Sākums

Tommi Kinnunens “Četru ceļu krustojums” (2019)

Komentēt

Tommi Kinnunens. Četru ceļu krustojums / no somu val. tulk. Maima Grīnberga. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2019. (Tommi Kinnunen. Neljäntienristeys. 2014)

Varat saukt mani par raganu, bet no pirmā acu skata man šķita, ka ar Kinnunena romānu izveidosies siltas attiecības. Racionāli to izskaidrot nevar, jo es nefanoju par somu literatūru un autors latviešu lasītājam ir pilnīgi nepazīstams. Ģimenes sāgas un psiholoģiskas drāmas man, protams, patīk, bet cik nu mēs tādas jau neesam lasījuši un kas no dažas labas tur beigās ir sanācis − nekas īpašs. Kinnunens ir kā tāds maigais bokseris − viņa sitieni ir samta cimdos un dažbrīd šķiet pat māņus, bet cīņas izskaņā tu jūti, ka iekšas ir atdauzītas.

Romāns “Četru ceļu krustojums” stāsta par četru cilvēku dzīvēm. Pirmā ir vecmāte Marija, kura 1904. gadā sev lepni nopērk velosipēdu un uzsāk ļoti neatkarīgas sievietes ceļu. Marijas meita Lahja gribētu būt gan tāda kā mamma, gan arī līdzīgāka citām, parastākām sievietēm. Lahjas vīrs Onni atdotu ļoti daudz, lai viņam viss būtu “kā visiem”. Lahjas vedekla Kārina nu reiz ir tā, kam viss ir kārtīgi un smuki, taču viņa dabū uz savas galvas iepriekšējo paaudžu sačakarētās attiecības un strēbj tās par visiem. Attiecību tīmeklis, tajā neklātienē piedaloties arī citiem ģimenes loceļiem, ir smalks un nospriegots − kāds vienmēr alkst visu saraut un saplosīt, bet vienmēr ģimenē atrodas kāds gādīgais zirneklis, kas visu sakārto atkal no jauna.

Romānu veido četras lielas sadaļas, katra veltīta vienam personāžam, secīgi izejot cauri viņa dzīves spilgtākajiem momentiem. Autors ne vienmēr uzskata par vajadzīgu smalki izskaidrot katru varoņa darbību, tādēļ pilnīgu ainu un sapratni par notiekošo lasītājs gūst tikai romāna beigās. Šāds paņēmiens intriģē un vilina noskaidrot, kādas tad zemūdens straumes bijušas varoņu dzīvēs. Kas bija tas, kas noteica viņu dzīves gaitu patiesībā? Vai mēs varam teikt, ka katram varonim bija noslēpums vai drīzāk − visi meloja?

Katras sadaļas sākumā ir attiecīgajam personāžam veltīts citāts no tās reglamentējošās literatūras, kas noteikusi daļu no viņa dzīves. Marijai tas ir vecmātes zvērests, Lahjai − lotu organizācijas statūti, Kārinai − laulības zvērests un Onni − karavīra zvērests. Tas ir varoņu pienākums, dzīves saturs, dažreiz nasta, no kuras viņi neatsakās. Jo būtībā − tā ir vienkārša atbilde uz jautājumu “kas es esmu?”, daļa no viņu sociālās identitātes. Problēmas sākas tad, kad varoņi ir spiesti paši sev atbildēt − kas es esmu? ko es gribu? vai es esmu laimīgs? Kinnunens meistarīgi prot parādīt katra varoņa iekšējo stāstu, un lasītājs tiek ievilkts viņu dvēseles pārdzīvojumos.

Grāmatas galvenā varone manā skatījuma ir Lahja, jo viņas dzīvi lasītājs ierauga no dzimšanas līdz miršanai. Lahja nav vienkārša, viņa ir dzimusi kā ārlaulības bērns tādai mātei, kuru sabiedrība ciena neaizvietojamas profesijas dēļ, taču baidās no viņas asās mēles. Lahja pati ir vientuļā māte, un 30. gadu Somijā tā nav nekāda medus maize. Viņa grib strādāt un iet sabiedrībā, tādēļ piespiežas iestāties lotu organizācijā un iet uz baznīcu. Bet sabiedrībai sieviete bez vīra ir aizdomīga, un Lahja to vīru arī dabū − Onni ir labs tēvs un strādīgs saimnieks. Taču Lahja nav laimīga, un iemeslu viņa sākumā nemaz īsti nenojauš. Dzīves izskaņā Lahja ir diezgan netīkama, paštaisna kundze, kuru pašas bērni tikai pacieš, bet lasītājs Lahju mīl vairāk, jo redz viņas iekšējās mokas un sirdsapziņas ēdas.

Priekšpēdējā rindkopa būs MAITEKLIS. Bet es gribu par to uzrakstīt, jo man ir lielas aizdomas, ka autors tieši šī iemesla dēļ vispār iecerēja romānu. Man bija neliela vilšanās, kad es atklāju, ka ģimenes lielais noslēpums it Onni homoseksualitāte, jo šī ir tēma, kas šķiet nu jau diezgan triviāla. Taču Kinnunens ir lielisks, gadu desmitu, vairāku paaudžu griezumā atklājot, cik postoši noslēpums ietekmē ģimeni. Lahja un Onni gan paši sevi, gan viens otru noved līdz garīgam sabrukumam, pūloties dzīvot atbilstoši sabiedrības standartiem, un viss viņu dzīves ceļš ir raksturojams kā “gribējām kā labāk, bet sanāca vēl sūdīgāk”. Jāsaka godīgi, ka Lahju šai situācijā man ir visvairāk žēl, jo dzīvot melos un gadiem domāt, ka tu pie visa esi vainīga, ir briesmīgi. Un tas taču joprojām turpinās − arī mūsu sabiedrībā vislielākās zaudētājas no tā, ka vīriešu homoseksualitāte netiek akceptēta, ir sievietes. Domājat, ka sieva kā bērnu dzemdētāja un sociālais aizsegs mūsdienās ir neiespējama parādība?

Lahjas vedekla Kārina ir tā, kura ģimeni ieved nākamajā gadsimtā. Viņa ir tā, kura nevilšus uzzina tos noslēpumus, par kuriem klusējusi Lahja un nezina viņas bērni. Ko dara Kārina? Viņa tos iznīcina. Vai tas ir pareizi? Grūti pateikt. Varbūt. Uzzināt neglaimojošas lietas par saviem senčiem var būt pārbaudījums pēcteča pašapziņai, bet var būt arī atklāsme un bijušā pieņemšana. Katra detaļa, ko es esmu uzzinājusi par saviem senčiem, it īpaši par tiem, kurus dzīvus nesatiku, mani ar tiem satuvina. Ja mēs varētu tā dvēseliski izpreparēt katru cilvēku, kā to dara Kinnunens savā romānā, cik gan iejūtīgāki mēs varētu būt attieksmē pret pasauli.

Sofi Oksanena “Staļina govis” (2013)

3 komentāri

Sofi Oksanena. Staļina govis / no somu val. tulk. Maima Grīnberga. – Rīga: Jumava, 2013. (Sofi Oksanen. Stalinin Lehmät. 2003)

Sofi Oksanenai latviski ir iznākuši jau četri romāni (pavisam to viņai ir pieci), un viņu pilnīgi droši var dēvēt par visvairāk tulkoto somu rakstnieci. Oksanenas apgūšanā jutos atpalikusi, tādēļ savu janvāra somu literatūrai veltīto mēnesi nolēmu pabeigt ar kādu no viņas romāniem. Sāksim no sākuma − ar pirmo.

Daudziem autoriem viņu pirmais romāns ir autobiogrāfisks, un Oksanena nav izņēmums. Pārliecinājos viņas sniegtajā intervijā (žurnāls “Lilit”, 2015. gada augusts), ka romānā praktiski viss ir ņemts no viņas dzīves. Oksanena tiešām ir dzimusi jauktā ģimenē − soma un igaunietes, dzīvojuši Somijas mazpilsētā un regulāri braukuši ciemos uz padomju Igauniju. Viņas mātes ģimene rāda visus Igaunijas vēstures līkločus: vectēvs mežabrālis, kuram viens brālis tika izsūtīts, bet otrs bija ciema stukačs. Grūti pateikt, vai romāna vecāku portretējums arī atbilst reālai dzīvei, jo tas būtu diezgan nežēlīgi pret saviem vecākiem − mamma romānā ir neirotiska paranoiķe un tēvs ir babņiks ar tieksmi uz alkoholismu.

Romānā darbība notiek trīs laikos: nosacītās mūsdienas, galvenās varones bērnība − 80. gadu sākums un padomju pēckara laiks. Mūsdienas man patika vismazāk, jo tās gandrīz pilnībā ir par galvenās varones cīņu ar bulīmiju. Tā kā mani neinteresē izjusti stāsti par ēšanas traucējumiem (jā, absolūts empātijas trūkums), tad visi šie nebeidzamie apraksti par rīšanas lēkmēm un tām sekojošu atvieglošanos, mani ļoti ātri sāka kaitināt. Daudz saistošāka bija mātes līnija, kas stāstīja par padomju Igauniju, viņas iepazīšanos ar somu, tam sekojošās laulības un pārcelšanās uz Somiju, adaptācija dzīvei Somijā un mokošā tālākā saskarsme ar Igaunijā palikušajiem radiniekiem. Zināt, es nekad nebiju par Igauniju domājusi no Oksanenas rādītā rakursa, jo mūsu vidē igauņi lielākoties tiek pozicionēti kā vēso kaimiņu nācija, kam izdevies “tīģera lēciens”. Arī padomju laikos igauņiem bija Olimpiāde, kosmonautu ievārījums tūbiņās, labākas skolas formas un apskaužama noturība pret krievu valodu. Taču Oksanenas romānā Igaunija ir valsts, uz kuru somi brauc piedzerties pa lēto, spekulē ar apģērbu un apaviem, un visas igaunietes viņiem ir “krievu maukas”. Būtībā igauņi ir somu neveiksmīgie radi, kam nav bijis sava “Ziemas kara” un nosargātas neatkarības. (Taisnības labad jāsaka, ka Oksanena nav laipna arī pret somiem, jo sievietes šeit ir pelēkas, plakanas un staigā tikai biksēs, savukārt vīrieši ir lauvas tikai savas igauņu/krievu mīļākās apskāvienos. )

Romāna trešā līnija stāsta par padomju Igauniju Otrā pasaules kara laikā un drīz pēc tam, minot diezgan izteiksmīgus un raksturīgus tā laika faktus − deportācijas, piespiedu stāšanos kolhozos, mežabrāļu kustību un tās apkarošanu no padomju drošības iestāžu puses. Te varētu atcerēties intervijā pieminētās Oksanenas dramaturģijas studijas, kurās vina apjautusi − lai stāsts būtu interesants pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, jāizmanto uzmanības piesaistīšanas paņēmieni, t.i. jārada emocijas, jāspiež uz pareizajām podziņām. Tā nu Oksanena ir izvilkusi esenci no attiecīgā laika Igaunijas vēstures, kas, no vienas puses, nav meli, bet, no otras puses, to nevar nosaukt par pilnīgu pasaules ainu. Kaut vai tā vienkāršā iemeslā pēc, ka šī sadaļa bija gaužām neliela − to uzvarēja bulīmija.

Mana lielākā problēma šai romānā bija tā, ka man grūti nācās sasaistīt bulīmiju ar Annas ģimenes vēsturi un vēl jo vairāk ar traģiskiem Igaunijas vēstures notikumiem. Varbūt man ir kaut kādi aizspriedumi vai nespēja pārslēgt domu, bet vienā lappusē lasīt par vemšanas niansēm, bet otrā − kā cilvēkus lādē vagonos man nebija pieņemami. Protams, es saprotu, ka viens no ēšanas traucējumu cēloņiem var būt meklējams ģimenes pieredzē, pārmantotos uzvedības modeļos, bet šai gadījumā tas nenostrādāja. Vēl jo vairāk − uzreiz pēc izlasīšanas man šķita, ka Oksanena nav mans autors. Tomēr nav jau godīgi veidot spriedumi pēc debijas romāna, jo vispār viņa raksta labi; īpaši sadaļa par viņas bērnību un pusaudzību ir pārliecinoša − padomju Igaunijas un kapitālistiskās Somijas pretstatījums labi parāda tā laika noskaņas un palīdz gan jaunākam lasītājam, gan ārzemniekam izprast situāciju. Droši vien, ka vismaz romānu “Attīrīšana” es kādreiz izlasīšu.

 

Somu detektīvi

2 komentāri

Epu Nuotio. Indīgais velnarutks / no somu val. tulk. Anete Kona. – Rīga: Pētergailis, 2018. (Eppu Nuotio. Myrkkykeiso. 2017)

Kati Hiekapelto. Kolibri / no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018. (Kati Hiekkapelto. Kolibri. 2013)

Kati Hiekapelto. Gājputni / no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018. (Kati Hiekkapelto. Suojattomat. 2014)

Tā nu tas sagadījās, ka pēc divām Somijas autoru grāmatām nolēmu turpināt iesākto un noskaidrot, kas mums jauns iztulkots no Somijas detektīviem. Tulkojumi no somu valodas nav reta parādība, vēl jo vairāk, ka tulkošanu atbalsta FILI− Finnish Literature Exchange. Arī šie detektīvi ir iznākuši ar FILI atbalstu. Somijas kriminālromānu slavenākā autore esot Lēna Lehtolainena, kuras divus krimiķus ir izdevis apgāds “Zvaigzne ABC” − “Mana pirmā slepkavība” (2014) un “Viņas ienaidnieks” (2015). Laikam jau Lehtonainenas cikls par Helsinku izmeklētāju Mariju Kallio Latvijas tirgū neaizgāja, jo vispār šai sērijā ir jau 14 romāni. Taču tulkotāji neatkāpjas un mēģina citas sērijas, un šoreiz mums izmeklētāju lomā tiek piedāvātas divas citas sieviešu dzimuma būtnes.

Epu Nuotio romāna “Indīgais velnarutks” galvenā varone ir 58 gadus veca atraitne Elēna, kura ir pensionēta kartogrāfe, kas dažādo savu dzīvi ar sabiedriskiem pasākumiem un labdarību. Tiek pieteikts, ka viņas vaļasprieks ir dārzkopība, bet jāsaka, ka tas neizpaužas nekā vairāk kā vēlme apceļot pasaules dārzus un dziļdomīgi aplūkot visas ceļā satiktās puķudobes. Tā man bija pirmā vilšanās, jo vispār es uzķēros uz reklāmas saukļa par dārzu detektīvu − biju cerējusi, ka grāmata līdzināsies jaukajam britu seriālam “Rosemary & Thyme”, kur divas ņipras kundzītes rakņāšanos pa dārzu apvieno ar noziegumu risināšanu.

Vispār “Indīgais velnarutks” ir no tiem detektīviem, kas pieskaitāms pie “mājīgajiem krimiķiem”, t.i. lielākā daļa laika tiek veltīts visam citam, bet ne nozieguma risināšanai. Elēnai ir sabiedriskie pienākumi kā Somijas labdarības organizācijas “Marta” dalībniecei, viņa apmeklē kultūras pasākumus un iesaistās savu draugu un kaimiņu dzīvē, un galu galā − viņai ir bohēmiskas attiecības ar krietni jaunāku vīrieti. Vispār jau romāna centrā vajadzētu būt kādas jaunas sievietes pazušanai, bet autore diezgan daudz pievēršas gan Elēnas dzīvei, gan viņas kaimiņienes Irinas likteņa peripētijām (no PSRS aizmukusi izcila pianiste!), gan risina Elēnas paziņas − vientuļās mātes Siljas pārdzīvojumus, ka īstenībā pašas pazudušās Mirkas personība aiz tā visa pazūd. Un īstenībā mēs par viņu arī uzzinam tikai no vīra un māsas skatupunkta, bet pašas Mirkas personība tā arī paliek kā bildīte viņai mīļajā Instagram kontā. Policija šai romānā vispār ir trešajā plānā − neko nemeklē un nedara.

Diemžēl grāmata “Indīgais velnarutks” ir izdevēja nesamīļota grāmata. Nezinu, pēc kā es to nosaku, bet vienmēr var sajust izdevēja attieksmi pret savu darbu. Šai grāmatai ir neatbilstošs noformējums (romāna noskaņa noteikti nav sarkani oranža), maldinoša anotācija un pavirša redaktūra (mēs tagad ienīstam pēdiņas?). Žēl, protams, jo tāda stila detektīvi ir vieni no maniem mīļākajiem.

Izdevniecība “Latvijas Mediji” vienu pēc otra ir izdevusi Kati Hiekapelto sērijas par izmeklētāju Annu Feketi divus romānus − “Kolibri” un “Gājputni”. Lasītājam tiek piedāvāts ieskats somu kriminālpolicijas nodaļas darbā, kā jau allaž − policisti ir dažādi un priekšplānā izvirzās tie ar sarežģīto raksturu un neviennozīmīgo rīcību. Anna ir izdomāta kā īstens cukurgrauds jebkuram romānu rakstniekam, jo sievietei ir diezgan debils raksturs, vesels vezums nesakārtotu lietu (vispirms jau galvā) un eleganta, laikam atbilstoša izcelsme − Serbijas ungāriete, kas pēc Dienvidslāvijas kara kā bērns emigrējusi uz Somiju. Kā var noprast, Annai ir nedaudz pēc 30 un viņa beidzot ir saņēmusi  sen ilgoto paaugstinājumu, tikusi prom no parasta patruļpolicista darba. Pēc ārējiem faktiem varētu pieņemt, ka viņa ir veiksmīgas integrācijas produkts (ko nevar teikt par viņas brāli, kas savos 40+ mētājas pa bēgļu apdzīvotu rajonu, joprojām nemāk somu valodu un pārsvarā aizlej acis par pabalsta naudu), taču Annai pašai nav tādas iekšējas sajūtas, ka viņa būtu piederīga Somijai. Lasītājs nemitīgi tiek mocīts ar Annas pašidentifikācijas problēmām, kuras vienā brīdī jau ir vairāk nekā apnikušas. Vispār jau Annas identitātes mokas nav unikālas, bet ir ļoti raksturīgas imigrantu bērniem, kuri grib gan piederēt ģimenei, gan dzīvot pilnvērtīgi jaunajā dzimtenē, taču autore šo Annas izcelsmi izvēlējusies nemitīgi uzsvērt no negatīvās puses.

Jāsaka, ka abi romāni man lika domāt par bēgļiem un integrāciju, bet es neteiktu, ka tā ir problēma, kas mani ļoti interesētu. Man šķiet, ka autore ir iebraukusi kaut kādā superliberālā attieksmē, kas bija diezgan populāra Eiropā pirms gadiem pieciem, kad romāni tika rakstīti. Domāju, ka šodien viņa rakstītu citādāk vai vismaz mazāk kategoriski, jo pat Rietumeiropa ir pārliecinājusies, ka bēgļu problēma nav skatāma melnbaltos toņos. Paskatījos, ka šobrīd no Somijas 5,5 miljoniem iedzīvotāju 94% ir somi un Somijas zviedri, kas etniskā ziņā nozīmē viendabīgu vidi, kura jebkuru ienācēju piefiksē un aizdomīgi pārbauda (un tā ir normāla, dabiska reakcija).

Par otrā romāna galveno cietēju − pakistāniešu bēgli Semiju autorei ir uzskats, ka Somijai bez ierunām viņš ir jāuzņem, balstoties uz viņa stāstījumu par vajāta Pakistānas kristieša likteni, savukārt Somijas valsts uzskata (un no mana viedokļa pilnīgi pamatoti), ka tam ir vajadzīgi pierādījumi. Valsts pienākums ir sargāt savus pilsoņus, un no vienas puses šai gadījumā ir Merkeles atvērto durvju politika, bet no otras − kārtējais imigrants, kurš ar kravas mašīnu iebrauc pūlī. Nedomāju, ka ir iespējama viennozīmīga atbilde.

Iespējams, ka izdevējam ir šķitis, ka krimiķi ar šādu fonu varētu būt aktuāli arī pie mums, bet man gan nešķiet, ka romāni būtu tik veiksmīgi. Katra nodaļa sākas ar dabas aprakstu, tad mēs iegrimstam Annas izjūtās, kurās Somija šķiet kā Rīgas nolaistāko mikrorajonu prototips, detektīva sižets ir diezgan vienkāršs, māksloti samudžināts, personāži izveidoti kā no rakstnieku rokasgrāmatas. Man nepatika arī tulkojums − varbūt Hiekapelto valoda tiešām ir patizla, bet latviski teksts nav izveidojies raits. Diez vai es lasīšu sērijas turpinajumu.

Marija Turtšaninova “Kuģis “Naondel”” (2018)

3 komentāri

Marija Turtšaninova “Kuģis “Naondel”” / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Pētergailis, 2018. – (Sarkanā klostera hronikas; 2). (Maria Turtschaninoff. Naondel. 2016)

Kopš 2016. gada nogalē izlasīju Sarkanā klostera hroniku pirmo daļu “Marēsi”, tā es esmu gaidījusi tās turpinājumu. Pilnas pārliecības, ka tas tiks tulkots latviski, man gan nebija, jo nemanīju, ka pirmā daļu būtu kļuvusi populāra. Tomēr − bez liela trokšņa − nākamā grāmata ir klāt. Šoreiz gan tas ir prikvels stāstam par Mēnosas salu, un atklāj noslēpumu, kas gan bija tās pirmās sievietes, pirmās māsas, kuras uz kuģa “Naondel” ieradās salā un nodibināja Sarkano klosteri.

Fantāzijas literatūra pie mums tiek regulāri ielikta pusaudžu un jauniešu grāmatu plauktā, tomēr nu jau šķiet, ka attieksme mainās, jo daudzas no fantāzijas grāmatām ne tuvu nav domātas pusaudžu, kur nu vēl bērnu auditorijai. Arī Turtšaninovas Sarkanā klostera sērija ir ierindojama pie 16+ grāmatām, īpaši tas būtu sakāms par otro daļu. Pirmā daļa vairāk vai mazāk atbilda young adult žanram, taču otrā daļa jaunām, maigām dvēselēm var būt par skarbu − te ir daudz vardarbības, cietsirdības pret sievieti.

Jāsaka, ka es grāmatu vairāk uztvēru kā pasaku, ne fantāzijas romānu, tādēļ vairākus notikumus, kam man romānā gribētos dziļāku skaidrojumu, es pilnīgi mierīgi uztvēru kā brīnumpasakas elementus. Varbūt nepateiktais pat valdzina vairāk un lasītājs var pavadīt laiku, gudrojot pats savus izskaidrojumus.

Grāmatas struktūru veido septiņu sieviešu, vēlāko klostera māsu stāsti. Viss sākas ar Kabīru − turīgas ģimenes vecāko meitu, kura garšvielu tirgū satiek vezīra dēlu Iskanu, un iemīlas viņā ar Džuljetas cienīgu kaislību un neprātu. Lai piesaistītu sev Iskana uzmanību, viņa tam parāda sava apgabala svēto avotu Anji, kurš pats par sevi nav slēpjams, taču tieši Kabīrai kā dzimtas vecākajai meitai viņas vecmāmiņa ir nodevusi slepenās zināšanas, kas ar to saistītas. Avota ūdens salīdzināms ar pasakās sastopamo dzīvo un mirušo ūdeni, un tas maina savas īpašības atkarībā no Mēness fāzēm, turklāt tajā var saredzēt nākotni. Iskana personā avots iegūst gan pielūdzēju, gan paverdzinātāju, un sākumā Kabīra nemaz nenojauš, ka Iskans izdarīs visu, lai avotu iegūtu savā īpašumā un padarītu par visvarenu ieroci savās rokās. Pārējās stāstnieces − Garai, Estēgi, Orseola, Sulāni, Klarāsa un Iona − jau ir Iskana harēma sastāvdaļa un katra savā veidā, ne no laba prāta kalpo Iskana vēlmēm. Jāatzīmē, ka autorei ir labi izdevies parādīt katras sievietes raksturu un arī veids, kā viņas stāsta, risina sarunu ar lasītāju ir atšķirīgs.

Viņš lūkojās paklājā. Brīdi klusēja. Tad atkal paskatījās uz mani.

− Bet tu cīnies kā vīrietis. Kāpēc? Tev nevajag to darīt. Ja vēlies, vari palikt mājās, izšūt un spēlēt sinnu.

− Kurš tad aizstāvēs manus ļaudis? Manu Upi? − Vārdi čirkstēja man kaklā. Es neatceros, kad pēdējoreiz runāju.

− Protams, ka vīrieši.

− Kāpēc viņi un ne es? (..) Es esmu Upes karotāja. Esmu veltījusi savu dzīvi Upei. Viņa man ir devusi savu spēku. Viņa neskatās, kas man ir kājstarpē.

Lai arī latviesu izdevuma vāks ir simpātisks, tomēr angļu izdevums labāk parāda romāna mistisko un kareivīgo noskaņu.

Iskans ir romāna galvenais antagonists, zīmēts ar pieaugošu ļaunumu un cietsirdību. No viņa varaskāres cieš ne tikai paša valsts, bet viņš vēlas iekarot kaimiņus un iznīcināt to spēka avotus, lai neviens nekļūtu viņam līdzīgs. Lai cik nejauki tas neskanētu, bet naids pret Iskanu un zināšanas par to, kā viņš izmanto sievieti, kļūva par pamatu ciešai apvienībai, kas nolēma bēgt no harēma. Man ir grūti iedomāties, kā viņas tur, nabadzītes, dzīvoja harēmā − noslēgtībā, gandrīz kā cietumā, vienlaikus ienīstot Iskanu un arī ilgojoties, lai viņš ienes kādu jaunu dvesmu šai greznajā varžu dīķī. Iskans ir lielisks, klasisks ļaundaris, kurš izsauc nervozitāti vien no parādīšanās grāmatas lappusēs, tādēļ ir diezgan skaidrs, kāpēc aizbēgušās sievietes uz savas salas neļauj vairs spert soli nevienam vīrietim.

Romāns “Kuģis “Naondel”” ir feministiska pasaka, kurā notiek daudzas nelāgas lietas, taču cauri tam vijas cerība, ka uzvarēs sieviešu spēks. Lasītājs jau no pirmā romāna “Marēsi” zina, ka Sarkanais klosteris tiks nodibināts un pastāvēs gadu desmitiem, tādēļ vēl jo interesantāk ir sekot līdzi tam, kā no vājām, paverdzinātām būtnēm izveidojas stipras personības, kas atņem spēku galvenajam ļaundarim. Lai arī sākotnēji sieviešu savienība ir radusies no kopēja naida un pretošanās, tomēr vēlāk tā pāraug draudzībā un māsībā, kas palīdz izveidot ilgtermiņa projektu − Sarkano klosteri, kurā sev turpina rast patvērumu vardarbībā cietušas sievietes.

Gaidīšu fantāzijas sērijas “Sarkana klostera hronikas” trešo grāmatu.

Johanna Sinisalo “Saules kodols”(2017)

1 komentārs

Johanna Sinisalo. Saules kodols / no somu val. tulk. Maima Grīnberga. – Rīga: Pētergailis, 2017. (Johanna Sinisalo. Auringon Ydin. 2013)

Romānu “Saules kodols” grāmatu blogeriem pagājušos Ziemassvētkos uzdāvināja Sibilla, un viņa bija ļoti oriģināla, jo visiem uzdāvināja vienu grāmatu, tikai ar dažādu formulējumu. Man grāmata tika kā “stāsts par divu māsu ne vienmēr gludajām attiecībām”. Nezinu gan, kāpēc, jo man māsas nav, un attiecīgi nav arī šādu attiecību pieredzes. Varbūt Sibilla tēmēja uz manu patiku pret ģimenes sāgām. Katrā ziņā grāmata bija neordināra un viegli lasāma, un domāju, ka tāds žanrs kā ironiskā distopija pie mums netiek bieži izdots. Varu godīgi atzīties, ka grāmatas noformējums mani galīgi neiedvesmoja un bez Sibillas piespēles šo grāmatu nebūtu ierindojusi pie lasāmajām.

Sibilla ir labi aprakstījusi situāciju romānā, kas izveidojusies iedomātā Somijā mūsu dienās − šeit valda eisistokrātija jeb “labklājības vara”. Tātad, viss ir par labu pilsoņiem, kas vispirms nozīmējis atkarību veicinošu vielu iznīdēšanu no Somijas sabiedrības un vienlaikus norobežošanos no apkārtējās pasaules, jo “pagrimuma demokrātijas” nav nekāds piemērs plaukstošās Somijas pilsoņiem. Narkotikas statusu Somijā ir ieguvuši arī tādi produkti, kas satur kapsaicīnu, kas tiek iegūts no čili pipariem. Čili šajā romāna ir dubulta jēga, jo savā augstākajā izpausmē tie nes cilvēkam patiesu apziņas brīvību, no kā ļoti baidās eisistokrātijas vadoņi.

Romāna sižetu virza uz priekšu divas līnijas − Vanna vēlas atklāt, kas noticis ar viņas pazudušo māsu, un viņas draugs krāj naudu un plāno bēgt no Somijas uz pūstošajām ārzemēm. Teksta struktūra ir dalīta − šeit ir gan Vannas tiešā runa, gan viņas vēstules pazudušajai māsai, kurās viņa atklāj ģimenes vēsturi, gan nelieli, uzjautrinoši eloju mācību programmas materiāli.

Kā jau īstenā distopijā pienākas, autore nav bijusi saudzīga pret sieviešu dzimumu, Visas sievietes tiek iedalītas elojās un morlokās. Elojas ir tādas smukas blondīnes, īstenās femisievietes, kas ir aktīvas pārošanās tirgū un tām raksturīga vīrieša dzimuma labklājības vispusīga veicināšana. Savukārt morlokas tiek identificētas jau bērnībā un neveselīga interese par burtiem, cipariem un konstruktoriem draud ar izslēgšanu no vairošanās programmas. Autore morlokām pasaulē atvēl šauru un tumšu nostūri, kamēr elojas dzīve − lai arī ierobežota un regulēta − ir krietni vieglāka. Romāna galvenā varone Vanna ir morloka, kas veiksmīgi maskējusies par eloju, taču savas dubultās dzīves grūtības viņa veldzē ar aizliegtās vielas − kapsaicīna lietošanu. Patiesi man patika autores neslēptā ierēkšana par īstas sievietes uzvedības normām − ikrīta biezais krāslis uz sejas un neizbēgamā matu staipīšana (vai lokošana), kā arī atbilstošas kleitiņas (apaļumus neslēpjošas) un apavu (uz iespējami augstākiem papēžiem) izvēle. Jā, šeit es kā morloka mūžīgajās džinsenēs varu tikai skaudībā nopūsties.

Jāsaka, ka sākumā man romāns vairāk nepatika nekā patika, jo tas sākas ar sērīgām Vannas vēstulēm pazudušajai māsai un padziļinātiem aprakstiem par Vannas emocionālo stāvokli, kas neveikli (no mana viedokļa) tiek salīdzināts ar pagrabu, kurā ieplūst melns ūdens, un tā draudus ieplūst dzīvojamās telpās (t.i. smadzenēs) var novērst tikai kārtējā kapsaicīna deva. Situācija uzlabojas, kad autore sāk ironizēt par visu un visiem, nesaudzējot arī nosacīti labos, t.i. sistēmas pretiniekus, piemēram, čili kulta sekotājus, kuru uzdevums ir “atdot cilvēcei uguni”. Autores ironija mani brīdināja pārāk nopietni neuztvert arī viņas izdomāto sabiedrības vairošanās programmu, kas balstīta krievu ģenētiķa Beļajeva sudrablapsu domestikācijas eksperimentu sērijā. Beļajevs ļāva vairoties tikai tām lapsām, kas pret cilvēku bija ļoti draudzīgas un jau pēc dažām paaudzēm lapsas līdzinājas piejaucētiem suņiem. Līdzīgi tiek darīts ar sievietēm – vairoties ļauj tikai elojām. No loģiskā viedokļa skatoties, šajā Somijas vairošanas programmā ir nopietna kļūme, jo elojas nekādi netiek uzskaitītas, uzmanītas un piespiestas dzemdēt noteiktu skaitu bērnu, lai atražotu sabiedrību, tieši otrādi − pret viņām izturas nevērīgi, par primāro liekot vīrieša seksuālo vēlmju apmierināšanu. Šī iemesla pēc mēs varam būt mierīgi – Sinisalo izdomātajai eisistokrātijai ilgtermiņā nav nākotnes.

Iespējams, ka “Saules kodols” ir no tiem romāniem, kuru lasīšanai vajag atvērt pareizas durvis, t.i. neļaut sevi iespaidot grāmatas noformējumam vai izdevēju atsaucei uz vāka. Ja to sāk lasīt kā klasisku distopiju vai izteiktu satīras romānu, tad var piedzīvot vilšanos. Savukārt, ja laicīgi pieņem zināšanai, ka tas ir savdabīgs amizieris par Somijas alternatīvo nākotni, tad tas ir pat ļoti patīkams, izklaidējošs romāns ar zināmu devu vielas nopietnām pārdomām.

Tūve Jānsone “Bīstamā vasara” (2009)

2 komentāri

Tūve Jānsone. Bīstamā vasara / no zviedru valodas tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Zvaigzne, 2009. (Tove Jansson. Farlig midsommar (1954)).

Ap šo laiku Muminielejā trollīša Mumina tētim vienmēr bija norūdzis ābolu vīns. Jāņu ugunskuru parasti dedzināja pie jūras, un visi meža un ielejas ļekainīši tad nāca to skatīties. Attālāk krastmalā un jūrā uz salām dega arī citi ugunskuri, bet Muminu ģimenes ugunskurs allaž bija vislielākais. Kad liesmas bija pacēlušās visaugstāk, trollītis Mumins mēdza siltajā jūras ūdenī peldēt bangas galotnē, gulēt un lūkoties ūdenī.

Ja nu ir tāda vēlēšanās drēgno Jāņu dienu pārlaist siltumā un ar grāmatu rokās, tad kāpēc gan lai tas nenotiktu kopā ar seniem draugiem – trollīšiem. Manās rokās nonāca Muminu sērijas ceturtā grāmata, kas veltīta ekstremāliem notikumiem Muminu ielejā. Muminu ģimene taču arī katru gadu gatavojas svinēt Jāņus, tomēr šogad viņu plānus izjauc tālumā ducinošs vulkāns, kura izvirdums izraisa milzu vilni, kas pārpludina Muminu ieleju. Ūdens līmenis ceļas lēnām, bet nemitīgi, līdz visi Muminu mājas iemītnieki saprot, ka nupat ir jālaižas lapās. Tikai – kur glābties?

.

– Vai šī ir zemes bojāeja? – mazā Mija ziņkārīgi ieprasījās.

– Vismaz, – Bumbulītes meita atteica, – pacenties būt paklausīga, ja vien pagūsi, jo nu mēs visi drīz nokļūsim debesīs.

– Debesīs? – mazā Mija pārjautāja. – Vai mums jātiek iekšā debesīs?

– Un kā no turienes var tikt ārā?

Muminu ģimeni un viņu draugus izglābj dīvainas mājas parādīšanās, kas vēlāk izrādās pilna ar savādiem priekšmetiem. Ģimene ērti iekārtojas jaunajā mītnē, bet viņi nezina, ka priekša vēl daudzi citi piedzīvojumi – traģiskas šķiršanās, smieklīgas sagadīšanās un lieliska atkalsatikšanās. Šajā grāmatā satiekam gan vecos, jau zināmos draugus – trollīti Muminu ar vecākiem un Snorkes jaunkundzi, Susuriņu, Bumbulītes meitu ar mazo Miju, gan arī jaunus personāžus – zinātkāro Bailuli, nervozo Misu, kurai viss ir skumjš un sarežģīts, bēdīgo Svilpasti un veco, kašķīgo teātra žurku Emmu. Tieši Emma ir tā, kura pavēsta savas mājas nelūgtajiem ciemiņiem, ka viņi ir nokļuvuši uz peldoša teātra – un tad nu, protams, – top izrāde!

Savukārt, nomaldījies trollītis Mumins ar Snorkes jaunkundzi satiek nelaimīgo Svilpasti, kura jau kuro gadu Jāņu vakarā ielūdz ciemiņus, no kuriem nav nekāda prieka. Šogad būs citādāk! Snorkes jaunkundze zina kādu dikti nejauku Jāņu burvestību. Pilnīgā klusumā vajag saplūkt deviņas puķes un tad…

Tad, paliekusies uz priekšu, viņa iečukstēja Svilpastes pastieptajā ausī:

– Vispirms jāapiet septiņi apļi pašai ap sevi, klusi dudinot un dauzot kājām zemi. Pēc tam atmuguriski jāaiziet līdz akai un jāieskatās tajā. Tad ūdenī varēs ieraudzīt, ar ko būs jāprecas!

– Un kā viņu lai dabū ārā no turienes? – Svilpaste satraukta jautāja.

Tūves Jānsones radītā Muminu pasaule ir labsirdīga un mīļa, pilna ar dīvainiem radījumiem, kas uzvedās nu gluži kā cilvēki, bet ikviens no viņiem, pat pats dīvainākais, izraisa neviltotas simpātijas. Grāmatās nav ne miņas no didaktikas, bet tās neviļus rosina domāt bērnus (un arī pieaugušos) par lielām un nozīmīgām lietām.  Mēs taču varam pārdzīvot gandrīz visu, ja tikai esam viens otram, vai ne?

P.S. Par to, kāpēc balto zalkšu sēklas jāsēj tieši Jāņu naktī, izlasiet paši.

Arto Pāsilinna “Desmit rīvītes” (2004)

2 komentāri

Arto Pāsilinna. Desmit rīvītes: erotisks farss / no somu val. tulk. Matīss Treimanis. – Rīga: Daugava, 2004. – 222 lpp. – (Ziemeļzemju rakstnieki). ( Arto Paasilinna. Kymmenen riivinrautaa (2001)).

Mana pirmā iepazīšanās ar populāru somu rakstnieku, pazīstamu ar savu humoristisko stilu. Ļoti ražīgs rakstnieks, laikā no 1972. līdz 2009. gadam publicējis 35 romānus, latviski tulkoti četri. Diemžēl 2009.gadā Pāsilinna pārcieta insultu un kopš tā laika nav neko publicējis.

“Desmit rīvītes” ir viens jautrs gabaliņš par veca jākļa gājieniem. Bagāts un ietekmīgs uzņēmējs Rauno Remekorpi svin savu sešdesmito dzimšanas dienu un, protams, kā jau tādās reizēs pienākas, nedaudz nākas palūkoties pagātnē – kā nu tur notika kara gados dzimušā vienkāršā somu zēna augšupeja pa naudas un varas kāpnēm. Tomēr pagātnei pārāk daudz epizožu veltīts netiek, jo Rauno vēl joprojām ir sprauns un visu varošs somu zēns. Viņam jubilejā ir sadāvināts tik daudz puķu pušķu, ka, svinībām beidzoties, viņš (par ieganstu minot savas sievas Annikas alerģiju) nolemj tās aizvest savām vecajām brūtēm, kopskaitā deviņām. Vecas gan viņas ir tikai nosacīti – amplitūdā no 30 līdz 70 gadiem – un visas joprojām Rauno gribošas. Šampanietis, kāda ikru vai pastētes bundžiņa, ziedu klēpis un dāsna attieksme – Rauno meitenes nav nekādas klīrīgās madāmas, bet daža pat viņa sakarā lolo vēl kādas cerības. Nekādas izjustas erotiskas ainas te gan attēlotas netiek, bet autors liek lasītājam nepārprotami nojaust, ka Rauno gadījumā – 9 sievietes diennakts laikā! – vecums nav šķērslis erotiskiem varoņdarbiem.

Godīgi sakot, gribas jau par to Rauno nedaudz pasmīnēt, vēl jo vairāk, ka autors pats šo grāmatu ir rakstījis savas 60-gades priekšvakarā. Varbūt neliels smaids arī pašam par sevi? Grāmatas otrā daļa ir veltīta vēl vienam tādam pašam riņķa dancim pa sievietēm, tikai šoreiz Rauno tēlo Ziemassvētku vecīti, bet viņam neiet tik gludi – jo viņa sievietes ir uzzinājušas viena par otru un sadumpojušās.

Grāmata tiešā veidā atbilst savam apakšvirsrakstam – erotisks farss, jo tajā ir gana daudz absurda, pārspīlējumu, zem ņirgas maskētas nopietnības. Man tā nedaudz atgādināja Māra Bērziņa “Titāna skrūves” – vismaz to absurdā humora virzienu, kurā  Bērziņš, iespējams, grasījās doties. Pāsilinnam gan šī manta ir tīrāks brūvējums. Piemēram, tīri jauki tiek pausts retrospektīvs ieskats somu sieviešu attieksmē pret vīriešiem:

Sešdesmitajos gados somu vīrieši sievieti it kā ieskatīja vienīgi par seksa objektu. Nākamajā gadu desmitā vīrieši nemācēja būt maigi, neiedomājās, ka jāparaud, kad jutās slikti. Vīrieši bija pārāk skarbi un bez pārmetumiem cauri netika.

Astoņdesmitajos gados, kad vīrieši bija klausīgi ieradinājušies raudāt, viņus uzskatīja par mīkstčaulīgiem alus dzērājiem, kas vairījās no ģimenes dzīves, un nu beidzamos gadus tīri tradīcijas pēc mēdza lamāt arī par visiem iepriekšējiem grēkiem.

Rauno: Tas vairs nav smieklīgi. Ja kāds vīrietis uzdrošinātos un ņemtos atklātībā lamāt sievietes tikpat rupji, kā to dara jūsējās, viņu nolādot aizrautu prom uz tiesu un iespundētu cietumā. Visa dzīve aizgājusi, pārmetumos klausoties.

Dīvainā kārtā, kaut arī nekādas dziļās domas es šai grāmatā neatradu, tā bija gan pietiekami jautra, gan saturīga, lai būtu interesanti līdz pat beigām. Sieviete būdama, es nevaru paust klaju atbalstu Rauno jākliskajām pārdomām, tomēr viņa netīksmei pret biežām sporta ziņām gan pievienošos – vakar stundas laikā četras! reizes dzirdēju, ka Daugaviņam ir lauzts kājas pirksts. Ak, kungs, vai tiešām mums visiem ir tik perversa interese par hokejistu kājām un šai valstī vairs citu problēmu nav… lai nu tā būtu.

Pāsilinnas romāns bija jestrs un raits, un labprāt izlasīšu vēl kādu viņa grāmatu.