Sākumlapa

Keita Mortone “Aizmirstais dārzs” (2013)

2 komentāri

Keita Mortone. Aizmirstais dārzs / no angļu val. tulk. Ligita Lanceniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Kate Morton. Forgotten Garden. 2008)

Mortone_aizmirstais-darzsTieši pirms gadsimta vējš iepūta burās, un kāda maza meitene devās ilgā braucienā ar kuģi no Londonas uz tālo Austrālijas krastu. Neparasti bija tas, ka meitene bija viena – viņu nepavadīja ne vecāki, ne tuvinieki, pat ne kāda uzticamības persona. Arī Meriboro kuģu piestātnē viņa bija viena – vientuļais bērns sēdēja uz balta koferīša, līdz par viņu apžēlojās ostas pārvaldnieks, kurš meiteni pieņēma savā ģimenē. Meiteni nosauca par Nellu, jo savu īsto vārdu viņa teicās nezinam. Tikai pēc tēva nāves jau cienījamā vecumā Nella sāka meklēt savus īstos vecākus Anglijā, bet palika pusceļā, un jau pēc viņas nāves to centās paveikt mazmeita Kasandra.

Keita Mortone iedvesmu romānam smēlusies savas dzimtas vēsturē, angļu literatūras bērnu klasiķes Frānsisas Bērnetas grāmatā “Noslēpumainais dārzs” un pastaigās pa Kornvolas botānisko dārzu Lost Gardens of Heligan. Tie ir uzrādītie avoti, bet Mortones romānam cauri vīd arī Dikensa drūmie dzīves pabērni, vieglas gotiskas drebelības, sirdi plošoša Kurts-Mālere, senas pasakas un visa klasiskā angļu literatūra. Jāsaka, ka grāmatu es vēlējos izlasīt, kopš pirmo reizi to ieraudzīju angļu valodā, jo tā mani uzpirka ar vilinošo nosaukumu un solījumu stāstīt par krāšņu dārzu un dzimtas noslēpumu − diezgan izdevies mārketinga triks, jāatzīst. Jo vispār es romānā pievīlos un nekas vairāk par jauku pludmales grāmatu tas nav.

Mortones romāna visa ir ļoti daudz: pirmkārt, darbība notiek trijos laika posmos Austrālijā un Anglijā, un katram laikam ir sava galvenā varone; otrkārt, te ir ļoti daudz saistošu, klišejisku elementu: atradenis, dvīņi, labirints, slepens dārzs, drūma māja, aizliegta mīla, bērnu darbs, okeāna kuģis, traģiska nāve (rindām vien), veca dienasgrāmata, grāmata ar izrautām lapām, aizslēgtas durvis, pirātu ala, nodevība (daudzas), noslēptas dārglietas, vājprāts, mīla stiprāka par nāvi, mātes naids, atmiņu klade, ārsta eksperiments… un tas vēl noteikti nav viss; treškārt, grāmatu caurvij vienas no galvenām varonēm − Elīzas Meikpīsas − rakstītas pasakas. Būtībā ar visu uzskatīto mierīgi pietiek kādam daudzsējumniekam vai vismaz kārtīgai daudzēriju ziepenei, bet nieka 500 lappusēs visas minētās sastāvdaļas viena otru vienkārši nokauj un sanāk nevis intriģējoša lubenīte, bet gan kaut kāds mūžīgais salūts, kura troksnī grabēdamas veras kārtējās skapja durvis, lai pa tām izkristu vēl viens skelets.

Var jau būt, ka rakstnieces iecere ir bijusi ne tikai veidot alūziju ar labi zināmu bērnu klasiku, bet arī iekrāsot romānu gotiskās krāsās un apzināti tēlus veidot kā labā un ļaunā pretstatu (lai gan es apšaubu, ka autore varētu būtu tik stilistiski izsmalcināta). Tomēr tad efekta panākšanai romānam ir jāpaliek melnbaltam, bet Mortone dāsni triepj rozā krāsu, kas varoņus padara banālus un viņu rīcību − paredzamu. Saistošākais romāna tēls ir hronoloģiski vecākais – rakstniece Elīza Meikpīsa ar Olivera Tvista cienīgu bērnību un Džeinas Eiras jaunību, bet tām pa starpu viņa kā mežonīgs kumeļš auļo pa Kornvolas jūrmalu un lauku muižas dārziem. Nākamie tēli – Nella un viņas mazmeita Kasandra ir zīmēti jau krietni bālāki, viņu rīcību bieži gribas apšaubīt, tajā trūkst racionālas loģikas. Turklāt reāli kaitina tā patosainā traģika, kas piešķirta visiem tēliem − vai tad tiešām vajag nogalināt radinieku baru, lai lasītāju piespiestu iemīlēt galveno varoni? Man no sirds kļuva žēl visus tos cilvēkus, kurus rakstniece ar nasku spalvas vēzienu ir aizsūtījusi traģiskā nāvē, lai izklaidētu lasītāju.

Redziet, tas viss sākās tik daudzsološi: grezna, milzīga māja, kuras teritorija no vienas puses robežojas ar sarežģītu dzīvžoga labirintu, kuram katrs nemaz nevar izkļūt cauri; labirinta galā ir paslēpusies mājiņa, kurā dzīvo rudmataina pasaku rakstniece un viņai ir pašai savs noslēpumainais dārzs ar ābeli. Pasaciņai tas ir labs ievads, un romānā iekļautās pasakas arī man patika. Tomēr viss pārējais bija pārāk zināms, iepriekš jau kaut kur lasīts, tādēļ pat mana mīļā Anglija ar gotisku detektīvu neko nespēja saglābt. Nebija gan tik slikti, lai nevarētu izlasīt līdz galam − vilcienā un pludmalē noderēs.

The_Enchanted_Garden_of_Messer_Ansaldo_by_Marie_Spartali_Stillman_(1889)

Marie Spartali Stillman (1844-1927) The Enchanted Garden of Messer Ansaldo (1890)

Diāna Gabaldone “Svešzemniece” (2013)

21 komentāri

Diāna Gabaldone. Svešzemniece / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Diana Gabaldon. Outlander. 1991.)

Gabaldon_OutlanderSen neviena romāna tulkojumu nebiju gaidījusi tik ļoti kā Gabaldones Outlander, tādēļ sāku to lasīt pie pirmas izdevības, atbīdot tālāk visus citus lasīšanas plānus. Grūti pateikt, kādēļ tas mani tik ļoti vilināja, varbūt piesaistīja ceļošana laikā, varbūt darbības vieta — Skotija, varbūt sieviete galvenā lomā biezā daudzsējumu seriālā. Laikam jau vienreiz pa ilgiem laikiem gaidītajā neesmu vīlusies, jo tieši tādu izklaides romānu es jau sen biju gaidījusi.

Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet romānu ir grūti iebīdīt kādā vienā žanrā un pat noteikt tā literāro vērtību. Domāju, ka diezgan precīzi to būtu nosaukt par romantisku dēku romānu meitenēm, tai pašā laikā nekādi negribas to ielikt lubeņu plauktiņā, jo tas ir pārāk labi uzrakstīts. Romāna sākumā darbības laiks ir 1945. gads, norises vieta — Skotijas kalniene, uz kuru savā otrajā medusmēnesī ir aizbraukuši atpūsties Klēra un Frenks Rendeli. Abi ir piedalījušies Otrā pasaules karā, Klēra kā medmāsa, tagad viņu plānos ir atjaunot attiecības un beidzot uzsākt normālu ģimenes dzīvi. Var just, ka pēc spraigā, notikumiem piesātināta kara laika Klēra jūtas kā izmesta no laivas — viņu garlaiko vīra aizraušanās ar dzimtas vēstures pētniecību, bet nedaudz palīdz aizraušanās ar herbārija vākšanu. Kādā pievakarē Klēra dodas pēc reti sastopamas puķītes uz kalnu, kur joprojām notiek seni pagānu rituāli, un dīvainu, nesaprotamu spēku sagrābta tiek iesviesta 1743. gadā.

Laiks un vieta, kurā Gabaldone ievietojusi galveno varoni — Skotija 18. gs. vidū — ir gana dramatisks un piesātināts, lai te varētu izvērsties visi notikumos iesaistītie. 1707. gadā tika noslēgta Anglijas un Skotijas ūnija, kas izveidoja Lielbritāniju. Abās valstīs bija gan apvienošanās pretinieki, gan aizstāvji: Skotija tajā bija ieinteresēta ekonomisku apsvērumu dēļ, savukārt Anglija vēlējās novērst Francijas protežēta Stjuartu dinastijas pēcteča, kuru Skotijā atbalstīja t.s. jakobīti, nonākšanu Anglijas tronī. Klēras ierašanās gadā — 1743. — jakobīti slepeni turpina vākt līdzekļus un militāro spēku, lai sagatavotu “smukā prinča” Čārlza, Stjuartu pēcteča, vadīto jakobītu sacelšanos. Lai nebaidās tie, kam nepatīk izvērsti vēsturiskie romāni, jo tas būtībā arī ir viss, kas jāzina par attiecīgā laikmeta situāciju: angļi pret jakobītiem. Lai arī Klēra neaizraujas ar vēsturi, tik daudz no vīra stāstītā viņa atceras, ka 1746.gada 13. aprīlī “smukais princis” Kalodenas kaujā cietīs iznīcinošu sakāvi, kuras sekas ilgtermiņā būs pilnīga Skotijas tradicionālās sabiedrības struktūras sagrāve. Vai viņai ir tiesības iejaukties notikumu norisē, lai mainītu vēstures gaitu? Tas ir intriģējošs jautājums, kuru agri vai vēlu uzdod visi laika ceļotāji.

Iztēlojieties dvēseli, kundze, kura pēkšņi iemesta svešā zemē, izmisusi, bez draugiem un mājām, bez līdzekļiem , kurai ir tikai tas, ko var nodrošināt jaunā zeme. Šāds notikums nudien ir katastrofa, tomēr tas var būt sākums lielām iespējām un dāvanām.

Iemesls, kādēļ man negribētos “Svešzemnieci” nodēvēt par lubeni, vispirms ir galvenā varone Klēra. Autore ir darījusi gudri Klērai piešķirot medmāsas kvalifikāciju un reālu pieredzi ar kaujas ievainojumiem, līdz ar to Klērai ir zināšanas, kas būtībā ir vērtīgas jebkurā laikmetā, un viņa var kļūt par dziednieci arī 18. gs. Skotijā. Klērai ir neatkarīga, patīkami feministiska personība, kura sevi nedefinē no vīriešu skatupunkta, bet vispirms domā pati par sevi, tādēļ pat iemīlēšanās smukajā Džeimijā viņu nepadara par padevīgu un pakļāvīgu būtni. Drosmīga un patstāvīga galvenā varone vienmēr iegūs sieviešu auditorijas simpātijas.

Otrs arguments pret lubeni ir tāds, ka romāns nav stulbs. Tam ir savas vājās vietas, piemēram, zināms melodramatisms un daža baltiem diegiem šūta situācija, kā arī pastieptas erotikas ainas un pārāk smalki miesas sodu apraksti, tomēr kopumā gan pati Skotija, gan iesasitītie cilvēki ir attēloti ļoti dzīvelīgi, valoda ir raita un tēlaina. Izbrīnu raisa, ka tāda apjoma romāns Gabaldonei ir rakstniecības debija (var jau būt, ka jāņem vērā autores PhD grāds, lai arī bioloģijas nozarē), un viņa cītīgi turpina iesākto — nākamgad jūnijā plānots izdot jau astoto grāmatu Outlander sērijā, turklāt viņa raksta darbus arī ārpus šīs sērijas. Man patika Gabaldones teiktais, ka viņa nolēmusi sākt rakstīt grāmatu, neveicot milzu pētījumus par attiecīgo laikmetu, jo dažs rakstnieks tā pēta visu mūžu un tā arī nesāk rakstīt pašu grāmatu.

… katrā cilvēkā laikam ir kāda maza vietiņa, kur varbūt kaut kas tiek noglabāts, ko tu paturi pie sevis. Kā tāds mazs cietoksnis, kur dzīvo tavs slepenākais “es” — varbūt tā ir tava dvēsele, varbūt tikai tas, kas padara tevi par to cilvēku, kāds esi.

Man ir pārdomas par to, vai latviešu izdevuma vāks (kurš pats par sevi ir skaists) uzrunās īsto auditoriju: jo pamatžanrs tomēr ir vēsturisks dēku romāns, daudz mazāk romantiska fantāzija. Kā arī neizprotu izdevēja izvēli romānu nosaukt par “Svešzemnieci”, jo tekstā tiek konsekventi lietota ‘ārmaliete’, kas manuprāt ir ļoti veiksmīgs un būtībā precīzs apzīmējums Klēras statusam.

Varbūt subjektīvi, bet man šķiet, ka romāns netiek plaši reklamēts (iespējams, mulsina erotikas daudzums), tādēļ es varētu nedaudz piepalīdzēt un teikt: mīļās meitenes, ja ilgojaties pēc kvalitatīvas vakara pasaciņas, tad izvēlieties lasīt “Svešzemnieci”!

Барбара Майклз “Ведьма” (1993)

1 komentārs

Барбара Майклз. Ведьма / перeвела Е.Годунова. – Москва: ЭКАМ, 1993. (Barbara Michaels. Witch. 1973)

Galla Abdel Fatah (1970) Girl in Lotus

Galla Abdel Fatah (1970) Girl in Lotus

20./21. gadsimta populārajā literatūrā raganas tēls ir izmantots intensīvi – grūti saprast, ko tieši būtu vērts izlasīt no plašā klāsta. Barbaras Maiklzas romāns “Ragana” ir izdots pirms 40 gadiem, tomēr joprojām populārs un lasīts – iespējams, tas noteica izvēli.

Kad amerikāņu eģiptoloģe Barbara Merca vēlējās publicēt savu pirmo romānu, viņa izvēlējās pseidonīmu Barbara Maiklza un turpmāk ar šo vārdu rakstīja mistiskos trillerus. Savukārt ar Elizabetes Pītersas vārdu viņa rakstīja detektīvus, pie kam gan vienu, gan otru darīja gana ražīgi, īpaši iemīļota ir viņas detektīvsērija par Amēliju Pībodiju.

Kā uzrakstīt standarta mistisko trillerīti? Ņemam vienu 200 gadus vecu māju, kuras pirmo saimnieci apvij nelāga raganas slava, novietojam šo māju nomaļā provinciālā miestā. Miesta iedzīvotāji lielākoties ir vietējās kristīgās sektas piekritēji, bet dažādībai jāpiesviež kāds pārītis “melno avju”, ciema noziedznieks un dumpīgu pusaudžu bariņš. Tad ņemam galveno varoni – simpātisku vidēja vecuma sievieti ar kaķi, kura nolēmusi uzsākt jaunu dzīvi, un ievietojam viņu raganas mājā, neaizmirstot arī par viņas nemitīgi uzpeldošajiem radiem un draugiem. Ja visu labi samaisa kopā, sanāk diezgan efektīgs kokteilis, kuru varētu nodēvēt par asa sižeta mīlas romānu ar vieglu mistikas piesitienu.

Romānam ir vājās puses – pietiekami labi var just, ka tas ir rakstīts 70-to gadu sākumā, paņēmieni ir diezgan klišejiski, atrisinājums – melodramatisks. Tomēr es nebrīnos, ka romāns nav nogrimis aizmirstībā, jo tam piemīt savs šarms un sižeta attīstība ir gana dinamiska, lai pēc iespējas ātrāk gribētos zināt, ar ko gan viss beidzas. Papildu bonusu romāns no manis dabūja par māju un kaķi. Nezinu, kas tās man par zemapziņas plūsmām, bet satiekot stāstu par vecu māju, kurā ienāk jauni iemītnieki un nodarbojas ar tās labiekārtošanu un pakļaušanu savām interesēm, mana kritiskā domāšana atslābst. Kaķi varētu būt otra vājība, jo galvenās varones untumainā siāmiete Ištara ir aprakstīta tik smalki, ka ir pilnvērtīga romāna varone.

Mailzas aprakstītās raganas tipu varētu klasificēt kā svešā, nezināmā, nesaprotamā, tādēļ dēmoniskā un ļaunā. 18. gadsimta sākumā visi ciema ļaudis bija ieceļotāji no Eiropas, puritāniskie vācieši vai holandieši, savukārt ciema bagātākais cilvēks sev par sievu apņēma melnīgsnēju, šmaugu būtni ar lielām, melnām acīm, kura vietējā baznīcā negāja (jo, visticamākais, bija katoliete), ar ciema sievām nedraudzējas, bet sēdēja mājās un dziedāja nesaprotamā valodā dziesmiņas un izšuva (tā vietā, lai lāpītu vīram zeķes vai kautu sivēnu). Mērija ārkārtīgi mīlēja visus dzīvniekus, bet viņas īpašais mīlulis bija balts, pūkains kaķis. Pēc vīra nāves par raganu nosauktā Mērija pārņēma saimniecību savās rokās un tapa par veiksmīgu biznesa lēdiju, ar to izpelnoties apkārtējo skaudību un, protams, aizdomas par sadarbību ar nešķīsto  – šeit autore atspoguļo vēsturisku faktu, ka raganu vajāšanu laikā patiešām viena no riska grupām bija sievietes bez vīra, jo tās bija juridiski neaizsargātākas. Mērija neņēma labu galu, jo kādu dienu tika atrasta pakārta vai pakārusies savā mājā, un kopš tā laika, protams, māja ieguva nelabu slavu. Romāna galvenajai varonei māja gan šķiet ārkārtīgi pievilcīga, un liekas, ka arī mājai viņa patīk, un ne tikai mājai, bet arī tās pirmajai saimniecei.

“Ragana” ir patīkams mistiskais trilleris uz pāris dienām, kurā ir interesanti parādīts provinciāls amerikāņu miests un tā attieksme pret jaunpienācēju, kura lēnām tiek dēmonizēta un izstumta. Nekādas izcilas vērtības grāmatai nav, bet tā bija izklaidējoša, nedaudz pamācoša un labs iemesls lasīt arī citas autores grāmatas, kuras esmu iemarinējusi savā grāmatplauktā.

Lilija Praera “Virtuve” (2012)

5 komentāri

Lilija Praera. Virtuve / no angļu val. tulk. Tamāra Liseka. – Rīga: Zvaigzne, 2012. (Lily Prior. La Cucina. 2000)

Praera_VirtuveVispirms es šo grāmatu ar visnevainīgākajiem nodomiem iedevu lasīt mammai un ļoti drīz dabūju to atpakaļ ar nicīgu komentāru: viņi to dara uz galda un bērns turpat blakus! OK. Tad es to sāku lasīt pati un sākumā man grāmata nepatika – kaut kāds Sicīlijas ciemats ar pusjukušu radinieku baru, kuru uzvedība atgādināja sliktu itāļu komēdiju. Par laimi, kādā brīdī es sapratu, ka jāmaina attieksme – tā nav romantiska literatūra ar erotiskiem elementiem, šī grāmata ir paviegls farss ar seksīgu noskaņu, kas nav jāuztver pārāk nopietni.

Rosa Fjore ir sieviete nedaudz pāri četrdesmit, kura nu jau divdesmit piecus gadus strādā Palermo, Sicīlijas lielākajā pilsētā par bibliotekāri. Viņa ir dūšīga, lielām krūtīm, joprojām nedaudz laucinieciska, toties lieliski gatavo ēst. Agrā jaunībā dzimtajā ciemā Rosai nācies pārdzīvot Sicīlijas cienīgu drāmu, pēc kuras viņa paņēma būri ar papagaili, čemodānu ar pāris mantām un atbrauca dzīvot uz pilsētu. Kādu dienu bibliotēkā ierodas Anglis – l’inglese, un abu satikšanās raisa vētrainu kaislību. Tālāk notiekošais ir diezgan asprātīgi raksturots kā food porn, jo angļa un sicīlietes romantiskajās attiecībās sekss un ēdiens ir vienlīdz svarīgi.

Vispirms jau pati Rosa ir meistarīga pavāriene un lasītājiem tiek visos sīkumos (un jutekliski) pastāstīti daudzu tradicionālo Sicīlijas ēdienu gatavošana. (Visu cieņu sievietei, kura viena var nokaut un sadalīt cūku.) Rosa kulināriju uztver kā dzīves svarīgu sastāvdaļu un vienlaikus savdabīgu relaksāciju.

Domas šaudījās un riņķoja cita citai nopakaļ, līdz sagriezās virpulī un kļuva par vienu vienīgu miglu. Nopratu, ka jāsāk cilāt pannas un kastroļus. Ēdiena gatavošana man vienmēr palīdzēja nomierināties un domāt skaidri.

Jau no bērnības Rosai ir paticis rosīties pa virtuvi, bet pēc traģiska zaudējuma viņa pati sevi nosūta labprātīgā “virtuves trimdā” – remdēju bēdas, gatavojot ēdienu un gatavojot to vēl, un gatavojot to vēl…  Gadiem ilgi pēc viņas aizbraukšanas uz Palermo ģimene pārtiek no sastrādātajiem konserviem un ievārījumiem. Pilsētā Rosa dzīvo vienmuļi, bet mierīgi, tālu no kaislībām, savu jūtu dzīvi gluži kā ķiploka daiviņu sašķaidījusi vienaldzības piestā. Negaidītā satikšanās ar Angli viņu izmaina un jutekliski atmodina – šī norise šķita nenovēršama kā putna dziesma vai sivēnmātes meklēšanās. Anglis par formālo iemeslu, lai tuvāk iepazītos ar Rosu, min Sicīlijas kulinārijas vēstures pētniecību, bet tā nu iznāk, ka līdztekus ēdieniem tiek pētīti arī ķermeņi un gadās, ka tas notiek vienlaicīgi.

Saldēdienam Anglis notriepa manas krūtis ar gelato un aveņu mērci. Brrr, cik auksti! Deserta porciju izrotādams, viņš salika uz saldējuma kaudzītēm veselas avenes, un nu izskatījās, ka man būtu daudz krūšgalu, un vairs nevarēja saprast, kuri ir īstie un kuri nav. Tagad Anglis atriebās man par zobainību, uzlasot no viņa miesas teļa gaļas gabaliņus, – šņākdams koda avenēs, tā ka es spiedzu.

Domāju, ka liela kļūda būtu grāmatu uztvert kā nopietnu pētījumu par Sicīlijas mafijas ieražām vai gaidīt no tās izjustu, juteklīgu mīlas ainu aprakstu. Tas ir jautrs, brīžiem pat kariķēts stāsts par kādu sentimentālu itāļu vecmeitu, kura beidzot satiek savu mūža mīlestību un metas iekšā gultas priekos. Iespējams, visnopietnāk tiek stāstīts par ēdiena gatavošanu, kas itāļu manierē pati par sevi jau skan kā kulinārā mūzika. Tādēļ Praeras grāmatu vislabāk lasīt vieglā un draiskulīgā noskaņojuma, nepretojoties jancīgām erotikas ainiņām.

– Drīz jūs pārliecināsieties, signorina, ka mīlas māksla lieliski papildina virtuves mākslu! Vēl vairāk, īstenībā tās abas ir viens un tas pats: dzīvības prieka svētki! Un nepavisam nav vajadzīgs atteikties no vienas, lai piekoptu otru.

Anna Pačeta “Bel canto” (2004)

Komentēt

Anna Pačeta. Bel canto / no angļu val. tulk. Karīna Tillberga. – Rīga: AGB, 2004. – (Vēja suņa klasika). (Anna Patchett. Bel canto. 2001.)

Pacheta_Bel cantoKādā nenosauktā Dienvidamerikas valstī viceprezidenta mājā notiek prestižas viesības par godu lielam Japānas uzņēmējam, kurās tiek gaidīts ierodamies pats valsts prezidents. Pasākumā ir lūgta uzstāties pasaulslavena operdziedātāja, jo japānis ir liels viņas cienītājs. Pēkšņi mājā ielaužas teroristi, kuru uzdevums ir saņemt gūstā prezidentu, bet liela ir viņu vilšanās, kad atklājas, ka prezidents nav ieradies. Teroristi apmulst, bet nolemj viesus ņemt par ķīlniekiem, kuriem sākas ilgs un nepatīkams gūsts.

Pačetas romāna galvenais varonis nav teroristu ģenerālis vai operdziedātāja vai bagātais japānis, bet – mūzika. Tas ir negaidīti un netradicionāli, varbūt tādēļ Pačetas romāns saņēmis vairākas literārās balvas un tiek ieteikts kā viens no spilgtākajiem 21. gadsimta mīlas romāniem. Sākumā lasīt bija vienkārši interesanti, jo sižeta uzstādījums jau pats par sevi ir tāds, ka notiek aktīva darbība, tiek izveidota slēgta darbības telpa – viceprezidenta māja un niansēti raksturoti varoņi, kā arī tiek salikti galvenie akcenti – teroristu ģenerāļi ir slikti un nesaprotami, teroristi – paklausīgi jaunieši, ķīlnieki ir pakļāvīgi un nervozi, savukārt starpnieki ar ārpasauli ir tulks Džens un Sarkanā Krusta pārstāvis. Būtībā diezgan saprotama situācija, kurā Pačeta ir ieviesusi mūziku kā neatņemamu sastāvdaļu; pēc grāmatas motīviem mierīgi varētu rakstīt pētījumu “Klasiskās mūzikas terapijas ietekme stresa situācijās”.

Viņi raudāja, mūzikas skaistuma aizgrābti, raudāja arī par to, cik neveiksmīgi pavērsusies viņu dzīve. (..) Visa mīlestība un ilgas, kas spēj ietilpt cilvēka ķermenī, tika ievītas ne vairāk kā divarpus minūtes ilgajā dziedājumā, un, kad viņa nonāca līdz visaugstākajām notīm, likās, ka visi viņu dzīvesguvumi un zaudējumi saplūduši kopā vienā smagā nastā. Kad viņa bija beigusi, visi stāvēja ap viņu, mulsa un trīsoša skaistuma pārņemti.

.

Lielu ietekmi uz manu vērtējumu atstāja Pačetas valoda un veids, kā viņa izstāsta situāciju – tas tiešām bija baudāmi un brīžiem ļoti eleganti. Tai pašā laikā es neteiktu, ka es pilnībā noticēju viņas izveidotajai pasaulei – kaut kādi mīkstčaulīgi izskatījās gan teroristi, gan ķīlnieki un visai situācijai pietrūka asiņu (lai arī objektivitātes labad jāatzīmē, ka romāna pamatā ir reāla situācija, t.s. Limas krīze 1996. gadā, kas arī beidzās bez lieliem cilvēku zaudējumiem). Nedomāju arī, ka mazizglītotos teroristus spētu momentā uzrunāt klasiskā mūzika un kur nu vēl opera. Tādēļ nevaru nosaukt grāmatu par tradicionālu trilleri, tāpat kā to nav iespējams definēt kā mīlas romānu. Daļa vērtētāju romānu ierindo pie maģiskā reālisma, tomēr arī šeit Pačetai pietrūkst spilgtu krāsu un patiesi traku elementu. Varbūt drīzāk to varētu dēvēt par attiecību romānu, jo grāmatas galvenais pluss ir niansēts dažādu attiecību atveidojums, kurā ietilpst gan mīlas jūtas, gan tēvišķums, gan draudzība, gan sava veida atkarība.

Kato aizvēra acis un iedomājās, ka atrodas mājās un spēlē pats savas klavieres. Viņa sieva ir iemigusi. Guļ arī bērni, divi neprecējušies dēli, kuri vēl dzīvoja kopā ar viņiem. Kato spēli viņi uztvēra kā gaisu, ko elpo un sen jau bija pārstājuši ievērot. Kato sēdēja pie flīģeļa un iedomājās viņus guļam, un ielika šo ainu noktirnes skaņās – dēlu vienmērīgo elpu un to, kā sievas roka apskāvusi spilvenu. Viņš pieskārās pie taustiņiem ar visu to maigumu, ko juta pret saviem mīļajiem, pieskārās tā, it kā negribētu traucēt miegā. Mūzikā atbalsojās visa tā mīlestība un vientulība, ko ikviens no viņiem juta, bet neatļāvās izpaust.

.

Pačeta aizskar vienu saistošu tēmu, par kuru, iespējams, ir aizdomājies ikviens mākslas cienītājs – kāpēc gan es esmu tikai skatītājs, klausītājs, lasītājs? vai tas liecina, ka es esmu nevērtīgāks radošā jomā? Man ļoti patika viņas sniegtā versija, ka būt skatītājam vai klausītājam arī ir savdabīgs talants. Nepietiek ar to, ka kāds ir mākslinieks, ir jābūt cilvēkiem, kas ir mākslas aculiecinieki, kas mīl un vērtē to, kas viņiem ļauts baudīt. Varbūt ar tādu attieksmi vajadzētu vērtēt radošās izglītības nozīmi – ne visi var un vēlas būt mākslinieki, bet viņi iemācas saprast universālo mākslas valodu.

Romāns ir saistošs, bet, visticamāk, visvairāk patiks klasiskās mūzikas un psiholoģiski smagu situāciju izspēles cienītājiem. Himna mūzikai, kas spēj vienot “daudzu tautību bērnus”.

Mērija Anna Šafere, Annija Barouza “Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība” (2012)

1 komentārs

Mērija Anna Šafere, Annija Barouza. Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība / no angļu valodas tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2012. (Mary Ann Shaffer & Annie Barrows. The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society (2008)).

ShafereLai lasītu Šaferes un Barouzas grāmatu, ir vairāki labi iemesli: pirmkārt, nosaukumā minēta literatūras biedrība, otrkārt, grāmata atrodas kādā 21. gs. mīlas romānu sarakstā, un, treškārt, Brice pārsvarā tulko labu literatūru. Nekur gan netiek uzsvērts, ka liela daļa romāna veltīta Gērnsijas salas okupācijai Otrā pasaules kara laikā, kas nozīmē, ka tā ir arī kara grāmata.

1946. gada sākumā Rietumeiropa atgūstas pēc sešus gadus ilgušā murga – lai arī daudzu lietu joprojām trūkst, tomēr londonieši entuziasma pilni atjauno Luftwaffe bombardēto pilsētu un ar steigu cenšas atgūt kara gados iekavēto. Grāmatas galvenā varone Džuljeta visus kara gadus ir rakstījusi asprātīgas un uzmundrinošas iknedēļas avīzes slejas, kuras nupat ir apkopotas un iznākušas grāmatā.  Izdevējs un lasītāji ir apmierināti, panākumi nodrošināti, bet – ko tālāk? Džuljeta ir jaunas tēmas meklējumos, kad viņai atraksta kāds Gērnsijas salas iedzīvotājs, lai apvaicātos par kādu citu grāmatu. Viņi sāk sarakstīties, sarakstē iesaistās arī citi salas iedzīvotāji, un viss romāns būtībā ir viena liela vēstuļu apmaiņa starp Džuljetu un viņas vecajiem un jaunajiem draugiem.

Romānu nosacīti varētu sadalīt divās nosacītās daļās – viena ir par Džuljetu un viņas mīlas pārdzīvojumiem, bet otra par Gērnsijas salas iedzīvotājiem Otrā pasaules kara laikā. Ja pirmā daļa bija diezgan iepriekšparedzama, tad īsto vērtību romānam piešķir salas cilvēku personības. Otrā pasaules kara laikā Gērnsijas sala bija okupēta un pilnībā izolēta no ārpasaules uz pieciem gariem gadiem, daudzus bērnus paspēja evakuēt uz Angliju, tomēr par viņiem nekas nebija zināms visu kara laiku. Salas iedzīvotājiem vajadzēja apgādāt vācu armiju un kara gūstekņus, bet pārtikas, drēbju, malkas un ziepju kļuva aizvien mazāk. Man patika, ka autores spēja parādīt šī grūtā laika neviennozīmību, kad nebija nemaz tik viegli novilkt robežu starp labo un ļauno, starp savējiem un svešiem.

Sākumā es biju iedomājusies, ka tā ir angļu rakstnieču grāmata, tādēļ nepārprotami mundrais stils mani mulsināja – eiropieši par karu tā neraksta; iespējams, kolektīvā atmiņa un ģimenes stāsti padara to neiespējamu. Viss nostājās savās vietās, kad uzzināju, ka autores ir amerikānietes, un tad kļuva saprotams, kādēļ romāna noskaņa man tik ļoti atgādina Poliannu un Annu no Zaļajiem jumtiem; latviski šo stilu varētu dēvēt par „zelta vērpšanu no salmiem”. Varbūt sākotnēji no tādas perspektīvas lasīt par karu ir neierasti, bet – no otras puses – kādēļ gan ne? Varbūt tā ir iespēja kādam, kurš konsekventi izvairās no smagās kara tēmas, tomēr nedaudz “iebarot” dzīves īstenību, jo cauri sentimentalitātes aizsegam ļoti skaidri iezīmējas stipri, izturīgi Gērnsijas cilvēki, kuru neapšaubāmā līdere ir Elizabete Makkenna. Nemaz nebūtu slikti, ja viss romāns būtu veltīts viņai, bet tādā rakstniece Džuljeta būtu otrā plāna tēls. Tieši Elizabete ir tā, kura izgudro Gērnsijas Literatūras biedrību – tas gan notiek spontāni un piespiedu kārtā vācu armijas šauteņu priekšā. Jo salas iedzīvotāji jau nemaz nav tādi grāmatu mīļotāji, bet viņi par tādiem ir spiesti kļūt:

Tikai cieši piedomādams par komandantu un cietumu, spēju piespiest sevi atvērt grāmatu un sākt lasīt.

Salas iedzīvotāju tikšanās lasītāju klubā viņus satuvina un saliedē – katru otro nedēļu kāds stāsta par izlasīto, tiek pasniegts neliels, trūcīgs cienasts. Mani tiešām aizkustināja atsauksmes par izlasītajām grāmatām un liecības, ka tās ir palīdzējušas izturēt garos kara gadus. Tikai dīvaini, ka lasītāju klubā tika izsvilpta kāda kundze, kura bija iedomājusies uzrakstīt savas atmiņas par miera laika ēdienu gatavošanu, t.i. kā cept piena sivēnu, gatavot pieckārtu torti u.tml.; atceros, ka reiz lasīju grāmatu padomju meitenēm, kurā bija reāls stāsts par bērnu namu kara laikā, kuru audzēkņu mīļākā grāmata bija pavārgrāmata, bet mīļākā recepte – vārīti kartupeļi.

Šaferes un Barouzas romāns ir ļoti labdabīgs un sirsnīgs, īpaši iesakāms saturīgai izklaidei drēgnā un nemīlīgā laikā. Brīdinu, ka sākumā grāmatā nepieciešams ielasīties, lai pierastu pie romāna vēstuļu formā un varoņu vārdiem, bet pēc tam laiks aizrit nemanot.

Иван Бунин “Тёмные аллеи” (2002)

2 komentāri

Иван Бунин. Тёмные аллеи: сборник рассказов. – Азбука, 2002. (Pirmpublicējums 1943. gadā)

Krievu klasiķi Ivanu Buņinu es gribēju lasīt jau sen. Sākumā bija doma to darīt pavasarī, romantikai veltītajā lasīšanā, tomēr šobrīd nenožēloju, ka Buņina laiks pienāca tieši lapkritī – stāstos ir tik daudz rudenīgas nostaļģijas un smeldzes, ka gribētos to nodēvēt par īstenu rudens grāmatu.

Vairākas dienas domāju, ko rakstīt, jo – kā īsti aprakstīt smaržu, kā pateikt kaut ko sakarīgu par gaistošu miglu un vieglu vēja pūsmu. Buņins ir vissievišķīgākais no līdz šim iepazītajiem rakstniekiem, jo viņa stāsti, kuru struktūras elegantā precizitāte ir nepārprotami vīrišķīga, ir piepildīti ar izjustām attiecību niansēm, smalku dabas uztveri un sajūtām, kuras ir grūti noformulēt – nostaļģija, gaišas skumjas, fatālisms, aizejošs skaistums, netverama sajūtu virma. Buņina sievietes visas ir skaistas, skatītas ar iekārojoša vīrieša acīm, tādēļ daiļa var būt gan vienkārša kalponīte, gan kupla bārdāma, gan muižnieka meita. Skaista ir kaislība, kura uzsit augstu vilnu, lai mīlniekus vēlāk  norautu iztukšojošā, tumšā dzelmē, bet atmiņas par to paliek saldas un rūgtas…

— Все проходит, мой друг, — забормотал он. — Любовь, молодость — все, все. История пошлая, обыкновенная. С годами все проходит. Как это сказано в книге Иова? «Как о воде протекшей будешь вспоминать».
— Что кому бог дает, Николай Алексеевич. Молодость у всякого проходит, а любовь — другое дело. (Тёмные аллеи)

Būdams jau gana pazīstams rakstnieks, Ivans Buņins (1870-1953) pēc revolūcijas emigrēja no Krievijas uz Franciju, turpināja rakstīt un 1933. gadā pirmais no krievu rakstniekiem saņēma Nobela prēmiju. Stāstu krājums “Tumšās alejas” ir sarakstīts vēlāk, laikā no 1938. līdz 1945. gadam (daži stāsti krājumam pievienoti vēl pēc pirmizdevuma iznākšanas), un pats rakstnieks uzskatījis to par savu labāko veikumu. Buņinam rakstīšanas laikā jau bija pie septiņdesmit, viņš atradās emigrācijā, Otrā pasaules kara viducī, bet lielākajā daļā stāstu viņš atgriežas savā jaunībā, vecajā Krievijā un to nav iespējams izdarīt bez zināmas nostaļģijas devas. Pirmsrevolūcijas laika paradumi, karsta jaunība, neprātīgi, kaislīgi gājieni, pārdrošas cerības, jā, arī tam laikam ļoti atklāta juteklība – Buņina varoņi atšķiras no ierastās, stīvās klasikas. Krājuma gala variantā ir 40 stāsti, pārsvarā gana īsi, dažs tikai lappuses garumā. Tomēr teksts ir tik piesātināts, ka man vienai lasīšanas reizei pietika ar trim četriem stāstiem, lai pēc tam varētu ilgāku laika sprīdi prātot: kāpēc viņš tā? un viņa? varbūt varēja citādi? Manas sajūtas varētu raksturot lejup redzamā glezna – lepna, it kā uz brīdi sastingusi māja, kura ietverta krāšņā, bet ar katru mirkli zūdošākā lapu klājumā; nav iespējams pateikt, vai tajā kāds dzīvo, varbūt pamesta pēc vasaras brīvlaika, bet varbūt tās dziļumos kāds tīksminās mīkstos pēļos…

Stanisław Wilk. Старопольский особняк (2009)

“Tumšās alejas” ar nosaukumu “Krēslainās gatves” 1958. gadā ir izdotas arī latviski, bet tas jau bija sen un, visticamāk, grāmata jau vairs nav plaši pieejama. Buņinu varētu būt grūti tulkot, jo viņa valoda ir blīva un senatnīga, iespējams, emigrācijā saglabājusi pirmrevolūcijas laika nedaudz arhaisko skaistumu. Šī gada rudenī Jaunais Rīgas teātris iestudēja izrādi pēc Buņina stāstu motīviem, un aktieris Vilis Daudziņš saka: “Mēs paši tulkojam Buņina stāstus un viņi ir ļoti vizionāri stāsti; nu viņi ir tādi stāsti… tad, kad tu to lasi, tu ne tikai to redzi, tu arī kaut kā jūti, tu ļoti viegli iedzīvojies situācijā un pilnīgi ar garšu, ar ādu sajūti to situāciju, to aukstumu vai vēsumu vai mitrumu vai neērtību vai kaunu, šausmas, visu, kas ir aprakstīts kaut kā ļoti, ļoti izjūti, patiešām. Tā ir ģeniāla literatūra, un mēs ar savu nīkulīgo tulkošanu mēģinām kaut kā to nesabojāt. ”

Так и пережила я его смерть, опрометчиво сказав когда-то,
что я не переживу ее. Но, вспоминая все то, что я пережила с
тех пор, всегда спрашиваю себя: да, а что же все-таки было в
моей жизни? И отвечаю себе: только тот холодный осенний вечер. Ужели он был когда-то? Все-таки был. И это все, что было в моей жизни, — остальное ненужный сон.  (Холодная осень)

Katrs stāsts ir kā maza dzīve, kura līst pāri lasītājam kā rūgtas un nepārvaramas skumjas… tomēr tajās ir kaut kas hipnotizējošs un apbrīnojams.

Katrīna Pankola “Krokodilu dzeltenās acis” (2012)

6 komentāri

Katrīna Pankola. Krokodilu dzeltenās acis / no franču val. tulk Dina Kārkliņa.  – Rīga: Kontinents, 2012. – (Jaunā franču līnija). (Katherine Pancol. Les Yeux jaunes des crocodiles (2012))

Šoreiz es rakstīšu īsi – tipiska izdevniecības “Kontinents” grāmata, kas nozīmē, ka ir noteikta auditorija, kam tā patiks, bet es diemžēl tajā neietilpstu. Mani ļoti maldināja jaunais dizains, kas patīkami atšķiras no iepriekšējām klišejiskām fotomeitenēm, kā arī sērijas pieteikums – “jaunā franču līnija”. (Interesanti, ka krieviem arī ir sērija ar tieši tādu pašu nosaukumu un arī noformējumu, tā būtu kāda autortiesību pakete?)

Pankola ir no tām rakstniecēm, kurām ļoti patīk rakstīt, bet galīgi nepatīk svītrot. Tas nozīmē, ka teksta ir daudz un pilnīgi mierīgi varētu izmest pāris personāžus, kuru pārāk izvērstās dzīves līnijas ir lieks balasts. Bez tam Pankolai nav labi ar atmiņu vai arī viņa cer, ka tāda liksta piemīt lasītājiem, jo vispirms viņa izveido personāžu, diezgan konkrētu tēlu, bet notikumu gaitā izrādās, ka raksturam vajadzīgas korekcijas – tad nu viņa arī koriģē, nemaz nesatraucoties par redzamām pretrunām.

Galvenā varone Žozefīne ir sieviete-cietēja alias ‘paklājiņš’, kura ir izvēlējusies būt upuris, jo māte ir ļauna, māsa ir iedomīga vīzdegune, vīrs ir nepateicīgs gnīda, meita izlaista kaza. Ja kāds cilvēks šai romānā ir labs, tad viņš noteikti CIEŠ no kāda cita iedomātas vai reālas varas. Žozefīne ir viduslaiku vēstures speciāliste, bet ģimenē valda uzskats, ka tā ir tāda muļķa laišana, neko daudz jau nemaksā. Un viņa, protams, šim viedoklim nepretojas, vēl vairāk – manā uztverē viņa arī pati rīkojas un  domā kā viduslaiku būtne. Viduslaikos sievietes par cilvēkiem neuzskatīja, tās bija priekšmets, ar kuru palīdzību nostiprināja dinastijas, apvienoja īpašumus, ieguva dzemdējamo mašīnu un mājsaimniecības ierīci. Sieviete bija pasīva, jo likums to praktiski neaizstāvēja, un tādai tai vajadzēja arī būt mīlas attiecībās. Žozefīne diezgan burtiski seko savam viduslaiku standartam un, lai arī Pankola cenšas atbilstoši sentimentāla romāna standartam uzaudzēt savai varonei muskuļus, es līdz pat romāna beigām nenoticu viņas izaugsmei, izšķirošos soļus sper citi cilvēki, viņa tikai reaģē.

Es tiešām domāju, ka varbūt esmu pārāk barga pret nabaga Žozefīni, bet, kā lai izturas pret varoni, kura, uzzinot, ka viņas aizgājušais vīrs ir slepus paņēmis milzu aizdevumu uz abu vārda un nu viņai tas būs jāatmaksā, iziet uz balkona, lai zvaigznēm lūgtu… nē, ne jau spēku, lai tiktu ar to galā vai vismaz piezvanīt vīram un sakliegt, bet gan: “Dodiet man vīrieti, kurš mīlētu mani, un kuru varētu mīlēt arī es. Ja viņš skums, es viņu sasmīdināšu, ja viņš apjuks, es viņu uzmundrināšu, ja viņam būs jādodas kaujā, es cīnīšos viņam līdzās.” Sieviete, tu pati esi tā, kuru vajag smīdināt, uzmundrināt un mudināt cīņai!

Vienīgais, kas man ļāva izlasīt romānu līdz beigām ir niecīgie viduslaiku vēstures iestarpinājumi, kas man atjaunoja interesi par attiecīgo periodu. Bet franču literatūras gan man kādam laikam pietiks.

Pludmales lasāmviela (tikai kurš gan gribēs staipīt līdz tik smagu grāmatu?) un vakara pasaciņa lielām meitenēm. Es gan tiešām ceru, ka Žozefīnē radniecīgu dvēseli neviena neatradīs.

Justeins Gorders “Apelsīnu meitene” (2005)

12 komentāri

Justeins Gorders. Apelsīnu meitene / no norvēģu val. tulk. Agnese Mortukāne. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2005. – 168 lpp. – (Lasītprieks). (Jostein Gaarder. Appelsinpiken. (2003))

Iespējams, ka es no šīs grāmatas gaidīju pārāk daudz, jo biju salasījusies pozitīvas atsauksmes gan no Rietumu, gan Austrumu puses lasītājiem. Bet varbūt man vienkārši bija liels apreibums no ziedošiem krūmiem un ļoti nāca miegs, tādēļ nespēju sagaidīt solīto dzīvi apliecinošo brīnumu.

Georgs ir piecpadsmitgadīgs pusaudzis, kura tēvs ir miris pirms vienpadsmit gadiem. Viņam ir laba mamma, patēvs un maza māsiņa un īstenībā savu tēvu viņš nemaz daudz neatceras. Kādu dienu satraukti atbrauc viņa tēva vecāki, jo viņi beidzot ir atraduši noslēpto Georga tēva vēstījumu, kuru viņš rakstīja savam dēlam pirms nāves. Pieaugušie nervozē, kad nodod pusaudzim vēstuli – kā viņš reaģēs? Un kas gan rakstīts vēstulē? Grāmatas saturs būtībā ir tēva vēstule pamīšus ar Georga izjūtām.

Tēvs stāsta par to, kā viņš satika Apelsīnu meiteni un to pazaudēja un atkal atrada un atkal pazaudēja un atkal atrada… nu cik var meklēt vienu sievieti, tak piesien pie rokas, ja nemitīgi zaudē. Acīmredzot, daļai lasītāju šis meklēšanas process ir paticis, bet man bija garlaicīgi. Bez tam, es pārāk ātri uzminēju, kas ir Apelsīnu meitene.

Emmanuel Garant (1953)

Man nelikās, ka meitene mani būtu pamanījusi, bet pēkšņi viņa pacēla skatienu no grāmatas, ko lasīja, un ieskatījās man tieši acīs. Tā viņa mani pieķēra, jo līdz ar to saprata, ka esmu kādu brīdi sēdējis un vērojis viņu. Viņa silti pasmaidīja, un šis smaids, Georg, tas būtu varējis izkausēt visu pasauli, jo, ja pasaule būtu to redzējusi, tai pietiktu spēka apturēt visus karus un visu naidīgumu uz visas planētas, visādā ziņā iestātos ilgs uguns pārtraukums.

Vispirms tēvs stāsta par meiteni, tad pievēršas nāves tēmai, kura, protams, viņam ir bezgala aktuāla – viņš zina, ka drīz jāmirst. Ja pieņem, ka grāmata adresēta pusaudžiem, tad varbūt īstā brīdī tiek uzdots jautājums: vai ir vērts dzīvot uz šīs planētas? vai ir vērts dzīvot, ja zini, ka tavs mirklis šeit būs īss?

Mans vispārējais iespaids par grāmatu ir pozitīvs, jo tai ir oriģināla, nestandarta noskaņa. Tomēr, lai arī es uzzināju šo to par Habla teleskopu, sentimenta un vienkāršotās filozofijas dīvainais apvienojums nebija īsti manā gaumē.  Asaru izspiest man neizdevās, bet varbūt romantiskiem pusaudžiem vairāk patiks.

Meklējot mīlestību: trīs filmas

Komentēt

“Šais laikos grūti atrast labu sirdi, to īsto, kura nepieviļ; šais laikos grūti atrast labu sirdi, jel esi maigs ar manējo…” – tā reiz tālajos 80-tajos dziedāja Feargal Sharkey. Mums visiem dzīvē vajadzīga mīlestība, kuru pavadītu maigums un cieņa. Dažiem laimējas to atrast ātri, daži to meklē mūža garumā, vēl citi meklē savādāk – jo viņi paši ir savādnieki: meitene, kura graiza savu miesu, puisis, kuram nepatīk pieskārieni, un meitene – noslēgta vientuļniece. Viņi ir savādnieki sabiedrības acīs, bet tādēļ nav mazāk pelnījuši īstas jūtas.

Secretary (2002)

Lī (Megija Gilenhāla) ir jauna sieviete, kura atgriežas dzimtajā pilsētiņā pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Viņa mēdz graizīt pati sevi, ir nedroša un kautrīga, bet izmācās par sekretāri un atrod darbu jurista kantorī. Viņas boss (Džeimss Speiders) sevī apspiež sadistiskas noslieces, bet jaunajā darbiniecē atklāj atsaucīgu mazohisti, kas kopā izveido jaukas sadomazohistiskas attiecības. Varbūt liekas neticami, bet tā ir romantiska komēdija ar neiedomājamu pamattēmu šādam žanram. Protams, te netiek rādītas pletnes (vai kas nu tiek parasti lietots) vai agresīva vardarbība, notiekošais ir drīzāk amizants un smieklīgs, abām pusēm pieņemams. Režisors Stīvens Šeinbergs ir izveidojis ļoti ticamu un brīžiem aizkustinošu stāstu par diviem dīvaiņiem, kuri beidzot var nebaidīties no īstajām vēlmēm un dzīvot neslēpjoties no sevis. Galveno lomu tēlotāji ir radījuši sarežģītas un piesātinātas attiecības, lēnām atklājoties viens otram un skatītājiem. Vai nav jauki atrast radniecīgu, mīlošu dvēseli?

Ja ņem vērā, cik riskanti ir attēlot sadomazohismu romantiskā komēdijā, tad šeit ir apbrīnojami sabalansēts smieklīgais ar seksīgo, nedaudz piešaujot klāt pikantu asumiņu. Oriģināli, pārgalvīgi un jautri.

.

Lars and the Real Girl (2007)

via pop-couture.com

Laikam jau pašlaik Raiens Goslings ir nonācis seksīgo kulta aktieru statusā, lai gan būtībā jau nekas tāds viņā nav… izņemot to, ka viņš ir izcils aktieris, kurš spēj nospēlēt to, kas citam nebūtu pa spēkam. Viņa varonis Larss dzīvo mazpilsētā, savu dzimto māju garāžā, kas pielāgota dzīvošanai. Nepadomājiet, viņa brālis ar sievu aicina viņu dzīvot mājā, bet Larss atsakās, viņam vispār nepatīk tuvas attiecības un uzbāzīga attieksme. Tomēr kaut kas jau viņā alkst pēc tuvības, jo kādu dienu viņš Internetā pasūta The Real Girl – lelli, kurai viss ir kā „īstai” sievietei, un nolemj to uzskatīt par savu sievieti. Brālis ar sievu ir šokēti, mazpilsētas sabiedrība arī, bet ar viedās ģimenes ārstes palīdzību viņi nolemj Larsam palīdzēt. Faktiski jau visutopiskākais šajā stāstā ir sabiedrības attieksme, bet tā ir Amerikas mazpilsēta, kurā tiek nolemts, ka tas nav dīvaināk kā šūt kleitiņas kaķiem, ziedot naudu NLO pētīšanai vai sirgt ar kleptomāniju. Un, kā teic mācītājs: „Well, the question is, as always…What would Jesus do?” Rezultātā Larss ar lelli Bianku iet uz baznīcu, iepirkties, ciemos un arī apmeklē ārstu, kura ir tik gudra, ka ļauj Larsam lēnām izstāstīt, kas notiek viņa galvā.

Satriecoša, atklāsmēm pilna filma par pieaugušu bērnu, kurš nav saņēmis bērnībā glāstus, nepazīst vecāku mīļumu un tomēr savdabīgā veidā ir nolēmis iemācīties, kā to sniegt un saņemt kā pieaugušam cilvēkam. Varbūt lelle nav īsta, bet emocijas, ko tā izraisa, ir patiesas un ļoti saviļņojošas. Bianka pilnībā pārvērš Larsa dzīvi un palīdz viņam sākt dzīvot pa īstam. Varbūt uz papīra satura izklāsts liekas vājprātīgs, bet tā ir viena no labākām filmām, ko es jebkad esmu redzējusi.

.

The Secret Life of Words (2005)

Jauna sieviete (Sarah Polley) fabrikā dara monotonu darbu, katru dienu pusdienās un vakariņās ēd rīsus un vistu, saldajā – ābola pusīti, vakaros izšuj krustdūrienā, bet gatavo izšuvumu izmet. Viņa dzīvo pēc drošas shēmas, jo liekas, ka tā viņas pagātne to netraucē. Kādu dienu viņas priekšnieks paziņo, ka arodbiedrība iebilst pret to, ka Hanna ne reizi nav bijusi atvaļinājumā un viņa piespiedu kārtā dodas atpūsties – lai nejauši sameklētu sev medmāsas darbu naftas tornī jūrā. Viņas pacients (Tims Robinss) ir apdedzis nelaimes gadījumā un jāapkopj divas nedēļas, līdz viņu var transportēt. Pēc negadījuma naftas tornī strādā tikai septiņi cilvēki, katrs ar savu stāstu, bet visi vēlas, lai tiem liek mieru. Hannai te ir labi, neviens nelien dvēselē, savukārt kopjamais pacients, būdams uz laiku akls un garlaikots, gan interesējas par Hannu, viņš saka: „Tava balss atgādina par sviestu un kanēli, par dāņu cepumiem skārda kārbā.” Viņa bezpalīdzība, rētas, saudzīgā attieksme palīdz Hannai atklāties un pavēstīt savu stāstu. Džozefa nelaime viņus nolīdzina vismaz nedaudz, lai arī Hannas pagātnes pārdzīvojumi ir nesalīdzināmi.

Varoņus raksturo intensīvas iekšējas emocijas, viņi vēlas paslēpties sevī, bet nespēj maskēties, atrodot kādu, kurš ir gatavs klausīties maigi, saudzīgi un empātiski. Hannu un Džozefu dīvainā kārtā vieno ne tikai rētas, bet arī kauns – par to, ka viņi ir palikuši dzīvi. Dziļa un lēna filma, kura uz beigām kļūst nedaudz melodramatiska, lai arī es neredzu iespēju, kā izstāstīt traģēdiju, nekļūstot nedaudz sentimentālam. Abi aktieri nepārspēlē, un drāma nekļūst banāla, apbrīnojams stāsts un brīnišķīgs izpildījums.

Older Entries Newer Entries