Sākums

Havjers Mariass “Tik balta sirds” (2014)

4 komentāri

Havjers Mariass. Tik balta sirds / no spāņu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. (Javier Marias. Corazon tan blanco. 1992.)

Mariass_Tik balta sirdsSpāņu romāni pie mums tiek izdoti ar nemainīgu regularitāti − pēdējo desmit gadu laikā aptuveni divi romāni gadā, turklāt dīvainā kārtā izrādās, ka tulkotāju ir diezgan daudz (uzvar, protams, Meieres kundze ar septiņiem romāniem). Pārsvarā tā ir izklaidējoša literatūra ar vēsturisku ievirzi, taču palaikam tiek tulkots arī kaut kas tāds, ko ielikt klasikas plauktiņā. Havjers Mariass būtu pieskaitāms pie dzīvajiem klasiķiem, 1997. gadā par romānu “Tik balta sirds” viņš ieguva prestižo International IMPAC Dublin Literary Award.

Mariasa grāmata ir brīnišķīgi uzrakstīta un pārtulkota, un pilnīgi iespējams, ka viņa radītie tēli manās domās uznirs ne reizi vien; taču nevaru noliegt, ka brīžiem grāmata mani kaitināja un nepatīkami nomāca. Iespējams, ka īstai literatūrai, kādai neapšaubāmi ir pieskaitāms Mariasa romāns, lasītājā ir jārada dažādas emocijas, tieši tāpat kā to dara pati dzīve. Ja vajadzētu ļoti īsi raksturot Mariasa romānu, tad to varētu izteikt ar 3 D: dziļdomīgi, daiļrunīgi, daudzslāņaini.

Romāna galvenais varonis ir tulks Huans, nedaudz pāri trīsdesmit, kurš nesen apprecējies. Varbūt šī notikuma dēļ viņam beidzot, it kā nejauši tiek pavēstīts, ka viņa tēva pirmā sieva ir izdarījusi pašnāvību ļoti drīz pēc kāzām. Neteiksim, ka Huanam ārkārtīgi interesētu, kādēļ tas ir noticis, taču ziņkāre, protams, nedaudz urda. Huana domu un atmiņu plūsma ievelk lasītāju, kuram tiek stāstīti dīvaini, sākotnēji šķietami nesaistīti notikumi, un grāmatas beigās tas viss kļūst par biezu, eļļainu straumi, kurā riņķus met atvari, ievelkoši virpuļi. Ik pa laikam man gribējās autoram piebikstīt, jo šķita, ka viņš aiziet kaut kādā prātuļojošā meditācijā vai arī nebija īpaši skaidrs, kāpēc man jāuzzina par kādas negantas kubietes slepenu sakaru ar precētu spāni. Jāatzīst, ka manas domas ļoti bieži nesaskanēja ar Mariasu vai drīzāk − ar viņa pausto dzīves filozofiju, taču uzrakstīts tas bija skaisti.

Ikvienas cilvēku attiecības vienmēr nozīmē neskaitāmus sarežģījumus un varmācību, un arī aizvainojumus un pazemojumus. Visi vienmēr visus piespiež − ne tik daudz darīt to, ko tie nevēlas, bet drīzāk darīt to, par ko tie īsti nezina, vai vēlas, jo gandrīz neviens nekad nezina, ko nevēlas, un vēl jo mazāk zina, ko vēlas, un nav nekādas iespējas to izdibināt.

Man šķiet, ka grāmata apliecina tēzi, ka pārsvarā cilvēks ir tendēts pielīdzināt citus savai saprašanas pakāpei. Mariass visiem saviem varoņiem ir piešķīris dziļus, smagnējus prātojumus, un es īstenībā maz uztvēru, kur beidzas viņa galvenais varonis un sākas citi raksturi − jo būtībā viņi visi bija vienādi. Bet pilnīgi iespējams, ka romānā, kurš ir rakstīts no pirmās personas tieši tas ir pareizais piegājiens, jo mēs taču visi pasauli uztveram caur vienu − savējo − uztveres prizmu, un citādi tas nemaz nav iespējams.  Taču ar šādu pieeju visi romāna tēli tomēr sanāk pārāk vienveidīgi, un tas nedaudz nomāc − jo viens no dzīves skaistumiem (lai arī brīžiem kaitinošiem) ir tās daudzveidība.

Mēs ticam, ka arvien labāk iepazīstam cilvēkus, kas ir mums līdzās, taču laiks atnes sev līdzi daudz vairāk nezināmā nekā zināmā, un varētu pat teikt, ka mēs ar katru brīdi zinām arvien mazāk un ēnas zona nemitīgi paplašinās. Jo spilgtāka būs gaisma, jo izteiktākas būs arī ēnas.

Romāns ir izteikti vīrišķīgs, un ne vienmēr tai labākā nozīmē, jo visi sieviešu tēli faktiski ir tikai spoguļi vīriešu rīcībai, tiem praktiski netiek piešķirts savs spēles lauciņš. Huana sieva, Huana tēva sievas, kubiete − spāņa mīļākā, Huana Ņujorkas draudzene − viņas visas runā ar vīriešu tekstiem un dara to, ko no viņām vēlas vīrieši. Izņemot to spītīgo, kura nošavās. Varbūt tādēļ viņa autoram šķita tik svarīga? Cerēsim, ka tas ir mans maldīgais iespaids, bet šobrīd vispār spāņu literatūra man šķiet orientēta uz vīrieti un viņa izjūtām.

Nezinu, vai tieši to vēlējās nodot autors, bet fināla iespaids − ja tēlaini izsakās − man atgādina nocirstu celmu, uz kura vērojami neskaitāmi gadu rinķi, it kā cilvēku dzīves klātos viena uz otras, cita pieglaužoties, cita attālinoties. Un viss ir saistīts, un visi ir saistīti, cilvēki cauri gadiem un attālumiem spēj atkārtoties žestā, domā, rīcībā, un šķiet, ka tieši tā tas ir iekārtots un nekas jauns vairs nav iespējams… Iespaids ir ļoti spēcīgs un izraisa melanholiski grūtsirdīgas sajūtas. Es tādas romānos nemeklēju (manī pašā tādu ir pietiekoši), tādēļ nekāda aizrautīgā lasīšana man nesanāca.

Redzi, mūsu dzīve nav atkarīga no mūsu rīcības, no tā, ko esam izdarījuši, visu nosaka tas, kas ir zināms par mums un par to, ko esam darījuši.

Domāju, ka romantiskas literatūras cienītājiem grāmata liks vilties, taču tā labi demonstrē, kas mūsdienās ir kvalitatīva daiļliteratūra; neatkarīgi no lasītāja subjektīvā viedokļa, “Tik balta sirds” ir skaisti uzrakstīta, īpašu sajūtu grāmata.

Advertisements

Marija Duenjasa “Sapņu atbalss” (2013)

9 komentāri

Marija Duenjasa. Sapņu atbalss / no spāņu valodas tulk. Dace Meiere. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Maria Duenas. El tiempo entre costuras. 2009.)

Duenjasa_Sapņu atbalss“Sapņu atbalss” manu uzmanību piesaistīja no iznākšanas brīža: šķita, ka romānam par jaunu sievieti kara laikā, kura šūšanas ateljē aizsegā nodarbojas ar spiegošanu, ir jābūt aizraujošam. Pēc tam es lasīju dažādas atsauksmes, un mans entuziasms nedaudz noplaka, jo romānam tika pārmests gan pārmērīgs “ziepīgums”, gan bezgaumība. Tomēr “Sapņu atbalss” mani vienalga vilināja − nepaspēju to izlasīt vienlaikus ar spiegu grāmatām, tad nu lasīju kopā ar citām Spānijas grāmatām. Iespējams, ka romāns mani patīkami pārsteidza tādēļ, ka biju sabaidīta vai arī tā vienkārši bija īstā literatūra nemīlīgā, slapjā ziemā.

Galvenā varone ir pavisam jauna meitene Sira Kiroga, kura kopā ar savu māti strādā Madridē šūšanas ateljē. Sākums ir ļoti tradicionāls: Sira nomaina labu, kārtīgu līgavaini (kādi parasti ļoti patīk mammām) pret gludenu skaistuli, kuram īstenībā viņai pat nekas nav jāsola − šuvējiņai hormoni tā sakāpj galvā, ka visi radi var iet bekot. Stāsts ir vecs kā pasaule, bet lai nu laimīgs tas, kas dzīvē līdzīgas muļķības nav sastrādājis. Kādā galīgi nejaukā dienā Sira attopas viena pati, ne vairs Madridē, bet Spānijas Marokas protektorāta pilsētā Tetuānā – slima, pamesta, ar svešu parādu nastu, turklāt 1936. gada vasarā ir sācies Spānijas Pilsoņu karš un viņa nevar atgriezties mājās. Tā nu Sira sāk cīnīties par izdzīvošanu šajā īpatnējā, dažādu tautību un reliģiju iedvesmotā pilsētā; par laimi, Sirai ir zelta rokas un drīz viņas šūšanas prasmes novērtē Tetuānas smalkāko dāmu aprindas.

el-tiempo-entre-costuras-2

Kadrs no seriāla “El Tiempo entre Costuras” (2013-2014). Sira kopā ar savu skaistuli-pavedinātāju.

Godīgi sakot, stāstam nevar pārmest oriģinalitāti, taču rakstnieces stils ir patīkams, lasās ļoti raiti, tādēļ labākā romāna definīcija būtu − romantiskas nokrāsas piedzīvojumi ar eksotisku pieskaņu. Es nedaudz padomāju par to, ka daža laba situācija šķiet sadomāta un vai tiešām bez šujmašīnas un palīdzēm ir iespējams tādā tempā dragāt kleitas un kostīmus, savukārt lielu bonusu deva plašais stāstījums par politisko un sociālo situāciju gan protektorātā, gan vēlāk Spānijā − pavisam tuvu autore pieved gan ģenerālim Franko, gan viņa tuvākai apkārtnei. Iespējams, tādēļ es pievēru acis uz visām romantiskajām klišejām, jo man bija ļoti interesanti lasīt par politisko “virtuvi” un spiegošanas procesa aizkulisēm.

Par Lielbritānijas spiedzi Sira kļūst romāna otrajā pusē, kad Franko režīms, kurš oficiāli Otrā pasaules kara laikā ir pasludinājis neitralitāti, tomēr acīmredzami simpatizē nacistiem un veic darbības, kas ir ārkārtīgi neizdevīgas angļiem. Autore gan tieši neizskaidro, kādēļ Sira ir nolēmusi pilsoniski nostāties pret Franko režīmu, taču domāju, ka sākums ir meklējams Siras draudzībā ar Rozalindu Foksu (kā nopratu, reālu vēsturisko personu), kura ir angliete un vienlaikus mīļākā Tetuānas ietekmīgākai personai − Spānijas augstākajam komisāram Beigbederam. Rozalinda pati dara visu, lai satuvinātu Spāniju un Angliju, un šim procesam veiksmīgi savervē arī Siru.

XLJa parasti romānos mani samekle ēdienu receptes, tad šoreiz nevarēju paiet garām kādas kleitas tapšanas aprakstam. Rozalindai ļoti ātri bija vajadzīga izejamā kleita − skaista un oriģināla, un Sira viņai pašuja slavenā Delphos viltojumu. Kleitas (vai drīzāk to varētu pat dēvēt par stilu) autors ir spānis Mariano Fortuni i Mandraso, kurš pirmoreiz to radīja vēl 1907. gadā. Tolaik dāmas valkāja sarežģīta silueta kleitas ar korseti, bet Delphos ir iedvesmojies no grieķu hitona – vienkārša piegriezuma, īpaši plisēta zīda auduma kleita, kas maigi apkļauj ķermeni. Sākotnēji dāmas to valkāja kā mājas tērpu, taču ar laiku slavenas aktrises to iznesa publiskā telpā un kleita kļuva par prestižu, katras sevi cienošas modes dāmas garderobes sastāvdaļu. Autore apraksta kā lielu gabalu zīda atlasa iemērc verdošā ūdenī, tad Sira ar palīdzi saņem audumu katra no sava gala un no visa spēka griež katra uz savu pusi, pēc tam audumu kā saritinājušos milzu čūsku izžāvē iespējami lielā karstumā un tad tas ir kļuvis par smalki plisētu, skaistu zīdu. Kleitai ir pavisam vienkāršs piegriezums, lai dominētu auduma faktūra un krāsa, taču oriģinālā Fortuni malas apdarināja ar Murano stikla pērlītēm, lai tērpam būtu labāks kritums.

Var jau būt, ka Dace Meiere savā jaukajā tulkojumā ir kaut kā uzlabojusi autores stilu un izveidojusi to baudāmāku, taču es nevaru pievienoties tiem, kas romānu nodēvējuši par nelasāmu; raitā stāstījumā ir saplūdusi daļiņa romantikas, nedaudz riskantu piedzīvojumu, kārtīgs strēķis vēsturiskās patiesības un krāsainībai − Ziemeļāfrikas ainavas (un es noteikti atcerēšos par volframa nozīmi militārajā rūpniecībā). Man vienīgi būtu iebildums pret to, ka izdevējs grāmatai ir devis tik bezpersonisku nosaukumu. Autore romānu ir nosaukusi “Starp laika šuvēm”, ko grāmatas beigās pamato ar alegoriju, ka spiegi/izlūki ir cilvēki, kas atrodas vēstures neredzamajā pusē un savu laiku nepamanāmi nodzīvo starp vēstures vīlēm. Katrā ziņā būtu derējis vairāk padarbināt iztēli, jo par “Sapņu atbalsi” principā var nodevēt ikvienu dāmu romānu un tas bezpersoniski pazudīs starp simtiem citu.

Karloss Ruiss Safons “Vēja ēna” (2010)

4 komentāri

Karloss Ruiss Safons. Vēja ēna / no spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. (Carlos Ruiz Zafon. La Sombra del Viento. 2001.)

Safons_Veja ena“Vēja ēna” ir grāmata, kas uz lasīšanu manā plauktā ir gaidījusi ļoti ilgi, iespējams, vēl pirms tās iznākšanas latviski biju ievērojusi jūsmīgas ārzemju atsauksmes. Šogad MsMarii man ne tikai to uzdāvināja Ziemssvētkos (par ko viņai liels paldies), bet arī ar personīgo piemēru pamudināja izlasīt jau janvārī. Tagad domāju, ka, iespējams, tik ilgi atliku lasīšanu, jo nedaudz baiļojos, vai grāmata būs sajūsmas vērts. Izrādās, ka bažām bija pamats.

Safons raksta lieliski, gribētos pat teikt: rakstnieks talantīgi izmanto mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Viņam ir tāda romantiska, brīžiem patētiska valoda, un garākie apraksti tā vien prasās uz pārlasīšanu. Savukārt sižets un varoņi gan ir nākuši no sentimentālo romānu lappusēm, un tāda ziepīga melodrāma izraisīja vilšanos. “Vēja ēnu” es biju sākusi lasīt vairākas reizes un nebiju tikusi tālāk par pirmajām 50 lappusēm, līdz ar to sākotnējais iespaids man bija tāds intriģējoši padrūms: zēns tiek aizvests uz  Aizmirsto grāmatu kapsētu, lai izvēlētos vienu grāmatu un kļūtu par tās aizbildni mūža garumā. Šāds ievads mani zināmā mērā bija sagatavojis fantāzijas literatūrai ar noteiktu gotikas piešprici, taču grāmatas lasīšanas gaitā es sapratu, ka autors aizvien vairāk iejūtas romantiska varoņa ādā un galvenais varonis Daniels izspēlē spāņu melodrāmu (kas būtībā nebūtu slikti, ja grāmatas reklāmā netiktu piesaukts Markess un Eko, taču Koelju gan te ir atrodams ar kaudzi).

Romāna sižets savērpts 20. gadsimta 50-to gadu Spānijā, kad pie varas ir ģenerālis Franko, kura režīms nesaudzīgi vajāja politiskos pretiniekus. “Vēja ēnas” pozitīvie varoņi, protams, ir Franko pretinieki, līdz ar to viņu likteņi ir neapskaužami. Lai gan Safons romānu ir pilnībā apolitizējis un galveno negatīvo tēlu Fumero apveltījis ar vietēja mēroga dēmona iezīmēm, kas izcīna personisko krusta karu un politiskie motīvi ir tikai iegansts nelietībām. Fumero autora izpildījumā ir tāds neģēlis, ka Drakula nobāl uz viņa fona (taču Drakulas rīcībā bija krietni vairāk loģikas). Pēc romāna izlasīšanas man šķiet, ka Safona mērķis ir bijis uzrakstīt romantizētu gotisko romānu, taču brīžiem šķita, ka viņš nespēj izlemt, vai tagad būs romantika vai − gotika (turklāt dikti gribas iepīt arī detektīvu un fantāziju). Abi žanri pieprasa izspēlēt noteiktu tēlu un situāciju kopumu, tomēr to sajaukšana pieprasa ļoti labu stila izjūtu, kādu Safonam es neizjutu. Es varu saprast uzsvērti melnbaltos varoņus, kuri visi runā un domā vienādi, izteikti drūmo un mistisko pilsētas gaisotni, pat vājš galvenais varonis, kurš izrādās ir spējīgs tikai maisīties pa kājām, būtu akceptējams. Taču tie ziepjainie puņķi, kas ievazājas ar diviem paralēlajiem mīlas stāstiem, man iet galīgi garām: kaut kādi neloģiski, galvenajam sižetam pielāgoti romāni, kuros galvenais ir ciest un mīlēties uz grīdas lietus un zibens pavadījumā. Otrs sāpju punkts ir romāna nevajadzīga pagarināšana, jo, piemēram, stāsts par mīlu uz aklo Klāru, stāsts par spoku mājas vēsturi vai maukas vešana nespējnieku nama vecītim ir pilnīgi patstāvīgas vienības, nekā nesaistītas ar galveno sižeta līniju.

Cerību stars šajā romantiskajā bēdu ielejā bija ļoti atraktīvs tēls Fermins (kuru autors gan atrod pilnīgi neloģiski − liekot galvenam varonim no miskastes izvilkt bomzi, kuram no sākta gala vispārējā aizdomu atmosfērā visi bez iebildumiem uzticas). Fermins ir dzīvīgs personāžs, kurš atdzīvina stāstījumu ar donžuana gājieniem un erudīciju, liekot priekšā dzīves laikā iegūtus aforismus:

Lieta tāda, ka vīrietis (..) uzkarst kā kvēlspuldze: sarkans vienā rāvienā un pēc brīža atkal auksts. Sieviete savukārt, un tā ir tīrā zinātne, uzkarst kā gludeklis, vai saprotat?

[Par sievietēm] zināt nezina neviens: ne Freids, ne arī viņas pašas, bet tas ir tāpat kā ar elektrību, nevajag zināt, kā tā darbojas, lai dabūtu pa pirkstiem.

Ko tad jūs gribat? Par spēju čurāt stāvus taču ir kaut kas jāmaksā.

Kopumā, protams, ka es esmu priecīga un pat drusciņ atvieglota, ka beidzot “Vēja ēnu” esmu izlasījusi. Droši vien, ka lielai daļai lasītāju tas bija un būs ļoti labs izklaides romāns, savukārt man bija liela vēlēšanās autoru paņemt aiz ausīm un sasēdināt kopā ar kārtīgu redaktoru, kurš rakstniekam palīdzētu romāna gaitā palikt tajā pirmo lappušu iestaigātajā ceļā, kas mazu zēnu aizveda uz teiksmaino Aizmirsto grāmatu kapsētu.