Seriāli par raganām

Sveicinātas, mīļās raganas! Vai esat gatavas Valpurģu naktij? Slotas salabotas, burvju ziedes savārītas? Atceraties, ka šī gada kolektīvajos lidojumos jāievēro divu metru atstatums! Kamēr gaidāt tumsas iestāšanos, piedāvāju iejusties atmosfērā ar dažiem paviegla satura seriāliem, kas burvju mākslu parastiem ļautiņiem rāda kā nevainīgu rotaļāšanos ar lielām melnām grāmatām, pilošām svecēm un pentagrammām. Ja kādreiz aizrautīgi skatījāties tādus seriālus kā “Buffy the Vampire Slayer” un “Charmed”, tad, iespējams, jums patiks arī šie.

Seriāls “Witches of East End” (2013-2014), iespējams, visvairāk līdzinās vecajam labajam “Charmed” (1998-2006), jo notikumu centrā ir raganu ģimene. Mamma Džoanna (Džulija Ormonda) jau kuro gadsimtu cenšas pārvarēt tai uzlikto lāstu un izaudzināt savas meitas − bibliotekāri Ingrīdu (Reičela Bostona) un bārmeni Freiju (Dženna Devana) līdz pieaugušo vecumam. Šoreiz viņai tas ir izdevies un Freija pat gatavojas iziet pie vīra (Ēriks Vinters), taču kāzu priekšvakarā uzrodas līgavaiņa brālis (Daniels di Tomaso), kas nešķīsti valdzina līgavu. Uzrodas arī meiteņu tante Vendija (Mēdhena Amika), kura spēj vajadzīgajos brīžos pārtapt par melnu kaķeni.

“Īstendas raganas” balstīts attiecīgā žanra vecajās klišejās: seksīgas raganas, kam apkārt riņķo tikpat seksīgi vīrieši; ģimenes noslēpums, kas pamazām tiek atklāts skatītājam; vairāki mīlas trijstūri un divkosīgi personāži. Arī atribūti − apģērbs, aksesuāri, maģiskie priekšmeti izskatās kā noīrēti pasaku seriālu noliktavā. Šādu seriālu spožums un posts slēpjas to vienveidībā un paredzamībā − ja jums patīk tāda veida stāsts, tad būs patīkami satikt vēl vienu tā kvalitatīvu versiju; taču tie, kas meklē kaut ko neierastu, ārpus ierastā naratīva, būs vīlušies. Varbūt tādēļ seriālam bija tikai divas sezonas − laikā, kad fantāzijas žanrs burtiski kulminēja “Game of Thrones” kārtējās sezonas gaidās, skatītājs vairs negribēja skatīties jaunu uzlējumu vecai tējai.

Netflix seriāla “Chilling Adventures of Sabrina” (2018− ) scenārijs balstās tāda paša nosaukuma komiksā, kurš savukārt iedvesmu smēlies seriālā “Sabrina the Teenage Witch” (1996−2003). Daudziem pēdējais ir bērnības seriāls, kas palicis atmiņā ar runājošo kaķi Salemu, taču es to neesmu skatījusies, salīdzināt nevarēšu.

Sabrinai Spellmanei (Kīrnana Šipka) tuvojas sešpadsmitā dzimšanas diena, un tajā viņai būs jāparaksta līgums ar Melno valdnieku, kurš apmaiņā pret viņas dvēseli un izvēles brīvību tai piešķirs pilnvērtīgas burvju spējas. Sabrinas tēvs ir burvis, bet mamma − mirstīgā, tādēļ viņa šaubās, kuru pusi izvēlēties. Diemžēl viņas vecāki ir jau miruši, bet viņas tēva māsas − Zelda (Miranda Otto) un Hilda (Lusija Deivisa) ir ortodoksālas raganas, kas uzstāj uz raganu likumu ievērošanu. Protams, ka Sabrina dzīvo nelielā, dīvainā pilsētiņā, kur senos laikos notikušas raganu vajāšanas, un ik pa laikam uzpeld kāds notikums ar atsauci uz sendienām, bet vispār viņa dzīvo intensīvu pusaudža dzīvi, vienlaikus mācoties gan vietējā vidusskolā, gan elitārā melnās maģijas skolā.

Lielā mērā seriāls ir pieaugšanas stāsts ar feministiskiem motīviem, kas mudina akceptēt citādāku seksualitāti un dzimumu standartus. Mērķauditorijas vecums noteikti būtu liekams vismaz 15+, jo, neskatoties uz ārējo spēli ar maģiskiem elementiem, tas visādos veidos ir diezgan biedējošs un asiņains. Man problēmas sagādāja tas, kādā veidā tiek parādīts nosacītais Melnais valdnieks, jo bez humorā šo āzi nav iespējams uztvert… bet tas tiešām ir izklaides seriāls un vismaz nakts miegu jūs nezaudēsiet. Jābrīdina, ka pirmās divas sezonas bija skatāmas, bet trešo es nepabeidzu − kaut kā tas viss kļuva pārāk dīvaini.

Pēdējais šajā sarakstā ir seriāls “A Discovery of Witches” (2018− ), kas uzņemts pēc Deboras Harknesas romāna “Raganu atklājums” (latviski tulkots 2014. gadā). Par grāmatu es biju salasījusies nelabvēlīgas atsauksmes, tādēļ nelasīju, bet seriālu gan nolēmu pamēģināt. Pagaidām ir tikai viena sezona, bet pieteiktas jau nākamās divas.

Stāsts atkal ir par raganu − Diāna Bišopa (Terēza Palmere) ir universitātes pasniedzēja, kura noliedz savus raganiskos pirmsākumus, izvēloties nodarboties ar vēsturiskiem pētījumiem. Brīnišķīgā, senā Oksfordas bibliotēkā viņa pasūta un saņem lasīšanai kādu sen pazudušu okultisma grāmatu. Viņas atradums uzbudina visu maģisko sabiedrību, kas grāmatas pasaulē iedalās raganās, vampīros un dēmonos. Simpātiskais vampīrs Metjū Klērmonts (Metjū Gūde) arī ieinteresējas par Diānu, un sākas viņu starpsugu aizliegtais sakars, kas draud sagraut maģiskās pasaules trauslo līdzsvaru.

Ja vispār par pasaku seriālu var teikt, ka tas ir pieaudzis, tad no visiem pieminētajiem “Raganu atklājums” ir vispieaugušākais. Romāna autorei tika pārmesta liekvārdība un pārmērīga detalizētība, bet seriālā viss notiek gana raiti, varoņi ir simpātiski un to raksturi pietiekami sarežģīti. Lēnām audzētā spriedze kulminē pēdējā sērijā, un skatītājs paliek ar solījumu, ka nākamā sezonā viņš ieraudzīs Šekspīru vai vismaz tā laikabiedrus (jācer, ka pavasari vai vismaz rudenī mēs par spīti visam sagaidīsim turpinājumu).

Ja ir interese par raganām, tad savā blogā iesaku palasīt ierakstus ar atslēgvārdu ‘raganas’.

Rainis “Uguns un nakts”

Rainis. Uguns un nakts: sena dziesma – jaunās skaņās. – Rīga: Liesma, 1979.

Grāmatu gadsimts–1907

Raiņa lasīšana par ļaunu nav nākusi nevienā vecumā, lai gan, pūloties apcerēt izlasīto, nedaudz sajutos kā vidusskolniece. Iespējams, ka toreiz es to pat izdarītu kvalitatīvāk, lietotu vairāk svešvārdu un spriestu par pārpasaulīgām lietām. Taču vecums piezemē, tādēļ pamanīju, ka domas vairāk velk uz ikdienišķo līmeni, sakarībām ar Raiņa dzīvi un toreizējo politisko stāvokli.

1903. gads ir  Rainim un Aspazijai labvēlīgs − Pliekšāns ir atgriezies no izsūtījuma un atbrīvots no atklātās policijas uzraudzības, iznācis viņa pirmais dzejoļu krājums “Tālas noskaņas zilā vakarā”, savukārt Aspazija beidzot sacer jaunu lugu. Rainis ir mundrā noskaņojumā un nolemj piedalīties Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas izsludinātajā libretu konkursā, par kuru izlasījis sludinājumu vēl Slobodskā. Konkursa rīkotāji bija ieteikuši tēmas − starp tām arī teiku par Lāčplēsi. Pirmais cēliens top Daugavpilī, viesnīcas istabiņā, bet pēc tam Rainis apstājas, ideju pārpilnības nomākts. Aspazijas mudināts, Jelgavā uzraksta otro cēlienu, un tādu – nepabeigtu – libretu iesniedz konkursam. Jūtas apvainots, ka librets nav uzvarējis (uzvarēja Artūra Krūmiņa librets “Baņuta”). Kā daudzas viņa vēlākās lugas, “Uguns un nakts” varēja palikt nepabeigta, taču Rainis pie tās atgriežas pēc gada un pabeidz vairākos piegājienos. Iespējams, pozitīvi ietekmēja sievas veiksme − 1905. gada janvārī ar lieliem panākumiem sāk izrādīt Aspazijas lugu “Sidraba šķidrauts”. Rudenī  “Uguns un nakts” ir pabeigta, bet politiskā situācija valstī ir mainījusies − dzejnieku pāris aktīvi piedalās 1905. gada revolūcijā un gada nogalē abi ir spiesti emigrēt uz Šveici. Plānoto lugas iestudējumu nākas atlikt, grāmatā luga iznāk 1907. gadā  (izdevniecība “Domas”), bet uz skatuves pirmizrādi piedzīvo 1911. gadā Jaunajā Rīgas teātrī Alekša Mierlauka režijā.

Ģirts Vilks. Mets J.Raiņa lugai „Uguns un Nakts” (1957)

Lugas “Uguns un nakts” pamatā ir tautas teikas, ko plašāk izvērsis Andrejs Pumpurs eposā “Lāčplēsis”. Galvenais varonis, protams, ir Lāčplēsis, taču lugas gaitā deķi uz savu pusi stingri velk Spīdola (un bez viņas jau nekas tam Lāčplēsim nebūtu sanācis). Sākumā Spīdola ir tāda vidēja līmeņa iedomīga ragana, kura izklaidējas ar citām meitām raganīgās darbībās; viņa iekāro Lāčplēsi: “Jauns kā zaļojošs ozols, ā, tas būs prieks, tam zarus lauzt!” Bet tad nāk arī Melnais bruņinieks no tumsas valsts un liek Spīdolai aizvilināt Lāčplēsi no tam pareģotā cēlā mērķa – tumsas pamatu graušanas. Spīdola gan ir pārāk stūrgalvīga, lai pakļautos Melnajam bruņiniekam, tomēr par Lāčplēsi viņai ir sava interese. Lāčplēsis mīl Laimdotu, un Spīdolas provokācijām “es skaistākā, kas zemes virsū un zem zemes ellē” nepadodas. Laimdota ir tāda sirsnīga, mātišķa būtne, kura ik pa laikam izsaka kādu Lāčplēsim veltītu pareģojumu un pati no tā šausmās lauza rokas un cenšas atturēt pēdējo no varoņdarbiem. Lāčplēsis, protams, cīnās ar pūķi, uzceļ pili no ezera, iztīra zemi no mošķiem un visādi citādi atbrīvo Latviju. Spīdola cīnās pret Lāčplēsi, cenšas viņu pārvilināt savā pusē un novākt Laimdotu, bet Nāvessalā Kangars izjauc viņas plānus. Spīdola var aiziet “mūžībā/debesīs”, taču izvēlas zaudēt daļu no sava spēka un palikt kopā ar Lāčplēsi, jo citādi – “bez manis tu zemē izsīksi, tu aprimsi savā pilnībā”. Finālā Lāčplēsis ir paveicis primāro uzdevumu – fiziski atbrīvojis zemi no ienaidnieka, taču Spīdolas aicinājumam “mainīties uz augšu”, kļūt par tautas garīgo vadoni viņš neatsaucas. Viņš uzķeras uz Melnā bruņinieka provokācijas, kurš nocērt viņam ausis, un abi saķērušies iekrīt Daugavā.

Tas bija tāds primitīvs pārstāsts, bet Rainis, protams, visu ir samudžinājis daudz dziļāk. Ja godīgi − man brīžiem nebija lielas pārliecības, vai viņš pats nav apmaldījies savā meistarībā, bet es ļoti centos apjēgt. Lāčplēsis kā romantisma varonis, cīnītāja tēls, kas nespēj pāraugt, ir saprotams, taču attiecībā uz Spīdolas būtību man gribētos skaidrāku filozofiju; viņas tumšais pirmssākums, ļaundares tēls un vēlākais garīgais cēlums tomēr nedaudz mulsina. Vai Spīdola lugas gaitā arī “mainās uz augšu”? Viņas ceļš no ārišķīgas raganas līdz nācijas garīgam simbolam tomēr šķiet drusku par krasu priekš drāmas, tik spējas un nepaskaidrotas varoņa izmaiņas parasti notiek mītos. Tradicionāli bērniem stāsta par labā un ļaunā, gaismas un tumsas spēku cīņu, kur uguns – gaisma, bet nakts – tumsa; ja tas būtu tik vienkārši, tad tas nebūtu Rainis, jo uguns nav viennozīmīgi labu nesoša, bet nakts kādreiz ir vienkārši diennakts daļa, pat Lāčplēsis ir daudz sarežģītāks tēls, kā atklājas lugas gaitā.

Protams, ka Raiņa lugas ir jāanalizē profesionāļiem un nemaz nepalīdz tas, ka lugu es izlasīju divreiz. Godīgi sakot, noderētu kāds akadēmisks izdevums ar parindēm vai vismaz pēcvārdu, kurā tiktu izskaidrots, kā “Uguns un nakts” skaidrojama no modernisma un simbolisma viedokļa, kādi filozofi ietekmējuši Raiņa uzskatus. Šķiet, ka mūsdienās mēs tomēr esam atraduši no šādas izteiksmes. Noklausījos arī Latvijas Radio arhīvā pieejamo pēckara Dailes teātra iestudējumu Smiļģa režijā ar Lilitu Bērziņu un Arturu Filipsonu galvenajās lomās. Vispār Smiļģis lugu ir krietni ķidājis, gana daudz izmests, kaut kas pamainīts − nu man ir neliels prieciņš, ka vēl kādam licies, ka Spīdola atkārtojas.

Bet vispār − nesarežģīsim situāciju. Katram cilvēkam ir nepieciešama Spīdola, kura kūda un urda viņa iekšējo Lāčplēsi, lai ceļas no maigajām Laimdotas skavām un iet kaut ko darīt dzimtenes labā.

Es, daile, arī esmu spēks;

Tu spēks, es daile, mēs saderam kopā,

Mums mērķis viens ir: pilnība.

Юлия Игина “Ведовство и ведьми в Англии” (2009)

Юлия Игина. Ведовство и ведьми в Англии: антропология зла. – Санкт-Петербург: Алетейя, 2009.

Krievu pētnieces Jūlijas Iginas monogrāfija ir veltīta raganībai un raganu medībām Anglijā laikā no 16. gadsimta vidus līdz 18. gadsimta beigām. Ļoti izstrādāts darbs ar milzīgu daudzumu atsaucēm un garu bibliogrāfiju – ja kāds meklē zinātnisko literatūru par attiecīgo tēmu un īpaši jau Anglijas gadījumu, tad te var izvērsties.

Anglijas vēsturē no 16. gadsimta vidus novērojams jauns sociālkulturāls fenomens – raganu medības, kas kontinentālajā Eiropā ir sācies vismaz gadsimtu ātrāk. Iginas grāmatā netiek tieši aplūkoti fenomena iemesli, tomēr autore pauž viedokli, ka attiecīgie procesi nebija tikai atblāzma no kontinentā notiekošā, tie ir izauguši no pašas sabiedrības vajadzībām. No 1559. – 1736. gadam Anglijā par raganību tika tiesāti 519 cilvēki, 200 no tiem notiesāti uz nāvi (119 – pakārti). Visvairāk raganu vajāšanu notika austrumu grāfistēs, kurās pārsvarā dzīvoja puritāņi (arī no Francijas atbēgušie hugenoti), kas nozīmēja lielāku tieksmi pēc „tīras” ticības, ”pareizas” reliģiskās uzvedības, lielāka reliģiskā neiecietība.

Anglijas gadījums ir atšķirīgs no visas pārējās Eiropas, jo 1534. gadā toreizējais Anglijas karalis Henrijs VIII sarāva saites ar katoļu baznīcu un izveidoja neatkarīgu Anglijas baznīcu, kuras galvgalī nolika pats sevi. Tas nozīmē, ka Anglijas gadījumā (lai arī vēl gana ilgi notika iekšējie strīdi starp katoļiem un protestantiem) nav tādu domstarpību starp laicīgo un garīgo varu kā kontinentālajā Eiropā starp pāvestu un laicīgajiem valdniekiem.

Witches receiving images from a Devil, for use in their charms. From John Aston Chapbooks of the 18th Century, London. 1882

Anglijas tiesību vēsturē raganībai ir veltīti pieci tiesību akti – pirmo 1542. gadā pieņēma vēl Henrijs VIII, bet tā mūžs nebija ilgs – tikai 5 gadi. Tomēr zīmīgi, ka tobrīd raganību nedefinēja kā ķecerību (atšķirīgi no Eiropas), kā arī sods pienācās par konkrētu nodarījumu, bet ne par raganību par tādu. Anglijā raganību uzreiz kvalificēja kā kriminālnoziegumu un izskatīja laicīgā tiesā (bet ne baznīcas). Uzreiz jāatzīmē, ka visu apskatāmo laika periodu Baznīca bija praktiski izstumta no raganu medībām, kas lielā mērā norāda, ka raganu vajāšanas saknes Anglijā drīzāk meklējamas tautas tradīcijā, jo tajā raganības nodarītais ļaunums vienmēr ir reāls, taustāms, prakstisks, un tāds tas arī tika nostiprināts Anglijas likumdošanā.

Elizabete I 1563. gadā atjaunoja pretraganu likumu, kas nebija tik bargs kā iepriekšējais (jo sodīja ar nāvi tikai par kāda nogalināšanu), tomēr tas koriģēja tiesisko domu un postulēja, ka jāsoda par sakariem ar dēmoniem. 1604. gadā Jēkabs I, kurš pats bija aktīvs raganu apkarotājs, pieņēma vēl bargāku likumu, kurā beidzot parādījās Eiropas koncepcija par raganas un sātana (Anglijā – ļaunie gari) noslēgtu līgumu, kas tika atzīts par kriminālnoziegumu. Jēkaba I likumu atcēla pēc 132 gadiem ar Georga II aktu, kas raganību pielīdzināja krāpšanai, ļaunprātīgai kaitniecībai. Tas tika darīts, jo pēdējo gadsimtu laikā raganība negāja mazumā, drīzāk ieguva specifisku slavu – tā bija nelegāla un ienesīga prakse, kuru vēlējās iznīdēt.

Swimming (ducking) of Mary Sutton (1613)

Autore uzskata, ka raganu likumi radās, lai likumīgās formās ietērptu tautā jau pastāvošās sadursmes, kurā viena no pusēm apvainoja otru raganībā. Spontānu izrēķināšanos vietā radīja likumīgu procesu. Tiesas galvenais uzdevums bija pierādīt apsūdzētā līgumu ar sātanu, turklāt Anglijas tiesās bija aizliegta spīdzināšana (to varēja atļaut tikai karalis), tādēļ liela nozīme bija apsūdzētā stāstījumam, kurš, protams, bija savdabīga faktu interpretācija, kā arī apkārtējo liecībām, notikušā apstākļiem un sabiedrības noskaņojumam. Apsūdzēto mājās meklēja maģiskus priekšmetus, īpaši vērtīgas bija liecības par raganai piederošiem mājas gariem, kurus sātans it kā dāvināja raganai par tās uzticību. Tāpat kā Eiropā uz raganas ķermeņa meklēja „sātana zīmes”, un tās pārbaudīja uz nejūtību speciāli pieaicināti durstītāji, bet tas nebija īpaši populāri. Dažreiz veica arī tradicionālo pārbaudi ar slīcināšanu, bet tā nebija legāla procedūra. Jāatzīmē, ka viss raganu tiesiskās vajāšanas process bija publisks un tajā iesaistījās visa sabiedrība.

Grāmatas otrā daļa ir veltīta vienam no svarīgākajiem avotiem raganu prāvu pētniecībā Anglijā – brošūrām. Tā kā grāmatas savas dārdzības dēļ vēl ilgi bija luksusa priekšmets, tad divpensu brošūras visu raganības laiku ir nozīmīgs informators un sabiedriskās domas veidotājs. Jaunākie pētījumi liecina, ka 17. gadsimta sākumā lasītprasme bija gana izplatīta, turklāt nevajag aizmirst jauko tradīciju pa vakariem lasīt priekšā interesentu pulciņam. Brošūras stāstīja par visādiem interesantiem tematiem: brīnumiem, mošķiem, dīvainiem laikapstākļiem, sensacionālām slepkavībām un, protams, raganu prāvām. Interese par raganību bija loģiska, jo ticība buršanai un maģijai bija daļa no noturīga, vēl no viduslaikiem nākuša ticējumu un uzskatu kompleksa. Pirmsākumos brošūru saturu veidoja tiesvedības procesu atstāsti, kuros raganu darbībai meklēja motīvu, bet 16. gadsimta beigās aizvien vairāk iezīmējas autora subjektivitāte un raganas tēls kļuva agresīvs, nemotivēti ļaunprātīgs. Ragana tika attēlota kā ļauna rūpala veicēja, kurai ir atbaidošs izskats un riebīgs raksturs (angļu tradīcijā jaunas un smukas raganas ir 19. gs. romantisma augļi). Īpatnēji, ka netika noliegta labo (balto) raganu pastāvēšana, tās pat tika sauktas tiesā liecināt pret t.s. ļaunajām. Lai arī pārsvarā anonīmas, brošūras pauda oficiālo valsts nostāju un ar to palīdzību sabiedrībā tika formēta raganības uztvere sabiedrībā, t.i. notika ļauna raganas tēla propaganda.

Northamptonshire Witches use a pig familiar as transport to visit a sick friend.
(The Witches of Northamptonshire 1612)

Sievietes raganu prāvās spēlēja nozīmīgu lomu gan kā apsūdzētās, gan liecinieces. Lai arī attiecīgajā laikaposmā Anglijā sievietēm vajadzēja atrasties kāda vīrieša legālā aizbildniecībā, būt par sievu, meitu, māti, kalponi vai mūķeni, tomēr tieši sievietes sabiedrībā atbildēja par tradicionālo morālo normu ievērošanu un vērsa uzmanību uz to pārkāpējām. Lielākā daļa liecinieču raganu prāvās bija sievietes, viņas (visbiežāk pieaicināja vecmātes) veica arī raganas ķermeņa apskati, sievietes veidoja apkārtējo noskaņojumu par vai pret apsūdzēto raganu.

Kopumā vērtējot autores radīto priekšstatu par raganu vajāšanu Anglijā, man tas savā ziņā šķiet simpātiskāks par kontinentālā Eiropā notikušo – raganu prāvas notika tikai pusotru gadsimtu, tās praktiski uzreiz nonāca laicīgās tiesu varas pārziņā, kura, varētu teikt, pat bremzēja un regulēja stihiskus, nekontrolētus panikas viļņus provincē. Vienlaikus centrālā vara turpināja folkloras tradīciju un popularizēja ļaunas raganas tēlu, kas dažiem autoriem šķiet pierādījums, ka raganu prāvas bija savdabīgs tvaika nolaidējs sabiedrībā, kurā notika pārmaiņas.

Raganu medības

Albrecht Durer. Witch Riding Backwards On A Goat (1500)

Mana interese par raganām drīzāk saistās ar to folkloras, mitoloģisko sastāvdaļu, kā arī interesē raganas tēls daiļliteratūrā. Tai pašā laikā pat pavirši lasot par doto tēmu nav iespējams neievērot milzīgo literatūras klāstu, kas veltīts t.s. raganu medībām. Fenomens, kas viduslaiku norietā parādījās Eiropā un pārsviedās arī uz tās aizjūras kolonijām bija masveidīgs un no mūsdienu viedokļa skatoties arī pirmā mirklī nesaprotams, tamdēļ tam veltīti ļoti daudzi pētījumi. Lai arī apzināti nevēlējos lasīt nevienu grāmatu, kura iedziļinātos inkvizīcijas šausmās, tomēr jautājums ‘kāpēc?’ mani nodarbināja. Te uzrakstīšu atbildes, kuras šobrīd esmu ieguvusi no dažādiem avotiem.

(Es iedrošinājos tulkot angļu „witchcraft” un krievu „ведовство” kā raganību, jo esošais tulkojums – burvestība, maģija – īsti neatspoguļo procesa būtību, bet saukt to par raganu praksi šķiet pārāk samāksloti.)

Raganība ir kompleksa parādība, kuru raksturojot jāņem vērā daudzas vēlo viduslaiku un agrīno jauno laiku iezīmes. Šeit būtiska ir ne tikai reliģisko ideju un baznīcas vēsture ķecerības kontekstā, bet arī tā laika juridiskā doma, tiesību vēsture, ekonomikas attīstība, sociālās idejas, tautas ticējumu un zinātnes iedīgļu sadursme utt. Pētniecībai interesanta ir cilvēku uzvedība raganu medību laikā no psiholoģijas un sociālās antropoloģijas viedokļa.

Raganība ietver sevī gan maģijas, gan reliģijas elementus, kā arī to sastāvdaļas – buršanos un ķecerību. Ticība pārdabiskiem spēkiem ir tikpat sena kā pati cilvēce, tomēr tikai vēlajos viduslaikos raganību sāka uztvert kā ļaunprātību kaitniecību pret ārējo vidi (lielā mērā pateicoties Akvīnas Toma darbiem). 1326. gadā pāvests Jānis XXII izdeva bullu Super illius specula, kurā postulēja, ka visi buršanas gadījumi ir jāizmeklē inkvizīcijas tiesā un tos jāsoda tāpat kā ķecerība, t.i. pāvests raganību izdalīja atsevišķā tiesvedībā. Tai brīdī par galveno ļaunuma avotu netika uzskatītas nosacītās raganas, bet vainīgais bija to iedvesmotājs un spēka devējs – sātans, tādēļ raganas varēja apsūdzēt ķecerībā (jo viņas bija novērsušās no īstā dieva) un to sodītājs attiecīgi bija katoļu inkvizīcija.

Pirmās lielās raganu prāvas norisinājās 15. gadsimta 20. gadu beigās Alpu apgabalos Šveices dienvidos un Itālijas ziemeļos. 1484. gadā pāvests Innocents VIII izdeva pāvesta bullu Summis desiderantes affectibus, kas atļauj sodīt sātana pielūdzējus, savukārt 1486. gadā tika izdota slavenā rokasgrāmata par raganu tiesāšanu Malleus maleficarum (Raganu veseris), kurā divi dominikāņu mūki (Krāmers & Šprengers) aizrautīgi stāstīja, kā atpazīt visas tās darbības, kuras piedēvēja raganām – sākot no seksuālas izvirtības līdz visai sabiedrībai uzsūtītām nelaimēm.

Witch giving the ritual kiss to satan. From G. P. Guaccius’ Compendium Maleficarum. Milan, 1626.

Tradicionāls ir uzskats, ka galvenās cietējas raganu medībās ir bijušas sievietes, kas gan atbilst patiesībai tikai daļēji – pēc dažādu pētnieku aplēsēm vīriešu-ragaņu ir bijis ceturtā vai pat trešā daļa. Tādēļ nepamatots ir dažu autoru paustais viedoklis, ka tas ir bijis karš tieši pret sievietēm. Daudz ir gadījumu, kad vajāšanas upuri tiešām ir vientuļas sievietes, bieži atraitnes, kurām nav arī tēva vai brāļa aizstāvības, tomēr tam pretim var likt arī turīgu vīru meitu nonākšanu uz apsūdzēto sola. Mans personīgais secinājums pēc apgūtā materiāla ir tāds, ka visos gadījumos ir jāmeklē kāds (vai kādi), kuram ir izdevīga attiecīgā cilvēka nozušana no zemes virsas – un ieguvums var būt gan varas nostiprināšana, gan mantiska izdevība, gan psiholoģiska pārākuma gūšana.

Jāatceras, ka raganu medības nav kāda īslaicīga parādība, bet ir runa par trīs gadsimtus ilgušu fenomenu, līdz ar to ir grūti reducēt to izcelsmi uz pāris vai pat vienu iemeslu. Visticamāk, ka vieglāk to ir izdarīt, ja apskata katru konkrēto teritoriju atsevišķi un mēģina saprast, kas tad bijis izdevīgs ieinteresētajām pusēm. Līderis pēc nogalināto raganu skaita ir Vācija – aptuveni 26 000 nogalināto (19 500 sievietes, 6500 vīrieši), turklāt visvairāk to ir laika posmā no 1561. līdz 1670. gadam, kas ir gandrīz gadsimtu vēlāk par iepriekšminēto pāvesta bullu. Ja paskatās vēsturē, tad šai laikā Vācijas teritorijā norisinājās Trīsdesmitgadu karš (1618-1648), kurā par ietekmes sadali cīnījās katoļi un protestanti. Tādēļ nav brīnums, ka jau tā aktīvie katoļi, kuri centās saliedēt ticības brāļus ar naida palīdzību pret kopīgajiem ienaidniekiem – sātana sekotājiem, arī kara laikā meklēja iemeslus postam iedomātajā raganu sektā. Jāpiebilst, ka pēc kara ir daudz kara klaidoņu un kropļu (vīrieši, protams), kuri arī traucē sabiedrībai, tādēļ kļūst par raganu prāvu upuriem.

Tradicionāli ir pieņemts, ka konkrētajā laika posmā raganas kļuva par grēkāžiem nelaimēs, kas skāra visu sabiedrību (neraža, slimības, postoši laikapstākļi), tomēr tādi notikumi jau bija arī agrāk. Kāpēc, piemēram, raganu vajāšana nenotika Lielā mēra laikā, kad 14. gadsimta vidū izmira gandrīz puse Eiropas? Toreiz vainoja ebrejus un ķecerus, kāpēc ne raganas? Iespējams, ka atbilde meklējama kādā dokumentā – Canon Episcopi (tiek datēts – 9.gs. beigas /  10.gs. sākums), kurā tiek paziņots, ka raganība ir apmāns un visi, kas tai tic – īstās ticības atkritēji. Pēc 13. gadsimta šajā dogmā notika izmaiņas, un pamazām raganība sāka iegūt reālas aprises, līdz to pasludināja par ķecerības paveidu.  Iespējams arī, ka jāņem vērā Baznīcas cīņa par ietekmi, jo kā gan citādi izskaidrot faktu, ka stiprās katoļu valstīs, kuras nav skārusi Reformācija (Spānija, Itālija, Portugāle), nav bijušas arī raganu prāvas. (Piemēram, Spānijā no 2500 baznīcas tiesu upuriem tikai 59 tika notiesāti par buršanos.) Sākotnēji raganu prāvas iztiesāja baznīcas tiesas, bet pamazām raganība tika sekularizēta un to tiesāšana notika laicīgajās tiesās. Iespējams, ka laicīgā vara redzēja, ka raganu prāvas ir labs ietekmes ierocis un to negribēja atstāt tikai baznīcas pārziņā.

Dīvainā kārtā varētu būt, ka grāmatu drukas ieviešana un plašāka lasītprasmes apguve raganu vajāšanu tikai sekmēja, jo baznīcu ļaudis izjusti aprakstīja gan raganu atpazīšanu, gan spīdzināšanas paņēmienus, gan arī to, kas tām pie spīdzināšanas būtu jāstāsta.

18. gadsimta laikā raganu vajāšana pamazām izbeidzās, cilvēki kļuva izglītotāki, parādījās arī t.s. dēmonoloģijas traktāti, kuri apstrīdēja raganības iespējamību. Zinātnes attīstība palīdzēja pierādīt daudzu parādību dabisko izcelsmi, un tās vairs nepiedēvēja burvestībām.

Rutku Tēvs “Sumpurņu ciems” (1981)

Rutku Tēvs. Sumpurņu ciems: senu dienu mīlas un māņu romāns. – Rīga: Liesma, 1981.

Latviešu rakstnieki ir bijuši diezgan kūtri, savos daiļdarbos ieviešot tik daudzsološu tēlu kā ragana, tomēr gribējās izlasīt vismaz vienu pašmāju autora versiju par doto tēmu. Izvēle krita uz Rutku Tēva „Sumpurņu ciemu”, kas pie viena varētu būt arī viens no mana Kauna staba autoriem, jo nekādi nespēju atcerēties, ka būtu lasījusi kādu no viņa grāmatām (ja nu vienīgi ļoti sen un ļoti ātri).

Romāna darbība sākas 1709.gadā, un galvenā darbības vieta ir Piltene. Piltene reiz bija Kurzemes bīskapijas centrs, kurš atradās izdevīgā vietā pie kuģojamās Ventas upes. Tomēr juku laiki šo apgabalu svaidīja starp daudzām varām kā mazu kuģīti vētras viļņos – tas piederēja gan Dānijai, gan Polijai, gan Zviedrijai. 18. gadsimta sākumā Piltenes apgabals ir Kurzemes hercogistes pārziņā, kuras ziedu laiki jau ir beigušies, bet tās teritorija ir viens no Ziemeļu kara placdarmiem zviedru un poļu karaspēkam. Caurejošās armijas aplaupa zemniekus, savukārt papildu postu atnes mēra epidēmija – tiek lēsts, ka Kurzemē nomira aptuveni 200 000 jeb puse iedzīvotāju.

1709. gada pavasara plūdos Venta izlauž sev jaunu gultni, un Piltene attiecīgi zaudē savu ostas nozīmi. Kā nopelns tas ir? Protams, to ļaužu, kas noslēguši līgumu ar sātanu – raganu un burvju! Piltenes juku laiki ir pateicīga augsne vietējā mācītāja Huneka sprediķiem, un nabaga ļaudis gatavi saskatīt nelabā pirkstu visos notikumos. Huneka meita Trūde ir eksaltēta jauniete, kuru tēva kaismīgās runas par pagānu tautas dēmoniem nevis biedē, bet sajūsmina. Kad Piltenē ierodas „sumpurnis” – kāda tāla ciema iedzīvotājs, lai aizvestu sev līdzi Trūdes biedreni Mariju, Trūde ne mirkli nešauboties seko abiem slepus, lai nonāktu mītiskajā Sumpurņu ciemā un pati savām acīm skatītu raganu sabatu, vella dzīres, laumu dejas u.c. infernālisma orģijas. Liela ir Trūdes vilšanās, kad nelielais ciems izrādās viena liela un draudzīga ģimene, kuras priekšgalā ir vecais Ērmanis, bet tā garīgā dzīve ir vecās Vālodzes pārziņā.

Nekādu brīnumu, nekādu baigu, nekā noslēpumaina, nekā no tā, par ko tēvs runā savos sprediķos, par ko rakstīts viņa grāmatās, kas lasāms bībelē, kas notiek visur citur pasaulē. Te nav ticības. Te netic Kristum un netic arī velliem.

Romāna virzītājspēks ir vāciskās, kristīgās Piltenes pretstatījums latviski tautiskajam, varētu pat teikt – idilliskajam Sumpurņu ciemam. Ja ņem vērā, ka romāns uzrakstīts 1937. gadā, tad ciems ir diezgan tipisks tā laika idealizētās latviešu komūnas apraksts, kurā latvju dieviņš ir visā dabā: saulē, zvaigznēs, vērī, tīrumos, pat zāles asniņā un sniega pārsliņā. Viss labais ir dievā. Sumpurņu ciema ļaudis dzīvo atbilstoši gadalaiku ritumam, ievērojot Vālodzes tulkotos dievu vēlējumos.

Romāna centrā ir divas raganu prāvas. Pirmā mācītāja meita Trūde pēc tēva nāves tiek apsūdzēta sakaros ar nelabo, tiek saukta tiesas priekša un pat spīdzināta. Otrā prāvā tiesā Trūdes tēvabrāli – skolotāju, ko apsūdz Piltenes aplaišanā ar mēri. Autors gan īpaši neiedziļinās ideoloģiskās dogmās, jo notiekošā absurdums viņam ir tik skaidrs, ka viņš nešauboties romānā ievieš varoņus, kas pārstāv racionālo saprātu un abiem varoņiem palīdz izglābties. Kā precīzi atzīmē Ingrīda Kiršentāle grāmatas pēcvārdā, Rutku Tēvu nav interesējuši psiholoģiski dziļumi, bet viņš ir spējis precīzi iezīmēt laikmetu, darbības vidi, varoņu raksturus, to visu ietverot raitā, dinamiskā vēstījumā, kas atbilst dēku romāna žanram.

Neteikšu, ka romāns mani ļoti aizrāva, jo gribējās jau vairāk psiholoģijas un mazāk tautiskās jūsmas, tomēr uzzināt kaut ko vairāk par attiecīgo laikmetu bija interesanti. Kurzemniekiem jau noteikti jāizlasa 🙂 Ja romānu iedotu kādam labam scenāristam, kurš spētu iedot tēliem dziļumu un sižetam asumu, varētu sanākt varen labs kino – kailas raganas spīdzināšana un sajukušu kristiešu dzīres kapsētā mēra laikā ir ļoti kinematogrāfiskas ainas.

Nīls Geimens “Zvaigžņu putekļi” (2007)

Nīls Geimens. Zvaigžņu putekļi /  no angļu val. tulk. Ieva Zālīte. – Rīga: AGB, 2007. – (Vēja suņa klasika).  (Neil Gaiman. Stardust. 1999)

1991. gadā Nīls Geimens bija aizbraucis uz Arizonu, lai saņemtu World Fantasy Award. Negaidot viņam gadījies novērot, kā Arizonas tuksnesī nokrīt meteorīts, kas esot daudz iespaidīgāka aina par mūsu ierastajām ātri krītošajām zvaigznēm. Meteorīts nācis zemē ar ugunīgu sliedi, un Geimenam šķitis, ka nupat jālec mašīnā un jābrauc meklēt nokritusī zvaigzne. Bet – ja nu zvaigzne nav vienkāršs akmens gabals? ja nu tā ir meitene, kura ir salauzusi kāju un tagad sēž un dusmojas? Tas jau ir stāsts, kurš nāca klajā 1999. gadā ar Čārlza Vesa ilustrācijām.

“Zvaigžņu putekļi” ir pasaka pieaugušajiem. Nezin kādēļ ierasts teikt, ka pieaugušo pasakas ir domātas viņu iekšējam bērnam, bet Geimens uzskata, ka pieaugušajiem vienkārši neviens neraksta saturīgas, saistošas pasakas, kuras sniegtu tikpat lielu baudu kā tās, ko mēs lasījām bērnībā. Domāju, ka šībrīža fantasy literatūras uzplaukums ir pierādījis, ka pieaugušajiem ne tikai vajag pasakas, bet viņi pēc tām ir izslāpuši. Tai pašā laikā uzrakstīt pasaku ir daudz grūtāk nekā šķiet pirmajā mirklī – tai jāveido netverama klātbūtnes ilūzija, bet vienlaikus lasītājam jāsaglabā distances sajūta (jo elfi un burvju spēks tomēr nav realitāte); jaunai pasakai jābūt oriģinālai, bet tai pašā laikā tā nedrīkst aiziet pārāk tālu no ierastajām shēmām, jo tad jau tā vairs nebūtu pasaka.

“Zvaigžņu putekļos” lasītājs tiek iepazīstināts ar parastu ciemu, kura austrumos slejas pelēka klints siena ar vienu robu – sešas pēdas platu atveri. Ikdienā nevienam nav ļauts iziet ārpus sienas, tikai reizi deviņos gados zaļajā pļavā notiek gadatirgus, kurš, protams, ir maģisks.

The Faerie market day by Charles Vess

– Acis, acis! Jaunas acis pret vecajām! – kliedza maza sieviete, stāvēdama pie galda, ko noklāja pudeles un krūkas, pilnas ar visu veidu un krāsu acīm.

– Mūzikas instrumenti no simt zemēm!

– Penija svilpieni! Divpeniju dungošana! Trīspeniju kora korāļi!

– Izmēģiniet veiksmi! Nāciet, stājieties šeit! Atminiet vienkāršu mīklu un iegūstiet anemones vēja ziedu!    (..)

Tika pārdoti pesteļi un zintes, un brīnumi; tur bija mantas, kas pat sapņos nav rādījušās, un neiedomājami priekšmeti (“Kāda vajadzība,” Danstans prātoja, “varētu būt pēc olu čaumalām, pildītām ar vētru?”).

Tirgus saved kopā cilvēku un raganas sagūstītu feju, un pēc deviņiem mēnešiem Danstans grozā saņem savu jaundzimošo dēlu Tristranu. Pēc septiņpadsmit gadiem Tristrans dodas burvju pasaulē aiz sienas, jo ir mīļotajai zvērējis atnest nokritušo zvaigzni. Ak, jauneklis nemaz nezina, ka burvju pasaulē zvaigznes nav tādas kā mācīts skolā un viņa paša liktenis jau kādā burvju grāmatā ir ierakstīts.

Iemesls, kādēļ es tagad atcerējos par “Zvaigžņu putekļiem”, protams, ir raganas – brīnišķīgā raganu trijotne, kuras dzīvo mazā mājiņā mežā vidū. Tās ir padzīvojušas, nevīžīgas sievas, kuru vienīgā tīrā manta mājā ir liels, melna stikla spogulis cilvēka augstumā. Spogulī dzīvo trīs citas sievietes – slaidas, tumsnējas un jautras un viņu māja ir liela un grezna. Geimens viņas nosaucis par Lilimu – raganu karalieni (es sapratu, ka viņas trijatā jeb, precīzāk, sešatā veido karalieni). Lilima meklē nokritušas zvaigznes, lai tām, vēl dzīvām esot, izgrieztu sirdi un to ēstu pa mazam gabaliņam, tādējādi iegūstot papildu gadus, jaunību un skaistumu. Romāna sākumā jau 200 gadus nav bijis nevienas zvaigznes, un raganas ir ļoti izbadējušās.

“The Witch Woman Cracked Her Whip” by Charles Wess

Krustcelēs stāvēja gara sieviete. Karmīnsarkanajā bruņucepurē, kas ietvēra tumšos matus, atradās sudraba diadēma, un kleita viņai bija tikpat šarlaksarkana kā lūpas.

– Kā tevi sauc, zēn? – viņa jautāja balsī, kas līdzinājās muskusbrūnam medum.

– Par Brevi, kundze, – Brevis atbildēja un sievietei aiz muguras ievēroja ko savādu. Tie bija mazi divriči, tomēr neviens nebija iejūgts ilksī. Viņš prātoja, kā rati nokļuvuši tik tālu.

– Brevis, – viņa gluži vai nomurrāja. – Cik jauks vārds. Vai vēlies man pārdot savu kazu, Brevi, dēliņ?

Kā jau redzams, angļu pirmizdevumam ir brīnišķīgas Čārlza Vesa ilustrācijas. Diemžēl latviski grāmata ir iznākusi bez bildēm. Varbūt laiks padomāt par kādu pārizdevumu?

Ja runā par ekranizāciju, tad esmu no tiem, kuriem grāmata patika daudz vairāk. Ar visu raganu Pfeiferi un dancojošo de Niro filma man šķita pārāk standartizēta – visas tās pierakstītās kauju ainas un pārveidotais fināls, kur nomirst pareizie, ir jau redzēts pārāk daudz reižu (man arī nepatika Tristrana lomas tēlotājs, bet tā jau ir personiska antipātija). Vienīgais, kas iepriecināja – karaļa aptrakušie dēli un īpaši Septimus (saka gan, ka daudzas labas dēlu ainas palikušas DVD pielikumā).

“Zvaigžņu putekļi” ir labsirdīga, viegli ironiska pasaka, kuru, iespējams, varēja rakstīt biezāku, daudzu varoņu dzīves izstāstīt smalkāk, tomēr man šķiet, ka tieši šī vieglā nepabeigtības sajūta arī raisa asociācijas ar grāmatas nosaukumu – tāda sudraba putekļu sajūta, kuru laiku pa laikam gribas atkal atsaukt atmiņā.

Роберт Маккаммон “Голос ночной птицы” (2010)

Роберт Маккаммон. Голос ночной птицы / Переводчик: М. Левин. – Москва: АСТ, 2010. (Robert McCammon. Speaks the Nightbird. 2002 (Matthew Corbett #1))

Kad 17. gadsimta beigās ambiciozs angļu kuģubūvētājs nopērk lielu zemes gabalu ASV Dienvidkarolīnas štatā, lai īstenotu savu grandiozo sapni – uzcelt pilsētu okeāna krastā, kas izkonkurētu netālu esošo, plaukstošo Čārlztaunu (vēlāko Čārlstonu), viņš neapzinās, ka tāda pilsēta būs kā dadzis acīs daudziem. 1699. gadā Fauntrojālā valda panika un bailes – varbūt būtu iespējams pārciest neražas gadus, varbūt pārietu postošais lietus, varbūt iemācītos ārstēt purva izraisītās slimības, tomēr divu cienījamu kopienas iedzīvotāju slepkavības palaiž vaļā civilizācijas uzliktās bremzes ļaužu prātiem. Kas pie visa vainīgs? Tā ir ragana!

Roberts Makkamons (1952) ir amerikāņu rakstnieks, kurš ilgu laiku rakstīja lasītāju iecienītas šausmenes, bet, piedzimstot meitai, paņēma pauzi un atgriezās tikai pēc desmit gadiem ar pilnīgi cita žanra darbu – vēsturisko detektīvu. Ja man būtu jāpiesauc līdzības, tad Makkamons man atgādina krieva Akuņina ciklu par Erastu Fandorinu, jo arī šeit romāna centrā ir jauns, sākotnēji panaivs puisis, kuram lemts atšķetināt sarežģītu, daudzslāņainu notikumu mudžekli. Makkamona galvenais varonis ir Metjū Korbets, kurš kalpo par klerku pie kāda tiesneša Vudvorda. Romāna sākumā Fauntrojālas saimnieks Bidvels ir izsaucis uz miestu tiesnesi, lai tas pēc visiem likumiem ātri piespriež taisnu tiesu ļaundarei raganai, kuru ciema ļaudis sen jau būtu nolinčojuši, tādēļ Fauntrojālā tiesnesis ar klerku tiek steidzināti no visām pusēm – gan Bidvels, gan cieminieki grib redzēt uz sārta mirstošu raganu. Tiesnesis ar klerku nesteidzas, vēl jo vairāk – Metjū saprot, ka par raganu nodēvētā sieviete ciema nelaimēs nav vainojama. Tomēr viņu izpestīt no cietuma var tikai pierādījumi pret īsto ļaundari, kurš ir ļoti slīpēts tips – īsta lapsa vistukūtī.

Makkamona grāmata ir no tām, kuru lasot nav miera, līdz uzzināts vainīgais. Man diemžēl sanāca to lasīšanu pastiept nedaudz ilgāku par pāris dienām, līdz ar to brīžiem šķita, ka autors apzināti pavelk gumiju (faktiski labs scenārijs daudzsēriju filmai), tomēr kopumā es paliku ļoti apmierināta.  Tas ir īsts vēsturiskais detektīvs ar kolorītu galveno varoni, kurā gaumīgās daļās iekļauta neliela mistikas un seksa porcija. Metjū Korbeta dzīves galvenais jautājums ir – ‘kāpēc?’  Ja necīnās par patiesību, tad dzīvei nav jēgas. Viņa acīs ragana Reičela kļūst par savdabīgu karogu, ar kuru rokās izcīnīt cīņu par taisnīgu spriedumu. Nevar gan noliegt, ka ragana ir ārkārtīgi simpātiska, jauna sieviete, kas šo cīņu padara vēl patīkamāku. Reičelas nelaime ir viņas portugāļu asinis no mātes puses, kas viņas ārieni darījušas tumsnēju, bet acis – melnas kā ogles, visu vēl pasliktinājis viņas neatkarīgais, drošais raksturs, kas nokaitinājis ciema aprobežotās sievas. Savā cietuma krātiņā Reičela drīzāk atgādina lepnu zvēru, nekā sagrautu cilvēku, un tas uzkurina gan vīriešu iekāri, gan sieviešu greizsirdību.

Vēsturiska romāna vērtību parasti nosaka tas, vai iespējams sajust attiecīgā laikmeta “drēbi”, iejusties tā laika cilvēka ādā – Makkamons to nodrošina pilnībā. Viņš ļauj sajust katra tēla iekšējo dzīvi, lēnām atklāj tā pārdzīvojumus un slēptos nodomus. Cik ārēji cēli romāna sākumā stāv Fauntrojālas saimnieks Bidvels savā parūkā, muļķīgi ticot, ka viena cilvēka nogalināšana uzplaucēs viņa mirstošos augļu dārzus un sapuvušos sējumus – un cik izmisis viņš beigās lūdzas pie cieminieku furgoniem, kas viens pēc otra pamet Sātana apsēsto vietu.

Bruņurupuča kuņģī atrasts gredzens, degošas mājas, žurkas, zem grīdas paslēptas vudū lelles, viltvārži, hipnoze, indiāņi un viduslaiku ārstniecības metodes ir tikai ārējais apvalks stāstam par māņticību, aizspriedumiem, labā un ļaunā cīņu. Metjū skolotājs viņu brīdina, ka ir bīstami ilgi klausīties naktsputna balsī, jo tas viņu novedīs no pareizā ceļa, tomēr – ja nu tas ir patiesības putns?

Roberts Makkamons turpina rakstīt par Metjū Korbeta piedzīvojumiem, šobrīd iznākuši jau trīs turpinājumi (The Queen of Bedlam, Mister Slaughter, The Providence Rider), tiek gatavots ceturtais (The River of Souls). Domāju, ka lasīšu arī turpinājumus, lai arī raganas vietā tajos esot 18. gadsimta Ņujorka.

Bērnu raganiņas: vācu, angļu un spāņu

Bērnu literatūrā ragana ir ļoti iemīļots personāžs, tai pašā laikā tās tēls laika gaitā ir stingri mainījies. Sākotnēji tās bija pasaku raganas – viennozīmīgi ļaunas, naidīgas, nenovīdīgas, no kurām vajadzēja uzmanīties un baidīties. Pasaku žanram ienākot literatūrā, protams, pēc kāda laika parādījās arī literārās raganas, kuras autori vēlējās portretēt niansētāk un saistošāk, ne tikai no tumšās puses. Piemēram, ASV rakstnieka Bauma sērijā par burvi no Oza zemes (1900) ir četras raganas – divas labas, divas ļaunas, turklāt vārds ir dots tikai vienai no labajām – baltajai Glindai.

Interesanti, ka tikai pētot bērnu raganu grāmatas, es iedomājos, ka angļu un krievu bērnu literatūrā pastāv atšķirīga attieksme pret raganām, kas izpaužas jau apzīmējuma izvēlē: tam pašam Baumam ir „witches”, bet viņa darba atražotājam Volkovam – „labās un ļaunās burves”. Iespējams tādēļ, ka es bērnībā lasīju grāmatas par ļaunajām raganām un labajām burvēm, man kā bērnam bija diezgan grūti sākumā pieņemt vācu rakstnieka Preislera raganiņu, kuru autors izvēlējies portretēt kā labo darbu veicēju.

Otfrīds Preislers. Mazā raganiņa / no vācu val. tulk. Ingus Liniņš. – Rīga: Liesma, 1981. (Otfried Preußler. Die Kleine Hexe. 1957)

Kādu vakaru skolotāja Preislera jaunākā meita viņam atzinās, ka viņai ir bail no ļaunām raganām, uz ko tētis viņai mundri atbildēja, ka tādu vairs nav. Kāpēc? – jautāja bērnelis. Tiešām, kur palikušas ļaunās raganas? Tā nu nācās Preisleram izdomāt ikvakara stāstus par mazās raganiņas piedzīvojumiem, kas pēc tam tika stāstīti un patika arī viņa skolēniem, bet vēlāk tika apkopoti grāmatā.

“Mazā raganiņa” man ir ļoti mīļa bērnības grāmata, par kuru man gribējās uzrakstīt pat zinot, ka lielākā daļa to noteikti ir lasījusi. Raganiņa dzīvo mežā kopā ar viedu, melnu kraukli Abraksu un ir tikai nieka 127 gadus veca – daudz par jaunu, lai piedalītos pieaugošo raganu saietos. Bet viņai tā gribas uzdejot ap Valpurģu nakts lielo ugunskuru! Tā nu viņa slepus aizlavās uz balli, bet tiek pieķerta, un tagad viņai nākamā gada laikā ir jākļūst par “labu raganu”. Raganiņa ar kraukli gan, izrādās, nav sapratuši, ka raganu mēlē “labs = ļauns”, un tad nu raganiņas uzraudzei negaisa raganai Rumpumpelei gada laikā  ir dikti daudz ko pierakstīt savā melnajā grāmatā.

Ko dara maza raganiņa, kurai ir noberztas kājas? Viņa sataisa ziedi no krupja olām un peļu mēsliem, piejauc klāt sauju samaltu sikspārņu zobu un liek ziedei uguns liesmās pavārīties. Kad viņa apsmērē noberztās vietas ar šo ziedi un vēl nopurpina dažus vārdus no buramās grāmatas, kājas sadzīst dažos acumirkļos.

Domāju, ka Preislera grāmata ne mirkli nav novecojusi un joprojām patīk visa vecuma bērniem.  Pēc tās motīviem ir uzņemtas divas multenes – čehoslovāku/VFR (1986) (youtube meklēt die kleine hexe) un krievu (1991) (youtube meklēt Маленькая колдунья).

“Mazā raganiņa” gan šogad kļuva bēdīgi slavena ar to, ka vācu izdevniecība to nolēma pārizdot, lai nomainītu vārdus ar negatīvu pieskaņu, t.i. Neger, wichsen un Zigeuner, bet tā jau tāda globāla tekstu pārrakstīšanas mānija.

.

Roalds Dāls. Raganas / no angļu val. tulk. Karīna Gretere. – Rīga: Madris, 1997. (Roald Dahl. The Witches. 1983)

Kad Roaldu Dālu sāka tulkot latviski, es jau biju liela meitene un bērnu grāmatas nelasīju. Tādēļ pirmo Dāla grāmatu lielā cerībā izlasīju tikai pagājušogad, un tā bija “Matilde” – par meiteni grāmattārpu, kura man nepatika. “Raganas” man arī nepatika, un domāju, ka vairāk es Dālu nelasīšu – nesakrīt mums tās humora izjūtas.

Dāla raganas ir ļaunas, nu dikti ļaunas. Viņas valkā cimdus, lai slēptu savas neglītās rokas, un nēsā parūkas, jo viņām nav matu, un regulāri kasa iekaisušo galvas ādu; viņu kājām nav pirkstu, bet viņas vienalga valkā neērtās cilvēku kurpes, jo grib noslēpties starp cilvēkiem. Jā, par raganu var izrādīties ikviena ārēji mīlīga sieviešu kārtas būtne. Viņu galvenie ienaidnieki ir – bērni! Raganuprāt smirdīgie, mazie radījumi ir jāiznīdē no pasaules. Vēlams, vienu bērnu nedēļā. Kāpēc? Nu tas priekš Dāla ir pārāk grūts jautājums. Galvenais varonis un viņa vecmāmiņa man šķita tik samākslotas  būtnes, ka viņu darbībā un arī viss stāsts likās plakans un neizteiksmīgs. Ak, ko nu tur daudz… nepatika un viss.

Nezinu, vai es bērnam šo grāmatu dotu lasīt – ja nu vienīgi rūdītam šausmeņu cienītājam. Savukārt pieaugušam cilvēkam tas viss galīgi nav ne šausmīgi, ne aizraujoši (kā var neatpazīt raganu, ja tai ir zilas siekalas?) Beigas ir diezgan muļķīgas, visticamāk, ka ir bijis domāts turpinājums.

.

Džozefs Gregorijs. Teresita – mazā raganiņa / no spāņu val. tulk. Edvīns Raups. – Rīga: Rasa, 2001. – (Sprīdīša bibliotēka; 22). (Josep Gregory. Tereseta la bruixeta. 1995.)

Raganiņu meklējumos atradu, ka Sprīdīša bibliotēkā ir viens spāņu rakstnieka stāsts, kura galvenā varone ir vēl viena mazā raganiņa. Viņas piedzimšana raganu ģimenē izraisa traģēdiju, jo Teresita ir īsts briesmonis, viņa galīgi neizskatās pēc raganas: deguntiņš ir atbaidoši sīks un daiļš (kur ir kārpa?!), mati laistās kā zelts, bet no acīm vispār var galu dabūt. Nabaga izmisušie vecāki tomēr samierinās ar likteni un ved vien mājās savu šausmonīti. Teresita izaug un iet raganu skolā, tikai joprojām ir drausmīgi smuka, ļoti zinātkāra un galīgi negrib ēst tik garšīgas lietas kā prusaku sviestmaize un skudru mērce, viņai, redziet, svaigi augļi pie dūšas iet vairāk.

Stāsta galvenais notikums ir visu raganu slotu pazušana, kas nozīmē haosu jau tā nemierīgajā raganu ciemā. Teresita nolemj būt detektīve un sadzīt pēdas pazudušajiem transportlīdzekļiem. Sižets nav īpaši oriģināls (ja nu vienīgi tas, ka Teresita lido uz putekļsūcēja), tomēr autors ir izgudrojis visādas jancīgas lietas un tulkotājs labi to visu pārtulkojis – tāds smieklīgs un mīļš bērnu stāsts ar negaidīti feministiskām beigām.

Ja baudīt gribi ko smalku

ļauj, es tev uzklāšu galdu:

būs žurkas, slieciņas smalkas,

bet saldajā – zāģu skaidas.

Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita” (2005)

Mihails Bulgakovs. Meistars un Margarita / no krievu val. tulk. Ojārs Vācietis. – Rīga: Jumava, 2005. (Михаил Булгаков. Мастер и Маргарита. Sarakstīts 1929.-1940.)

Viktora Jefimenko ilustrācija

Pirmo reizi “‘Meistaru un Margaritu” es lasīju krieviski vēl vidusskolā. Neteiksim, ka toreiz romāns atstāja kādu paliekošu iespaidu, daudz spilgtāk atmiņa palicis Bulgakova satīriskais garstāsts “Suņa sirds”, kuru izlasīju pirmo, publicētu turpinājumos žurnālā “Avots” (šķiet, ka latviski grāmatas veidolā tas tā arī nav iznācis). Jau kādu laiku likās, ka vajadzētu izlasīt romānu vēlreiz kā pieaugušam cilvēkam, un raganu tēma tam bija labs iemesls – jo Margarita neapšaubāmi ir spilgts raganas tēls 20. gs. literatūrā, nerunājot nemaz par to, ka iespējams izsekot viņas tapšanai par raganu. Ja godīgi – iespaids par grāmatu pēc izlasīšanas man nav mainījies. Acīmredzot nav no svara ne mans vecums, ne lasīšanas valoda, es šo grāmatu spēju vērtēt tikai ar prātu, bet emocionāli tā mani nekādi neskar.

Mihails Bulgakovs (1891-1940) ir rakstnieks ar smagu likteni, bet paradoksālā kārtā ir pētnieki, kuri saka, ka viss viņa dzīvē ir virzīts uz to, lai sekmētu Bulgakova galvenā darba “Meistars un Margarita” uzrakstīšanu, jo laimīgs cilvēks tādu grāmatu neuzrakstītu. Jāatzīst, ka, grāmatu lasot, es sevi pieķēru pie domas, ka tekstu rakstījis cilvēks, kurš dzīvē ir it kā iedzīts stūrī, jo man viņa satīra nešķiet smieklīga, bet drīzāk atgādina tāda cilvēka jokus, kuram vairs nav, ko zaudēt. Jau 1930. gadā Bulgakovs nokļūst nevēlamo rakstnieku skaitā, viņu nepublicē un iestudētās lugas noņem no repertuāra, un tikai pēc vēstules Staļinam Bulgakovs var strādāt Maskavas teātrī, bet viņam neklājas viegli. 1936. gadā, līdzīgi kā Meistars par savu romānu, Bulgakovs par lugu «Кабала святош» saņem iznīcinošu recenziju “Pravdā” un aiziet no teātra. Bulgakovam bija daudz ienaidnieku, jo viņš bija  smaga rakstura cilvēks ar asu mēli, ar padomju varu viņš nevarēja sadzīvot, to nepieņēma, bet emigrēt viņam neļāva, un tāds apstākļu kopums viņu pamazām salauza – ne velti kādā Bulgakova dienasgrāmatā ir rakstīts: “es esmu kā līķis, kurš guļ krastā, bet pāri tam veļas viļņi”. Uz visu šo notikumu fona 1929. gadā Bulgakovs sāk rakstīt “Meistaru un Margaritu”, kura pirmo manuskriptu sadedzina, bet ļoti drīz atsāk rakstīt un turpina to rediģēt līdz pat savai nāvei 1940. gadā.

Bulgakova romānā apvienojušies vairāki žanri – dēku romāns ar Ilfam un Petrovam līdzīgu satīru, Bībeles teksta parafrāze un pilsētas fantāzija, kas kopā veido dīvainu sajaukumu, kuru iespējams kaut cik adekvāti var saprast tikai tad, ja zināma tā laika Krievijas vēsture (domāju, ka tie angļu lasītāji, kuri pametuši grāmatu puslasītu, visticamāk, nespēja saprast padomju farsu, kurš tikai daļēji ir izdomāts). Kāds krievu lasītāju viedoklis pauž, ka tieši šis žanru mikslis palīdz uzrunāt visdažādākos lasītājus, t.i. katrs atradīs kaut ko priekš sevis. Man tāda eklektika pie sirds neiet, un domāju, ka grāmatas panākumi slēpjas, pirmkārt, viegli uztveramajā farsa slānī un, otrkārt, virspusējos reliģiski morālajos pārspriedumos, kas lasītājam ļauj sajusties uz brīdi kā filozofam; treškārt, grāmata, protams, ir romantiska un vispār jau nevienu nevar atstāt vienaldzīgu kailas, uz slotas lidojošas sievietes. Nevajag aizmirst, ka ilgu laiku grāmata bija aizliegto statusā, kas tai piedeva papildu šarmu. Nemaz nebrīnītos, ja Bulgakovs, kurš vispār dzīvē alka pēc atzinības un negribēja rakstīt atvilktnei, savu pēdējo grāmatu būtu rakstījis ar domu “es jums visiem parādīšu, kas es par velnišķīgu rakstnieku”, un viņam bija taisnība – viņš rāda joprojām.

Viktora Jefimenko ilustrācija

Kas attiecas uz Margaritu, godīgu bagāta inženiera sievu – kādēļ viņa kļuva par raganu? Savā atvadu zīmītē vīram viņa raksta: “Aiz bēdām un posta, kas mani piemeklējis, esmu kļuvusi ragana.” Margaritas nabaga vīrs, kuram nebija nekādas nojausmas par sievas mīļāko un sirdēstiem – iespējams, viņš joprojām domā, kas tas īsti bija par postu! Lai kā kritiķi un lasītāji Margaritu romantizētu, Bulgakovs viņu nekādi nav parādījis kā cēlu būtni – viņa krāpj savu vīru un pēc Meistara aiziešanas drīzāk skumst par savu vienmuļo dzīvi, nevēlas “būt izslēgtai no dzīves”. Ko tad šī sieviete īsti gribēja? Kas bija vajadzīgs šai sievietei, kuras acīs vienmēr dega kaut kāda neizprotama uguntiņa, kas bija vajadzīgs šai ar vienu aci mazliet šķielējošai raganai, kura topavasar bija izgreznojusies ar mimozām? Kad Margarita iesmērējas ar burvju krēmu, viņa ir stāvā sajūsmā par iespēju neredzami atriebties visiem un no sirds priecājas Volanda ballē. Un to viņa ir gribējusi jau sen…

Bulgakova romāns neapšaubāmi ir pelnījis, lai to vismaz reizi izlasa katrs, jo attieksme pret to, iespējams, var pārsteigt pašu lasītāju. Es domāju, ka “Meistars un Margarita”, neskatoties uz absurdi jautro anturāžu, ir ļoti skumjš romāns, kurā pasaule ir zaudējusi morālos orientierus un tiek attaisnots liels ļaunums, jo tas iznīcina mazāku ļaunumu.

Николай Гоголь “Вий” (1835)

Николай Гоголь. Вий: повесть // Миргород: сборник (1835)

Наталья Варлей в фильме «Вий» (СССР, 1967)

Šķiet, ka raganu tēlu galerija nebūtu pilnīga, ja tajā izpaliktu slavenā Gogoļa pannočka no klasiskā šausmu stāsta “Vijs”. Stāsta galvenie varoņi ir seminārists Homa un ragana, un parasti aprakstos koncentrējas uz viņu abu slaveno pretstāvi baznīcā trīs nakšu garumā, tomēr nevajadzētu piemirst, ka Gogolis ir paspējis attēlot (un izsmiet) gan garīgā semināra audzēkņus, gan kazaku ciema iemītniekus. Stāsta garumā lēnām audzētā šausmu un baiļu atmosfēra, beigās kulminē baznīcā ar lidojošu zārku, augšāmcēlušos mironi un ļauno garu parādīšanos.

Nikolajs Gogolis, dzimis un uzaudzis Ukrainā, ierosmi saviem pirmajiem stāstiem smēlās ukraiņu folklorā – gan viņa pirmais krājums «Вечера́ на ху́торе близ Дика́ньки» (1831-1832), gan nākamais – «Миргород» (1835) skaistā un krāsainā valodā stāsta par kolorītiem un ļoti dzīvelīgiem Ukrainas ciemu iemītniekiem. Gogoļa interese par folkloru un uz tās pamata balstīti stāsti ir raksturīga 19. gadsimta pirmās puses rakstnieku daiļrades iezīme, jo tieši šajā laikā tiek sākts aktīvi vākt folkloru un apzināt tās vērtību.

“Vijs” pirmoreiz ir publicēts četru garstāstu krājumā “Mirgoroda”, un tā titulvaronis ir mītisks šausmonis, kura acis ir tik ļoti aizaugušas ar skropstām un uzacīm, ka nepieciešams kāds palīgs, kurš tam paceļ plakstus. Vija skatiens ir visuredzošs un nogalinošs. Lai arī pats autors stāsta beigās raksta, ka tā ir tautā pierakstīta leģenda, tomēr folkloras pētnieki norāda, ka Vijs visticamāk ir Gogoļa fantāzijas auglis, kas radies apkopojot dažādus mitoloģiskos tēlus. Ļoti tuvs Vijam ukraiņu folklorā ir svētais Kasjāns (Касьян), kura dēmoniskais raksturs ir atjaukts ar pareizticīgo mitoloģiju, tomēr saglabājis raksturīgo īpašību – visuredzošo, ļaunu nesošo skatienu.

…раздались тяжелые шаги… какого-то приземистого, дюжего, косолапого человека. Весь он был в черной земле. Как жилистые, крепкие корни, выдавались его, засыпанные землею, ноги и руки. Тяжело ступал он, поминутно оступаясь. Длинные веки опущены были до самой земли. …лицо было на нем железное…

— Подымите мне веки: не вижу! — сказал подземным голосом Вий.

Otrs mitoloģiskais tēls – ragana sākotnēji parādās vecenes veidolā, kura ar burvestību palīdzību uzlec semināristam Homam kamiešos un jāj ar to pār laukiem. Vēlāk viņa pārmainās par skaistuli, kas atbilst tradicionālajam raganas “skaistajam” vai “atbaidošajam” tēlam un spējai to mainīt pēc vajadzības. Šādas raganas slāvu folklorā sauca par “стрига”  vai “мора” un to izpausmes būtībā ir analogas Sanda Laimes aprakstītajām latviešu “nakts raganām”. Gogoļa radītā панночка ir skaists, bet baismīgs sievietes tēls, kurā skaistums apvienots ar nešķīsta gara viltību un niknumu.

Krieviski stāstu var izlasīt šeit. Gribēju norādīt arī, kur to var izdarīt latviski, bet tas ir atrodams tikai senizdotās Gogoļa izlasēs (1946., 1948., 1952. gadā), visticamāk, A. Čaka tulkojumā. Būtu interesanti palasīt, kā Čaks to ir pārtulkojis, jo Gogolim ir ļoti skaista, protams, senatnīga krievu valoda. Žēl, ka Gogolim 200 gadu jubilejā būs tikai 2021. gadā, jo labprāt ieraudzītu pārizdotus tieši viņa pirmos, folkloras iedvesmotos stāstus.

Stāsts “Vijs”ir vairākas reizes ekranizēts, pagaidām slavenākā ir 1967. gada ekranizācija ar Leonīdu Kuravļovu un Natāliju Varleju galvenajās lomās. 2014. gada janvārī beidzot notiks ilgi gaidītā jauno laiku ekranizācija 3D formātā, kuras treileris gan izskatās diezgan murgains. Vēl viena ekranizācija datējama ar 2006. gadu – šausmene “Ведьма“, kura gan pārsvarā izpelnījusies sliktas atsauksmes no krievu skatītājiem, tomēr man šķiet simpātisks kāda filmas cienītāja veidotais klips.