzībā, kopā audzinājušas bērnus un lieliski izklaidējušās. Dīvainā kārtā vēsture atkārtojas − Džordžiānas pēctece bija Diāna Spensere un visiem zināma viņas ménage à trois ar Velsas princi un Kamillu, šoreiz nelaimīga.

Vēl viena dulla sieviete (starp citu, Džordžiānas māsasmeita) bija lēdija Karolīna Lemba (1785-1828), kuras salīdzinoši laimīgo laulību iztraucē iemīlēšanās lordā Baironā. Atraidītā mīla viņai galīgi nones jumtu, un viņa pārvērš Bairona dzīvi par murgu (nevar gan teikt, ka Bairons to nebūtu pelnījis). Karolīna, būdama tiem laikiem ļoti izglītota, par to pat saraksta romānu, kurā Baironu attēlo kā romantisku nelieti. Šī ir sieviete, par kuru es labprāt uzzinātu vairāk, jo šķiet, ka šajā grāmatā viņa ir attēlota pārāk melodramatiski.

Tālāk pievērsīšos sievietēm, kuru galvenais dzīves darbs nav bijuši sakari ar aristokrātiem. Par Džeinu Ostinu es pastāstīšu nākamajā ierakstā, taču viņas iedvesmotāja un priekštece, izrādās, bijusi Frēnsisa Bērnija (Frances Burney, 1752-1840). Pirmkārt, Frēnsisa visu mūžu rakstīja dienasgrāmatu, kas vēlāk noderēja vēsturniekiem, otrkārt, viņas romāns “Evelīna” (1778) guva plašu popularitāti. Frēnsisa paguva gan būt par galmadāmu, gan piedalīties Franču revolūcijā, gan apprecēties ar francūzi, gan izdzīvot pēc mastektomijas, ko visu apraksta savās dienasgrāmatās. Vēl viena rakstniece, mūsdienās krietni pazīstamāka par Bērniju, ir Mērija Vollstonkrafta (1759–1797), kas tiek dēvēta par Anglijas pirmo feministi. Viņas eseja “A Vindication of the Rights of Woman” (1792), kurā viņa iestājās par sievietes tiesībām uz izglītību, saviļņoja sabiedrību, taču vienlīdz aizraujošs ir viņas pašas dzīvesstāsts: tikai vēlīnos trīsdesmit viņa uz īsu brīdi dzīvoja laimīgā laulībā ar domubiedru. Mērija nomira no pēcdzemdību komplikācijām, bet viņas meita bija Mērija Šellija (1797−1851) − slavenā “Frankenšteina” autore. Mērijas dzīvesstāstā tiek smalki izstāstīts, kā pusaudze sapinās ar dzejnieku Pērsiju Šelliju un kā liktenīgais sakars ietekmēja viņas dzīvi.

George Romney. Portrait of Emma, Lady Hamilton as a Bacchante

George Romney. Portrait of Emma, Lady Hamilton as a Bacchante

Dīvaino likteņu galeriju ievada lēdijas Hamiltones (1765-1815) portrets: dzimusi kalēja ģimenē, bez izglītības, bijusi kalpone, modele, dejotāja, 15 gadu vecumā kļuvusi par mīļāko kādam baronetam, kam sekoja nākamais. Emma Hārta (kā tobrīd viņu sauca) tomēr bija dzimusi zem laimīgas zvaigznes un kļuva gan par slavenā portretista Viljama Romnija mūzu, gan veiksmīgi apprecējās ar britu vēstnieku Neapolē Viljamu Hamiltonu. Slavenākais viņas dzīves mīļākais bija angļu admirālis Nelsons, taču nomira viņa aizmirstībā un nabadzībā. Vēl viens dīvains liktenis bija Mērijai Lembai (1764-1847) − slepkavai un rakstniecei. Mērija piedzima kalpu ģimenē, viņai bija lemts šuvējas liktenis, taču prāta aptumsuma brīdī viņa nodūra savu māti un pēc tam visu mūžu ik pa laikam pavadīja psihiatriskajā dziednīcā. Pateicoties Mērijas brālim Čārlzam, ap Lembiem izveidojas mazs literātu pulciņš un mūža otrajā pusē Mērija kļuva par bērnu rakstnieci.

Kā pikanta odziņa uz beigām ir atstāts Herietas Vilsones (1786–1845) dzīvesstāsts, kura kopā ar savām trim māsām kļuva par augsta līmeņa prostitūtām, ko tikli dēvē par kurtizānēm. Negaidīti Herietes galvenais talants izrādījās rakstniecība, un viņa ar savām atmiņām šantažēja aristokrātiskos klientus.

Īsumā pastāstīju par gandrīz visām varonēm un man ir pāris secinājumi, kas izveidojušies ne tikai no šīs grāmatas. Pirmkārt, es gaidīju, ka cilvēki būs mazāk izglītoti, taču acīmredzot pat mājās gūta izglītība (un ne tikai aristokrātiem) spēj būt efektīva. Visvairāk pārsteidz prasības pret bērniem, tās ir pat stingrākas nekā 20. gadsimtā. Otrkārt, var just, ka ģenētika vēl nav aktuāla, jo masveidā brālēns prec māsīcu, īpaši augstākajā sabiedrībā (un paskatoties pēc tam ciltskoku nešķiet, ka tas būtu ietekmējis pēcnācēju kvalitāti).

Kopumā grāmata ir gan informatīva, gan izklaidējoša un iezīmē plašu laikmeta panorāmu. Kā mīnuss ir jāatzīmē nedaudz pļāpīgais stils un nevēlēšanās norādīt ilustrācijām ne autorus, ne avotus.

“Rīga ārpus nocietinājumiem” (2009)

2 komentāri

Irēna Bākule, Arnis Siksna. Rīga ārpus nocietinājumiem: pilsētas plānotā izbūve un pārbūve no 17. gadsimta līdz Pirmajam pasaules karam = Riga beyond the walls: the city’s planned growth and transformation from the 17th century to the First World War. − Rīga: Neputns, 2009.

Bakule_Rīga-ārpus-nocietinājumiemPētīdama bibliotēkā arhitektūrai veltīto plauktu, es ieraudzīju lakoniski noformētu, divu arhitektu sarakstītu grāmatu par Rīgas apbūvi ārpus Vecrīgas no 17. gadsimta līdz Pirmajam pasaules karam. Mani ieinteresēja daudzās vēsturiskās kartes, turklāt grāmatas praktiskais iesējums ļāva tās labi izpētīt. Pirmkārt, man gribējās uzzināt, kur precīzi atradās pilsētas nocietinājumi, otrkārt, izsekot pilsētas izaugsmes vēsturei. Grāmatas teksts ir paralēli latviešu un angļu valodā, tomēr tas nav identisks − izskatās, ka autori ir vienojušies par izklāsta punktiem, bet atstājuši katrs sev brīvu telpu improvizācijai. Jāsaka godīgi, rakstīt par šāda veida grāmatām ir grūti, jo tās novērtēt saturiski spēs vienīgi nozares profesionāļi, es līdz šīm neesmu lasījusi grāmatas par arhitektūras vēsturi. Vienlaikus man gribētos atstāt sev dažas piezīmes, taču ne jau atstāstīt grāmatas saturu.

Grāmatā ievietots liels skaits plānu un karšu, kas parāda gan toreizējo pilsētas būvētāju ieceres, gan viņu plānu īstenojumu dzīvē. 17. gadsimtā Rīga jau ir cietoksnis, iekļauta poļu laikā uzbūvētajos nocietinājumos. Rīgas nākamie saimnieki − zviedri Rīgas aizsardzībai arī piegāja nopietni un tika izstrādāts gan fortifikāciju modernizācijas plāns, gan pirmais profesionālais priekšpilsētu apbūves plāns. Nīderlandietis Johans Rodenburgs ir 1652. gada priekšpilsētu plānojuma projekta autors, bet viņa znots − vācu ārsts Francisks Murers jau 1650. gadā uzzīmēja pirmo detalizēto Rīgas un tās priekšpilsētas karti. Rodenburga plāns, protams, atbilda visām tā laika Eiropas tendencēm − cietoksni aptvēra ielas, kas krustojās taisnā leņķī, ignorējot jau esošās ielas un daudzās ūdensteces, taču dzīvē − kā jau tas nereti gadās − tika īstenots vienkāršots variants. 17. gadsimta beigās zviedri vēl paspēja pilsētas ziemeļos uzbūvēt citadeli, un līdz ar to Rīga ieguva citām Rietumeiropas pilsētām līdzīgu nocietinātās pilsētas plānojumu.

18. gadsimta pirmajos 20 gados Rīgai klājās grūti − to postīja Ziemeļu karš un mēris, un pilsētas atjaunošana pēc šiem notikumiem aizņēma aptuveni 50 gadus. Gadsimta vidū modernizēja nocietinājumu sistēmu, atjaunojās būvniecība priekšpilsētās. Tika noteikts, ka saskaņā ar militārajām prasībām nocietinājumu priekšā jābūt no apbūves brīvai platībai, t.s. esplanādei, lai uzbrukuma gadījumā varētu efektīvi aizstāvēties (priekšpilsētai jāsākas 400 m no vaļņiem). Rīgas rāte par šo ideju nebija sajūsmā un vairākus projektus veiksmīgi novilcināja, taču 1771. gadā beidzot tika akceptēts Nikola Burtnova plāns, kas izveidoja esplanādi.  Priekšpilsētu apbūvi iecerētajā esplanādes teritorijā − lauku tipa vienstāva koka ēkas − 1772. gadā vienas dienas laikā nodedzināja.  Savukārt 1812. gadā notika vēl viena priekšpilsētas māju dedzināšana, kad Napoleona karaspēka iebrukuma gaidās iznīcināja 700 mājas.

Pēc Napoleona kariem jaunajam Rīgas ģenerālgubernatoram Pauluči vajadzēja steigšus atjaunot pilsētu, un tika sagatavots jauns ielu tīkla plāns. Pilnībā pārplānoja teritoriju ap tagadējo Vecās Ģertrūdes baznīcu un Jēzus baznīcu, un priekšpilsētās beidzot radās centrālie laukumi, kurus ietver regulāri kvartāli. Pilsētas jaunie būvnoteikumi gan joprojām tika pakārtoti militārām prasībām, un mūra ēku celtniecība bija atļauta tikai 1600 m attālumā no nocietinājumiem (mūsdienu Artilērijas ielas rajonā).

Plan von Riga (1864; Hennings&Weir)

Plan von Riga (1864; Hennings&Weir)

19. gadsimta vidū Rīga bija militārs cietoksnis ar 18. gadsimta nocietinājumu sistēmu, kas sāka traucēt pilsētas attīstībai. Pilsētas rāte jau sen gribēja pārmaiņas, bet tikai 1856. gadā pēc Krimas kara fiasko Aleksandrs II atļāva likvidēt nocietinājumus. Pilsētas galvenais arhitekts Johans Daniels Felsko izstrādāja jauno Rīgas pārplānojumu, taču kā jau iepriekš − tas atkal bija pārāk dārgs, taču šoreiz jāsaka, ka Felsko pamatidejas vienalga izturēja gan pārbaudes, gan vienkāršojumus. Rīgā arī pēc pārbūves − parku un kanālu dēļ − saglabājušās iezīmes, kas ļauj saskatīt viduslaiku daļas un 19. gadsimta dažādo, ar nocietinājumu sistēmu sadalīto plānojumu.

Laikā no 19. gadsimta vidus līdz Pirmā pasaules kara sākumam pilsētas attīstībai ir vairāki labvēlīgi apstākļi: gan ekonomiski, gan sociāli. Varētu pat teikt, ka pilsēta šajā laikā atgādināja lielu būvlaukumu, kur tika pārbūvēti kvartāli un viena pēc otras divstāvu koka mājiņas tika nomainītas ar sešstāvu mūra ēkām. Šajā laikaposmā centra teritorija tika pilnībā izplānota un arī telpiski strukturēta, tādēļ pēc kara apbūves struktūra praktiski vairs nemainījās.

Augšminētie fakti ir maza esence no visa lielā faktu klāsta, kas grāmatā tiek piedāvāts, un šoreiz es apzināti necentos iegaumēt visus specifiski arhitektoniskos smalkumus par ielu plānojumu un māju veidiem, jo vispirms kā ievadu tēmai gribēju gūt vispārēju ieskatu Rīgas pilsētas attīstībā. Lielais plānu un karšu daudzums sniedz labu ilustratīvo materiālu, taču fotogrāfijas gan gribējās labākas kvalitātes, ar precīzu datējumu. Droši vien, ka arhitektūras studentiem tā ir mācību grāmata, bet es ceru nākotnē ne reizi vien atgriezties pie Rīgas arhitektūras vēstures.

 

 

Vija Artmane grāmatās

2 komentāri

Vija Artmane. Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves / redaktore Ina Zaķe. – Rīga: Pētergailis, 2004.

Līga Blaua. Vija Artmane. Sirdī palikušie. – Rīga: Jumava, 2009.

Inga Pērkone. Sieviete − zvaigzne: Vija Artmane // Es varu tikai mīlēt… : sievietes tēls Latvijas filmās. – Rīga: Neputns, 2008.

Grāmatas par Viju Artmani es izlasīju jau decembra beigās, taču stimulu par tām uzrakstīt man deva pēdējā nodaļa Ingas Pērkones grāmatā “Es varu tikai mīlēt…”, kas veltīta Vijas Artmanes fenomenam − faktiski vienīgai latviešu aktrisei, kas padomju laikā sasniedza zvaigznes statusu. Bērnībā man patika šķirstīt rakstu krājumu “Vija Artmane” (1979), kas iznāca par godu aktrises 50 gadu jubilejai. Šī grāmata bija tāds slavinošu tekstu apkopojums ar smukām bildēm, bet savu kritiķa rakstītu monogrāfiju ar visaptverošu daiļrades analīzi Vija Artmane joprojām nav sagaidījusi. Diemžēl man nav savu atmiņu par Artmani uz teātra skatuves, jo aktrises pēdējos gados uz skatuves man nebija tā saprāta, ka vajag aiziet paskatīties, un tolaik viņa jau arī smagi slimoja. Taču pat TV un radio arhīvā, kā arī filmās, ir redzams un dzirdams viņas izcilais talants.

vija artmane_teatris

Vija Artmane filmā “Teātris” (1978)

21. gadsimtā iznākušas divas atmiņu grāmatas: “Ziemcieši” (2004) un “Sirdī palikušie” (2009). Pirmā ir pieteikta kā pašas Artmanes rakstīta, taču visticamāk šeit ir labs redaktora darbs (neapšaubu Artmanes spējas izteikties, taču memuāru rakstīšana nav debitantiem). Artmane šeit atceras savu dzīvi, pievienotas daudzas fotogrāfijas. Būtībā (kā jau lielākā daļa memuāru) tā ir grāmata, kas veido simpātisku galvenā varoņa tēlu − tāds viņš gribētu palikt cilvēku atmiņās. “Sirdī palikušie” ir veidots kopdarbībā ar žurnālisti Līgu Blauu, kurai padodas šādi pietuvināti, dziļi portretējumi; lai arī grāmata pieteikta kā atmiņu pieraksti par aktrisei nozīmīgiem teātra un filmu partneriem, taču, protams, viss ir saistībā ar pašas Artmanes dzīvi un daiļradi. Otrā grāmatā ir daudz vairāk izdevies saglabāt Artmanes izteiksmi un stilu − pilnīgi dzirdamas ir viņas intonācijas, tonis  un raksturīgie smiekli. Dzīves izskaņā Artmane nevairījās no atklātības, un dažas viņas atklāsmes balansē pat uz piedienības robežas. Varbūt attaisnojums varētu būt vēlme dzīves laikā sakrātajās tenkās ieviest zināmu skaidrību.

Vijas Artmanes biogrāfija vispār ir izcila no pieaugšanas stāsta viedokļa − no pusbārenes, kuru uzaudzinājusi mamma ļoti pieticīgos apstākļos, viņa sasniedz padomju kulta zvaigznes statusu, kuru bijušajā PSRS teritorijā dievināja līdz viņas nāves brīdim. Pat atmiņu grāmata viņai vispirms iznāca krieviski («Сердце на ладони», «Молодая гвардия», 1990). Neatstāstīšu Artmanes dzimšanas un bērnības peripētijas, bet viņas naratīvā tas ir laiks ar rūgtuma piegaršu, aizvainojumu, un, iespējams, tas nosaka vēlākās izvēles. Varbūt vienkāršoti būtu teikt, ka tēva neesamība nosaka viņas laulību ar gados vecāko Arturu Dimiteru un pieķeršanos Eduardam Smiļģim kā tēva lomas aizstājējiem. Bet kaut kāda apstākļu sakritība Artmani aizveda līdz Dailes teātra studijai, un viņa ļoti gribēja būt uz skatuves un, manuprāt, viņa gribēja būt labākā. Tādēļ viņa atsaka jaunības mīlestībai un apprec toreizējo Dailes premjeru Dimiteru, tādēļ pacieš Smiļģa dresūru un strādā nopietni, atbildīgi, intensīvi. No mana skatu punkta vēlme būt izcilai savā darbā un tam izmantot visus līdzekļus nav nekas nosodāms − lai gan pilnīgi iespējams, ka apkārtējo acīs tāds cilvēks šķiet egoistisks.

Artmanes pirmā skaļi izskanējusī loma ir Džuljeta saspēlē ar Eduardu Pāvulu kā Romeo (1953. gads) − abi jauni, skaisti, pacilājoši, gūst izcilus panākumus gan Rīgā, gan Maskavā. Un pamazām vien Artmane kļūst par Smiļģa jauno prīmu, aizvietojot Lilitu Bērziņu. 1964. gadā par Dailes teātra galveno režisoru kļūst Pēteris Pētersons, ar kuru Artmanei ir labas personiskās attiecības jau no studiju laikiem, taču viņš ir citas skolas pārstāvis un visi “smiļģieši” tiek nobīdīti otrā plānā. Artmanei gan šis laiks ir nozīmīgs ar iziešanu uz PSRS kino ekrāniem − 1964. gadā iznāk Ļenfilm melodrāma “Dzimtās asinis”, kurā viņa tēlo latvieti evakuācijā. Man šķita interesanti, ka tikai šajā brīdī (aktrisei ir jau 35 gadi) noformējas viņas dīvas izskats: no lokainas, spriganas tumšmates viņa pārtop garmatainā blondīnē ar noslēpumainu skatienu. Turklāt, šķiet, ka šī metamorfoze notiek filmēšanas laikā.

Artmane_Vija

Attēls pa kreisi: Latviešu mākslas un literatūras dekādē, 1955. gada decembrī, Maskavā; attēls pa labi: 1965. gads, Maskavas Kinematogrāfijas darbinieku savienības Propagandas biroja atklātne.

Būtībā tāda Artmane − blonda, klasiskiem vaibstiem − arī ir palikusi kinoskatītāju atmiņā. Pērkone raksta, ka šajā sejā ir kaut kas no pareizticīgo svētbildes un pieņem, ka tieši ar šo līdzību skaidrojama aktrises nepārejošā popularitāte krieviskajā vidē.  20. gs. 60. gadu vidū Artmane top par PSRS filmu zvaigzni − parādību, kas neatkarīgi no aktrises pašas vienlaikus gan reprezentē valdošo vērtību sistēmu, gan atspoguļo sabiedrības vēlmes. Īpatnēji, ka 70. gadu beigās, kad Artmane gadu dēļ jau ir izmainījusies, tikpat izteiktu dievināšanu Krievijā piedzīvo dziedātāja Anna Germane − Artmanei vizuāli līdzīga arī poļu/vācu izcelsmes blondīne. Iespējams, šāda tēla popularitāte Krievijas sabiedrībā tiešām nav vienkārši sakritība.

Varbūt simboliski, ka savus garos, blondos matus Artmane zaudē kādas filmēšanas laikā (tie vienkārši pārmocīti nolūza) pirms savas 50. jubilejas, pirms divām nozīmīgām lomām − Džūliju Lambertu filmā “Teātris” un Elizabeti lugā “Elizabete, Anglijas karaliene”; Džūlija un Elizabete ir  sievietes, kuras dzīve piespiež atteikties no mīlas (jaunākiem mīļākiem), bet viņas to dara ar pašcieņu un godīgumu pret sevi. 80. gados Artmane aizvien biežāk spēlē raksturlomas un ļoti žēl, ka slimības viņai neļauj būt uz skatuves ilgāk.

Droši vien, ka pasaulē kāda bija gan skaistāka, gan talantīgāka, gan čaklāka par Artmani, taču savas kārtis viņa izspēlēja veiksmīgi − lai ko aktrise nebūtu teikusi sava mūža izskaņā, viņa bija kļuvusi par sava laika simbolu. Un simbolam būt nav viegli, jo pret to jau vairs neizturas kā pret vienkāršu mirstīgo, bet pieprasa vienmēr starot − sievišķīgi maigi un karaliski cēli. Simboli neraud un neslimo, bet toties tos var gāzt no pjedestāla.

Grāmatu izlasīšana ļauj uzzināt daudz interesanta, taču grūti pateikt, vai lasītājs kaut nedaudz pietuvinās Vijai Artmanei − viņa ir tik mainīga un daudzveidīga un katru reizi tik ticama. Droši vien, ka patieso bija lemts uzzināt tikai nedaudziem.

Vijas Artmane_1

via krustaskola.lv

Older Entries