Sākums

Seriāls “Penny Dreadful” (2014-2016)

3 komentāri

Print19. gadsimta Londonas ielas bija darbīgas un ļaužu pilnas − pa tām ne tikai pārvietojās no punkta A uz punktu B, bet arī pirka un pārdeva, dziedāja un spēlēja, ubagoja un vāca atkritumus. Viena no lietām, ko tirgoja gan ielu pārdevēji, gan ielu kioskos, bija pavisam lētas brošūras lasītāju izklaidei ar šausminošu raksturu − penny dreadful. Visbiežāk tas bija literārs darbs, kas sadalīts turpinājumos, un tika gan pārizdota senāka šausmu literatūra, gan rakstīts par pavisam svaigiem noziegumiem un noziedzniekiem. Plānās brošūras satrauca lasītāju prātus un karsēja iztēli, uz brīdi ļaujot pārcelties briesmīgā pasaulē un atviegloti uzelpot, atgriežoties savējā.

Seriāls “Penny Dreadful” skatītāju ieved 19. gadsimta beigu Londonā, jau ar pirmajiem kadriem sagatavojot šausminošiem pārdzīvojumiem − kādā nabadzīgā dzīvoklī tiek saplosītas māte ar meitiņu. Vai tiešām atgriezies Džeks Uzšķērdējs? Policija nespēj rast atbildi, bet skatītājs tiek iepazīstināts ar noslēpumainu pāri − seru Malkolmu Mareju (Timothy Dalton) un viņa aizbilstamo Vanesu Aivzu (Eva Green). Izskatās, ka abi ir apvienojušies, lai īstenotu kādu plānu. Drīzumā izrādās, ka viņi meklē un cer glābt sera Malkolmu meitu Minu, kuru nolaupījis nezināms spēks un pārvērtis par vampīru. Savai glābšanas misijai viņi piesaista pārgalvīgu amerikāni Ītanu Čandleru (Josh Hartnett) un palīdzīgu roku sniedz dakteris Viktors Frankenšteins (Harry Treadaway). Turpat blakus pastaigājas arī Dorians Grejs (Reeve Carney) un parādās arī Frankenšteina briesmonis (Rory Kinnear). Iespējams, pēc pazīstamiem vārdiem jau tapis skaidrs, ka seriāla izveidotāja Džona Logana iecere bijusi savest kopā vairākus šausmu žanra personāžus un  paskatīties, vai viņi viens otram patiks.

penny-dreadful_1

Centrālais tēls seriālā ir Vanesa Aivza − būtībā triju sezonu garumā tiek izstāstīta viņa dzīve, kurā netrūkst drāmas, sāpju, kļūdu un piedošanas meklējumu. Eva Grīna sākotnēji skatītājiem rāda ārēji vēsu, korsetē iešņorētu jaunu lēdiju, kura ir viktoriāņu laikmetam atbilstoši ieturēta un pat dzedra. Nākamā mirklī viņa var pārvērsties ļauna dēmona mocītā būtnē, kuru nežēlīgs spēks sviež pret sienu un moka sāpēs. Scenāristam Džonam Loganam Vanesa simbolizē cilvēka cīņu ar labo un ļauno, cilvēka mūžīgo izvēli starp tumsu un gaismu. Savas pieaugušā cilvēka dzīves sākumā Vanesa nodara ļaunu, taču sirdsapziņa viņu tik ļoti grauž, ka vecāki viņu ir spiesti ievietot psihiatriskajā slimnīcā, kur tajos laikos aizraujas ir visādām pseidozinātniskām teorijām. Lai arī Logana pasaulē labā un ļaunā definējumam ir reliģiska izpausme − tiek runāts par dievu, sātanu, apsēstību un pestīšanu, jāatceras, ka 19.gs. beigās nebija citu simbolu, ar kuriem paust cilvēka garīgos meklējumus un seriāla gaitā tie nav uzbāzīgi un didaktiski. Vanesa meklē mieru, kuru cer rast caur ticību gaismai, taču viņa jau ieņemšanas brīdi ir tumsas bērns. Un tumsa viņu grib sev.

Print

Pirmā sezona (8 sērijas) vairāk iezīmē darbības lauku, pārbauda skatītāju atmiņu par šausmu tēliem. Centrālā tēma ir vampīru medības, tomēr vampīru bandas priekšgalā nav Drakula, bet gan daudz mītiskāka un senāka būtne. Otrā sezona (10 sērijas) pievēršas raganām − Londonā ir uzradusies sena raganu kopa, kuras barvede (Helen McCrory) ir zvērējusi uzticību sātanam un pilda viņa doto uzdevumu. Trešā sezona (9 sērijas) ļauj katram varonim izpausties individuāli un katrs pats, kā nu māk, tiek galā ar savām problēmām . Lai gan − fināla sērijā viņi visi atkal ir kopā, asinskāru bestiju ielenkumā, un kādam nāve nes pestīšanu. Man vislabāk patika otrā sezona: pirmkārt, raganas jau tā man ir ļoti mīļas, bet šīs bija īpaši labi izstrādātas ar stipru mitoloģiju un diviem antagoniskiem tēliem – ļauno Evelīnu un labo Džoannu; otrkārt, otrā sezonā man visas seriāla sastāvdaļas gan saturiski, gan vizuāli šķita ļoti samērīgās. Trešā sezona sākumā šķita izirstam pa sastāvdaļām, jo katram bija savs stāsts, taču varbūt katram varonim bija tiesības uz savu individuālo laiku, lai arī tādēļ vēl grūtāk bija no viņiem šķirties seriāla izskaņā.

Jau sākotnēji mani ļoti iepriecināja aktieru sastāvs – Timotijs Daltons jau ir klase pats par sevi, bet Džošs Hārtnets ir ilgi gaidīta atgriešanās kvalitatīvā šausmenē pēc “30 Days of Night” (2007). Eva Grīna vispār spēj nospēlēt jebko, īpaši aizkustinoša viņai bija saspēle ar Frankenšteina briesmoni. Atzīmēšu arī otrās sezonas raganas – Helēna Makrorija (tikpat skaista kā Malfoja māmiņa Narcise no poteriādes) un Patija Lupone − ārēji neglīta, bet iekšēji cēla būtne. Vispār bija daudz kolorītu, atmiņa paliekošu otrā plāna lomu, piemēram, sera Malkolma kalps Sembene (Danny Sapani), kurš savus tumšos noslēpumus aiznesa sev līdzi kapā.

Kopumā vērtējot, seriāls ir cienījama versija par jau zināmiem literāriem tēliem, ko papildina scenārista izvērsts oriģināls sižets par sievieti, kas meklē dvēseles mieru. Šausmas šeit ir ļoti samērīgās devās un nenomāc varoņu garīgās attīstības ceļu − finālā visi ir kaut ko sapratuši un guvuši kaut nelielu pestīšanu.

Advertisements

Andžejs Sapkovskis “Pēdējā vēlēšanās” (2016)

3 komentāri

Andžejs Sapkovskis. Pēdējā vēlēšanās / no poļu val. tulk. Māris Salējs. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Andrzej Sapkowski. Ostatnie zyczenie. 1993.)

sapkovskis_pedeja-velesanasIlgi nāca pie latviešu lasītāja Geralts, bet atnācis ir godam, brīnišķīgā tulkojumā, un varbūt tiešām − kas lēni nāk, tas labi nāk. Man šķiet, ka no tā brīža, kad 90. gadu vidū poļu rakstnieks Sapkovskis tika iztulkots krieviski, es ik pa laikam esmu lasījusi sajūsminātu lasītāju atsauksmes par Veģmaku (latviski − Raganis). Sapkovskis ļoti nopietni ir ietekmējis krievu fantāzijas literatūru, un dažs labs krievs viņu pat uzskata par vietējo. Es arī Sapkovska Ragaņa ciklu sāku lasīt krieviski, taču kaut kas manu uzmanību no tā novērsa un neko tālu es netiku. Šobrīd esmu par to priecīga, jo varēju lasīt kvalitatīvu, radoši iztulkotu fantāzijas stāstu krājumu.

Geralts ir monstru kāvējs, kurš jau mazotnē ir atdots nežēlīgā ragaņu skolā. Mutāciju rezultātā skolas audzēkņi iegūst izcilas kaujas spējas: liels spēks, ātra reakcija, paātrināta vielmaiņa, kā arī tiek apmācīti maģijas jomā. Ragaņu darbs ir klejot apkārt pa pasauli un par samaksu iznīcināt cilvēkus apdraudošus briesmoņus. Ragaņu nav daudz, jo darbs ir bīstams, taču nevar noliegt − katrs gadījums ir unikāls un garlaicība nedraud. Protams, ka Geralta pasaule nav mūsdienu, tie drīzāk ir viduslaiki, kur cilvēki dzīvo nelielās pilsētvalstīs ar valdnieku priekšgalā. Cilvēki nav vienīgie pasaules iemītnieki − te ir elfi, rūķi, raganas, vampīri, vilkači un citi plašāk nezināmi mītiski iemītnieki, kuri atkarībā no situācijas sadzīvo vai naidojas ar cilvēkiem. Geralts stāv it  kā pa vidu cilvēkam un mītiskajam, turklāt nav teikts, ka vienmēr viņš atrodas cilvēku pusē, jo nelolo ilūzijas par cilvēka dabu. Būtībā viņa uzdevums ir uzturēt līdzsvaru.

Tu aizsargā ne tikai no tā ļaunuma, kurš slēpjas tumsā, bet arī no tā, kurš mīt mūsos pašos. Cik žēl, ka jūsu ir tik maz.

Ragaņa cikls (Saga o wiedźminie) nu jau aptver astoņas grāmatas, no kurām pirmās divas ir stāstu krājumi, bet pēdējā − Sezon burz (2013) − uzrakstīta pēc ilga, piecpadsmit gadus ilga pārtraukuma, jo Sapkovskis bija teicis, ka Ragaņu ciklā viņš sevi ir izsmēlis. Pirmajā  stāstu krājumā “Pēdējā vēlēšanās” iekļauti astoņi stāsti, no kuriem pirmais “Saprāta balss” ir sadalīts starp pārējiem septiņiem. Ievadstāstā “Raganis” Geralts ierodas Vizimas pilsētā, lai pieteiktos darbiņam – vietējais karalis ir izsludinājis naudas balvu tam, kurš atburs strigu − mazu, nešķīstu vampīrieni, kas vienlaikus ir karaļa incesta auglis. Geraltam tikai vajag kapličā pavadīt vienu nakti un palikt dzīvam līdz trešajiem gaiļiem. Uzdevums nav no vieglajiem, jo zobainā princese radusi visiem satiktajiem cilvēkiem izstaipīt zarnas pa plašu apkārtni, turklāt karalis vēlas redzēt savu bērnu atburtu, nevis nogalētu. Geralts tiek galā ar uzdevumu, tomēr striga paspēj viņam dziļi kaklā ielaist nagus. Viņš ir spiests braukt ārstēties uz Meliteles svētnīcu − tādu kā klostera un dziednīcas hibrīdu, un, lēnām atkopjoties, atceras citus savas dzīves piedzīvojumus.

Sapkovskis stāstos ir radoši apspēlējis pasakas − šeit var atrast motīvus no pasakām, piemēram, “Skaistule un briesmonis” (stāsts “Patiesības grauds”), “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (stāsts “Mazākais ļaunums”) u.c., taču, pirmkārt, pasaku sižets ir kalpojis tikai par iedvesmu, otrkārt, tas bieži ir tikai fons, uz kura Geralts izspēlē savu stāstu. Nevar gan noliegt, ka pazīstama pasaka palīdz lasītājam iejusties Ragaņa pasaulē, un to sekmē arī jau zināmu mošķu klāsts, tādēļ lasītājs aptuveni jau nojauš, kādas nejaucības var sagaidīt.

Draņķīgi laiki pienākuši, visāda riebeklība savairojusies. Mahakamā, kalnos, čum un mudž no bobolakiem. Mežos agrāk vilki kauca, bet tagadiņ visādi rēgi, baraviķeļi, kur vien kāju liec, visādi vilkači vai cita draņķība, laukos nāras un raudones nolaupa bērnus, un tādu gadījumu ir simtiem. Un vēl tādas slimības, par kurām agrāk neviens nebija dzirdējis, taisni mati ceļas stāvus.

Es neesmu īpaša fantāzijas žanra cienītāja, jo lielākoties man izdomātās pasaules šķiet neinteresantākas par rakstnieku fantāzijām par reālo pasauli. Taču Geralts dzīvo vidē, pazīstamā no bērnības pasakām, kas pārtapusi pieaugušo spēlē –  te ir sava daļa vardarbības, nedaudz erotikas un miesas alku, veselīgs humors. Geralts ir tāds mačo, kas varētu patikt abiem dzimumiem, attiecas pret sevi ar ironiju un neslēpj, ka viņam kādreiz gadās iebraukt auzās. Manā iztēlē viņš līdzinās pārdesmit gadus jaunākam Lūcijam Malfojam (labi, aktierim Džeisonam Īzakam ar baltu parūku), un tā kā tas ir seksuālākais poteriādes tēls, tad jūs nojaušat manas izjūtas pret Geraltu.

Lai arī Sapkovska pasaulē dzīvo dažādas būtnes, neviena nav ne ļauna, ne laba − šeit āriene un redzamie mērķi bieži ir maldinoši. Pasaulē ir gan vampīrenes ar patiesas mīlas pilnu sirdi, gan draugi ar viltīgiem nodomiem − viss kā pie cilvēkiem. Tādēļ izsaku dziļu cerību, ka godātais Salēja kungs jau čakli tulko nākamo Ragaņa stāstu grāmatu un es varu droši laist tautas savu krievu tulkojumu un gaidīt brīnišķīgu latviešu versiju. Nē, tiešām, dārgā izdevniecība, nevajag uzsākt sēriju un pamest to pusratā, tā jūs tiešām būsiet īsti bobolaki.

ripeleven250Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

 

 

 

 

R.I.P.XI un Stīvena Kinga “Mirdzums”(2013)

9 komentāri

ripeleven250Jau no Miķeļiem veļi sākuši staigāt pa mūsu zemīti, veicot ikgadējo pieklājības vizīti pie radiem un draugiem. Šim miglas un lietus klātajam laikam ir pieskaņots ikgadējais ārzemju lasīšanas izaicinājums R.I.P. (Readers Imbibing Peril), kurš notiek jau vienpadsmito reizi; tā ietvaros ir jāizlasa vismaz  viena grāmata, kas atbilst kādam no sekojošiem žanriem – Mystery, Suspense, Thriller, Dark Fantasy, Gothic, Horror, Supernatural. Man šīs tēmas ļoti iet pie sirds, nemaz nevajag izaicinājumus, taču ir ļoti patīkami iekļauties kolektīvā lasīšanā. Pievienojos Mairitai, kura “ripo”  jau ceturto gadu pēc kārtas, man tas diemžēl nav sanācis tik regulāri. Šoreiz esmu jau izlasījusi trīs (no četrām) grāmatas un gatava piesviest klāt vēl divas no vasaras, kā arī izlasīt vienu non-fiction, pastāstīt par seriālu un aplūkot divas komiksu grāmatas. Kā redziet − darba man pietiks vismaz līdz Mārtiņiem, tad kausim to melno gaili un teiksim veļiem, lai iet mājās.

Izaicinājumā iekļautās grāmatas: Stīvens Kings “Mirdzums”, Paula Hokinsa “Meitene vilcienā”, Andžejs Sapkovskis “Pēdējā vēlēšanās”, Теодор Роззак (Рошак) “Киноманиа”, no vasaras − Маргарита Хемлин “Дознаватель” un Anna Perija “Atradums Kalandēra laukumā”. Kā arī: Bārbala Simsone “Monstri un metaforas”, seriāls “Penny Dreadful” un divi komiksi no “Fables” sērijas. Sāksim!

***

Stīvens Kings “Mirdzums” / no angļu val. tulk. Santa Brauča. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Stephen King. The Shining. 1977)

kings_mirdzumsMan šķiet, ka ir ļoti maz cilvēku, kas nebūtu vismaz dzirdējuši Stīvena Kinga vārdu un viņam piešķirto titulu − šausmu meistars. Es esmu no viņa lasījusi “Zvēru kapiņus” (bija biedējoši) un “Running Man” (atsauksme), kas mani pozitīvi iedvesmoja Kinga virzienā, tādēļ biju nolēmusi Kingu turpināt lasīt. Droši vien, ka pateicoties ekranizācijai (1980. gadā), šausmu romāns “Mirdzums” ir viens no populārākajiem Kinga romāniem, un biju sadomājusies par izcili drebulīgām izjūtām, taču drīzāk pārliecinājos par to, ka visi Kinga romāni nav vienlīdz labi. Jau iepriekš, no lasītāju atsauksmēm biju sapratusi, ka Kings var būt gan izcils, gan garlaicīgs, bet negaidīju, ka vārdu ‘garlaicīgs’ varētu attiecināt uz “Mirdzumu”.

Iespējams, ja es jau iepriekš nezinātu sižetu (ne jau visos sīkumos, bet tomēr) un man autors nāktu priekšā kā balta lapa, tad iespaids būt citādāks, taču lasīt jau zināmas lietas un just, ka autors stiepj gumiju, nebija patīkami. Lielākā daļa jau ir lietas kursā par romānā notiekošo − augstu kalnos, skaistā vietā atrodas viesnīca, kura ziemas mēnešos nav pieejama ārpasaulei un tajā dzīvo tikai ziemas uzraugs; šogad par uzraugu ir atbraucis strādāt izbijis koledžas pasniedzējs Džeks ar sievu Vendiju un piecgadīgo dēlu Deniju, kura ģimene ir pārdzīvojusi krīzi − Džeks ir alkoholiķis, kas cenšas visu vērst par labu. Mazais Denijs ir īpašs bērns, ko autors vēlas pasniegt kā ekstrasensu un viņa spējas dēvē par “mirdzumu”. Dzīve viesnīcā diemžēl ģimeni ietekmē negatīvi, un pēc pāris mēnešiem viss izvēršas par traģēdiju.

Autors ļoti uzstājīgi norāda uz viesnīcas lomu − tā ir kā mistisks katalizators visam sliktajam, kas noslēpts tās iemītnieku psihē, un projicē savos gaiteņos un telpās visādus biedējošus tēlus un skaņas. Milzīgajai viesnīcai ir sava pagātne, te nav izticis bez noziegumiem un noslēpumainām nāvēm, un ziemas miegā guļošā ēka laiku pa laikam it kā izsviež uz āru savus sapņus un murgus, lai ar to palīdzību manipulētu ar trim viesnīcas iemītniekiem.  Pieņemu, ka tāds ir ideālais viesnīcas tēla iespaids, ko autors vēlējās sasniegt, un ko man īstenībā pašai gribējās saskatīt. Tomēr jāsaka, ka autora fantāzijas mani neaizrāva sev līdzi, jo es visam meklēju racionālu izskaidrojumu − varbūt Džekam progresē šizofrēnija vai smadzeņu audzējs, varbūt Denijs ir vienkārši jūtīgs bērns ar bagātu iztēli, savukārt abiem vecākiem ir liela bagāža ar bērnības traumām, kuras vientulīgajā, no sabiedrības pilnīgi nošķirtajā vidē (te nav ne radio, ne TV) uzplaukst krāšņiem ziediem. Teikšu godīgi, ka ideja par kustīgajiem dzīvžoga zvēriem manu skepsi tikai palielināja. Laikam jau šausmu romānā būtiska nozīme ir autora spējai izslēgt lasītājā spēju loģiski domāt un panākt, ka viņš uz notiekošo reaģē emocionāli, ideālā gadījumā romāna notikumiem pieslēdzot pats savas zemapziņā noslēptās šausmas. Varbūt man pārāk patīk viesnīcas, lai es tajās saskatītu kaut ko biedējošu.

Manas sajūtas kārtējo reizi nokāva arī tulkojums, kas traucēja iejusties stāstā. Kingam patīk piesaukt sīkumus, konkrētas lietas, kas latviešu lasītājam ir nezināmas − vai jūs zināt, kas ir Rolodex, ar ko atšķiras Tensor lampa vai kas tā par spēli “Tēvocītis Viglijs”? Man tomēr gribas zināt, kāpēc Kingam ir bijis būtiski to norādīt, tādēļ labāk to iztulkot pēc būtības. Savukārt mans personīgais tulkojumu sāpju punkts ir tulkotāja (vai redaktora) dzejas spējas − lūdzu, zinātāji, pasakiet man, kādēļ trīs vārdi ‘small, balding man’ ir jātulko kā ‘neliela auguma vīriņš, kuram pakausī jau bija sākuši atkāpties mati’?  Vispār es pirmās 50 lappuses lasīju ļoti vērīgi (ar Google palīdzību), bet pēc tam sapratu, ka tādā veidā lasīšana uz priekšu ies ļoti lēni un cītību atmetu. (Lai gan Pepiss mani atkal nokaitināja − johaidī, es visu vasaru lasu par Semjuela Pīpsa dienasgramatām, kā var rasties Pepiss?)

Lai arī “Mirdzumā” es personīgi pievīlos, tomēr romāns nav peļams, tam noteikti atradīsies savs cienītājs un, iespējams, kāds arī nobīsies. Domāju, ka es arī nenovērsīšos no Kinga daiļrades un nākotnē noteikti lasīšu vēl kādu viņa romānu.

 

ripeleven250Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror  Supernatural

Andris Kolbergs “Automobilī rīta pusē” (2011)

8 komentāri

Andris Kolbergs. Automobilī rīta pusē. – Rīga: Dienas Grāmata, 2011. – (A.K. kriminālromānu bibliotēka; 11)

GRĀMATU GADSIMTS – 1986

DG_AK11_auto_110x165_vaks_gala2Man gribējās RIP izaicinājumā iekļaut kādu latviešu grāmatu, un te nu īstenībā žanriski nav daudz iespēju, jo šausmas, trilleris vai mistika latviešu literatūrā nav plaši pārstāvēta. Savukārt detektīvi gan ir iecienīti, un spilgtākais žanra pārstāvis 20. gadsimtā, protams, Andris Kolbergs. Cītīgi izpētot viņa bibliogrāfiju, atklāju, ka pāris romānus − “Ēna” un “Nekas nav noticis” − esmu lasījusi vairākkārt, taču citus (nezin kāpēc) atstājusi novārtā. Varētu teikt, ka nejauši mana izvēle šoreiz krita uz krimiķi “Automobilī rīta pusē”, kas pirmoreiz periodikā ir publicēts žurnālā “Karogs” (1985) un izdots grāmatā 1986. gadā kopā ar romānu “Naktī, lietū” sērijā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”. Pārizdots Kopoto rakstu 3.sējumā (1994) un beidzot arī atsevišķā grāmatā “Dienas Grāmatas” Kolberga romānu sērijā (2011).

Kriminālromāns “Automobilī rīta pusē” lasītāju aizved uz 20. gadsimta 80-to gadu sākumu, kad padomju vide ir pašā plaukumā un ārēji nekas vēl neliecina par pūšanas procesiem sistēmā. Notikumu centrā ir rūpnīca “Fotons”, ar kuru tā vai citādi ir saistīti visi romāna varoņi. Romāna sākumā jūras krastā tiek atrasts miris cilvēks, kurš pēc skata atgādina bomzi, bet izmeklētājs viņā sazīmē jau pasen Vissavienības meklēšanā izsludināto, bēguļojošo Arkādiju Pinku, kas kādreiz strādājis par “Fotona” elektropreču veikala direktoru. Izpētot apkārtni un sniegā sekojot Pinka pēdām, izmeklētājs atrod aizdomīgus automašīnas riepu nospiedumus − vai kāds būtu atvedis Pinku uz jūrmalu?

Kā atzīmē Astrīda Skurbe grāmatā “Andris Kolbergs” (Zinātne, 2006) Kolberga sarakstītos romānus var pārlasīt vairākas reizes, un (atšķirībā no tradicionāla detektīva) nemaz nav svarīgi, ka jau ir zināms gan vainīgais, gan viņa meklējumu ceļš, jo: “bieži vien šķiet, ka tas ir nevis kriminālromāns ar sociāliem un psiholoģiskiem elementiem, bet, gluži otrādi, sociāli psiholoģisks romāns ar kriminālromāna elementiem.” Jāsaka, ka tiešām, piemēram, no “Ēnas” es daudz labāk atceros stāstu par stikla pūšanas mākslu vai “Nekas nav noticis” kolorīto restorāna virtuves aprakstu, bet detektīvintriga ir aizpeldējusi otrā plānā. Lai arī gana lakoniski zīmēta, tomēr laikmeta aina šajos romānos ir uztverama nepārprotami, iespējams, tādēļ tos ir interesanti lasīt arī šodien, kad sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas shēmas nav vairs aktuālas.

Konkrētajā romānā sižets balstās uz mahinācijām ar rūpnīcas ražotajiem skaitļotājiem, bet patiesībā jau tas ir vienkārši iegansts, lai parādītu, kā cilvēku lēnām iesaista noziedzīgu darbību ķēdītē, no kuras viņam izstāties ir praktiski neiespējami. Romānā “Automobilī rīta pusē” vienīgā no visas noziedzīgās ķēdītes cietumā nonāk noliktavas pārzine Brigita Šēbere − jauna sieviete, kura nogurusi skaitīt kapeikas, bet legālu iespēju dzīvot normāli viņai ar vīru kā jaunajiem speciālistiem vienkārši nav. Brigita un bēguļojošais Arkādijs ir spilgts cilvēka degradācijas piemērs, jo abu dzīves ir saēdušas bailes un izmisums. Kolbergam vienmēr ir bijis svarīgi parādīt nevis noziedznieku, ļaundari, bet gan cilvēku, kurš kādā dzīves brīdī ir pieņēmis nepareizu lēmumu vai arī liktenīgu sakritību rezultātā viņam nav noveicies. Varbūt tāda iedziļināšanās cilvēka dabā nāk no paša autora biogrāfijas, jo viņš jaunībā piecus gadus atsēdēja cietumā stulbas sakritības rezultātā; tam gan bija arī pozitīvas sekas, jo Skurbe raksta, ka tieši cietumā Kolbergs izklaides nolūkos pirmoreiz pamēģinājis rakstīt un uzrakstīto lasījis saviem kameras biedriem.

Kolberga romāns atšķiras no tradicionālajiem detektīviem ar to, ka kādā brīdī pat lasītājam top skaidrs, ka  svarīgāk par formālā ļaundara atrašanu šķiet visas noziedzīgās shēmas atklāšana, jo vainīgais nav vieninieks, bet gan visa sistēma, kas pieļāvusi attiecīgo saimniecisko afēru. Krimiķis šeit vienkārši ir parādījis vairākas tā laika nozīmīgas problēmas: sociālisma ekonomiskās sistēmas neefektivitāte, kas izriet no tirgus situācijas ignorēšanas, nespēja nodrošināt jaunajiem speciālistiem konkurētspējīgu atalgojumu, smago dzīvokļu trūkumu utt.

Izlasīju arī Astrīdas Skurbes monogrāfiju par Andri Kolbergu, uzzināju daudz interesanta par rakstnieku, taču jāatzīmē, ka romānu analīzē es negaidīju tik daudz satura atstāsta, bet kādu “literatūrzinātniskāku” pieeju. Kopumā tas mani rosināja ieplānot lasīt vēl citus Kolberga romānus, īpaši ieinteresēja pēdējā triloģija par Mendela Dāvidsona briljantiem.

RIP9

 

 

 

 

 

 

 

Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Марина и Сергей Дяченко “Vita Nostra” (2008)

2 komentāri

Марина и Сергей Дяченко. Vita Nostra. – Москва: Эксмо, 2008. – (Метаморфозы; №1)

Anna Dittmann (1993)

Anna Dittmann (1993)

Ceļš uz Djačenko pāra sarakstīto “Vita Nostra” man ir bijis garš un līkumots: vispirms centos to nopirkt veikalā − neizdevās, sameklēju un novilku internetā − vienīgā grāmata, kuru nav izdevies atkodēt, uz brīdi likos mierā, bet tad vienlaikus ieraudzīju Spīganas atsauksmi un atradu grāmatu audioformātā, krieviski ierunātu. Acīmredzot grāmata man visžēlīgi bija nolēmusi atvērties. Šī man bija pirmā audiogrāmatas klausīšanās, ko patiešām izbaudīju, un domāju klausīšanos turpināt − latviski gan klausāmgrāmatu ir ļoti maz, angliski baidos, ka ātri zaudēšu uzmanību, taču krieviski tā lieta varētu iet.

“Vita Nostra” ir dīvaina grāmata. Lasīju to vēl septembrī, tādēļ tagad emocijas ir noplakušas un pārsvaru ņem racionālais, tomēr sajūta, ka ārkārtīgi gribas uzzināt, kas ar to visu ir domāts un kā tas viss beigsies, joprojām ir spilgta. Galvenā varone ir skolniece Saša Samohina, kura vasaras brīvlaikā kopā ar mammu ir atbraukusi atpūsties uz kūrortu. Viņa iepazīstas ar savādu onkulīti, kurš viņai uzdod četros no rīta iet uz pludmali, kailai aizpeldēt līdz bojai, tai pieskarties… un viss. Pēc dumpošanās mēģinājuma Sašai uzskatāmi tiek parādīts, ka nepaklausības gadījumā cietīs viņas mamma. Onkulītis Farits uzrodas ar jauniem uzdevumiem arī pēc Sašas atgriešanās pilsētā, bet pēc vidusskolas izlaiduma pavēl doties uz tālu pilsētiņu mācīties it kā parastā augstskolā. Precīzāk − Torpas pilsētas Speciālo tehnoloģiju augstskolā. Un tur sākas Sašas īstie piedzīvojumi.

Ja es nezinātu, ka tā ir fantāzija, tad Sašu pieskaitītu pie šizofrēnijas slimniekiem, jo balsis galvā, halucinācijas, apkārtējiem neizprotama uzvedība ir diezgan zīmīgi simptomi. Galu galā grāmatas līdzautors Sergejs Djačenko esot psihiatrs. (Katrā ziņā es nopietni apsvēru domu, ka Sašas augstskola ir vienkārša psihene.) Protams, ka grāmatas iecere nav tik primitīva, taču autoriem izdodas krietnu laiku lasītāju turēt saspringtā ziņkārē par augstskolā notiekošo − vecāko kursu studenti uzvedas biedējoši, neviens neko īsti nepaskaidro, jāapgūst kaut kāds murgains speciālais priekšmets ar nīgru pasniedzēju; ik pa laikam studentiem tiek atgādināts, ka nemācīšanās gadījumā nopietni cietīs viņu tuvinieki. Djačenko ir izvirzījuši tēzi, ka vislabākais veids, kā piespiest kādu uz darbību, ir bailes. Var jau būt, nezinu. Dzīve vairāk pārliecina, ka bailes ir bezdarbības galvenais iemesls, un grūti iedomāties, ka cilvēks varētu iemīlēt savu specialitāti, ja tā jāapgūst baiļu varā. Man personīgi riebtos tāda manipulācija, bet tas jau laikam noskaidrotos pašā pirmajā audzēkņu atlases fāzē un es joprojām peldētu jūrā četros no rīta, lai pieskartos bojai.

Pasniedzēju uzdevums ir mainīt audzēkņu apziņu, salauzt un pārveidot viņu uztveres mehānismu. Saša izrādās īpaši talantīga skolniece, kura nevis jāskubina, bet jābremzē, lai ar jauniegūtajām spējām viņa pati sevi nenogalinātu. Ar lokomotīves nolemtību viņa tuvojas izlaiduma eksāmenam, pēc kura nokārtošanas studenti augstskolā vairs neatgriežas. Kur gan viņi pazūd?

Tikai romāna izskaņā lasītājs tiek apbalvots ar konceptu, uz kura balstās romānā notiekošais.  Saknes apgalvojumam “pasaule ir teksts” un “teksts − vienīgais iespējamais realitātes modelis” meklējamas valodas filozofijā. Ja es visu esmu pareizi sapratusi, tad runa ir par postmoderniskām idejām, ka valoda ir instruments, ar kura palīdzību cilvēks sev definē pasauli, t.i. cilvēks pasauli iepazīst tikai stāstā par to. Djačenko pāris gan nav gājis filozofiskā dziļumā, bet vienkārši secinājis, ka cilvēki ir teksta personificējums un kaut kāda iemesla pēc daļai, izredzētajiem, ir jākonvertējas atpakaļ par tekstu, turklāt katram tajā ir sava loma: lietvārds, darbības vārds, īpašības vards utt. Savā ziņā doma nav slikta, un raisa pārdomas par savu iespējamo funkciju pasaules tekstā.

No otras puses, visu romānu varētu uztver arī kā metaforu pusaudža pieaugšanai un ieiešanai pieaugušo pasaulē, kas gluži loģiski saistās ar nepieciešamību mainīties, apgūt jaunus saskarsmes modeļus, gūt pieredzi ar puniem un sasitumiem; pat pusaudžu pašnāvības iederas šajā teorijā kā nespēja saprast un akceptēt jaunās prasības. Man gan šķiet, ka tik racionāls izskaidrojums nepatiktu pat pašiem autoriem, tik ļoti viņi šķita aizrāvušies ar mistiskajiem Sašas metamorfožu aprakstiem.

“Vita Nostra” ir padrūma fantāzijas grāmata, kurā lasītāju vada ziņkāre un pieaugoša iespēja pašausmināties. Tai paša laikā es neteiktu, ka tā ir pilnvērtīga, jauna fantāzijas pasaule ar smalki izstrādātiem tēliem un detaļām − it kā vienmēr kaut kā pietrūkst, gribētos pilnīgāku, dzīvāku sajūtu. Lasīt man bija ļoti interesanti, minēt atrisinājumu − vēl vairāk, taču nedomāju, ka lasīšu sērijas turpinājumu (kas, turklāt, stāsta jau par citiem varoņiem). Visticamāk, ka kādreiz izklaidei sameklēšu kādu Djačenko raganu sērijas romānu.

RIP9

Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Giliana Flinna “Neatrodamā” (2014)

4 komentāri

Giliana Flinna. Neatrodamā / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Gillian Flynn. Gone Girl. 2012)

Rudenī, kā jau katru gadu, notiek R.I.P. izaicinājums, kas mudina lasīt visādus drebelīgus gabalus. Jāsāk man arī atskaitīties par izlasīto.

Flinna_NeatrodamaPirms astoņiem gadiem (2006.) iznāca pirmais amerikāņu rakstnieces Gilianas Flinnas krimiķis “Sharp Objects”, kurš kopā ar vēl diviem sekojošiem viņai ir nodrošinājis daudzas sajūsminātas lasītāju atsauksmes un romānu atrašanos bestselleru sarakstu augšgalā. Tie tiešām nav vienas dienas panākumi, tādēļ jau vismaz pāris gadus gaidīju, kad beidzot kāda Latvijas izdevniecība tulkos un izdos romānu, kas ir pie mums tik iecienītā detektīvžanra pārstāvis; laikam jau tas nupat ir noticis tikai tādēļ, ka šoruden viena pēc otras seko Flinnas romānu ekranizāciju pirmizrādes (bet visādi citādi es izdevēju loģiku (arī citu grāmatu sakarā) joprojām nesaprotu − vai labāk ir nopirkt izdošanas tiesības piecām švakām grāmatām vai arī vienam garantētam dižpārdoklim?) Lai nu kā − Flinnas trešais romāns ir iznācis latviski un sagādājis man pāris nemierīgu dienu, kamēr es beidzot uzzināju, kurš kuru tur piežmiedza.

Romāns “Neatrodamā” ieved lasītāju kāda laulātā pāra attiecību mudžeklī: Niks un Eimija Danni ir precēti jau piekto gadu un viņu laulībā parādījušās plaisas. Piektajā laulības gadadienā Eimija pazūd un pamazām policija gūst aizvien vairāk pierādījumu, ka pazušanā vainojams Niks. Romāna pirmajā daļā par notiekošo lasītājam stāsta Niks pirmajā personā un Eimijas dienasgrāmata, kas notikumus attēlo katrs no sava skatupunkta, diezgan atšķirīga, un ir interesanti minēt, kurš no viņiem fantazē vai pat melo.

Lai nevajadzētu tālāk stāstīt sižetu (kas galīgi nav vēlams) es varētu paprātot par to, cik svarīgi dzīvē ir agri iemācīties, ka mums nevienam nekas nav jāpierāda un jātēlo. Eimijas vecāki ir slavenas bērnu grāmatu sērijas autori, kuras galvenā varone ir superīgā Eimija; vecāki, protams, var teikt, ka grāmatu varone nav viņu meitas prototips, tomēr kaut kur zemapziņā bērnā iegulst vecāku gaidas. Ja apvieno to ar sabiedrības stereotipu, ka meitenei nav tiesību uz agresīvu, vardarbīgu rīcību un visi šie impulsi ir jāslāpē (kamēr zēnos tas tiek akceptēts), tad nav brīnums, ka Eimija izvēlas savu dzīvi veidot kā greizo spoguļu karaļvalsti. Nika situācija ir vienkāršāka: vardarbīgs tēvs, līdzatkarīga māte, bet viņš vienmēr ir labais puisītis. Romāna būtību var izteikt šādi: sociopāts ar narcisu satikās un tad visa pasaule brīnījās, kas notikās.

Nezinu, vai mēs šobrīd vairs vispār esam cilvēki, mēs − tie, kas esam tādi kā visi, uzauguši ar televīziju, filmām un tagad arī ar internetu. Piedzīvojuši nodevību, mēs zinām, kas jāsaka; ja nomirst tuvs cilvēks, mēs zinām, kas jāsaka. Ja sagribas tēlot ērzeli, pārgudreli vai stulbeni, mēs zinām, kas jāsaka. Mēs visi vadāmies pēc viena nopluskāta scenārija.

Otra tēma, kam autore pievērsusi pastiprinātu uzmanību, ir parādīt tiesu vides atkarību no medijiem. Faktiski iepriekšējo gadsimtu tiesu sistēma ar objektīvu zvērināto tiesu ir zaudēta, jo izslēgt no apkārtējās vides TV,  internetu, sociālos tīklus nav iespējams un svarīgākais vairs nav pierādījumi, bet apsūdzētā atstātais iespaids.

Flinnas romāns ir gana aizraujošs, lai apkampienā ar to pavadītu pāris dienas. Tai pašā laikā jānorāda, ka literārs šedevrs tas nav,  un man labprāt būt gribējies, lai autore lasītāju uzskata par mazliet gudrāku un piebremzē ar acīmredzamu uzvedināšanu uz noteiktiem secinājumiem. Bet fināls man patika − tā viņiem abiem arī vajag.

RIP9

Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

***

Ko ieliet meitenei, ja gribas ar viņu pārgulēt?

Romāna galvenais varonis Niks ir bāra īpašnieks, un kādā jaukā vakarā viņa bārā ienāk meitene, kura jau sen piesaistījusi viņa uzmanību. Meitene ir viņu griboša un Nikam kļūst aizvien turēties pretī viņas vilinājumam. Ar ko viņu uzcienāt? Meitene saka: “Dod , ko gribi, man patiks.”

Uztaisīju savu mīļāko dzērienu “Ziemassvētku rīts” − karstu kafiju ar aukstu piparmētru degvīnu. Iedzēru kopā ar viņu, un, kad viņa nodrebinājās un sāka smieties − ak, tie lielie, gaviļainie smiekli, − ielēju mums abiem vēl.

Pirmkārt, noskaidrosim, ka alkohols šeit nav degvīns, bet gan, kā minēts angļu tekstā  − peppermint schnapps. Un šnapsi, kā zināms, stipruma ziņā var būt ļoti dažādi − gan 50-grādīgi, gan tikai 15-grādīgi. Degvīna stiprums, savukārt, variē 38-40 grādu robežās. (un te nu rodas jautājums: cik stipru šnapsu ielēja Niks? Visticamāk, stipru, jo meitene nodrebinās (precīzāk būtu − noskurinās)).

Otrkārt, vai Niks taisīja kokteili vai kafiju un šnapsu pasniedza atsevišķi. Tekstā ir favorite drink un diez vai kokteilis būtu tik stiprs, lai no tā skurinātos. Vispirms man pat ideja par kafijas un šnapsa sajaukšanu šķita dīvaina, tomēr pēc pacietīgas guglēšanas es atradu dzēriena recepti, kas tomēr liecina, ka sajaukt ir iespējams praktiski visu, tātad − Bavārijas kafija. 15 ml piparmētru šnapsa, 15 ml Kahlua, 150 ml melnas kafijas sajauc un pievieno tējkaroti cukura; lej glāzē, pa virsu klāj putukrējumu un šokolādes skaidiņas. Būtībā tā ir tā pati īru kafija, tikai viskijs aizstāts ar šnapsu un Kahlua.  Otra variācija − Cool Cappucino Mint: 1 ½ daļa piparmētru šnapsa, 4 daļas aukstas kafijas ielej šeikerī ar ledu, šeiko un lej augstā glāzē, noklāj ar putukrējumu.

Santa shot: 1 part grenadine syrup, 1 part green creme de menthe, 1 part peppermint schnapps (via mixthatdrink.com)

Santa Shot: 1 part grenadine syrup, 1 part green creme de menthe, 1 part peppermint schnapps (via mixthatdrink.com)

Treškārt, dzēriena nosaukums “Ziemassvētku rīts”. Neizdevās man atrast kokteili vai dzērienu ar tādu nosaukumu. Principā piparmētru šnapsu, kā redzējām, jauc līdzīgā kokteilī, tomēr biežāk jaukšana notiek ar karstu šokolādi vai šokolādes liķieri. Piemēram, koteilis Christmas Mint Kiss: piepilda glāzi ar karstu šokolādi un pievieno šotiņu šnapsa; atkal rotā ar putukrējumu.

Jāsecina, ka Niks meitenei ir piedāvājis vienkāršu aukstu piparmētru šnapsa šotiņu, kuram uzdzer pa virsu karstu kafiju. Es gan tādu dzērienu nosauktu par “Sveicienu zobārstam” (kopā auksts un karsts) un pēc stundas dzeršanas (kā rakstīts romānā) tas var pārvērsties par “White Hug”, bet laikam jau Niks zināja, ko dara.

Ingrīda Nolla “Aptiekāre” (2006)

Komentēt

Ingrīda Nolla. Aptiekāre / no vācu val. tulk. Austra Aumale. – Rīga: Daugava, 2006. (Ingrid Noll. Die Apothekerin. 1994)

Nolla_AptiekareViena no profesijām, kura mani vienmēr ir valdzinājusi, ir farmaceits. Kad es bērnībā gāju garām aptiekai, uz kuras logiem greznojās ap kausu apvijusies čūska, es iztēlojos, ka varētu kļūt par noslēpumaina satura kārbiņu un pudelīšu pavēlnieci, tērptu iestīvinātā, sniegbaltā uzsvārcī. Stingrība, kārtība, precizitāte un viegla varas apziņa — ar to man saistījās farmaceita profesija. Kazi, ja man būtu gadījusies sakarīgāka ķīmijas skolotāja, es tagad rakstītu blogu par medikamentiem un zālītēm, bet šobrīd man nekas cits neatliek kā pastāstīt par grāmatu, kuras galvenā varone ir aptiekāre.

Hella Mormane vienmēr ir bijusi laba meitene, jo viņa jau agri saprata, ka vecākiem vissvarīgākie ir tie viņas panākumi, kuri uzdrukāti uz papīra un ierāmēti. Turklāt pēc viena negadījuma skolā viņu vajā vainas apziņa, varbūt tādēļ visi Hellas līdzšinējie vīrieši ir aprūpējami un glābjami nejēgas. Hellai gan pietiek veselā saprāta, lai ar tādiem neprecētos, tomēr ilgas pēc ģimenes vēlīnos trīsdesmit sāk urdīt aizvien nemierīgāk. Kad viņa satiek Levinu, kurš ir astoņus gadus jaunāks topošais zobārsts, viņa nolemj neņemt vērā puiša vējainību, jo šķiet, ka Levins pārmaiņas pēc par viņu tiešām rūpējas. Levinu nākotnē gaida krietns mantojums — viņa vectēvs ir sarausis labu žūksni naudas, akcijas un greznu māju, tikai mirt nemaz netaisās un piedevām vēl katrā kritiskā brīdī draud ar testamenta maiņu.

Ingrīda Nolle (1935) ir pazīstama vācu detektīvu rakstniece, kura rakstīšanai gan pievērsusies pavēlu — tikai 1991. gadā iznāk viņas pirmais romāns (tulkots arī latviski “Gailis ir beigts” (1997)). Jāsaka, ka man ļoti patika viņas rakstīšanas stils — tāda viegla ironija pār Hellu, precēties kāro aptiekāri, kuras tēlā tomēr nav aizmirsts parādīt nepārvarāmo vācu praktiskumu; Hella ir sentimentāla, rūpīga, kārtību mīloša, šķietami pakļāvīga būtne, kurā tomēr nojaušama tērauda stīga, kas atklājas kritiskos brīžos. Detektīvs ir veidots kā Hellas stāstījums viņas slimnīcas istabas biedrenei, tas noris saraustīti, un līdz pat grāmatas beigām nav skaidrs, kāpēc Hella atrodas slimnīcā.

“Aptiekāre” bija ātri izlasāms detektīvs ar intriģējošām slepkavībām, milzīgu attiecību mudžekli un diezgan īpatnēju attieksmi pret slepkavu — nekāda nosodījuma. Var taču tā gadīties, ka cilvēkam, kurš patiesi grib visiem tikai labu, dzīve piespēlē tikai nodevīgus mērgļus un liktenīgas sakritības, un tad jau ikvienam roka var pasniegties pēc indes pudelītes. Zināmā mērā gan varētu teikt, ka šajā romānā pa šķirbiņu lūr Kurts-Mālere, bet kopumā man patika un es labi izklaidējos.

.

RIPVIII     Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Ray Bradbury “The Halloween Tree” (2001)

3 komentāri

Ray Bradbury. The Halloween Tree. – New York: A Yearling Book, 2001. (pirmoreiz publicēts 1972. gadā)

Bredberijs_HalloweenKad kādā Amerikas mazpilsētā tumšā oktobra vakarā izgrebtu ķirbju mutēs viena pēc otras iedegas gaismiņas, bet bērni drudžaini skraida pa māju, meklējot karnevāla kostīmus, ir skaidrs, ka pienācis kārtējais Helovīnu vakars. Astoņi delverīgi puikas, pats pilsētas nebēdņu kodols, ir sapulcējušies, lai kopīgi dotos līksmā un trakulīgā gājienā pa mājām, skaļi klauvējot pie durvīm un saucot: “Trick or treat!” Vienīgi bēda, ka viņu barvedis Džo Pipkins ir nopietni slims un pirmo reizi nevar piedalīties aizraujošajā pasākumā. Pārģērbtie puikas, izgājuši cauri pilsētai, nonāk pie kādas lielas, dīvainas mājas, kuras pagalmā aug milzīgs koks, izrotāts ar neskaitāmu daudzumu ķirbju, kuru izgrebtie ģīmīši savilkti ķēmīgās grimasēs. Te Helovīna svinētājus uzrunā spocīgs personāžs Moundshroud, kurš uzaicina doties ceļojumā.

“The Halloween Tree” ir sarakstīts 60-to gadu beigās kā toreiz nerealizēts multfilmas scenārijs un publicēts kā garstāsts 1972. gadā. Kopš tā laika tas ir neatņemama amerikāņu Helovīna sastāvdaļa, līdzīgi kā Dikensa “Ziemssvētku dziesma”. Bredberijs aizved savu varoņus ceļojumā cauri laikam un telpai, liekot tiem apciemot Seno Ēģipti un Seno Grieķiju, ieskatīties ķeltu druīdu rituālā, uzcelt Parīzes Dievmātes katedrāli un izjust spocīgos meksikāņu Mirušo svētkus. Kā noprotams, viens no autora mērķiem ir bijis parādīt amerikāņu lasītājiem Helovīnu izcelsmi un likt saprast, ka tie nav vienkārši, jautri svētki, bet tiem ir dziļas un nopietnas saknes daudzu tautu vēsturē. Iespējams, ka amerikāņiem tāds atgādinājums ir bijis vajadzīgs (bet ne jau latviešiem ar mūsu izjustajām vasaras kapusvētku un novembra Svecīšu vakara tradīcijām). Autors uzsver, ka gada tumšākajā laikā saasinājušās cilvēku bailes par saulītes aizvien redzamāko aiziešanu, un viņi dažādi pielabinājās rēgu pasaulei, lai tie palīdz atgriezties gaismai.

Lai arī garstāsts ir jauks, man ar to negāja viegli. Tradīciju vēsture te, protams, ir vienkāršota, bet tā ir izstāstīta rotaļīgi un viegli apgūt kaut ko jaunu. Mani galvenokārt traucēja Bredberija stils, to es jau biju ievērojusi citās grāmatās, tikai šoreiz pat kaitināja: ļoti daudz vijumu un ekspresijas, gribas pat pārmest zināmu tīksmināšanos par teikumiem, nevirzot uz priekšu sižetu, kā arī pārmērīgu sentimentu. Tai pašā laikā godīgi jāatzīst, ka metaforas ir skaistas un fantāzijas lidojums — varens.

The wind ribboned him to confetti; a million autumn leaves, gold, brown, red as blood, rust, all wild, rustling, simmering, a clutch of oak and mapple leaf, a hickory leaf downfall, a toss of flaking wispers, murmur, rustle to the dark river-creek sky. Not one kite, but ten thousand thousand tiny mummy-flake kites, Moundshroud exploded apart:

“World turn! Leaves burn!

Grass die! Trees… fly!”

Lai arī netiek akcentēts, ka tā ir bērnu grāmata, tomēr, visticamāk, tā visvairāk varētu patikt 10-12-gadīgiem grāmatas varoņu līdziniekiem, jo tas ir jauks piedzīvojums ar vieglu pamācošu noti un patīkamām šausmām. Īpaši uzsvērta draudzības tēma, cik daudz puikas gatavi ziedoties viens otra labā, ja nonāk nopietnu briesmu priekšā. Sasirgušā, gandrīz mirstošā Džo Pipkina tēls tiek izmantots kā metafora trauslajai Helovīnu laika robežai starp mirušo un dzīvo pasauli.

1993. gadā garstāstu tomēr pārvērta par animācijas filmu, stāstnieka lomu ierunāja pats Bredberijs, kurš par scenāriju saņēma Emmy balvu.

.

RIPVIII      Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Pīters Benčlijs “Žokļi” (1994)

1 komentārs

Pīters Benčlijs. Žokļi / no angļu val. tulk. Māra Rūmniece. – Rīga: Tapals, 1994. – (Romāns vienai naktij). (Peter Benchley. Jaws. 1974.)

jawsTrilleris “Žokļi” visticamāk pie mums ir vairāk pazīstams kā Stīvena Spīlberga slavenās filmas literārais avots. Filma man patika, tā joprojām ir lielisks piemērs kā ar minimāliem līdzekļiem sasniegt maksimālu efektu, bet grāmata arī bija jāizlasa. Vēl jo vairāk, ka tā trāpījusi ne tikai trileru sarakstos, bet arī tiek minēta erotisko romānu listēs.

Romāna galvenais varonis ir Mārtins Brodijs, kurš ir policijas priekšnieks nelielā Longailendas pilsētiņā. Lielāko daļu laika te nekas īpašs nenotiek, bet vasaras sezonā Emitiju pārpludina bagāti ņujorkieši un tā nopelna sev iztiku visam gadam. Brodijs ir precējies ar Ellenu, viņiem ir trīs puikas; laulības vienīgais klupšanas akmens ir Ellenā gruzdošā sajūta, ka viņa izstumta no savas agrākās, daudz iztikušākās dzīves, un brīžiem viņa šausmīgi ilgojas pēc kaut kā vieglprātīga. Traģēdija piezogas vai, precīzāk sakot, piepeld sezonas sākumā – jūnija rītā pludmalē atrod jaunas sievietes mirstīgās atliekas, kuras izskatās kā haizivs sakropļotas, lai gan tādas plēsoņas šajos siltajos ūdeņos nav bijis nekad. Slēgt pludmali un riskēt zaudēt visas sezonas peļņu? Tā būs pilsētiņas bojāeja. Brodijs ir dilemmas priekšā.

Grāmatas ieskaņā diezgan liels laiks tiek veltīts spriedzes audzēšanai — būtībā uz šaha galdiņa tiek izliktas figūras (dažas, protams, ir ļaunas), noskaidrotas to attiecības un ik pa laikam ūdeņos tiek palaista ēdelīga haizivs. Tad autors romāna ieved ihtiologu Hūperu, kurš dievina baltās haizivis, un romāna erotiskajai sadaļai par laimi arī Brodija sievu. Tā nu es beidzot uzzināju, kāpēc šī grāmata skaitās steamy. Romāna kulminācija tiek sasniegta, kad trīs vīri dodas cīņā pret haizivi, kura izrādās negaidīti viltīga un pārāk dzīvelīga.

Kā trilleris tā bija patīkama lasāmviela, bet būtībā diezgan skaidri ir jaušama tās kinematogrāfiskā nosliece — nav brīnums, ka arī Benčlija nākamie romāni tika ekranizēti, gan ne tika sekmīgi kā “Žokļi”. Romāna veiksmīgākās epizodes saistītas ar baltās haizivs parādīšanos, jo Benčlijs meistarīgi apraksta kā plēsoņa sajūt upuri, tam tuvojas un gatavojas uzbrukumam — šajos brīžos tiešām nedaudz šausmās tirpa kuņģis.

Hūpers pameta skatienu lejup, jau novērsās, tad atkal pameta acis uz leju.  Pretī viņam no tumšzilās dzelmes lēni, līgani cēlās haizivs. Tā virzījās augšup bez redzamas piepūles, kā nāves eņģelis slīdēdama uz iepriekš nolemtu tikšanos.

Hūpers raudzījas kā apburts, juzdams iekšēju pamudinājumu bēgt, taču nespēja pakustēties. Zivij tuvojoties, viņš apbrīnoja tās krāsu: neizteiksmīgās brūni pelēkās, kas bija redzamas ūdens virspusē, bija pagaisušas. Milzīgā ķermeņa augšpusē bija metāliski pelēka, zilgana vietās, kur to izraibināja saules stari. Zem sānu līnijas pārējais bija krēmkrāsā, spokaini baltā krāsā.

Hūpers gribēja pacelt kameru, taču roka nemaz neklausīja. Pēc brītiņa, viņš sev teica, pēc brītiņa.

Rezumē: mazas pilsētiņas mieru izjauc slepkavnieciskas haizivs parādīšanās, ar kuru varonīgi cenšas cīnīties policijas šefs ar palīgiem. Viegla erotika un haizivju dzīves detaļas pielikumā.

.

RIPVIII     Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Dens Brauns “Inferno” (2013)

15 komentāri

Dens Brauns. Inferno / no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa. – Rīga: Kontinents, 2013. (Dan Brown. Inferno. 2013)

Brauns_InfernoDiez vai ar to jālepojas, bet esmu lasījusi gandrīz visus latviski tulkotos Dena Brauna romānus (“Maldu zona” (2004), “Eņģeļi un dēmoni” (2004), “Da Vinči kods” (2004), “Ciparu cietoksnis” (2005)), vienīgi “Zudušo simbolu” (2009) nolēmu izlaist, jo atsauksmes bija pārāk sliktas. Nekas īpašs jau no šiem romāniem netiek gaidīts — ātra, aizraujoša izklaide, kas uz pāris vakariem izvēdina galvu. Vislabākais man no visiem iepriekšminētajiem šķiet “Eņģeļi un dēmoni”, bet nu tagadējais “Inferno”, iespējams, būs mans pēdējais lasītais Dena Brauna romāns.

Sagribējās man lasīt kaut ko tādu, kas rēgojas pārdošanas tabulu galvgalī visos grāmatveikalos, lai var aši, knaši izlasīt. Protams, ka romānā solītā Florence un Venēcija arī bija papildu vilinājums, kā nu bez tā, un ar simboliem un reliģiju vēsturi man var iebarot gandrīz visu. Pēc izlasītā varu teikt, ka pēc četru gadu darba pie grāmatas Brauns ir dzemdinājis viduvēju, neprecīzu tūrisma ceļvedi, kas papildināts ar zemas kvalitātes bojevika elementiem. Būtībā grāmatas iecere ir pietiekami daudzsološa: vecais draugs Roberts Lengdons ir iesaistīts kāda bioterorista brīnumieroča meklējumos, kuru trakais ir paslēpis tā, ka to spēj atrast tikai Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas” pārzinātājs (kāpēc tādu rēbusu aiz sevis vispār vajag atstāt, nevis vienkārši uzlaist pasauli gaisā, nav aktuāls jautājums). Lengdonam tiek piešķirta superintelektuāla sieviete un atmiņas zudums (diemžēl viņš neaizmirst neko no savām enciklopēdiskajām zināšanām par Itālijas kultūru un tā kā suns ar nieru kaiti piestājas pie katra vēsturiskā staba (un Itālijā to ir daudz!), lai svarīgi klāstītu to, ko mūsu platuma grādos mācā parastā vidusskolā). Protams, ka Lengdons & Co glābj pasauli, mazākas opcijas netiek izskatītas, un viņam pakaļ dzenas gan labie, gan ļaunie, kas beigās sajaucas kā ķiļķēni ar klimpām un paši vairs sevi neatpazīst.

Tāda stila grāmata ir domāta ātrai, pāris dienu lasīšanai, bet es to mocīju pārāk ilgi un pabeidzu tikai tāpēc, lai uzzinātu finālu. (Neko nebūtu zaudējusi, ja būtu pāršķīrusi lapas un uzreiz izlasītu beigas.) Galvenie varoņi kā tādi roboti: ne guļ, ne ēd, ne čurā; sižets: pārgudri samudžināts; darbība: bezjēgā vienmuļš action, kurā vienkārši jāapbrīno vajātāju stulbums. Kad es piekto reizi lasīju, kā kāds skatās teorista vēstījumu pasaulei, man radās aizdomas, ka autoram ir problēmas ar atmiņu.

Es saprotu, ka Brauna romāns nav nekāds izcilā stila paraugs, tomēr latviešu tulkojums manu iespaidu arī krietni pabojāja. Grāmatā minēts — “biedri bija apveltīti ar nepārspējamu domāšanas spēju” — lūk, šo spēju varētu arī nedaudz piešķirt izdevējam, kurš laiž klajā tik neapstrādātu tekstu (terminu vārdnīcas nervozi plauktā klepo). Kas ir dzimumšūnu līnijas? Kuģim ir apgrūtinātas izsekošanas profila korpuss? Lists ir sarakstījis romantiska stila mūziku? Vairāk neiedziļināšos, tas brīžiem šķiet bezcerīgi.

Goodreads plauktā es “Inferno” ieliku 2 punktus no pieciem. Pirmais punkts ir Braunam par tomēr interesantu, salīdzinoši oriģinālu planētas pārapdzīvotības problemātikas iznešanu priekšplānā. Otrais punkts ir par Florences, Venēcijas un Stambulas popularizēšanu un mīlestību pret pirmajām divām pilsētām (ārkārtīgi sagribējās vēlreiz pabūt Florencē). Bet vispār — ietaupiet 10 latus vai “Inferno” vietā nopēciet kādu labu ceļvedi. Vai ieskatieties sarakstā “Top 100 Killer Thrillers” un izvēlieties tiešām aizraujošu stāstu rudens vakaram.

RIPVIIIMystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural