Sākumlapa

Анне Б. Рагде “Раки-отшельники” (2012)

Komentēt

Анне Биркефельдт Рагде.  Раки-отшельники / пер. Вера Дьяконова. – Москва: Лайвбук/Гаятри, 2012. (Anne B. Ragde. Eremittkrepesene. 2007)

Anne_B._Ragde__RakiotshelnikiTieši pirms gada es rakstīju par Ragdes triloģijas pirmo grāmatu “Berlīnes papeles”, kura man ļoti patika, tādēļ, protams, vēlējos lasīt arī turpinājumu. Latviski otrā grāmata “Vientuļniekvēži” nav tulkoti, bet 2012. gadā tā iznākusi krievu valodā. Kopējais iepaids man nav tik stiprs kā par pirmo grāmatu, šeit ir mazāk drāmas un vairāk ikdienas dzīves, tomēr interesanti ir satikt jau iemīļotus varoņus un tādēļ autorei piedot dažu labu maldīšanos trijās priedēs.

Pirmās grāmatas izskaņā varoņi ir nobērējuši māti un savas aktuālākās problēmas atrisinājuši pie Ziemassvētku galda. Otrajā grāmatā dzīve ir jāturpina – visi atgriežas savās dzīves vietās, nokārto mantojuma dokumentus un vecākais dēls Tūrs kļūst par Neshovu mājas un fermas mantinieku. Tomēr kopīgais pārdzīvojums ģimeni ir satuvinājis, kaut kādā mērā visi izjūt atbildību par dzimtas mājām un pat zināmu vainas apziņu viens otra priekšā. Tuvinieki, kuri gadiem nebija uzturējuši sakarus, tagad ir piesardzīgi izbāzuši galvas laukā no savām sargājošām gliemežnīcām – gluži kā vientuļniekvēži, kad tie meklē jaunu dzīvesvietu.

Vecākajam brālim Tūram, kurš nu kļuvis par pilntiesīgu mājas un cūku fermas saimnieku, neiet labi  – pēc mātes nāves viņš jūtas kā izsviests no laivas, nekas vairs nesagādā mieru un prieku, pat ēdelīgie rukši. Viņa dvēseles stāvoklis man ilgi bija neizprotams, līdz man pieleca, ka Tūrs taču sēro – viņš kopā ar māti bija nodzīvojis visu mūžu un, iespējams, vienīgais no bērniem viņu mīlējis tik atdevīgi. Interesanti, ka apkārtējie iekš viena skandināvu miera par to, visticamāk, neiedomājās, un man pat palika iepaids, ka arī pati autore to neizvirza par galveno iemeslu Tūra ārējai neapmierinātībai. Bet ar sērām ir izskaidrojams daudz kas, arī fināls.

Ja no cūkkopja Tūra tiek gaidīts, lai viņš turpinātu iesākot, bet viņš tam spirinās pretī, tad pārējie varoņi tiek nolikti situācijās, kurās viņiem ir jāizdara izvēle – Tūra meitai Tūrunai tas ir kompromiss starp tēvu laukos un darbu Oslo, vidējam dēlam, apbedītājam Margido  – kristīga vientuļnieka dzīve vai karsti atraitnes skāvieni, jaunākajam dēlam, dizaineram Erlendam, kurš ir gejs, jādomā par iespējamo bērna ienākšanu viņa dzīvē. Jāatzīmē, ka šī grāmata galīgi nav domāta homofobiem, jo Erlendam ir veltīta diezgan liela grāmatas daļa un tā lielākoties ir tik pozitīva, ka jāsāk tie geji gandrīz apskaust. Visi pārējie varoņi ir diezgan melnbalti, bet Erlends gan ir sanācis varen balts un pūkains. Man galīgi nav nekas pret gejiem, tomēr pieņemu,ka viņu dzīve arī Kopenhāgenā nebūt nav tik saulaina, nerunājot nemaz par to, ka katram cilvēkam gluži dabiski ir kādas ēnas puses. OK, man jau arī tas Erlends patika, un viņa čubināšanās ar dzīvesbiedru Krummi ir dikti mīļa.

Es lasīju citu atsauksmes par grāmatu, un dīvainā kārtā tās ir ārkārtīgi dažādas, t.i. ne jau vērtējuma ziņā, bet cilvēki izsaka visdažādākos apgalvojumus par grāmatā izlasīto, stāsta piemērus no savas dzīves, meklē paralēles. Varbūt tas liecina par to, ka “Vientuļniekvēži”, pat nebūdama ideāla grāmata, cilvēkos ir iekustinājusi kādu stīgu – jo visiem ir ģimenes un radi, ar kuriem bieži ir saspringtas, neviennozīmīgas attiecības. Neshovu ģimenē, kurā katrs ir personība, tomēr jūtama vēlme palīdzēt, saprast, salabt mieru, bet līdztekus tam – bailes par to, vai sapratīs un pieņems. Varbūt labāk palikt tai pašā vecajā vēža čaulā un nemeklēt jaunu?… bet vecā jau ir saplīsusi.

Ceru, ka kādreiz varēšu izlasīt arī triloģijas noslēdzošo grāmatu, kura pagaidām ir tikai norvēģiski, jo “Vientuļniekvēži” beidzās ar vienu riktīgu spriedzes āķi. Negaidu gan neko satriecošu, bet nu ziņkāre, protams, moka.

Grāmatas noskaņa man šķita ļoti atbilstoša kādai norvēģu dziesmai, kuras galvenā domā varētu būt: ej cauri dienai un tver katru tās mirkli, jo, iespējams, šī diena var kļūt par tavu labāko dzīves dienu.

Ю Несбё “Спаситель” (2012)

5 komentāri

Ю Несбё. Спаситель / пер. с норв. Н.Федоровой. – Москва: Иностранка, Азбука-Аттикус, 2012. (Jo Nesbø. Frelseren. 2005)

Nesbe__SpasitelJa kādam patīk detektīvi un viņš ir sācis lasīt norvēģu rakstnieka Jū Nesbē sēriju par izmeklētāju Hariju Holi, tad viņš ir nolemts atgriezties pie šī autora atkal un atkal. Rudenī izlasīju sērijas piekto grāmatu “Sātana zvaigzne”, tad nu tagad kārta pienākusi sestajai – Frelseren jeb The Redeemer jeb Спаситель. Latviskota šī grāmata vēl nav (UPD – latviski izdota 2013. gada vasarā ar nosaukumu “Glābējs”), lai arī nupat, pārlecot šai pāri, tika izdota sērijas septītā grāmata “Sniegavīrs”.

Harijs Hole šajā grāmatā ir daudz sakarīgāks nekā iepriekšējā, jo dzeršana ir palikusi pagātnē. “Sātana zvaigznē” mani tracināja mūžīgie viņa dzēruma vai paģiru apraksti, kas grāmatas garumā lika apšaubīt Holes spēju loģiski domāt, un īstenībā arī sižets nešķita priekš detektīva pārāk izstrādāts. Bet Jū Nesbē acīmredzot pieder pie tiem autoriem, kuri spēj rakstīt ar katru grāmatu aizvien labāk, jo Спаситель mani aizrāva un pilnībā iegremdēja asiņaina un auksta Oslo decembra notikumos.

Detektīvā Спаситель Harijs Hole ir pamests viens – Rakele no viņa ir aizgājusi, vecais, labvēlīgais priekšnieks pārceļas darbā uz citurieni, lielākā daļa kolēģu joprojām ir noskaņoti nedraudzīgi. Kā par brīnumu, Hole ir atradis spēkus nedzert un pilnībā iegrimis darbā. Romāna sākumā viņš skaidro kāda narkomāna nāves apstākļus, kas lasītāju iepazīstina ar vispārējo situāciju Oslo – šķietamajā labklājības valstī gan narkomānu, gan nabagu ir negaidīti daudz. Visiem dzīves apdalītajiem gadu desmitiem ilgi ir palīdzējusi norvēģu Pestīšanas armija, un narkomāna nāve neizbēgami noved pie Pestīšanas armijas darbinieku iztaujāšanas. Notikumi pa īstam savērpjas 16. decembra vakarā, kad Pestīšanas armijas organizētā ielas koncertā tiek nošauts viens no tās darbiniekiem. Ātri tiek noskaidrots, ka šāvis ir profesionālis, bet atstāto pēdu un liecību nav pietiekami, lai notvertu noziedznieku uz karstām pēdām. Tikmēr sniegputenis noziedznieku iesprosto Oslo, un meklētājiem ir iespēja sākt pakaļdzīšanos.

Nesbē ir sekojis citu skandināvu detektīvu tradīcijai un šoreiz plaši apraksta gan vidi, gan darbojošās personas. Zinu, ka dažiem šķiet, ka tas ir lieki un jākoncentrējas tieši uz noziegumu, bet man tomēr patīk iepazīties ne tikai ar slepkavības veidiem un izmeklēšanas procesu, bet arī ar tiem notikumiem un cilvēkiem, kam beigās izrādās tikai pastarpināts sakars ar visu notiekošo. Man tas rada sajūtu, ka es tiešām piedalos detektīvā, palīdz iztēloties detaļas un sajust cilvēkus. Nesbē rāda notiekošo gan no izmeklētāja, gan no noziedznieka skatu punkta, un lasītājs kopā ar abiem staigā un skrien pa Oslo. Šāvējs ir horvāts ar nesenā kara pieredzi, bet nošautais ir armijas darbinieks, ietekmīga Pestīšanas armijas virsnieka brālis – ko gan var būt izdarījis tik cienījamas organizācijas loceklis? vai nošauts ir īstais?

Pamazām atklājot visas nejaukās lietas, kas slēpjas aiz izdarītā nozieguma – melus, krāpšanos, nodevību, kukuļdošanu, cietsirdību un brutāli apspiestas cilvēka pamatvajadzības – Harijs Hole secina, ka noziegumu izraisa noziegums un kādreiz Glābējam nevajag traucēt. Ja atskaita pāris dīvainus, jautājumus izraisošus noziedznieka ieradumus, man patika nozieguma atrisinājums, detektīva temps un pieaugošā spriedze – lieliska izklaide pāris dienām.

Tūve Jānsone “Tēlnieka meita” (2006)

1 komentārs

Tūve Jānsone. Tēlnieka meita / no zviedru val. tulk. Dace Deniņa. – Rīga: Atēna, 2006. (Tove Jansson. Bildhuggarens Dotter. 1968)

Jansone_Tēlnieka meitaMēs visi nākam no bērnības, un brīžiem pat šķiet savādi, cik lielu iespaidu uz cilvēka dzīvi spēj atstāt tik niecīgs laika sprīdis. Tūve Marika Jānsone piedzima 1914. gada augusta svētdienā un vispirms iemācījās zīmēt, tikai tad staigāt. Kā gan citādi, ja tēvs veidoja skulptūras, bet mamma zīmēja, un daudzas stundas Tūve pavadīja turpat blakus rotaļājoties. Viņas bērnības pasaule ir brīnumaina, bet tāda tā ir visiem bērniem, vienīgi daži pamanās to nekad neaizmirst.

Jānsones bērnības atmiņas nav lineārs un sakārtots stāstījums, bet tās ļoti precīzi parāda meitenes bagāto iztēli. Te nevar skaidri pateikt, kur beidzas realitāte un sākas fantāzija, viss ir teiksmains, negaidīts, briesmīgs vai pasakains. Ja atslēdz skapja durvis un brītiņu pagaida, tad māmiņas lielā, melnā tilla kleita atspiež durvis, itin kā būtu dzīva, un tās lēnām atveras. Un tad tādā kleitā var ielīst un tēlot melnu briesmoni. Ja bērns starp oglēm un preču vagoniem atrod sudraba akmeni, tad tas ir noteikti jādabū mājās, tas nekas, ka akmeni knapi var pavelt pāri ietvēm un ielām. Galvenais ir izveidot ap sevi un akmeni tik mazu telpu, lai nedzirdētu, ko kliedz pieaugušie. Vasaras Tūve pavada ar vecākiem vai mātesmāti uz salas, un tur nu bērnam ir varens piedzīvojumu lauks. Godīgi sakot, ja Tūves mamma zinātu viņas sadarīto, viņa Tūvi ieslēgtu pagrabā (bet var jau būt, ka Tūve par piedzīvojumu sekām noklusē). Airēšana vedās lēni, tomēr vedās. Mēs bijām dziļā ūdenī, bet tas nekas, jo bijām gandrīz iemācījušies peldēt.

Savā veidā Jānsones bērnības atmiņās var saskatīt savdabīgo trollīšu pasaules iezīmi – vienlaicīgu tieksmi gan pēc piedzīvojumiem, gan arī lielas bailes, kuras vajag mācīties pārvarēt. Un Jānsone ar trollīšu palīdzību ir pasaulei stāstījusi, kā viņa ir apmānījusi savas bērnības bailes un citus negatīvus pārdzīvojumus.

Kādu svētdienu es iemācīju viņam, kā izvairīties no čūskām, kas dzīvo viņu lielajā plīšu paklājā. Vajag tikai staigāt pa gaišajām joslām, pa visām gaišajām krāsām. Ja tu iekāp blakus – brūnajā, tad tu esi pagalam. Tur lejā mudž no no čuskām, to nevar aprakstīt, tas jāiedomājas. Katram jāiztēlojas pašam sava čūska, jo cita cilvēka čūska nekad nevar būt tik briesmīga.

***

Ir vietas, kur sērot vai ienīst, piemēram, starp durvīm, kur tiek samesti pasta sūtījumi. Priekštelpas durvīm ir mazas zaļas un sarkanas stikla rūtis, tās ir šauras un svinīgas, un priekštelpa ir pilna ar drēbēm, slēpēm, kastēm, bet tieši starp durvīm, kur tik tikko pietiek vietas, ir vēl mazāka vietiņa, kur stāvēt un ienīst. Ja ienīst lielā telpā, tad tūdaļ nomirst. Bet, ja vietas ir maz, naids virzās atpakaļ iekšā un ap miesu, nenonākot pie Dieva.

Iespējams, ka Tūvei bija ārkārtīgi laimējies, ka viņa piedzima mākslinieku ģimenē, kuri neapspieda, bet, tieši otrādi, veicināja viņas radošās izpausmes. Viņa pat ir teikusi, ka viņai nav vajadzējis kļūt par mākslinieci, jo viņa vienmēr tāda ir bijusi. Jau no desmit gadu vecuma viņa zīmēja ilustrācijas bērnu žurnālam, bet vēlāk mācījās Zviedrijas Mākslas akadēmijā un veidoja gleznotājas karjeru. Savu literāro darbību viņa uztvēra kā otršķirīgu, tomēr bērnišķīgi unikālais skatiens uz dzīvi, kas raksturīgs visām Jānsones grāmatām, ne tikai muminiem veltītajām, ir liels ieguvums lasītājiem.  Viņa parāda, ka ikviens var atļauties būt savdabīgs un varbūt pat dīvains, ja viņa dvēsele pēc tā prasa.

Vienīgais, kas man nepatīk Jānsones grāmatās, ir tas, ka tās nav biezas un bezgalīgas un pārāk ātri beidzas. Bet visādi citādi tās visas ir brīnišķīgas.

Karena Bliksena “Ziemas pasakas” (2011)

2 komentāri

Karena Bliksena. Ziemas pasakas / no dāņu val. tulk. Pēteris Jankavs. – Rīga: Atēna, 2011. – (Atēnas bibliotēka; XX). (Karen Blixen. Vinter-eventyr. 1942.)

Bliksena_Ziemas pasakasSākumā Bliksenas stāsti līdzinās uz loga rūts izplaukušai leduspuķei, kuras skaistums šķiet mirkļa nejaušības radīts un ātri aizejošs. Tomēr lasīšanas procesā saproti, ka te nav nekā nejauša un mirklīga – stāsti ir kristālā uzplaukuši ziedi, kuriem lemts ilgs mūžs, un tikai no pacietīgā vērotāja ir atkarīgs, vai paceļot tos atkal un atkal pret gaismu, izdosies ieraudzīt jaunu, vēl neredzētu niansi. “Ziemas pasakas” pirmoreiz tika publicētas 1942. gadā, Dānijas okupācijas laikā. Tās lielākoties stāsta par 19. gadsimta cilvēkiem, bet idejiski sasaucas ar tā brīža drūmo laikmetu un meklē atbildes uz mūžīgiem jautājumiem par cilvēka dzīves nolemtību un likteni.

Bliksena savā pasaulē ievilina palēnām: pirmais stāsts ir arī vienīgais, kuru varētu nosaukt par pasaku – jungas brīnumainā atkalsatikšanās ar izglābtu putnu, bet nu jau cilvēku pasaulē. Vēlākie stāsti vairāk vai mazāk saistās ar reāliem notikumiem, tomēr tas nemazina to atstāto teiksmaino iespaidu. Kādā krievu blogā lasīju par grāmatu iedalījumu – книжки un книги. “Kнижки” ir tās, kas rakstītas ar redzamu didaktisku mērķi palīdzēt izzināt vai audzināt, savukārt “книги” ir īstas grāmatas, kuras ir bijušas visu laiku, autors tās vienkārši no kaut kurienes “paņēmis” – tik dzīvi ir notikumi un varoņi, ka nav iedomājams, ka viņu īstenībā nemaz nav. Lūk, Bliksenas grāmata izsauc tieši tādu sajūtu – it kā lasītājs kādā gleznā būtu izķimerējis caurumiņš un grūti iestūķējies ainavā… nu un tad viņš tur vienkārši ir un viss notiek: kuģa junga kāpj mastā, lai izglābtu putnu, divi bezbailīgi pusaudži vizinās uz ledusgabala, jauna sieviete apbrīno sevi spogulī, pusmūža vecuma pāris dodas pastaigā pa rasas pielijušu taku, jauns rakstnieks klejo pa Antverpenes ielām… No malas raugoties – nekas īpašs, bet varoņu dvēselēs notiek vētras, plūdi un zemestrīces. Cauri stāstiem var redzēt, kā cilvēks ar savām domām un vērtību maiņu ietekmē savu dzīvi, un būtībā ārējie notikumi ir tikai mūsu domu atspulgi. Es mainos un mainu pasauli sev apkārt, bet kādā mistiskā veidā tas notiek saskaņā ar kādu iepriekšnoteiktu plānu. Viss ir saistīts un likumsakarīgs – ja kungam nav verga, tad viņš nemaz nav kungs, kas nozīmē, ka īstais kungs šajā pārī ir vergs.

Tāpat kā melodija ir vienota ar balsi, kas to dzied, kā ceļš ir vienots ar ceļa mērķi, kā divi mīlētāji savienojas apskāvienos, tā cilvēks ir vienots ar savu likteni – un tas viņam jāmīl kā sevi pašu.

Ja Bliksenas stāstu krājumu salīdzina ar mūsu Kārļa Skalbes “Ziemas pasakām”, tad Skalbe raksta tikpat krāšņā valodā, bet dzeļ skaudrāk un sāpīgāk. Bliksenas skaudrums slēpjas aiz skandināviska miera, izmisums tiek pieņemts ar sava veida nolemtību. Lai arī grāmatas beigās ir dotas  šādas tādas atsauces, tomēr tās ne tuvu nenosedz visas bībeliskās un citos klasiskos tekstos un vēsturē balstītās alegorijas. Godīgi atzīšos, ka ir vietas, kuras es nesapratu arī vairākkārtīgi pārlasot, un, iespējams, tādēļ, ka es nezinu kontekstu. Tieši tādēļ es priecājos, ka Bliksenas stāstus es nopirku, nevis paņēmu bibliotēkā, jo tos būs vērts pārlasīt – tik piesātināts un pārdzīvojuma pilns vēstījums ir prasīgs pret lasītāju un paģēr laiku un vērību. Varētu pat raksturot Bliksenas stāstus kā egoistiskus – tiem nepatīk troksnis un kņada, tie pieprasa lēnu lasīšanu un apstāšanos pēc katra izlasītā stāsta. Tie nav nekāda limonāde, ko klunkšķināt vienā mierā, te ir piesātināts sarkanvīns, vislabāk dzerams iekurta kamīna priekšā, izlaižoties uz dāņu lāčādas paklāja.

Lai arī stāstu krājumā man vēl palika miglā tītas, neskaidras vietas, es grāmatu vērtēju augstu – kaut vai tādēļ vien, ka tai manas domas izdevās izkustināt no ierastas komforta zonas un izvest kādos dziļākos ūdeņos. Iesaku izlasīt vismaz “Eloīze”, “Pēters un Roza” un “Skumju druva”.

Viņam šķita, ka šajā brīdī redz dzīves ceļus kā sarežģītu, rakstainu audumu, kā labirintu. Ne viņam, ne kādam citam mirstīgajam nebija lemts to atšķetināt vai atdalīt pavedienus citu no cita. Auduma rakstā bija savienota dzīvība un nāve, laime un nelaime, pagātne un nākotne. Un tomēr izredzētie spēja izskaidrot šā auduma rakstus – tāpat kā skolēns var izlasīt burtu zīmes, kas mežonim šķiet juceklīgas un bezjēdzīgas. Un no pretrunīgām zīmēm rodas kārtība, harmonija, daiļskanīgs akords.

 

Jusi Adlers-Olsens “Sieviete būrī” (2011)

1 komentārs

Jusi Adlers-Olsens. Sieviete būrī / no dāņu val. tulk. Dace Deniņa. – Rīga, Zvaigzne, 2011. – (Nodaļa Q; 1)  (Jussi Adler-Olsen. Kvinden i buret. 2007)

Adlers-Olsens_Sieviete būrīTelpa. Tumsa. Sieviete rāpo pa telpu, pūloties aptvert, kur viņa atrodas. Satausta gludas sienas, loga rūtis, dzelzs durvis un līdz asinīm nodrāž pirkstus, plēšot vaļā visas atrastās spraugas. Viņa nespēj iedomāties, kādēļ atrodas šajā melnajā caurumā, un pamazām viņu sāk pārņem bezspēcība un izmisums. Laiks rit, un katras dienas galvenais uzdevums ir nesajukt prātā.

Dāņu rakstnieks Jusi Adlers-Olsens romānus sāka rakstīt, kad viņam jau bija pēc četrdesmit: pirmie trīs romāni ir ierindojami politisko trilleru žanrā, bet ceturtais un tam sekojošie, nu jau četri, papildina krāšņo skandināvu detektīvromānu klāstu. “Sieviete būrī” ir pirmais romāns sērijā par Karlu Merku, dāņu kriminālizmeklētāju, un jaunizveidoto īpašas nozīmes lietu nodaļu Q. Karls Merks ir viens normāls krimiķa galvenais vecis, t.i. īgns, ar drausmīgu raksturu, izjukušu laulību, posttraumatisko stresu un visādām citādām blusām un utīm pilnu kažoku. Bet viņš vismaz drūmi nedzer un nav gluži hronisks vientuļnieks (lai gan sievietes zvejo neveikli). (Vispār viņš varētu būt paša Adlera-Olsena dubultnieks – rakstnieka izskats atbilst detektīva aprakstam.) Karls Merks ir tik neciešams, ka Slepkavību nodaļas vadītājs ir laimīgs viņam piešķirt jaunizveidotās nodaļas priekšnieka vietu, kuras uzdevums būs caurskatīt vecas lietas, un telpu tai ierādīt pagrabā – tālāk no acīm. Karlam pēc savu labāko kolēģu sašaušanas un nogalināšanas viss ir līdz kaklam un viņš gatavojas savas dienas vadīt dīkā garlaicībā, līdz viņa rokās nonāk piecus gadus veca lieta par deputātes Merētes Lingordas pazušanu – un tas viņā atmodina vecos dzinējsuņa instinktus. Merka drūmais raksturs tiek pretstatīts viņa pārinieka Asada saulainajai austrumnieka būtībai, kas veido interesantu kontrastu Dānijas tradicionālajā vidē.

Stāsts ir labs, un detektīvs man patika. Autors ir izvēlējies stāstījumu sadalīt divās daļās – vienā tiek sekots Merētes dzīvei ieslodzījumā, sākot no 2002. gada, bet otrā – izmeklēšanai, kas notiek jau 2007. gadā. Tas ir labs paņēmiens, lai uzturētu intrigu un ļautu minēt, kurā brīdī abi šie stāsti satiksies. Pirms pieciem gadiem policija pazudušo deputāti tā arī neatrada, bet lasītājs jūtas nedaudz gudrāks un zina, ka Merēti tur ieslodzījumā. Tikai kurš gan ir šis ļaundaris?

Nedaudz nervozēt sākumā lika tulkojums, jo tur gadījās tādas jautras pērles kā “sievišķie atribūti”, “spalvaina roka, kas dzīvē šo to pieredzējusi” (ko gan darīja ķermenis šajā laikā?), “Helles pazīšanās zīme ir  stūraina seja ar ziliem riņķiem zem acīm” un vēl visādas neveiklības un dīvainas teikuma konstrukcijas, kas norādīja, ka redaktors nav īsti sapratis savu uzdevumu. Bet grāmatas otrā pusē situācija uzlabojās, un es arī pieradu pie pastrupajiem teikumiem. Var jau būt, ka tā ir daļa no paša autora stila, un arī viņš pats grāmatas otrā pusē “ierakstījās” un parādījās pat jauks, ironisks humoriņš. Tomēr palieku pie domas, ka rūpīgāks redaktora darbs nebūtu kaitējis.

Adlers-Olsens lasītājam piedāva tradicionālu detektīvu, kurā ieplānotā slepkavība gan ir nestandarta un zināmā mērā pat izsmalcināta. Slepkavu izskaitļot izdodas salīdzinoši ātri, bet jāatzīmē, ka autors nav licis par pašmērķi vienkāršu slepkavas atrašanu, viņam būtiski bijis parādīt slepkavas ceļu līdz noziegumas, kādi ir iemesli notikušajai tragēdijai. Samudžinātajā lietā ir vairāki ticami pavedieni, bet īsto palīdz uztaustīt cilvēks, kuru visi sen jau ir norakstījuši, kamēr ārēji normālais izrādās morāls kroplis.

Domāju, ka lasīšu arī turpmākos vicekomisāra Merka piedzīvojumus.

Ю Несбё “Пентаграмма” (2011)

3 komentāri

Ю Несбё. Пентаграмма / переводчик А. Штрыков. – Москва: Иностранка, 2011. (Jo Nesbø. Marekors (2003.))

Nesbē ir tāds jauks norvēģu autors, kurš raksta detektīvus par Hariju Holi. Nu jau uzrakstījis deviņus, “Pentagramma” (jeb “Sātana zvaigzne”) ir piektais pēc kārtas. Latviski ir iznākuši: trešais – “Sarkankrūtītis” (2007), ceturtais – “Atriebes dieviete” (2011) un nupat arī piektais – “Sātana zvaigzne” (2012). Nav man šoreiz nekāda naida pret latviešu izdevumu, es vienkārši jau pirms kāda laika biju iepirkusi kaudzīti Nesbē mīkstā, pocketbook formātā.

Harijs Hole ir spilgts eksemplārs gana plašajā melanholisko detektīvu – alkoholiķu saimē.  Pēc pāris skaļām lietām viņš ir pazīstams Oslo policists, slepkavību nodaļas detektīvs, bet šīs grāmatas sākumā jau praktiski izsējis savu iepriekš uzkrāto handikapu un atrodas bezalgas atvaļinājumā ar atlūgumu šefam uz galda – dzer, sivēns, dzer. Nodzer pārdzīvojumus par kolēģes nāvi, mīļoto Rakeli ir pametis, bet ar šefu sanīdies, jo nevar pierādīt savas aizdomas par kolēģa korumpētību. Tikai atvaļinājumu laiks karstajā Oslo policijas šefu piespiež zvanīt Holem un izsaukt uz nozieguma vietu – mīklainos apstākļos ir atrasta nogalināta sieviete, pie kuras atrod dimantu piecstaru zvaigznes formā. Pēc tam ir vēl viena slepkavība un vēl viena, līdz kļūst skaidrs, ka tām ir noteikta shēma.

Detektīvs būtu diezgan plakans, ja te tiktu risināta tikai maniaka lieta. Par laimi, Holem ir nenokārtoti rēķini ar kolēģi Tomu Voleru, kas izmanīgi tiek iesaistīti pamatsižetā, savijoties kopā aizvien ciešāk un romāna otrā pusē pārvēršoties divkaujā. Par veiksmīgu fonu romāna notikumiem ir izvēlēts tveicīgais Oslo, autors mums pastāsta dažu labu senu notikumu, kas saistīts ar vecām mājām un to celšanas tradīcijām (lai iegūtu labu apmetumu, pie kaļķiem un ūdens jāpiejauc arī zirga astri un cūkas asinis). Ne mazums laika romānā tiek veltīts Harija Holes dvēseles stāvoklim, un lasītājs neviļus tiek emocionāli iesaistīts  šī lielā, plikgalvainā un sarkanģīmjainā policista pārdzīvojumos.

Spriedze romānā tiek audzēta profesionāli, palielinoties līķu skaitam, pieaug arī intriga. Nesbē nav izticis bez detektīvžanra klišejām, tomēr tās ir apspēlētas gana radoši, lai būtu interesantas – vismaz līķus viņš prot noslēpt ļoti negaidītās vietās.

Labs skandināvu detektīvs, kuru var lasīt arī bez iepriekšējām priekšzināšanām par Holes piedzīvojumiem.

Камилла Лэкберг “Ледяная принцесса” (2010)

4 komentāri

Камилла Лэкберг. Ледяная принцесса / переводчик А. Степанов. – Эксмо; Домино, 2010. – (Misterium).

Nemaz nezinu, vai būšu spējīga šo grāmatu kaut cik objektīvi novērtēt – jo man negaidot uzbruka tāds detektīvu bads, ka tas bija steidzami jāremdē. Lekberga mani gaidīja jau no pavasara, bet satikāmies jūnijā, lai turpmākās diennakts gaitā vairs nešķirtos.

Uzreiz atrunāšu, ka Lekbergas “Ledus princese” ir izdota arī latviski (2011. gadā), tomēr šis tulkojums ir veikts no angļu valodas, un es netaisos lasīt kaut kādu tulkojuma tulkojumu. Zviedru valoda nav nekāds tumbu-jumbu cilts dialekts, lai nebūtu iespējams Latvijā atrast normālu tulku, un varat uzskatīt šo par maigu protestu akciju no manas puses.

Lai arī “Ledus princese” aizsāk romānu sēriju par izmeklētāju Patriku Hedstrēmu, tomēr tā galvenā varone ir rakstniece Ērika Falka. Pēc savu vecāku negaidītas un traģiskas nāves viņa uz laiku ir atgriezusies savā dzimtajā piejūras pilsētiņā Fjellbakā. Te viņa kārto vecāku māju un skumst, ka to, visticamāk, nāksies pārdot, jo viņas rakstnieces karjera Stokholmā nav tik ienesīga, lai varētu izpirkt māsas mantojuma daļu, uz kuru uzstāj māsasvīrs. Pilsēta viņā raisa daudzas nostaļģiskas atmiņas, arī par bērnības draugiem. Vienu no tiem – kādreizējo labāko draudzeni Aleksandru viņa atrod apsarmojušu un iesalušu vannā ar pārgrieztām vēnām. Sākotnēji tā tiek uzskatīta par pašnāvību, bet tālākā izmeklēšana rada par to pamatotas šaubas.

Fjelbaka ir kūrortpilsētiņa, kura ziemās aizmieg, bet Ērika jūt, ka aiz tās ārējā rāmuma slēpjas visas tās pašas nelaimes, kas lielā pilsētā. “Naids, skaudība, alkatība, atriebība – tas viss vārījās vienā katlā, cieši piespiests ar vāciņu, kuru rotāja uzraksts “Ko teiks ļaudis?” Viss slimīgais, sīkais un ļaunais tika paveikts klusumā, neredzami, slēpjoties aiz piedienības plīvura.” Lekberga stāsta ļoti plaši, te ir daudzi personāži, par kuru dzīvēm un paradumiem tiek izstāstīts un var tikai minēt, vai tas tiešām ir jāzina, vai arī tas ir tikai rakstnieces māņu gājiens. Lai atrisinātu noziegumu, ir jāatkāpjas vismaz 20 gadu pagātnē, bet daudzi par to runāt nevēlas vai atmiņas nav pārāk skaidras.

Izmeklētājs Hedstrēms un rakstniece Ērika ir bērnības paziņas, pie kam Patriks pret viņu joprojām lolo siltas jūtas (kas romānā nodrošina mīlas līniju). Ērikai palūgts uzrakstīt par Aleksandru piemiņas rakstu vietējai avīzei, un viņa sāk runāties ar draudzenes tuviniekiem, jo pati viņa Aleksandru nav satikusi gadus piecpadsmit. Draudzenes portrets atklājas dīvains, neviendabīgs, neizprotams: vai Aleksa kaut ko slēpa? vai Aleksas tuvinieki stāsta visu? Gadu gaitā te ir uzslāņojušās viena nepateikta, slēpta lieta virs otrās un trešās un sakusušas kopā, lai Aleksandras dzīvi nāktos šķetināt pa diedziņam.

Lekbergas detektīvs ir ļoti līdzsvarots – tajā ir izsvērta sadzīviskā, pilsētu un vietējo ļaužu aprakstošā daļa, Ērikas ģimenes peripētijas un vēlākā mīlas līnija, bet, protams, dominante ir nozieguma risināšana. Bieži ir tā, ka pārāk plaši sazarots personāžu loks ir traucējošs, tomēr šajā gadījumā man tas likās iederīgi un interesi raisoši. Lekberga arī nebaidās būt sievišķīga un apraksta, piemēram, galvenās varonēs raizes par izskatu pirms randiņa, kas dažiem lasītājiem ir licies neiederīgi. Dīvaini ir tas, ka vīriešu rakstīti detektīvi tradicionāli apcer, piemēram, izmeklētāja paģirainos rītus vai sporta treniņus vai ķibeles ar sievietēm, bet es nekad neesmu lasījusi pārmetumus, ka tie ir pārāk vīrišķīgi. Tas nu tā, vispārīgas pārdomas.

Kopumā detektīvs man patika, drausmīgi gribējās zināt, kas ir slepkava, bet rakstniecei izdevās noturēt intrigu līdz galam. Pavisam izmeklētāja Hedstrēma sērijā ir iznākušas jau astoņas grāmatas, kas nozīmē, ka man priekšā vēl septiņas iespējas izbaudīt klasisku skandināvu detektīvu.

Justeins Gorders “Apelsīnu meitene” (2005)

12 komentāri

Justeins Gorders. Apelsīnu meitene / no norvēģu val. tulk. Agnese Mortukāne. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2005. – 168 lpp. – (Lasītprieks). (Jostein Gaarder. Appelsinpiken. (2003))

Iespējams, ka es no šīs grāmatas gaidīju pārāk daudz, jo biju salasījusies pozitīvas atsauksmes gan no Rietumu, gan Austrumu puses lasītājiem. Bet varbūt man vienkārši bija liels apreibums no ziedošiem krūmiem un ļoti nāca miegs, tādēļ nespēju sagaidīt solīto dzīvi apliecinošo brīnumu.

Georgs ir piecpadsmitgadīgs pusaudzis, kura tēvs ir miris pirms vienpadsmit gadiem. Viņam ir laba mamma, patēvs un maza māsiņa un īstenībā savu tēvu viņš nemaz daudz neatceras. Kādu dienu satraukti atbrauc viņa tēva vecāki, jo viņi beidzot ir atraduši noslēpto Georga tēva vēstījumu, kuru viņš rakstīja savam dēlam pirms nāves. Pieaugušie nervozē, kad nodod pusaudzim vēstuli – kā viņš reaģēs? Un kas gan rakstīts vēstulē? Grāmatas saturs būtībā ir tēva vēstule pamīšus ar Georga izjūtām.

Tēvs stāsta par to, kā viņš satika Apelsīnu meiteni un to pazaudēja un atkal atrada un atkal pazaudēja un atkal atrada… nu cik var meklēt vienu sievieti, tak piesien pie rokas, ja nemitīgi zaudē. Acīmredzot, daļai lasītāju šis meklēšanas process ir paticis, bet man bija garlaicīgi. Bez tam, es pārāk ātri uzminēju, kas ir Apelsīnu meitene.

Emmanuel Garant (1953)

Man nelikās, ka meitene mani būtu pamanījusi, bet pēkšņi viņa pacēla skatienu no grāmatas, ko lasīja, un ieskatījās man tieši acīs. Tā viņa mani pieķēra, jo līdz ar to saprata, ka esmu kādu brīdi sēdējis un vērojis viņu. Viņa silti pasmaidīja, un šis smaids, Georg, tas būtu varējis izkausēt visu pasauli, jo, ja pasaule būtu to redzējusi, tai pietiktu spēka apturēt visus karus un visu naidīgumu uz visas planētas, visādā ziņā iestātos ilgs uguns pārtraukums.

Vispirms tēvs stāsta par meiteni, tad pievēršas nāves tēmai, kura, protams, viņam ir bezgala aktuāla – viņš zina, ka drīz jāmirst. Ja pieņem, ka grāmata adresēta pusaudžiem, tad varbūt īstā brīdī tiek uzdots jautājums: vai ir vērts dzīvot uz šīs planētas? vai ir vērts dzīvot, ja zini, ka tavs mirklis šeit būs īss?

Mans vispārējais iespaids par grāmatu ir pozitīvs, jo tai ir oriģināla, nestandarta noskaņa. Tomēr, lai arī es uzzināju šo to par Habla teleskopu, sentimenta un vienkāršotās filozofijas dīvainais apvienojums nebija īsti manā gaumē.  Asaru izspiest man neizdevās, bet varbūt romantiskiem pusaudžiem vairāk patiks.

Ulrika Kjernborga “Verdzene” (2012)

5 komentāri

Ulrika Kjernborga. Verdzene / no zviedru valodas tulk. Rute Lediņa. – Rīga: Zvaigzne, 2012. ( Ulrika Kärnborg. Myrrha (2008))

19.gs Anglija, kalpone Hanna Kalvika (Hannah Cullwick) un džentlmenis Arturs Manbijs (Arthur Munby) savienojas dīvainā mezaljansē, kura ilgst mūža garumā. Lai arī kaut kādā brīdī viņi pamanās pat apprecēties, viņu laulības dzīve ir savāda un netradicionāla, nekādi neiekļaujas sabiedrībās priekšstatos.

Kjernborga ir zviedru rakstniece, un “Verdzene” ir viņas debijas romāns. Diezgan neierasti, ka zviedriete pievēršas 19. gs. Anglijai, piedevām vēl romāns ir balstīts dokumentālajos avotos – Arturs un Hanna ir reāli eksistējošas personības, kuras par savu dzīvi ir atstājušas daiļrunīgas rakstiskas liecības.  Es pateikšu uzreiz, ka romāns mani neaizrāva – sākums bija daudzsološs, bet diezgan ātri sākās tāda kā putrošanās, kā miglas pūšana. Varbūt arī Zviedrijā ir grūtības ar labiem redaktoriem, jo ir vietas, kuru pretrunas būtu viegli novēršamas. Piemēram, Hannas ārējais apraksts: “viņa bija liela un smagnēja auguma” (176.lpp.) vai “[viņa] atkailināja augumu, kas bija vājš un stiegrains kā vīrietim” (181.lpp.) – tas ir par vienu laika periodu, bet cilvēks taču nevar vienlaikus būt smagnējs un vājš.

Jāatzīmē, ka autores valoda ir laba, izteiksmes līdzekļi bagātīgi, teksts vietumis aizrauj un ievelk. Man galvenais mīnuss – es varoņus nesaredzēju. Labā romāna lasītājs varoņus var ienīst vai mīlēt, bet viņam ir jābūt īstenības, līdzpārdzīvojuma sajūtai. Es nesapratu un neizjutu ne Hannu, ne Arturu, jo viņi dara gana daudz dīvainu lietu, bet rakstniece nerada izpratni par notiekošo, tēlu rīcības loģika man palika neizprasta. Kādā brīdī Hanna apliek sev ap kaklu ķēdi, kuru valkās visu mūžu, neskatoties uz to, ka romānā parādīti ilgstoši atsvešināšanās brīži un viss vedina uz to, ka Arturs ir bijis Hannas pakļāvējs un izmantotājs. Tikai tad, kad es sāku meklēt vēl kaut ko, kas stāstītu par abiem varoņiem, man atklājās, ka īstenībā Hanna varētu būt galvenā abu attiecību iniciatore un toņa noteicēja. Grāmatā tas tiek parādīts pašās beigās kā Artura šaubas: „Brīžiem viņš juta, ka uz Hannu nepaļaujas, viņas būtībā atradās kāda tumša zemūdens straume, kas darīja Arturu nedrošu. Vai viņa vispār gribēja būt laimīga? Vai viņa rūpīgi nekopa savas ciešanas, it kā tās būtu kaut kādi dārgumi?” Lai arī grāmatu rakstījusi sieviete, tas tomēr nav Hannas stāsts, tas ir par Arturu un viņa kārtas cilvēka dīvaino interesi par vienkāršām, stiprām sievietēm, kas romānā tiek izskaidrots diezgan primitīvi – ar Artura atmiņām par savu zīdītāju. Esmu pārliecināta, ka 19.gs. sākumā lielu daļu dižciltīgo angļu nezīdīja viņu mātes, bet tādēļ jau viņi pieauguši masveidā neskrēja pakaļ prastām, nosmulētām strādniecēm.

Hannah Cullwick (1833–1909) (via http://writingwomenshistory.blogspot.com)

Kjernborga piemin dokumentālu grāmatu, no kuras ņēmusi materiālu – Diane AtkinsonLove and Dirt: The Marriage of Arthur Munby and Hannah Cullwick”. Lūk, tā patiešām izskatās sakarīgāka, jo pat recenzija par to man daudz ko izskaidroja par abiem varoņiem. Gan Arturs, gan Hanna ir atstājuši rakstiskas liecības, kas Hannas gadījumā ir pārsteidzoši – nekas vairāk kā netīrāko darbu kalpone viņa mūžā nav bijusi un – svarīgākais – arī nav vēlējusies būt. Viņa raksta gan vēstules Arturam, gan dienasgrāmatu. Hannas kalpones dzīve un atstātās liecības par to vēsturniekiem ir daudz nozīmīgākas par viņas erotiskajām attiecībām ar Arturu, par to liecina vēl vairākas grāmatas:  The Diaries of Hannah Cullwick: Victorian Maidservant (1984); Watching Hannah: Sexuality, Horror and Bodily De-formation in Victorian England (2002), kā arī par Hannu ir stāstīts tajās grāmatās, kas vēsta par zemākās šķiras sievietēm Viktorijas laika Anglijā.

Kjernborga savu varoņus atklāj kā pretrunu mocītus un savu iegribu valgā esošus, dziļākajā būtībā nelaimīgus. Vai viņi tādi bija? Protams, to pateikt nav iespējams, bet teikts, ka abi varoņi savu šķirisko nevienlīdzību nav uztvēruši kā problēmu, bet pieņēmuši par pamatu savām attiecībām. Mīlas dīvainībās viņi bija kā podiņš ar vāciņu, tās slēpdami, bet arī apzinādamies to unikalitāti.

Neteikšu, ka grāmata ir slikta, bet tomēr nav īsti nekā tāda, kas patiesi aizķertu un aizkustinātu, lai arī izvēlētais stāsts būtība ir ļoti daudzsološs. Kārtējais treknais mīnuss ir jāpiešķir izdevniecībai par vāka noformējumu, varbūt tomēr KĀDS varētu arī IZLASĪT grāmatu pirms to veido? Sapņainā meitene baltajā korsetē pilnīgi noteikti nav romāna galvenā varone, kurai patīk izvārtīties sodrējos un laizīt sava saimnieka netīrās kājas. Man vienā brīdi pat sagribējās grāmatai uzlikt vāciņu, tik liela disonanse ir saturam ar noformējumu.

 

Anne Birkefelde Ragde “Berlīnes papeles”

4 komentāri

Anne Birkefelde Ragde. Berlīnes papeles / no norvēģu valodas tulkojusi Agnese Mortukāne. – Rīga: Zvaigzne, 2007. (Anne B.Ragde. Berlinerpoplene (2004))

Mīļākās grāmatas ne vienmēr nāk trokšņaini grabēdamas un skaļus lozungus skandinādamas, gadās, ka tās piezogas klusi un negaidīti. Ragdes grāmatu es atradu kādā Ziemassvētkiem veltītā grāmatlistē un negaidīti izrādījās, ka tā ir arī latviski. Grāmatas tulkojums mums ir pateicoties bagāto norvēģu izveidotajam fondam NORLA (Norwegian Literature Abroad, Fiction and Non-Fiction), kurš popularizē savu literatūru pasaulē, piešķirot grantus tulkotājiem. Vienkārši apskaužama iniciatīva, cik labi, ka kāds šai pasaulē izlieto naudu saprātīgi.

“Berlīnes papeles” ir ģimenes sāga – par trijiem brāļiem, kuri ir atsvešinājušies viens no otra, bet viņu māti ķer trieka un Ziemassvētku priekšvakarā viņi ir spiesti satikties  slimnīcā pie viņas nāves gultas. Neizklausās jau neko priecīgi, arī pašā grāmatā valda skandināviem atbilstošas minorīgas  noskaņas. Latviešu izdevuma grāmatas vāks ir neatbilstoši rozā (māksliniekam grāmatu lasīt jau nav obligāti). Un tomēr – tā ir fantastiska grāmata, kuru es lasīju, vilcinoties pabeigt, lai varētu ilgāk to izbaudīt.

Ģimenes sāgas ļoti bieži sākas ar kāda nāvi vai arī tas ir būtisks sižeta moments. Arī “Berlīnes papelēs” mirst māte – astoņdesmitgadīga lauku māju saimniece, kura līdz pēdējam brīdim iespēju robežās ir vadījusi mājas dzīvi. Daudz neko vadīt gan viņai nebija palicis – kusls, nīstams vīrs un paklausīgs, 50-gadīgs dēls, kurš savas dienas vada cūku kūtī. Vidējais dēls turpat pilsētā ir apbedīšanas kantora vadītājs, savukārt jaunākais un tagad arī bagātākais  jau sen ir aizlaidies uz Kopenhāgenu, tālāk no mātes nosodījuma par savu homoseksualitāti. Vēl viena grāmatas varone ir vecākā dēla meita Tūruna, kuras māte savulaik netika laipni uzņemta ģimenē. Tūruna strādā par dzīvnieku psiholoģi, un savā veidā viņas stāstītais par dzīvniekiem ilustrē attiecības ģimenē:

Suns vēlas tikai vienu vienīgo, un tas ir – atrast savu vietu barā, rīkoties pareizi, lai iekļautos tajā. (..) Atsevišķs suns barā nekad nekādā veidā nedrīkst pārsteigt citus. Katram ir jāpārzina ikviena cita uzvedības veids  grupā. Un tas, ka katrs zina savu vietu ranga kāpnēs, nodrošina, ka atsevišķie indivīdi izdzīvo kā bars. Pakļaušanās tam, kurš stāv augstāk, kļūst par dzīvības un nāves jautājumu.

Neshovu ģimenē katrs zina savu vietu, bet tas, kurš nav spējis to pieņemt, no ģimenes ir aizgājis. Un vietu ģimenē, kā zināms, nosaka barvedis – šajā gadījumā māte. Bet māte mirst, un ģimene nonāk krustcelēs: vai mēs turpināsim dzīvot tā, kā teica māte, vai varbūt spēsim uzlabot attiecības un saprast viens otru? Iepriekšējais ģimenes lūzuma punkts bija vairāk nekā pirms 20 gadiem, kad nomira iepriekšējais ģimenes galva – vectēvs, ļoti mīlēts un cienīts cilvēks. Ar viņu saistās tikai saulainais, bet dīvainā kārtā arī noslēpumainais. Jā, ģimenes skapī atklājas viens skelets, pie kam ļoti trekns. Un šeit varbūt meklējama vaina, kādēļ abi vecākie dēli nav spējuši nodibināt ģimenes un savas rūpes velta viens cūkām, otrs – miroņiem, savukārt jaunākais ir aizbēdzis no mājām un nekad nav gribējis atgriezties. Bet – mājās ir kamīns ar īstu, dzīvu uguni, nevis tā gāzes imitācija greznajā dzīvoklī vai pat sākotnējā videofilma ar kamīna uguni trīs stundu garumā.

Ziemassvētku priekšvakarā uzsnigušais sniegs “spēj pārklāt un apslēpt, un padarīt nesvarīgu pat Ziemassvētku noskaņas trūkumu, sniegs vienlaikus ir gan simbolisks, gan neatkārtojami īsts, par spīti tam, ka nav nekas vairāk kā vien sasalis ūdens“. Jācer, ka pēdējā ģimenes sapulcē Ziemassvētkos pieņemtie lēmumi spēja nogludināt un atvieglināt saspringtās attiecības Neshovu ģimenē. Par to var lasīt romāna turpinājumos Eremittkrepesene (2005) un Ligge i grønne enger (2007).

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) trāpīgi un iejūtīgi parādītā galveno varoņu dzīve;

2) neuzbāzīga ironija un kluss smaids;

3) izrādās, ka savus bērnus var upurēt par labu pieņemtām normām, sabiedrības viedoklim un pašu egoismam.

Older Entries Newer Entries