Bea Džonsone. Māja bez atkritumiem / no angļu val. tulk. Baiba Petrenko. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Bea Johnson. Zero Waste Home. 2013)

Iespējams, Jaunā gada priekšvakarā ne vienam vien ir ienākusi prātā doma par dzīvesveida maiņu. Pēdējos gados aizvien stilīgāks ir kļuvis bezatkritumu jeb zero waste dzīvesveids, t.i. lepni demonstrēt pasaulei litra burciņu, kurā ietilpināti visa gada atkritumi. Runājot bez ironijas, neapšaubāmi pasaulē tiek saražots pārāk daudz lietu, kuras tiek izsviestas miskastē (bet īstenībā tās vienkārši maina disokāciju un joprojām piesārņo pasauli)

Par zero waste māti, guru un priesterieni tiek dēvēta franču izcelsmes amerikāniete Bea Džonsone, kura popularizē bezatkritumu dzīvesveidu. Viņa sākotnēji rakstīja blogu, bet vēlāk nonāca līdz grāmatai, kura pirmoreiz tika izdota 2013. gadā un pēc pieciem gadiem sasniedza arī latviešu lasītāju. Kad es to pagājušogad pāršķirstīju grāmatnīcā, tad ieraudzīju pāris padomu, kas man šķita absurdi, tādēļ toreiz grāmatu nenopirku un to arī nenožēloju − pēc gada saskaņā ar augstajiem zero waste standartiem paņēmu to izlasīšanai bibliotēkā.

Cilvēkiem, kuri ir kādas kustības celmlauži, raksturīgs radikālisms, jo taciņas iestaigāšanai nepieciešama jauda. Bea Džonsone noteikti ir radikāla savās bezatkritumu izpausmēs, bet nevar noliegt, ka viņai ir spējas iedvesmot apkārtējos un likt tiem vismaz aizdomāties par pasaules aizvien straujāko piesārņošanos. Nevarētu gan teikt, ka savu bezatkritumu dzīvesveidu Džonsone būtu uzsākusi kā zaļās kustībās aktīviste, viņas motivācija bija daudz piezemētāka − piekrāmētā māja ar dārzu paņēma pārāk daudz naudas un laika. Vispirms Džonsone vienkāršoja savu dzīvi − dažu gadu laikā šķirās no 80 procentiem mantu, un tad sāka izglītoties vides jautājumos. Tā kā Džonsones vīrs spēja finansiāli nodrošināt ģimeni, viņa pati ar pilnu krūti metās pētīt atkritumu šķirošanu, iespējas atkārtoti izmantot resursus, kā arī dažādās DIY (“dari pats”) iespējas. Lasīt par viņas izziņas procesu ir interesanti, un viņa pati atzīst, ka brīžiem aizgāja par tālu, jo mēģināja pat aizstāt tualetes papīru ar sūnām un pati siet sieru.

Bea Johnson

Džonsone atkritumu mazināšanai piedāvā piecus principus: atteikties, samazināt, izmantot atkārtoti, šķirot un pārstrādāt, kompostēt (angliski tas ir − 5 R’s of recycling: Refuse, Reduce, Reuse, Recycle, and Rot). Faktiski pirmais princips ir vienkāršākais, bet patērnieciskajam cilvēkam grūti izpildāms − apturēt nevajadzīgu mantu ienākšanu savā mājā un ikdienas lietošanas paradumos. Cilvēkam mantas pielavās pavisam nemanāmi un kā partizāni ieņem slēpņus mājā un dzīvoklī. Tad nākas nodarboties ar mantu šķirošanu un lauzīt galvu, kam tās varētu atdot vai kurā parstrādāšanas konteinerī ievietot. Kompostēšana savukārt ir tas princips, kas pilsētniekiem dzīvokļos ir grūti īstenojams − tam nepieciešams jau organizēts pilsētas atbalsts.

Iepazīstinājusi ar bezatkrituma dzīvesveida pamatprincipiem, Džonsone iziet cauri visām mājas telpām, lai demonstrētu, kā iespējams tos īstenot praksē. Protams, ka te ir daudz ieteikumu un katra paša ziņā ir to pieņemšana vai noraidīšana. Attīrot telpas no nevajadzīgām lietām, Džonsone līdzīgi citām “atkrāmošanas” entuziastēm piedāvā jautājumu sarakstu, kas palīdzētu cilvēkiem saprast, vai attiecīgā manta viņiem tiešām ir vajadzīga. Virtuvē, protams, primārais ir lietderības princips un izmantošanas biežums, kā arī diezgan liela sadaļa ir veltīta produktu iepirkšanai un taupībai (vecais labais maizes pudiņš no sakaltušas maizes). Vannas istabā ir svarīgs higiēnas un mazgāšanas produktu sastāvs, un Džonsone nopietni eksperimentējusi ar pašas veidotiem produktiem. Guļamistabā autore mudina visu vienkāršot un nopietni iziet cauri savai garderobei (šeit ietilpst arī padomi iepirkties lietotu preču veikalos un drēbes labot). Atsevišķas nodaļas ir veltītas mājas uzkopšanai, bezatkritumu dzīvesveidam darba vietā un mācību iestādē, kā arī svētku laikā.

Grāmata noteikti ir interesanta gan tad, ja vispār tiek apdomāts ekoloģiskāks dzīvesveids, gan arī tad, ja tiek meklētas jaunas idejas, kā paplašināt savu bezatkritumu dzīves stilu. Es domāju, ka diezgan veiksmīgi pēdējā laikā man izdodas nepirkt to, ko man nevajag, vai vismaz pirms pirkšanas sev uzdot sakramentālus kontroljautājumus. Tai pašā laikā diez vai es kādreiz nonākšu līdz tam, lai no pieliekamā izņemtās bietes izmantotu gan salātos, gan kā lūpukrāsu, gan kā ūdenskrāsas. Man nepieņemami ir ļaut savam sunītim nolaizīt traukus pirms to likšanas trauku mašīnā vai arī ideja aizstāt pretsāpju tabletes ar kumelīšu tēju. Tādēļ fināla secinājumi ir diezgan divdabīgi.

Nesen nopirku dīvainus biskvītus, kas bija iesaiņoti tik daudzos slāņos, ka atkritumu bija vairāk nekā paša produkta − nav šaubu, tas ir slikti. No otras puses − vai jūs tiešām vienmēr staigāsiet apkārt ar burciņu izlejamam krējumam? Drīzāk jau nē. Iespējams, ka jāmeklē vidusceļš (pie kā galarezultātā nonāca arī Džonsone, lai arī turpina krāsot skropstas ar pašgatavotu tušu (nekrāsot acis laikam nav pieņemams variants)). Lielākās manas pārdomas bija par tēmu − kam gan vispār kaut ko vajag? Novedot līdz galējībai zero waste principus, mēs varam aizmirst visāda veida lietišķo mākslu, dizainu, sentimentālas piemiņas lietas, kolekcionēšanu utt. Man noteikti vajadzētu atteikties no grāmatu pirkšanas (visu taču var atrast internetā) un saviem rokdarbu hobijiem (mums jau tāpat vairāk par diviem džemperiem nav vajadzīgs). Zero waste neapskata tādu iespēju, ka man patīk skats uz pilniem grāmatplauktiem un sagādā taktilu baudu darbs ar dziju. Un dažiem cilvēkiem vitāli svarīgs dvēseles mieram ir piekrauts ledusskapis.

Manas pārdomas varētu reducēt uz kādā blogā lasītu teicienu “Art is the flowers, life is the green leaf” un izbīties, ka zero waste mums lielā mērā draud atņemt “puķes”. Jāsaka gan, ka vēsture ir pierādījusi − cilvēce bez “puķēm” nemāk, mums tikai jāiemācās tās nesajaukt ar nezālēm.