Sākumlapa

Барбара Майклз “Ведьма” (1993)

1 komentārs

Барбара Майклз. Ведьма / перeвела Е.Годунова. – Москва: ЭКАМ, 1993. (Barbara Michaels. Witch. 1973)

Galla Abdel Fatah (1970) Girl in Lotus

Galla Abdel Fatah (1970) Girl in Lotus

20./21. gadsimta populārajā literatūrā raganas tēls ir izmantots intensīvi – grūti saprast, ko tieši būtu vērts izlasīt no plašā klāsta. Barbaras Maiklzas romāns “Ragana” ir izdots pirms 40 gadiem, tomēr joprojām populārs un lasīts – iespējams, tas noteica izvēli.

Kad amerikāņu eģiptoloģe Barbara Merca vēlējās publicēt savu pirmo romānu, viņa izvēlējās pseidonīmu Barbara Maiklza un turpmāk ar šo vārdu rakstīja mistiskos trillerus. Savukārt ar Elizabetes Pītersas vārdu viņa rakstīja detektīvus, pie kam gan vienu, gan otru darīja gana ražīgi, īpaši iemīļota ir viņas detektīvsērija par Amēliju Pībodiju.

Kā uzrakstīt standarta mistisko trillerīti? Ņemam vienu 200 gadus vecu māju, kuras pirmo saimnieci apvij nelāga raganas slava, novietojam šo māju nomaļā provinciālā miestā. Miesta iedzīvotāji lielākoties ir vietējās kristīgās sektas piekritēji, bet dažādībai jāpiesviež kāds pārītis “melno avju”, ciema noziedznieks un dumpīgu pusaudžu bariņš. Tad ņemam galveno varoni – simpātisku vidēja vecuma sievieti ar kaķi, kura nolēmusi uzsākt jaunu dzīvi, un ievietojam viņu raganas mājā, neaizmirstot arī par viņas nemitīgi uzpeldošajiem radiem un draugiem. Ja visu labi samaisa kopā, sanāk diezgan efektīgs kokteilis, kuru varētu nodēvēt par asa sižeta mīlas romānu ar vieglu mistikas piesitienu.

Romānam ir vājās puses – pietiekami labi var just, ka tas ir rakstīts 70-to gadu sākumā, paņēmieni ir diezgan klišejiski, atrisinājums – melodramatisks. Tomēr es nebrīnos, ka romāns nav nogrimis aizmirstībā, jo tam piemīt savs šarms un sižeta attīstība ir gana dinamiska, lai pēc iespējas ātrāk gribētos zināt, ar ko gan viss beidzas. Papildu bonusu romāns no manis dabūja par māju un kaķi. Nezinu, kas tās man par zemapziņas plūsmām, bet satiekot stāstu par vecu māju, kurā ienāk jauni iemītnieki un nodarbojas ar tās labiekārtošanu un pakļaušanu savām interesēm, mana kritiskā domāšana atslābst. Kaķi varētu būt otra vājība, jo galvenās varones untumainā siāmiete Ištara ir aprakstīta tik smalki, ka ir pilnvērtīga romāna varone.

Mailzas aprakstītās raganas tipu varētu klasificēt kā svešā, nezināmā, nesaprotamā, tādēļ dēmoniskā un ļaunā. 18. gadsimta sākumā visi ciema ļaudis bija ieceļotāji no Eiropas, puritāniskie vācieši vai holandieši, savukārt ciema bagātākais cilvēks sev par sievu apņēma melnīgsnēju, šmaugu būtni ar lielām, melnām acīm, kura vietējā baznīcā negāja (jo, visticamākais, bija katoliete), ar ciema sievām nedraudzējas, bet sēdēja mājās un dziedāja nesaprotamā valodā dziesmiņas un izšuva (tā vietā, lai lāpītu vīram zeķes vai kautu sivēnu). Mērija ārkārtīgi mīlēja visus dzīvniekus, bet viņas īpašais mīlulis bija balts, pūkains kaķis. Pēc vīra nāves par raganu nosauktā Mērija pārņēma saimniecību savās rokās un tapa par veiksmīgu biznesa lēdiju, ar to izpelnoties apkārtējo skaudību un, protams, aizdomas par sadarbību ar nešķīsto  – šeit autore atspoguļo vēsturisku faktu, ka raganu vajāšanu laikā patiešām viena no riska grupām bija sievietes bez vīra, jo tās bija juridiski neaizsargātākas. Mērija neņēma labu galu, jo kādu dienu tika atrasta pakārta vai pakārusies savā mājā, un kopš tā laika, protams, māja ieguva nelabu slavu. Romāna galvenajai varonei māja gan šķiet ārkārtīgi pievilcīga, un liekas, ka arī mājai viņa patīk, un ne tikai mājai, bet arī tās pirmajai saimniecei.

“Ragana” ir patīkams mistiskais trilleris uz pāris dienām, kurā ir interesanti parādīts provinciāls amerikāņu miests un tā attieksme pret jaunpienācēju, kura lēnām tiek dēmonizēta un izstumta. Nekādas izcilas vērtības grāmatai nav, bet tā bija izklaidējoša, nedaudz pamācoša un labs iemesls lasīt arī citas autores grāmatas, kuras esmu iemarinējusi savā grāmatplauktā.

Dubravka Ugrešiča “Ragana izdēja olu” (2013)

6 komentāri

Dubravka Ugrešiča. Ragana izdēja olu / no horvātu val. tulk. Anete Simanovska. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013. (Dubravka Ugrešić. Baba Jaga je snijela jaje. 2007.)

Ugresica_RaganaIzdejaOluPa ilgiem laikiem latviešu valodā ir iznākusi kāda horvātu rakstnieka grāmata, kas tāpēc vien ir uzmanības cienīgs fakts. Dubravka Ugrešiča (1949) ir pazīstama persona horvātu literatūrā, krievu literatūras tulkotāja un pasniedzēja, vairāku prestižu Eiropas literāro prēmiju ieguvēja. Kad sākās Dienvidslāvijas karš, Ugrešiča skaļi pauda uzskatus gan pret karu kā tādu, gan pret abu karojošo pušu nacionālismu, savā dzimtenē izpelnoties plašu nosodījumu, kas bija iemesls viņas emigrācijai 1993. gadā. Viens no epitetiem, ar ko tika apveltīta Ugrešiča, bija ‘ragana’, varbūt tādēļ viņa piekrita piedalīties Skotijas izdevniecības Canongate grāmatu sērijā Canongate Myth Series, kura ideja – mūsdienu rakstnieku skatījums uz senajiem mītiem. (Šobrīd sērijā ir iznākušas 18 grāmatas (no 2005. gada), latviski tulkotas – pirmās četras un tagad – Ugrešičas darbs, kurš gan netiek norādīts kā sērijas sastāvdaļa.)

“Ragana izdēja olu” pēc struktūras ir triptihs, kurā apvienotas trīs, savstarpēji neatkarīgas daļas, kuras saista vienīgi kopīgā tēma (manā uztverē) – sieviete un vecums. Pirmajā daļā autore stāsta par savu māti un viņas paradumiem, ko skāris vecums un slimība (visticamāk, tā ir autobiogrāfiska); otrā daļa ir savdabīgs, jancīgs garstāsts par trīs večām, kas ierodas čehu kūrortā, lai par pēdējo naudu vēl kārtīgi izbaudītu dzīvi; trešā daļa ir kādas folkloristes stāstījums par raganas, konkrēti – slāvu Babas Jagas tēlu un tā dažādajām nozīmēm un atsaucēm kultūrā. Man ļoti patika pirmā daļa, kurā autores stāstījums par mammu ir vienlaikus mīļš un aizkustinošs un pat viņas brauciens uz mammas bērnības pilsētu Bulgārijā kopā ar dīvaino folkloristi sniedz līdzpārdzīvojumu un pārdomas par tēmu “Vai vajag atgriezties pagātnē”. Otrā daļa mani brīžiem garlaikoja, jo farss nekad nav bijis mans mīļākais žanrs un klajās atsauces uz mitoloģiskajām paralēlēm bija apnicīgas. No trešās daļas es gaidīju visvairāk, jo šķita, ka tā man piedāvās izsmeļošu stāstu par slāvu raganām, bet saņēmu vismazāk. Pirmkārt, man autores pieeja šķita ļoti virspusēja un no dažādiem avotiem māksloti sakompilēta, otrkārt es nejutu kādu mērķtiecīgu, gudri virzītu mīta izmantošanu, kas atklātu kādu autores “izsēdētu” atklāsmi par viņas acīmredzamo vēlmi vēstīt par sievietes novecošanu un vecuma vietu kā tādu mūsdienu kultūrā. Drīzāk otrādi – viņas manifestam līdzīgais epilogs “…lai ceļas sieviešu miljoni…” šķita nepārdomāts un neiederīgs konkrētās grāmatas kontekstā.

Lai arī es te purpinu par visādām nepatikām, Ugrešičas valoda un izteiksmes līdzekļi man patika un sagādāja dažu labu jautru brīdi. Viņa māk izcelt komisko tur, kur gribas raudāt, un parādīt skumjo pat izteikti laimīgā stāstā.

Kas zina, varbūt Likteņa pavēlnieces birokrātiskais aparāts līdzinās Holivudai vai Bolivudai, varbūt tajā rūpīgu ierēdņu miljonu vietā strādā miljoni haltūristu – pārraksta, pārmuļļā, skribelē, smērē papīru. Varbūt pat starp viņiem pastāv darbu dalīšana, proti, vieni sacer dialogus, otri – sižetu, bet trešie – personāžus, un varbūt tieši tāpēc mūsu dzīves ir tāda neaprakstāma putra. Tikko piedzimušiem mums katram iegrūž rokās neredzamu tīstokli, un mēs aizskrienam pa savā dzīvēm kā skauti, vadīdamies pēc mums dotajām neredzamajām koordinātēm. Un varbūt tieši no tā, no tās nervozās skriešanas rodas tā šausminošā nezināšana par citu dzīvēm, par savu pašu tuvāko cilvēku dzīvēm…

Par tulkojumu vienīgā piezīme būtu tāda, ka tas man brīžiem šķita pārāk cītīgs: nav nekādas vajadzības tulkot Zahertorti kā Vīnes šokolādes biskvītkūku, jo tekstā būtisks ir tikai vārds torte, kā arī citviet šķiet burtiski tulkots tas, ko labāk būtu bijis aizstāt ar latviešu izteicienu. Bet tas jau ir tulkotāja gaumes jautājums. Visticamāk, ka izdevējs ir izvēlējies nosaukumā oriģinālo Baba Jaga aizstāt ar ‘ragana’, kas man tomēr neliekas piemēroti. Babas Jagas – ļaunas un nesmukas mitoloģiskas būtnes – tēls ir gana plaši pazīstams arī latviešu kultūrtelpā, savukārt raganas nozīme ir daudz plašāka. Galugalā, arī autore taču pati izvēlējās darboties ar vienu konkrētu raganas tēlu, kādēļ gan lieki atņemt grāmatas nosaukumam precizitāti.

Neskatoties uz iebildēm, grāmata man tomēr patika – savdabīgs skatījums uz sievieti, vecumu un Babu Jagu. Iespējams, ka viņas esejas varētu būt vēl saistošākas.

Sandis Laime “Raganu tradīcija ziemeļaustrumu Latvijā” (2011)

4 komentāri

Sandis Laime. Raganu tradīcija ziemeļaustrumu Latvijā: promocijas darbs / LU Humanitāro zinātņu fakultāte. – Rīga, 2011.

Bogdan Prystrom

Bogdan Prystrom

Raganu un tām veltītās lasāmvielas šajā pasaulē ir daudz, bet jāsāk ar tuvākajām – latviešu raganām. Salīdzinoši nesen folkloristikas zinātnē tika aizstāvēts filoloģijas doktora darbs, kurš ir pilnībā veltīts ļoti saistošai, bet īstenībā maz pētītai tēmai – senākajiem priekšstatiem par raganām un ar tām saistītajām tradīcijām Latvijā.

Šobrīd folkloras raganas tēls – ļauna vecene, kuras amats ir buršana, zīlēšana, indēšana un  visa veida sadarbība ar ļaunajiem spēkiem. Uzskata, ka tas ir radies kristīgās demonoloģijas ietekmē, kas bija par pamatu t.s. raganu vajāšanai viduslaikos un agrajos jaunajos laikos. Tai pašā laikā folkloristikā pastāv viedoklis, ka raganu izcelsme meklējama pirmskristietības laika priekšstatos un viduslaiku raganām piedēvētās funkcijas pildīja kādas senākas mitoloģiskas būtnes. Autors savā promocijas darbā vēlas rast atbildi uz jautājumu: vai arī Latvijā pazina šādas būtnes un kādas iespējamās liecības par sevi tās atstājušas latviešu folklorā, valodā un kultūrvidē? Darba mērķis ir izzināt senāko ar raganām saistīto mitoloģisko priekšstatu slāni, konkrēti ziemeļaustrumu Latvijā, izmantojot šīs teritorijas folkloru sasaistē ar lingvistiskajiem un arheoloģiskajiem avotiem.

Raganu tēla raksturojuma noskaidrošanai analizētas apmēram 380 dažādu žanru folkloras vienības, no kurām 280 ir ticējumteikas. Teikas kā mitoloģisko priekšstatu pētījumu avots līdz šim nav plaši izmantotas, jo uzskatīts, ka stāstījums brīvā formā ir vairāk pakļauts izmaiņām, bet tautasdziesmas, pateicoties savai sastingušajai formai, ir garants satura nemainībai gadsimtu garumā. Tādēļ ievadā autors pamato un pierāda, ka teikas ir izmantojamas kā pilnvērtīgs latviešu mitoloģijas avots.

Lai nodalītu raganu tradīcijas attīstības stadijas, autors lieto apzīmējumus “nakts raganas”un “ciema raganas”. Ar pirmo domātas pārdabiskas zemākās mitoloģijas sieviešu kārtas būtnes, savukārt ciema raganas ir sievietes, kas veic dažādas kaitnieciskas darbības. Autora izvirzītā hipotēze pieņem, ka nakts raganu – ļauno garu kaitnieciskās funkcijas viduslaiku dēmonoloģijas ietekmē tika pārnestas uz ciema raganām – sievietēm, kas mantoja arī raganu nosaukumu, bet senākais slānis laika gaitā pamazām izzuda. Atsevišķos apgabalos tradīcija vēl ir saglabājusies (relikta teritorija), un folkloras materiāla analīze autoram ļāvusi definēt divas teritorijas: 1) Valmieras rajons un tam piegulošā Valkas rajona ZR daļa (izņemot Igaunijas pierobežas pagastus) un 2) Alūksnes rajona centrālā un Z daļa un Balvu rajona A daļa. Autors pauž viedokli, ka Alūksnes rajonā tradīcija saglabājusies, jo nakts raganas padarītas par cilvēkiem kalpojošiem gariem, kas saglabājuši daudzas nakts raganu iezīmes un paralēli palikuši arī senākajās, “nepieradinātajās” formās. Savukārt Valmieras rajonā par ciema raganām padarītas  spīganas, kas ļāvis saglabāties senākajai nakts raganu tradīcijai. Iespējams, ka sākotnējā nakts raganu tradīcija bija pazīstama visā austrumbaltu (latgaļu, sēļu, zemgaļu) apdzīvotajā teritorijā, bet nav bijusi pazīstama rietumbaltiem (kuršiem) un lībiešiem.

Bogdan Prystrom

Bogdan Prystrom

Vārds ‘ragana’ rakstītajos vēstures avotos pirmo reizi minēts raganu tiesas protokolā 1574. gada 11. septembrī, savukārt nākamajos gadsimtos tas jau iekļauts visās nozīmīgākajās vārdnīcās un ticis attiecināts uz sievietēm, kas saistītas ar pārdabisku spēku un buršanu. Nu jau krietnu laiku valodnieku pētījumos dominē viedoklis, ka ‘ragana’ atvasināts no verba ‘redzēt’, t.i. ragana – redzētāja, pareģe. Otra hipotēzē piedāvā atvasināt raganu no vārda ‘rags’, kas raganu skata kā sākotnēji ragainu mitoloģisko būtni. Trešā hipotēze, kurai pievienojas arī autors, ir Bernda Glīva piedāvātā, kas ‘ragana’ saista ar baltu valodu verba sakni *rag- ‘pacelties, parādīties’, kas atvasināta no indoeiropiešu saknes *rog- ‘nolikt taisni, izstiept, uzsliet’. Ar vairākiem piemēriem Glīvs pamato, ka vārds ‘ragana’ varētu nozīmēt – ‘tā, kas ir redzēta, redzama, tēls’, respektīvi ‘rēgs’.

Darba otrā nodaļa veltīta raganu tēla raksturojumam – tās var būt neredzamas, bet cilvēku veidolā ir skaistas vai atbaidošas, ar izlaistiem matiem, spilgtu vai baltu apģērbu. Atbaidošās biežāk zog pienu no govīm, bet skaistās – pavedina vīriešus, velējas uz akmens, šūpojas kokos, ķemmē matus utt. Darbojas visbiežāk naktīs, retāk – pusdienlaikā. Nakts raganām īpaši patika maldināt cilvēkus, vadāt tos pa mežiem un purviem, kas ir viena no galvenajām meža garu funkcijām. Sastaptos cilvēkus raganas ķircināja, mocīja un mēģināja nokutināt līdz nāvei. Autors uzskata, ka daudzās maldinātājteikas ir radušās kā brīdinājums cilvēkiem nebāzties noteiktās teritorijās konkrētā laikā, jo tas piederēja citas pasaules būtnēm. Interesanti, ka aizsarglīdzeklis pret raganām ir vilki – “vilki plosa raganas”, savukārt vīrieši no tām varēja atvairīties novelkot bikses, t.i. – ar kailumu.

Trešajā nodaļā autors mēģina definēt raganas sākotnējo būtību. Viņš secina, ka par raganām visdrīzāk saukti mirušo gari, pie kam, ņemot vērā, ka raganu dzīves un darbības vietas ir kapu apkārtne vai citas tā saucamās “netīrās vietas” un raganu uzvedība ir kacinoša un cilvēkam kaitnieciska, tās visticamāk bija tā saucamās nelaimīgās dvēseles – cilvēki, kuru dzīves ir pārtrūkušas nelabā nāvē (slīkoņi, pašnāvnieki, nogalinātie) vai atstājot neizpildītu kādu dzīves uzdevumu, pārkāpjot normas (neprecētas meitas, naudas apracēji, slepkavas).

Tā kā ciema raganas jēdziens 16. gadsimta otrajā pusē Latvijā jau bija pilnībā izveidojies un būtībā pārklājis senākos priekšstatus, Sandis Laime ir restaurējis ļoti senu tradīciju slāni par nakts raganām. Sākotnēji man viņa hipotēze šķita apšaubāma, bet lasot pārliecinājos par tās iespējamību. Jāsaka, ka šobrīd nakts raganas tēls man pat šķiet simpātiskāks par iepriekš iedomāto latviešu raganu. Īpašu interesi izraisīja velēšanās darbībai veltītā pētījuma daļa, jo pārsvarā ir lasīts par vērpšanas un aušanas simbolisko nozīmi mitoloģijā. Jācer, ka nākotnē autors savu darbu pārveidos monogrāfijā un izdos grāmatā, lai ar viņa pētījumu varētu iepazīties plašāks interesentu loks, ne tikai manā virspusējā izklāstā.

Raganas Jāņu nakts

Komentēt

Dobraja1

Inta Dobrāja. Ar sveci (2000)

Vīrs miegā muti ver un krāc,

Bet kaktā gaida slotas kāts.

Kur tas reiz auga, mežs tik zaļš,

Un mežā mīļā svilpiens skaļš.

Vīrs miegā savu ēnu skauj.

No gultas sievu svilpiens rauj –

Kas dienai liegts, šai naktij ļauts,

Tā samta kurpēs kājas mauc.

Tā vara saktu sprauž pie krūts

Un smieklus valda, dziesmu dūc:

“Ai, vīri, sievas uzmaniet.

Reiz gadā brīnumpuķe zied.

Reiz gadā aizmirst sievas prāts,

Kas šai, kas citai pielaulāts.

Kas cieti guļ, to apzagt zin

Tie, kas pār sētu ogas šķin…”

Uz slotas kāta jājiens jauks.

Dobraja2

Inta Dobrāja. Ar vainadziņu (1992/2001)

Mirkst saldā rasā griķu lauks.

Bez laika grieze vārpas griež,

Bez ziņas mīlē sirds un cieš.

Cik krāsu Jāņu vainagam?

Cik skūpstu lūpām devīgām?

– Laiks Jāņu naktī dārgs un īss,

Kas skūpstus ņem, tas neskaitīs.

… Rīts bērzos krīt, un bērzi deg.

Lās rasa. Ēnas vējā bēg.

Vīrs būdā muti ver un krāc.

Uz sliekšņa nomests slotaskāts.

Bet sieva roku liek uz krūts

Un raudas valda, dziesmu dūc:

“Par agru gailis sauli sauc,

Par īsu laiks, kas laimei ļauts… “

Mirdzas Bendrupes balāde “Raganas Jāņu nakts” no dzejoļu krājuma “Dzīvība”(1937)

Kā Jāņos izsargāties no raganām

Komentēt

Olga Kvaša. Saule

Olga Kvaša. Saule

Laiks iet uz priekšu platiem soļiem, un nu jau atkal pienācis tas brīdis, kad cilvēkam jāpalīdz saulītei tālāk pa debess jumu ripināties. Jautāsiet – kāds cilvēkam sakars ar Saules kustību? Mēs visi tā vai citādi pēc pāris dienām svinēsim Jāņus – sakopsim mājas, gatavosim mielastu, kursim ugunskuru un tad jau drusku padziedāsim, padancosim un varbūt pat daži izkustēsies uz mežu papardes ziedu meklēt. Tā ir darījuši mūsu senči, un darīsim arī mēs. Tomēr jebkurai tradīcijai ir dziļākas saknes un vēsture.

Gada gājumā saulgrieži ir tas brīdis, kad robežas starp ikdienu un mītisko, starp šo sauli un aizsauli kļūst aizvien nenoteiktākas. Tautas dziesmā teikts: “Trīs dieniņas, trīs naksniņas Saul’ ar Dievu ienaidā: Dieva dēli salauzuši, Saules meitas vainadziņu“. Mītiskajā pasaulē šobrīd valda haoss, un kaut kas ar steigu jādara, lai tas neienāktu cilvēku pasaulē. Tādēļ cilvēki kārto pasauli – pabeidz lauku darbus, tīra māju, ravē dārzus, kā arī sakopjas paši – iet pirtī, lai attīrās miesa un dvēsele (“Trīs dieniņas velējos, Jāņa nakti gaidīdama; Kad atnāca Jāņa nakte, Balts krekliņis mugurā.”).

Gan ziemas, gan vasaras saulgrieži ir īpašs laiks, kad parastas lietas iegūst maģisku, sakrālu nozīmi. Jāņuguns ir šķīstījoša, veselību un auglību veicinoša – tā jāiededz tikko Saule norietējusi un simboliskā Saules uguns jāuztur visas nakts garumā. Jāņu ugunskuru dedz lielu un skaistu, lai apspīd gan cilvēkus, gan laukus, Jāņu pūdeli – simbolisko Sauli – slej augstu gaisā, jo “Saulīte nakti guļ zelta niedres galiņā“. Jāņos ūdens ir maģisks – “zelta rasa”, tajā gan peldas, gan vārtās zālītē. Nozīmīga loma ir Jāņu zāļu vākšanai un vainagu pīšanai, kam seko visu lietu un būtņu izrotāšana. Rotāšana gan izdaiļo, gan aizsargā, gan ieceļ appušķotos citā – sakrālā – līmenī.

Jāņu nakts ir raganu nakts. Tad tās pulkstens divpadsmitos skrienot, burdamas pa kaimiņu sētām, laukiem un ganībām.

Irina Kotova. Ivana Kupala (2004)

Irina Kotova. Ivan Kupala (2004)

Jāņos īpaši aktīvi ir tumšie spēki – skauģi, burvji un raganas. Tādēļ liela daļa no rituāliem ir veltīta cilvēku, lopu un māju aizsardzībai. Tiek vākta „visa laba Jāņuzāle”, pīti vainagi un vijas, cirstas meijas un grieztas kalmes. Māju pušķošanai nekad necirta apšu meijas, jo tas ir raganu koks (ar apses malku raganas tikušas dedzinātas). Tomēr apses miets noder, lai atspiestu kūts durvis, lai raganas netiek iekšā. Savukārt īpašā cieņā kā sargkoks bija pīlādzis – Jāņu vakarā pīlādža zarus iesprauda miežos un rudzos, lai raganas nenoskaustu; tāpat staļļos un kūtīs aiz griestiem un pažobelēs priekš staļļa durvīm. Pīlādzis jāvelk aiz galotnes no meža, ar to jāizslauka kūts, lai lopi būtu veseli. Raganas zināja pīlādžu iedarbību un centās tiem jau laikus nolauzt galotnes. Jāņos bija vajadzīgi ne tikai smuki augi, bet arī dadžoti un ērkšķoti, ar kuriem atbaidīja nelabos mošķus – „Jāņu naktī laidars jāizkaisa ar nātrēm, lai raganas noduras.” Arī ikdienas dzīvē vispopulārākais amulets, lai pasargātu no skauģa acs, bija kāds ass priekšmets: adata, nagla, skuja, kuru piesprauda apģērba iekšpusē. Jāņu naktī zirgus nelaida pieguļā, lai burvji un raganas tos neapskādētu. Īpatnēji, ka daudzās tautasdziesmās Jānis tiek pieminēts kā zirgu bieds: „Jāņu nakti, bāleliņi, Pieguļā nejājat: Jānīts jūsu kumeliņus Dzelza zāli ēdinās.” Svinību iesākumā ir derīgi nodziedāt kādu aizsardzības dziesmu:

Skrien, ragana, gaisā šķērsu,
Manas sētas neaizskar:
Mana sēta dzelžiem kalta,
Adatām jumti jumti.

Jāņu naktī nedrīkst palikt bez vainaga, jo tas arī domāts ne tikai rotai, bet arī aizsardzībai no nelabā spēka. Vainaga, ugunskura, jāņusiera aplis simbolizē sauli un sargā no nelaimēm, slimībām, nelabvēļiem. Kailu galvu skreja tikai raganas! Īpašos zīlēšanas vainagus pina no trejdeviņām zālēm, pats vaiņags jāpin uz krustcelēm, turklāt nedrīkst runāt un skatīties atpakaļ. Vēlāk jaunas meitas vainagu izmantoja daudzveidīgajos nākamā vīra ieraudzīšanas rituālos – sviež ozolā, laiž ūdenī vai liek pa nakti zem spilvena. Kādas zāles pina vainagos? Vispirms jau nārbuļus, kuriem dzeltenā krāsa simbolizē dienu, bet zilā – nakti, pēc tam sarakstā ir buldurjāņi (baldriāns), āboliņš, vībotne, dedestiņa, margrietiņa, raspodiņš, suņuburkšķis, rudzupuķe, madara, ķimene, mazais mārsils, vanagu vīķis, asinszāle, vīgrieze, tīruma kosa, kaķpēdiņa… Vīru vainagus darina no ozola un iepin arī pa kādai durstīgi dzēlīgai zālītei – nātri, dadzi, zirgskābeni, puplaksi. Kalmes vainagos neliek, bet ar tām auglībai un svētībai ieper cits citu. Un kur tad nu vēl slavenā paparde! No papardes un kalmju saknes Jāņu naktī gatavo amuletus: papardes saknei atdala zvīņas, izkaltē un no tām saver kaklarotu.

Kultūras antropoloģe Rūta Muktupāvela teic: “Ja latvieši grib pastāvēt kā latvieši, kur gan citur smelties spēku, ja ne vecāku un vecvecāku domāšanas un uzvedības modelī. (..) Nevajadzētu prātot: svinēt vai ne, cik tas ir nozīmīgi un ko man tas dos, ir jādara, un viss, bez jautājumiem, jo gadskārtu svētki ir ļoti svarīgs identitātes elements.

Šogad vasaras saulgrieži sakrīt ar pilnmēnesi, kas notiek tikai reizi deviņpadsmit gados. Turklāt Mēness atrodas perigejā, un debesīs būs vērojama Lielā Mēness ripa. Tas sola skaistu, Mēness gaismas pielietu un emocionālu Jāņu nakti – iepīsim vainagos nomierinošo baldriānu un vīgriezi un svinēsim skaisti! Lai priecīgi Jāņi!

Newer Entries