Bronija Vēra “Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves” (2013)

Bronija Vēra. Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves: kā dzīvot, lai aizejot nekas nebūtu jānožēlo / no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Bronnie Ware. The Top Five Regrets of the Dying. 2011)

Reiz es nopirku grāmatu, jo man ļoti patika saulainās pienenes uz tās vāka, taču diezgan ilgi atliku grāmatas lasīšanu, jo saturs nesolījās būt izklaidējošs. Šogad gadījos īstajā garastāvoklī un nolēmu beidzot uzzināt tos piecus noslēpumus, kurus atklājusi autore. Jāsaka, ka grāmatas noskaņojums, neskatoties uz pieteikumu stāstīt par paliatīviem slimniekiem, tomēr atbilst noformējumam, jo pienenes zieda pārvērtība no cieši sakļauta pumpura līdz gaistošai lidpūkai, kas nes sēklu, ir laba metafora ideālam cilvēka mūžam − ziedēt un tad viegli aizlidot, cerībā pārdzimt nākotnē.

Grāmatas autore ir austrāliete, visticamāk − cilvēks ar sarežģītu likteni, kas ilgstoši meklējis dzīves jēgu, drošu pamatu zem kājām. Autore liek noprast, ka jaunībā viņai bijusi traumatiska pieredze, tikai nekādi neatklāj savu frustrāciju iemeslus − it kā tie nav ne vecāki, ne ģimene, ne atkarības. Pilnīgi iespējams, ka viņai vienkārši ir kaut kāda hipertrofēta vēlme atrast dzīvē “īsto vietu”, nemitīgi meklēt “piepildījumu un apmierinājumu”, “būt derīgai” utt. Neapšaubāmi, ka katram cilvēkam ir šādi krīzes periodi, tikai Vēras gadījumā tie ir ļoti ieilguši. Pēc ilgstoša darba bankā Vēra nolēma, ka viņa nav piemērota šādam darba režīmam un strādāja ārpus Austrālijas dažādus darbus, līdz nonāca pie tā, ka varētu būt nepilna laika slimnieku kopēja, paralēli attīstot savas radošās spējas. Drīzumā Vēra saprata, ka darbs ar nedziedināmi slimiem cilvēkiem viņai padodas un nes gandarījumu, lai cik skumjš tas nebūtu.

Aizgājēji Vērai palīdzēja noformulēt piecas atziņas par dzīvi: pirmkārt, dzīvot pašai savu dzīvi, nevis to, ko sagaida citi; otrkārt, nestrādāt tik daudz; treškārt, būt drosmīgai un atklāt jūtas; ceturtkārt, uzturēt sakarus ar draugiem; piektkārt, ļaut sev justies laimīgākai. Padomi ir labi un pareizi, un īstenībā zināmi jau sen un ikvienam, kas kaut nedaudz ir aizdomājies par savas dzīves kvalitāti. Iespējams, kā papildu piesaistes triks nostrādā tas, ka tos snieguši cilvēki pirms nāves − padomi tiek pasniegti kā pēdējais vēstījums pasaulei, vēlējums palicējiem.

Lai arī grāmata mani zināmos mirkļos aizkustināja, nevaru noliegt, ka manī ir nedaudz atturīga attieksme pret autori. Viņa ir privātas kompānijas nolīgta kopēja finansiāli nodrošinātiem cilvēkiem mājas apstākļos, ne hospisā, un dīvaini šķiet, ka strādāt viņa sāk ar divu stundu apmācību. Noprotams, ka lielai daļai slimnieku viņa ir pastāvīgā kopēja, t.i. dzīvo pie slimnieka, līdz tas nomirst. Šāds darbs nav morāli viegli izturams, bet Vēra uzskata, ka ar savu dzīvesveidu − vegānisms, meditācijas, atteikšanās no materiālām vērtībām − viņai izdodas izturēt. Vērai gadiem pat nav pašai savu māju − kad viņa nedzīvo pie slimnieka, viņa pieskata mājas saimnieku prombūtnē vai kritiskā gadījumā pat dzīvo mašīnā. Vēra uzskata, ka vajag atmest bailes un ļauties plūsmai, viņā ir gandrīz patoloģiska netīksme pret jebkādu brīvības ierobežošanu. Piedodiet manu ironiju, bet ar tādu attieksmi cilvēce joprojām dancotu ap ugunskuriem un ceptu banānus uz iesma (gaļu jau nedrīkst).

Kas man šķiet zīmīgi – pēc aiziešanas no kopējas darba, beidzot nopirkusi sev īstas mājas, Vēra piedzīvo milzīgu depresiju, līdz pat pašnāvnieces zīmītes rakstīšanai. Redziet, miroņu padomi un meditācijas jau nepalīdz, ja tev smadzeņu ķīmija saiet grīstē. Es ļoti pozitīvi attiecos pret cilvēkiem, kas atrodas garīgos meklējumos (lai cik dīvaini no malas tie neizskatītos), kuri meklē sev piemērotāko dzīves stilu, kuri neiegrimst pašapmierinātībā, tomēr visam ir savas robežas − ilggadīgai terminālu slimnieku kopējai ir nepieciešamas regulāras psihologa konsultācijas, lai viņa pēc 10 gadiem šāda darba neiebrauktu aizā ar savu auto, kā Vēra taisījās darīt. Ja cilvēkam ir depresija ar suicidālām nosliecēm, tad ir jāiet pie daktera un jādzer medikamenti, nevis jāmeditē uz paklāja.

No otras puses, šobrīd Bronija Vēra ir ļoti populāra, daudz tulkota autore ar sakārtotu dzīvi (vismaz ārēji), viņai ir skaista mājas lapa, kurā var noklausīties arī viņas sacerētās dziesmas (iznākuši vairāki diski), arī privātā dzīve ir sakārtojusies. Līdz ar to var teikt, ka viņa savu dzīvi no nemierīgas šaudīšanās pa pasauli ir pārvērtusi skaistā piedzīvojumā. Šajā sakarā mans dzīves izsāpēts (kā neapšaubāmi jau vecas viedas sievietes) padoms būtu − pirms rīkoties pēc kāda ieteikumiem, izvērtējiet padomdevēja dzīvi! Jūs taču nepasūtīsiet mēbeli galdniekam, kam visiem ķebļiem šķības kājas, un neiesiet tievēt pie resnas dietoloģes. Tieši tāpat būtu jāizturas pret daudzajiem guru un viņu pašpalīdzības grāmatām, kuras Latvijā ir tik populāras − nesekot akli viņu norādījumiem, bet samērot tos ar saviem uzskatiem un ievērot tikai tik daudz, cik tas nes labumu jūsu dzīvē.

 

Grēthena Rūbina “Laimes projekts”(2014)

Grēthena Rūbina. Laimes projekts jeb Kāpēc es pavadīju gadu, cenšoties dziedāt no rītiem, iztīrīt sienas skapjus, pareizi strīdēties, lasīt Aristoteli un vispār gūt vairāk prieka dzīvē / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. (Gretchen Rubin. The Happiness Project. 2009)

Jauna gada sākums cilvēkos parasti rosina vislabākos nodomus − kaut kur sirds dziļumos slēpjas klusa cerība, ka tomēr, neskatoties ne uz ko, par spīti nelabvēļiem, nākamais gads būs labāks par iepriekšējiem un pats kļūsi par sevis labāku versiju. Tāpēc nolēmu rakstīt par pašpalīdzības grāmatu, kuras autore bija nospraudusi sev mērķi gada laikā kļūt laimīgākai. Parasti es šādas grāmatas nopērku, paturu plauktā un atdodu projām (cerēdama, ka tās mani no plaukta ietekmē ar labām vibrācijām). Dažādu iemeslu dēļ Rūbinas grāmatu es tomēr izlasīju, un, neskatoties uz to, ka Goodreads to novērtēju tikai ar divām zvaignītēm, tā tomēr nav bezcerīga, galu galā – 2 zvaigznītes nozīmē it was OK. Man vienkārši daudz kas no šajā grāmatā apstāstītā bija jau izprasts, bet, iespējams, citam tā tiešām nesīs dzīvei nepieciešamus atklājumus.

Vispirms mani piesaistīja grāmatai tas, ka autore atzīst, ka viņa jau ir laimīga un tam ir objektīvi iemesli − viņa un viņas tuvinieki ir veseli, viņai ir laimīga laulība, divas meitas, laba izglītība, sekmīga karjera, finansiāls nodrošinājums. Rūbina vienkārši vēlas dzīvot apzinātāk un neļaut dzīves rutīnai apēst savas laimīgās sajūtas. Man arī patika, ka viņa savā laimes apzināšanās ceļā kā pirmo bausli izvirzīja − “Esi Grēthena.” Atšķirībā no daudzām citām “laimes kustībām”, kas piedāvā ārdīt cilvēka personību, Rūbina pasaka, ka nevajag nojaukt to, kas jau ir labs, vajag vienkārši uzlabot esošo un atklāt traucējošo. Man šāda pozīcija ir ļoti tuva, jo vienmēr ar aizdomām izturos pret visiem, kas uzņemas fundamentāli pārveidot citu cilvēku dzīves.

Man ir priekšstats par to, kas es vēlos būt, un tas aizēno manu izpratni par to, kas es esmu patiesībā.

Iespējams, Rūbina ir ļoti racionāls cilvēks, jo viņa nepieņem kā aksiomu citu cilvēku ieteikumus, bet vispirms tos cenšas maksimāli izpētīt un tad piemērot savai dzīvei. Tas ir ļoti prātīgs lēmums, jo, piemēram, ieteikt cilvēkam-pūcei celties no rīta agrāk un rakstīt iedvesmojošus tekstus ir bezcerīgi. Rūbina katru mēnesi velta konkrētai tēmai, un sāk viņa ar enerģijas vairošanu − janvārī vairāk gulēt, vingrot, izmest liekos krāmus, t.i. uzlabot savu fizisko pašsajūtu, kā arī laicīgi tikt galā ar maziem, apnicīgiem darbiņiem, kas ir ātri izdarāmi, bet atlikti atņem daudz enerģijas. Februāri Rūbina velta laulībai un mākai izrādīt mīlestību,  marts ir domāts darbam, un konkrēti Rūbinai, kura jau ir atradusi sev piemērotu profesiju – kā apgūt efektīvākas darba metodes un izbaudīt darba procesu. Aprīlis ir bērnu mēnesis, kurā Rūbina mācās tvert dzīvi vieglāk un nonāk pie secinājuma, ka bērnu sniegtā laime ir “miglaina” – atsevišķas nodarbes prieku nesagādā, bet viss kopumā dara laimīgu. Maijā viņa pēta izklaidi un tās nozīmi laimīgākā dzīves uztverē, jūnijā nostiprina draudzību un iegūst jaunus draugus, jūlijā prāto par naudas saistību ar laimi un mācās nežēlot naudu lietām, kas dara laimīgāku. Augustā viņa nolemj pievērsties garīgām lietām un  domā par mūžīgām vērtībām, lai labāk novērtētu savas dzīves pamatvērtības un būtu pateicīgāka. Septembris ir vaļasprieka mēnesis un tā laikā Rūbina piepilda savu NaNOWriMO izaicinājumu un uzraksta romānu. Oktobrī Rūbina vēlas pievērst lielāku vērību vērīgumam, t.i. izkopt sevī spēju uztvert katru dzīves mirkli un pārskatīt savus jau izveidojušos dzīves principus, novembrī viņas plānā bija attieksmes maiņa pret dzīvi – vairāk smieklu un laipnības, priecīgāku prātu. Decembrī Rūbina kā treniņnometnē cenšas saskaņot visas iegūtās atziņas un dzīvot laimīgāk.

Viens no lielākajiem pārsteigumiem, ko Rūbinai sagādāja laimes projekts, bija tāds, ka sevi iepazīt ir ļoti grūti. Viņa ļoti gudri atzīmē, ka laime ir jābūvē uz sava rakstura pamatiem un vispirms ir jāapzina, kas tad ir tas, kas dara tevi patiesi laimīgu. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet daļa no laimes sastāvdaļām viņai bija jāpārskata. Tā ir viena no grāmatas mācībām – kaut ko darot, sev pajautāt − kāpēc es to daru un vai tas mani dara laimīgāku, apmierinātāku ar dzīvi?

Ja pārskata Rūbinas mēnešu tēmas, tad es šajā gadā vairāk gribētu nodarboties ar janvāri, jūniju un jūliju. Man ir vajadzīgs vairāk rūpēties par savu veselību un izklaidēt savu ķermeni ar dažādām nodarbēm, tai skaitā tērēt naudu viņa labā. Man vispār ir jātērē vairāk nauda lietām, kas man patīk un kuras man gribas redzēt sev apkārt (grāmatas šoreiz netiks ieskaitītas), jo man ir pārliecība, ka visām ikdienā lietojamām lietām ir jābūt maksimāli skaistām un priecējošām un uz to es pierunāju visus apkārtējos, bet pati diemžēl to ne vienmēr īstenoju.

Mana dzīves atziņa, ko es gribētu paust pasaulei, Grēthenas Rūbinas iedvesmota, ir doma, ka šajā pasaulē visam ir jābūt līdzsvarā. Kad es biju Grieķijā, kādā suvenīru bodītē enerģiska pārdevēja reklamēja t.s. Pitagora trauku (Pythagorean cup) – tas ir tāds joku trauks, kuru var pieliet tikai līdz noteiktai atzīmei, lejot vairāk, viss šķidrums aiztek, savukārt, ielejot maz, nevar padzerties. Toreiz es padomāju, ka tāds putekļu vācējs plauktā man noteikti nav vajadzīgs, bet tagad šķiet, ka nav nemaz tik slikti sev laiku pa laikam atgādināt, ka viss ir labs ar mēru − ne par daudz, ne par maz − un šo atziņu derētu sev paturēt acu priekšā visās dzīves situācijās. Dot pasaulei un ņemt no tās, dot tuviniekiem un ņemt no tiem, dot savai dvēselei un dot savam ķermenim.

Laimīgu Jauno gadu! Lai šis gads atnes panākumus visās jomās!

Sūzana Keina “Klusie ūdeņi” (2013)

Sūzena Keina. Klusie ūdeņi: introverto spēks ekstravertajā pasaulē / no angļu val. tulk. Maija Brīvere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013.

Kad mūsu zemē kļuva aktuāla tāda zinātne kā psiholoģija, viens no pirmajiem testiem, kas kļuva pieejams, bija Aizenka temperamenta tests. Toreiz vajadzēja cītīgi skaitīt punktus un koordinātu plaknē savilkt kopā X un Y ass rezultātus, lai uzzinātu atbilstību kādam no četriem temperamentiem. Cik nu esmu pildījusi to testu, vienmēr trāpīju kaut kur pa vidu, tā arī paliekot neziņā, kā tad man sevi klasificēt. Empīriskos pašnovērojumus esmu secinājusi, ka dzīve mani no mērena ekstraverta ir pārvērtusi par diezgan izteiktu introvertu un īstenībā tā es arī jūtos diezgan ērti. Iespējams, tādēļ izvēlējos lasīt Keinas grāmatu, kura pēta introversiju.

Grāmatas uzmanības centrā ir cilvēks, uz kuru var attiecināt sekojošus vārdus: domīgs, intelektuāls, aizraujas ar grāmatām, pieticīgs, jūtīgs, apcerīgs, nopietns, vērojošs, uzmanīgs pret sīkumiem, introspektīvs, virzīts uz iekšējo pasauli, maigs, mierīgs, atturīgs, tendēts uz vientulību, kautrīgs, noraidošs pret risku, viegli aizvainojams. Pēc manām domām, daļa no šīm īpašībām pilnīgi mierīgi piederas arī ekstravertiem, bet autore atrunā (nezin kādēļ grāmatas noslēgumā), ka introversija tiek skatīta plašākā nozīmē, būtībā strikti neņemot vērā šā brīža psihologu definīcijas, bet vērtējot introvertus no kultūras viedokļa (ko nu katrs ar to saprot). Faktiski jau ir skaidrs, ka daļa cilvēku būs izteikti introverti vai ekstraverti no dzimšanas, bet lielākā daļa tomēr parasti pielāgosies (pēc manām domām) attiecīgā dzīves posma prasībām.

Galvenais dzīves noslēpums ir nonākšana pareizajā gaismā. Dažiem tā ir Brodvejas prožektoru gaisma, citiem — lampas gaismas aplis uz rakstāmgalda.

Keina nav psiholoģe, bet juriste, kas ilgu laiku strādājusi ar korporatīvajiem klientiem un darbojusies arī kā mediators. ASV sabiedrība, kā viņa raksta, ir komfortabla ekstravertiem un praktiski no visiem sagaida smaidu, atvērtību, skaļumu, gatavību draudzēties, strādāt komandas darbu utt. Keina analizē, kāpēc šāds uzvedības stils ir tik pieprasīts un kāpēc atturība un nopietnība tiek vērtēta piesardzīgi, pat negatīvi. Viņa atskatās pagātnē un meklē tam iemeslus 20. gadsimta sākuma urbanizācijā un straujā patērniecības kulta uzplaukumā. Reklāmas industrija un Holivuda plaši tiražēja apburošas, pievilcīgas, valdonīgas, spēcīgas un enerģiskas personas tēlu, tā saukto “rīcības cilvēku”. Jāatzīst, ka ASV situācija nebija unikāla, jo arī citur pasaulē tobrīd modē bija enerģiski jaunas pasaules cēlāji, tādēļ es drīzāk to dēvētu par laikmeta tendenci. Interesanti man šķita, ka Keina spēj attīstīt hipotēzi par ekstravertisma kulta postošo ietekmi uz ASV ekonomiku. Viņa ir pētījusi Hārvarda biznesa skolas studentus un atklājusi, ka no viņiem visiem tiek prasīts ekstravertums. Jā, tieši prasīts, pat uzņemšanas komisija sijā psiholoģiskos testus un apzināti neņem introvertus. Hārvarda skolas absolventi veido ietekmīgu daļu no ASV biznesa vides, kas nozīmē, ka tā ir nomācoši ekstraverta. Keina uzskata, ka lielāks intravertu procents (t.i., tie, kas vispirms domā un tad dara) būtu spējis novērst vai mazināt 2008. gada lielo krīzi. Tā ir interesenta doma, lai gan tās novērtēšanai es pārāk maz interesējos par finanšu tirgus notikumiem.

Liela daļa teksta ir veltīta intraversijas slavināšanai, lai lasītājs saprastu, ka lieli atklājumi ir iespējami tikai vientulībā un koncentrācijā, bet nācijas diženākie cilvēki bieži ir introverti. Keina ir uzskatījusi arī par pienākumu pastāstīt par pētījumiem, kas pierāda, ka introversija ir iedzimta personības iezīme un īstenībā nav cilvēka izvēle. Man šķiet, ka latviešu lasītājam aktuāla varētu būt tā daļa, kas veltīta mācību procesam, kas ir atšķirīgs introvertiem un ekstravertiem. Latvijas skolās diezgan strauji ir ienākusi mode uz semināriem, grupu darbiem, kas īstenam introvertam ir īstas mocības, bet pat pedagogi dažkārt nesaprot, ka ne jau visi spēj runāt nesagatavojušies, spontāni, pa vidu pārējiem. Keina arī atzīmē, ka saskaņā ar testu rezultātiem ekstravertās mācību metodes nedod labākus rezultātus, tieši otrādi, un tam es varu tikai piekrist pati pēc savas pieredzes: noturīgām zināšanām nekas nav labāks par veco labo eksāmenu ar biļetēm, kamēr viss smalkais grupu darbs, esejas, testi utml. ļoti ātri nogrimst aizmirstībā.

Grāmatas beigu daļā Keina pievēršas intravertu salabināšanai ar apkārtējo pasauli un pavēsta, ka intraverti ļoti labi spēj sadarboties ar pasauli, ja viņi to dara kādas idejas vārdā, labi motivēti, aizrautīgi. Tam jāpiekrīt, tādēļ es īsti neizprotu viņas padomus intravertiem nedaudz patēlot ekstraversiju, “radīt ekstraverta cilvēka tēlu, kas atvieglos dzīvi.” Varbūt tas ASV tiešām ir nepieciešams, man šķiet, ka Latvijā mums drīzāk ir jātrenējas ekstravertismā.

Autore ir vispusīgi un azartiski pētījusi introvertisma aspektus, bet grāmatas mīnuss tomēr ir tas, ka viņa nav psiholoģijas profesionāle, ir manāms zināms haotisms un jaukšanās pa tēmām. Bet ASV publikai, t.i. ekstravertiem, ja ne dzimušiem, tad par tādiem izaudzinātiem, tas noteikti netraucēja. Pozitīva, protams, ir šīs tēmas aktualizācija, centieni pateikt, ka cilvēkiem nav jābūt visiem vienādi smaidošiem un aktīviem, kāds drīkst arī sēdēt kaktiņā un lasīt grāmatu 🙂

Ja kādam ir radusies lielāka interese par Sūzenas Keinas grāmatu, tad youtube var noklausīties viņas uzstāšanos TED Susan Cain: The power of introverts. Bet es nobeigumā ielikšu to, kas man saistās ar vārdu introverts: Lems & Tarkovskis & Bahs Artemjeva apdarē & Baņonis.

 

 

 

Дебора Кэмерон “Миф о Марсе и Венере” (2008)

Дебора Кэмерон. Миф о Марсе и Венере: Правда ли, что мужчины и женщины говорят на разных языках? / перевод с английского. – Санкт-Петербург: Питер, 2008.  (Deborah Cameron. The Myth of Mars and Venus. 2007)

Iespējams, man vajag sākt ar atzīšanos, ka agrā jaunībā mani drausmīgi satrauca jautājums: kāpēc Viņš mani nesaprot? Nē, tiešām, saruna ar vīrieti brīžiem šķita neiespējama. 90-to gadu beigās manās rokās nonāca Džona Greja grāmata “Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Venēras”, es to izlasīju un nedaudz nomierinājos, jo izrādījās, ka dzimumu nesaprašanās esot normāla parādība. Laiks gāja, manas kritiskās analīzes spējas pieauga, un no tā laika es esmu lasījusi dažādus pētījumus par dzimumu psiholoģiju, un manas domas ir stipri mainījušās.

Debora Kamerone ir sociolingviste, kura pēta valodas un dzimtes sakarības. Viņas grāmata struktūrāli veidota kā atbilde uz vairākām populārās psiholoģijas grāmatās paustām tēzēm. 20. gs. 90-to gadu sākumā ASV iznāca divas grāmatas, kuras attīstīja teoriju, ka dzimumu nesaprašanos nosaka bioloģiskās atšķirības un būtībā tā ir dabiska (D. Tannen. You Just Don’t Understand: Men and Women in Conversation (1990); John Gray. Men Are from Mars, Women Are from Venus (1992)). Minēto teoriju autore nodēvējusi par mītu un savā grāmatā konsekventi pierāda tās neatbilstību zinātniskiem pētījumiem.

Tanenas grāmata nav tulkota latviski, bet Greja spārnotais sauklis gan jau gadus divdesmit ir noturīgi ienācis Latvijas medijos un sarunās. Bieži pilnīgi kā aksioma tiek pavēstīta ideja, ka “mēs runājam dažādās valodās”, kā rezultātā speciāli tiek meklētas atšķirības, bet acīmredzami kopīgais netiek ievērots. Cilvēki ir pieradināti pie stereotipiem, kuros sievietes un vīrieši tiek pretstatīti, un masu mediji spekulē ar skaļiem virsrakstiem, kuri šos stereotipus popularizē. Piemēram, plaši izplatītais stereotips, ka sievietes runā vairāk par vīriešiem, kurš parādās grāmatā “The Female Brain” (2006). Kamerone stāsta par fonētikas profesoru Libermanu, kurš ir ieinteresējies par šo apgalvojumu, bet, pētot atsauces, izrādījies, ka neviens nekad nav veicis zinātnisku pētījumu, kas liecinātu, ka sievietes runā vairāk par vīriešiem. Nav iespējams principā salīdzināt dzimumu runas apjomu, jo ir pārāk daudz papildu faktoru, kas to ietekmē, savukārt pētījums, kas salīdzinājis vienas profesijas pārstāvjus – žurnālistus – apliecina, ka izrunāto vārdu daudzums ir aptuveni vienāds. Runas apjomam ir sakars ar citu faktoru – personas sociālo statusu grupā, kas nozīmē, ka persona ar augstāku sociālo statusu runā vairāk; uzreiz jāatzīmē, ka statuss var mainīties atkarībā no sarunas apstākļiem, apspriežamā objekta un mērķa.

Manu uzticību autore iekaroja ar 3.nodaļā aprakstīto metanalīzi (daudzu pētījumu salīdzinošā analīze) (J.S.Hyde „The Gender Similarities Hypothesis” (2005)), kurā tiek secināts, ka vīriešu un sieviešu spējas būtiski neatšķiras ne valodas prasmē un lietošanā, ne saskarsmē. Kāpēc cilvēki turpina ticēt dzimumu atšķirībai šajās jomās, ja tas nav zinātniski pamatoti? Saskaņā ar Džona Greju apgalvojumu vīrieši, kuri vada auto, savu ceļa nezināšanu vai apmaldīšanos pacentīsies noslēpt, bet es esmu pārliecinājusies, ka neviens manis novērotais vīrietis to nav uzskatījis par kaunpilnu faktu. Vai man vajadzētu ticēt arī citiem Greja apgalvojumiem, ka vīrietis ir tik neaptēsts, ka klausa tikai tiešām komandām: „Iznes miskasti! Iedzen naglu! Panes somu!”

Patiesā problēma slēpjas faktā, ka ticība stereotipiem apgalvojumiem veicina rīcību, kas it kā apstiprina to patiesumu. Piemēram, vīriešiem tiek piedēvēts, ka viņiem ir mazākas saskarsmes spējas, ar ko attaisno netaktiskumu, nevēlēšanos sarunāties, neprasmi paust savas jūtas un emocijas utt., līdz ar to daļa sieviešu nemaz nemēģina izrunāt situāciju vai pastāstīt par savām problēmām, jo „viņš jau ir vīrietis – tāpat nesapratīs.” Sociālajā jomā tas var izveidot situāciju, kad vīrietim atsaka darbu, kurā nepieciešamas labas komunikatīvās iemaņas, priekšroku dodot sievietei, vai – bēdīgāka situācija – pret vīrieti attiecas pielaidīgāk izvarošanas gadījumā, ja sieviete nav kliegusi „nē” tik skaļi, lai dzird liecinieki, jo „vīrietis nemāk tik labi iztulkot signālus”. Savukārt sievietēm, kuras vēlas iegūt augstāku amatu ar tradicionālu autoritatīvo stilu vai darbu ar prasmi publiski uzstāties, to var atteikt, jo viņas tiek pozicionētas kā miermīlīgas un draudzīgas saskarsmē. Kamerone stāsta par vairākiem pētījumiem, kuros tiek analizētas atšifrētas viena dzimuma grupu sarunas, un secinājumi liecina, ka praktiski nav iespējams noteikt, kuram dzimumam pieder grupa, jo abos ir iespējams gan autoritatīvs, gan draudzīgs sarunu stils.

Mīts par sievietēm un vīriešiem vēlas iestāstīt, ka dzimumu sadalīšana divās antagoniskās grupās ir normāla, tomēr nekādi neņem vērā faktu, ka īstenībā grupu starpā var būt mazāka atšķirība, nekā starp indivīdiem grupas iekšienē. Piemēram, dažādu kultūru, sociālo slāņu, reliģiju vai etnisko grupu saskarsme – tas viss cilvēkus var šķirt daudz vairāk nekā piederībā vienam vai otram dzimumam. 20. gadsimtā zināmā pasaules daļā iegūtā nosacītā dzimumu vienlīdzība ir ievērojami mainījusi vīriešu un sieviešu attiecības, bet kultūras pārmaiņas nenotiek viegli, kas ir iemesls Marsa un Venēras mīta popularitātei. Es pieturēšos pie autores atgādinātā Džordža Kerlina teiciena: „Men are from Earth, women are from Earth. Deal with it.”

Lai arī salīdzinoši neliela, Kamerones grāmata ir ļoti saturīga, diemžēl daudzus interesantus pētījumus un faktus man neiznāca pieminēt. Kamerone nepostulē, ka vīrietis un sieviete ir pilnīgi vienādi, tomēr pierāda, ka mēs esam daudz līdzīgāki, nekā to pūlas parādīt masu mediji un populārās psiholoģijas grāmatiņas. Iesaku ikvienam, kas interesējas par  dzimumu psiholoģiju.

Sāra Bon Bronika “Vienkāršā pārpilnība” (1999)

Sāra Bon Bronika. Vienkāršā pārpilnība: labsajūtas un prieka dienasgrāmata / no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa.  – Rīga: Kontinents, 1999. (Sarah Ban Breathnach. Simple Abundance: A Daybook of Comfort and Joy (1995)).

Jaunā gada pirmais ieraksts uzliek zināmus pienākumus – gribas pateikt kaut ko vērtīgu, kādus iedvesmojošos ceļavārdus gada garumā. Es gribētu pateikt paldies kādai grāmatai, kura man palīdz nu jau krietni ilgu laiku.  Sāras Bon Bronikas sarakstītā “Vienkāršā pārpilnība” man ir palīdzējusi pelēkos dzīves brīžos un tajā es esmu radusi iedvesmu, jūtoties nomākta. Lai arī uzskatu sevi par izglītotu, tomēr nekad nesauktu par intelektuāli – pārāk man patīk dažādi mazi dzīves prieciņi un Kants nekad nebūs mans mīļākais rakstnieks; vairāk balstos uz sajūtām un emocijām un dzīvē lēmumus pieņemu, klausot sirdsbalsij nevis racionālajam saprātam (un nekad to nenožēloju). Bronikā es esmu atradusi dvēseles radinieci, jo viņas dienasgrāmatā 365 ierakstu garumā tiek meklēts ceļš uz personisko labsajūtu, iekšējā miera un laimes izjūtu. Kā dzīvot to patieso dzīvi, kurai esam radītas, nepakļaujoties steigai, nevērībai, nožēlai, dusmām, sirdsēstiem? Kā novērtēt un izbaudīt esošo dzīves mirkli? Katrs datums sākas ar citētu kāda rakstnieka izteikumu, kam seko eseja par attiecīgo tēmu – arī par citātiem esmu viņai pateicīga, jo tā es esmu iepazinusi agrāk nezināmus rakstniekus; viņa ļoti bieži tekstā arī piemin dažādas grāmatas un tajās izlasīto, kas man ir licis papildināt savu lasāmo grāmatu sarakstu. Grāmata ir sievišķīga, šaubos, vai tā uzrunātu vīriešus, bet Bronikas sievišķība ir spēks, nevis salkans un vaimanājošs vājums.

Jaunā gada pašā sākumā es gribētu citēt Broniku:  “Tava gudrā un mīlošā sirds ir tavs kompass ilgu platuma un garuma noteikšanai. Katru dienu ielūkojies tajā. Tici, ka tas nenovirzīsies no kursa. Mīlestība tevi nepievils.

Tici. Tici sev. Tici Tam, kurš tic tev. Tai, kura tic, it viss ir iespējams.

Vadies pēc zvaigznēm. Meklē debesīs pati savu zvaigzni. Seko tai. Nepalaid garām dvēseles atzīmes. Tās ir tev visapkārt. Dvēseles atmoda ir pateicība. Dvēseles būtība ir vienkāršība. Dvēseles aizraušanās ir skaistums. Dvēseles mērķis ir prieks.”

 

 

 

Novēlu mums visiem Jaunajā gadā meklēt un atrast, izbaudot meklējumus! Lai mēs nenolaižam rokas grūtā brīdi, bet atrodam iekšēju spēku turpināt iesākto un iet jaunus ceļus! Mīlēt un rūpēties vispirms pašiem par sevi, tad arī būs spēks rūpēties par apkārtējiem!

 

 

 

 

P.S. “Ir brīži, kad Dzīve pārsteidz cilvēku un var notikt jebkas, pat tas, uz ko viņš cerējis.” /Elena Glāzgova/

P.P.S. Sirsnīgi iesaku arī otru Bronikas grāmatu “Ikdienas romantika”(2005)